Jaunā adrese – lauki (25.08.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Klusums un darbs – labākā terapija

“Nemeklē laimi pudelē, pudelē tās nav’a,” skan visiem zināmās dziesmas vārdi, kas jo īpaši aktuāli kļuvuši mūsdienās. Atkarības cilvēcei pazīstamas jau sen, un, lai gan zinātnes un tehnoloģijas strauji attīstījušās, galvenais ieguldījums joprojām ir paša atkarīgā cilvēka rokās. To zina arī rehabilitācijas centra atkarīgajiem dibinātāji, kuri jau daudzu gadu garumā cilvēkiem ļāvuši noticēt, ka, dzīvojot laukos, tālāk no vilinājuma, ir iespēja sākt dzīvi no jauna.

Misija – dot iespēju atgūt savu dzīvi

Pēdējā laikā esam pieraduši, ka ceļš no laukiem pārsvarā ved uz lielpilsētu – uz plašākām iespējām, darbu, izklaidēm un straujāku dzīves ritmu. Taču pastāv arī pretējs virziens. Un dažkārt šāds solis kļūst par daudz vairāk nekā par vienkāršu dzīvesvietas maiņu – tas var būt sākums jaunai dzīvei. Lauku vide cilvēkam, kurš cīnās ar atkarību, var sniegt iespēju atkāpties no kārdinājumiem, kas saistīti ar iepriekšējo dzīvesveidu. Taču ar atrašanos laukos vien nepietiek – atveseļošanās prasa gribu, darbu ar sevi un līdzcilvēku atbalstu. Par to savā ikdienā pārliecinājusies arī LINA TARASOVA, kura kopā ar vīru JEVGENIJU jau vairākus gadus vada Lazdukalna pagastā izveidoto sociālo rehabilitācijas centru atkarīgajiem “NeatkarībaBalt”. Viņu misija ir palīdzēt cilvēkiem, kuri vēlas pārraut atkarību loku un atgūt kontroli pār savu dzīvi. Kā un vai tas izdodas, – saruna ar Linu Tarasovu.

Kas bija galvenais iemesls, kādēļ tika izveidots atkarību centrs un kāda bija tā sākotnējā vīzija?

– Biedrība “NeatkarībaBalt” darbību sāka 2007.gadā, un to izveidoja ārvalstu pilsonis, kurš pats cieta no atkarības – viņa vēlme bija tikt galā ar šo problēmu un pie reizes palīdzēt sākt dzīvi no jauna arī citiem. Es pati, būdama atkarīga no narkotikām, 2011.gadā no Lietuvas atbraucu uz Lazdukalnu, un tas notika, pateicoties manam tagadējam vīram Jevgenijam, kurš piedāvāja šo iespēju. Divas nedēļas padomāju, saliku somas un devos uz Lazdukalnu, kur 2011.gadā izgāju rehabilitācijas programmu. Pēc tam mans ceļš veda uz Ukrainu, uz Bībeles skolu, pēc kā atkal atgriezos Lazdukalnā un paliku uz dzīvi šeit, lai palīdzētu citiem atkarīgajiem. 2022.gadā kļuvu par biedrības valdes locekli – kopš tā laika kopā ar vīru aktīvi darbojos un vadu šo centru.

Kā cilvēki nonāk pie jums?

– Tas notiek dažādi. Mums ir informatīvais tālrunis, uz kuru ikviens var piezvanīt un uzzināt interesējošo informāciju. Liekam reklāmas portālā “Facebook”, sociālajos tīklos, platformā “TikTok”, paralēli notiek sociālais darbs uz ielām, kad mūsu brīvprātīgie brauc uz Rīgu, Daugavpili un citām lielpilsētām, staigā un dala vizītkartes. Būdami bijušie atkarīgie, zinām un meklējam vietas, kur šādi cilvēki varētu uzturēties. Daudziem jau pēc izskata var pateikt, ka ir problēmas. Mūsu misija ir piedāvāt tikt galā ar atkarībām, darīt zināmu, ka Lazdukalnā ir tāda iespēja. Vēl centram izveidojusies laba sadarbība ar probācijas dienestu, kurš arī sūta savus klientus.

Cik iemītnieku uzturas un dzīvo centrā?

– Šobrīd tie ir 34 klienti, no kuriem četras – sievietes. Kaut gan, godīgi sakot, pēc mūsu telpu kvadratūras un valsts standartiem varam pieņemt tikai 21. Esam reģistrējušies sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā un savulaik, pamatojot, kādēļ klientu skaits pārsniedz atļauto, Labklājības ministrijai rakstījām, ka biedrībai prioritāte ir cilvēka dzīve. Iespējams, kādam nonākšana pie mums ir pēdējā iespēja, tādēļ nedrīkstam šķirot cilvēkus un vienam pateikt, ka viņu ņemam, bet diviem citiem atteikt. Ministrija pret šo faktu attiecās ar sapratni un neiebilda, taču mēs joprojām domājam par paplašināšanos. Blakus tagadējai centra ēkai ir vēl viena, tiesa gan, tā ir kritiskā stāvoklī, bet gribam to izremontēt, savest kārtībā un iegūt savā īpašumā. Ar īpašnieku šobrīd notiek sarunas – ir vienošanās, ka ēku pirksim, bet šobrīd vēl ir aizķeršanās aiz dažādām juridiskām niansēm. Mērķis mums ir skaidrs – gribam paplašināties un uzņemt vēl vairāk klientu.

Ar ko jūsu centra pieeja atkarību ārstēšanai un rehabilitācijai atšķiras no citām palīdzības iespējām?

– Zinu, ka Latvijā pieejami līdzīgi piedāvājumi, bet tāda līmeņa kā mūsu centrs, kas reģistrēts sociālajā reģistrā kā pakalpojumu sniedzējs un sadarbojas arī ar probācijas dienestu, varbūt ir vien 2-3. Iespējams, no citiem atšķiramies ar disciplīnu un stingriem noteikumiem, jo bez tiem cilvēks nevar tikt vaļā no atkarības. Otrs, ar ko atšķiramies no līdzīgiem centriem, ir tas, ka pie mums notiek garīgās mācību stundas. Cenšamies cilvēkam iemācīt garīgās vērtības, jo atkarība nav fiziska, bet gan mentāla problēma.

Kāpēc tieši dzīve laukos tiek uzskatīta par piemērotu vidi tiem, kuri mēģina izrauties no atkarību varas?

– Lauku teritorija šim mērķim ir vispiemērotākā viena būtiska iemesla dēļ – tas ir tālu no lielpilsētas, līdz ar to visi kārdinājumi atrodas tālāk no ierastās vides. Rīgā, Daugavpilī pieejams lielākais atkarību piedāvājums, tādēļ šeit, laukos, vieglāk ar to cīnīties. Protams, arī Lazdukalnā ir atkarīgi cilvēki, kuri lieto alkoholu un smēķē. Esam mēģinājuši uzrunāt viņus, bet līdz šim nevienu nav izdevies piesaistīt. Kāpēc man pašai Lazdukalnā bija vieglāk? Atbraucu no Lietuvas, kur dzīvoju lielā pilsētā. Šeit atrados tālu projām no mājām, un tas ir pats labākais. Brīdī, kad cilvēks maina savu dzīvi, viņam svarīgi mainīt visu, kas ir apkārt – ierasto vidi un cilvēkus. Un tikpat svarīgi ir pēc programmas beigām neatgriezties uz to pašu vietu. Tieši tādēļ laukos atkarīgam cilvēkam ir ļoti perfekta iespēja tikt galā ar savu problēmu.

No kurienes pārsvarā ir jūsu klienti?

– Lielākā daļa no Rīgas un Pierīgas. Ja braucam uz Daugavpili, uz sociālo darbu ielās, atbrauc arī kāds no turienes. No Balvu novada gan nav neviena. Līdz 2021.gadam biedrība bija izveidojusi trīs rehabilitācijas centrus – Tukuma, Ogres rajonā un šeit. Toreiz skatījāmies, – ja cilvēks ir no Balvu rajona, tad viņu sūtījām uz Tukumu – tālāk no vietas, kur bija atkarība, jo tas ļoti palīdz.

Pastāstiet par savu iemītnieku dienas kārtību…

– Viens no galvenajiem nosacījumiem ir darba terapija, jo cilvēkam obligāti jāstrādā. Esam izveidojuši sociālo uzņēmumu, kuram piešķirts statuss, un nodarbinām savus klientus. Sociālais pakalpojums ir maksa par cilvēku uzturēšanos šeit. Diena sākas ar mošanos, lūgšanos, brokastīm un gatavošanos darbam. Darba dienā iekļautas arī pusdienas, kurās ikvienu sagaidām ar siltu zupu. Pārsvarā visi ap pulksten 18 pēc astoņu stundu darba dienas atgriežas uz centru. Pulksten 22 vakarā visi iet pie miera. Vakarā vēl ir darbs ar sociālo darbinieku, garīgās mācības, kā arī reizi mēnesī sestdienās brauc narkologs, bet svētdienās notiek grupu vai individuālās nodarbības. Centra iemītnieku vidū ir arī brīvprātīgie, kuri izgājuši programmu un labprāt palīdz citiem. Šie cilvēki ir ļoti svarīgi, jo tieši viņi vairāk nekā citi var saprast atkarībās nonākušos – to, kā tas otrs cilvēks jūtas, ko viņš tajā brīdī grib. Kad Lietuvā piedalījos Minesotas programmā, pie manis atnāca ārsts un teica, – es saprotu, kā tu jūties, ka tev sāp. Un tad es pie sevis domāju, – kā tu vari saprast? Tu to grāmatā izlasīji? Tu nezini, kādas man lomkas (lauž kaulus – no krievu valodas), cik man grūti un slikti. Tieši tādēļ brīvprātīgie, kuri paši izgājuši šo programmu, var palīdzēt vairāk nekā jebkurš cits. Centra durvis vienmēr ir atvērtas, iemītnieki nedzīvo iežogoti, taču ievērojam stingri izstrādāto kārtību – ja klienti dodas ārā, tad pa diviem. Kā jau teicu, Lazdukalnā dzīvo arī vietējie cilvēki ar atkarībām, tādēļ, ja blakus ir otrs cilvēks, mazāks risks, ka viņš ļausies vājumam. Bet pamest centru bez administrācijas atļaujas un ziņas klients, protams, nevar. Pa teritoriju gan drīkst brīvi pārvietoties un atpūsties. Mums ir dīķis, kur vasarā peldamies, skaista lapene un atpūtas vieta.

Kā izskatās cilvēka pirmais solis ceļā uz atveseļošanos? Grūtākais ir atzīt, ka ir problēma, vai pieņemt palīdzību?

– 99% gadījumu grūtākais droši vien ir problēmas atzīšana. Esam novērojuši, ka alkoholiķiem piemīt tendence savu problēmu samazināt, savukārt narkomāniem – palielināt. Alkoholiķis parasti saka, – ko tad es tur izdzēru? Tikai mazliet, es jau daudz nelietoju. Bet narkomānam otrādi – jo lielāku devu nosauks, jo krutāks skaitīsies. Turklāt alkoholiķim atzīt savu atkarību ir daudz grūtāk arī tādēļ, ka alkohols nav aizliegts, to var nopirkt oficiāli. Ar narkotikām jau ir savādāk – cilvēks saprot, ka to iegāde ir krimināli sodāma, narkotikas valstī aizliegtas ar likumu. Mans vīrs Jevgenijs lietoja narkotikas no 17 gadu vecuma – kopumā tas ilga astoņus gadus, kas nav maz. Taču, neskatoties uz to, Jevgenijs tāpat visiem spītīgi apgalvoja, – es neesmu narkomāns, es esmu kaifariks.

Tie, kuriem dota iespēja izārstēties no atkarības, to izmanto labprātīgi?

– Runājot par ārstēšanos, jāsaprot viena svarīga lieta. Ja cilvēks pats negribēs atbrīvoties no tās, nekas nesanāks. Mums bijuši ļoti daudzi gadījumi, kad klients atbrauc un pēc laiciņa aizbrauc, pasakot, ka pamēģinās citu reizi. Tas ir normāli, jo acīmredzot viņš vēl nav gatavs spert šo soli. Bet mūsu galvenais uzdevums ir darīt zināmu, ka ir tāda vieta, kur var atbraukt. Jā, varbūt četras reizes nav gatavs, bet piektajā būs nobriedis. Mūsu praksē bija klients, kurš uz centru brauca 11 reizes. Viņš krita, cēlās, tad atkal mēģināja tikt galā. Paldies Dievam, šim vīrietim viss izdevās – ir ģimene, sieva, piedzima bērns. Bieži vien mums izmisumā zvana mammas un burtiski lūdzas, lai savā centrā pieņemam viņu dēlus. Kad jautājam, vai viņš pats gatavs braukt, atbilde ir – nē, bet mēs viņu atvedīsim. Ar varu gan nevienu pie mums vest neiesakām, jo, ja cilvēkam pašam nav vēlmes neko mainīt, nekas arī nesanāks – nav jēgas. Viņu atved, bet pēc stundas, kad tuvinieki aizbrauc, cilvēks jau gatavs bēgt. Un bijuši gadījumi, kad aizbēg arī. Mēs viņus nemeklējam, jo tie ir pieauguši cilvēki, kurus neviens ar varu neturēs.

Bieži dzirdam teicienu, ka jāsāk no “baltas lapas”. Pagātni vispār iespējams atstāt aiz muguras?

– Protams, iespējams, jo mēs taču to izdarījām. Rīgā dzīvo vairāki biedrības biedri, kuri ne tikai nodarbojas ar sociālo rehabilitāciju, bet arī brīvprātīgi brauc arī uz bērnu namiem, cietumiem, daudz dara biedrības un sabiedrības labā. Nereti apkārtējie man teikuši, – varbūt nevajadzētu citiem atklāt, ka esi bijusī atkarīgā, jo cilvēkam uzreiz mainās attieksme, viņam ir bail. Bet es nekautrējos no tā, kam esmu gājusi cauri. Sabiedrībā bieži saka, – nav bijušo narkomānu, bet mēs ticam, ka to var mainīt. Bijušo narkomānu nav, bet Bībele saka, ka, pateicoties Jēzum Kristum, cilvēks var atdzimt no jauna. Un tas ir tas, kā dēļ darbojamies. Ja visu darām atklāti un bez meliem, tad izdosies. Daudzajos gados, kopš vairs nelietojam narkotikas, esam pierādījuši, ka sākt dzīvi no baltas lapas ir iespējams. Kaut gan pašiem laikā, kad bijām savā zemākajā dzīves punktā, sajūtas nebija viennozīmīgas. Toreiz Lietuvā biju kopā ar draudzeni, kura nemitīgi atkārtoja, – nu viss, es nekad ar to netikšu galā un, visticamāk, narkotikas lietošu visu mūžu. Bet es sev iekšēji teicu – nē, es atradīšu risinājumu šai problēmai. Nezināju, kad tas notiks, bet jutu, ka dzīvē tāda iespēja radīsies. Un viss notika. Prieks, ka arī manai draudzenei viss sakārtojies – precējusies un dzīvo normālu ģimenes dzīvi. Taču diemžēl pietiek arī slikto stāstu – daudzi mani draugi un paziņas, kuri bija atkarību gūstā, jau miruši.

Kurš no rehabilitācijas posmiem parasti ir grūtākais – atteikšanās no atkarību raisošām vielām, ikdienas paradumu maiņa vai atgriešanās sabiedrībā?

– Jebkurš no šiem posmiem ir pietiekami smags. Sākumā, protams, pats grūtākais ir atteikties no alkohola vai narkotikām. Kritiskais laiks ir 1-3 mēneši, bet pēc tam jau sākas nākamais pārbaudījums. It kā cilvēks trīs mēnešus neko nav lietojis, skatās spogulī un redz, ka seja vairs nav piepampusi, skats uz dzīvi labāks… Šķiet, viss grūtākais jau aiz muguras, bet tas patiesībā ir ļoti mānīgs brīdis. Un tad sākas nākamais posms. Protams, grūti atgriezties sabiedrībā, bet par to arī esam padomājuši. Centram ir sociālais dzīvoklis, kur pēc programmas cilvēks var braukt un dzīvot, bet šajā līmenī klients jau ir patstāvīgs – integrējas sabiedrībā, strādā, pats par sevi rūpējas, apmaksā dzīvesvietu. Bet arī tad neatstājam nevienu bez pieskatīšanas, jo tas, kas notiek ar šī cilvēka dzīvi, ir mūsu atbildība. Nav cilvēcīgi visu gadu strādāt ar klientu un tad vienkārši pamest ar domu – tālāk pats.

Ir noteikts kāds konkrēts laika posms, cik ilgi pie jums var uzturēties?

– Programma ir gads. Ja cilvēks jūtas nedroši, programmu var turpināt vēl divus gadus, bet kopā klients pie mums var dzīvot ne ilgāk par trīs gadiem.

Sabiedrība uz cilvēkiem ar atkarībām vienmēr skatījusies ar zināmu piesardzību. Laikam ejot, šajā ziņā ir kas mainījies?

– Gribētu teikt, ka sabiedrība kļuvusi lojālāka. Ar gadiem lielākā daļa cilvēku mūs jau iepazinuši. Aicinām pie sevis uz centru, stāstām sociālajos portālos, līdz ar to daļa viedokli par mums ir mainījusi. Tomēr jāatzīst, ka ir arī cilvēki, kuri savu viedokli nemaina joprojām. Kad atnācām uz Lazdukalnu, sākumā vietējie uz mums skatījās ar lielu skepsi – iedzīvotājiem bija bail, kā viņi šeit dzīvos kopā ar narkomānu klubu. Tagad viss mainījies – nereti cilvēki palūdz kādai tantiņai sanest malku vai ko citu noderīgu izdarīt. Ar laiku mums izdevies iemantot viņu uzticību, jo ar vārdiem var pateikt daudz, taču ikvienu no mums labāk par visu raksturo padarītie darbi.

Kādas atkarības šobrīd ir visizplatītākās?

– Alkohols un sintētiskās narkotikas. Cik zinām, narkomāni vairs nelieto heroīnu un vitamīnu, ko savulaik lietojām mēs. Mūsdienās narkotikas ir briesmīgas. Pati būdama bijusī narkomāne, nesaprotu, kāds no tām efekts. Atceros, kad mēs lietojām, zinājām, ko kura narkotiskā viela dara, bet mūsdienu narkotikām sastāvs tāds, ka nav zināms, kāda būs iedarbība un sekas un vai cilvēks pēc to lietošanas vispār dzīvos.

Var teikt, ka mūsdienās atkarības sākas agrāk nekā iepriekš?

– Noteikti, jā. Jaunieši jau lieto 14-15 gados, pie mums vērsušies vecāki, kuri lūdz, lai paņemam pie sevis viņu bērnus. Bet vecuma dēļ to nevaram. Šobrīd valstī tā ir milzīga problēma – Labklājības ministrija savulaik pat lūdza atvērt centru jauniešiem, bija gatava nodrošināt ar ēku un visu nepieciešamo, bet mēs atteicāmies, jo jaunieši ir pats smagākais kontingents. Viņiem ir daudz tiesību, kuras labi pārzina. Mēs labāk strādājam ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem varam pateikt – nē, ir disciplīna un kārtība. Ar jauniešiem tas nedarbosies. Un pats trakākais ir tas, ka viņi negrib mainīties, jo vēl nav nonākuši līdz tam bezdibenim, kurā savulaik bijām mēs. Viņiem vēl nav tās apziņas.

Kas jums pašai, vadot atkarību centru, šajā darbā bijis emocionāli visgrūtākais?

– Runāt, sarunāties ar cilvēkiem, jo visiem ir emocijas, kuras bieži vien tiek izpaustas lamājoties. Lielākā daļa no mūsu klientiem pabijuši cietumā, katram dzīves laikā izveidojies raksturs, kas ne vienmēr ir tas labākais. Reizēm grūti atrast kopīgu valodu, bet mēs runājam. Neslēpšu, ka ir gadījumi, kad uz kādu arī vajag pacelt balsi. Ja centra iemītnieks pārkāpj noteikumus, vispirms viņu brīdinām mutiski. Ir gadījumi, kad tas nelīdz. Tad, piemēram, ja tualetē nav tīrības, trīs vakarus pēc kārtas viņam jāuzkopj tualetes telpas. Tas ir sods.

Ja atgriežamies pie tā, kas personīgi man bijis grūtākais, teikšu, ka tā ir nodevība, kaut gan šajos gados tā jau tik daudz reižu pieredzēta… Joprojām atceros pirmo tādu gadījumu. Šeit, Lazdukalna centrā, man bija draudzene, kurai jau no pirmajām dienām ļoti palīdzēju gan iejusties jaunajā dzīvesvietā, gan pierast pie noteikumiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo katram cilvēkam, kurš pie mums atnāk, sākumā piešķiram otru cilvēku, kurš apmāca un ir blakus. Viena otrai bijām ļoti liels atbalsts un stiprais plecs – vismaz man tā šķita. Taču kādā dienā mana draudzene ar puisi aizbēga no mūsu centra. Tas bija emocionāli ļoti smags trieciens, jo viņas dēļ tik daudz centos, tik daudz atdevu. It kā ar gadiem šķiet, ka pie tāda veida nodevības jau esmu pieradusi, jo strādājam ar cilvēkiem, kuri atrodas pašā padibenē. Sagaidīt no viņiem atdevi vai pateicību bieži nenākas, taču vienalga katrs tāds trieciens ir emocionāli jūtīgs.

Tajos brīžos nav sajūta, ka nolaižas rokas?

– Ir. Tad sēžu un domāju – kam man tas vajadzīgs. Jā, tajā mirklī tiešām ir smagi, bet tad saņemos un sev saku, – nē, mēs varam, viss būs kārtībā. Un strādājam tālāk, kaut vai lai mainītu sabiedrības attieksmi pret sevi. Cilvēkiem par mūsu centru un iemītniekiem (no tā, ko viņi sabiedrībā dzirdējuši) izveidojies noteikts priekšstats. Bet mēs esam atvērti – pajautājiet, neslēpsim, izskaidrosim un pastāstīsim, kā te viss notiek. Klienti, kuri no mums dodas projām, neizgājuši programmu, parasti mēdz sevi attaisnot. Viņi citiem stāsta, cik te šausmīgi, ka liek strādāt. Bet neviens jau nestāsta, ka viņam grūti mainīties pašam, ievērot noteikumus un mainīt savu dzīvi, tādēļ neizturēja programmu un no centra aizgāja. Tā vietā viņi skandina, – problēma nav manī, problēma ir centra darbiniekos, kuri uzstādījuši savus noteikumus. Un, jo vairāk mūsu bijušais klients stāsta, jo vairāk viņam beigās gribas vēl kaut ko pielikt un piedomāt. Cilvēki dzird šo negatīvo pieredzi no klienta, kurš nav spējis iziet programmu, un viņiem veidojas priekšstats, ka šeit patiešām notiek šausmu lietas.

Ir kāds stāsts, kas īpaši palicis atmiņā un mainījis skatījumu uz atkarību?

– Viens no tādiem gadījumiem notika pavisam nesen. Ir divi cilvēki, kuri vairākas reizes mēģinājuši iziet mūsu programmu – daudzreiz krituši, tad atkal saņēmušies un cēlušies, un atkal krituši atkarību varā. Pavisam nesen viņi Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā kļuva par sievu un vīru. Ar mūsu centra palīdzību Balvu novadā izveidojusies jauna ģimene!

Paši arī esat pārcēlušies no lielpilsētas. Kādus plusus vai mīnusus varat nosaukt dzīvei laukos?

– Par to esmu domājusi un varu teikt, ka dzīvei laukos redzu tikai plusus. Esam lielā attālumā no lielpilsētas trokšņiem, steigas un kārdinājumiem. Katru rītu, ieslēdzot radio, dzirdu, – ja jūs brauksiet pa to ceļu, tērēsiet 15 minūtes, ja pa citu – sastrēgumā stāvēsiet 20. Vēl kaut kur – 30. Un tad es domāju, – cilvēki Rīgā ļoti daudz tērē savu laiku. Ar vīru smējāmies, ka Balvos krustojumā pie kultūras nama iztērēsim pus minūti vai minūti sava laika, bet svētdienās – vispār necik. Darba vajadzībās bieži sanāk braukt uz Rīgu, tādēļ vakarā, atgriežoties mājās, pirmā doma galvā ir, – paldies Dievam, esam atpakaļ tur, kur klusums un miers. Prieks, ka lauku vide patīk arī mūsu bērniem. Pagaidām gan viņi pārāk mazi, lai to saprastu, bet viennozīmīgi varu teikt, ka viņiem šeit drošāk. Un arī mums kā vecākiem ir drošāk. Rīgā bērnu vidē notiek daudz vairāk dažādu sliktu lietu – viņiem ir internets, pieeja daudzpusīgai informācijai, narkotikām, pornogrāfijai un daudz kam citam. Līdz ar to pilsētā kļūst arvien vairāk problēmu, kuru šeit, laukos, nav. Maksimālais, par ko mums šeit jāsatraucas, ir tas, ka bērni dzird, kā citi nepiedienīgi lamājas. Skolā daudzi kā mīnusu min to, ka klasēs maz bērnu, bet es to uzskatu par plusu, jo bērniem ir daudz individuālāka pieeja.

Ko jūs šodien teiktu cilvēkam, kurš atrodas atkarību varā un ir pārliecināts, ka viņam vairs nav iespējams mainīt savu dzīvi?

– Katram cilvēkam ir iespēja. Tikai vajag gribēt!

Zina, kā palīdzēt. Sociālā rehabilitācijas centra vadītāji Lina un Jevgenijs Tarasovi savulaik paši gājuši cauri problēmām, ko rada atkarības, cīnījušies un pierādījuši sev un citiem, ka tas ir izdarāms. Tieši tādēļ viņi atzīst, – ja nebūtu šīs smagās ārstēšanās pieredzes, palīdzēt būtu grūtāk. “Ar pārliecību varam teikt, ka ārstēšanās rezultāts atkarīgs arī no tā, vai cilvēks ieklausās un dara to, ko viņam saka. Jau parunājot redzam, kurš atbrauc un kuram ir vēlme mainīties un nostāties uz pareizā ceļa, bet kurš vienkārši atrodas šeit uz laiku un noteikti atgriezīsies. Bet nenoliegsim, – bijušas situācijas, kad brīnāmies, ka tomēr izdevās. Tas, protams, ir rets gadījums, bet ir. Gadās, ka klients atbrauc, padzīvo pie mums un pēc pāris dienām paziņo, – nu nē, es paskatījos, man dzīvē nav viss tik slikti. Bet pēc kāda laika saņemam ziņu, ka cilvēks miris. Viss ir katra paša rokās, mēs tikai varam palīdzēt parādīt ceļu un virzienu, pa kuru jāiet. Prieks, ka daudziem ar mūsu palīdzību tas ir izdevies,” apliecina Lina un Jevgenijs.

Uzziņai

* Viens no atkarību centra darbības pamatvirzieniem ir palīdzības sniegšana no alkohola un narkotikām atkarīgiem cilvēkiem, kā arī profilakse.

* Saskaņā ar neoficiāliem datiem, Latvijā šobrīd ir 40 000 narkomānu, no kuriem 15 000 lieto katru dienu. Katrs narkomāns nepārtraukti rada problēmas apkārtējiem: savai ģimenei, draugiem, kolēģiem, policijas darbiniekiem – kā minimums 10 cilvēkiem. Saliekot kopā šos skaitļus, sanāk aptuveni 400 000 cilvēku. 

* Cīņa ar narkomānijas un alkoholisma izraisītajām sekām ievērojami palielina valsts sociālos tēriņus uz nodokļu maksātāju rēķina. Biedrība “NeatkarībaBalt” pieņēmusi lēmumu piedalīties valsts sociālo problēmu risināšanā, jo saprot, ka augstākminētie skaitļi nav vienkārši statistika – tās ir reālas, izkropļotas cilvēku dzīves un likteņi.

Reportāža

Viens no noteikumiem – darba terapija. Biedrības “NeatkarībaBalt” izveidots sociālais uzņēmums “RestartBalt” noslēdzis līgumus ar vairākiem uzņēmējiem, pie kuriem centra iemītnieki ikdienā strādā. Vīrieši pārsvarā nodarbojas ar mežizstrādi un gatavo kokmateriālu, savukārt sievietēm tiek piemeklēts vieglāks darbs.

Dežūra virtuvē. Jūrmalnieks Gatis Lazdukalna centru par savām mājām sauc jau kopš 2015.gada, kad sociālajos tīklos ieraudzīja pazīstamu cilvēku, kurš izgājis rehabilitācijas programmu, ar viņu sazinājās un pieņēma lēmumu atbraukt: “Tā sanāk, ka ar pārtraukumiem, kad organizācijas labā esmu darījis citu darbu Rīgā, Lazdukalnā esmu vairāk nekā desmit gadus. Fotogrāfijā esmu virtuvē, kur apmācu jaunatnākušos, ko un kā vajag darīt virtuvē, mājās un mājas teritorijā. Dežūras centrā notiek pēc grafika, lai katrs kaut ko iemācās un kļūst par atbildīgu personu. Protams, grūtākais sākumā visiem ir režīms, pēc tam – uzņemties atbildību par to, ko dari, un turēt savu vārdu. Šobrīd Latvijā ir vairāki tādi centri kā mūsējais, bet pēc pieredzes saku, ka tādi ir ļoti vajadzīgi. Cilvēki, kuri šeit darbojas, dara ļoti smagu, bet svētīgu darbu.”

Izveidota jauna ģimene! Pavisam nesen rehabilitācijas centrā piedzīvots kāds ļoti skaists un nebijis notikums – kāzas. 7.augustā Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā, sakot viens otram ‘jā’ vārdu, par sievu un vīru kļuva centra iemītnieki rīdziniece Irina un ventspilnieks Mihails. Irina stāsta, ka savu otro pusīti ir kopā jau piecus gadus, un liktenis bija lēmis viņiem satikties tieši tur – Lazdukalnā. “Es jau dzīvoju centrā, kad pie mums atbrauca Mihails. Pēc kāda laika sākām vairāk komunicēt, iepazīt viens otru un nolēmām, ka esam atraduši viens otru. Tagad, kad pirkstā laulību gredzens, ir interesantas sajūtas – vairāk atbildības, gribas būt par piemēru, lai cilvēki redz, ka var mainīties un sākt dzīvi no jauna. Abi esam izgājuši programmu un palikuši šeit kā brīvprātīgie. Šis centrs ir unikāla iespēja, jo te ir cilvēki, kuri paši izgājuši šo ceļu un palīdz mums caur personīgo pieredzi. Bija brīdis, kad ar Mihailu aizbraucām no centra un mēģinājām dzīvot paši. Šķita, ka izdosies izveidot savu dzīvi kādā mazpilsētā, taču šis mēģinājums beidzās diezgan neveiksmīgi, un mēs atkal atgriezāmies Lazdukalnā. Sapratām, ka neesam gatavi patstāvīgai dzīvei – vēl vajadzīgs atbalsts,” atklāj Irina.

Savs laiks arī mācībām. Rehabilitācijas centrā ik pa laikam notiek mācības un tikšanās gan ar narkologu, gan dažādu konfesiju mācītājiem. Nodarbības visiem klientiem ir obligāts pasākums, tāpat kā darbs ar sociologu un mācību stundas.

Brīvajos brīžos. Vakaros pēc darba cilvēkiem ir iespēja nopeldēties dīķī vai pasēdēt lapenē. Tiek rīkoti arī atpūtas braucieni uz picēriju “Zebra” un Balvu peldbaseinu.

Mērķis – uzlabot dzīvi. Kopš 2009.gada ar pārtraukumiem sociālās rehabilitācijas centrā darbojas arī biedrības biedrs, brīvprātīgais Vjačeslavs Maškancevs. Viņš kopā ar iestādes vadītājiem izrāda centra teritoriju, stāsta par tuvākā laika plāniem iegādāties kvadriciklus un uzcelt skaistu pirtiņu ar terasi. Vjačeslavs apliecina, – kopš Linas un Jevgenija ienākšanas Lazdukalnā, centra “NeatkarībaBalt” sociālais portrets ļoti izmainījies: “Sāksim ar to, ka Lina ir lietuviete, kura iemācījusies latviešu valodu, ieguvusi divas augstākās izglītības un kopā ar Jevgeniju audzina trīs brīnišķīgus bērnus. Viņi parūpējušies par to, lai cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, būtu sakārtoti dokumenti, lai krājas darba stāžs un pensija. No pirmās dienas, kopš klients atrodas šeit, tiek iedots viss, lai viņš atkal varētu kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Pateicoties šai ģimenei, centrs aug un attīstās. Ar mums sadarbojas policija, probācijas un citi dienesti, par savu darbību esam saņēmuši pateicības. Mēs katru dienu kaut ko mainām, lai uzlabotu cilvēku dzīvi.”

Pirms un pēc. Atkarība dara savu, tādēļ nereti kaitīgo ieradumu dēļ cilvēki paliek bez zobiem. Izrādās, centra iemītniekiem ir iespēja arī tikt pie žilbinoša smaida. Tiesa gan, kā stāsta centra vadītāja Lina Tarasova, šī iespēja ir tikai tad, kad cilvēks pēc gada izgājis programmu, kaut ko sasniedzis un ir gatavs sākt jaunu dzīvi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1312934534043141

Jaunā adrese – lauki (18.08.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Mazāk cilvēku, bet lielāka sirds

Lai baudītu kultūru, kāds ieslēdz televizoru, cits dodas uz galvaspilsētas teātri, bet daļa cilvēku to savā kopienā rada paši. Lai vai kā, kultūra tieši ārpus pilsētas kļūst par nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai un vietējās identitātes stiprināšanai. Vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas? Un kā lauku kultūras kolektīvos iekļaujas jaunpienācēji, apvienojoties cilvēkiem no dažādiem Latvijas reģioniem – lauku nomalēm un lielpilsētām?

“Mums pašiem jāceļas, mums pašiem jāiet”

Bijušais rīdzinieks ARTŪRS PALSĀNS, atbildot uz jautājumu, kāpēc pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Kuldīgas novada Vārmē, smaidot atklāja, ka sievai ir dziļas saknes Kurzemē, piebilstot: “It kā nejaušības kārtā nokļuvām Kurzemē.” Taujāts, vai bija grūti atteikties no dažnedažādām iespējām, kas pieejamas galvaspilsētā, bijušais rīdzinieks oponēja, ka Vārmē ir forši cilvēki, tostarp arī iespējas.

Pierunāšana ieilga?

– Absolūti nebija nekādas pierunāšanas. Viss sakrita, arī zvaigznes, ļoti dabiski. Pavisam drīz ar sievu Santu svinēsim sudrabkāzas. Mums ir četri bērni – Patriks (22 gadi), Natālija (18 gadi), Rodžers (15 gadi) un Ralfs (13 gadi).

Cik ilgi jau esat Vārmē?

– Kādus sešus gadus, kaut gan fiziski – mazāk. Dzīvojam te četrus gadus, jo pagāja laiciņš, tikmēr renovējām māju.

To saņēmāt mantojumā?

– Nē, nejauši iegādājāmies.

Atkal zvaigznes sakrita?

– Braucām ekskursijā uz Kuldīgu un nejauši pa ceļam uzzinājām, ka šāds īpašums tiek tirgots. Mums iepatikās vieta.

Absolūti traks lēmums?

– Esam nenormāli traki.

Kāds bija bērnu viedoklis, jo bija jāmaina ierastā vide, jāatstāj draugi...

– Bērni ir ļoti pragmatiski. Aizbraucām uz skolu Kuldīgā, kas bērniem iepatikās. Aprunājāmies ar skolas vadību, un viss notika.    

Nereti vietējā kopiena uz svešiniekiem raugās ar piesardzības pieskaņu, ja ne sliktāk.

– Daži paziņas draudēja: “Pārvāksies un ar kurzemniekiem neklāsies viegli.” Uzskatu, ka viss atkarīgs no paša cilvēka. Esmu saskāries ar foršiem un pozitīviem ļaudīm – neesmu izjutis nekādas negācijas, jo sadarbojos, darbojos un runājos ar cilvēkiem. Vienmēr uzsveru, ka ideju vai domu atšķirība nepadara cilvēku labāku vai sliktāku. Mums drīkst būt atšķirīgas domas vai viedokļi par daudzām lietām, turklāt tas ir ļoti labi, jo ved uz progresu. Teikšu vienkārši: “Fantastiska vieta, fantastiski cilvēki!”

Kas jaunpienācējam tomēr būtu jāņem vērā?

– Kā izbijis rīdzinieks, tostarp mani sapratīs cilvēki, kuri dzīvojuši lielās pilsētās, teikšu tā: “Jāņem vērā, ka skola būs piecu minūšu attālumā, baseins, sporta pulciņi – piecu minūšu attālumā, visi nepieciešamie veikali un pakalpojumi – piecu minūšu attālumā. Nezinu, manā gadījumā saskatu tikai plusus.

Kāds ir kultūras aktivitāšu piedāvājums?

– Uz lieliem pasākumiem, kurus patiesi vēlamies apmeklēt, varam aizbraukt gan Latvijā, gan Eiropā. Arī uz Vārmi brauc pazīstami mūziķi, piemēram, Vārmes Maizes svētkos ciemojās Žoržs Siksna.

Nav noslēpums, ka cilvēkiem, kuri plāno pārcelties uz dzīvi laukos, mazpilsētās vai pagastos, svarīga ir sakārtota infrastruktūra, skolu un veselības aprūpes pieejamība.

– Tas viss šeit ir.

Daudzviet tā nav, par to liecina pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu reorganizācija vai pat likvidācija...

– Nevar teikt, ka visas skolas likvidē. Novilksim spožu robežu starp to, ko arī saku publiski, ka demogrāfija nav Kuldīgas vai citu novadu problēma. Tā nav pat Latvijas problēma. Eiropa ir novecojošākais kontinents pasaulē. Tā ir statistika, un mēs nevaram domāt, ka šī problēma ir tikai mums. Tā nav lokāla problēma. Visā Eiropā trūkst cilvēku. Vai mēs to šeit izjūtam? Jā, mūsu apkārtējās skolas, no kurienes cilvēki ir izbraukuši, nevar piepildīt. Milzīgas ēkas slēdz ciet. Vārmes pagastā intensīvi strādā uz to, lai skolu un foršo bērnudārzu saglabātu. Tuvāko pagastu bērni, visticamāk, sadalīsies – daži brauks uz Kuldīgu, citi – uz Vārmi.

Balvu pusē slēdza Baltinavas vidusskolu, kaut arī vietējā kopiena cīnījās par vidusskolu. Nesanāca, kaut arī skola atrodas pierobežā, kuru politiķi vismaz vārdos ļoti atbalsta un stiprina.

– Iznīcināt nevajag. Parasti man galvā jaucas racionalitāte un ekonomika. Nezinot skaitļus par konkrētiem ciemiem vai pagastiem, racionāli domājot, jāsecina, ka ar 20 bērniem ir grūti uzturēt skolu.

Ciparu dēļ zaudējam cilvēkus?

– Mēs nevaram uzskatīt, ka zaudējam cilvēkus. Tāpat kā man un daudziem citiem, dzīvojot citur vai pārvācoties citur, mainoties apstākļiem, arī ģeopolitiskajiem, un kur nu vēl citi izaicinājumi, jāatceras, ka cilvēku lielākā spēja ir prasme pielāgoties. Tas ir mūsu lielākais uzdevums. Esmu lūkojis Skandināvijas piemērus, arī Somijas izglītības sistēmu nācās pielāgot tam, ka cilvēki plūst uz lielpilsētām. Visticamāk, pārskatāmā vai nepārskatāmā nākotnē, desmit gadu griezumā, varētu būt, ka skolu būtību vai apmācīšanu pārņems aktīvas iedzīvotāju kopienas. Pieļauju, ka lokāli pārņems vidējo stafeti, kur būs iztrūkums. Tā varētu būt kādu zinošu cilvēku apvienošanās un bērnu apmācīšana, piemēram, brīvdienu skolās.

Izklausās kā neticami fantastiska versija.

– Nē, agri vai vēlu būsim spiesti darboties arī profesionālākā līmenī. Arī tagad ir dažādas situācijas. Piemēram, pagastā ir cilvēks, kuram ir zināšanas, lai noorganizētu vasaras nometni bērniem un jauniešiem.

Tātad jābūt cilvēkiem, kuri spēj iedrošināt, vadīt un mācīt?

– Protams, cilvēks ir visa pamatā. Man nav gatavas receptes, kā mākslīgi var noturēt vidi, ja cilvēki plūdīs projām.

Varbūt “Excel” tabulas nav tik svarīgas?

– Bail pateikt par skaļu, bet atgādināšu, ka Latvija ir brīva 35 gadus, tāpēc nepārvērtēsim politiķu visvarenību vai vājumu. Tur nesēž mega pārgudri cilvēki, kuri ir izrēķinājuši un izdomājuši, kā padarīt manu dzīvi sliktāku. Nē, viņu, tāpat kā daudzu mūsu, vājais punkts ir zināšanu trūkums. 35 gadu laikā mēs varējām apgūt tās zināšanas, jo sākām no nulles. Nedomāju, ka cilvēki apzināti pieņem lēmumus, kas šķiet biedējoši un drūmi. Cits jautājums, vai politiķiem ir plāns turpmākajiem 10 vai 15 gadiem? Jā, iespējams, tas ir valsts vadības stūrakmeņu trūkums, kad tālāk par četriem gadiem reti kurš domā. Naudas visu laiku trūkst, trūkst un trūkst.

Klase ar 30 bērniem ir labāka nekā ar 10?

– Koks ar diviem galiem. No vienas puses – taisnība, ka pasniedzējiem daudz vieglāk strādā ar mazāku klasi, noorganizējot individuālu pieeju katram bērnam. Neiesim personālijās, jo, nedod Dievs, nav mērķis kādu aizvainot. Mērķis ir saprast, vai katrs pedagogs klasē ar 10 skolēniem ar savām zināšanām atbilst darbam, ko viņš dara. Jaunā paaudze attīstās vājprātīgā tempā. Līdz ar to uz izvērtējumu būtu ļoti, ļoti skarbi jāskatās. Kā vispār izveidot šādu izvērtējumu, es nezinu. Tai pat laikā esmu patriotisks, uzskatot, ka lokālajām skolām ir jābūt, tomēr joprojām uzsverot, ka ekonomisku pamatojumu tam neredzu.

Ir loģiskā domāšana un emocionālais fons.

– Loģiski, ka par cilvēkiem, īpaši bērniem, ir jārūpējas. Skarbi, ka bērnam vietā, kur viņš izaudzis, nav kur iet mācīties. Mīļie cilvēki, rakstām vēstules, vācamies kopā, cīnāmies par sevi!

Acīmredzot mēs neprotam cīnīties...

– Jā, tomēr vēlreiz atgādinu, ka mums ir brīva valsts, savs karogs, sava himna. Jāpajautā sev, kā tieši tev pietrūkst? Laika, gribēšanas vai varēšanas, lai pastāvētu par sevi. Bļaušana mūs ne pie kā laba nenovedīs. Pirms vairākiem gadiem esmu rakstījis vairākas racionālas vēstules, arī kaut kādas lietas iekustinājis valstiskā mērogā. Jādarbojas līdzīgi – rakstām un meklējam veidu, kā komunicēt, kā atgādināt, ka mēs esam.

“Google” lasāma informācija, ka Vārmes iedzīvotāju padome tiek uzskatīta par vienu no labākajiem un aktīvākajiem piemēriem Kuldīgas novadā.

– Negribētu lietot vārdu ‘labākajām’. Vārdi, kurus citējāt, nav mani, tomēr bez kautrēšanās varu teikt, ka mūsu iedzīvotāju padome ir viena no aktīvākajām. Kopā sanākusi interesantu cilvēku kopa jeb kopiena, kuriem ļoti rūp vieta, kurā viņi dzīvo.

Kā iemanījāties kļūt par padomes priekšsēdētāju?

– Tā cilvēki lēma. Pirmkārt, vissvarīgākais dzimst lokālpatriotisma noskaņā, kad cilvēks, kā jau minēju, mīl to vietu, kurā viņš dzīvo. Otrkārt, komanda veidojas, nākot kopā pa vienam cilvēciņam. Nekādi lozungi, nekādi piketi vai baigie uzsaucieni nestrādā. Sākam ar darbu, vēl vairāk iekopjot vidi. Izlasām noteikumus, pirms kaut to darām, kādam kaut ko prasām vai protestējam.

Kādus noteikumus?

– Ar kādiem mums būs jāspēlē – Ministru kabineta, pašvaldības saistošos un citus noteikumus. Īstenībā daudzi to neizdara.

Jābūt gudriem?

– Provokatīvs jautājums. Es lietotu vārdu ‘erudītiem’. Mēs, šķiet, esam apveltīti ar interesi par to, ko un kā varam pamainīt. Vispirms apskatām, kāda ir pieņemtā kārtība un struktūra. Nebūs rezultāta, ja iesim pret kaut ko tikai ar bļaušanu un kliegšanu. Sākotnēji jāparaugās – varbūt tas nav tik slikti, varbūt kaut kas tikai nedaudz jāpielāgo konkrētam cilvēku kopumam vai konkrētai kopienai. Protams, svarīgi, lai ir pašvaldība, kas uzklausa. Kuldīgas novadā tāda ir. Jāpiebilst, ka nekur nav perfekti un nevar valsti uzbūvēt vienā dienā.

Esat koka darbnīcas “Vilkvērši” saimnieks, kā arī biedrības “Kur zeme dara” valdes loceklis. Ko nozīmē ‘vilkvērši’?

– Viss ir ļoti vienkārši, jo vilks un vērši ir sievas senču divu ģimeņu uzvārdu pamatā, no kuriem veidojās viņas stāsta puse jeb ciltskoks. Diezgan automātiski sanāca, ka, pirmkārt, mēs tā nosaucām mājvietu, otrkārt, arī darbnīcu. Ko daru? Restaurēju vecas mēbeles, kā arī no koka daudz ko ražojam. Nav rūpnīca, bet meistardarbnīca.

Prasmes darbā ar koku neizzūd?

– Kādā interesantā diskusijā izskanēja viedoklis, ka 3D (trīsdimensiju datorgrafika) atņemšot darbu. Vēl, nedod Dievs, mākslīgais intelekts (MI) iejauksies. Zināmā mērā MI arī es lietoju, bet jebkurā gadījumā informāciju apstrādā, kā arī galarezultātu uzmeistaro cilvēks. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka koks ir nezūdoša vērtība. Cilvēks radīts tā, ka vienmēr grib atgriezties pie savām saknēm.

Ar ko nodarbojas biedrība “Kur zeme dara”?

– Mums ir iedzīvotāju padome un aktīva iedzīvotāju kopiena. Vārmes gadījumā tās ir cieši saistītas lietas, tāpēc, lai veiksmīgi varētu īstenot projektus, vajadzēja izveidot mehānismu, ar kuru strādāt. Tikai tāpēc pirms diviem gadiem radās biedrība, ar kuras palīdzību mēs attīstām Vārmi.

Ir ar ko palepoties?

– Ļoti daudz. Svarīgi, ka to izdara kopiena un biedrība nav kāds mans vai kolēģes Signes vienpersonisks veidojums. Nē, tas ir kopējs instruments. Piemēram, attīstījām Omiķu dravu, kur izveidojām apskates objektu. Tāpat sporta stadionā pakāpeniski realizējam daudzus projektus. Kopiena pati ar savu līdzfinansējumu attīstīja vietu, kur novietot sporta inventāru.

Kāds ir sapnis, kuru gribētos realizēt?

– Es pat teiktu, ka nevis sapnis, bet absolūti skaidra vīzija. Viens no maniem mīnusiem ir tāds, ka esmu ļoti daudz apceļojis Eiropu, tāpēc uzsveru, ka Vārme vai jebkurš cits Latvijas pagasts un ciems ir spējīgs izveidot Vācijas standartiem atbilstošas kvalitātes ciematu – tikai mums pašiem jāceļas, mums pašiem jāiet, pašiem jādara. Neviens neatnāks palīgā. Tas, ko mēs saņemam kā atbalstu, ir pašvaldības dažādas programmas.

Kāda Vārme būs pēc desmit gadiem?

– Skola būs. Viss atkarīgs no Eiropas demogrāfijas līmeņa. Nav manos spēkos prognozēt, kā tā līkne attīstīsies. Latgales ļaudīm, Latgales pusei, kas, manā skatījumā, ir viena no skaistākajām vietām, vēlu, lai cilvēki jūtas vēl stabilāki, vēl drošāki un pārliecinātāki paši par sevi. Tai brīdī, kad esam pārliecināti par sevi, mūs var mazāk izsist no līdzsvara. Sekoju līdzi vairāku Latgales zemnieku darbam. Cepuri nost! Ja kādam cilvēkam kaut kā pietrūkst, aplīpiet ap tiem, kuriem sanāk. Ļoti labi saprotu, ka Latgale ģeopolitiski ir interesantā stāvoklī. Apstākļi nav viegli, bet katrā izaicinājumā ir kaut kas tāds, kur katrs var kaut ko atrast. Nāciet kopā, atrodiet saistvielas, lai veidotu stipru kopienu!  

“Mēs atnācām atpakaļ”

Santa, Artūra sieva, apliecināja vīra teikto, ka lēmums atstāt galvaspilsētu bija viegls un ātrs: “Bijām iegādājušies šai pusē īpašumu. Kāpēc? Ar domu, ka vecumdienās dzīvosim laukos. Kovids izlēma citādāk. Padzīvojām ārpus Rīgas un sapratām, ka nevēlamies atgriezties galvaspilsētā.”

Ģimenes izvēle par labu Kurzemei ir pašsaprotama, jo, kā paskaidroja Santa, šeit ir viņas dzimtas saknes: “Tiesa, tas bija 19.gadsimta vidus, kad senči pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Mēs atnācām atpakaļ, turklāt līdzi atnāca arī vecāki.” Taujāta, kā jaunākā paaudze vērtēja šo lēmumu, S.Palsāne vēlreiz apstiprināja vīra versiju, ka bērnus veda iepazīšanās tūrē: “Mēs braucām uz vasaras nometnēm, izvadājām pa skolām, parādījām Kuldīgas skeitparku... Bija kovids, un viņi tobrīd uz skolu negāja. Bērni saprata, ka ir daudzas priekšrocības, turklāt Kuldīgā ir dzīvoklis – atver durvis, un viss ir izstaigājams. Rīgā tā ir neiespējamā misija.”

Spriežot, vai pietrūkst plašās kultūras pieejamības iespējas, Santa atsmaidīja, sakot, ka galvaspilsētā visu ir izdzīvojusi: “Ar ko jārēķinās, mainot dzīvesvietu no pilsētas uz laukiem? Ja liekas, ka jūs izolēsieties no sabiedrības, tad mūsu gadījumā tas ir otrādāk. Mēs esam tik ļoti iekšā sabiedrībā, kā nekad iepriekš. Kā integrējāmies? Artūra gēnos ir latgaliskums. Viņš iet visur iekšā kā tanks. Nevienu brīdī neesmu jutusi kaut kādas vietējās kopienas uzstādītas barjeras. Ejam ar atvērtu sirdi un nevienu nemācām, kā dzīvot. Šeit ir ārkārtīgi forša sabiedrība – bibliotēkā, pagasta pārvaldē, kaimiņos utt. Rezultāts neizpaliek, ja strādā kopā. Kāda ir kopības recepte? Katram jāiet ar solījumu sev, ko es darīšu, nevis – ko es prasīšu? Iedzīvotāju padomēm nav jāveido sūdzību birojs, kaut arī daudzi tā domā. Mūsu gadījumā iedzīvotāju padome ir iedvesma, lepnuma cēlēja, organizators un koordinators. Paraugieties uz tehnikas parādi – katram jāpiezvana, ar katru jāsarunā. Ja tu ej, tad es arī iešu. Protams, ir jārisina arī problēmjautājumi. Vārme var, arī Latgale var!”

No skolu likvidēšanas, Santasprāt, nav jābaidās: “Stratēģiski plānojot, pieļauju, ka tie ir 10 gadi. Padomei un iedzīvotāju kopienai jādomā, kas notiks pēc 10 gadiem. Nevis raudam, bet domājam, kā, piemēram, mēs pārņemsim skolas ēku. Mums tā būs jāapdzīvo, jāapsaimnieko. Tur, kur vajag, tur jācīnās, bet tur, kur tā vienkārši ir dzīve, jāpaņem tas labākais.”

Jaunpienācēji. Foto – Palsānu ģimene Maizes svētkos Vārmē. Vecākais dēls Patriks šobrīd atrodas Nīderlandē. Tētis Artūrs ir pārliecināts, ka jauniešiem jāiegūst izglītība ārzemēs: “Jāpaplašina savs redzesloks un pasaules skatījums, un tad katra jaunieša individuāla izvēle ir atgriezties vai neatgriezties dzimtenē. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani bērni agri vai vēlu atgriezīsies Latvijā un šeit pielietos savas zināšanas. Būsim godīgi, arī savu nopelnīto naudu atstās šeit.”  

Lokālpatriots. Artūrs, kurš sevi smaidot dēvē par izbijušu rīdzinieku, uzsver, ka vietējās kopienas labbūtība atkarīga no pašiem cilvēkiem.

Saruna, fotomirkļi

Kāds ir lielākais izaicinājums? Vārmes pagasta iedzīvotāju padomes pārstāve Līga Druvaskalna nešaubās, ka kopienas stiprina ne tikai vietējo identitāti, bet arī kopā paveic lielus darbus: “Izaicinājums ir dabūt plus vienu cilvēku katrā pasākumā un aktivitātē, kas mums ļoti veiksmīgi izdodas. Lai pieņemtu jaunpienācējus, viņiem sevi jāpierāda ar darbiem. Tāds ir arī Artūra stāsts, kurš apliecināja, ka ir liels darītājs. Cilvēki pavelkas aiz darītājiem, nevis runātājiem un pļāpātājiem. Arī kultūrai ir ļoti liela nozīme, jo tā iet roku rokā ar izglītības līmeni. Varam būt kopā darbos, bet ir arī jāatpūšas kopā. Savukārt atpūtas brīdis parāda kultūras līmeni.” Līga īpaši lepojas ar paveikto, piemēram, ar ēku, kas vēl šī gada sākumā bija vientuļa un pamesta: “Blakus ir stadions, kur ziemā uzlejam ledu, lai spēlētu hokeju. Puišiem radās ideja, ka vecā būdiņa jāatjauno, un tas būtu brīnišķīgs 2026.gada Vārmes kopienas projekts. Kuldīgas pašvaldība piešķīra 1000 eiro, bet paši iedzīvotāji saziedoja gandrīz 7000 eiro. Iztukšojām visas pažobeles un tagad stāvam pie kopienas centra. Ar pašvaldības finansējumu, rupji sakot, pietiktu tikai skrūvēm un krāsām. Šis ir unikāls brīdis redzēt, ko spēj kopiena, ja izvirza vienotus mērķus. Burvju vārdi ir: “Nāc un palīdzi!”” 

Prot strādāt, prot svinēt. Vārmē ne mazāk spēcīgs un populārs ir vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “DimDari”, kas dibināts 2010.gadā un regulāri piedalās gan Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos, gan vietējos Kurzemes koncertos. Kolektīva pārstāve Aija smēja, ka kurzemnieki ir lepni. Savukārt Jānis neslēpa, ka pats nācis no Latgales: “Latgaliešiem novēlu noturēt savu valodu un kultūru! Jums patiesi ir spēcīgas saknes, jo, piemēram, Rīga jau saplūst ar ārzemniekiem, pārņemot citas tradīcijas, piemēram, Halovīnu.” Arī Ivars spriež, ka kultūra vieno cilvēkus. Viņam piekrita Karlīna, kura atklāja, ka draudzējusies ar kursabiedri no Latgales: “Saka, ka kurzemnieki ir ļoti lepni. Man opis ir iemācījis, ka ciemiņi jāuzņem ar plašu sirdi. Tāpat mēs tiekam uzņemti Latgalē.”

Turas kopā!

Vārmes amatierteātra “Es un Tu” pašdarbniece Agnese Moldovāne, spriežot par kopā būšanu un kultūru kā nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai, uzsver, ka Vārmē ir spēcīgi ļaudis: “Mēs visi turamies kopā!”

Tāpat Agnese uzskata, ka kultūras aktivitātes vieno cilvēkus: “Jā, ir svarīgi, lai būtu līderis vai līderi, kuri uzņemas ap sevi pulcēt vietējos ļaudis. Kā ar svešinieku uzņemšanu? Vārme ir atvērta jauniem cilvēkiem. Viņiem ir tādas idejas, kādas mums, vārminiekiem, visu mūžu dzīvojot šeit, iespējams, prātā neienāktu. Priecājamies par katru jaunpienācēju.” Viņasprāt, svarīgi ir cilvēkus neatbaidīt un neatgrūst, kā arī aicināt uz kopīgiem pasākumiem: “Tāpat ienācējiem būtu jāpajautā, kādas viņiem ir idejas. Jābūt pretimnākošiem.”

Šobrīd Vārmes amatierteātris ir palicis bez režisora. A. Moldovāne smaidot piebilda, ka režisors varētu nākt arī no Latgales: “Kas zina... Nākamgad mums paliks 20 gadi – esam diezgan spēcīgs kolektīvs. Esam spēlējuši ārpus Latvijas, sieviešu Iļģuciema cietumā, mums ir bijusi iespēja pabūt uz Dailes teātra un Krievu drāmas teātra skatuvēm. Patiesībā esam īsts Vārmes lepnums!” Lūgta atklāt, kur kolektīvs rod spēku, Agnese nosmēja, pavēstot, ka viņi vienkārši ir.

Gatavi sadarbībai. Vārmes amatierteātra “Es un Tu” kontaktpersona un pašdarbniece Agnese Moldovāne atzina, ka labprāt satiktos un sadraudzētos ar Baltinavas amatierteātra “Palādas” aktieriem: “Vai kurzemnieki ir lepni? Nē, ja mūs uzaicinās ciemos.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1340834271120521

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (11.08.2026.)

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Pakavi ne tikai uz kājām

Pakavu joprojām uzskata par vienu no visspēcīgākajiem amuletiem, kas kalpo mājas aizsardzībai no visām likstām un problēmām. To mēdz nostiprināt virs durvīm, kas ļauj atbrīvoties no ļauniem spēkiem un liedz tiem iekļūt dzīvojamā mājā vai jebkurā citā ēkā. Arī Senajā Ēģiptē pakavu uzskatīja par talismanu ar brīnumainu spēku, – ja to atrada uz zemes, pakavu nesa mājās, kas atradējam piesaistīja panākumus un finansiālu labklājību. Kā un kur pakavs pie mājas jākarina? Kādi mūsdienās ir zirgu pakavi un vai vispār vēl ir kalēji, kuri tos izgatavo?

Laime plūst iekšā, ko dāvā arī citiem

Balvu novada Bērzpils pagastā, zirgu sētā “Jaunbērziņi”, kopā ar kuplo ģimeni (vīru, trīs dēliem un divām meitām) jau desmit gadus saimnieko AGRITA PROLE, kura ik dienu ne tikai pati dalās neizsīkstošajā mīlestībā pret šiem graciozajiem dzīvniekiem, bet zirgu pasaules burvību savā sētā piedāvā iepazīt arī citiem.

Iebraucot Jūsu sētā, skatam paveras rāma lauku idille – pretī skrien suņuks, pļavās ganās zirgi, bet visapkārt mājai nenogurstoši čalo bērni. Kāds bija Jūsu ceļš uz zirgu sētas izveidošanu?

– Tikai trīs kilometru attālumā no “Jaunbērziņiem” atrodas manu vecāku mājas un viņiem piederošā zirgu sēta “Volāni”, kur savulaik ikdienas gaitas pavadīju arī es. Mācījos nu jau bijušajā Bērzpils vidusskolā, kuru 2021.gadā reorganizēja par pamatskolu, pēc kā izglītību turpināju Rīgā, Viļānos un tad arī Jelgavā, kur absolvēju toreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti (tagadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Zirgus iepazinu jau bērnībā vecāku mājās, kad tēvs ar māti iegādājās piecgadīgu zirdziņu. Tas gan sākotnēji nebija diez ko draudzīgs, tādēļ, lai kā arī to vēlējos, pienākt tam klāt un to samīļot nu nekā nevarēju. Vēlāk gan šis zirgs izauga par lielisku bērīti, bet pēc kāda laika mani pirmo reizi uzsēdināja cita zirga mugurā, kad no priekiem bezmaz vai kusu! Savukārt pirmā profesionālā saskarsme ar zirgiem man bija 2002.gadā, kad Jelgavā uzsāku studēt zootehniku. Tajā gadā augstskolā sāka apmācīt arī hipologus, un es izmantoju iespēju doties uz jāšanas sekciju kopā ar zirgu audzēšanas, kopšanas un trenēšanas speciālistiem. Pēc studiju beigām turpināju saimniekot vecāku mājās, izveidoju ģimeni un pārcēlāmies uz dzīvi “Jaunbērziņos”, kur šobrīd kopumā ir trīs lielie zirgi (Amerikas rikšotājs jeb pasaulē ātrākās specializēto skrejceļu rikšotāju zirgu šķirnes pārstāvis, Latvijas sporta tipa ķēve un Latvijas braucamā tipa ķēve) un divpadsmit poniji. Jāpiebilst, ka kopš pirmā zirga iegādes aizritējuši jau 20 gadi!

Zirgi ir viena no Jūsu dzīves lielākajām mīlestībām?

– Tā ir mana ģimene un, kā smaidot mēdzu teikt, teju vai neizārstējama slimība! Kad esmu kopā ar zirgiem, tie enerģijas līmenī burtiski dalās ar savu mieru un aizgaiņā prom jebkādu satraukumu, ja cilvēkā tobrīd tāds mājo. Zirgiem pret cilvēkiem raksturīga beznosacījuma mīlestība, kuru klātbūtne dara mani laimīgu. Protams, lai zirgs dāvātu labestību, arī cilvēkam pret šo dzīvnieku jāattiecas ar cieņu un mīlestību. Vienlaikus zirgus, tāpat kā no mazām bērnu dienām cilvēkus, jāaudzina, jo nepārtraukta mīlināšanās un draudzība bez jebkādas stingrības vēlāk dos pretēju efektu.

Katram zirgam ir arī savs raksturs un temperaments?

– Tieši tā! Katram no tiem ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas īpašības. Divu vienādu zirgu nav! Savukārt, ja sadzīvot nekā neizdodas, tad varbūt arī vērts padomāt, vai nepieciešams turpināt veidot savstarpējās attiecības. Arī mēs savā, cilvēku, pasaulē cenšamies veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, bet, ja tas neizdodas, komunikāciju pārtraucam. Jebkurā gadījumā katram zirgam, lai ar to izveidotu ciešu saikni, vajadzīga sava pieeja. Man gribas domāt, ka esmu atradusi pieeju visiem saviem zirgiem un ponijiem. Katram no tiem ir arī savs vārds, piemēram, Vollijs, Pērle Harmonija, Sidraba Kamene, Havjērs, Bingo, Galaktika, Glazūra, Balerīna, Dzelda, Bille, Argenta un Mandolīna!

Kas jādara, lai zirgs justos labi un būtu laimīgs?

– Esmu secinājusi, ka dažkārt zirgi tiek pāraprūpēti. Tas nozīmē, ka zirgi tiek nevis izlutināti, bet to saimnieki teju visu dara dzīvnieku vietā, pašiem neļaujot izdarīt savu izvēli. Rezultātā zirgs gaida no saimnieka, ko viņš liks darīt, bet nav ieinteresēts neko pats izdomāt. Tādēļ zirgu audzināšanā vispirms jāievēro samērīguma princips, jo nepārtraukta auklēšanās ap tiem pozitīvu rezultātu nesniegs. Kas attiecas uz visu pārējo, protams, svarīga kvalitatīva barība. Ar leknu zāli ganībās vien nepietiek, tādēļ zirgus jānodrošina arī ar, piemēram, sāli, kurus dzīvnieciņš var palaizīt. Savukārt galvenais ir visu darīt ar mīlestību!

Zirgu labsajūtai svarīgi arī pakavi, bet, kā zināms, tos izmanto ne tikai praktiskos nolūkos, bet pakavi ir arī laimes simbols!

– Tā patiešām ir, un arī mūsmājās pakaviem ir īpaša nozīme. Kā redzat (norāda uz masīvkoka soliem sarunas laikā – aut. pieb.), izgriezumi pakavu formās ir uz mūsu soliem. Metāla pakavus esam piestiprinājuši arī pie saimniecības ēkas durvīm. Pakava spēkam, par ko runā un raksta latviešu folklorā, noteikti ir vismaz daļa patiesības. Mūsdienu cilvēki arvien mazāk gan atceras un savā latviskajā dzīvesziņā izmanto mūsu senču senos ticējumus un novērojumus, bet uzskatu, ka tajos atrodamas likumsakarības. Kā zināms, pakavus, piemēram, pie durvīm var nostiprināt gan vērstus augšup, gan arī lejup, un katrā no šiem stāvokļiem tie simbolizē atšķirīgas lietas. Ja pakavs vērsts augšup, tas nozīmē, ka laime plūst iekšā mājā un paliek ģimenē. Šādā veidā pakavs uz koka izkārtnes redzams ceļa malā, iebraucot mūsu sētā. Vienlaikus mūsu saimniecībā ir arī metāla pakavi, kas vērsti lejup. Pakavi šādā pozīcijā simbolizē māju saimnieku viesmīlību un pozitīvo emociju atdošanu viesiem. Citi gan to traktē citādāk, sakot, ka no lejup vērsta pakava laime izlīst ārā, bet tas tā noteikti nav mūsu ģimenē. Līdz ar to katrs pakava simbolisko nozīmi un pozīciju, kādā veidā tas nostiprināts pie ēkas vai citviet, skaidro tā, kā viņam savulaik mācīts vai arī kā katrs pakava spēku jūt personīgi. Mūsu ģimenē laime ir nogruntējusies pamatīgi, kas prom neiet, un to dāvājam arī citiem!

Tas manāms un jūtams katru mirkli! Bet cik ilgi pakavs, ar kuru tikko apkalts zirgs, kalpo?

– Kalēji saka, ka maksimālais lietošanas laiks ir sešas nedēļas jeb pusotrs mēnesis. Savukārt rikšotāju šķirnes zirgiem pakavi ir vieglāki un nedaudz citādāk veidoti, tādēļ šādi pakavi jāmaina jau pēc divām nedēļām, bet maksimālais – pēc mēneša. Tas viss saistīts ar to, ka zirgiem, gluži tāpat kā cilvēkiem, ataug nagi, līdz ar to regulāra pakavu maiņa ir svarīga. Ziemā tiem zirgiem, kurus izmanto braukšanai pa ceļiem, pakaviem nepieciešamas arī radzes, bet kopumā ir dažādu veidu pakavi. Visplašāk izmantotie ir metāla, bet ir arī tērauda, alumīnija, plastmasas, gumijas un cita veida pakavi, kas iedalās pēc izmantotā materiāla, funkcijas un ortopēdiskā pielietojuma, lai nodrošinātu zirga nagu veselību un kustību efektivitāti. Mūsdienās ražo pat tā dēvētos zirgu nagu apavus no gumijas un auduma, kurus izmanto pakavu vietā. Saviem zirgiem izmantojam metāla un alumīnija pakavus. Jebkurā gadījumā zirgu kurpju klāsts ir diezgan plašs – gluži kā apavu veikalā cilvēkiem!

Un vai viegli atrast pakavu kalējus?

– Jāteic, mūsdienās tā kļūst arvien retāk sastopama profesija. Mūsu saimniecība jau trīs gadus sadarbojas ar Latvijā labi zināmo kalēju Egilu Broku, kurš ir īsts sava aroda meistars. Ņemot vērā, ka kalēju nav daudz, nereti rodas situācijas, kad zirgam jau pienācis apkalšanas laiks, bet kalējs tik ātri atbraukt nevar. Smejot mēdzu teikt, ka ar kalējiem ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, bet bites arī jāmīl, un mēs tās mīlam!

Latviešu mitoloģijā labi zināms tēls ir arī lietuvēns, kurš naktīs mēdz mocīt zirgus, atstājot tos no rīta nosvīdušus un piekusušus. Vai zirgiem piemetas arī kāda slimība?

– Jā, zirgus nepieciešams attārpot, tiem var piemesties klepus un, piemēram, arī nagu karsonis jeb laminīts. Tas ir ļoti sāpīgs un bīstams zirga naga dzīvās daļas iekaisums, kas izraisa asinsrites traucējumus nagā. Slimības rezultātā naga iekšējie audi bojājas, bet smagos gadījumos naga kauls var atdalīties no naga sieniņas. Viens no galvenajiem slimības cēloņiem ir, piemēram, treknas un sulīgas pavasara zāles pārēšanās. Pats bēdīgākais, ka šī slimība var nopietni ietekmēt turpmāko zirga dzīves kvalitāti vai arī dzīvnieki mēdz pat aiziet bojā.

Lietuvēnu un slimības dzīsim prom…

– Dzīsim gan! Jāpiebilst, ka zirgi ir ļoti spējīgi nolasīt cilvēka enerģiju. Ja jātnieks pie dzīvnieka atnāk ļoti nedrošs, zirgs pārņem cilvēka emocijas un arī kļūst lēns un dara visu iespējamo, lai jātnieku ar savu uzvedību nenobiedētu. Savukārt, ja pie zirga pienāk jātnieks, kurš ir ļoti enerģisks un ar savām emocijām iekšēji teju vai kliedz, – es varu, es gribu, aiziet! –, zirgs to jūt un dodas jāt ar tikpat lielu pārliecību. Vēlreiz jāatgādina, ka zirgi ir dažādi – daļa no tiem ļoti jūt cilvēku emocijas, bet daļa dzīvnieciņu pret jātnieku uztraukumu un nedrošības sajūtu nav tik uzņēmīgi. Tādēļ, kā jau minēju, svarīgi ar zirgiem izveidot ciešu saikni un iepazīt tos, tad saprašanās būs jau no pirmā acu skatiena un pieskāriena!

Saka, ka cilvēka labākais un uzticamākais draugs ir suns. Varbūt tomēr zirgs?

– Man – noteikti! Tomēr vēlos aizstāvēt arī suņukus, jo tie ļoti labi prot padot ziņu gan par lūgtiem, gan arī nelūgtiem viesiem. Savukārt zirgi ir krietni mierīgāki un klusāki. Mīlu visus dzīvnieciņus, bet zirgus – jo īpaši!

Laimīgi būt kopā. Kad sarunas laikā devāmies apskatīt “Jaunbērziņu” plašo zirgu pulku, Agritas Proles acis, veltot pieskārienus saviem četrkājainajiem mīluļiem, iemirdzējās, bet laikraksta “Vaduguns” darbinieku prātā pazibēja tikai viena doma: “Saimniece ir laimīga, un zirgi atraduši savas īstās mājvietas…” Jāpiebilst, ka tuvākās zirgu sacensības Balvu novadā notiks 30.augustā Baltinavas pagastā pie Valču dzirnavām, kur starta šāviens tiks dots zirgu rikšotāju sacensībām “Kotiņu kauss 2026”, bet 29.augustā Stāmerienā notiks treniņsacensības konkūrā jeb jāšanas disciplīnā, kad ar zirgu jāpārvar dažādi laukumā izvietoti šķēršļi. Savukārt 5.septembrī, ja vien visas zvaigznes nostāsies savās īstajās vietās, sacensības notiks arī zirgu sētā “Jaunbērziņi” Bērzpils pagastā! Tāpat jāuzsver, ka ikviens interesents (bērni, pieaugušie un ģimenes) “Jaunbērziņos” laipni gaidīts arī ikdienā, lai dotos izjādēs, apgūtu jāšanas prasmes, vizinātos ar pajūgu, sarīkotu fotosesijas ar zirgiem vai ponijiem un vienkārši baudītu pikniku pie dabas. “No pirmajiem soļiem seglos līdz pārliecinošai jāšanai!” aicina zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. Plašāka informācija, zvanot uz tālruņa numuru 26556076!

“Jaunbērziņu” vizītkarte. Par to, ka pakaviem ir ne tikai praktiska nozīme, bet tie nes laimi un sargā no ļaunuma, nešaubās arī zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. “Svarīgākais jau nav tas, cik zinātniski pamatots ir pakavu simbolisms, bet tas, kādu nozīmi tiem piešķiram mēs paši. Ja domāsim, ka pakavs ir ne tikai skaists dekors, bet arī laimes nesējs, tad tā arī būs, jo mūsu domas materializējas,” pārliecināta A.Prole.

Attēlā redzama no koka darināta izkārtne “Jaunbērziņos”, kurā vērojams augšup vērsts pakavs un meitene, kura mīļi pieglaudusies zirga galvai. Ar šādu pašu viesmīlību un sirds siltumu tiek sagaidīts arī ikviens šīs saimniecības ciemiņš.

Kalēja profesijā "ieripo" nejauši

Lai lūkotu, kā klātienē darbojas viens no Latvijā pazīstamākajiem un nu jau arī viens no retajiem zirgu pakavu kalējiem EGILS BROKS, devāmies uz Smiltenes novada Grundzāles pagastu, kur todien viņš savus pienākumus pildīja saimniecībā “Meža Aizvēji”. Senā aroda meistara ikdiena ir saspringta, darba maršruts – visdažādākajos Latvijas nostūros, bet pieredzes bagātā kalēja aizrautīgais stāstījums vēstīja, cik lielu sirdi un dvēseli viņš atdod savam amatam.

Ar zirgu jādraudzējas

E.Broks, kurš ikdienā dzīvo Smiltenes novada Raunas pagastā, stāsta, ka zirgam pakavi nepieciešami, ja tam ir konkrēti darba uzdevumi. Tādi ir arī “Meža Aizvēju” zirgam Arfa, kurš startē konkūra sacensībās un laikā, kad saimniecībā viesojās laikraksta “Vaduguns” darbinieki, ar interesi vēroja apkārt notiekošo un nesatricināmā mierā ļāvās pieredzējušā meistara E.Broka apkalšanas darbiem. “Pakavu sagataves sūtām no ārvalstīm, kuras pēc tam tiek pielāgotas konkrētā zirga nagu formai. Kvalitatīvākie ir vācu un zviedru ražojumi, bet laikā, kad Latvijā tās vēl nebija pieejamas, izmantojām Krievijā ražotās. Tiesa, šīs pakavu sagataves bija ļoti sliktas kvalitātes, tādēļ vietējie kalēji nereti tās karsēja un pakavus locīja paši. Pašā Latvijā sagataves gan netiek ražotas, jo tas gluži vienkārši neatmaksātos – mūsu valstī ir pārāk mazs skaits sporta zirgu,” zina stāstīt pieredzējušais kalējs.

Jautāts, cik ilgs laiks nepieciešams zirga apkalšanai, E.Broks stāsta, ka pakavu nomaiņa visām četrām kājām, ja zirgs ir mierīgs, aizņem apmēram divas ar pusi stundas. Savukārt, ja tobrīd dzīvniekam prāts ir nemierīgs, šis process prasa ilgāku laiku. “Ja kalējs ir pieredzējis un saprot zirga psiholoģija, tad ar šiem dzīvniekiem visu var sarunāt! Proti, kalējam jāredz zirga acis un jājūt, vai dzīvnieka ķermenī ir spriedze. Gadījumā, ja zirgs izdarīs vienu kustību, prasmīgs kalējs zinās arī šī dzīvnieka iespējamo nākamo kustību, kā arī – ko un kurā brīdī darīt. Ar zirgu jādraudzējas, jo pie tā nevar uzreiz pienākt un ‘hops!’ – lieta darīta. Arfa mani zina jau vairākus gadus, bet bijuši arī zirgi, kuri kalēju vispār nevēlas pieņemt. Šādā gadījumā ar zirgu esmu devies uz laukumu, kopā padarbojies treniņprocesā, pa šo laiku dzīvnieks pie manis pierada, un tad devāmies atpakaļ, lai zirdziņu apkaltu,” pieredzē dalās E.Broks.

Ar kalēja zināšanām no Vācijas uz Latviju

Runājot par treniņprocesiem, jāuzsver, ka E.Broks ir ne tikai kalējs, bet kopš 1984.gada arī profesionāls jāšanas sportists (konkūrists), sacensību tiesnesis, treneris, kā arī Latvijas Jātnieku federācijas Ētikas komisijas priekšsēdētājs. Savukārt kalēja profesijā, kā viņš pats smaidot atzīst, ieripoja pavisam nejauši! “Savulaik trīs gadus dzīvoju Vācijā, kur strādāju par treneri, bet vienam no kalējiem pensijas vecumā radās veselības problēmas, un viņš vērsās pie manis. Tobrīd pārtraucu trenera darbu, devos viņam palīgā un vairāk nekā gadu cītīgi vēroju, kā viņš darbojas kalēja amatā. Pa šo laiku ar kalēju sadraudzējos, ieguvu šī aroda zināšanas un, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sāku nodarboties ar pakavu kalšanu. Pirmo zirgu apkalu 1996.gadā,” atceras E.Broks.

Kalējs piebilst, ka diemžēl daļa mūsdienu sabiedrības aizmirsusi, ka zirgs ir enerģijas apmaiņas dzīvnieks, kuram jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Rezultātā nereti zirgi tiek uzskatīti par spēļu sunīti vai plīša lācīti, bet tā tam nav jābūt. “Zirgu audzinot pēc šāda principa, dzīvnieks kļūst bīstams, arī viņa veselība kļūst vājāka. Zirgs domāts darbam, kas viņam ir vitāli nepieciešams. Arī kāds vecs zirgkopējs reiz teica, – ja vēlaties veselu zirgu, tam jānosvīst vismaz katru otro dienu,” uzsver E.Broks un “Meža Aizvēju” saimniece SIGLINDA FREIMANE, kura ir Latvijā zināma zirgu sacensību sportiste un aktīva šīs nozares entuziaste. “Meža Aizvēju” saimniece arī piebilst, ka viņas ģimenes saimniecībā ir deviņi zirgi, un šie dzīvnieki S.Freimanes sirdī ir jau kopš trīs gadu vecuma.

“Uz laimes pakaviem paļauties nevajag”

Un kā ar pakavu simbolisko nozīmi? E.Broks ar smaidu sejā teic, – ņemot vērā, ka ir kristietis, šī ir viņa iecienītākā tēma! “Pakavus pie durvīm nekarinu. Vienīgais pakavs atrodas manā mašīnā, kas domāts zirgiem (smaida – aut pieb.)! Runājot nopietni, tā ir māņticība. Uz laimes pakaviem paļauties nevajag, jo tā ir nodarbošanās ar elkdievību. Studēju Bībeli, kas māca paļauties tikai uz Dievu, nevis uz priekšmetiem vai zīmēm, tādēļ aicinu cilvēkus neizmantot pakavus kā pielūgsmes objektus (piemēram, kā laimes vai aizsardzības nesējus). Vienlaikus tie var lieliski kalpot dekorācijas nolūkos, galvenais – bez jebkādas pielūgsmes, simbolisma un citas īpašas nozīmes piešķiršanas,” uzsver E.Broks.

Noslēgumā jautāts, ko darītu, ja darbs ar zirgiem vairs nebūtu pieprasīts un tas būtu pilnībā jāpārtrauc, pieredzējušais kalējs stāsta, ka viņam ārkārtīgi interesē alternatīvo enerģiju sfēra. “Pirms desmit gadiem mājas apstākļos pat izgatavoju divus litrus biodīzeļdegvielas, ko izlietoju sava vēsturiskā, 45 gadus vecā “Mercedes Benz” vajadzībām. Viss nostrādāja, un mans dzelzs rumaks tik brauca uz priekšu! Tomēr, pat ja nebūtu darba ar zirgiem, no tiem tāpat neatteiktos. Mēdzu teikt, ka zirgi ir cilvēku veselīgā narkotika, un tie noteikti allaž būtu manā redzeslokā un ganītos netālu no manis,” nešaubās E.Broks.

Darba netrūkst arī mūspusē. Egils Broks, lai apkaltu zirgus, dodas arī uz mūspusi. “Reiz Balvu novadā bija jāglābj saslimis ponijs. Kad aizbraucu un savu darbu izdarīju, pieprasījums bija tik liels, ka tagad tur savus pakalpojumus turpinu sniegt vēl sešās, septiņās saimniecībās. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka kalēju kļūst arvien mazāk – jauno puiku nav, un diemžēl šī profesija pamazām izzūd. Atklāti runājot, bail pat iedomāties, kas ar šo arodu notiks pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem. Kalējam vajadzīga arī laba veselība un spēcīga mugura, jo tas nudien nav viegls darbs. Turklāt uzskatu, ka kalējiem jābūt bijušajiem jāšanas sportistiem, jo viņi vislabāk pārzina zirgu psiholoģiju,” spriež E.Broks.

Attēlā redzams viens no galvenajiem zirga pakavu kalēja darbarīkiem – lakta, ar kuras palīdzību var locīt, taisnot un formēt metāla loksnes un detaļas. Laktas ir dažāda veida, bet konkrētais darbarīks ir viens no mazākajiem – tā dēvētā rokas lakta.

Profesionāls sportists ar panākumiem. Pieredzējušais kalējs Egils Broks stāsta, ka savulaik, pirmo reizi ieraugot zirgu sacensības, tās viņu burtiski ievilka savā pasaulē: “No sacensību laukuma aizgāju tikai tad, kad prom bija aizbraucis pēdējais zirgs. Senākos laikos arī nebija kā mūsdienās, kad katrs savu zirgu uz sacensībām atved ar treileri. Agrāk tos pasākuma norises vietā nogādāja speciālās, lielās mašīnās. Tas viss process, tostarp gatavošanās sacensībām, man šķita kā liels brīnums. Drīz vien pēc tam Ogrē sameklēju tuvāko vietu, kur var trenēties jāšanas sportā, un tā sākās mans ceļš zirgu sporta dzīvē. Zirgi ir mans liels dzīves aicinājums. Arī pašam ir divi zirgi – puika Rigoleto un meitene Londa.”

Jāpiebilst, ka E.Broks joprojām piedalās tautas klases turnīros Latvijā, bet savulaik (kopš 1998.gada) bija arī Latvijas izlases sastāvā un kāpa uz starptautiskās zirgu sporta arēnas pasaules kausa posmos dažādās valstīs.

Kā “Meža Aizvējos” Arfu apkala...

Attēlos redzama Smiltenes novada Grundzāles pagastā esošās saimniecības “Meža Aizvēji” zirga Arfas apkalšanas process, kad kalējs Egils Broks noņēma vecos pakavus, apkopa nagus un piestiprināja jaunos pakavus.

Vecā pakava noņemšana. Kalējs ar knaiblēm atloka un izvelk naglas, pakavu noņem no naga, notīra netīrumus un noņem lieko, ataugušo raga slāni.

Pakava pielāgošana. Pakavu pielāgo zirga kājas naga formai.

Caurumu izveidošana. Pakavā ar laktas palīdzību izurbj caurumus, caur kuriem piesist speciālas pakavu naglas.

Pakava piestiprināšana. Pakavu novieto uz zirga naga un caur caurumiem iedzen pakavu naglas. Naglu galus, kuri izlīduši caur naga augšējo daļu, nokniebj. Noslēgumā noslīpē naga virsmu pie pakava, lai pēda būtu gluda un droša. Viss gatavs!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1989070085140334

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis (4.augusts)

Jaunā adrese – lauki (28.07.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Skola laukos – tā ir sirds

Skola un bērnudārzs laukos bieži ir sabiedriskās dzīves sirds – vieta, kur notiek ne tikai mācības, bet arī kultūras, sporta un kopienai nozīmīgi pasākumi. Tā ir vienādības zīme kultūrai, dzīvībai, pastāvēšanai, kā arī daļa no vietējās identitātes un vēstures. Cik pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos? Cik būtiska loma ir izglītības pieejamībai brīdī, kad jauna ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

“Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”

Nu jau bijušais ilggadējais Baltinavas vidusskolas direktors IMANTS SLIŠĀNS, taujāts par vētrām izglītības jomā, atzīst, ka pēdējos gados arvien vairāk un vairāk ir lietas, kas viņam izglītības sistēmā nav pieņemamas: “Galvenokārt valsts līmenī, mazākā mērā – arī pašvaldības līmenī. Plus Balvu novada domes lēmums par visu lauku vidusskolu reorganizēšanu… Tai pašā laikā gribu piebilst, ka droši vien vajadzīgas pārmaiņas gan man personīgi, gan skolai, jo, kā teicis Rainis, “pastāvēs, kas pārvērtīsies.””

Vietējā kopiena apgalvo, ka Baltinavas vārds nav iedomājams bez Jūsu vārda...

– Es teiktu otrādi. Man sevi grūti iedomāties bez Baltinavas. Te ir mana bērnības sapņu zeme. Te manas tēva dzimtas mājas Bahmatos pie Kūkovas. Te ap mājām aug mani vidusskolēna gados stādītie ozoli, kļavas, ievas, pīlādži, bērzi… Pēc studijām Rīgā, LVU ģeogrāfos, 1989.gadā atnācu strādāt uz Baltinavas vidusskolu, jo gribēju dzīvot Baltinavā. Savulaik atteicos no vairākiem karjeras piedāvājumiem, jo man bija svarīgāk palikt Baltinavā…

Liels bija pārsteigums, kad pēc 24 nostrādātiem raženiem darba gadiem nolēmāt atstāt direktora amatu. Kāpēc?

– Sākumā varbūt vajag atbildēt, kāpēc es 2002.gadā kļuvu par direktoru. Kad sāku strādāt skolā, man ne prātā nebija kļūt par direktoru. Man interesēja ģeogrāfija un viss, kas saistīts ar latgaliešu valodu, Latgales kultūrvēsturi, novadpētniecību, bet neinteresēja būt priekšniekam, direktoram, neinteresēja karjera administratīvajā darbā. Taču 2002.gadā, kad Baltinavas vidusskolā bija lielu pārmaiņu laiks, kolēģi uzrunāja mani kandidēt direktora amatam un kolektīvi atbalstīja manu kandidatūru. Es to uztvēru kā pienākumu, jo man nebija vienalga, kas notiek Baltinavā un mūsu skolā. Es centos šo pienākumu godprātīgi pildīt.

Kāpēc nolēmu atstāt amatu? 24 gadi direktora amatā ir daudz. Esot direktora amatā, ir iespēja darīt lietas, kas ir būtiskas, bet diemžēl jāvelk arī tas lielais bezjēdzīgas birokrātijas, normatīvisma, papīru atrakstīšanās “vezums”, kas gadu no gada paliek lielāks un lielāks. Ir lietas, ko vari ietekmēt, un ir lietas, kas no tevis nav atkarīgas. Ja tu darbojies kādā sistēmā (manā gadījumā – izglītības sistēmā), tad ir trīs iespējas: 1) tu pieņem šo sistēmu un darbojies pēc tās noteikumiem; 2) tu nepieņem šo sistēmu un mēģini mainīt to, kas nav pieņemams; 3) ja tu nevari pieņemt šo sistēmu un nevari mainīt, tad ir iespēja aiziet no šīs sistēmas.

Kas paliks spilgtā atmiņā?

– Gadi paskrējuši neticami ātri, bet atmiņu ir ļoti daudz. Svaigākās šobrīd ir pēdējā skolas diena šī gada 29.maijā, kad katrs bērns, katrs skolēns no pirmsskolas līdz 12.klasei man pasniedza ziedus vai paša zīmētu apsveikumu, kādu dāvaniņu, izteica vēlējumus, pateicības vai vienkārši sirsnīgu “paļdis!”. Un kopdziesma “Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”. Arī 26.jūnija sirsnīgais atvadu tusiņš ar kolēģiem – skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem. Par to esmu ļoti, ļoti pateicīgs. Atceros arī 1.septembri 2002.gadā, pirmoreiz esot direktora statusā, kad man dāvināja simbolisku skolas atslēgu ar katras klases vēlējumiem. Katra gada spilgtākais notikums laikam gan ir bijis Žetonu vakars – absolventu salidojums. Tie ir vienreizēji svētki, apliecinot piederību skolai, Baltinavai – ar spilgtiem priekšnesumiem, atmiņu stāstiem, latgaliešu valodu… Un svētku izskaņā Baltinavas himna, ko nevar nodziedāt bez saviļņojuma asarām.

Spilgtas atmiņas – izlaidumi, dažādie skolas svētku pasākumi, savulaik rudens velobraucieni, skolas darbinieku kopīgās vasaras ekskursijas utt. Šajos gados bija lemts piedzīvot skolas attīstībai būtiskus notikumus – sporta halles atklāšanu 2008.gadā, lielo ERAF dabaszinātņu kabinetu projektu 2009.-2010.gadā, Paaudžu centra projektu 2013.gadā, skolas renovāciju (fasādes siltināšanas projektu) 2014.gadā, pirmsskolas iestādes pievienošanu skolai 2016.gadā, starptautiskos skolēnu apmaiņas projektus Comenius un Erasmus+ un daudz ko citu. Par visu, kas paveikts, saku paldies katram, kas darīja, atbalstīja, iedvesmoja!

Neredzējāt jēgu cīņai ar valsts un pašvaldības politiķu vējdzirnavām?

– Uzskatu, ka vienmēr vajag paust savu viedokli un stāvēt par savām vērtībām, savām interesēm (ar to domāju skolas, sava novada, Latgales, pierobežas intereses). Redzēju jēgu cīņai, bet ir lietas, ko izdevās panākt, ir lietas, ko neizdevās panākt. Man arī šodien ir gandarījums, ka, pateicoties mūsu tā laika Baltinavas novada deputātu aktivitātēm, Latvijas izglītības plānošanas dokumentos un MK noteikumos kopš 2018.gada vispār parādījās tāda kategorija kā Eiropas Savienības pierobeža. Bet, kā jau minēju, ir lietas, ko vari ietekmēt, ir lietas, ko nevari ietekmēt vai tas neizdodas.

Vai cīņa ir galā?

– Ja runā par vidusskolas posmu Baltinavā, arī Rekavā un Rugājos, tad jāsaka, ka tas nu ir fakts, pašvaldības lēmums 2025.gada septembrī ir pieņemts, ka Balvu novadā lauku vidusskolu nebūs. Vienalga esmu pateicīgs, ka baltinavieši nebija klusētāji, ka aktīvi iestājās par savu skolu gan apspriešanas sapulcē 2025.gada sākumā, gan parakstoties par vidusskolas saglabāšanu 2025.gada rudenī. Paldies Baltinavas skolēnu vecākiem, kuri piedalījās tajā Izglītības komitejas sēdē un Balvu novada domes sēdē, kad izšķīrās lauku vidusskolu liktenis.

Vārda ‘cīņa’ vietā gribētu teikt – vajag pastāvēt par savu pārliecību! Un tas ir aktuāli joprojām.

Vairākus sasaukumus esat deputāts. Cik tīra vai netīra ir politika?

– Konkrēti cilvēki padara politiku tīru vai netīru. Es nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka visi “tur augšā” – Saeimā vai valdībā – domā tikai par savu kabatu un iet politikā tikai aiz savtīgiem apsvērumiem. Vienkārši, ja cilvēks ir melīgs, divkosīgs, “pērkams”, jo lielākā amatā viņš ir, jo plašākai sabiedrībai tas redzams. Domāju arī, ka ir būtiska atšķirība būt politiķim valsts līmenī vai politiķim vietējā pašvaldības līmenī.

Kas Jums ir Latgale un pierobeža?

– Latgale ir mana dzimtā zeme, dzimtas saknes, latgaliešu valoda, mana bērnība un mans spēka avots. Vārdos tas varbūt skan ļoti patētiski, bet es to tā arī izjūtu. Jo vairāk zinu par Latgales vēsturi, par tautas likteni, jo vairāk sāp netaisnība, kas notikusi pagātnē un notiek šodien. Un žēl, ka vairums pašu latgaliešu tik maz zina, kādu senu un bagātu kultūru pārstāv latgaļi – latgalieši, Latgale.

Latgale priekš manis – tā ir mana bagātība un mana atbildība! Jā, esam valsts pierobežā. Baltinava ir dažus kilometrus no robežas ar Krieviju, bet katrs cilvēks pats sev rada izjūtu, vai viņš dzīvo nomalē vai nē. Cilvēks piedzimst un iepazīst pasauli no tuvākā uz tālāko. Pasaules centrs ir vieta, no kuras cilvēks nācis. Mans pasaules centrs ir te. Nevis Baltinava ir tālu no Rīgas, bet Rīga ir tālu no Baltinavas. Lai gan, globāli raugoties, Latvija ir tik maza, ka mums viss savā valstī ir tik tuvu.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem arī turpmāk būs jāsastopas mazajām lauku skolām pierobežā?

– Turpinās samazināties pierobežas iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī skolēnu skaits. Centralizācijas politika, ko īsteno gan valsts līmenī, gan pašvaldības līmenī. Ārpus centra vieglāk ir kaut ko aizslēgt, likvidēt, nekā tur ieguldīt resursus un enerģiju, lai saglabātu. Diemžēl pie varas esošie iet vieglāko ceļu, tāpēc arī turpināsies skolu slēgšana vai to posmu samazināšana laukos un mazpilsētās. Tas notiek ne tikai pierobežā, bet gandrīz visā Latvijā, izņemot Pierīgu. Mazajām lauku skolām arvien lielāks izaicinājums būs arī pedagogu kadru nodrošinājums. Tur, kur vidusskolu vietā paliks pamatskolas, samazināsies pedagogu darba apjoms daudzos mācību priekšmetos. Vai jaunie pedagogi izvēlēsies strādāt mazās skolās ar neskaidru nākotnes perspektīvu? Te jābūt īpašai mazo skolu atbalsta valsts programmai.

Nereti mēdz teikt, ka, slēdzot bērnudārzu vai/un skolu, vietējā kopiena lemta pelēcībai?

– Tā tas parasti ir. Mūsu novada Upīte ir pozitīvs izņēmums, kur pēc skolas slēgšanas plaukst un dzīvo Upītes kultūrtelpa! Te izšķirošais ir cilvēka faktors. Prieks, ka dzejnieka, kultūras darbinieka, novadpētnieka, īsta savas zemes saimnieka Ontona Slišāna ideāli dzīvo, ka viņa bērni un mazbērni, vietējā kopiena Upīti attīstījuši par dzīvīgu, modernu, latgalisku kultūrvietu, ko pazīst visā Latvijā.

Cik šobrīd, Jūsuprāt, pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos?

– Skolu tīkls “saraujas”, attālumi līdz skolām pieaug. Protams, ne jau visu izšķir kilometri, bet, slēdzot lauku skolas, arvien lielāka finanšu nasta no valsts maka tiek pārlikta uz lauku cilvēku – vecāku – vai pašvaldības maciņiem. Ja uz skolu jāmēro tālāks ceļš, ja skolēnam jādzīvo dienesta viesnīcā, par to maksā vecāki vai varbūt pašvaldība. Skolas slēdzot, mēģina taupīt, bet uz kā rēķina?

Droši vien bagātākās pašvaldībās ir labāks skolu materiāltehniskais nodrošinājums, tomēr izšķirošais ir cilvēka faktors, – lai būtu bērni un labi pedagogi, bet interaktīvie ekrāni un citas modernās tehnoloģijas ir otrā plānā.

Vai mēs neaizveram durvis tām ģimenēm, kuras apsver lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

– Protams, katras iestādes (valsts vai pašvaldības) slēgšana, katra pakalpojuma samazināšana laukos atkal un atkal liek uzdot jautājumus: vai šai vietai ir nākotnes perspektīva, vai bērniem un mazbērniem te palikt uz dzīvi? Un tas ir valsts reģionālās politikas jautājums. Precīzāk sakot, šīs reģionālās politikas trūkuma sekas. Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur ir tik liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā. Pierīgā trūkst vietu pārpildītajās skolās un bērnudārzos, bet pārējā Latvija iztukšojas. Paldies Dievam, mūsu pusē (Baltinava-Upīte-Rekova-Šķilbani-Briežuciems) ir vēl diezgan daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, darbīgu uzņēmēju, spēcīgu zemnieku saimniecību. Tāpēc arī, piemēram, aizvadītajā mācību gadā pirmsskolas grupiņās Baltinavā bija 50 bērni – tas ir daudz pierobežas lauku teritorijai.

Kā vērtējat nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas izglītības jomā? Kurp mēs ejam?

– Par šo jautājumu varētu plaši stāstīt. Atceros Atmodas laiku – 80-to gadu beigas un 90-to gadu sākumu, kad sāku strādāt skolā. Tad vecā padomju birokrātija bija sabrukusi, bet jaunā birokrātija nebija izaugusi. Nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas nogurdina, bet vēl vairāk nogurdina pieaugošais normatīvisms, birokrātija, nenormālā atrakstīšanās. Skolotājiem, arī skolas vadībai, arvien vairāk jāsaraksta, jāapraksta, arvien vairāk bezjēdzīgu papīru, dokumentu, kas apēd enerģiju un atņem laiku, ko varētu veltīt reālam darbam ar bērniem, vecākiem, sadarbībai ar kolēģiem. Pašvērtējuma ziņojumi, attīstības plāni un visādi skolas darbu reglamentējošie dokumenti kļuvuši par gariem daudzlapu palagiem, kas pilni ar gudriem vārdiem (bērncentrēts, jēgpilns, diferenciācija, individualizācija, personalizācija utt.), bet kuriem ļoti maz jēgas. Īsi sakot, man nav gaišu ilūziju par to, kurp iet izglītības sistēma. Varu tikai izteikt apbrīnu un pateicību, ka, par spīti visam tam bezjēdzības slogam, pedagogi – savas jomas entuziasti – strādā skolā un māca bērnus!

Esat iecelts par Atzinības krusta komandieri. Kādas pārdomas raisās, atminoties apbalvojumu saņemšanas mirkli?

– Tas bija 2021.gadā. Man ir liels gandarījums, ka šis valsts apbalvojums man ir tieši par latgaliešu valodas un latgaliskuma stiprināšanu. Tas ir spēcīgs stimuls turpināt darboties šajā virzienā. Paldies baltinaviešiem, kas mani izvirzīja apbalvojumam! Apbalvojuma saņemšanas pasākumā Valsts prezidenta pilī biju kopā ar meitu Ievu. Atbildes vārdus pēc apbalvojuma saņemšanas teicu latgaliešu valodā. Šis notikums palicis spilgtā atmiņā.

Latvijā Jūs pazīst kā cilvēku, kurš Nacionālajā teātrī aizvietojis teātra leģendu Uldi Dumpi. Kas ir vieglāk vai sarežģītāk – vadīt skolu vai stāties teātra mīļu priekšā?

– Gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir liela atbildība. Vai uz teātra skatuves, vai skolas direktora amatā – galvenais darīt no sirds un ar savu pārliecību. Tiesa gan, spēlējot teātrī, katrā izrādē no publikas saņem milzīgu pozitīvas enerģijas devu. Tas ir neaprakstāmi. Esmu ļoti pateicīgs liktenim par daudzajiem gadiem, kas pavadīti “Palādu” kolektīvā, un par iespēju spēlēt uz Nacionālā teātra skatuves!

Vai joprojām uzskatāt, ka stiprākie ļaudis ir tie, kas paliek?

– Jā! Un te es domāju palikšanu ne tikai fiziski – palikt dzīvot savā zemē, dzimtajā novadā, dzimtajā vietā, bet arī palikt uzticīgam savām vērtībām, saviem ideāliem. Stipri ļaudis paliek pie savas pārliecības un vērtībām arī tad, ja ar tām ir mazākumā.

Latgaliskums Jūsos ir jaušams no matu galiņiem līdz papēžiem. Kas jādara, lai to nepazaudētu arī jaunā paaudze?

– Tas ir kopīgs pienākums, kas jāveic ģimenei, skolai, pašvaldībai, valstij. Protams, pirmkārt, latgaliskums un dzimtā valoda nāk no ģimenes, bet arī mūsu Latvijas valsts likumdošanā skaidri pausts atbalsts latgaliešu valodai. Piemēram, Valsts valodas likumā ir noteikts, ka valsts nodrošina latgaliešu valodas aizsardzību un attīstību. Latviešu vēsturisko zemju likumā skaidri pateikts, kādi ir valsts un pašvaldības (!) pienākumi attiecībā pret latgaliešu valodu: “Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tostarp veicinot latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguvi, tai skaitā izglītības iestādēs, un lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, tai skaitā ceļa zīmēs, vietu un ielu nosaukumos.” Ja šīs likuma normas tiks ievērotas (tā tam jābūt tiesiskā valstī), tad tas arī palīdzēs jaunajai paaudzei nepazaudēt latgaliskumu.

Kā saglabāt savu identitāti?

– Ja runā par identitāti tādā nozīmē kā par savu valodu, tautību, tad mans aicinājums latgaliešiem runāt latgaliski kā ikdienā, tā svētkos, runāt latgaliski ar bērniem, mazbērniem. Mūsu valoda ir tas, ar ko mēs esam unikāli, bagāti un interesanti pārējai pasaulei. Vienmēr dzīvē to esmu izjutis kā pievienoto vērtību. Ja runā par savu identitāti visplašākajā nozīmē, tad ļoti vienkārši – esi tas, kas tu esi!

Kādas ir Jūsu nākotnes ieceres?

– Dod Dievs, ka man būs vairāk laika, ko veltīt lietām, kas man ir ļoti svarīgas un sirdij tuvas. Bet ir tāds teiciens: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam par saviem nākotnes plāniem.”

Jums nav sveša žurnālistika, turklāt esat strādājis arī laikrakstā “Vaduguns”. Par ko medijiem jāraksta vairāk, lai stiprinātu izglītības iestādes Latgalē?

– Medijiem, protams, jāraksta, jārunā par aktuālām lietām, par skolām, izglītību. Paldies “Vadugunij” par problēmjautājumu aktualizēšanu! Laikraksts ir arī pietiekami daudz rakstījis par skolu tīkla reformu, par novada slēgto skolu likteņiem.

Kāda Baltinava būs pēc 10 gadiem?

– Desmit gadi ir īss laika posms. Viena lieta – kādu es gribētu redzēt Baltinavu pēc 10 gadiem, otra lieta – kāda tā varētu būt pēc 10 gadiem, prognozējot optimistiskāko un pesimistiskāko scenāriju. Dzīvosim, redzēsim un parunāsim 2036.gadā (lai Dievs dod!).

Patriots. Imants Slišāns nešaubās, ka Baltinava nepazudīs.

2026.gada 26.jūnijs. Baltinavas vidusskolas darbinieku kolektīva kopbilde. “Sirsnīgs PAĻDIS kolēģiem par tusiņu, noslēdzoties pēdējai darba dienai direktora amatā! Kā tajā “Čikāgas piecīšu” dziesmā, – es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tikai jautājums ir, kad tas būs un kur...,” smaidot teica direktors.

1989.gada 1.septembris. Pirmā skolas diena Baltinavas vidusskolā. “Mana mīļā audzināmā klase (no 4. līdz 12.klasei), kas bija Baltinavas 1998.gada absolventi,” lepojas direktors.

“Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus?”

Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks VIKTORS SOBOLS ir viens no aktīvās kopienas cilvēkiem, kurš uzskata, ka, slēdzot vai reorganizējot izglītības iestādes, iznīks arī dzīvība laukos: “Apkopoju 15 iesniegumus Balvu novada domei no bērniem un viņu vecākiem ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par vidējās izglītības posma pakāpenisku slēgšanu Rekavas vidusskolā. Lūdzām rast iespēju piedāvāt izvēli mūsu bērniem turpināt izglītību dzimtās skolas 10.klasē.”

Viņš, vācot iesniegumus, secinājis, ka 10 jaunieši vēlējās turpināt iegūt vidējo izglītību Rekovā: “Domē mūs nobumbulēja, pavēstot, ka tikai Viļakas vidusskola ir vienīgā pieejamības skola. Pēc novada pašvaldības speciālistu teiktā izriet, ka visiem jābrauc vai nu uz Viļaku, vai uz Balviem.” 9.klases absolventa Kristera tētis neslēpj izbrīnu, ka neviens nav ne aptaujājis, ne uzklausījis piecpadsmit vecāku viedokli. Viņaprāt, aplami cerēt, ka jaunieši izvēlēsies mūsu novada skolas, jo nelabvēlīgais lēmums mudina, pat spiež doties uz kaimiņnovadu skolām. “Vai tiešām nevarēja noskaidrot, kur plāno mācīties mūsu bērni?! Pārsvarā tā ir Rēzekne, Malnava un Rīga. Mēs vienkārši zaudējam bērnus. Politiķiem vēlētos pajautāt, par ko viņi domā. Vai tas ir tālredzīgs lēmums, lemjot par novada izaugsmi un attīstību? Otrkārt, vai ir apzināts, cik skolotājus mēs zaudēsim? Viņi vienkārši ies projām no darba. Ja aizslēgs vidusskolu, pieļauju, ka nevarēs pavilkt pat deviņas klases, jo nebūs pedagogu. Aptaujājot skolotājus, sapratu, ka viņiem nav konkrēta piedāvājuma, kas un kā būs nākotnē – cik būs stundu, kāda būs alga... Visapkārt valda neziņa... Kāda nākotne? Tukši lauki.”

Viktors nešaubās, ka pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu reorganizācija vai slēgšana atstās negatīvu iespaidu uz kopienas aktivitātēm, kā arī vēlmi cīnīties par savu pagastu. “Pilnīgi noteikti. No aptaujātajiem vecākiem 3-4 ģimenes jau tagad apsver iespēju doties projām no Latvijas. Viņus te vairs nekas netur. Turēja skola, kamēr mācījās bērni.” Zemnieks apsmaida politiķu, kas laiskojas varas augstākajos koridoros, izstrādātie smalkie plāni pierobežas stiprināšanā un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, tostarp par lielpilsētu iedzīvotāju tendenci atgriezties laukos. “Kādas muļķības. Lai stiprinātu laukus, pirmkārt, nepieciešama skola un bērnudārzs. Otrkārt, sakārtota infrastruktūra. Dēlam palīdzētu veidot savu saimniecību, ja būtu perspektīva. Kāda jēga kalt nākotnes plānus, ja mazbērniem nebūs ne dārziņa, ne skolas?! Ko viņiem šeit darīt?” vaicā saimnieks.

Viktora ģimenē aug trīs bērni. Jau šobrīd viens strādā ārzemēs, meita – tepat, bet jaunākais ir izšķiršanās priekšā, kurp doties. Kur nu vēl pārdomas par divu mazbērnu likteņiem, kuri šogad Rekavas vidusskolā pabeidza 4. un 6.klasi. “Tur tā lieta, ka viņiem arī pavisam drīz būs jāizvēlas, ko darīt, ja vietējā pašvaldība liedz iespēju mācīties dzimtajā skolā. Jāpiebilst, ka mācīties uz Rekovu brauca un brauc bērni arī no Viļakas puses. Kopā ar gados vecākiem skolēniem uz skolu devās arī jaunākie brāļi un māsas. Ja vecākajiem brāļiem un māsām izvēle liegta, tad, visticamāk, ģimenēm būs jādomā, kur sūtīt jaunākos. Kas no tā izriet? Bērnu dalīšana. Tas atkal nav pareizi. Politiķi sociālajos tīklos bazūnē, ka iestājas par cilvēcību, par kopienu atbalstīšanu, tostarp aicinot iedzīvotājiem būt vēl aktīvākiem. Jā, mums patiesi jābūt aktīvākiem – aizstāvot savas intereses, kā sabiedrība to dara ārzemēs – protestē, rīko mītiņus, ņem rokās pat mēslu dakšas. Mūsu novada vadītājs sociālajos tīklos rakstīja, ka ir komisija, kas spriež par izglītības jautājumiem. Rodas loģisks pretjautājums, vai šī komisija var garantēt, ka pēc 3-5 gadiem viņu lēmums būs pareizākais? Kā tas uzlabos demogrāfisko stāvokli? Tiek apgalvots, ka mums ir jāekonomē. Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus? Neviens neveidos un neattīstīs savu saimniecību, ja nav ne bērnu, ne cilvēku, kas strādā,” secina zemnieks.

Viņš spriež, ka speciālistiem jāspēj objektīvi izvērtēt apstākļu kopumu, tostarp ģeogrāfisko stāvokli: “Būsim reāli, ja Viļaka ir vienīgā pieejamības skola, tad Baltinavas bērniem izdevīgāk doties uz Malnavu, kas atrodas tuvāk. Bet tas ir cits novads, un mēs savējos grūžam ārā. Tāpat, lai pārvērtē izglītības kvalitāti Rekavas vidusskolā, kas, manuprāt, ir ļoti augsta. Tāpat jāņem vērā loģistika – maršrutu autobusu pieejamība. Līdz šim viss bija sakārtots. Kāpēc to speciālisti nav izvērtējuši? Viļaka, godīgi sakot, atrodas pašā nostūrī. Man nav saprotama politikas ačgārnība. Fakti liecina par to, ka mēs darām visu iespējamo, lai iztukšotu laukus. Tuvojas Saeimas vēlēšanas... Manuprāt, jāmaina viss – no apakšas līdz augšai. Vai tas ir izdarāms? Noteikti, ka nē.”

Taujāts, kāda Rekova būs pēc 10 gadiem, V.Sobols lakoniski atbild: “Tukšums.” Tajā pašā laikā viņš prognozē, ka paliks lielās zemnieku saimniecības. Spriežot par valsts politiku, zemnieks vērš uzmanību uz Izglītības un zinātnes ministrijas saņemto atbildi par Rekavas vidusskolas reorganizāciju: “Vēršam uzmanību, ka, ievērojot Izglītības likuma 17.panta trešās daļas 1.punktā, 23.panta otrajā daļā un Vispārējās izglītības likuma 7.panta otrajā daļā noteikto, pašvaldība dibina, reorganizē un likvidē tās padotībā esošās izglītības iestādes...” Vietējās kopienas aktīvists mudina padomāt arī par to, cik ilgs laika posms nepieciešams, lai aizvestu skolēnu no punkta A uz punktu B: “Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai katru rītu un vakaru skolēnus aizvestu uz Balviem?”

Viktors secina, ka ir gadījumi, kad bērni, piemēram, dodas mācīties uz Rēzekni, bet viņi tur neiedzīvojas: “Kurp atgriezties? Topošais 10.klases audzēknis vēl nav tik nobriedis, lai uzsāktu pieauguša cilvēka dzīvi. Tāpat vecāki nereti saprot, ka finansiāli nevar pavilkt bērna skološanu tālu ārpus mājām. Cik bērni aizies uz Balviem divu skolu reorganizācijas un Baltinavas vidusskolas slēgšanas rezultātā? Baidos, ka ļoti maz. Nu neizdosies brīvprātīgi spiestā kārtā papildināt Balvu skolas ar jauniem izglītojamajiem. Glābjot Balvu Valsts ģimnāziju, nogremdēs gan lauku skolas, gan Balvus. Arī lielas klases nav pats labākais risinājums. Mazās klasītēs skolotājs var pieiet pie ikviena skolēna.”

Tiekoties ar jau bijušo Baltinavas vidusskolas direktoru Imantu Slišānu, vīri sprieda, ka jāsaglabā vai nu Baltinavas, vai Rekavas vidusskola. “Seši pagasti to ir pelnījuši,” viņi secināja.

Fakts, kas nav ņemts vērā. Viktors Sobols uzskata, ka izglītības jomas speciālisti nav ņēmuši vērā faktu, ka Rekavas vidusskolas pastāvēšanai pietrūkst tikai vienas klases: “Ja mainītu politiku un nešķirotu tos grozus, tad situācija būtu citādāka. Kādus grozus? Atnāk skolēns uz Rekavas vidusskolu un viņu nepieņem mistisko grozu dēļ, jo, lūk, viņš ir mācījies citus mācību priekšmetus. Visu var mācīt, visu var labot. Zinu, ka 3-4 bērni netika pieņemti. Bērnu būtu vairāk, ja šie grozi būtu sakarīgi. Bērnudārzā bērnu pietiek. Sanāk tā, ka viena vai divu gadu dēļ nolikvidējam vidusskolu.”

Patriotismu nogriež saknē. “Darbavietu nav, skolas reorganizē. Ko lielpilsētu iedzīvotājiem darīt laukos?” jautā Viktors. Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks nodarbojas ar lopkopību un tūrismu. Tūristiem saimniecībā piedāvā vizināties ar zirgiem, bet izmirstošie lauki, kā secina saimnieks, ved uz nebūtību: “Ja šogad bijuši tikai trīs apmeklējumi, tad pērn trīs apmeklējumi nedēļā. Tāpat nav darbaspēka. Kas tālāk? Jaunās ģimenes jau domā atstāt dzimteni.”

Kas cits, ja ne mēs? Viktors Sobols vērsās Izglītības un zinātnes ministrijā, lai saņemtu skaidrojumu par Rekavas vidusskolas reorganizāciju. “Tie ir mūsu bērni. Ja mēs nevaram aizstāvēt savus bērnus, tad par ko vispār runājam?” viņš jautā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1061330606455650