Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (26.07.2024.)

No katoļu pamatskolas – par Jēkaba kafijas skolu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pagājuši astoņi gadi, kopš slēgta Kalnezeru Katoļu pamatskola un ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes ēka nestāv pavisam tukša – vienā no plašās skolas telpām mājvietu radusi kafijas grauzdētava, kur top kafija ar Latgales garšu. Dzīve Lendžu pagastā tāpat kūsā.

Reiz bija... pirmā katoļu pamatskola Latgalē

 * 1978.gada 1.septembrī durvis vēra jaunuzceltā Kalnezeru 8-gadīgā skola Lendžos, kura apvienoja reorganizēto Taudejāņu, Kalnezeru (Adamovā) un Ceplīšu skolu kolektīvus. Tobrīd skolā mācījās 130 skolēni.

* 1996.gada 1.septembrī ar direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss, kur bērnu audzināšanas pamatā tika likta katoļu Baznīcas mācība. Tā bija pirmā katoļu pamatskola Latgalē!

* Skolas absolventu skaits šo gadu laikā ir sasniedzis četrus simtus. Laika gaitā skolēnu skaits skolā samazinājās, un 2016.gada 18.februārī Rēzeknes novada dome pieņēma lēmumu “Par Rēzeknes novada pašvaldības Kalnezeru Katoļu pamatskolas likvidāciju”. Skolas slēgšanas datums – 2016.gada 19.augusts.

* Kopumā skolas pastāvēšanas 38 gados Kalnezeru skola bijusi darbavieta 72 skolotājiem.

* Skolas lepnums ir tās absolventi. Kalnezeru Katoļu pamatskolu absolvējuši vairāk nekā 300 skolēni. Lielākā daļa ieguvuši labu turpmāko izglītību un strādā daudzveidīgās prestižās profesijās. Šajā skolā savulaik mācījusies slavenā sportiste Gunta Vaičule (Latiševa-Čudare), uzņēmējs Oskars Maculevičs, kurš ar savu kafiju “KUUP” ir atpazīstams lielā daļā Latvijas. Latvijas biteniekus pārstāv Vitālijs Sprūga, kurš savā saimniecībā “Lapegles” ražo un eksportē bioloģisko medu, pieprasītākais zvērinātais notārs Rēzeknē Romualds Laizāns arī ir šīs skolas absolvents, tāpat kā tagadējais Pāvesta diplomātiskā korpusa līdzstrādnieks nunciatūrā Kanādā, Otavā, Antons Prikulis Dr.iur.can.

Kādreizējās skolas ēka.

Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējais izlaidums. 2016.gada 10.jūnijā Kalnezeru Katoļu pamatskolas 9.klasi absolvēja 10 audzēkņi. Svētās Mises laikā Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka pamatskolas absolvēšana ir drīzāk nevis beigas, bet gan jauns sākums, un mudināja jauniešus neaizmirst ģimenē un skolā iemācīto kristīgo skatījumu uz dzīvi. Ekselence arī uzsvēra, ka mūsu pašu rokās ir mūsu un valsts nākotne un, lai gan, protams, ir jāstudē un jāiegūst laba izglītība, tomēr nedrīkst aizmirst dzimto pusi un savu atbildību tās attīstīšanā.

Tā bija īpaša mācību iestāde

 Kalnezeru Katoļu pamatskola – pirmā, pēdējā un vienīgā darbavieta tās direktorei Kristīnei Leščinskai, kura visu savu darba dzīvi veltījusi tieši šai izglītības iestādei. Jau astoņus gadus skolas gaiteņos vairs neskan bērnu čalas, taču dzīve turpinās.

Esat nu jau slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju? Tas bija negaidīts lēmums?
– Skolas slēgšana nebija pēkšņa un negaidīta. 2009.gada vasarā sākās skolu optimizācijas pirmais vilnis, un mūsu skola bija viena no tām, kuru varēja slēgt. Taču, pateicoties katoļu skolas statusam, vecāku, skolēnu, skolotāju un sabiedrības atbalstam, toreiz izglītības iestādi izdevās saglabāt. Bet ar katru gadu skolēnu skaits tāpat turpināja samazināties, pēdējā mācību gadā mums bija vien 42 bērni. Skolu beidza 10 absolventi, bet nākamā gada septembrī 1.klasē būtu tikai pieci pirmklasnieki.
Ar kādiem izaicinājumiem Jums kā direktorei savulaik nācās sastapties?
– Visgrūtākais bija motivēt, noturēt un atrast labus skolotājus, jo izglītības kvalitāte bija pati svarīgākā.
Vēstures lappusēs noteikti paliksiet kā īpaša pamatskola, jo Latvijā cita katoļu pamatskola nepastāvēja…
– Protams, mēs bijām Latvijā pirmie un lepojamies ar to, bet tagad Latvijā jau ir krietni daudz šādu skolu.
Ar ko tieši atšķīrāties no mums ierastās pamatskolas?
– 1996. gadā ar toreizējās direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss. Ar ko atšķīrāmies no citiem? Mācību gads vienmēr tika uzsākts ar Svēto Misi skolas kapelā un noslēgts ar izlaiduma Svēto Misi. Katra mācību diena sākās ar svētbrīdi, ko vadīja skolēni, nosakot, par ko lūdzas, un katru mēnesi skolā notika Svētās Mises, uz kurām tika aicināti arī pagasta iedzīvotāji. Pirms Svētās Mises bērniem bija grēksūdze telpā blakus kapelai. Svētās Mises dziedājumus vadīja mūzikas skolotāji. Katru gadu maijā skolēni ar pedagogiem devās tradicionālajā svētceļojumā uz Sarkaņu baznīcu, kur tie, kuri gatavojušies, pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Neiztrūkstošs pasākums mums bija rudens pārgājiens, atzīmējām Skolotāju dienu, kad mācību darbu organizēja un vadīja 9. klase. Rīkojām Mārtiņdienas tirgu, piedalījāmies lāpu gājienā uz Rēzeknes Brāļu kapiem 11.novembrī. Kopā ar vecākiem svinējām Latvijas gadadienas pasākumus, notika arī jauno Daugavas vanadzēnu uzņemšana, Ģimeņu sporta diena, kas bija īpaši iecienīta, jo rīkojām bērnu rokdarbu un zīmējumu izstādi, koncertu un kopīgas aktivitātes. Protams, arī Pēdējā zvana svētki, pavasara ekskursija un izlaidums, kas sākās ar bīskapa Jāņa Buļa celebrētu Svēto Misi un noslēdzās ar balli kultūras namā.
Kalnezeru Katoļu pamatskolā Jums aizvadīti 37 darba gadi. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo laiku?
– Uz Kalnezeru jauno skolu atnācu strādāt pēc LU Bioloģijas fakultātes absolvēšanas 1979. gadā. Šī skola ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kolektīvs visu laiku bijis radošs un draudzīgs, skola – jauna, tādēļ telpas, aprīkojums, plašums un ērtības bija gan skolēniem, gan skolotājiem. Lendžos satiku savu vīru, izaudzināju savus trīs bērnus un astoņas audzināmās klases. Biju bioloģijas, ķīmijas, mājturības un sociālo zinību skolotāja. Strādāju par mācību daļas vadītāju un, kad direktore nolēma iet pensijā, nācās kļut par direktori. Pavisam skolā nostrādāju 37 darba gadus.
Skolu tīkla optimizācijas plāns Latvijā rit pilnā sparā. Katru gadu mazo lauku skolu kļūst arvien mazāk. Sabiedrībā izskan bažas, ka mazo lauku skolu likvidēšana nākotnē varētu novest arī pie mazo novadu likvidēšanas. Piekrītat tam?
– Vienmēr esmu bijusi un arī tagad esmu par izglītības kvalitāti. Tie ir mūsu bērni! Ne pārmērīgi lielas, ne ļoti mazas skolas to nevar nodrošināt. Jābūt ap 20 skolēniem klasē, lai skolotājs kvalitatīvi varētu strādāt un skolēniem būtu iespēja sevi attīstīt sadarbībā. Pārāk mazs skolēnu skaits un arī apvienotās klases nav risinājums. Bērniem jāmācās sadarboties, attīstīt spējas daudzveidīgās sadarbības grupās. Pārāk lielās klasēs skolotājs arī nespēj kvalitatīvi vadīt un uzraudzīt mācīšanās procesu. Skumji par to, ka laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, bet viss atkarīgs no cilvēkiem. Arī mazie pagasti un pašvaldības viņus nenoturēs, ja paši to negribēs. Nepiekrītu likvidācijai, bet optimizācijai jābūt, jo tik mazam iedzīvotāju skaitam, kāds ir visā Latvijā, birokrātiskais aparāts ir pārāk liels.
Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?
– Slēgto skolu nākotne ir atkarīga no atrašanās vietas un cilvēku, kuri dzīvo tuvumā, aktivitātes. Mūsu skola slēgta jau kopš 2016.gada, taču visu laiku aktīvi tiek izmantots sporta komplekss, kas ir īpaši pieprasīts, darbojas jauniešu centrs, kura nebūtu, ja paši neorganizētu. Skolas telpās atrodas sociālās palīdzības centrs. Telpas iznomātas “Kuup” kafijas grauzdētavai. Zemessargi izmanto mācībām. Telpas tiek uzturētas un koptas. Protams, bez lielākiem ieguldījumiem viss pamazām nolietojas, bet dzīvība skolā turpinās.
Šobrīd esat pelnītā atpūtā. Kā tagad aizrit Jūsu dienas? Skolas pietrūkst joprojām?
– Esmu pensionāre. Pēc skolas slēgšanas biju bezdarbniece, dzīvoju savā lauku mājā, turēju lopus, kopu dārzu. Tad priekšlaicīgi pensionējos. Tagad lauku māju esmu atstājusi jaunākajai meitai ar ģimeni un pati dzīvoju Rēzeknē. Pilsētā ir ļoti daudz iespēju aktīvai un saturīgai laika pavadīšanai un hobijiem. Beidzot ir laiks lasīt grāmatas, aužu jostas un nodarbojos ar citiem rokdarbiem, palīdzu pieskatīt mazbērnus. Bija vairāki darba piedāvājumi, bet uz citu skolu iet negribējās. Skolotāju dienā vēl arvien daļa kolektīva pulcējamies kopā, lai satiktos, pārrunātu aktuālāko katra dzīvē. Šogad maijā notika skolas 45 gadu salidojums, kur satikāmies kuplā skaitā – skolotāji, darbinieki un bijušie skolēni. Bija sirsnīgi, jautri un iedvesmojoši, bet ne skumji.

Priecīgs brīdis. Kristīne Leščinska ar dēlu Āri, meitām Līgu Katrīnu un Dainu skolas absolventu salidojumā maijā.

Pavēlnieks kafijai ar Latgales garšu

 Ja vien jums būtu iespēja paberzēt avīzes lappusi, lai sajustu produkta smaržu, līdzīgi kā kosmētikas katalogos, jūs no šī raksta noteikti sajustu nepārspējamu kafijas aromātu. Šis stāsts būs par kafiju, jauniem cilvēkiem, uzdrīkstēšanos un patriotismu. Lendžu pagasta iedzīvotājs Oskars Maculevičs slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas ēkā vienam no kabinetiem devis otro elpu – jau piekto gadu tajā grauzdē aromātisku brenda “KUUP” kafiju, kas iemantojusi savu īpašo Latgales garšu.

Stāstu par sevi Oskars sāk ar faktu, ka ir vietējais – Lendžu pagasta iedzīvotājs, kurš deviņus gadus mācījies Kalnezeru Katoļu pamatskolā ar katoļu novirzienu. Skolā, kurā bērni skaitīja lūgšanas pirms un pēc pusdienām, turēja Svētās Mises, piedalījās netālu esošās Sarkaņu baznīcas teritorijas kopšanā un darīja citus labus darbus. “Ar ticību patiešām es esmu uz ‘tu’, ar to ļoti labi esmu iepazinies – varbūt kaut kur pat par daudz,” apliecina Oskars. Vēlāk viņa dzīves ceļi aizveda uz Rēzekni, kur Oskars neklātienē absolvēja augstskolu. Bet pēc tam, kā pats saka, devās uz Rīgu lielu laimi meklēt: “Kaut kādā ziņā savu laimi arī atradu. Piedzima divi bērni, ar sievu Jolantu galvaspilsētā nodzīvojām septiņus gadus, līdz izkristalizējās biznesa ideja, ko mēs šeit, Lendžos, varētu darīt. Grauzdēt kafiju!” Kādēļ kafija? Oskars skaidro, – tā bija viegla aizraušanās jeb kādā brīdī arī sāpe, jo slikta kafija ir sāpe. “Man mājās bija manuālais kafijas automāts, tādēļ pašam vajadzēja malt kafiju un putot pienu. Bet nesanāca man tā garšīgā kafija! Tad sāku izzināt kafijas pasauli un sapratu, ka lielveikalu plauktos nestrādā shēma – jo dārgāk, jo labāk, un bieži vien maksājam par reklāmu. Pamazām iepazinu specializēto kafiju, ar ko šobrīd nodarbojamies un ko pārstrādājam. Mūsu grauzdētā kafija ieguvusi 80 un vairāk punktus no 100 punktu skalas, kurā mēra kafiju, un izejvielu ziņā ir ļoti kvalitatīva. Tagad vajag tikai noturēt kvalitāti, grauzdējot pupiņas no Brazīlijas, Meksikas, Etiopijas, Kolumbijas un Hondurasas, un radot savu produktu,” stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka tā ir tikai maza daļiņa no visa kafijas tapšanas stāsta.

Rīga – tikai pagaidu pietura
Oskars atklāj, ka doma par savu biznesu prātā bija visu laiku un nemiers arī urdīja. Būdams lauku puika, viņš sapņoja par senču mājām – īstu miera ostu, kur var atpūsties zālītē, apkārt tikai mežs un stirnas skraida: “Bet šie septiņi gadi Rīgā bija vajadzīgi, lai sagatavotos. Lai nav tā, ka atbraucam un tad sākam domāt, ko mēs tagad darīsim.”
Pārcelties no Rīgas uz laukiem viegli nebija. Nekas nenotika viegli, jo ne Oskaram, ne Jolantai nebija uzņēmējdarbības pieredzes. Viņš strādāja lielā telekomunikāciju uzņēmumā, savukārt sieva bija fizioterapeite ar maģistra grādu. Viņiem bija viss – abiem stabils darbs, finansiālais nodrošinājums, iespējas, bērni gāja dārziņā. Tādēļ jo sāpīgāk šķita to visu atstāt pagātnē. Turklāt nepameta bažas, – ja nu bizness neaiziet. “Izklausās jau labi – mēs grauzdēsim kafiju. Bet ko mums vajag, lai to darītu? Daudz naudas un kvalitatīvas iekārtas. Kur to ņemt? Viena radiniece bija dzirdējusi par projektiem Lauku atbalsta dienestā un rosināja, – pamēģiniet uzrakstīt, varbūt sanāks! Pamēģinājām arī,” par biznesa pirmsākumiem stāsta jaunais uzņēmējs. Projektu abi ar Jolantu rakstīja pa naktīm, kad bērnus nolika gulēt. Un, par lielu izbrīnu, to apstiprināja. “Tur ir savi nosacījumi, kas cilvēkam, kurš nekad neko tādu iepriekš nav darījis, ir diezgan sarežģīti. Bet mēs esam dzīvs pierādījums, ka to var izdarīt. Projekts bija uzrakstīts, apstiprināts un atpakaļceļa, var teikt, nebija. Bez līdzfinansējuma, protams, nekas nebūtu iespējams. Ņēmām, ko varējām paņemt – iestājāmies biznesa inkubatorā, rakstījām arī citus projektus un novērtējām iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu,” apliecina Oskars.

Bērniem vārdus izdomāt bija vieglāk
Projekts bija kabatā, Oskars un Jolanta darbā uzrakstīja atlūgumus, atdeva dzīvokļa atslēgas, sapakoja bērnu mantas un devās ceļā. Tagad viņi atzīst, – tā bija milzīga avantūra. “Kopš pirmās dienas zināju, ka Rīga ir pagaidu pietura. Jā, mēs sapakojāmies un braucām. Un braucām, protams, uz skolu laukos, jo daudz variantu, kur atvērties, nebija. Labi pazinu šīs telpas, jau noorientējos, ka apmetīsimies bijušajā meiteņu mājturības kabinetā, kur bija komunikācijas un laba vieta startam,” stāsta uzņēmējs. Maz pamazām darba telpas tika apdzīvotas un ieguva jaunu, pievilcīgu izskatu, atnāca arī darba iekārtas. Pienāca brīdis, kad varēja sākt grauzdēt kafiju. Bet pa vidu tam, protams, bija arī apmācības. Oskars izmācījās par baristu un apguva kafijas pagatavošanu Rīgā, savukārt pēc kafijas grauzdēšanas zināšanām viņam nācās doties uz ārzemēm. “Izgāju apmācības Anglijā, atbraucu atpakaļ uz Latviju un domāju, – nu tūlīt grauzdēšu. Bet te nu bija. Pirmos grauzdējumus – spaini ar kafiju – atdevām radiniekiem kafijas skrubja pagatavošanai pirts vajadzībām. Pagāja laiks, kamēr pieradu pie iekārtas, pie kafijas un vispār sapratu, kas beigās sanāk. Sāku eksperimentēt, meklēt to savu garšu, jo grauzdētāji ir kā šefpavāri. Tas ir līdzīgi kā ar biezpiena plāceņiem, kad katra saimniece tos pagatavos savādāk,” skaidro Oskars. Process pamazām iekustējās – parādījās pirmie izplatītāji, dienasgaismu ieraudzīja uzņēmuma mājaslapa un paralēli tam vēl notika darbs pie vizuālā noformējuma. “Mūsu identitāte, nosaukuma meklējumi arī bija īsts piedzīvojums. Es smejos, ka diviem bērniem bija vieglāk izdomāt vārdus nekā nosaukumu kafijas grauzdētavai,” atklāj Oskars.

 Galvenais ir kvalitāte
Uzņēmējs ir pārliecināts, – lai saražotu labu produktu, vajag kvalitatīvas izejvielas un labas iekārtas: “Ja man nebūtu labu izejvielu, grauzdētāja un dzirnavu, nezinu, kas tur sanāktu. Primārais bija kvalitāte. Šobrīd abi ar Jolantu 100% strādājam ar kafiju, jo šeit, kafijas grauzdētavā “KUUP”, mūsu stāsts nebeidzas. Daudz vairāk iesaistes nepieciešams kafijas koncepta veikalā Rēzeknē. Šobrīd uzņēmumā esam jau vairāk nekā divi cilvēki, vasarā ar studentiem un vasaras darbiniekiem saskaitījām pat 10”.
Jau kopš uzņēmuma pirmsākumiem Oskars zināja, ka neveidos piecus uzņēmumus un pēc gada vai diviem nemeklēs citu darbības sfēru. Pieci gadi pagājuši, un Latvijas kontekstā viņi kā uzņēmums joprojām ir mazi, bet nekad arī nav bijusi ideja izaugt par milžiem un izkonkurēt lielos brendus. “Mums patīk būt tur, kur esam, un ar to apjomu, kas mums ir. Reizēm pat šķiet, ka visa ir par daudz, jo pirms Ziemassvētkiem strādājam divās maiņās – pakojam korporatīvās dāvanas, grauzdējam kafiju, nākas pat saukt palīgā papildspēkus no koncepta veikala,” atklāj uzņēmējs.

Katru reizi atdzimst kā fēnikss
Pieci pastāvēšanas gadi bijuši kolosāli, jo šajā laikā Oskars un Jolanta tik daudz iemācījušies, vada nu jau divus uzņēmumus – grauzdētavu un kafijas veikalu. Viņi kļuvuši par vadītājiem, rūpējas par cilvēkiem, kolēģiem, brauc uz tirdziņiem, runā par un ap kafiju, nodrošina kafijas pauzes pasākumos. Atklāj tik daudz dažādus krāšņumus kafijas pasaulē! “Neliegšos – viegli nav. Bet lai es tagad nožēlotu? Nē! Nenožēloju gan! Mēs ar sievu to izdarījām, bet viens pats tik tālu ticis nebūtu noteikti, bez komandas neesam nekas. Darba paliek tik daudz, ka kļūst grūti kvalitatīvi pievērsties visām lietām,” secina Oskars. Viņš piebilst, ka būt uzņēmējam Latvijā nav viegli, turklāt mūsu valsts diemžēl neizceļas ar labu nodokļu politiku: “12 reizes gadā piedzīvojam sajūtu, kad liekas – viss ir labi. Tad jāmaksā nodokļi, algas, un viss ir briesmīgi. Tad mēnesi nodzīvojam un secinām, – varbūt izdzīvosim, un tad atkal nākamais mēnesis. Kā fēnikss atdzimstam un ceram, ka nākamā reize būs labāka.”

Apčubina katru kafijas pupiņu
Par kafiju Oskars var runāt daudz. Viņš atzīst, ka var vārīties kā kafijas tējkanna, jo šajā laikā apaudzis ar zināšanām, pieredzes un neveiksmes stāstiem. Pieci gadi paskrējuši kā viena diena – tas ir fakts. Kad viņš ar sievu atvēra kafijas veikalu Rēzeknē, atnāca kovids – sākās masku nēsāšana, ierobežojumi. Kad tas viss pierima, šķita, ka var uzelpot, bet sākās Ukrainas karš. “Vai tajā brīdī visiem vajadzēja kafiju? Nē! Tualetes papīru un griķus. Dzīve piespēlē interesantas lietas, bet mēs paliekam pie sava. Bija mums savs koncepta veikala redzējums – uztaisīt foršu coffee shop (kafijas veikals) Rēzeknē. To izdarījām, turklāt kopā ar “Ausmeņa kebabs” īpašnieku atvērām terasi ‘Rancāna Pogolms’ – gribējām radīt kultūrvietu, kur notiek pasākumi un cilvēki ierodas forši pavadīt laiku. Ir, kas šo iniciatīvu novērtē, bet piekrišana varēja būt lielāka. Pasākumi notiek par velti, bet ne mums, uzņēmējiem. Tas ir dārgs prieks salikt programmu, atrast vadītāju. Esam daudz strādājuši pie tā, lai šī nav vienkārši ēstuve, tādēļ gribētos, lai to novērtē. Vai cilvēki prot novērtēt arī labu kafiju? Ar jebkuru produktu ir tā, ka vieniem vajag tikai vairāk un lētāk. Esam pārliecinājušies, ka viņiem nav jāpierāda pretējais. Jā, bez šaubām, mūsu kafija ir dārgāka, jo tai ir dārgākas izejvielas un ražošanā lielu lomu spēlē roku darbs. Mēs apčubinām katru kafijas pupiņu, līdz tā nonāk pie patērētāja,” apliecina uzņēmējs.

Ir sajūta, ka tas ne velti
Ja kādreiz Oskaram kāds teiktu, ka viņš saimniekos savā bijušajā skolā, viņš neticīgi grozītu galvu. Taču tas nu ir noticis – skolas vairs nav, bet uzņēmums tās telpās darbojas. Mazo skolu slēgšana ir sāpīgs jautājums visā Latvijā, un katram par šo faktu ir savs viedoklis. Oskars ir pārliecināts, ka tā ir tālākā darbība iepriekšējam rezultātam, jo skolas slēdz ne jau tādēļ, ka klases plīst no skolnieku pārpilnības. Nav ģimeņu, nav bērnu, kas tajās mācās, tādēļ, lai cik nebūtu sāpīgi skolotājiem un visiem pārējiem, tas ir jāpieņem: “Bet mēs esam pierādījums tam, ka ēkai var atrast citu pielietojumu. Un mūsu pašu rokās ir atrast spēcīgus cilvēkus un viņiem palīdzēt, ja kāds kaut ko vēlas atvērt.”
Nesen Kalnezeru Katoļu pamatskolā bija absolventu salidojums, kurā visi gremdējās atmiņās par laikiem, kuri reiz bija. Oskars ir pārliecināts, ka tieši lauku skolām piemīt īpašs šarms un raksturs – tur visi ir savējie, jo skolā mācās radi, draugi, kaimiņi. “Tas bija zelta laiks, skaista bērnība un vēl viens no faktoriem, kādēļ nolēmām atgriezties laukos. Lai arī mūsu bērni izjūt bērnību, lai staigā netīrām, saplēstām biksēm, nebaidās iebrist zālē, lai neredz tikai lielpilsētas bruģi. Tas viss audzina raksturu un rada cilvēku. Ir tik fantastiski dzirdēt, kā mūsu bērni Katrīna Anna un Gustavs divatā kaut ko būvē smilšu kastē, brauc ar velosipēdiem un nāk palīgā uz grauzdētavu – ber kafiju un sver pupas. Citreiz abi plēšas – kurš būs kafejnīcas vadītājs, kurš vadīs grauzdētavas lietas. Bet vismaz pagaidām varu būt mierīgs, jo šķiet, ka abi ietekmes sfēras sadalījuši: dēlam – grauzdētava, meitai – kafejnīca. Tātad tas, ko darām, nav velti!” sarunas noslēgumā secina Oskars.

Ražotne skolas mājturības kabinetā. Oskara Maculeviča kafijas grauzdētava “KUUP” ir pirmā specializētā kafijas grauzdētava Latgalē, kur grauzdē īpaši atlasītu kafiju, kas tiek audzēta mazās kafijas saimniecībās un fermu kooperatīvos. “Mēs zinām, no kurienes nāk mūsu kafijas pupiņas, kur un kādos apstākļos tās augušas, kā novāktas un pēc novākšanas apstrādātas. Kafiju graudzējam mazos apjomos, lai tā vienmēr ir svaiga un aromātiska. Tas ir viens no kvalitatīvas kafijas pamatnosacījumiem,” ir pārliecināts uzņēmējs.

Lauku skolu slēgšana ir objektīva realitāte

 Voldemārs Deksnis, bijušais Lendžu pagasta priekšsēdētājs: – Kalnezeru Katoļu pamatskolu pirmo reizi gribēja slēgt jau 2009.gadā, bet toreiz mums izdevās izcīnīt pastāvēšanu vēl uz pāris gadiem. Šajā jautājumā mans viedoklis ir ļoti vienkāršs – jūs redzat laukos darbavietas, kur var strādāt jauni cilvēki? Tādu nav. Ja nav, tad skolu nebūs. Skola ir sekundāra, primāra ir ekonomika un darbavietas. Diemžēl pašlaik ekonomika ir tāda, ka diezin vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi. Jauniem cilvēkiem laukos nav ko darīt. Vai tie mūsu pieci zemnieki pagastā piepildīs skolu? Droši vien nē. Zināmā mērā var teikt, ka mēs šobrīd dzīvojam laikmeta griežos.
Viss ir vienkārši – būtu darbavietas, būtu jauni cilvēki, ģimenes, būtu bērni un skola. Manuprāt, mēs bieži vien pārspīlējam skolas nozīmi un uzskatām, ka skola ir tā iestāde, kas kaut ko uztur. Taču tā nebūt nav. Lēmums par mūsu skolas slēgšanu nebija pārsteigums nevienam, jo ar katru gadu bērnu skaits samazinājās. Varu izstāstīt, ko mēs pagastā labu izdarījām, atšķirībā no citiem. Ir kliedzošs fakts, ka skola vispirms uztaisa eiroremontu par simtiem tūkstošu eiro, un pēc gada vai diviem skolu slēdz. Mums tā nebija, mēs savā skolā milzu līdzekļus neieguldījām. Skola tika uzturēta, saremontējām, sakārtojām un ierīkojām labu sporta zāli ar piebūvēm, kas darbojas vēl šobrīd. Bet pašā skolā nekādus projektu nerealizējām, jo statistika bija nepielūdzama un bija skaidrs, kāda nākotne mūs sagaida. Ja runājam par skolām, vēl viens svarīgs fakts ir skolu pirātisms, kad no blakus pagastiem iekārdina un brauc pēc bērniem. Mums tādu iespēju nebija, jo atrodamies pašā Rēzeknes novada malā. Protams, fakts, ka skolas slēdz, ir nepatīkams, bet neizbēgams. Ja būtu ražotne, kurā strādātu 100 jauni strādnieki, viss notiktu. Bet tā nav. Pieņemsim, ka jauns cilvēks, kurš izmācījies, gatavs nākt uz laukiem un te dzīvot. Ko viņš darīs? Viņam šeit ir 200ha zemes? Nav. Un, ja nav, ko tad te darīt?
Kādreiz Lendžos satikos ar Stopiņu pagasta vadītāju. Viņš stāstīja, ka bērnudārzi – pilni, skolā – trīs, četras paralēlās klases, vidējais iedzīvotāju vecums pagastā – 32 gadi. Lūk, tā ir vieta, kur viss būs. Bet ne jau šeit. Nav tā, ka pie mums nav jaunu cilvēku, bet viņi visi strādā pilsētā un bērnus ved uz pilsētu. Pirms pāris gadiem dzirdēju aprēķinus, ka Rēzeknē mācās aptuveni tūkstotis novada bērnu, tādēļ lauki iztukšojas.
Skaties, kā gribi, bet Rēzeknes novada attīstības centrs ir Rēzeknes pilsēta. Protams, politiķi tam nepiekritīs, bet sāksim skaitīt: darbavietas mums ir pilsētā, iestādes, kultūras pasākumi, “GORs”, iepirkšanās, slimnīcas, poliklīnikas – viss ir tur. Bet kas laukos? Guļamrajons. Varbūt kādreiz, kad pasaulē kaut kas mainīsies, piedzīvosim izmaiņas, bet tas nenotiks tik ātri. Jaunie cilvēki no laukiem dodas uz pilsētu vai tālāk uz Rīgu, vai vēl sliktāk – uz ārzemēm. Tāpēc raudāt par slēgtajām mazajām skolām nevajag. Jā, tās var atcerēties, pieminēt un uzskaitīt, bet skolu slēgšana ir objektīva realitāte.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1436459807063517

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (19.jūlijs)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (12.07.2024.)

Vieta, kur idejas pārtop darbos

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Kādreizējās Apes arodvidusskolas teritorija, atšķirībā no daudzu slēgto skolu likteņiem, nav pamesta. Savulaik pašvaldība bija izvēles priekšā, ko darīt ar plašo skolas teritoriju un daudzajām ēkām, kas palikušas tukšas. Risinājumu rada, ēkas atvēlot uzņēmējdarbībai. Pašlaik izglītības iestādes vietā darbojas industriālais parks.

Apē mācīja arodus 87 gadus

* 1922.gadā Latvijā tika dibinātas daudzas lauksaimniecības skolas. Arī Igaunijas pierobežā, Apes miestā, tika atvērta lauksaimniecības skola.
* Skolā sākumā sagatavoja jaunos speciālistus lopkopībā un laukkopībā, vēlāk audzēkņi ieguva arī šofera, traktorista, kontrolasistenta, automehāniķa, būvstrādnieka, atslēdznieka, grāmatveža un citas specialitātes.
* Apes lauksaimniecības skolā mācījušies daudzi vietējie iedzīvotāji, kā arī daudzas zināmas personības, piemēram, rakstnieks Valentīns Pelēcis – astoņu grāmatu autors. Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un pavīd dzirkstošs humors.
* Par direktoriem skolā strādājuši: Eduards Baķis, Jūlijs Briedis, Jānis Lūsis, Ansis Lucs, Viktors Gailums, Pēteris Mednis, Maiga Cīrule, Tālivaldis Nuķis, Ilgvars Punkstiņš, Manzers Karro, Imants Lavrovs, Ojārs Ābolkalns, Guntis Rubenis, Inārs Markus un Jānis Pops.
* Līdz ar novadu izveidi 2009.gadā Apes arodvidusskolu pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai, ēkas un zemi pārņēma pašvaldība.
* 2009.gadā skolā mācījās 60 izglītojamie.
* Kopējā skolas teritorijas platība ir 50,4 ha, zemes gabalā ir 23 dažādas būves.

Mirklis no vēstures. Fotogrāfija tapusi laikā, kad skola vēl darbojās.

Pedagogi. Pulciņš skolotāju, kuri strādāja 1975.gadā.

Pēc skolas slēgšanas devās pensijā

 “No Apes arodvidusskolas direktoriem vēl šajā saulē esmu palicis vienīgi es,” teic JĀNIS POPS, kurš vadīja izglītības iestādi 13 gadus un bija šīs skolas pēdējais direktors.

Ar kādām domām atminaties darba gadus, kas aizvadīti Apes arodvidusskolā?
– Bija daudz saimniecisku darbu, ko vajadzēja steidzīgi risināt. Piemēram, pirms tam, kad sāku strādāt, skolas galvenajā ēkā nebija tualešu. Ievilkām kanalizāciju, veicām remontus, labojām ēkām jumtus. Finanšu līdzekļus prasīju gan Zemkopības, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, bieži vien iedeva tikai pusi no vajadzīgās summas. Veidojām sadarbību ar Somiju, rakstījām projektus, lai modernizētu apmācības, audzēkņi guva pieredzi Somijā, kur pavadīja prakses laiku. Pienāca brīdis, kad skolēnus vairāk virzīja uz vidusskolām, nevis arodskolām, pieņēma lēmumu par skolas slēgšanu un sadarbība pārtrūka.
Jums patika strādāt skolā?
– Jā, protams. Pedagogu kolektīvs bija lielisks, visi – vietējie. Braucām ekskursijās, rīkojām kopīgus pasākumus. Par kolektīva saliedēšanu īpaši nevajadzēja domāt, jo bijām draudzīgi, cits citam kaimiņos dzīvojām.
Vai audzēkņi centīgi mācījās un izauga par īstiem sava aroda meistariem?
– 1996.gadā, kad sāku strādāt, skolā mācījās 104 audzēkņi, turpmākajos gados viņu skaits brīžiem pārsniedza divus simtus. Pie mums mācījās lielākoties jaunieši no Alūksnes, Gulbenes un Balvu puses. Mācību laikā, protams, bija audzēkņu atbirums, bet neliels. Kvalifikācijas eksāmenus nokārtoja gandrīz visi. Tolaik, var teikt, arī ar uzvedību nebija problēmu. Prieks, ka skolā ieguva amatu prasmes, kas noderēja tālāk dzīvē.
Kā uzņēmāt lēmumu par skolas slēgšanu?
– Sāpīgi. Tolaik ar vienu lēmumu likvidēja vairākas arodskolas, piemēram, Kazdangas profesionālo vidusskolu, Apes arodvidusskolu (pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai), Daugavpils Mežciema arodskolu. Daudzi pedagogi devās pensijā, daži skolotāji pārgāja strādāt uz Apes vidusskolu un Alsviķiem. Audzēkņi, kuri vēlējās turpināt mācības, devās uz Alsviķu profesionālo skolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, Rankas arodvidusskolu, Cēsu 4.arodvidusskolu vai citu profesionālo izglītības iestādi. Iespējams, kāds jaunietis līdz ar skolas slēgšanu pameta mācības. Dažreiz satieku bijušos audzēkņus, parunājamies. Pirms trim gadiem Apes pilsētas svētki bija veltīti arodvidusskolai, tad gan satiku daudzus skolas absolventus. Atklāju, ka daži audzēkņi skolas laikā atraduši Apē sev, tā teikt, otro pusīti, izveidojuši ģimenes. Ar dažiem absolventiem pilsētas svētkos izrunājāmies no sirds, bija gandarījums par skolā pavadītajiem gadiem.
Kā vērtējat to, ka skolas teritorijā pašlaik darbojas uzņēmēji?
– Prieks, ka uzņēmēji darbojas un skolas teritorijā notiek rosība. Skolas galvenā ēka, kur notika mācības, arī ir iznomāta vienam no uzņēmējiem, bet pagaidām tā ir slēgta. Iespējams, viņš vēl ir biznesa ideju meklējumos. Kopmītņu ēkā arī, piemēram, nekas nenotiek, tā atrodas bēdīgā stāvoklī.
Kā pavadāt dienas, atrodoties pelnītā atpūtā?
– Esmu dzimis Jaunlaicenes pagasta Rušķos, arī tagad dzīvoju turpat, vecvecvectēva mājās, tikai adrese nedaudz mainījusies – Rušķi atrodas Apes teritorijā. Nesen man palika 80 gadi, jūtu, ka spēka palicis mazāk, tomēr ierastie lauku darbi jādara, jo apsaimniekojam 35 ha zemes. Ar traktoru pļauju zāli (14 ha platībā aug zāle, pārējā – mežs), strādāju dārzā, joprojām braucu ar automašīnu, brīvajos brīžos paskatos televīzijas pārraides un ieskatos internetā. Ar sievu esam izaudzinājuši divas meitas, viņas ar ģimenēm dzīvo Rīgā, ik pa laikam apciemo mūs.

Direktors Jānis Pops. Aptuveni 30 gadus, pirms atgriezās dzimtajā pusē, viņš studēja un strādāja Rīgā.

Ēkas pamazām iegūst jaunu dzīvi

Aptuveni pusi no skolas teritorijā esošajām ēkām pašvaldība par nelielu samaksu izīrē uzņēmējiem. Viņi ir ieguvēji, ka telpas īrē no pašvaldības, nevis no privātīpašniekiem, kas varētu būt daudz dārgāk. Savukārt ēkas, kas skolas bijušajā teritorijā netiek izmantotas, joprojām gaida uzņēmējus, kuri dāvātu tām otru dzīvi.

Noliktavā. Bijušās skolas teritorijā vairākās telpās darbojas Nauris Teters (attēlā), kurš izveidojis SIA “TTR Company” un nodarbojas ar metālapstrādi. “Esmu Apes arodvidusskolas absolvents. Arodskola bija perfekta izglītības ieguves iespēja jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas. Mācījos vislabāko arodu – zemkopis. Pēc arodskolas absolvēšanas turpināju mācības augstskolā un 2013.gadā reģistrēju uzņēmumu. Pašlaik SIA nodrošina ar darbu deviņus vietējos iedzīvotājus, ir arī darbinieki no Alūksnes. Doma par uzņēmējdarbību sakrita ar laiku, kad atvērās robežas, puiši aizbrauca uz ārzemēm peļņā, skolas likvidējās... Bijušajā arodskolas teritorijā bija brīvas telpas, bet man savukārt bija biznesa ideja. Privātpersonas toreiz piedāvāja telpas īrēt par 300 latiem mēnesī, bet pašvaldība – par 15 latiem mēnesī. Ja tādas iespējas nebūtu, tad varbūt mēs šeit nerunātu,” saka uzņēmējs.

Paraugs. Pēc šī parauga top darbi Mūkusalas promenādei. “Ražojam darbus sadarbībā ar citiem uzņēmumiem. Paši tos uzstādām, lai esam pārliecināti, ka soli vai citi objekti labi kalpos vismaz 10 gadus. Pieņemam pasūtījumus, piemēram, gatavojam puķu kastes. Apē uzsākt uzņēmējdarbību un strādāt var ikviens. Rīgā daudzi dzīvo piespiedu kārtā, jo tur mistiski izveidojušās darba iespējas,” pārliecināts uzņēmējs. Kopā ar citu uzņēmumu viņi izgatavo norādes, parku solus, atkritumu urnas. “Bērnudārzam, piemēram, izveidojām lieliskus vārtus, Alūksnes parkā ir mūsu ražotie soli. Pamazām strādājam, rakstām projektus, piesaistām spožus prātus un attīstām uzņēmumu,” stāsta Nauris, piebilstot, ka arī brālis skolas bijušajā teritorijā izveidojis savu uzņēmumu. Metālapstrādes uzņēmumā darbojas elektroniskā darba uzskaite, kas domāta darbiniekiem, lai mēneša beigās nerastos jautājums, kāpēc ir mazāka alga. “Darbinieki darba laikā mēdz aiziet, piemēram, līdz aptiekai vai aizbraukt makšķerēt līdakas, un mēneša laikā tās nenostrādātās darba stundas summējas. Pēdējos gados cenšamies ievērot principu – darbs sākas pulksten 8, beidzas pulksten 17, bet vakari un brīvdienas ir veltīti ģimenei. Ja kādreiz strādājam virsstundas, tad maksāju dubultā. Mans pamatuzdevums ir sagādāt darbu, labus darba apstākļus un normālu algu. Kopumā esmu apmierināts ar savu izvēli un darbošanos, ” teic N.Teters, piebilstot, ka no dzimtās puses projām braukt neplāno. Te, Apē, ir uz 10 gadiem noslēgts telpu īres līgums un te ir viņa ģimene.

Uzbūvē braucamo. Viens no metālapstrādes uzņēmuma darbiniekiem ir guvis panākumus konkursā un realizējis ideju, uzbūvējot nemotorizētu braucamo. “Viņš piedalīsies nopietnā pasākumā. Braucamo samontēja, strādājot vakaros,” ar lepnumu stāsta uzņēmuma vadītājs N.Teters. Metālapstrādē, kā viņš skaidro, svarīgākais darbs ir precīzs rasējums.

Ražo jumta lates. SIA “Rismus VK” bijušajā skolas teritorijā darbojas aptuveni 15 gadus. “Šo gadu gaitā esam attīstījušies, pārsvarā ražojam jumta lates, ko sūtām uz Angliju. Kokapstrādes cehā ir nodarbināti vairāk nekā 40 darbinieki, darbs notiek divās maiņās,” stāsta uzņēmuma vadītājs Ingus Ēvele. Runājot par kokmateriālu, uzņēmējs atzīst, ka aptuveni 70 procentus iegādājas no Latvijas valsts mežiem, 30 procentus – no privātajiem mežu īpašniekiem.

Mākslinieks. Rinalds Dundurs pats sevi dēvē par brīvmākslinieku. “Ko gatavoju no koka? Visu, ko nevar nopirkt veikalā,” viņš saka. Meistars koka darbnīcā strādā viens, jo, kā pats atklāj, ar palīgiem mēdz būt dažādi. Taujājot, kāpēc uzņēmumam dots Mura vārds, saņemam atbildi: “Tas ir smags variants. Agrāk man bija firma Siguldā, kur ražoja virtuves mēbeles. Uzcēlu māju, un tā nodega kopā ar kaķi Muri.” Brīvmākslinieks atzīst, ka interesenti, īpaši ārzemēs, labprāt izvēlas iegādāties virtuves dēlīšus (gaļas un servējamos) ar latvju rakstiem, kas atšķiras no citu amatnieku līdzīgiem piedāvājumiem. Tie tiek apstrādāti ar bišu vasku, uz dēlīšiem meistars gravē latviešu tautas spēka zīmes un ornamentus. Dēlīši tiek arī dedzināti un tāpēc ir melnā krāsā, kas ir visai neierasti virtuves priekšmetiem. “Man viss tradicionālais šķiet garlaicīgs, tāpēc strādāju pēc savas metodes,” atzīst meistars.

Viņu vecāki strādāja skolā. Mākslinieciski iekārtotā terase liecina, ka ēkā darbojas cilvēks ar 'zelta rokām', kas prot piešķirt koka lietām otru dzīvi. Un, kā liecina redzētais, Rinalds prot arī cept rudzu maizi, audzēt un kopt puķes, tomātus. Runājot par skolām, kurās apguvis koka darbu prasmes, viņš uzreiz min Apes arodvidusskolu, kur savulaik strādājusi viņa mamma. “Viņa bija stingrā 'komendante',” piebilst Liene Ābolkalne. Arī viņas abi vecāki strādāja minētajā izglītības iestādē. Mākslinieks kādu laiku padzīvojis Vācijā un devies mājup, jo, kā saka, vecāki jaunāki nepaliek.

Zivis meitenēm. Namdaris būvē un restaurē vecas koka ēkas, veido mēbeles, rotaļlietas un dažādas sadzīvē noderīgas lietas, gatavo galda un virtuves dekorus. Rinalda koka darbnīcā “Muris” top galdi, krēsli, ķeblīši, skapīši un dekoratīvi priekšmeti, piemēram, fotorāmīši, dzīvnieku koka figūriņas. Uzmanību piesaista no koka darināti kaktusi, kuriem adatu vietā ir naglas. Līdzīgi veidotas arī zivis. “Tās tapušas ar domu, lai meitenēm ir, kur pakarināt auskarus. Var arī atslēgas uzkarināt,” skaidro Rinalds. Viņam padodas arī būvniecība, jumtu likšana, pat vienam no eksprezidentiem ir būvējis māju. Darba dēļ Rinalds bieži brauc uz Igauniju un Lietuvu, kur idejas pārtop darbos, piemēram, restaurējot koka priekšmetus.

Plāno attīstīt industriālo parku

 Apes apvienības pārvaldes vadītāja LIENE ĀBOLKALNE pārliecināta, ka bijušās skolas teritoriju, kas aizņem 50,4 ha zemes platības, ir jāturpina attīstīt.

“Industriālajā parkā strādā vietējie uzņēmēji, viņi dod darbu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem. Pašlaik tur cilvēki nodarbojas ar kokapstrādi, metālapstrādi, galdniecību, ir zemes platības, ko iznomājam lauksaimniekiem. Uzņēmēji ir noslēguši līgumus par telpu un zemes nomu uz 10, pat 30 gadiem. Iespēju robežās ejam pretī viņiem, nomas un īres maksas ir nelielas. Ir uzņēmēji, kuri ieguvuši apbūves tiesības, būvē un labiekārto darba vidi. Atbalstām uzņēmējus, taču nevaram viņus pasargāt no dažādām varas un stratēģijas maiņām, kur bieži vien trūkst kopsakarības,” teic L.Ābolkalne. Taujāta, kā mainījās dzīve Apē pēc arodvidusskolas slēgšanas, viņa smej: “Apē puišu palika mazāk.”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/watch?v=1952566731828561

Robežnieki. Latgales stiprie ļaudis (2.07.2024)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (05.07.2024.)

Vieta tēvzemes sardzei

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Laiks nestāv uz vietas, un katrs mirklis nes jaunas vēsmas. Arī nu jau bijusī Lūznavas Profesionālā vidusskola Rēzeknes novadā nākamgad svinētu apaļo 80 gadu pastāvēšanas jubileju, bet kopš 2018.gada ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes vietā plašajā ēku kompleksā izveidota Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze, kur ik dienu sagatavo mūsu tēvzemes aizstāvjus.

Lūznavas skola caur vēstures lokiem...

* 1945.gadā Lūznavā kādreizējā muižas īpašnieka ģenerāļa Kerbiča vasaras atpūtas vietā tika izveidots zooveterinārais tehnikums. Tas bija Lūznavas Profesionālās vidusskolas, kuras nosaukums laika gaitā vairākkārt mainījies, pastāvēšanas sākums.

* Skolas sākotnējo ēku, kas atradās Glužņevas pilī, tā laika liecinieki atminas kā sarkanķieģeļu būvi ar kolonādēm un itāļu logiem. Skola Lūznavā darbojās no 1945. līdz 2014.gadam.

* Savulaik skolā jaunieši apguva zināšanas visdažādākajās darba tirgū pieprasītās specialitātēs – sākot no lauksaimniecības profesijām, ēku celtnieka un automehāniķa, beidzot ar pavāru un vēlāk arī datorsistēmu tehniķi.

* 2014.gadā Lūznavas Profesionālo vidusskolu, kas pēc dažādām reformām tobrīd bija viena no Rēzeknes tehnikuma mācību vietām, mazā izglītojamo skaita dēļ slēdza. Pēdējais skolas direktors bija Voldemārs Petrušenkovs.

* 2018.gada 31.maijā, klātesot augstām Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku amatpersonām, svinīgā ceremonijā tika pārņemtas Lūznavas Profesionālās vidusskolas zemes vienības un būves. Šobrīd tur atrodas Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons un Latgalē pirmā profesionālā dienesta karavīru apakšvienība, kuras komandieris ir pulkvežleitnants Oskars Omuļs.

Kādreizējās skolas ēka. Bijusī Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēka, kas celta 1978.gadā, šobrīd ir Nacionālo bruņoto spēku pārziņā.

Bija reiz laiki… Šis 1997.gada Lūznavas tehnikuma izlaiduma foto uzņemts jau teju pirms trīs gadu desmitiem. Šie senie mirkļi atgādina ne tikai par to, kā reiz bija, bet tieši togad Svetlanai un Dainim Mikanoviem tas bija arī pēdējais kopīgais izlaidums kā skolotājiem, jo pēc tā Dainis uzsāka pastāvīgu dienestu bruņotajos spēkos. Jāpiebilst, ka Svetlana un Dainis ir vecāki dēlam Kasparam, kurš arī izvēlējies militāro karjeru un dienē Rēzeknē, bet meita Inga ikdienā dzīvo un strādā Rīgā.

Realitāte, ar ko jāsamierinās

 Ar SVETLANU un DAINI MIKANOVIEM tiekamies Balvos. Tā nav vienkārša sagadīšanās, jo mūžam enerģijas pilnā, uzņēmīgā un ilggadējā Lūznavas Profesionālās vidusskolas skolotāja, kura tur nostrādāja 19 gadus, ir mūsu novadniece un uz Balviem regulāri mēro ceļu, lai apmeklētu dzimto pilsētu. Tikmēr viņas vīrs, kurš savulaik desmit gadus arī bija šīs pašas skolas skolotājs, ar bijušo izglītības iestādi spēcīgu saikni saglabājis joprojām, jo ir turpat bāzētā Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona virsnieks.

Uzturēt skolu būtu pārāk dārgs prieks
Balvos dzimusī un augusī Svetlana pēc vidusskolas absolvēšanas devās studēt uz toreizējo Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Pēc tā beigšanas bija plānots atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju. Tomēr, kā ar smaidu sejā secina Svetlana, par laimi, viņa institūtā satika savu topošo vīru. Dainis, esot no skolotāju ģimenes, Daugavpilī arī apguva fiziku un matemātiku, ar kuru kopā jau ilgus gadus dzīvo viņa dzimtajā Lūznavā. Tā sākās Mikanovu ģimenes skolotāju darbs vēl toreizējā Lūznavas tehnikumā. Turklāt šajā sakarā runa ir par Mikanovu dinastiju, jo tehnikumā par skolotājiem savulaik strādājis ne viens vien šīs ģimenes pārstāvis.
Tomēr nekas nav mūžīgs. Ja senākos laikos izglītības iestādes auga kā sēnes pēc lietus, šodien tās, īpaši lauku skolas, arvien biežāk tiek slēgtas. Ar kādām emocijām tika sagaidīts brīdis, kad Lūznavas Profesionālās vidusskolas gaiteņos audzēkņu čalas vairs nebija dzirdamas? “Atminos, kā 2015.gadā aicināju skolotājas pēdējo reizi nofotografēties pie skolas… Tomēr būsim reāli. Bērnu paliek arvien mazāk un valsts nevarēja uzturēt tik lielu ēku kompleksu, kāds tas bija Lūznavas tehnikumā. Tas būtu pārāk dārgs prieks. Nu un kad pēc skolas slēgšanas pagāja trīs gadi, mēs arvien vairāk sapratām, ka māja, kurā neviens nedzīvo, ātri sāk brukt – nevis vizuāli, bet vairāk emocionāli. Tādēļ, uzzinot, ka tur tiks izveidota bruņoto spēku vienība, bijām patiesi priecīgi, ka ēkām beidzot būs jauns saimnieks. Līdz ar to emocijas ir divējādas. Ļoti skumji, ka skola slēgta, vienlaikus liels prieks, ka ēkas nestāv tukšas un tur atkal ir dzīvība,” pārdomās dalās Mikanovu ģimene.

Lūznava pastāvēs!
Svetlana un Dainis gan piebilst, – tas, ka Lūznavas skola tiek slēgta, nebija kā zibens spēriens no gaišām debesīm. Jau kopš 2011.gada, pamatojoties uz profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizāciju un resursu lietderīgu izmantošanu, notika reformas un apvienošanās, un bija skaidrs, ka tas brīdis vairs nav aiz kalniem. “Padomājiet, – laikā, kad ar vīru atnācām strādāt uz Lūznavu, skolā bija ap 500 skolēnu. Savukārt neilgi pirms tās slēgšanas, ja nemaldos, bija tikai aptuveni 30 izglītojamie. Tāda bija tā skarbā realitāte, no kā nevarēja izvairīties. Ar to jāsamierinās,” viņi secina.
Šobrīd, kad jau vairākus gadus vienas durvis aizvērušās, bet citas atvērušās, ikdiena kļuvusi nedaudz citādāka. Svetlana ir Rēzeknes novada Sporta skolas Maltas apvienības pārvaldes sporta organizatore. Savukārt Dainim, kuru pirms septiņiem gadiem svinīgā pieņemšanā pie Valsts prezidenta par militāriem nopelniem iecēla par Viestura ordeņa kavalieri, tagad dienesta vieta Lūznavā ir burtiski dažu soļu attālumā no mājvietas. Uz turieni viņš dodas ar lielu gandarījumu, jo ikdienā nekad neiezogas rutīna – viss visu laiku ir kustībā. “1989.gadā laikrakstā “Darba Karogs” bija publikācija par Daiņa vecākiem. Raksts bija noslēgts ar šādiem Raiņa vārdiem: “Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā. Un mūžīgs darba lauks būs Tavā varā.” Domāju, to pašu var teikt arī par manu vīru. Mēs nespējam sēdēt, rokas klēpī salikuši,” piebilst Svetlana.
Noslēgumā jautāti, kā saredz Lūznavas ciema nākotni, Mikanovu ģimene nešaubās: “Lūznava pastāvēs!”

Kā renesansē – atdzimt un iegūt jaunu elpu

 “Lūznava nav vajadzīga ne Latgalei, ne Latvijai?!” un “Gremdē Lūznavas tehnikumu”. Pārlapojot vietējo laikrakstu avīžrakstus, neilgi pirms un pēc Lūznavas Profesionālās vidusskolas slēgšanas publikāciju ar šādiem un tamlīdzīgiem virsrakstiem netrūka. Viedokļu bija daudz, arī emocijas dažbrīd sita augstu vilni. Skolas vairs nav, tomēr, kā zināms, daba nemīl tukšumu, un bijušajā plašajā skolas ēku kompleksā jau sesto gadu izvietojies Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons. To, kā Lūznavā rit bruņoto spēku vienības dzīve, pastāstīja bataljona kapelāns kapteinis HARALDS BROKS.

Jūs mūsu laikraksta lasītājiem neesat svešs cilvēks, jo par 36.kaujas atbalsta bataljonu esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš līdz bataljona kapelāna amatam?
– Esmu dzimis Rīgā, kas dažkārt citiem skan kā neliels pārsteigums, jo visa mana apzinīgā dzīve tomēr saistīta ar Latgali – uzaugu un pēc tam mācījos gan Rēzeknē, gan arī Daugavpilī. Savukārt Rīgā absolvēju garīgā semināra studijas, pēc kā manu kalpošanas vietu noteica Latgalē. Šobrīd plānoju studijas arī doktorantūrā. Savukārt ceļš uz kapelāna profesiju bija gan paša apzinātas izvēles, gan vienlaikus arī apstākļu sakritības rezultāts. Proti, kad uzsāku dienesta gaitas bruņotajos spēkos un apguvu zemessargu pamatapmācības kursu, radās iespēja dienestu turpināt kapelāna amatā. Savukārt, kad Lūznavā sāka veidot 36.kaujas atbalsta bataljonu, man piedāvāja kļūt par šī bataljona kapelānu, kur šos pienākumus pildu joprojām.
Būt kapelānam bruņotajos spēkos droši vien ir liela pievienotā vērtība, jo var ne tikai pildīt garīgo misiju, bet arī pilnveidot sevi par profesionālu karavīru.
– Tā patiešām ir. Par kādu no profesijām var daudz lasīt un dzirdēt, bet, ja cilvēks nav iekšā šīs nodarbošanās vidē, viņš to līdz galam nesapratīs. Savukārt, apgūstot profesiju, tiek iegūtas specifiskas zināšanas, ar kurām var operēt. Bataljona karavīriem mēdzu teikt, ka cilvēki, kuri strādā citviet, par sporta nodarbībām savā brīvajā laikā trenažieru zālē maksā. Tikmēr karavīriem fiziskas aktivitātes jau iekļautas viņu ikdienā, par ko nevajag nedz maksāt, nedz arī tam izbrīvēt atsevišķu laiku. Tāda ir arī mana ikdiena bataljonā, kur daru ne tikai garīgo darbu, bet kopā ar pārējiem dienesta biedriem piedalos pārējās aktivitātēs. To ļoti novērtēju. Jāpiebilst, ka kapelāni var darboties visdažādākajās sfērās – ne tikai Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet arī slimnīcās, Ieslodzījuma vietu pārvaldē un citviet. Šobrīd aktualizēts jautājums par kapelānu nepieciešamību Iekšlietu ministrijas struktūrās, piemēram, Valsts robežsardzē un Valsts policijā.
Kā šo gadu laikā bataljona zemessargi un profesionālā dienesta karavīri iejutušies jaunajā mājvietā – nu jau slēgtās Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēkās?
– Domāju, ka kolēģi ļoti labi saraduši ne tikai ar bataljona fizisko atrašanās vietu, bet arī kopumā ar tā apkārtni un vidi. Mēs sevi esam identificējuši un sajutuši kā nozīmīgu daļu no skaistā Lūznavas ciema. Turklāt nedzīvojam slēgtā burbulī, bet, piemēram, mums ir lieliska sadarbība ar Lūznavas muižas kolektīvu. Viņi ir pretimnākoši, sniedzot mums iespēju baudīt mākslas pasauli – izstādes un koncertus. Savukārt mēs, tiklīdz vien tas iespējams, palīdzam ne tikai muižas, bet arī citu vietējo objektu sakopšanas darbos. Vai darāmā daudz? Manuprāt, darāmā daudz ir visā Latvijā.
Lūznava zaudējusi skolu, kas reprezentēja jauniešu sapņus un izglītības sniegtās iespējas gaišai nākotnei, toties izveidots bruņoto spēku objekts, kur gatavo tēvzemes aizstāvjus. Jūsuprāt, ko Lūznava ir zaudējusi, bet ko – ieguvusi?
– Neapšaubāmi, skolas slēgšana, lai kurā Latvijas pilsētā vai ciemā tas notiktu, ir skumjš stāsts. Tad šķiet, ka dzīve konkrētajā vietā apraujas, arī ierastā bērnu un jauniešu enerģija un spars noplok. Mēs gan nereti fokusējamies uz to, ka cilvēku izbraukšana no ciemiem un lauku reģioniem ir tikai Latvijas problēma. Tomēr, palūkojoties globāli, arī citviet pasaulē situācija ir līdzīga. Piemēram, kad tūristu statusā aizbraucam uz kādu apdzīvotu vietu ārvalstīs, mūs fascinē tur esošie krāšņie objekti. Bet, painteresējoties vairāk, izrādās, ka no turienes jaunieši brauc prom, skolas un veikali tiek slēgti. Tikmēr Lūznavas ciems spējis iegūt jaunu elpu, bijušās skolas ēkās izveidojoties militāram objektam. Tādējādi arī lielais ēku komplekss nestāv novārtā, kā tas ir citviet. Ziniet, to var salīdzināt ar renesansi jeb atdzimšanu. Lūznavas tehnikuma dzīvesgājums ir arī kā monēta. Viena tās puse mums stāsta par skaisto skolas dzīvi, kas nu jau finišējusi. Tikmēr otrā pusē redzam, ka stāstam nevis pielikts trekns punkts, bet sirdsdarbība joprojām turpinās, kas ir pat ļoti aktīva.
Un vai šajā jautājumā zināt vietējo iedzīvotāju domas?
– Manuprāt, tās ir līdzīgas ar nupat manām izklāstītajām pārdomām. Turklāt līdz ar bataljona izveidošanu Lūznavā iedzīvotājiem papildus pievienotā vērtība ir drošības sajūta. Izstāstīšu pavisam vienkāršu stāstu. Reiz garām militārajam objektam ar automašīnu brauca vecāka gadagājuma cilvēki, un nelaimīgā kārtā viņu spēkrats noplīsa – vajadzēja nomainīt riepu. To redzēja bataljona karavīri, kuri atnāca un riepu nomainīja. Mums – veseliem, spēcīgiem un jauniem – tas ir sīkums. Savukārt automašīnas saimnieki, kuri ir jau gados, par šo palīdzību bija ļoti pateicīgi. No iedzīvotāju skatpunkta droši vien jāmin arī tas, ka līdz ar militārā objekta izveidošanu Lūznavā saglabāti veikali, arī piedāvātās produkcijas sortiments kļuvis plašāks. Ekonomiskā dzīve nav apstājusies, bet pat uzlabojusies. Un kā būtu, ja slēgtās skolas vieta paliktu tukša?
Ir saspringta ģeopolitiskā situācija. Kā šajā kontekstā dienests bataljonā rit no Jūsu – kapelāna – perspektīvas? Kā zināms, kapelānam ir būtiska loma bruņoto spēku vienībā, tajā skaitā esot līdzās brīžos, kad karavīrs saskaras ar dažādām grūtībām.
– No mana skatpunkta bataljona karavīri turpina sev ierasto dzīvi un apzinīgi pilda dienesta pienākumus. Bet vai karavīri, kurus esam raduši redzēt spēcīgus un izaicinājumiem pilnus, nebaidās kapelānam lūgt palīdzību vājuma brīžos, ar kuriem saskaras ikviens no mums? Ja runā konkrēti par garīgām lietām, dažkārt sabiedrība par šādām tēmām patiešām izvairās runāt. Vienlaikus cilvēki par savām iekšējām izjūtām, pārdzīvojumiem un morālo stāju vienmēr piedomā. To dara arī karavīri, jo tā ir viena no galvenajām dzīves komponentēm. Garīgums un tamlīdzīgas dzīves vērtības nav nekāda nocenotā prece. Visiem taču zināma patiesība, ka, zaudējot morāli un garīgumu, cilvēks kaujā var nedoties, jo tā principā jau priekšlaikus būs zaudēta. Un tā tas ir jebkurā dzīves sfērā. Nav tā, ka, ieejot militārajā objektā, no karavīra tiek prasīta augstāka morāle vai piederība savai tautai. Nē, tādām vērtībām cilvēku jāpavada katrā ikdienas solī.
Kādus vārdus teiktu ikvienam savam biedram, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Nezaudējiet ticību! Gan ārējie, gan arī iekšējie apstākļi un notikumi valsts un globālā kontekstā dažkārt liek dzīvi iekrāsot ļoti pelēcīgos toņos. Arī laikā, kad tika slēgta Lūznavas Profesionālā vidusskola, nobira pa kādai asarai un kopējā bilde kļuva pavisam tumša. Tomēr pavisam drīz varējām vērot, ka burtiski acu priekšā sāk norisināties pavisam citi procesi un dzīve atkal kļūst gaišāka. Tādēļ nezaudēsim ticību dzīvei, savai valstij, tautai, Dievam un savam tuvākajam.

Jau no pirmās dienas. Romas katoļu baznīcas priesteris un Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona kapelāns kapteinis Haralds Broks dienesta pienākumus Lūznavā pilda jau no pirmās dienas jeb brīža, kad tur oficiāli tika izveidota militārā bāze – no 2018.gada maija. Arī H.Broka dvīņubrālis Rinalds ir kapelāns, kurš dienē Zemessardzes 3.Latgales brigādē. Jāpiebilst, ka bruņoto spēku kapelāni ir savu vienību vadības grupā, kuri atbildīgi par garīgo dzīvi un nepieciešamības gadījumā ir līdzās ikvienam vienības biedram – sākot no komandiera, līdz pat ierindniekam.

Ko teica bataljona atklāšanā Lūznavā?

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants LEONĪDS KALNIŅŠ: "Prieks, ka tik skaistā vietā neaizies bojā infrastruktūra un Lūznavā turpināsies dzīvība un attīstība."

Toreizējais aizsardzības ministrs RAIMONDS BERGMANIS: "Jauna militārā bāze Lūznavā ir solis mūsu valsts un sabiedroto drošībā, jo Latgale nav ES un NATO galapunkts, bet sākums. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai cilvēki zinātu, ka Latgale nav novārtā pamests reģions."

Notiek būvdarbi. Bijušās skolas infrastruktūra neiet bojā, bet turpina dzīvot, jo atbildību par to uzņēmušies Nacionālie bruņotie spēki. Tieši šobrīd bataljona teritorijā norit būvdarbi. Kas tieši tiek darīts? Kā pastāstīja Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljonā, kopš tā izveidošanas uzsākts un turpinās remonts bijušās skolas telpās un dienesta dzīvokļos. Arī apkārtējā infrastruktūra tiek pielāgota militārajām vajadzībām.

Aptauja: ko Lūznava zaudējusi un ieguvusi pēc skolas slēgšanas un militārās bāzes atvēršanas?

RUTA POLOVINKINA, Lūznavas muižas gide: – Līdz pat skolas slēgšanai tur strādāju par interešu izglītības skolotāju. Paziņojums, ka skola savu darbu vairs neturpinās, bija šokējošs. Kad emocijas norima, prātā nāca domas, kas būs tālāk, jo skola jau kopš tās atklāšanas 1945.gadā bija centrs, ap kuru griezās visa ciemata dzīve. Arī Lūznavas iedzīvotāji tā vai citādi bija saistīti ar darbu tehnikumā. Kad skolas vietā izveidoja militāro bāzi, sākotnēji iedzīvotāji pret to izturējās ar piesardzību. Tomēr, kad karavīri ēkas pamazām sāka apdzīvot un uzlabot infrastruktūru, arī mēs pie viņiem sākām pierast. Turklāt bataljona izveide saglabā vietējo tirdzniecības vietu ienākumus. Arī mums, Lūznavas muižas kolektīvam, ar bataljonu ir ļoti laba sadarbība, kuri allaž rod iespēju palīdzēt, piemēram, dažādos sakopšanas darbos. Lūznavas parks arī nav nekāds mazais – 24 hektāri. Savukārt karavīri pie mums nāk bezmaksas ekskursijās. Kādos toņos krāsojas Lūznavas ciema nākotne? Domāju, viss ir diezgan optimistiski. Dzīve šeit kūsā un ciems dzīvos. Viss būtu citādāk, ja skolas ēkas paliktu tukšas.

ALĪNA SAMOIČA, mājas virtuves īpašniece Lūznavā: – Ņemot vērā, ka mana nodarbošanās saistīta ar tirdzniecības sfēru, varu padalīties savā viedoklī no šāda skatpunkta. Proti, laikā, kad pastāvēja skola, man piederēja veikals. Tolaik ciematā bija arī daudz jauniešu un skolotāju, kuri apmeklēja veikalu un iepirkās. Vārdu sakot, ritēja normāla dzīve un viss bija tā, kā tam jābūt. Tad pēc skolas slēgšanas bija klusāks laiks, kad izglītības iestādes ēkas stāvēja tukšas. Savukārt tagad, kad izveidots bataljons, varbūt viss ir nedaudz citādāk, kā agrāk, bet dzīve ciematā atkal uzņēmusi apgriezienus. Ņemot to vērā, esmu izveidojusi tā dēvēto mājas virtuvi, kad karavīri pie mums pasūta ēdienu līdzņemšanai. Līdz ar to ir prieks, ka Lūznavas ciemā atgriezušies jauni cilvēki un pilda savus dienesta pienākumus bataljonā – gan no uzņēmējdarbības, gan arī no ciemata kopējās dzīves skatpunkta.

ALEKSANDRS LOSĀNS, dzīvo sešus kilometrus no Lūznavas: – Tas, ka skolu slēdza, ir ļoti slikti. Par to vispār nav nekādu jautājumu un tas visiem ir skaidrs. Bēdīgākais ir, ka līdz ar to Lūznava zaudējusi studentus, jaunus cilvēkus. Galu galā laikā, kad skola pastāvēja, uz šejieni brauca mācīties cilvēki ne tikai no Latgales, bet pat no visas Latvijas, tajā skaitā Rīgas. Lūznavas Profesionālā vidusskola bija liela Rēzeknes tehnikuma filiāle, par ko liecina arī plašais ēku komplekss. Tagad tur ir militārā bāze, bet kas tajā īsti notiek, pat nezinu. Atliek tikai paklausīties un to vien var dzirdēt, ka karo tur un vēl kaut kur. Tas, ka bijušajā skolā izveidota militārā bāze un ēkas nestāv tukšas, protams, ir labi. Tur šobrīd notiek arī remontdarbi. No otras puses mani uztrauc doma, – ja, nedod Dievs, karš sāksies Latvijā, vai nebūs tā, ka pretinieks vispirms sāks bombardēt šādus militārus objektus kā Lūznavā? Kas tad notiks ar šo ciemu?

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1150412659685109