Piedzimt Latvijai (27.01.2026.)
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Arī ukraiņi tagad ir mūsējie
Jau pirmajā mēnesī pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijā ieradās sievietes, kuras bija mazuļa gaidībās vai arī kuru bērniņš nāca pasaulē mūsu zemē. Teju visām ukraiņu ģimenēm šis laiks bija un joprojām ir sarežģīts gan emocionāli, gan savu ikdienas gaitu pielāgošanā svešā vidē, tādēļ prieks par katru jaundzimušo, kuram pasē rakstīts – dzimis Latvijā. Kāds bijis šo cilvēku ceļš uz mūsu valsti, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ģimenēm, kuras šobrīd par savām mājām sauc Latviju?
Kļūt par māmiņu jādodas uz Latviju!
Saruna ar bijušo Harkivas pilsētas iedzīvotāju JEĻENU ČUNTOMOVU, kura jau nepilnus četrus gadus ar vīru Aleksandru un mūspusē dzimušo meitiņu Miroslavu dzīvo Balvos.
Esat no otras lielākās pilsētas Ukrainā pēc iedzīvotāju skaita, kurā dzīvo aptuveni pusotrs miljons cilvēku. Harkiva ir arī ievērojams izglītības un rūpniecības centrs, tāpat pilsēta var lepoties ar Brīvības laukumu, kas ir lielākais visā Eiropā!
– Jā, pilsēta patiešām ir liela, turklāt visā Harkivas apgabalā dzīvo aptuveni divi miljoni cilvēku – vairāk nekā Latvijā! Harkivas apgabalā arī piedzimu, pēc tam drīzumā sabruka PSRS un iestājās sarežģītie pagājušā gadsimta 90.gadi, kad valdīja bads un aukstums. Tas cilvēkiem, tostarp maniem vecākiem, bija ļoti grūts laiks. Tomēr, ritot gadiem, dzīve pamazām kļuva vieglāka. Pēc skolas absolvēšanas iestājos medicīnas koledžā, ieguvu feldšeres-laborantes izglītību un šajā specialitātē uzsāku strādāt, veicot pacientu nodoto asins analīžu un to rezultātu sagatavošanu. Ar to gan mans izglītības ceļš neapstājās, jo paralēli iestājos augstskolā un izmācījos par inženieri-ekologu. Tiesa, šīs profesijas pārstāvji Ukrainā nav ļoti pieprasīti, tāpēc 17 gadus turpināju strādāt medicīnas nozarē, kas bija arī finansiāli ienesīgāk. Tur arī iepazinu topošo vīru Aleksandru, kurš ir no Luhanskas. Savukārt jau vēlāk mani vecāki pabeidza būvēt māju, es un Aleksandrs pārvācāmies uz viņu dzīvokli. Sākām plānot bērniņu, bet jau pēc trīs mēnešiem sākās karš…
Kā izvērtās jūsu dzīve kara sākumā?
– Sākotnēji Harkivu bija okupējusi Krievijas Federācijas armija, pēc kā pilsētu sāka atbrīvot Ukrainas bruņotie spēki, un kara tehnika darbojās ar pilnu jaudu. Jāuzsver, ka tobrīd ar vīru bijām pārcēlušies no dzīvokļa Harkivā uz vecāku mājām, kas atradās nedaudz ārpus pilsētas, jo gar mūsu ceturtajā stāvā esošā dzīvokļa logiem sāka lidot raķetes. Savukārt, kad vienā no naktīm sāka apšaudīt arī māju un pagalmā ielidojušās sešas raķetes to izpostīja, bet mēs tikai brīnumainā kārtā palikām dzīvi, sapratām, – ja nebrauksim projām, jebkurā brīdī varam aiziet bojā. Karš burtiskā nozīmē bija pārkāpis mājas slieksni, un mums pat vairs nebija, kur paslēpties. Tas, ko piedzīvojām, bija šausmīgi, bet lēmums atstāt savas mājas un dzimteni – neizsakāmi emocionāls. Jāpiebilst, ka nedēļu pēc aizbraukšanas no Ukrainas saņēmām fotogrāfiju, kurā bija redzams, ka vecāku mājā ielidoja vēl viena raķete. Tā pilnībā pielika punktu mana tēva un mātes milzu pūlēm mājas būvniecībā – raķete to pilnībā nopostīja, māja nodega… Pilnībā iznīcināta tika arī mana brāļa paša rokām uzceltā māja, kas atradās blakus vecāku mājām…
Kāpēc, bēgot no kara šausmām, par galamērķi izvēlējāties tieši Latviju?
– Pirmkārt, tā ir viena no tuvākajām Eiropas valstīm, kurā varējām apmesties. Otrkārt, kad ieradāmies Latvijā, beidzot varējām kaut nedaudz uzelpot un justies mierīgi. Un, kad šeit bijām nodzīvojuši jau mēnesi, iepazinām apkārtējo vidi, pakomunicējām ar apkārtējiem un secinājām, ka Latvijā pret ukraiņiem nav negatīvas attieksmes un varam brīvi runāt krievu valodā, mūsu gala izvēle bija pašsaprotama. Protams, mēs ļoti labi zinām arī ukraiņu valodu, bet Latvijā vietējie iedzīvotāji šajā valodā nerunā. Jāpiebilst, ka sākotnēji plānojām pārcelties dzīvot uz Poliju, kur vīram piedāvāja darbu, bet tur gan ar krievu valodu neietu cauri un būtu jāmācās runāt poliski. Tikmēr pēc ierašanās Latvijā vīrs jau pēc trīs nedēļām atrada darbu un viņam komunikācijā ar citiem nav nekādu sarežģījumu.
Savukārt ceļš no Ukrainas uz Latviju gan droši vien nebija viegls…
– Nebija gan. Kā zināms, vispārējais iebrukums Ukrainā sākās 2022.gada 24.februārī, bet doties projām nolēmām 18.aprīlī. Sešatā sēdāmies mašīnā (es, mans vīrs un ģimenes draugs ar sievu un diviem bērniem) un līdzi paņēmām tikai nepieciešamākās mantas, lai gan ar to pietika, lai mašīna būtu piekrauta pilna. Jāpiebilst, ka no Harkivas ārpus Ukrainas devāmies nevis rietumu virzienā, bet tiešā ceļā uz Krievijas Federāciju. Nezinātājam tas varētu šķist dīvaini, bet tobrīd doties Rietumukrainas virzienā bija ārkārtīgi bīstami, jo mūsu valsts bruņotie spēki varēja atklāt uguni uz jebkuru, kas centās pārvietoties dziļāk valsts teritorijā. Tas tādēļ, lai izslēgtu risku, ka Ukrainas iekšienē dodas krievi. Tāda tolaik bija situācija.
Arī maršruts austrumu virzienā nebija drošs…
– Protams! Kā mēdz teikt, braucām “uz sava riska un baiļu rēķina”. Lai arī no Harkivas līdz robežai ar Krieviju ir tikai simts kilometri, šo ceļu mērojām divpadsmit stundas. Pa ceļam bija apmēram trīsdesmit kontroles punkti, kuros Krievijas armijas karavīri mūs pārbaudīja. Jāpiebilst, ka kontrolpunktos sievietes neaiztika, bet vīrieši gan dabūja pamatīgi trūkties. Piemēram, manam vīram ir tetovējumi, un Krievijas armijnieki viņam lika izģērbties teju vai kailam, meklējot, vai uz ķermeņa nav tetovējumu ar ukraiņu nacionālo simboliku. Savukārt mans brālis no Ukrainas caur Krieviju devās laikā, kad mūsu valsts bruņotie spēki uzsāka pretuzbrukumu. Tad Krievijas karavīri kontroles punktos, pārbaudot no Ukrainas izceļojošos vīriešus, izcēlās ar īpašu nežēlību un sita visus bez šķirošanas. Turklāt mūsu brauciena laikā iestājās arī komandantstunda, kad Krievijas karavīri, kā mums teica, šauj uz visu, kas pārvietojas. Tas bija šausmīgi, bet citas izvēles nebija – tik ļoti vēlējāmies izrauties no visa tā trakuma.
Kas jūs sagaidīja, ieceļojot Krievijā?
– Ceļš bija ilgs, grūts, lija lietus, un mēs Krievijā iebraucām naktī. Kā sapratu, tobrīd policijai bija dots norādījums automašīnas ar Ukrainas numuriem Krievijas teritorijā nestādināt, tādēļ, cik vien jaudas, ātrāk braucām uz viesnīcu tuvējā Belgorodā. Bijām noguruši tik ļoti, ka šķita – nomirsim. Savukārt no Belgorodas līdz robežai ar Latviju braucām diennakti. Paldies Dievam, ceļš bija mierīgs – neviens mums nelika nekādus šķēršļus un neaizrādīja, ka esam no Ukrainas. Uz robežas ar Latviju pavadījām astoņpadsmit stundas, kur bija milzīga automašīnu plūsma, līdz beidzot šķērsojām robežu un nonācām Rēzeknē. Jāpiebilst, ka sākotnēji plānojām aizbraukt uz Eiropu un drīzumā atgriezties atpakaļ mājās, jo nebijām domājuši, ka karš tik ļoti ieilgs. Mūsu valsts un iedzīvotāji bruņotajam konfliktam nebija gatavi, jo neticējām, ka kaut kas tāds patiešām var notikt.
Pieļauju, ka, iebraucot Latvijā, skaidra turpmākās rīcības plāna nebija.
– Tieši tā! Latvijā iebraucām rītausmā un, vienkārši runājot, neko nesapratām. Mēs par jūsu valsti iepriekš neko arī nezinājām – viss bija jauns! Tomēr liels palīgs bija uz robežas iedotā A4 lapa ar sociālās palīdzības informāciju. Piezvanījām uz norādīto kontakttālruni, mums atbrauca pakaļ, un mēnesi dzīvojām Rēzeknē. Savukārt Balvos nonācām, jo mans brālis, kurš kopā ar sievu, meitu un dēlu no Ukrainas devās aptuveni divas nedēļas vēlāk nekā mēs, sākotnēji iekārtojās uz dzīvi Tilžā. Arī mēs ar vīru pārcēlāmies uz šo ciemu, kur strādāju par palīdzi virtuvē, bet vīrs atrada darbu celtniecības uzņēmumā Balvos. Savukārt tagad brālis ar ģimeni dzīvo Šķilbēnos un visi strādā zemnieku saimniecībā “Kotiņi”, bet mēs ar vīru esam pārcēlušies uz dzīvokli Steķintavā, Balvos. Aleksandrs turpina strādāt tajā pašā celtniecības uzņēmumā, bet es – veļas mazgātavā Balvu slimnīcā.
Daudziem ukraiņiem, uzsākot dzīvot Latvijā, ir grūti pierast pie mūsu valsts mazajiem mērogiem…
– Arī mēs saskārāmies ar šo pašu problēmu, jo Balvu pilsēta ir tik maziņa! Šķiet, ka nelielajā ciemā, kurā piedzimu, bija tikpat daudz iedzīvotāju, cik Balvos! Dzīvojot Harkivā, biju pieradusi pie lielās kņadas un kustības. Turklāt bieži braucu ar sabiedrisko transportu, kur lielās cilvēku masas sniedza papildus emocijas, kas sastopamas tikai lielpilsētās. Tikmēr Latvijā cilvēki pārsvarā pārvietojas tikai ar automašīnām, un arī es šobrīd kārtoju autovadītāja tiesības. Grūti pierast arī pie tā, ka Balvos ir krietni mazāks produktu klāsts, nekā tas bija Harkivā. Nereti nevaru atrast pat vismazākos sīkumiņus, kas Ukrainā bija pašsaprotami. Savukārt ļoti garšo Latvijas piena produkti – tie ir neatkārtojami! Runājot par vietējo iedzīvotāju mentalitāti, man šķiet, ka latvieši ir diezgan emocionāli un arī izpalīdzīgi. To ar vīru īpaši izjūtam savās darbavietās, kur mūs vienmēr atbalsta, nepieciešamības gadījumā – arī sadzīviskos jautājumos.
Un nepatīkami starpgadījumi nav bijuši?
– Vienreiz, pastaigājoties ar meitiņu parkā, kādai sievietei, kura ar mums uzsāka sarunu, atvainojos, ka latviešu valodu slikti pārzinu, bet viņa atcirta: “Kāpēc jūs šeit atbraucāt un kāpēc nekarojat?” Vēlreiz atvainojos, sarunu neturpināju, un devāmies prom. Šis gadījums manī radīja lielu uztraukumu, pēc kā vairs nebija vēlmes doties ārā no dzīvokļa un komunicēt ar apkārtējiem. Šķiet dīvains šīs kundzes uzskats, ka sievietei ar bērnu jāatrodas kara zonā, tomēr nešaubos, ka cilvēku ar šādiem uzskatiem Latvijā nav daudz. Jebkurā gadījumā kopumā dzīvei Balvos esam adaptējušies. Ļoti labi arī saprotu, ka esam citā valstī, kur mums iespēju robežās sniedz palīdzību un atbalsta. Turklāt daudz kas ir bez maksas, bet vietējie iedzīvotāji par to maksā nodokļus, kas var radīt neapmierinātību. Katram par visu ir savs viedoklis, bet par palīdzību esam ļoti pateicīgi, kas ir ļoti pietiekama. Ja atbalsts būtu lielāks, tas nebūtu pareizi. Piemēram, abi ar vīru atbraucām uz Latviju, paši nopelnījām un Balvos nopirkām dzīvokli. Ir jāstrādā un visām dzīves vajadzībām jāpelna tikpat, cik Ukrainā. Nav jācer uz žēlastības dāvanām!
Jums nevar nepiekrist, bet, šķiet, nav lielākas laimes, kad ģimenē piesakās mazulis – turklāt pirmdzimtais!
– Tā tas ir – viennozīmīgi! Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, devos pie ginekoloģes uz Balvu poliklīniku, kura grūtniecības faktu apstiprināja. Kopš tā brīža dzīve bija kā paradīzē – arī tādēļ, ka mums ne par ko nebija jāmaksā! Regulāri nodevu analīzes un apmeklēju ginekologu norādītajās dienās. Jāuzsver, ka ginekoloģe, kura mani aprūpēja, ir fantastiska speciāliste un ļoti jauks cilvēks, kurai vienlīdz laba un profesionāla attieksme ir pret visām pacientēm. Ja dzemdību jomu salīdzina ar Ukrainu, tur pirms bērniņa dzemdēšanas no sākuma jāsakrāj paprāva naudas kaudzīte, jo par visu jāmaksā – katru ārsta vizīti, visvienkāršākajām analīzēm un sagatavošanos dzemdībām. Ja nepieciešami ģenētiskie testi, jārēķinās ar milzīgām naudas summām. Ukrainā šajā ziņā viss ir ļoti dārgi, bet Balvos grūtniecības laikā mūsu vienīgās izmaksas bija par gultiņas un kumodes iegādi. Palīdzēja arī darba kolēģi, ātri vien sarūpējot nepieciešamās mantas. Par to liels gandarījums. Maksā arī bērna pabalstu. Kopumā no Latvijas valsts līdz pašreizējam meitiņas pusotra gada vecumam katru mēnesi saņēmu 500 eiro, tostarp ieskaitot 170 eiro ikmēneša finansiālo atbalstu, kas paredzēts visiem ukraiņiem. Savukārt šobrīd kopējā ikmēneša summa ir mazāka – ap 200 eiro.
Dažkārt Latvijā gan nākas dzirdēt, ka pāri nevar atļauties dzemdēt bērnus, jo bērnu kopšana un audzināšana ir pārāk dārga…
– Vai tiešām tā var būt?! Jūs laikam esat kaut ko pārpratuši, jo dzemdēt bērnus vajag tieši Latvijā (smaida – aut. pieb.)! Mana pieredze ir, ka topošās māmiņas šeit tiek kvalitatīvi aprūpētas jau no pirmās sekundes, un tas absolūti nav dārgi – atnāci, pieteicies, piedzemdēji, un finansiāli vairs neko nevajag! Nezinu, cik lieli tēriņi grūtniecēm nepieciešami, piemēram, Polijā vai Vācijā, bet tāpat esmu pārliecināta, ka kļūt par māti jābrauc uz Latviju!
Droši vien nekad nevarējāt iedomāties, ka dzemdēsiet Latvijā!
– Tas gan (smejas – aut. pieb.)! Tomēr par to esmu ļoti priecīga, jo guvu ļoti pozitīvu pieredzi. Viss noritēja lieliski!
Un kā dzemdību nodaļā Balvos bija ar viesmīlību?
– Arī ļoti labi! Dzemdību nodaļas māsiņas ir fantastiskas! Turklāt medicīnisko personālu neslavēju, komplimentus raujot no zila gaisa. Gluži pretēji, – pati esmu mediķe, kura slimnīcā Ukrainā nostrādājusi 17 gadus, un zinu, kā mediķi uzvedas un kāda mēdz būt attieksme pret pacientiem. Man ir, ar ko salīdzināt, un varu teikt, ka medicīnas personālam Balvos ir ļoti labas prasmes, zināšanas un augsts izglītības līmenis. Savukārt tas, kāda tīrība un kārtība valda dzemdību nodaļā Balvos, vispār nav apspriežams jautājums – pat vienu nieka puteklīti nav iespējams ieraudzīt! Atšķirības ar Harkivu ir acīmredzamas, kur diennakts laikā dzemdību nodaļā nākas aprūpēt ap diviem simtiem jauno māmiņu. Balvu mediķi, – jūs esat superīgi!
Kā veicās ar meitiņas pilsonības jautājuma kārtošanu?
– Ar to gan negāja tik ļoti raiti. Proti, lai meitiņa iegūtu Latvijas ID karti, viņai no sākuma bija jāsaņem pilsonība, jo Latvijas jurisdikcija paredz, ka ukraiņiem dzimis bērns automātiski kļūst par nepilsoni. Droši vien tā ir arī citu valstu pilsoņiem, kuri dzemdējuši Latvijā. Un tas, neskatoties uz to, ka Miroslavai ir Latvijas dzimšanas apliecība. Līdz ar to pirmajos mēnešos pēc meitas piedzimšanas braucu uz Ukrainas vēstniecību Rīgā, kur nokārtoju nepieciešamos dokumentus, lai Miroslava saņemtu Ukrainas pilsonību. Savukārt pirms tā meitas dzimšanas apliecību vajadzēja pārtulkot ukraiņu valodā, kā arī papildus sagatavot dokumentāciju uz piecpadsmit lapām divos eksemplāros – viens no tiem (oriģināls) palika pašiem, bet kopiju atdevām Ukrainas valstij. Tas izmaksāja 80 eiro par vienu dokumentu eksemplāru. Bija nepieciešams apmeklēt vēl dažas iestādes, līdz Miroslava ieguva Ukrainas pilsonību.
Kā vērtējat Balvu pilsētas vidi un infrastruktūru bērniem?
– Pilsētas centrā infrastruktūra ir pietiekami laba, bet Steķintavā, kur dzīvoju ar ģimeni, vide maziem bērniem nav piemērota. Būšu atklāta un teikšu, ka daudzviet Steķintavā nav pat labiekārtotu trotuāru! Problēmas sagādā pat meitiņas izvešana ārā, bērnu ratiņos. Arī bērnu rotaļu laukums, kas atrodas pie Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas, vienkārši aizbērts ar smiltīm un vairāk piemērots gados vecāku bērnu izklaidēm. Meitiņai uzdāvināja skrejriteni, bet kur lai ar to brauc? Steķintavā noteikti nē – jādodas uz pilsētas centru. Domāju, ka savā kritikā esmu objektīva.
Vai skumstat pēc Ukrainas?
– Jā, ļoti… Skumstu pēc Harkivas, savām mājām, bijušās darbavietas… Vienlaikus jāatzīst, ka skumstu par pirmskara Harkivas dzīvi, bet to, kā tur īsti ir šobrīd, nezinu. Protams, sazvanos ar draugiem, un, cik saprotu, viss ir mainījies –Harkivai un tās iedzīvotājiem klājas grūti…
Varbūt vērts apdomāt par palikšanu Latvijā uz visiem laikiem?
– Domāju, ka tomēr nē. Lai paliktu Latvijā, noteikti jāapgūst latviešu valoda. To arī cenšamies darīt, bet tas nav viegli. Nevēlos nevienu aizvainot, bet latviešu valoda nepieciešama tikai Latvijā. Turklāt, ja nopietni pieķersimies latviešu valodas apgūšanai, tam jāvelta ne mazums laika, bet jāsaprot, ka Balvos ir mazas perspektīvas attīstīt savu dzīvi, veidot karjeru. Tādēļ ar vīru apsveram domu mācīties angļu valodu, kurā var sazināties teju jebkurā valstī. Ļoti gribas atpakaļ uz mājām… Tomēr, ja ne uzreiz uz Ukrainu, tad, domāju, tuvāko divu gadu laikā pārvāksimies uz dzīvi citur. Tajā pašā laikā man patīk Latvija – tās daba, iedzīvotāji. Jūs esat labi cilvēki!
Laimīgi kopā. Jeļena kopā ar vīru Aleksandru meitas gadiņa jubilejā.
Miers un drošība – labākā dāvana
SKAIDRĪTE KRAKOPE, psiholoģe: – Esmu konsultējusi un sniegusi psiholoģisku atbalstu tēvam un viņa bērnam no Ukrainas, kuri piedzīvoja kara šausmas un bija liecinieki tam, kā sabrūk māja, kurā atradās šī bērna māte. Piedzīvot ko tādu ir ļoti smagi. Pēc kāda laika tēvs ar savu atvasīti pārcēlās uz citu valsti, bet par mammu, cik man zināms, diemžēl nekādu ziņu nebija. Vien cerība un ticība, ka viņa palika dzīva. Savukārt kara dēļ Latvijā ieceļojušās grūtnieces no Ukrainas jūtas dažādi. Viņu pieredzi vienlaikus raksturo emocionāls smagums un drošība, jo mūsu valstī nav kara, kas, domājot par bērna dzīvību, sniedz atvieglojuma sajūtu. Turklāt ukrainietēm, kuras ir mazuļa gaidībās (un arī pēc bērna dzimšanas), Latvijā pieejams plašs valsts apmaksāts medicīnisks atbalsts, drošas dzemdības slimnīcā un ārstu uzraudzība. Tajā pašā laikā grūtniecēm ir ļoti svarīgi iespēju robežās maksimāli mazināt vai novērst psiholoģiskās problēmas, kas radušās līdz ar pārcelšanos uz citu valsti. Tādēļ nevajag baidīties lūgt palīdzību un izmantot iespēju saņemt profesionālu speciālistu atbalstu, tostarp dodoties uz psihologa konsultācijām. Ukraiņu grūtnieces ļoti daudz ko var darīt arī pašas, lai sevi noskaņotu uz pozitīvāku domāšanu un radītu labvēlīgāku psiholoģisko atmosfēru. Piemēram, nepieciešams ierobežot ziņu skatīšanos par karadarbību Ukrainā, ikdienā jārūpējas par sevi un savu ģimeni, kā arī sev regulāri jāatgādina, ka viņas Latvijā nav vienas – mūsu valstī pieejams plašs atbalsts, un daudzi cilvēki gatavi sniegt palīdzīgu roku. Šī apziņa var dot iekšēju spēku un cerību. Tāpat svarīgi uzsvērt, ka ukraiņu grūtnieču fiziskā un psiholoģiskā veselība, ilgstošs stress, trauksme un bailes, ko viņas piedzīvoja kara un piespiedu pārvietošanās dēļ, var būtiski ietekmēt augļa attīstību. Tādēļ topošajām māmiņām nepieciešama ne tikai regulāra atpūta, miegs un kustības svaigā gaisā, bet arī jārunā par savām sajūtām, jācenšas domāt pozitīvi un nedrīkst iestrēgt negatīvismā. Miers un drošība Latvijā ir labākā dāvana māmiņai ar mazuli!
Nākamais dzīves posms sākas, kad grūtniecēm bērns piedzimis vai arī jaunās māmiņas no Ukrainas mūsu valstī jau ieradušās ar savām atvasēm. Šādā gadījumā ne tikai vecāki, bet arī bērni izjūt skumjas, trauksmi un stresu, jo ir atrauti no savas dzimtenes un tuviniekiem. Bērni, kuri mācās Latvijas izglītības iestādēs, ikdienas skolas gaitās var izjust emocionālu spriedzi, kas saistīta ar zaudējumiem, nedrošību un bailēm par saviem tuviniekiem, kuri palikuši Ukrainā. Trauksmi un bailes kļūdīties var radīt arī barjera komunikācijā ar citiem, kā arī mācības svešā valodā. Ko darīt? Pirmkārt, lai arī ir skumjas pēc dzimtenes un Ukrainā palikušajiem tuviniekiem, regulāra saziņa ar viņiem un informācija par karadarbību var negatīvi ietekmēt bērnu emocionālo stāvokli un koncentrēšanās spējas. Otrkārt, ja ir iespēja, ļoti svarīgi pašām ukraiņu ģimenēm draudzīgi vienai otru stiprināt ar savu atbalstu un cerību. Treškārt, Latvijas skolās tiek veicināta draudzīga vide ar integrācijas aktivitātēm, bet, lai bērni justos emocionāli pozitīvi, skolās pieejams psihologa un sociālā pedagoga atbalsts. Cieša sadarbība ar ģimeni palīdz krietni labāk izprast bērna vajadzības un sajūtas, kad speciālisti nepieciešamo atbalstu var sniegt laikus. Visbeidzot vienmēr ir iespēja lūgties, kas sniedz gaišāku un cerīgāku skatu nākotnē.
Palīdzību gatavi sniegt joprojām
Vismaz līdz pagājušā gada novembrim Latvijā aizvien ik mēnesi ieradās ap 500 līdz 600 Ukrainas kara bēgļu.
Tomēr, ņemot vērā, ka kopumā valstī no jauna ieceļojušo Ukrainas civiliedzīvotāju plūsma ir stabilizējusies, kā arī saistībā ar budžeta iespējām un vēlmi atbalstu pakāpeniski pielīdzināt tam, ko saņem Latvijas iedzīvotāji, no šī gada sākuma novirzītais finansējums ukraiņiem ir par 40% mazāks nekā pērn jeb nepilni 40 miljoni eiro. Savukārt Balvu novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks JĀNIS BUBNOVS stāsta, ka Balvu novada teritorijā ukraiņu kara bēgļu plūsmas šobrīd nav vispār. Arī sociālajā pārvaldē ar lūgumu pēc palīdzības jau labu laiku nav vērsies neviens Ukrainas civiliedzīvotājs. Tikmēr tie Ukrainas valstspiederīgie, kuri pašvaldības teritorijā ieceļojuši jau iepriekš un joprojām šeit uzturas, vairs nav sociālās pārvaldes klienti, mūspusē jau iedzīvojušies, atraduši darbu un spēj sevi nodrošināt. Ir arī ukraiņu ģimenes ar bērniem, kuras uzņēmuši vietējie iedzīvotāji un nodrošina uzturēšanos sev piederošos dzīvokļos, par izmitināšanu saņemot valsts kompensāciju. “Kara sākumā bēgļu plūsma gan bija ļoti aktīva. Tiesa, Balvu pašvaldības teritorija pārsvarā nebija ukraiņu galamērķis, bet vairāk tranzītteritorija, lai vēlāk dotos uz dzīvi citviet. Tobrīd mēs vairāk vai mazāk, bet bijām gatavi uzņemt bēgļus, lai gan vienlaikus tā bija jauna, iepriekš nepieredzēta situācija. No savas pieredzes mācāmies un saprotam, ka tolaik visvairāk pietrūka iespēju ukraiņiem sniegt psiholoģisko atbalstu, kas šiem cilvēkiem bija nepieciešams. Savukārt primārās vajadzības nodrošinājām, un arī tagad, ja būtu nepieciešams, esam gatavi sniegt palīdzību,” uzsver izpilddirektora vietnieks.
Jautāts, vai starp pašvaldības teritorijā ieceļojušajiem ukraiņiem bija arī grūtnieces vai jaunās māmiņas ar zīdaiņiem, J.Bubnovs pastāstīja, ka šādas sievietes bija, īpaši kara sākumā: “Sievietēm gaidībās vai jaunajām māmiņām doties prom no savas dzimtenes un laist pasaulē bērnu svešā valstī, īsti nezinot, kas viņas sagaida, protams, ir emocionāli grūti. Arī sarunās ukrainietes uzsvēra, ka medicīnas modelis Latvijā un Ukrainā ir atšķirīgs. Līdz ar to kopējie psiholoģiskie apstākļi bija sarežģīti, bet situāciju darīja vieglāku tas, ka ukraiņi ar cilvēkiem, kuri sniedz palīdzību, var sazināties krievu valodā, kas savukārt neradīja komunikācijas barjeru.”
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1102491531945466
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.