Esmu negatīvs! (28.05.2021.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Vai skaistums izglābs pasauli?

Jau vairāk nekā gadu dzīvojam Covid-19 pandēmijas ēnā, kas joprojām atstāj būtisku ietekmi uz visām mūsu dzīves sfērām, skaistumkopšanas nozari ieskaitot. Cik ļoti valstī noteiktie Covid ierobežojumi to iedragājuši? Kādu iespaidu atstājuši nesaprotamie un nereti divdomīgie valdības lēmumi? Par to runāsim diskusijā pie apaļā galda. Diskusijā piedalās Santa Roginska - ārstniecības persona, sertificēta skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā; Irina Ozola - manikīra speciāliste; Ilze Pipcāne - friziere un make-up māksliniece Jana Kozlova.

Šķiet, viens no sāpīgākajiem valdības lēmumiem Covid laikā daiļā dzimuma pārstāvēm bija tieši skaistumkopšanas nozares slēgšana. Kā to uztvērāt jūs un klienti?
S.Roginska: -Smagi, protams. Šoks. Neziņa, kas un kā notiks, neskaitāmi zvani, īsziņas no klientēm. Tai pat laikā nezināju, ko viņām atbildēt. Kad pirmais šoka vilnis pārgāja, domāju,- nekas traks nenotiks. Labāk visi pasēdēsim mājsēdē, mazliet atpūtīsimies no ikdienas rutīnas, tad arī saslimstība mazināsies, un ar jaunu sparu atsāksim strādāt. Taču pagāja septiņi mēneši, tūlīt sāksies astotais. Tas jau ir par daudz! Tiešām nesaprotu, kas mums vēl jāgaida? Terases atvērtas, veikalus drīkst apmeklēt klātienē, arī ceļot drīkst... Mēs, skaistumkopšanas speciālisti kosmetoloģijā/kosmētiķi - visi, kuri vēl aizvien nevaram strādāt, esam bijuši tik pacietīgi pret šo nevienlīdzību. Gribu vēlreiz atgādināt, ka strādājam 1:1 ar cilvēku, velkam maskas, cimdus, izmantojam vienreizlietojamos paladziņus. Un tā strādājām arī tad, kad nebija Covid. Esam ārstniecības personas un vienmēr ievērojam MK noteiktās epidemioloģiskās prasības. Šobrīd cilvēkiem jau teju masveidā ir atļauts pulcēties, bet tieši MĒS vēl aizvien esam infekciozākā daļa! Nopietni?
I.Ozola: -Klienti bija neziņā,- kāpēc tāds lēmums, ko darīt tālāk un cik ilgi tas viss vilksies? Man pašai bija tikai viens jautājums,- kurš nolēma, ka tieši mēs esam tā sfēra, kas izplata Covid infekciju? Uz kāda pamata vai pētījumiem šāds lēmums balstīts?
I.Pipcāne: -Tā kā Covid nav pirmo dienu, bet zināmu laiku tas mūs jau skar, klīda runas, ka rudenī draud dažādu nozaru slēgšana, tostarp liegums strādāt arī frizieriem. Emocionāli tam biju gatava, kaut arī līdz pēdējam cerēju, ka tā nenotiks. Biju gatava sēdēt mājās, ja tas ko līdzētu, jo vēlos, lai tas viss ātrāk beigtos. Taču laikā, ko pavadīju dīkstāvē, saslimstība tikai pieauga... Klienti izturējās ar sapratni.
J.Kozlova: -Es to uztvēru visnotaļ sāpīgi. Attiecībā uz klientiem jāsaka, ka viņiem šis liegums nebija tik grūts kā mums, speciālistiem. Pasākumi nenotika, ballītes liegtas, attiecīgi vajadzība pēc meikapa un īpašas skaistumkopšanas atkrita pati par sevi.
Kā un vai izjutāt valsts atbalstu šajā laikā?
S.Roginska: -Novembrī un decembrī atbalsts bija niecīgs. Man tiešām paveicies, ka ir ģimene, kura atbalsta grūtā brīdī. Sākot ar janvāri, piešķīra lielāku atbalstu, taču pie šī pabalsta nav nemaz tik viegli tikt. Ļoti jācīnās pašam, jāraksta daudz dažādu iesniegumu, paskaidrojumu, jāpierāda, ar ko tieši nodarbojos... Un tā katru mēnesi. Sirsnīgs paldies par to visu manai grāmatvedei. Protams, esmu pateicīga, ka vismaz šāds atbalsts tiek sniegts.
I.Ozola: -Pēc valsts palīdzības nevērsos, jo liegums strādāt sakrita ar manu lēmumu uz brīdi pārtraukt sava pakalpojuma darbību. Ja nebūtu ģimenes atbalsta, droši vien izmantotu iespēju pieprasīt dīkstāves pabalstu. Piespiedu mājsēdi uztvēru kā labu iespēju restartēties - negribētu īsti teikt, ka Covid pandēmija nospēlēja man par labu, taču tai pat laikā tā bija iespēja apstāties un padomāt. Taču tā, kā man, paveicās ne visiem mūsu nozares speciālistiem.
I.Pipcāne: - Jā, saņēmu dīkstāves pabalstu, kas šajā laika periodā bija ļoti svarīgs.
J.Kozlova: -Jāsaka, jā, izjutu. Vienīgi gribētos, lai visā darba lieguma posmā šis atbalsts būtu vienmērīgs. Tomēr ikmēneša skaidrošanās ar valsti, ka darba liegums nav 100% ienākuma zudums, bija apgrūtinoša.
Valdības lēmumi šī gada laikā mēdza mainīties tāpat kā sinoptiķu ziņas par gaidāmo laiku. Tie bija loģiski, pamatoti un saprotami?
S.Roginska: -Lēmumi ir nepārdomāti, nepamatoti, tie radījuši speciālistiem būtiskus zaudējumus par neiegūtajiem ienākumiem, telpu nomas maksu, kā arī dārgajiem produktiem, kuriem beidzies termiņš. Daudziem speciālistiem, neskatoties uz bezdarbu, jāturpina maksāt līzingi par dārgajām kušetēm un aparātiem. Tā ir augsti kvalificētu speciālistu dzīšana nabadzībā. Gan mēs, gan klienti esam noguruši no tukšām runām, datumu pārlikšanas bez jebkādiem loģiskiem pamatojumiem. Daudziem iestājusies depresija. Manuprāt, esam vienīgā nozare, kurā nav iespējams strādāt attālināti vai ārā. Ir pilnīgs STOP! Diemžēl speciālisti tiek provocēti sniegt pakalpojumus nelegāli. Vai tiešām valdībai tas vajadzīgs?
I.Ozola: -Lēmumi bija nesaprotami jau no pašiem pandēmijas pirmsākumiem. Pirmoreiz skaistumkopšanas nozari aizvēra novembrī, kad Balvos ar Covid-19 nebija saslimis neviens, bet atļāva sākt strādāt martā - epidēmijas uzliesmojuma laikā, kad pilsētā katru dienu reģistrēja arvien vairāk un vairāk saslimušo. Tas nebija viens slimnieks, arī ne divi un pieci... Kur valdības loģika? Uzskatu, ka šajā gadījumā vajadzēja būt reģionālajai pieejai, kad situāciju skatās pēc saslimstības rādītājiem konkrētajā vietā, nevis pēc kopējā saslimušo skaita valstī.
I.Pipcāne: -Valdības lēmumi bija un joprojām ir absurdi un haotiski. Tracina, ka, īsti nepārzinot skaistumkopšanas nozari, viņi tā arī neieklausās šīs nozares pārstāvjos. Strādāju frizētavā viena, tāpēc ir viegli nodrošināt visus epidemioloģiskos noteikumus, bet neizskaidrojams ir citu skaistumkopšanas nozares pārstāvju liegums strādāt. Par to man tiešām žēl.
J.Kozlova: -Diemžēl jāsaka, ka bieži vien pieņemtie lēmumi šķita neloģiski un diezgan pretrunīgi, tādēļ arī nesaprotami.
Saistībā ar dīkstāvi daudz runājam par naudu un iztikšanu. Bet kā ar profesionālajām iemaņām? Nepastāv risks tās zaudēt, ilgstoši nestrādājot?
S.Roginska: -Smejos un arī savām klientēm saku, ka pēc septiņu mēnešu pauzes diezin vai vēl mācēšu veikt sejas dziļo tīrīšanu. Tā ir ļoti liela pauze.
I.Ozola: -Riski ir vairāki. Protams, ilgstoši atrodoties dīkstāvē, darba iemaņas varētu nedaudz pasliktināties, taču lielākos zaudējumus radīja materiāli, kuriem izbeidzās derīguma termiņš. Diemžēl šos zaudējumus neviens neatlīdzinās.
I.Pipcāne: -Uzskatu, ka ir profesijas, it īpaši tās, kur darbs ar rokām, kurās nedrīkst ilgstoši nestrādāt, jo meistars pazaudē prasmes. Tāpat arī esmu liela “Zoom” platformas noliedzēja. Labāk apmeklēt vienu praktisko semināru, nekā trīs “Zoom”. Parasti vismaz reizi mēnesī braucu uz semināru, praktiskajām mācībām, jo man ļoti patīk mācīties klātienē, komunicēt ar savas nozares pārstāvjiem un darboties praktiski. Tā visa šobrīd ļoti, ļoti pietrūkst. Šajā laikā esmu piedalījusies arī “Zoom” seminārā. Nu nav tas! Lai arī pārstāve cenšas mani pārliecināt, ka tā ir nākotne, uz ko ejam! Es turēšos līdz pēdējam - friziera amats ir darbs, kurā jādarbojas praktiski.
J.Kozlova: -Man šis posms saistījās ar pamatotām bažām. Ilgstoša atrašanās bezdarbībā būtiski apdraud darba kvalitāti, radot praktisko iemaņu zaudējumu un darba kvalitātes samazināšanos. Diemžēl liegums strādāt un valsts atbalsts, kas, manuprāt, bija ļoti atbilstošs, tomēr neatsver profesionālo iemaņu zudumu.
Skaistumkopšanas speciālisti katrs pavadījuši dažādu laika posmu nestrādājot. Ko darījāt mājsēdē?
S.Roginska: -Sāku kaut ko jaunu priekš sevis – agri no rītiem nūjoju, baudot dabas burvību gan ziemā, gan pavasarī, nedaudz nodarbojos arī ar jogu. Lasu grāmatas, kas ilgu laiku tika atliktas malā. Vēl onlainā apmeklēju dažādas koferences un vebinārus. Skaistumkopšanas speciālistiem, kuriem ir ārstniecības personas statuss, neskatoties uz šo situāciju, jāturpina apmeklēt semināri, lai saglabātu ārstniecības personas statusu. Tas nekas, ka strādāt nav iespējams. Vēl šajā periodā atjaunoju savu darba kontu Instagramā – tagad mana lapa ir vizuāli skaistāka un interesantāka. Nofilmēju arī dažus video, kur dalos ar pieredzi, kā sakopt seju mājas apstākļos ar profesionālo kosmētiku.
I.Ozola: -Sākumā šķita,- pavadīšu šo laiku lietderīgi un beidzot izdarīšu to, kam sen neatlika laika. Bet kad cilvēkam no bezdarba un neziņas sāk rasties depresija, diezgan grūti piespiest sevi sākt kaut ko darīt. Kāds varbūt bija spēcīga personība un šo laiku izmantoja lietderīgi, bet lielākā daļa, domāju, nē. Cilvēks pēc dabas ir tāds, ka viņš nemāk strādāt, kad ir depresija un slikti. Es šajā laikā centos mācīties – pilnveidojos profesionālajā sfērā, klausoties tiešsaistes kursus.
I.Pipcāne: -Smejoties teicu, ka valsts vēlas, lai es atpūšos. To arī darīju. Katru dienu nogāju 8-10km, lasīju grāmatas, gleznoju, pavadīju laiku ar bērniem. Bet jāatzīst, ka ilgāk atpūsties vairs nevēlējos. Un arī klienti jau nāca ar stipri apaugušiem matiem, kā arī dažs labs jau bija paspējis sevi safrizēt pats.
J.Kozlova: -Darāmā bija daudz. Kopā ar bērniem mācījos 1., 6. un 9.klasē, paralēli izveidoju savu mājaslapu, atjaunoju sava Instagram konta vizuālo izskatu un, cik bija iespēja, strādāju - diemžēl tikai televīzijas projektiem un filmēšanām.
Mēdz teikt, ka sieviete visos laikos ir un paliks sieviete. Jūsuprāt, daiļā dzimuma pārstāvju rūpes par sevi Covid laikā kaut kādā veidā mainījušās?
S.Roginska: -Biju patīkami pārsteigta, kad pēc tiem dažiem video manā Instagram kontā saņēmu samērā lielu atsauksmi gan no manām klientēm, gan dāmām, kuras tādas nav. Viņas ar lielu interesi jautāja par līdzekļiem, kādus labāk iegādāties, lietot, kā profilaktiski par sevi parūpēties, kamēr tiks atvērta mūsu nozare. Tas nozīmē, ka vairāk vai mazāk jebkādos apstākļos sievietēm rūp savs izskats. Turklāt tā ir arī psihoemocionālā stāvokļa uzlabošana.
I.Ozola: -Daudzas sievietes palaidušās un kļuvušas nevīžīgākas – to redzu uz ielas. Tas ir saprotami, jo arī viņas neiet uz darbu, vairums strādā attālināti, līdz ar to tik daudz neiziet sabiedrībā. Vērojama vispārēja depresija. Manuprāt, viss ir vienkārši - nelaimīgs cilvēks nevar būt skaists. Bet cilvēks, kurš atrodas nestabilā situācijā un neziņā, nevar būt laimīgs. Tādā brīdī viņam negribas nodarboties ar skaistumu.
I.Pipcāne: - O, jā, sieviešu rūpes par sevi pat ļoti mainījušās. Jāatzīst, ka šobrīd izdzīvojam interesantu laiku - darbs no mājām, bez pasākumiem un draugu apciemojumiem. Vienmēr esmu priecājusies par to, ka Latvijā sievietes pucējas un viņām nav vienalga, kā izskatās. Jo īpaši mazpilsētās, kur, ejot uz saviesīgu pasākumu, sievietes vienmēr taisīja frizūras. Taču šīs tendences tomēr mainās. Sievietes vairāk izvēlas matus krāsot mājās, frizētavu apmeklē retāk. Izvēlas audzēt garākus matus, kurus ērti sasiet zirgastē. Matu krāsai toni izvēlas pēc iespējas dabiskāku, lai mazāk pamana ataugušās matu saknes. Covid izraisītā trauksmes un neziņas sajūta radījusi nestabilitāti. Klienti vairs necenšas pierakstīties uz nākamo vizīti, piemēram, pēc mēneša, jo šobrīd grūti plānot kaut ko uz priekšu. Pieraksti ļoti bieži mainās, cilvēki atzvana, ka ir apslimuši vai atrodas kontaktpersonu statusā. To es ļoti augstu vērtēju un varu teikt,- klienti ir atbildīgi!
J.Kozlova: -Viennozīmīgi sievietes ir mainījušās! Mēs esam pārstājušas krāsot lūpas. Daudzas, dzīvojot šo laiku mājās, dekoratīvo kosmētiku nolikušas malā, vēl kāda apguvusi prasmes patstāvīgi krāsot matus. Nezaudējot sievišķību, mēs esam minimizējušas skaistumkopšanai patērēto laiku līdz maksimumam... Tomēr ir arī sievietes, kuras, tieši pretēji, beidzot atradušas laiku sievišķīgām nodarbēm un kosmētikai!
Nākotni droši vien grūti prognozēt, bet kādas redzat savas turpmākās darba gaitas? Vai pēc Covid beigām būs pieprasījums pēc skaistumkopšanas?
S.Roginska: -Daudz esmu domājusi par šo un esmu gatava divām galējībām – vai nu būs ļoti liels pieprasījums un iekavēto nāksies atstrādāt dienu un nakti, vai arī būšu pazaudējusi daļu savu klientu. Covid-19 skāris arī citas nozares, līdz ar to ienākumi samazinājušies – tādas procedūras kā relaksējošas masāžas varbūt nebūs vairs aktuālas, tikai primāri nepieciešamās. Kā arī, ja ļaus strādāt, būs jāceļ cenas. Nav noslēpums, ka viss kļuvis dārgāks. Arī šis faktors varētu samazināt klientu plūsmu.
I.Ozola: -Pakāpeniski viss atgriezīsies. Sievietes ir tās būtnes, kuras bez skaistuma tomēr nevar. Turklāt viņas arī ir tās, kas šajā pasaulē ienes visu daiļo. Nedomāju, ka šovasar būs tāds pats klientu pieplūdums kā pagājušajā vasarā. Droši vien vairāk klientu nebūs arī rudenī un ziemā. Taču cerības ir – ja situācija ar saslimstību nepasliktināsies, domāju, ka nākamajā vasarā atgriezīsimies iepriekšējā līmenī.
I.Pipcāne: - Skaistumkopšanas saloni ir vieta, kur cilvēki iet ne tikai pēc skaistuma, bet arī pēc atpūtas un relaksācijas. Mani klienti, kuri atsākuši pucēties pēc dīkstāves, atzīst, ka tas ir ārkārtīgi patīkami un nepieciešami. Tāpēc ceru, ka viss sakārtosies un turpināsim savu darbību pilnā apmērā.
J.Kozlova: -Domāju, ka noteikti būs! Iespējams, citā kvalitātē, tomēr pucēties mums, sievietēm, vienmēr paticis. Šobrīd visvairāk uztrauc jautājums,- kas notiks tālāk? Vai, atsākot darbu pilnvērtīgi, mēs vēl pratīsim to darīt ne tikai teorētiski, bet arī praktiski?
Nozares speciālisti kuluāros jau spriež par valdības jaunajiem plāniem, piemēram, kosmetoloģijā ļaut strādāt tikai vakcinētiem speciālistiem ar vakcinētiem klientiem. Tā teikt, brīvprātīgi – piespiedu kārtā. Ko par to domājat?
S.Roginska: -Tieši tā! Brīvprātīgi - piespiedu kārtā. Es neesmu nedz PAR, nedz PRET vakcīnu. Taču uzskatu, ka cilvēkam pašam jāizlemj - potēties vai nē. Nedrīkst viņu diskriminēt un, vēl jo trakāk, aizliegt strādāt vai izmantot šādu pakalpojumu. Pati esmu nolēmusi potēties drīzumā, ja tā būs vienīgā iespēja strādāt. Šobrīd to nedaru, jo nesen izslimoju ar Covid-19.
I.Ozola: -Pilnīgs absurds. Kāpēc tad tagad var strādāt nevakcinēti speciālisti? Ja salīdzina, kā valsts kādreiz sekoja līdzi skaistumkopšanas meistaru veselībai un kā to dara tagad, jāsecina, ka situācija pasliktinājusies. Nevienu vairs neinteresē, vai mums ir tuberkuloze, sēnīte, ar kuru varam inficēt savus klientus. Ir taču virkne citu nepatīkamu slimību, ar kurām klienti no mums droši vien negribētu saslimt. Diemžēl šobrīd eksistē tikai Covid-19.
I.Pipcāne: - Īsi un lakoniski - tas nav pareizi, ja reiz tas ir brīvprātības princips.
J.Kozlova: -Esmu tikai ‘par’! Ņemot vērā iespējamo blakusparādību un potenciālo seku smagumu, man kā speciālistam šis pakalpojums jāpadara klientam ne tikai pieejams, bet arī drošs! Kā to var padarīt gan sev, gan klientam maksimāli drošu? Tikai vakcinējoties! Tomēr uzskatu, ka jāņem vērā katra personīgā vēlme un izvēles iespējas. Ja cilvēks nevēlas vakcinēties, to nedrīkst uzspiest.
Kas šī gada laikā Jums bija visgrūtākais?
S.Roginska: -Neziņa par to, kad vispār varēs atsākt darbu un vai varēs? Ko darīt, ko gaidīt?
I.Ozola: -Pašai nekrist depresijā un nepalaisties kā sievietei, jo nebija iespējas apmeklēt ne teātrus, ne koncertus, ne citus pasākumus.
I.Pipcāne: -Pietrūka mācību klātienē, bet visvairāk - apskāvienu un smaidu, kā arī klientu stāstu par aizraujošiem ceļojumiem, pasākumiem un piedzīvojumiem.
J.Kozlova: -Ja jāsaka īsumā, tad nezaudēt iemaņas un nesajukt prātā.

Eksperta viedoklis

Kā pandēmijas laikā klājas skaistumkopšanas nozarei?

Sabīne Ulberte, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente: -Kad 2020.gada martā sākās Covid-19 pandēmija, skaistumkopšanas nozari neslēdza – mēs varējām strādāt, anketējot klientus un nodrošinot visus epidemioloģiskos nosacījumus. Novembrī visiem speciālistiem, izņemot frizierus, tika liegts turpināt darbu, un nozari slēdza. Tad arī sākās mūsu asociācijas cīniņš komunikācijā ar valdību. Decembrī panācām, ka varam strādāt visi, bet prieks nebija ilgs - decembra beigās valdība atkal pieņēma lēmumu nozari slēgt. Savukārt šogad martā atļāva turpināt darbu frizieriem, manikīriem, pedikīriem, izņemot kosmetologus, SPA speciālistus un pirtniekus, kuri nestrādā līdz šim brīdim. Janvārī ar finanšu ministra Jāņa Reira palīdzību mums izdevās izcīnīt dīkstāves pabalstu 500 eiro. Tobrīd to piešķīra ar mērķi atbalstīt grūtību pārvarēšanas posmā, solot, ka tas būs īslaicīgi. Taču realitātē daļa nozares speciālistu atrodas pilnīgā dīkstāvē jau septiņus mēnešus!
Līdz pat šim brīdim neesam saņēmuši nevienu ne uz pētījumiem, ne faktiem balstītu argumentu, kādēļ nedrīkstam turpināt darbu. Vienīgais, ko valdība skandē, ir tas, ka esam epidemioloģiski bīstami, jo sniedzam pakalpojumu seju pret seju (kaut gan kosmetoloģijā, atšķirībā no zobārstniecības, tādu procedūru nav). Lūdzām valdībai, lai parāda kaut vienu Covid inficēšanās gadījumu skaistumkopšanas nozares vietā. Tādu nav. Martā Ministru kabineta sēdēs Perevoščikova kunga prezentācijās parādījās dati, ka otrajā vietā aiz mājsaimniecībām pēc inficēšanās biežuma ir skaistumkopšanas speciālisti. Mēs kā asociācija lūdzām skaidrot šos datus, bet atbildē saņēmām,- tiek pieņemts, ka tas varētu būt, saņemot pakalpojumu. Tātad tas ir tikai pieņēmums!
Esmu piedalījusies vairākās Ministru kabineta sēdēs klātienē, individuāli tikusies ar ministriem, dažādu instanču pārstāvjiem, rakstiski vērsusies pie visām iespējamajām amatpersonām un iestādēm. Diemžēl septiņu mēnešu garumā tas viss ir bez rezultātiem. Nesaprotamu iemeslu dēļ nozari ignorē. Šobrīd valdība min 1.jūniju kā datumu, kurā varētu sākt ļaut sniegt pakalpojumus slēgtajai skaistumkopšanas nozares daļai. Bet ar nosacījumu, ka to varēs darīt tikai tie speciālisti, kuri ir vakcinējušies. Nākamais noteikums, kas attiecas uz 1.datumu, bet par kuru nerunā publiski, ir nosacījums, ka pakalpojumu drīkstēs sniegt vakcinēts speciālists vakcinētam klientam. Jautāju, kā es klientam, kurš ienāks manā kabinetā, varēšu pārbaudīt viņa vakcinēšanās faktu? Atbilde bija,- pie šī jautājuma tiek strādāts. Tas nozīmē, ka no 1.jūnija darbu neatsāksim. Rodas jautājums, kādēļ jāmaldina sabiedrība, ja ir skaidrs, ka 1.datumā nekas nenotiks? Situācija nozarē ir katastrofāla. Speciālisti septiņus mēnešus nav strādājuši, liela daļa zaudējuši telpas, nerunājot par to, ka bija jāizmet visi materiāli, kuri bija attaisīti pirms septiņiem mēnešiem. Viņiem viss jāsāk no nulles. Turklāt tagad drīkstēs strādāt tikai ar vakcinētajiem klientiem. Un te nu atkal Latvija izceļas, jo nekur pasaulē nevienā nozarē nav nosacījums – pakalpojumu sniedz tikai vakcinēts speciālists tikai vakcinētam cilvēkam. Cik mums tādu ir? Cik % Latvijas iedzīvotāju ir vakcinējušies? Ir skaidrs viens – ja lēmumu pieņems uz šādiem nosacījumiem, tad būtībā valdība mums pasaka,- jūs tagad varat mainīt savu profesiju.
Šajos septiņos mēnešos esmu sapratusi, ka Latvijā jebkurš cilvēks ir absolūti beztiesisks, jo valsts līmenī nav pasargāts nevienas nozares speciālists. Kas attiecas uz skaistumkopšanu, ar lielu pārliecību varu teikt,- viss lielais darbs, kas ieguldīts, lai nozare būtu droša, tagad būs vējā. Paredzu, ka vairāk vai mazāk, bet turpmāk skaistumkopšana būs pelēkajā zonā. Pat, ja valdība nolems, ka drīkstam strādāt, neesam pasargāti no turpmākajiem lēmumiem. Mums nav pārliecības, ka varam strādāt, nav stabilitātes. Gribam panākt, lai Covid likumā tiktu ierakstīts teikums, ka visas ārstniecības personas, kuras ir reģistrā, drīkst strādāt savā profesijā neatkarīgi ne no kā. Tas mums dotu sajūtu, ka varbūt būsim pasargāti rudenī un ziemā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esmu negatīvs! (21.05.2021.)

Kurš te ir galvenais komendants?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kā arī ietekmējis finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jauniem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Kovids radošumu vēl nav atņēmis

Pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā piedzīvoti dažādi nebijuši ierobežojumi, kuru ieviešanu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē veicināja Covid-19 pandēmija. Kā tie ietekmējuši likumsargu darbu un sabiedrību un kā iedzīvotājiem saprast valdības pieņemtos lēmumus? Uz diskusiju aicinājām Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Balvu iecirkņa priekšnieku AGRI BOLDĀNU, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieku (robežkontroles un imigrācijas jautājumos) MAREKU ĻAHNOVIČU, Balvu novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītāju INGU KOĻCOVU un Balvu novada Kubulu pagasta iedzīvotāju JĀNI LOČMELI, kura profesionālo nodarbošanos ierobežojumi ietekmēja tiešā veidā un ļoti būtiski - to nācies uz laiku pārtraukt.

Šķiet, komandantstundas ieviešana bija viens no ierobežojumiem, ko sabiedrība uztvēra vispretrunīgāk. Kā vērtējat lēmumu ieviest tā dēvēto mājsēdi, kas nedēļas nogalēs ilga no pagājušā gada gadumijas līdz šī gada 7.februārim?
J.Ločmelis: -Pret mājsēdi lielu pretenziju jau nav, ja patiešām ir slimības skarto pieaugums un samazināta kontaktēšanās palīdz to mazināt. Pasākumu rīkošanu šādā laikā neatbalstu. Kā lauku iedzīvotājs, kurš jau tāpat ievēro sociālo distancēšanos, to pat īpaši nesajutu. Reāli jēgu no mājsēdes gan neredzēju, jo svarīgāka bija pašu cilvēku attieksme. Kurš vēlējās apiet šo prasību, gan jau to arī izdarīja. Vai tad nav tā, ka mājsēdi daļēji izprovocēja pašas valdības iepriekšējie lēmumi? Vispirms jau pretrunīgu noteikumu izsludināšana radīja situāciju, ka cilvēki uz jebkuriem jauniem normatīviem skatās ar neuzticību. Patiešām, kā var izpildīt lietas, kuras nav savienojamas ar loģiku? Izcilie kontrasti - piestūķēti sabiedriskā transporta līdzekļi un teju pilnīga veikalu slēgšana. Vai arī absurdais lēmums neatļaut pārdot tās preces, kas jau veikalā tiek tirgotas. Diemžēl netika ņemtas vērā arī pilsētu un lauku vides atšķirības. Ne tik daudz ir pārmetumu par kļūdainiem lēmumiem, kā par to, ka notika muļļāšanās ar to labošanu.
A.Boldāns: -Saistībā ar Covid-19 ierobežošanu valstī Valsts policija strādā atbilstoši valdības pieņemtajiem lēmumiem. Atbilstoši riskiem tiek arī ieviesti dažādi ierobežojumi, policijai nodrošinot to kontroli. Jāsaprot, ka ierobežojumi tiek noteikti, lai ierobežotu vīrusa izplatību. Savukārt par epidemioloģisko pamatojumu jautājums būtu adresējams Veselības ministrijai.
I.Koļcovs: -Arī es varu piebilst, ka pieņemtie dažādie ierobežojumi, tajā skaitā mājsēde, bija un daļa ierobežojumu joprojām ir likumdevēja valsts mērogā noteikti, kuru uzraudzīšanā tika un joprojām tiek iesaistīta arī Balvu novada pašvaldības policija. Tādēļ uzskatu, ka no mūsu iestādes puses, kas ir viena no šo ierobežojumu ievērošanas uzraugošajām institūcijām, minētie likumdevēja pieņemtie lēmumi nav apspriežami un vērtējami.

Nereti izskanējusi kritika par pārlieku lielu naudas sodu piemērošanu par ierobežojumu neievērošanu vai likumsargu pārāk stingru sekošanu likuma burtam…
J.Ločmelis: -Patiešām, vairāk iznāca tāda policijas un iedzīvotāju sasvstarpēja sarīdīšana. Cilvēkus tracinošas bija ziņas, ka policisti mājsēdē teju medīja dažas minūtes aizkavējušos, lai varētu uzlikt sodu. Atšķirība starp labo vai nelabo bija tikai pašapliecinājuma lapeles (ne)esamība. Tāda trula birokrātiska pieeja. Ilgais mājsēdes laiks policijas tēlam nodarīja krietni lielu kaitējumu, kas summējās ar veiksmēm skaļu noziegumu izmeklēšanā. Var atrast līdzības ar situāciju uz ceļiem – policija ķer un soda šoferus par transportlīdzekļu dokumentu vai stāvokļa neatbilstību, bet kur viņi ir, lai konstatētu neatbilstošo ceļu stāvokli un atrastu atbildīgos par to?
A.Boldāns: -Katrs gadījums tiek vērtēts individuāli. Policija izvērtē atbildību atbilstoši situācijai un pārkāpuma būtībai, tajā skaitā izdarīšanas laikam, vietai un citiem objektīviem, kā arī subjektīviem apstākļiem, piemēram, pārkāpēja attieksmei pret izdarīto. Policija vienmēr savā darbā strādājusi preventīvi. Proti, tās mērķis nekad nav bijis sodīt, ko parāda arī apkopotā statistika. Piemēram, lielā daļā gadījumu par mājsēdes neievērošanu personām tika izteikti preventīvi brīdinājumi. Tomēr, ja personas apzināti, klaji un rupji pārkāpj noteikumus, par to pienākas sods. Arī mājsēžu laikā pienācās maksimālie sodi, tajā skaitā par atkārtotiem pārkāpumiem.
I.Koļcovs: -Jāsaprot, ka policists pārstāv likumu, un ne vienmēr policijas pieņemtie lēmumi apmierinās visas puses. Taču katrā konkrētā situācijā, kā minēts, amatpersonas izvērtē apstākļus, kādos pārkāpums pieļauts. Tiek izvērtēti arī lietderības apsvērumi, vispirms izvērtējot administratīvā akta vajadzību, proti, vai nav iespējams rīkoties citādi. Tāpat, lemjot par soda apmēru, tiek ņemts vērā samērīguma princips.

Cik ļoti Covid-19 ietekmējis iekšlietu iestāžu funkcionēšanu, jo pieejamie resursi būtiski jānovirza ierobežojumu uzraudzīšanai? Vai no tā necieš pamatuzdevumu izpilde?
A.Boldāns: -Skaidrs, ka policijas resursi nav neizsmeļami. Neskatoties uz to, ka resursi tiek novirzīti arī Covid-19 ierobežojumu kontrolei, policijas ikdienas darbs nav apstājies, un tiek īstenotas arī policijas pamatfunkcijas. Protams, tas prasa resursu pārplānošanu, un policisti tiek iesaistīti virsstundu darbā. Piemēram, mājsēdes kontroles laikā tieši uz gadumiju tika mobilizēti visi policijas spēki, tajā skaitā amatpersonas, kas ikdienā strādā kabinetos, vai amatpersonas atsauca no atvaļinājumiem. Savukārt mājsēdes izskaņas kontrolē iesaistīja mazākus amatpersonu spēkus nekā tās sākumā. Tāpat atbalstu sniedz pašvaldību policija, robežsardze un zemessardze. Runājot par vispārēju Covid-19 drošības prasību kontroli, policija attiecīgi situācijai savu darbu plāno atbilstoši saviem resursiem, tos novirzot tur, kur tas tobrīd nepieciešams. Policija aizvien ir gatava kontrolēt noteiktos ierobežojumus. Tajā pašā laikā pamata uzdevumu un funkciju izpilde nav apstājusies un tiek nodrošināta.
I.Koļcovs: -Nav noslēpums, ka Covid-19 ietekmējis katras iestādes darbību. Arī Balvu novada pašvaldības policijas amatpersonu ikdiena ir mainījusies. Papildus esošajām funkcijām un uzdevumiem klāt nākusi virkne jaunu pienākumu un prasību, ir paplašinājies veicamo darba pienākumu apjoms. Taču, neskatoties uz to, pašvaldības policijas pamata uzdevumi un mērķi joprojām saistīti ar novada iedzīvotāju drošību, kā arī saistošo noteikumu ievērošanas uzraudzību Balvu novadā. Neskatoties uz pieaugošo darba apjomu, mūsu iestāde dara visu iespējamo, lai neciestu iestādes pamatuzdevumu izpilde.
M.Ļahnovičs: -Viļakas pārvaldes robežsargi kopā ar Valsts policijas un pašvaldības policijas darbiniekiem savas kompetences ietvaros veica uzdevumus Covid-19 izplatības ierobežošanai Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, ka robežsargiem papildus bija jāveic savam dienestam neraksturīgi uzdevumi, Viļakas pārvaldes robežsargi veiksmīgi pildīja arī savus tiešos pienākumus. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā valdības noteiktos ierobežojumus, pērn ievērojami saruka gan cilvēku, gan arī transportlīdzekļu plūsma Vientuļu un Pededzes robežšķērsošanas vietās. 2020.gadā pārbaudītas 34310 personas un veikta 24291 transportlīdzekļa pārbaude, kas ir līdz pat 80% mazāk nekā 2019.gadā.

Valdības pieņemtie un iestāžu uzraudzītie ierobežojumi, protams, diezgan smagi ietekmējuši arī daudzus iedzīvotājus. Arī Jums, Jāni, tas nav gājis secen…
J.Ločmelis: -Esmu muzikants bez liela vārda un atpazīstamības. Vienkāršs lauku muzikants, kurš pirmskovida laikos spēja savilkt galus un tiecās uz attīstību šajā sfērā. Domāju, maz ir nozaru, kuras pandēmijas laikā būtu tik ļoti skartas kā šī - ienākumu ieguve praktiski ir liegta. Un vēl tā valsts neremdināmā kāre paņemt nodokļus pat tad, ja nav ienākumu, turklāt vēl šajā laikā. Neviena vien pašnodarbināta persona būs spiesta atteikties no šī statusa. Tā vietā, lai radītu iespējas izdzīvot, arī maksājot nodokļus, tiek darīts viss, lai izplēstu vai dvēseli no katra. Protams, ceru, ka vasarā parādīsies kādas iespējas, tomēr jārēķinās, ka arī šis gads faktiski būs norakstāms. Pat bez kovida mūspusē nav tik vienkārši, jo cilvēku maksātspēja nav augsta. Labāk būtu vienkāršot nodokļu politiku, to padarot arī saudzīgāku, lai mūspusē dzīvotu vairāk cilvēku. Bet vai to vispār vēlas? Lai vai kā, paldies Dievam, bet vismaz pagaidām kovids radošumu tomēr vēl nav atņēmis!

Iedzīvotājiem ne vienmēr saprotami valdības pieņemtie lēmumi attiecībā uz ierobežojumiem. Vai bieži nākas tos skaidrot un vai saņemat iedzīvotāju jautājumus, jo sociālajos tīklos ierobežojumus mēdz interpretēt dažādi?
A.Boldāns: -Protams, policija, gluži tāpat kā citas valsts iestādes, iesaistījās un joprojām iesaistās ierobežojumu un drošības prasību skaidrošanā dažādos komunikācijas kanālos, tajā skaitā mājsēžu laikā regulāri ziņojām par notikumiem. Ņemot vērā, ka policija ir arī kontrolējošā iestāde, mums bija svarīgi, ka iedzīvotāji ne tikai izprot ierobežojumus un to nepieciešamību, bet tos arī nepārkāpj. Tie galu galā ieviesti visas sabiedrības veselības labad! Daudzus iedzīvotāju jautājumus Valsts policija saņēma arī sociālajos tīklos, kā arī palielinājās telefonzvanu skaits. Arī gadījumos, kad tika konstatēti iespējamie pārkāpumi, lielākoties tika dotas preventīvas norādes un izskaidrota situācija, lai turpmāk pārkāpumus novērstu.
I.Koļcovs: - Jā, šādus jautājumus saņem arī Balvu novada pašvaldības policija. Sākotnēji to bija izteikti daudz, bet tagad jautājumu skaits ir samazinājies. Tas skaidrojams arī ar cilvēku informētības līmeni, jo sākotnēji daudziem bija informācijas trūkums, neziņa, neizpratne. Taču, ņemot vērā, ka informācija par valdības lēmumiem attiecībā uz ierobežojumiem sistemātiski tika un tiek publicēta dažādos masu saziņas līdzekļos, cilvēki laika gaitā kļuvuši izglītotāki arī šajā jomā.
J.Ločmelis: -Arī es ne vienmēr esmu sapratis valdības pieņemto lēmumu būtību un jēgu. Dažkārt par ierobežojumiem piedalos diskusijās sociālajos tīklos. Savas “Twitter” publicētās domas esmu redzējis arī publicētas televīzijā. Lai vai kā, pēdējais aizvadītais gads ir gan ļoti tukšs, gan ļoti pilns. Tukšs reālas kontaktēšanās nozīmē, pilns - sevis, dažādu lietu un notikumu izvērtēšanā. Daudz pārdomu raisīja dažādi valdības lēmumi un to realizēšana. Skaidrs, ka situācija bija (un joprojām ir) neskaidra un sarežģīta. Uzskatu, ka vēl joprojām nezinām, kādas visam notiekošajam būs sekas. Noteikti ne viss būs slikti – daudzviet izrādījās, ka var strādāt arī mājās, nesēžot ofisā. Šādā gadījumā gan neapskaužot tos, kuriem vienlaikus bija jāpieskata arī vairāki skolas vecuma bērni. Tomēr tas jau ir pavisam cits stāsts – stāsts par kovidlaika izglītību…

Valsts robežsardzes darbs skaitļos
Viļakas pārvaldes II kategorijas dienesta amatpersonas imigrācijas kontrolē strādāja pastiprinātā režīmā, kā tas bija noteikts sakarā ar ārkārtējās situācijas ieviešanu valstī. Īpaša uzmanība tika veltīta tranzīta ceļiem. Tādējādi no pagājušā gada pavasara līdz gada beigām Latvijas teritorijā Viļakas pārvaldes robežsargi pārbaudīja 10985 transportlīdzekļus un 16655 privātpersonas. Šajās pārbaudēs tika konstatēti 247 pārkāpumi, tajā skaitā viens bija saistīts ar epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpumu koronavīrusa izplatības laikā. Savukārt šī gada četros mēnešos, veicot imigrācijas kontroli, tika pieņemti 292 administratīvā pārkāpuma procesa lēmumi par apliecinājuma anketas neaizpildīšanu covidpass.lv un Covid-19 testu vai cita medicīniska dokumenta, kas apliecina, ka persona nav infekcioza, neuzrādīšanu. Divas personas uzrādīja viltotus vai tādus Covid-19 testus, kas neatbilst Valsts robežsardzes rīcībā esošajiem paraugiem. Tikmēr Valsts robežsardze kopumā konstatējusi 70 personas ar šādiem Covid-19 testiem. Arī šogad tiks turpināti daudzi pagājušajā gadā iesāktie pasākumi. Svarīgākie no tiem ir koronavīrusa izplatību ierobežojoši pasākumi robežsardzes kompetences ietvaros.
Mareks Ļahnovičs, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieks

Tika galā labi, darbi turpinās, piešķir piemaksas
Iekšlietu dienesti ar papildus pienākumiem tika galā labi. Arī šobrīd Valsts policija un Valsts robežsardze veic virkni pasākumu: profilaktiskas pārbaudes telpās, ārpus tām, mazumtirdzniecības un sabiedriskās vietās, kā arī veic imigrācijas kontroles. Policijai nākusi klāt arī sabiedrisko ēdināšanas vietu (terašu) uzraudzība, kur policisti, netraucējot uzņēmējiem, veic kontroli un turpina strādāt pēc principa spēt kompetenti izskaidrot kontroles cēloņus un brīdināt, nevis sodīt.
Par dienesta pienākumu pildīšanu Covid-19 izplatības laikā Valsts policijas, Valsts policijas koledžas, Valsts robežsardzes un Valsts robežsardzes koledžas amatpersonām tiek izmaksātas piemaksas par darbu paaugstināta riska un slodzes apstākļos. Piemaksas apmērs visām amatpersonām ir 75% no stundas algas likmes, izpildoties nosacījumiem, ka amatpersona bijusi saskarē ar Covid-19 inficētām vai iespējami inficētām personām, riska grupas pacientiem, kuriem ir jāievēro karantīna vai pašizolācija, vai amatpersona ir piedalījusies sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un noteikto ierobežojumu kontrolē. Piemēram, šī gada martā šādas piemaksas saņēma 3880 amatpersonas. Arī pašvaldību policijas darbiniekiem piešķīra piemaksas. Valdība pieņēma lēmumu no valsts budžeta kompensēt pašvaldībām minētos izdevumus 75% apmērā.
SAMANTA NALIVAIKO, Iekšlietu ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste

Kā vērtējat iedzīvotāju attieksmi Covid-19 ierobežojumu ievērošanā?

Agris Boldāns, Valsts policijas Balvu iecirkņa priekšnieks:
-Ir saprotams, ka ne visi ir mierā ar noteiktajiem ierobežojumiem. Tomēr, runājot konkrēti par mājsēdēm, tobrīd epidemioloģiskā situācija bija slikta – valstī tomēr bija ārkārtējā situācija. Mājsēdes kontroles laikā bija konstatēti arī vairāki gadījumi, kad personas agresīvi izturējās pret likumsargiem. Atsevišķā sabiedrības daļā bija novērojams arī klajš tiesisks nihilisms. Tajā pašā laikā lielākā sabiedrības daļa bija saprotoša un atbildīga, par ko liecina arī statistika (piemēram, par mājsēdēm). Savukārt policija darīja savu darbu un uzdotos pienākumus.

Jānis Ločmelis, Kubulu pagasta iedzīvotājs:
-Komunikācijas ar citiem cilvēkiem tagad bijis maz, tādēļ grūti vispārināt. Tomēr šķiet, ka iedzīvotājiem īpašas vēlmes saslimt nav un viņi ierobežojumus ievēro. Tajā pašā laikā ir arī redzams, ka cilvēki ir noguruši no baidīšanas, jo īsti jau pat nevar zināt, kur un kā var to draņķi noķert. Turklāt diezgan daudzi Covid-19 ir izslimojuši, par to pat nezinot.

Ingus Koļcovs, Balvu novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs:
-Iedzīvotāju attieksme ir ļoti dažāda. Esam ievērojuši, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir apzinīgāki un piesardzīgāki noteikto ierobežojumu ievērošanā. Izteiktāk pārkāpumi vērojami jauniešu vidū, kuri vēlas pulcēties un pavadīt laiku kopā.

Mareks Ļahnovičs, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieka vietnieks:
-Valsts robežsardze veic arī apliecinājumu pārbaudi Latvijā ieceļojošām personām, kurām, izmantojot covidpass.lv esošo elektronisko apliecinājuma anketu, ir pienākums to aizpildīt par valstī noteikto epidemioloģisko drošības pasākumu ievērošanu un apliecināt, ka 72 stundas pirms ieceļošanas Latvijā ir veikts Covid-19 tests un tā rezultāts ir negatīvs. Uz Latvijas-Igaunijas robežas (Veclaicenē) ieceļošanas nosacījumus ikdienā kontrolē Viļakas pārvaldes amatpersonas. Kopumā ieceļotāju attieksme pret minētajiem ieceļošanas nosacījumiem ir atbildīga, bet daži tos arī neievēro. Konstatējot šādu personu, tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, un persona amatpersonas klātbūtnē aizpilda apliecinājuma anketu. Šādā situācijā ieceļotāju attieksme ir saprotoša un īpaši neapmierinātība netiek izrādīta.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Par mani, draudziņ, nebēdā (14.05.2021.)

Bitīt’ rožu dārziņā

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Viņas nelasa grāmatas, toties maksā pensiju

Katrs pavasaris atnāk citādāks. Pērngad sniegā ziedēja sarkanas tulpes, taču bija ievākti jau ziedputekšņi, un medus burciņai sanāca ainavisks foto. Šogad pavasaris nācis lēnām un apdomīgi, un tikai maija vidū beidzot ir siltums, paverot durvis darbu straujumam. Par ko priecājas biškopis, skatoties dabas pārvērtībās, un kas nosaka viņa veiksmes augļus un spēju saprasties ar mazajiem kukaiņiem, lai šī uzņēmējdarbības nozare nestu arī pietiekamus ienākumus? Braucu ciemos pie darbīgā un pieredzējušā Balvu novada individuālā komersanta, uzņēmēja Aivara Zaikovska. Ar biškopību viņš nodarbojas gadus divpadsmit, tā reizē ir viņa profesija un dzīvesveids, apsaimniekojot bioloģiski sertificētu bišu saimniecību pašreizējās septiņās novietnēs.

Ja runa ir par biškopību, pirmais priekšstats parasti ir – bitenieks ražo un pārdod medu. Bet Jūsu saimniecībā tomēr ir citas prioritātes.
-Neesmu klasiskais medus ražotājs. Protams, medus nāk, kā gan citādi, bet tas nav mūsu galvenais produkts. Ir vērts ražot arī medu, cenas tagad it kā stabilizējušās, taču manas saimniecības prioritāte ir bišu māšu audzēšana, jauno saimju audzēšana un vēl arī dažādu bišu produktu ražošana. Man sezona šogad iesākās jau aprīļa otrajā pusē, kad uzsāku audzēt bišu mātes, un 9. - 10.maijā pirmās mātes bija klāt.
Šim dzīvajam biškopības produktam ir garantēts noiets?
-Esmu pārsteigts, ka šogad sezonas pieprasījums jau trīskāršojies, un tas nozīmē, ka vajadzīgais māšu apjoms man jāspēj izaudzēt vienā mēnesī, bet pērngad to darīju trijos mēnešos. Mums ir gan apsēklotas, gan neapsēklotas mātes. Audzējam tādas neapsēkloto bišu māšu rases kā ‘Somijas itālietes’, ‘Buckfast’, ‘Kraina’. Pārsvarā šo mūsu pakalpojumu izmanto mazās biškopības saimniecības, bet tagad bites sūtām arī uz Igauniju un Lietuvu. Bišu mamma dzīvo tikai trīs gadus. Ja biedrībā Latvijā ir vairāk par trim tūkstošiem biškopju un katram ir bišu saimes, tad, protams, pieprasījums pēc bišu mammām garantēts. Daudziem patīk tieši ‘Buckfast’ bites, kuras nespieto, lai gan citas rases bites strādā ražīgāk.
Nespeciālistam grūti iztēloties, kā no maza tārpiņa izveidojas liela bite, godājama par ciltsmāti?
-Biškopji kļūst arvien zinošāki un pieprasa konkrētas rases īpašībām atbilstošu bišu māti, kas pēc iezīmēm viņam patīk vislabāk. Arī pats iepērku cilts materiālu no labākajiem Eiropas selekcionāriem. Māte dēj oliņas, no tām izšķiļas cirmeņi, tos pārpotēju mākslīgās šūniņās, tad dodu savām bitēm tālāk izaudzēt. Mātes izaudzēšana biškopim ir smalks un pacietīgs darbs. Cirmenītis ir mazītiņš kāpuriņš, kurus ar rāmi ienesu siltā darbistabā, kur ir līdzvērtīgs mikroklimats bišu saimei. Tātad plus 30 grādi un 70-80 procenti mitruma. Uzlieku ‘pastiprinātas brilles’ un ar potadatu katru cirmenīti pārlieku mākslīgās kanniņās. Pēc tam tās atkal lieku siltā somā un braucu uz dravu, kur ir sagatavotas saimes bez mātēm. Tur darba bites četrās dienās aizvāko kanniņas. Cirmenītis strauji aug, jo barojas ar ļoti vērtīgo bišu māšu peru pieniņu. Paiet 16 dienas, un bišu māte ir izaugusi.
Izklausās spraigs process, zinot, ka ne mazāk operatīvi bišu mātēm jānokļūst vēl tālāk savās jaunajās mājās.
-Jaunajā saimē neapsēklotajai mātei jānokļūst triju dienu laikā. Sūtām tās pa pastu speciālos krātiņos. Re, man priekšā uz galda ir garš pasūtījumu žurnāls ar konkrētiem datumiem, kad un uz kurieni bišu mātes jānosūta. Taču šogad pirmo reizi, rēķinoties ar lielo māšu pieprasījumu, varu izmantot arī paša uzkonstruēto inkubatoru, kas atrodas mājas darbistabā. Tas līdzinās ledusskapim ar caurspīdīgām durvīm un darbojas noteiktā temperatūras režīmā. Inkubators ļauj ātrāk un ērtāk izaudzēt mātes tepat, darbistabā. Pašreizējā jauda inkubatorā ir 300 bišu mātes nedēļā, bet, ja vajadzēs, varēs arī 500. Profesionālie biškopji lielākoties izvēlas ‘Krainu’ vai ‘Somu itālietes’ bišu mātes.
Teicāt, ka biškopības nozarē pievēršaties arī citu produktu ražošanai. Ko uzskatāt par vērtīgāko?
-Bites saražo, bet cilvēks iegūst bišu māšu peru pieniņu. Mana pārliecība, ka starp visiem produktiem tieši peru pieniņš liekams ‘top’ produktu augšgalā. Peru pieniņš ir bišu dziedzeru produkts, ar ko bites baro jaunās bišu mātes laikā no cirmeņa piedzimšanas līdz tas iekūņojas. Peru pieniņš ir triju veidu: ir tranu, darba bišu un bišu māšu. Interesanti, ka tikai māte saņem pašu augstvērtīgāko peru pieniņu, kamēr mazais cirmenītis aug, viņš kanniņā burtiski peld. Darba bitēm un traniem pieniņš jau ir daudz liesāks. Peru pieniņš ir ļoti augstvērtīgs produkts, ko lieto pret organisma novecošanos, izmanto skaistumkopšanā. Šis produkts bija pazīstams jau Ēģiptes faraoniem, kuri to lietoja, lai ilgi dzīvotu un valdītu, iecienīts tas esot arī Apvienotās Karalistes karaliskajā ģimenē. Karaliene Elizabete, kurai pāri 90 gadiem, to lietojot vecuma noguruma mazināšanai.
Kā biškopji tiek pie šī augstvērtīgā pieniņa?
-Gan jau katrs ķeksē un palieto šo jaunības eliksīru, ne velti biškopji ir dzīvespriecīgi un veselīgi ļaudis. Kad bites sadomā dalīties un spieto, tad, uzlaužot kanniņas, šo pieniņu var dabūt. Taču mūsu saimniecība šo produktu piedāvā svaigu, un to var uzglabāt saldētavā līdz gadam. Produkta cena gan ir augsta. Būtībā tā lietošana būtu jāsaskaņo ar ārstu, jo peru pieniņš audzē un atjauno šūnas. Pagaidām ražojam, rēķinoties ar pieprasījumu. Zinu, ka var nopirkt pulverveida produktu, taču tādā veidā peru pieniņš jau daudz ko zaudējis no savām labajām īpašībām. Esmu sācis sarunas ar farmācijas kompānijām ar domu izvērst sadarbību peru pieniņa realizācijā. Sezonā mēs varētu saražot pat līdz 10 kilogramiem šī vērtīgā produkta. Jautājums – kur un kā to pārdosim?
Līdz cik saimēm būtu gatavi kāpināt dravniecību, apzinoties savu varēšanu?
-Šogad reģistrēsim 170 bišu saimes, novietnes ir izvietotas 20 kilometru rādiusā ap mājām. Celmenē sāka audzēt rapsi, tādēļ vienu novietni nācās pārvietot. Biškopība ir nozare, kur visu laiku kaut kas jāatjauno. Tas nozīmē, ka arī ziemas mēnešos pietiekami daudz darba - jāpielabo, jātaisa no jauna, jāšuj, jāpielāpa. Taču tik un tā biškopim tas ir atpūtas laiks. 200 saimes vienam cilvēkam ir robeža, pie kuras jāapstājas. Sezonas laikā biškopim pie katras saimes būtu jāpieiet un jāapskatās vismaz reizi divās nedēļās, un es cenšos to iespēt.
Grūti vedas sarunas ar lauksaimniekiem ķīmisko līdzekļu pielietojuma sakarā. Ir izsludināta pat Eiropas mēroga kampaņa “Glābsim bites un lauksaimniekus”. Kāda Jūsu pieredze šajā ziņā?
-Lauksaimnieki var redzēt karti ar bišu saimniecību izvietojamu. Ja zemnieks man šodien pasaka, kur viņš rītdien miglos, es, protams, vakarā varu aiztaisīt ciet skrejas un noturēt bites stropā diennakti. Taču tas nenozīmē, ka pēc dienas vai divām nektāraugos nebūs ķīmijas un bite to nepaņems. Slikti jau, ka bites kļūst dezorientētas, bet vēl sliktāk, kā izskanēja šopavasar Jelgavā biškopju konferences informācijā, ka viena no sliktākajām situācijām bioloģiskajiem biškopjiem ir tieši Latgalē - Rēzeknes un Balvu novados. Tas ir pierādījums, kur paliek ķīmija, ko mēs diemžēl apēdam. Es savu bioloģisko biškopību noturu ar stingru un regulāru kontroli. Varu pastāstīt, ka iepriekšējā gadā piedalījos Eiropas Savienības deviņu valstu zinātniski pētnieciskā konferencē Latvijas dalībnieku grupā. Regulāri tika ņemtas un pārbaudītas dažādas analīzes. Un, lūk, lai arī manu bišu novietņu apkārtnē 7 kilometru rādiusā nav nekādas lauksaimniecības un bija labākie analīžu rādītāji, tik un tā vaska analīzes uzrādīja kādu ķīmisko vielu klātbūtnes nospiedumu. Tātad ķīmijas atliekvielas ir!
Esat lepns par savu varēšanu un profesionalitāti?
-Nebiju domājis, ka man tā patiks biškopība. Kad pirms gadiem 30 sākām celt šo māju, teicu, ka te jauka vieta, varētu nolikt kādu bišu stropu. Kaimiņos bija skolotājs Alberts Vucins, kuram tagad jau lieli dzīves gadi, un viņš tik neatlaidīgi man piekodināja: “Pievērsies tai biškopībai nopietni!” Ziemā lasīju grāmatas, pavasarī jau biju daudz ko aizmirsis no rakstītā, un Alberts saka: “Nu, labi, ka lasi grāmatas, bet žēl, ka bites tās nelasa, tad viņas zinātu, kā rīkoties. Tāpēc tev pašam jājūt un jāsaprot, kas notiek dabā.” Pilnīgi piekrītu - paša iegūtā pieredze un prasmes ir vislabākais, kas māca un skolo. Neatsverama nozīme bijusi arī pieredzes braucieniem pie Latvijas pieredzējušiem biškopjiem. Tur ir sarunas, jautājumi, vērojumi, praktiskā darba atziņas… Tāda informācijas bagātība, ko nevar izlasīt grāmatās. Būtībā jau sen viss ir izdomāts, vajag tikai pielāgot savām vēlmēm un iespējām. Īsi pirms pandēmijas ar dzīvesbiedri Latvijas biškopības delegācijas sastāvā paspējām piedalīties Pasaules biškopju kongresā Kanādā, Monreālas pilsētā. Klausoties pieredzes stāstos, gūstot kontaktus un skatot izstādi, toreiz mums arī radās ideja par bišu māšu peru pieniņa ražošanu.

Biškopju aptauja
Kāds bišu produkts, jūsuprāt, ir pats vērtīgākais?
Pēteris Sējāns: -Visaugstāk vērtēju bišu māšu peru pieniņu. Tur ir viss, kas nepieciešams dzīvošanai un veselībai. Bites to sapilda šūniņās, audzējot mazos cirmenīšus, un es no viņām šo labumu aizņemos. Agrāk to darīju biežāk, tagad pa retam, jo jābūt labai redzei. Labs produkts ir arī propoliss. Ne velti bitenieki slimo mazāk un ilgāk dzīvo.
Ilze Cipruse: -Man patīk bišu maize. To gatavo no ziedputekšņiem, tur ir vitamīni un citas labas vielas. Es pati to neražoju, izmantoju kā pakalpojumu, kuram ir attiecīgas iekārtas. Bišu produktus vajag lietot regulāri, bet parasti cilvēki to dara ziemas mēnešos.
Ivars Šmats:- Pats labākais noteikti ir bišu māšu peru pieniņš. Tas atjauno organismu pēc operācijām un uzlabo vispārējo veselību. Taču, lai to dabūtu, biteniekam jābūt lielam pedantam. Kādreiz jau paņemu to bišu māšu kanniņu un ielieku ledusskapī, bet īpaši šai nodarbei man nav laika.

Zinātnieki izpētījuši
* Bite dzīves laikā vidēji saražo 1/12 tējkaroti medus.
* Bite vienā minūtē veic apmēram 12000 spārnu vēzienus un labvēlīgos laika apstākļos apciemo apmēram 2000 ziedu.
* Katra bite izpilda tikai noteiktus pienākumus. Bites - izlūki meklē jaunus barības avotus. Bites - kareivji, kurus zinātnieki konstatēja tikai 2012.gadā, visu savu dzīvi izpilda apsarga lomu.
* Ir bites, kas atbild par bišu stropa attīrīšanu no mirušām bitēm.
* Bites medusnesējas ir spējīgas atpazīt cilvēka sejas vaibstus.
* Arī stropos ir godīgas bites un bites sliņķes.
* Dažas bites mīl asas sajūtas. Citām ir kautrīga uzvedība.
* 2011.gadā pētījumos konstatēja, ka bites var būt arī pesimistes.

Re, kā!
Medus bites miljoniem gadu ir iztikušas bez cilvēka roku pieskārieniem, un iejaukšanās saimes dzīvē, vai to dara prasmīgs dravnieks, vai arī neveikls iesācējs, ir iejaukšanās viņu pasaules lietu kārtībā. Vai bišu saime spēj labot biškopja kļūdas?

Bišu dzīves pazinējs un praktiķis Juris Šteiselis stāsta, ka saime ir spējīga atjaunot ligzdā dabisko kārtību arī pēc tam, kad biškopis tur pielicis savu roku, apskatījis un pārkārtojis ligzdu, sadalījis saimi vai to apvienojis. Bišu saime ir pietiekami dzīvotspējīga, lai izturētu pat visai radikālu pārkārtošanu. Taču jāzina,- jo vairāk tā būs traucēta, jo mazāk laika bitēm paliks savu tiešo pienākumu veikšanai. Tādēļ dravas saimniekam jāapzinās, kādēļ viņš to dara, pie reizes novērtējot riskus un to nepieciešamību.

Labāk nelikt visas olas vienā groziņā
Juris Šteiselis, Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs:
-Negribētu Latgali biškopības ziņā kaut kādā ziņā izdalīt Latvijas kopējā fonā. Manuprāt, aizvadītā gadsimta otrajā pusē šī joma pilnībā izlīdzinājās ar pārējiem reģioniem, un tagad tur ir ne mazāk izglītoti un darbīgi biškopji. Klimats, cilvēku attieksme, darbīgums, prasmes un bizness,- tas viss ir savstarpēji saistīts un viens otru papildina. Ir vajadzīgs arī hobija līmenis, kad biškopība cilvēkus vienkārši aizrauj, bet dzīve pierāda, ka arī tas lielais profesionālis vairumā gadījumu izaug no mazā biškopja. Balvu puse ir bagāta ar mežiem, ar mazāk apstrādātām platībām, un tam atkal ir savi plusi un mīnusi. Ne velti tagad arvien biežāk redz parādāmies lāčus, kuri nodara arī postu. Taču arī apstrādātajās platībās ir labas bišu ganības, un nevar domāt, ka bitēm būtu jādzīvo tikai mežā.
Latvijas iedzīvotāji, manuprāt, kļūst arvien informētāki par biškopības jomas iespējām un tās ražojumiem. Līdz ar to ieguvēji ir gan hobija, gan profesionālā līmeņa entuziasti. Biškopība noteikti ir vērtīga palīgražošanas nozare. Latvijā tas gan izskatās nedaudz citādāk, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Ziemeļeiropā – Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā - ļoti daudz biškopju vienlaikus ir arī profesionāli zemnieki. Tas nozīmē, ka viņi sēj un audzē arī labību, nodarbojas ar vistkopību vai cūkkopību. Un vienlaikus strādā arī kā profesionāli biškopji, gūstot vēl papildus ienākumus. Tēlaini sakot, viņi neliek visas olas vienā groziņā. Bišu dravu lielums tur ir līdzīgs mūsējiem – ap 200 vai mazāk bišu saimes.
Arī Latvijas biškopjiem jāsaprot, ka nebūs viegli gūt pietiekamus ienākumus un izdzīvot tikai ar biškopību. Taču ir vēl viena iespēja – papildināt biškopības preču klāstu ar citiem produktiem. Šobrīd perspektīva paveras bišu māšu peru pieniņam. To, ka bišu produkti ir noderīgi veselībai, zina visi. Pieprasījums minētajam produktam ir. Patlaban piedāvājumā ir Ķīnā ražotais peru pieniņš, kas ir viegli transportējams un arī lētāks, bet tas ir žāvēts produkts. Latvijas biškopji varētu ražot savu vietējo produktu, un patērētājs to iegādātos un, saziņā ar ārsta rekomendāciju, varētu lietot.
Biškopjiem jāatceras, ka visus bišu produktus var iedalīt divās grupās. Vieni ir tie, ko bites ievāc no dabas, otra ir bišu dziedzeru produkti, kas nav atkarīgi no laika apstākļiem. Tādēļ biškopis daļu saimju mierīgi var nolikt zem nojumes, lai netraucē lietus, stimulēt bitēm ienesuma noskaņojumu un pievērsties šī produkta ražošanai. Domāju, ka iedzīvotāji arvien plašāk sāks interesēties un novērtēs bišu māšu peru pieniņu. Jā, šis produkts nav lēts, bet, ja būs lielāks piedāvājums, cena varētu pazemināties.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Dots devējam atdodas” (08.01.2021.)

Kurš ātrāks - zirgs vai mašine?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir pēdējais sagatavotais projekta darbs, kas nonāk pie mūsu lasītājiem.

Pagodināts, ka sauc par latgalieti

Vizītkarte
* Jānis Streičs dzimis 1936.gada 26.septembrī, ir kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris, sabiedrisks darbinieks, LZA Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
* 1998.gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
* Jāņa Streiča filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Cilvēka bērns” (1991) saņēmušas Lielā Kristapa balvu kā gada labākās filmas.
* Par filmu “Rūdolfa mantojums” (2010) Streičs ticis nominēts kategorijā “Labākais spēlfilmas režisors”. 2016.gadā Streičs saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
* Daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts - saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā. Streiča režisētā filma “Cilvēka bērns” saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā, galveno balvu Maskavas kinofestivālā “Otrā pirmizrāde” (1993).

Jāņa Streiča vārds komentārus neprasa - pazīstams latviešu kinorežisors, scenārists, rakstnieks, gleznotājs, aktieris un sabiedrisks darbinieks, kurš ar savu darbu devis milzīgu pienesumu kultūras dzīvē un ne tikai. Lai arī Latgalē no sava mūža 84 gadiem pavadījis vien 14, viņš atzīst, ka bērnības dienu zeme viņa sirdij īpaša un tuva. “Runāt latgaliski ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši,” sarunā ar “Vaduguni” atzīst kinorežisors.

Varbūt iesākumā laikraksta lasītājiem, kuri nezina, kur šobrīd dzīvojat, varat pastāstīt par savām mājām un tagadējo apmešanās vietu?
-Mans stāsts sākās tā,- es atvedu uz Rīgu sievu lietuvieti Vidu, viņa ātri apguva latviešu valodu un iedzīvojās Latvijā kā īsta latviete. Bet pēc daudziem gadiem viens jauns lietuvietis atriebās un aizveda mūsu meitu uz savu dzimteni. Un tagad mūsu Viktorija strādā Kauņas muzikālajā teātrī. Tādā veidā jau vairāk nekā 40 gadus esmu saistīts ar Lietuvu.
Mūsu mājas atrodas Dzūkijas novadā, blakus Polijai. Varu tur iebraukt pa meža ceļiem. Skaists novads. Te piedzima un auga Konstantīns Čurļionis. Dzukiem, tāpat kā latgaliešiem, ir sava valoda. Tikai atšķirība tā, ka tas nevienam nerada problēmas. Te sāku rakstīt, un te vispirms tapa scenārijs “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”, tad nākamajām filmām, kā arī teksti grāmatām.
Kas ir tas, pie kā pēdējā laikā strādājat? Kas ikdienā nodarbina Jūsu prātu?
-Esmu cieši saistīts ar šejienes mākslas dzīvi. Mazajā, ezeriem ieskautajā pilsētiņā Veisiejā, mūsu vietvaldības centrā, katru pavasari notiek starptautiskie plenēri. Es iesaistu tajos Latvijas gleznotājus, it īpaši no Latgales. Jāzeps Pīgoznis te kļuvis īsta leģenda, Latgales gleznotājas Vēsma Ušpele, Ilze Griezāne, Vija Stupāne un Agra Rītiņa te jūtas kā savējās, Jānis Pliude, Jānis Anmanis, Juris Ģērmanis un daudzi citi. Interesanti tas, ka mūsu plenēri cieši saistīti ar Veisiejas Svētā Jurģa baznīcu. Dzukija ir slavena arī ar saviem kokgriezējiem, kuri piedalās plenēros. Mums ir izcila Svētā Jura kokā darināto skulptūru kolekcija, kuru man kopā ar Lietuvas vēstniecību izdevās parādīt rīdziniekiem Svētā Pētera baznīcā. Es teicu,- mums izdevās. Tāpēc, ka tiku iesvētīts Veisiejas Goda pilsoņa kārtā.
Daudzi izcili mākslas darbi tapuši brīžos, kad cilvēks jūtas iedvesmots. Bet, cik zināms, iedvesma ir diezgan reta viešņa, īpaši tik haotiskā darbā, kāds ir kino. Kā Jums šobrīd ar iedvesmu?
-Diezin vai par iedvesmu tā ir, kā sakāt. Zinu, ka viss, ko atstājuši Renesanses ģēniji, tapis pēc pasūtījuma. Arī vēlāk. Visspilgtākais piemērs ir Verdi opera “Aīda”. Komponists sen jau bija atmetis mūziku, dzīvoja tālu no kultūras burzmas, un piepeši Ēģiptes pārvaldnieks hedivs Ismails Pašā piedāvāja viņam komponēt operu “Aīda”. Turklāt piedāvāja tik lielu samaksu, ka Verdi gribot negribot atgriezās pie mūzikas. Un tapa izcils darbs. Iedvesma diemžēl gadās īsu brīdi, un bieži vien tai seko vilšanās, jo darbs ir sākts un tas jānoved līdz galam. Darbs un meistarība ir panākumu garants.
Runājot par kino, zināms, ka režisoriem daži aktieri ir tādi, kurus var saukt par saviem. Pēc kā Jūs, būdams režisors, vērtējat aktierus (aktiermeistarības, cilvēciskajām īpašībām, savstarpējas pazīšanās, veiksmīgas iepriekšējas sadarbības...)?
-Protams, ir savējie. Darba gaitā rodas personīgā izlase - līdzīga savam teātrim. Visiem iemesliem, ko minējāt jautājumā, ir bijusi sava loma. Diemžēl daudzi izcili aktieri tā arī palika ārpus kadra. Nebija iespēju izmantot, piemēram, Hariju Spanovski, ar viņu tikāmies tikai epizodēs. Tāpat Juri Lisneru, kurš ir radīts ekrānam. Un vēl, un vēl. Tas ir tāpat kā ar meičām jaunībā - neizdancināsi visas.
Vai ir kāds aktieris, par kuru varētu teikt,- bija gods sadarboties? Par kuriem aktieriem prieks, kā attīstījusies viņu karjera pēc sadarbības kādā no filmām?
-Aktierus filmām izvēlos es, tāpēc bijis gods strādāt ar katru no viņiem. Dažiem tik tiešām esmu bijis karjeras sākums. Bet atbrīvojiet mani no lielības. Iespējams, viņi ir aizmirsuši, kam pateicoties, sāka savu ceļu mākslā. Paldies Jānim Paukštello, kurš visur cildina mani un Raimondu Paulu kā savus radītājus. Viņa panākumu sākums bija filma “Mans draugs nenopietns cilvēks” un Raimonda dziesma “Cielaviņa”. Likteņa laimests bija strādāt ar leģendām Lilitu Bērziņu un Viju Artmani, gūstot viņu pateicību par izcilajām lomām.
No režisora viedokļa raugoties, kā vērtējat teātru repertuāru pēdējos gados – kas ir atzinības vērts, kas palicis nesaprasts vai nepieņemams?
-Atvainojiet. Es principā nekad nenodarbojos ar citu režisoru vērtēšanu. “Netiesā, un tu netiksi tiesāts,” ir teikts Svētajos Rakstos. Lai to darītu, man jāmet malā radošais darbs un jāuzņemas vērtētāja misija. Es to varētu darīt gods godam, bet jādara kaut kas svarīgāks.
Piekrītat, ka skatītājs vēlas redzēt vieglu izrādi vai filmu, kas liek atpūsties un smieties, nevis nopietnu darbu, kas liek domāt?
-Tas ir pseido intelektuāļu izdomājums, ka mākslas darbam jāliek domāt. Vai komersantu uzskats, ka māksla ir atpūta. Manā saprašanā māksla ir stimuls idejai dzīvot šinī pasaulē. Garlaicība un samākslotība nav gudrība, kā to deklarē gudro filmu autori. Tas ir profesionālisma trūkums.
Daudzas Jūsu filmas un citāti no tām iegājuši latviešu kultūrā un kļuvuši par tautas folkloru. Vai, strādājot pie tām, varējāt iedomāties, ka tā notiks?
-Ja kāds par to domā filmas tapšanas gaitā, tad tā ir garantēta izgāšanās. Pat vairāk – ja, filmējot kādu epizodi, tie, kas kamerai blakus, par notiekošo smejas, tad, rādot to no ekrāna, zālē valdīs klusums un neveiklība. Tas ir kino zelta likums.
Kā vērtējat spēlfilmas, kas pēdējos gados iznākušas Latvijā – “Dvēseļu putenis”, “Piļsāta pi upis” un citas?
-Abas filmas tauta skatās, tās sacenšas savā starpā, karojot par skatītāju simpātijām. Man prieks, ka šīs kinolentes apstiprina manu iepriekšējo atbildi. Izrādās, ka piekrišana ir arī nopietnām filmām par valstiski svarīgām tēmām.
“Piļsāta pi upis” pēdējo 30 gadu laikā ir otrā dienas gaismu ieraudzījusī filma latgaliešu valodā uzreiz aiz “Cilvēka bērna”, iznācis pirmais kriminālromāns latgaliski, mūziķi sacer dziesmas un dzejnieki raksta dzeju… Tas nozīmē, ka latgaliešu valoda pamazām sāk atdzimt?
-Kāpēc jāatdzimst? Nav jau mirusi. Dzīva tā bija, ir un būs. Tās godā celšana notika līdz ar neatkarības atgūšanu. Ar Broņislava Spridzāna radio raidījumiem “Latgola”. Ar Antas Rugātes TV raidījumiem “Latgola”, kuru sākumā arī es ņēmu dalību, līdz pārslēdzos uz filmu “Cilvēka bērns”. Filmēju latgaliski, kaut romāns ir uzrakstīts valsts valodā. Jūs domājat,- gāja tik gludi? Tas bija apvērsums! “Cilvēka bērnu” filmēju pirms 30 gadiem. Latgalieši rakstīja Klīdzējam uz Kaliforniju, lai nepieļauj Streičam to neprātu, sakot,- par mūsu valodu jau tā smejas, ar Streiča filmu sāksies tāda ņirgāšanās, ka būs kauns iziet uz ielas. Paldies Klīdzējam. Viņš man ticēja. Tad, ziniet vēl,- pirmā latgaliešu iziešana uz ekrāna notika Limuzīnā. Tas tāpat bija notikums. Pēc tam kāds latgalietis no Tukuma puses rakstīja uz Maskavu Brežņevam, sūdzoties, ka kinorežisors Streičs viešot naidu starp latviešiem, dalot tos čiuļos un čangaļos. Sūdzību atsūtīja atpakaļ uz mūsu Centrālo Komiteju. Mani izsauca, pasmējās un lūdza turpmāk nacionālajos jautājumos būt piesardzīgākam. Laikam arī tur bija tādi, kam patika šī hohma par čangaļu spiedienu uz Latviju.
Jūs pats esat nācis pasaulē Preiļu pusē – starp Jasmuižu un Preiļiem...
-Neesmu no tiem, kuri, pārgriezuši acis, sit sev ar dūri krūtīs un kliedz,- es esmu letiņš vai,- esmu latgalietis! Man pirmo reizi mūžā nacionālo pašapziņu cēla krievu armijas komandieri tanī pulkā, kur dienēju. Bijām simts no Latvijas. Jau nākamajā dienā mūs visus bez izņēmuma paaugstināja par nodaļu komandieriem: latviešus, krievus, poļus, ukraiņus, baltkrievus, ebrejus. Visus, kuri bijām no Latvijas. Kā tas cēla mūsu pašapziņu un kā Latvijas krievi visiem spēkiem centās runāt latviski! Skaisti! Mēs nedižojāmies. Bijām klusi lepni savās sirdīs. Tā ir arī ar to latgalisko jušanu. Piedzimu zemnieka ratos pirms Preiļiem, bet vecāki tūdaļ devās jau uz Kurzemi, kur es sāku staigāt, runāt un atšķirt labo no ļaunā. Tie bija mani Saules gadi. Karš izpostīja dzīvi. Mēs atgriezāmies atpakaļ, un te, Latgalē, es iemācījos runāt latgaliski tik pamatīgi, ka pēc septiņpadsmit gadiem vajadzēja pielikt lielas pūles, lai iemācītos runāt valsts valodā. Pirms Rīgas trīs gadus man atņēma dienests armijā tālu no Latvijas. Tā ka no saviem 84 dzīves gadiem Latgalē esmu pavadījis tikai 14 gadus.
Ko Jums nozīmē latgaliešu valoda un cik bieži sanāk runāt latgaliski?
-Tas ir tik dabiski, kā iedzert svaigu ūdeni. Man nav problēmu mirklī pārslēgties un jaukt šīs izrunas kopā, tā ka beigās latgalieši aiziet ar pateicību, ka runāju latgaliski, bet tie citi - ar prieku, ka visu sapratuši. Es dzīvoju Rīgā jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Man prieks runāt “latvīšu volūdā”.
Pēdējos gados Latvija, īpaši Latgale, kļūst aizvien tukšāka – aiziet cilvēki, veselas dzimtas, izmirst mājas. Tas ir apturams process?
-Ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā. Ir apturams! Ja tauta sapratīs, kas ir mūsu posta cēlonis, ja sāks protestēt pret partejiskās nomenklatūras diktatūru un sāks pieprasīt tautas pārstāvniecību valdībā, kā paredzēts Satversmē, kur nav ne pušplēsta vārda par partijām, koalīcijām un to finansēšanu, tas ir iespējams. Trīsdesmit gadus mēs nīkuļojam zem ekonomisko interešu grupējumu bezatbildības par tautas labklājību. Zatlers, kļūdams par prezidentu, bez gala atkārtoja: “Lasiet Satversmi!” Deva mums mājienu. Vai sapratāt? Lai dzīvotu savā valstī, jāsaprot tās konstrukcija, kurā esam tās pamats un balstu sienas. Kad jūs galu galā to sapratīsiet? Kad pūļa bļāvienus: “Atlaist Saeimu!” nomainīs tautas vienota prasība: “Tautas pārstāvniecību Saeimā! Nost ar partiju diktatūru! Nost ar partijām un to koalīcijām! Atjaunot Satversmi! Jaunu Saeimu! Latvijai jākļūst par pārticības valsti!”
Kāds tad ir tas īstais un patiesais latgalietis Jūsu acīm?
-Tāds, kuram ir pārliecība, ka viņš nāk no cilts, kas devusi Latvijai Vārdu, Valodu un Karogu. To sarkanbaltsarkano karogu, kuru letgaļu jaunava uz zirga ienesa Latvijas vēsturē. Kā to apliecina Indriķa hronika. Starp citu, latgalietis bīskaps Jāzeps Rancāns trimdā saglabāja arī Latvijas Saeimas zīmogu, un tas pēc neatkarības atgūšanas tika atgriezts Latvijā. Interesanti, ka šodien šo svēto relikviju šad tad paņem rokās Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmara de Galla Beere, kuras dzimtas saknes rodamas Silajāņu mālainajā zemē.
Neatzīstu tos, kuriem Latgale ir rezervāts, jo, dzīvojot Rīgā jau vairāk nekā 60 gadus, labi zinu, ka daudziem, kas darīšanās bijuši Latgalē, tā atklājās kā spēka un enerģijas avots. Arī paši latgalieši. Kad iegāju Rīgā, te mākslas dzīvē mūsējos varēja saskaitīt uz pirkstiem. Bet tagad tik tiešām ir tā, kā Limuzīnā to pravietoja vēsturniece Dagnija. Un es redzu to labu esam. Kad aizpagājušajā gadsimtā pie Rīgas Latviešu biedrības kungiem ieradās Barons Gustavs Manteifels no Dricāniem, lai vienotos par Rīgas latviešu atbalstu nacionālajai atmodai Latgalē, tad runasvīrs Sproģis atbildēja tā: “Mums Rīgā savu rūpju gana. Jūs tur, Vitebskas latvieši, tieciet galā paši ar savām klapatām.” Tas mani aizvainoja pāri gadsimtam un kļuva par vienu no iemesliem, lai uzņemtos Rīgas Latviešu biedrības vadību. “Re, ka Tas notiek, Sproģa kungs,- es klusībā teicu-, Rīgas Latviešu biedrība sagaida divdesmit pirmo gadsimtu latgalieša vadībā!” Es sarīkoju dricāniešu ciemošanos biedrībā ar viņu kora koncertu Matvejāna vadībā. Godinot Gustava Manteifeļa centienus un liecinot par viņa uzvaru. Tuvojās Ausekļa 150 gadu jubileja. Kopā ar Antonu Kūkoju, Bērtuli Piziču, Andri Vējānu, Pēteri Jurciņu nolēmām savest kopā Ausekli un Pēteri Miglīnīku, jo abi bija dzimuši vienā gadā. Šim pasākumam devu vārdu “Gaismu saucu”. Tas bija neaizmirstams sarīkojums. Redziet, kā tas dzīvē notiek.
Bet vai pats tomēr jūtaties kā latgalietis?
-Nezinu, ko tas nozīmē, jo vairāk nekā 60 gadus esmu rīdzinieks. Man mīļi visi Latvijas novadi. Katram no tiem esmu veltījis pa filmai. Vidzemei - “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” ar latgalisku pildījumu, jo būtībā arī viņi ir cēlušies no mūsu cilts. Kurzemei – “Likteņdzirnas”, Latgalei – “Cilvēka bērnu”, Zemgalei – “Svešās kaislības”. Mani aizskar, kad presē raksta: Latgalē uz lielceļa nogalina ārzemnieku; Latgalē arestēts policists kukuļņēmējs; Latgalē sadeg piedzēries bezpajumtnieks utt. Aizskar, kad par atpalicību, neizdarībām vispirms tiek piesaukta Latgale, kaut tas pats notiek visā valstī. Pirms kara Latvijā tikpat sāpīgi to pašu pārdzīvoja Jānis Klīdzējs un rakstīja presē. Toties jūtos atzīts un pagodināts, kad Rīgā mani publiski piesaka ar piebildi ‘latgalietis’. Tas man ir tikpat liels pagodinājums kā Latvijas Zinātņu akadēmijā Goda locekļa tituls vai citi valsts un starptautiskie apbalvojumi. Dzīvojot projām no Latgales, tas jānopelna.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

“Viens pats mājās” (23.12.2020.)

Pēdējie mohikāņi

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

“Gandrīz trešdaļā Latvijas ciemu iedzīvotāju skaits nepārsniedz piecdesmit cilvēku,” 2019.gada nogalē paziņoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tāpat statistika liecina, ka Latvijas ciemu saraksts ar katru gadu sarūk. 2006.gadā Latvijā bija 7842 apdzīvoti ciemi, 2011.gadā – 7267, 2019.gadā - 6314. Kas ir mūsu pēdējie mohikāņi?

“Mēs nevienu neaiztiekam”

Vecumu pagasta pārvaldes sekretāre Biruta Pavlova zina stāstīt, ka pagastā atrodas 31 ciems. Tiesa, daudzos no tiem neviens faktiski nedzīvo, piemēram, Vientuļos, Vanaga perēklī, Lugos, Spuskos, Lauzos, Solā, Niedrupē. Meklējot pēdējo ģimeni ciemā, devāmies uz pierobežas Žogovu, kur saimnieko sirsnīgs pensionāru pāris Tatjana un Nikolajs Kokoreviči. Taujāti, kā jūtas vienīgā ģimene ciemā, Taņa un Koļa atjokoja, ka ir pieraduši: “Labi jūtamies, nekur neejam.”

Cik ilgi dzīvojat Žogovas ciemā?
Tatjana: -24.novembrī nosvinēju 80.dzimšanas dienu, tātad Žogovā dzīvoju 77 gadus. Piedzimu tepat netālu - Bliņicas ciemā, kur joprojām ir apdzīvotas mājas. Ar mammu pirmos trīs manas dzīves gadus dzīvojām Bliņicā, kamēr tētis mūs nepaņēma uz Žogovu. Cik tolaik bija māju Žogovā? Šķiet, seši vai septiņi saimnieki ar savām saimniecībām.
Kā iepazināties ar Nikolaju?
-Viņš dzīvoja netālajā Šļopkines ciemā. Visu dzīvi esam strādājuši smagu fizisku darbu. Kā mums vecumdienās pietrūkst? Paldies Dieviņam, visa pietiek. Saņemam pensiju, ir meita Aija. Dēliņš aizgāja bojā – 28 gadus nodzīvoja, 28 gadus jau zem zemes...
Kur meitiņa?
-Valkas pusē. Viņai ir divi dēli - Artis un Toms. Tāpat mums ir trīs mazmazbērni.
Ko mazbērni saka, redzot, ka esat vienīgie Žogovas ciemā?
-Mūs mudina iet dzīvot pie viņiem. “Neiesim nekur, kamēr esam divatā,” sakām bērniem. Mēs šeit esam saimnieki, kā arī mūsu kompāniju papildina suns un kaķis. Agrāk turējām gan govis, gan cūkas, bija arī zirdziņš.
Nikolajs dzimšanas dienu nosvinēja 4.martā. Tātad esat vienaudži?
Nikolajs: -Tādu sieviņu sev arī meklēju, lai mēs būtu vienaudži.
Šķiet, bija vēl viens viltīgs plāns, jo precoties Taņai nebija jāmaina uzvārds?
-Jā, abi bijām Kokoreviči.
Nereti joko, ka Vecumu pusē katrs otrais nes uzvārdu Kokorevičs.
-Nē, nekādas radu būšanas nav. Skatoties televizoru, klausoties radio, bieži dzirdam, ka runātājs ir Kokorevičs no Rīgas, Ogres utt. Visi ir mūsējie. Meitai uzvārds ir Lamba.
Tatjana: -Savulaik strādāju saimniecībā, kur bija ķēve Lamba. Nereti meitu apsmaidu. Nopietni runājot, Nikolaja ģimenē bija pieci bērni, bet es - viena pati. 1963.gada 2.februārī sarakstījāmies Vecumu pagastā. Tolaik jau ziemas nebija tādas, kādas ir šobrīd. Iepriekšējā dienā bija šausmīgs putenis,un spriedām, ka līdz Vecumiem netiksim. Dīvaini, bet otrā dienā iestājās atkusnis. Sēdāmies zirga kamanās un, aidā, sarakstīties. Salaulājāmies 5.maijā pareizticīgo baznīcā.
Tolaik to varēja izdarīt?
-Jā, ja nebiji liels priekšnieks. Mēs partijā nebijām. Kāzas, kurās bija aptuveni 60 - 70 viesu, svinējām vairākas dienas. Alus bija savs, cūciņa nokauta.
Kāds bija kāzu limuzīns?
-Zirdziņš.
Kāds ir noslēpums, lai ģimenē valdītu uzticība un saticība?
-Bez ķildām neiztikām. Jāprot piedot. Jūsu avīzītē lasīju, ka kāds pāris septiņus gadus draudzējās, bet, kā sagāja kopā, pēc nedēļas izšķīrās.
Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek?
-Tomēr precēties vajag, kaut gan mūsdienās cilvēki nereti dzīvo kopā bez kaut kādiem papīriem. Vai tas ir labi? Tas ir sarežģīts jautājums... Tā ir katra personīga izvēle.
Kā paiet ikdiena?
Tatjana: -Palasu avīzīti, grāmatu.
Nikolajs: -Skatos televizoru.
Tatjana: -Zemīti pārdevām, jo kāda jēga to turēt, ja vairs lopiņu nav. Meitai pirms tam jautāju, ko viņa par to domā. Nāks šurp vai nē? “Nē, nē, jūs nāciet pie mums,” meita atbildēja.
Vai pierobežā droši dzīvot?
-Jā, mūs sargā. Mēs nevienu neaiztiekam, un mūs neviens neaiztiek. Skatāmies gan Krievijas, gan Latvijas TV kanālus.
Kā Jūs raksturotu viens otru?
Tatjana: -Greizsirdīgs, it īpaši jaunībā. Tagad daudz mierīgāks. Vai uz jaunām meitenēm neskatās? Apkārtnē taču viņu nav. Ja būtu, varbūt arī skatītos.
Nikolajs: -Dažreiz spītīga. Tiesa, kad strīdamies, tad viņa ātrāk atmaigst.
Tatjana: -Es bez runāšanas nevaru. Ja nav ar ko, varu patērzēt arī ar sunīti un kaķīti. Par ko strīdamies? Ne par ko. Ir gadījumi, kad pēc strīda pat nevaram atcerēties, kā tas aizsākās. Dzīvojiet saticīgi!
Nikolajs: -Lai jaunie vīri uz jaunām meitenēm neskatās.
Jūs taču skatījāties?
-Skatījos gan...
Kā sevi nodrošinat ar pārtikas produktiem?
-Ceturtdienās atbrauc autoveikals. Nesen vienā nedēļā bija atbraukuši divi tirgotāji. Kādi šeit pircēji, ja mēs esam vienīgie.
Kā svinēsiet Ziemassvētkus?
-Sagaidīsim mājās. Pirms diviem gadiem zvanīju meitai un teicu, lai brauc ciemos, lai pabūtu svētkos kopā. Viņa atbildēja: “Labāk atbrauciet jūs!” Pēc kāda laika atbrauca mazdēls Artis un mūs aizveda pie Aijas. Atpakaļ atveda ceturtdien, kaut gan lūdza palikt līdz sestdienai. Paskaidrojām, ka palikt nevaram, jo mājās gaida sunītis un kaķītis. Nu, nevarējām palikt, nevarējām...
Nikolajs: -Es labprāt ietu palīgā apdarīt lauku darbus, bet spēka nav, kājas sāp. Es nevaru sēdēt un skatīties, kā citi strādā. Uz to dūša nenes..
Vai pirtiņa ir saglabājusies?
Nikolajs: -Diemžēl nē. Sasildām ūdeni, cits citam muguru pakasām.
Vai Ziemassvētkos mājās būs eglīte?
-Protams, atnes labi cilvēki. Tāpat mums rezervē ir veikalā pirkta skaistule. Svinam gan katoļu, gan pareizticīgo Ziemassvētkus. Tāpat gadu mijas naktī noklausāmies abu prezidentu uzrunas.
Tatjana: -Es sēžu līdz trijiem rītā, bet Koļa aiziet gulēt uzreiz pēc pusnakts. Viena pati skatos koncertus.
Vai gribētos dzīvot pilsētā?
Nikolajs: -Jau jauns būdams, aizbraucot uz pilsētu, nevarēju gulēt. Tramvaji, cilvēku kņada..., nē, tie trokšņi nav domāti mums.
Tuvojas administratīvi teritoriālā reforma...
-Par politiku neinteresējamies. Mums vienalga, vai Ziemeļlatgalē būs viens, trīs vai četri novadi. Iztiekam paši – pagrabā ir viss, ko vien vēlies – bietes, kartupeļi, burkāni, kā arī dažādi ievārījumi. Palīdz radinieki un paziņas, ja nepieciešams aizbraukt pie dakteriem. Cilvēki ir atsaucīgi, kaut gan mēs cenšamies iztikt ar pašu spēkiem. Pašvaldībā palīdzību neesam prasījuši.
Lepni?
Tatjana: -Ko tur prasīt! Malka ir, ūdens ir, paēduši arī esam. Pensiju arī paaugstināja,- man - par deviņiem eiro, viņam - par vienpadsmit. Paldies par to pašu!
Nikolajs: -Kad pienāk vēlēšanas, sola zelta kalnus.
Ticat vai nē?
Nikolajs: -I miršu zemē, i neticēšu. Tikai atdod balsi viņiem... Vai balsojam? Balsojam gan, cenšoties sarakstā atrast pazīstamus cilvēkus. Viens deputāts pacienā ar zemenēm.
Vai jūtaties kā sava ciema pēdējie mohikāņi?
Nikolajs: - Pārdzīvošu visus.
Tatjana: -Nu, nu... Savulaik mūsu un tēva brāļa māju pagalmos dzīvoja 21 cilvēks kopā ar maziem bērniem. Bijām kā neliels gorodoks (no aut. - pilsētiņa). Gāja jautri!
Mājas nosaukums ir “Zelmeņi”. Kā tas radies?
-Aiz upes dzīvoja krusttēvs, kura mājas saucās “Zelmeņi”. Viņš nomira, un, kad nācās dot nosaukumu mūsu mājām, palikām pie “Zelmeņiem”.
Ko novēlat tiem, kuri, līdzīgi kā Jūs, ir vienīgie ciema iedzīvotāji?
-Dzīvojiet kā mēs. Ja varat, tad strādājiet! Vai Latvijai ir nākotne? Pēc piecdesmit gadiem mūsu ciemā cilvēku, iespējams, nebūs, bet latvieši neiznīks...

Mēs visi esam PASAŽIERI

Babānu ģimene ir vienīgā ģimene Ilziņu ciemā. Namamāte Līga Babāne piedzima Medņevas pagasta Viduču ciemā, tomēr sevi pamatoti uzskata par Ilziņu ciema vērtību mantinieci. Kā nu ne, ja Ilziņos pavadīta bērnība, ciemojoties pie vecmammas un vectēva: “Tāpat arī mamma un viņas brālis te dzīvoja, tāpēc varu teikt, ka tās ir mūsu dzimtas mājas.”

Cik bieži Ilziņos ciemojāties bērnībā?
-Katru nedēļu. Arī jaunībā, kad mācījos Viļakas Valsts ģimnāzijā, bieži vien iegriezos pie vecmammas.
Pabeidzāt valsts ģimnāziju?
-Sākotnēji tā bija vidusskola, bet skolu pabeidzu jau kā ģimnāziste. 1998.gadā apprecējos ar Jāni Babānu, kurš tolaik dzīvoja blakus ciemā – Račos. Līdz ‘jā’ vārda teikšanai man bija divi uzvārdi – Duļbinska-Logina. Pēc precībām pārcēlāmies uz dzīvi Ilziņos.
Vai nebija žēl mainīt divus uzvārdus pret vienu?
-Neteikšu, ka bija žēl, tomēr man patiesi patika, ka ir divi uzvārdi. Ne visiem tā ir!
Ilziņu ciemā sākotnēji bija tikai viena saimniecība?
-Nē, tur atradās vairākas mājas. Atceros, ka mūspusē dzīvoja divas Malvīnas. Ar to, kura tuvāk dzīvoja, maz kontaktējāmies, bet ar tālāk dzīvojošo Malvīnu izveidojās sirsnīgas attiecības. Bija čakla grāmatu lasītāja, turklāt viņai mājās atradās milzīgs grāmatu skapis. Man tā bija kā medusmaize. Vecaistēvs Tadeušs bija kaislīgs makšķernieks, turklāt piecu soļu attālumā atrodas Ilziņu ezers. Pie vectēva nāca ciemos citi makšķernieki, un Ilziņos pirmo reizi dzīvē ieraudzīju, kā izskatās gumijas laiva. No tās pumpēšanas nāca dīvaina skaņa. Tāpat Ilziņi ir tā vieta, kur uzzināju, kas ir banāni. Atzīšos godīgi, tie nešķita garšīgi. Tik un tā tās ir patīkamas bērnības atmiņas.
Kāpēc vecāki izvēlējās Jūs nosaukt par Līgu?
-Doma pieder vectēvam. Tētim vārds bija Jānis, un tēta tētis Jāzeps sprieda, ka mājās līdzās Jānim jābūt arī Līgai.
Savādi, bet vīrs arī ir Jānis...
-Tas nebija mērķtiecīgs lēmums, kaut gan vīru pazinu kopš skolas laika. Vecākais dēls Artis mācās pēdējā kursā Rēzeknes tehnikumā par elektriķi, bet jaunākais dēls Harijs mācās Viduču pamatskolā, kur strādāju par latviešu valodas skolotāju. Savukārt vīrs nodrošina skolā siltumu.
Vai Harijam, kurš ir jaunākais mohikānis ciemā, nav skumji būt vienīgajam?
-Iespējams, viņam kā pusaudzim ir vientuļi. Tiesa, skolas laikā vientulībai neatliek laika. Vasarās draiskojas kopā ar kaimiņu mazbērniem. Viņam patīk vieglatlētika un futbols, bet sirdslieta ir motocikli.
Mācoties sestajā klasē?
-Labi, šobrīd mopēdiņš. Talkā nāk vecākais brālis, kurš izvēlējies elektriķa profesiju. Jāpiebilst, ka mans tēvs arī bija elektriķis, bet mamma – fizikas skolotāja.
Ir dzirdēts, ka nereti skolotāji slikti raksta...
-Varbūt. Iespējams, to ietekmē vide, kurā cilvēks dzīvo. Pirmkārt, ne katrs cilvēks ir radošs. Otrkārt, ir cilvēki, kurus tautas valodā mēdz saukt par sausiņiem.
Un kā sevi vērtējat Jūs?
-Ceru, ka esmu radoša. Tas acīmredzot jājautā kolēģiem un draugiem, kuri mani pazīst.
Jānis ir kurinātājs skolā, jūs – skolotāja. Aukstos ziemas vakaros ejat pasildīties?
-Mēs nosacīti strādājam vienā darbavietā. Vai mūsu ģimeni var saukt par pēdējiem mohikāņiem ciemā? Manuprāt, nē, jo mēs to pat neizjūtam. Kāpēc? Neviens jau nav nospraudis ciemu robežas, jo netālu dzīvo kaimiņi uz vienu un otru pusi. Viņi ir brīnišķīgi, izpalīdzīgi un jautri cilvēki. Ja mēs neesam mājās, tad zinām, ka Ilziņos tik un tā viss būs kārtībā. Kaimiņi visu redz.
Vai Latvija attīstās pareizā virzienā, ja ciemu skaits ar katru gadu paliek mazāks?
-Pārmaiņām ir jānotiek. Tiesa, noteikti nevajadzētu atstāt tukšu pierobežu. Kādas ir manas pārdomas? Jauniešiem, kuri ir dzīvojuši laukos, ir citādāka, praktiskāka domāšana nekā pilsētniekiem. Zinot savus bērnus, viņu domas un intereses,- mūsu mājas noteikti nepaliks tukšas. Cilvēkam, izvēloties dzīvesvietu, naudai ne vienmēr ir noteicošais faktors. Svarīgi dzīvesvietā justies labi un omulīgi, iederēties.
Kāda būs mammas reakcija, ja Harijs pēc desmit gadiem pavēstīs, ka vēlas dzīvot, piemēram, Itālijā?
-Noteikti nebūšu tā, kas noliegs viņa vēlēšanos. Tā ir viņa dzīve, tā ir viņa izvēle. Katram ir tiesības iet savu ceļu, tostarp arī kļūdīties. Arī tā ir dzīves skola. Protams, mums bija iekšējs nemiers, kad vecākais dēls pēc devītās klases pabeigšanas nolēma mācīties Rēzeknē. Bet mēs neiebildām.
Cik ilgi strādājat Viduču pamatskolā?
-Strādāju 21 gadu. Pirmos divus darba gadus pavadīju Viļakas vidusskolā.
Vai skolai ir nākotne?
-Katrai vadībai, katrai valdībai ir savs skatījums nākotnē. Domāju, es nebūšu tā, kas izmainīs viņu plānus. Uzskatu, ka skolai jābūt.
Un būs?
-Ņemot vērā skolēnu skaitu, mēs neesam pati mazākā pamatskola. Viduču pamatskolā mācās 68 skolēni. Ceru, ka politiķi labi apzinās, ka skolas neesamība pagasta centrā ir iznīcības vēstnesis.
Labi apzinās... daudzas skolas jau ir slēgtas!
-Ne jau tur muļķa prāti sēž. Ja nav skolas vai kultūras centra, tad dzīve apsīkst. Mežvidu piemērs liecina, ka tur nekas cits neiedzīvojās. Tā bija vieta ar auru un mērķi – būt skolai.
Kādi pēc desmit gadiem būs Ilziņi?
-Viss mainīsies uz labo pusi. Mēs būsim kuplāka ģimene. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā. Dzīves pieredze dažbrīd bijusi diezgan rūgta, tāpēc tagad varu teikt: “Jo tu pozitīvāk domā, jo labāk viss notiek.” Arī tagad mēs neesam maziņi, jo mums taču ir karalisks runcis Leo. Īpašumā ir gandrīz četri hektāri zemes, bet lopus neturam.
Slinki?
-Varbūt jā, varbūt nē. Piektais gads, kopš lopus neturam. Vasaras brīvlaikā ravēju dārzu, braucam uz jūru peldēties. Šogad gan nesanāca, kaut gan radi dzīvo Saulkrastos. Acīmredzot vainīgs kovids. Tiesa, runājot par krājumiem pagrabā, varu droši apgalvot,- tur krīzes nav! Ar ko esam bagāti? Ar dažādos veidos marinētiem gurķīšiem, ar ābolu un tomātu sulām, burkāniem, kas mūsu mājās ir top dārzenis.
Vai Ziemassvētkos mājās atradīsies vieta eglītei?
-Kamēr bērni bija mazāki, eglīte bija liela. Viņiem augot, tā proporcionāli samazinās. Māja telpiskā ziņā nav liela. Tai noteikti ir vairāk nekā simts gadi.
Vai radi bieži ciemojas Ilziņos?
-Man ir divas māsas: Inga dzīvo Rīgā, bet Sandra - Kadagā. Viņa ir armijas cilvēks. Vecāku diemžēl vairs nav, tāpēc turamies kopā. Vīram arī ir brālis un māsa, tāpēc bieži esam kopā.
Ar ko aizraujaties?
-Daudz lasu, turklāt papīra formātā. Man patīk turēt rokā to, ko es lasu, un sajust grāmatas smaržu. Patīk latviešu oriģinālliteratūra, tostarp Ziedoņa dzeja. Kas aizrauj? Rakstniece Dace Judina, jo viņas darbi ir reālistiski. Rakstniece ar saviem tēliem atklāj to, kas pie mums, Latvijā, notiek. Lasot neviļus jādomā līdzi, ka ne viss ir tā, kā mums no malas izskatās.
Kā mudinat jaunatni lasīt?
-Piespiest nevajadzētu. Bērnus jārosina lasīt, turklāt būtiskākā receptes sastāvdaļa ir vecāku un vecvecāku piemērs. Bērniem kopš mazām dienām jālasa priekšā. Esmu no tiem vecākiem, kuru var saukt par principiālu.
Esat barga?
-Neesmu barga, bet prasīga. Cenšos būt taisnīga.
Sanāk?
-Kas kaķim asti cels, ja ne pats. Jā. Tiesa, bieži vien taisnīgumam ir rūgtuma piegarša, jo ne visi to pieņem. Bērnībā sapņoju kļūt par balerīnu. Bibliotēkā biju ļoti biežs viesis, jo tur strādāja jauka un mīļa bibliotekāre Ženija Barkāne. Viņa jau aizsaules dārzos... Bibliotēkas priekšā atradās lielas fotogrāfiju grāmatas, tostarp par balerīnām. Cik reizes gāju, tik reizes arī šo grāmatu skatījos.
Tagad ikdiena paiet klasē, nevis uz skatuves?
-Iespējams, savās domās mēdzu būt gaisīga. Jaunībā mani ļoti interesēja medicīna, un tā mani aizrauj joprojām. Bieži lasu medicīnas žurnālus vai rakstus par medicīnas vai veselības tēmām.
Kā balerīna un mediķis nonāca līdz skolas solam?
-Latviešu valodu, godīgi sakot, ne visi skolēni mīl. Mēdz teikt, ka matemātika ir pedantu priekšmets, kur visam ir sava kārtība. Uzskatu, ka arī latviešu valoda ir mācību priekšmets, kas cilvēku mudina kritiski un loģiski domāt, pirms kaut ko teikt un kā teikt. Lūk, klasē lasāms: “Ja komatu ieliksi nepareizā vietā, var iznākt pārpratums.” Man bija, mācoties ģimnāzijā, brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Marija Šakina, kura nu jau arī ir debesu valstībā. Viņai varu pateikties par kritisku pieeju savas valodas lietošanā un tai pat laikā - par humora dzirkstīm. Profesiju, iespējams, izvēlējos arī vadoties pēc manu vecāku finansiālajām iespējām tajā laikā, kad stājos Latvijas Universitātē.
Ievērojat kļūdas, lasot avīzes, žurnālus, grāmatas?
-Jā, laikam tas ir profesionālais acīgums. Dažreiz tas traucē.
“Vadugunī” daudz kļūdu?
-Kādreiz pa kādai gadās. Tas ir normāli, jo mēs visi esam cilvēki, kuriem kļūdas neizpaliek. Tracina nevis pieturzīmju vai vārdu kļūdas, bet domas jeb stila kļūdas. Arī daiļliteratūras grāmatās ir kļūdas.
Vai interesējaties par politiku?
-Nē, es droši vien nevarētu būt vadītāja. Lēmums atkal apvienot novadus, manuprāt, nav pareizs. Esmu dzīvojusi Balvu rajonā un Viļakas novadā. No parasta iedzīvotāja skatupunkta šķiet, ka Viļakas novada attīstība jaušama ne tikai vārdos, bet skatāma arī ar aci.
Pieņemtu piedāvājumu strādāt Rēzeknē vai Rīgā?
-Skola nav vienīgā vieta, kur var strādāt. Esmu vienu vasaru strādājusi par pārdevēju.
Nožēlojat?
-Ne mirkli. Vai es varētu aiziet projām no Ilziņiem? Jā, ja dzīve spiestu. Ceru, ka kaut kādi drūmi apstākļi neliegs man iespēju nopelnīt iztiku vietā, kur dzīvoju. Cilvēks ir būtne, kas iekrāj ļoti daudz lietu. Svarīgi, lai es varu nopelnīt – lai būtu maize, lai varu palaist skolā savus bērnus.
Semenovai ir nākotne?
-Kādus desmit gadus vēl varbūt, ja politikas virzība būs pozitīva un nebūs graujoša. Patiesībā ‘jā’, jo neticu, ka visiem atradīsies vieta Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgā. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienās ir lieliska iespēja strādāt attālināti. Ne velti daudzas ģimenes jau tagad izvēlas Viļakas novadu par savām mājām.
Daudzu skolēnu māmiņas iebilst pret attālinātu mācīšanos?
-Arī es esmu pret. Tā nav labākā lieta, kā bērnam iegūt izglītību. Izpaliek socializācijas process, tātad liegta iespēja komunicēt vārdiski, skaņas veidā, fiziskā kontaktā ar saviem vienaudžiem. Tāpat bērniem izpaliek iespēja kontaktēties ar cilvēkiem, kuri viņiem ir autoritāte. Arī ar cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Bērniem it kā tiek liegta paradumu un pieredzes uzkrāšana, veidošana.

Vai Ilziņos baidās no kovida?
-Nē. Ģimenē par to runājam, uz to dusmojamies, kā jau visi. Nesen lasīju interviju ar ārstu, kurš teica, ka ar vīrusu būs visiem jāizslimo.
Vai mēs dzīvojam labā valstī?
-Mēs dzīvojam labā Latvijā, es pat teiktu, ka dzīvoju savā Tēvzemē. Ja runā par valsti kā struktūrvienību, tad nav jābūt zinātniekam vai politiķim, lai redzētu, ka daudz kas šeit notiek ne tā, kā vajadzētu būt. Visi grib dzīvot labāk, visi grib nopelnīt vairāk. Arī manā dzīvē bija posms, kad materiālajām vērtībām bija noteicošais faktors. Tomēr sapratu, ka mantai nav tādas vērtības, kādu mēs nereti iedomājamies.
Kāda būtu Jūsu reakcija, ja vecākais dēls Artis kādudien paziņotu, ka precas un cels māju Ilziņos?
-Laipni lūdzam! Mūsu ģimene ir pieradusi dzīvot lielā ģimenē jeb radu kopienā. Svētkus svinam visi kopā,- šobrīd 18 cilvēki. Ja vēl atbrauc ciemos manas māsas ar ģimenēm, tad tie ir vairāk nekā 20. Uzskatu, ka tā ir brīnumaina Dieva dāvana, ka mums ir iespēja pulcēties kopā, priecāties visiem kopā. Asinsbalss tomēr ir kā magnēts, turklāt vērtīgs magnēts. Sevi uzskatu par latgalieti.
Nereti cilvēki “Vadugunij” pārmet, ja kāda publikācija ir latgaliešu valodā...
-Es būtu ļoti priecīga, ja kādreiz Izglītības ministrija ieviestu skolās latgaliešu valodu vismaz kā izvēles mācību priekšmetu, pašlaik to var apgūt tikai kādos interešu izglītības pulciņos. Esmu gatavojusi daudzus apsveikumus, ierakstot tekstus latgaliešu valodā. Mans vīrs runā latgaliski. Latgaliešu valoda ir sulīga, man tā patīk un aizrauj.
Ko novēlat visiem Ziemassvētkos?
-Pozitīvu domāšanu. Lai miers sirdī, lai miers prātā, lai Dieva svētība katrai ģimenei! Bērnībā mūsu ģimenē baznīca bija ‘tabu’ tēma, un vēl jo vairāk tāpēc, ka mamma bija skolotāja. Vecvecāki bija ticīgi, un acīmredzot tas mani ietekmēja. Atceros gadījumu, kad Ziemassvētkos ļoti gribējās doties uz baznīcu. Es taču zināju, ka tur būs ļoti skaisti, tur būs Bētleme, tur būs Jēzus bērniņš. Mājās izcēlās pat mini skandāls. Vai nokļuvu baznīcā? Jā! Tonakt redzēju visu, ko kāroju ieraudzīt. Priecājos, ka Harijs ir ministrants, piekalpo priesterim Guntaram Skutelam Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Bet, kā jau bērnam, ir reizes, kad uzglūn slinkums. Bet pūcīgums pāriet, un viss ir kārtībā.
Kādu dāvanu vēlētos saņemt Ziemassvētkos?
-Lai Ziemassvētki ir tādi paši, kā citos gados. Lai mēs visi esam kopā un tikpat jautri un sirsnīgi svētkus nosvinam. Tas skanēs banāli, bet man gribas, lai mēs visi esam veseli. Jā, noderētu arī kāda laba grāmata.
Kādu pirmo pasaku vai dzejolīti nolasītu mazam bērnam?
-Tas varētu būt stāsts no manas bērnības mazo klašu lasāmās grāmatas “Valodiņa”: “Mazs puisītis iekāpj autobusā un nopērk biļeti. Šoferis viņam saka: “Cienījamais PASAŽIERI, varat sēsties savā vietā!”” Un tam bērnam pašapziņa vairākkārt aug, jo, lūk, viņš nav nekāds maziņais, bet PASAŽIERIS, tāpat kā visi pārējie.
Vai mūsdienās pietrūkst šādas cieņpilnas attieksmes?
-Domāju, jā. Jāprot pateikt mammai ‘paldies’ arī par sagatavotajām brokastīm... Ir bērni, kuri par to brīnās, jo, viņuprāt, tas taču ir mammas pienākums. Lai arī kāda būtu mūsdienu pasaule, domāju, ka pieklājību un cieņu vienam pret otru neviens vēl nav atcēlis. Tās ir cilvēciskās vērtības, kas katram mums jau no mazotnes tiek ieaudzinātas ģimenē.

Dzejolis par Ilziņu ciemu
Ilziņu ezerā zvejoju es,
Vējiņš laiviņu vieglītēm nes.
Gulbju papus uz saliņas brauc,
Līņi un līdakas ūdeni jauc.
Dienvidu galā ir namiņš no koka -
To cēluši bebri ar čaklajām rokām.
Vasarā krastos te vīgriezes zied,
Pīlādži sārtojas, putniņi dzied;
Zemā es varu slidot šeit iet.
Ilziņu ezera krastā man mājas -
Ziniet, mums visiem te laimīgi klājas!
Artis Babāns, 2013.gads

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.