Piedzimt Latvijai (12.12.2025.)
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Laime kvadrātā un kubā
Ģimenē, kurā ienāk mazulis, tas vienmēr ir laimes un prieka pilns brīdis, bet, ja viena vietā piesakās divi vai pat trīs, pirmajā brīdī nereti iestājas šoks. Dvīņu, trīņu audzināšanā un viena bērna aprūpē ir daudz kopīga, taču ir arī izaicinājumi, kas mēdz būt ļoti specifiski. Ar kādām grūtībām mūsdienās jāsastopas dvīņu un trīņu vecākiem? Kādi ir plusi un mīnusi, reizē audzinot vairākus mazuļus?
Viena – vannā, otra šūpojas
Balveniete Jūlija Korlaša, spriežot par demogrāfisko situāciju Latvijā, atzīst, ka to ietekmē vairāki faktori kā, piemēram, finansiālā situācija, bažas par stabilu nākotni, kā arī iespējamā vēlme veidot karjeru, neizkrītot no darba tirgus. “Tomēr uzskatu, ka sievietēm dominē mammas instinkts,” viņa piebilst. Nu jau trīs bērnu mamma atceras, ka pirms 10 gadiem pirmajā ultrasonogrāfijas pārbaudē uzzinātais, ka gaida dvīņus, vairāk pārsteidza otro pusīti Tāli.
Ilgs bija attapšanās periods?
– Attapās uzreiz, tur jau nebija variantu. Kad gaidījām dēliņu Emīlu, kuram tagad ir 7 gadi, Tālis rauca pieri: “Ja nu atkal divi?” Godīgi sakot, ja pirmais piedzimtu puika, tad es vēl padomātu, vai vēlreiz doties uz dzemdību nodaļu.
Kāpēc?
– Dzemdības bija ļoti smagas...
Kāds, Jūsuprāt, ir optimālais bērnu skaits ģimenē?
– Viennozīmīgi uzskatu, ka ģimenē jābūt diviem, trim un pat vairāk bērniem. Kad piedzima dvīnes, sākotnēji nevarēju saprast, kas notiek, kas jādara, kā reaģēt. Tā nebija viena mazulīte, bet uzreiz divas, turklāt pirmie bērni. Bija situācijas, kad, Tālim aizbraucot, nezināju, ko darīt. Tagad, kad dvīnēm ir 10 gadi, nevaru iedomāties, ka varētu būt citādāk. Atceroties to laiku, nobirst pat prieka asariņas.
Filmās mēdz būt sižeti, kad dvīņi, tā teikt, mainās vietām.
– Nē, mums tā nav, jo meitiņas nav vienšūnas dvīnes, kaut gan, aplūkojot fotogrāfijas, kad viņas bija pavisam maziņas, ir jāpadomā, kura ir kura. Tiesa, man tā nekad nelikās, tomēr šobrīd, pēc 10 gadiem, secinu, ka meitiņas bija ļoti līdzīgas. Patiesībā viņas atšķiras gan raksturā, gan īpašību ziņā.
Ko ieteiktu topošajām māmiņām, uzzinot, ka gaidāms vairāk nekā viens bēbītis?
– Protams, neuztraukties. Būs labi, kaut gan dvīnīšiem, trīnīšiem sākotnēji nereti ir veselības problēmas. Mums, paldies Dievam, tādu nebija, kaut gan viena meitiņa piedzima maziņa un vārga. Pirmajā dienā dakteri teica, ka varbūt pat neizdzīvos. Viņām bija liela atšķirība gan svara, gan garuma ziņā.
Kā pārvarējāt pirmo šoku?
– Zināju, ka viss būs forši, turklāt blakus bija stiprais balsts Tālis. Bez viņa es nekad un ne ar ko netiktu galā. Lepojos, ka man ir tāds vīrs un ģimene kopumā. Ko iesaku sievietēm? Dzemdēt, dzemdēt un vēlreiz dzemdēt! Bez bērniem nebūs nākotnes.
Atgriezties darbā bija grūti?
– Neteiktu, ka grūti. Nebija problēmu ar meitiņu adaptāciju bērnudārzā. Viņas taču bija divas, – lūk, dvīnīšu pluss. Līdzīga situācija bija arī skolā. Arī brālim ir drošības sajūta, jo mācās vienā skolā ar māsām.
Dvīnes mācās vienā klasē. Kā ar mājasdarbu izpildi?
– Skolā viņas nesēž kopā.
Jautājums ir par špikošanu...
– Viņas pilda katra savus mājasdarbus, nenorakstot viena no otras.
Kā mamma to var zināt?
– Es zinu, redzu to. Acīmredzot vēl ir tas apzinīgais vecums...
Mēdz uzskatīt, ka dvīņi, trīņi dzimst ģimenēs, kuru dzimtās jau ir bijusi šāda pieredze.
– Jā, gan Tāļa, gan manu radu rakstos ir bijusi šāda pieredze.
Vārdu došana raisīja ilgas pārdomas?
– Vārdus izvēlējāmies, kad uzzinājām, ka gaidāmi dvīņi. Tā kā sākotnēji pateica, ka piedzims puika un meitene, tad nolēmām dēlu saukt par Adriānu, bet meitiņu – par Amēliju. Galarezultātā mums ir Adriāna un Amēlija.
Mūsdienās daudzas jaunas ģimenes, kurās ir bērni, nav reģistrējušas laulību. Oficiāls dokuments ir vai nav svarīgs?
– Būt precētiem ir forši. Kaut arī Tālis mani bildināja trīs reizes, viņam atteicu, sakot: “Precēšos, kad manas meitas nāks un bārstīs rožu ziedlapiņas baznīcā.”
Bārstīja?
– Ģimenē pieteicās Emīls, tāpēc atkal šo soli atlikām. Teicu, ka varēsim laulāties tad, kad Emīls varēs ziedlapiņas bārstīt. Mans sapnis piepildījās, jo, ejot pie altāra Balvu luterāņu baznīcā, pa priekšu gāja mūsu bērni kopā ar Tāļa vecāko puiku, kuru es uzskatu arī par savu lielāko bērnu. Tas notika 2020.gada 26.septembrī priestera Mārtiņa Vaickovska un bīskapa Eināra Alpes vadībā.
Cik Jums un bērniem tas bija svarīgi?
– Man būtiski bija laulāties baznīcā. Mūsu bērni ir nokristīti baznīcā. Tas, manuprāt, ir ģimenes kodola pamatu pamats.
Un kāds secinājums?
– Katrai ģimenei pašai ir jāizvēlas, kādu attiecību modeli veidot. Man personīgi šķiet, ka ģimenē jāsakārto attiecības arī oficiāli. Tas varbūt ātrāk vai vēlāk... Tas ir loģisks iznākums pēc daudziem kopā būšanas gadiem.
Ģimenēm svarīga ir vieta, kur viņi dzīvo – laba infrastruktūra, bērnudārzs, skola, interešu izglītība...
– Viennozīmīgi, ka Balvu pilsēta ir bērniem radīta. Šeit viss ir tuvu, rokasstiepiena attālumā.
Ne visur tā ir, turklāt lielajās pilsētās iespējas ir lielākas.
– Lielpilsētas dzīve nav domāta man. Šeit ir manas mājas, un Balvus saucu par savu pilsētu, kaut arī piedzimu, augu un skolojos Rēzeknē. Nepiekrītu, ka mūspusē bērni ir apdalīti ar iespējām darboties, attīstīt savus talantus.
Neskatoties uz laika apstākļiem, Jūsu ģimene ir klātesoša dažādos pasākumos. Tas ir svarīgi?
– Esam ģimene, kura nemāk ilgstoši sēdēt uz dīvāna. Bērni ir pieraduši būt aktīvi. Viņi nesaprot, kāpēc brīvdienā paliekam mājās. “Vai tiešām nekur neiesim, nebrauksim?” viņi jautā. Bērniem jau no mazotnes jāiemāca mīlēt teātri, mūziku, dabu...
Ar kādām grūtībām mūsdienās jāsastopas dvīņu vecākiem?
– Es neesmu no bargajām mammām. Saviem bērniem esmu draugs. Viņi nebaidās atnākt un uzdot jebkuru jautājumu.
Kā ar tēti?
– Viņš ir stingrāks. Piekrītu, ka ir situācijas, kad meitenēm svarīgāks tēta viedoklis un padoms. Patiesībā mēs visu lemjam kopā, visu saskaņojam.
Latvijai ir nākotne?
– Protams, ja vien mēs paši to gribēsim. Viss atkarīgs no pašiem.
Ir bijuši mirkļi, kad visam gribas atmest ar roku?
– Ir sievietes, kuras dāvanā vēlas saņemt kažoku vai zelta auskarus. Esmu teikusi, ka vēlos vienu dienu neko nedarīt. Vienkārši pagulēt.
Izdodas?
– Jā, ņemot vērā to, ka bērni ir lielāki.
Cik svarīgs ir radinieku atbalsts?
– Mums nav tik liela ģimene. Brālis devās aizsaulē, kad piedzima dvīnītes. Tāļa brālis ar sievu cītīgi darbojas rančo. Tāļa mamma vairāk iesaistās bērnu audzināšanā, viņus lutina, bet manus vecākus var nosaukt par brīvdienu vecākiem, protams, pozitīvā nozīmē. Kad bērni bija mazāki, sanācām kopā Ziemassvētkos, pirms tam apmeklējot baznīcu.
Kā būs šogad?
– Tas, visticamāk, būs spontāns lēmums, jo Ziemassvētkos bērniem būs jāpiedalās daudzos pasākumos. Nereti gribas raudāt, redzot bērnus uz skatuves. Kāpēc? Tas ir lepnums par viņiem.
Kā izaudzināt labus bērnus?
– Viss atkarīgs no pašiem vecākiem, viņu piemēra. Nešaubos, ka visi vecāki audzina labus bērnus. Tā tam vismaz būtu jābūt!
Dvīnīšiem un trīnīšiem jādāvina vienādas mantiņas?
– Mums vienmēr ir bijušas divas. Ja lelles, tad divas. Ja sākotnēji viss bija vienāds, arī apģērbs, tad tagad meitenes pašas izvēlas, ko vēlas.
Kad bija jāmaina pamperi, kā izvēlējāties, kurai pirmajai?
– Kura sāka pirmā raudāt. Tiesa, otra, to redzot, arī sāka raudāt. Nu, nekā, bija nedaudz jāpaciešas. Tāpat ar vannošanos. Lai situāciju atrisinātu, iegādājāmies šūpuļkrēsliņu: viena – vannā, otra šūpojas.
Kādi vēl bijuši kuriozi?
– Ko darīt ar dvīnīšu ratiņiem, ja ietve vai celiņš nav izbraucams? Paņem rokās un ej!
Visu dara kopā. Jūlija un Tālis Korlaši uzskata, ka it visā primārās ir bērnu intereses. Viņi Ziemassvētkos novēl mīlestību, laimi un veselību!
Laika griežos. Jūlija Korlaša secina, ka dvīnītes ir ļoti atšķirīgas, kaut gan sākotnēji bija līdzīgākas. “Amēlija, iespējams, nav tik komunikabla kā Adriāna, bet ļoti mīļa. Patiesībā visi bērni ir mīļi. Amēlija mūzikas skolā apgūst klavierspēli, bet Adriāna – vijoļspēles prasmes. Abas meitenes dejo “Balvu vilciņā”, apmeklē volejbola un vieglatlētikas treniņus,” lepojas māmiņa.
Ejam uz priekšu!
Par Balvu novada vienīgajiem trīnīšiem laikraksts “Vaduguns” rakstījis vairākkārt. Kā nu ne, jo mums rūp, kā klājas 2023.gada 30.oktobra rītā ar minūtes intervālu dzimušajiem baltinaviešu Ilzes un Braena Bartulānu trīnīšiem – trīs brašiem puišiem vārdā Evans, Stefans un Neitans. “Ejam uz priekšu!” pirms Ziemassvētkiem pavēstīja māmiņa Ilze Bartulāne.
Kad un kā uzzinājāt, ka gaidāmi trīnīši?
– Tā kā bija asiņošana, nonācu slimnīcā. Ultrasonogrāfijas pārbaudē dakteri redzēja tikai vienu bērniņu, bet vēlāk, veicot lielo pārbaudi jeb pirmo skrīningu, atklājās, ka būs trīs bērniņi.
Bija asaras, apjukums, smaids, šoks?
– Patiesībā sākotnēji redzēja divus bērniņus. Tas, ka varētu būt dvīnīši, nebija nekāds liels pārsteigums, jo ģimenē to bijis diezgan. Uzzinot, ka būs trešais, gan iestājās šoks. Galvā bija tikai viena doma, lai daktere neturpina skaitīt...
Kāda bija vīra pirmā reakcija?
– Viņš tolaik dzīvoja un strādāja Vācijā. Vīram teicu, ka ir nopietni jāparunā, lūdzot nokāpt no celtniecības objekta, kur tobrīd strādāja. Sākumā pat nezināju, kā šo vēsti izstāstīt, lai izpaliktu šoks. Teicu, ka nebūs viens. Viņš mani mierināja, ka viss ir kārtībā, nodomājot, ka nebūs neviena. Mums pirms tam bija traģiska pieredze, jo dēliņš nomira. Braens mani turpināja mierināt. “Nē, nē, būs trīs,” smaidot atklāju. “Nē, tu jau melo,” viņš atbildēja. Turpinot sarunu, vīrs sāka prātot, kā mēs tiksim galā. Nākamie par gaidāmo pārsteigumu uzzināja mamma un tētis. Tētis Gatis bija ļoti, ļoti priecīgs un steidza zvanīt māsai uz Valmieru. Mammai Jūlijai bija šoks un asaras. Pēc tam viņa izstāstīja sapni, kurā redzējusi manu mirušo bērniņu, kurš teicis: “Baba, viss būs labi.” Tāpat sapnī mamma redzēja, ka trīs mazi puisīši spēlē futbolu. Tobrīd neviens vēl nevarēja pateikt, ka 100% piedzims puikas.
Kurš periods bija visgrūtākais?
– Mēs, kā par brīnumu, ļoti ātri tikām ārā no slimnīcas, tur padzīvojot vien 9 dienas. Mūs izrakstīja tajā datumā, kad brālītis nomira. Sākumā bija viegli, jo dēliņi visu laiku gulēja – paēda, gulēja, paēda, gulēja. Trakākais posms sākās, kad sāka nākt zobiņi. Naktī bijām nomodā, bet rītos gājām gulēt.
Balvu novada vienīgo trīnīšu vecāki savu mazuļu pirmo dzimšanas dienu 30.oktobrī gaidīja ar nepacietību, bet, ak vai! Diena izvērsās pavisam ne tāda, par kādu jaunie vecāki sapņoja. “Ja jāsaka godīgi, tā bija līdz šim briesmīgākā diena, kādu mēs bijām piedzīvojuši. Puikām garastāvokļa nebija vispār, visu dienu viņi to vien darīja, kā kliedza. Nobildēties arī lāgā nesanāca, kaut gan trīnīši ikdienā pieraduši pie fotografēšanās un filmēšanas – viņiem tas pat patīk! Pusdienlaikā puikas aizgāja pagulēt diendusu, nogulēja līdz pusnaktij un pamodās jau pavisam citi bērni. Tā mēs pulksten 12 naktī gājām pie manas mammas ēst viņas cepto īpašo dzimšanas dienas kūku. Tā trīnīšiem tik ļoti garšoja, ka gribēja vēl un vēl. Taču neļāvām, jo tādu saldumu puikas baudīja pirmo reizi dzīvē. Šobrīd Baltinavā dzīvo tikai mana mamma un viens mans brālis, pārējie ģimenes locekļi ir ārzemēs, tādēļ vīrs WhatsApp grupā izveidoja kopīgu videozvanu, lai tie, kuri nevarēja būt klāt, varētu vērot, kā puikas bauda savu pirmo dzimšanas dienas kūku,” atklāj trīnīšu mamma Ilze. /“Vaduguns”, 2024.gada 5.novembris/
Šogad otrā dzimšanas diena noritēja daudz mierīgāk?
– Ir iestājies noteikts režīms.
Šis nozīmīgais notikums tika atzīmēts mājās, tuvāko radu lokā, sirsnīgā un mīlestības piepildītā gaisotnē – istabā valdīja smiekli, bērnu čalas un svētku sajūta, savukārt kūka, dāvanas un pozitīva enerģija kļuva par šīs dienas atslēgu.
Kā jau īstos bērnu svētkos, arī šajos neiztika bez mazām, pozitīvām emocijām, jo puikas dāvanā saņēma divas sarkanas un vienu zilas krāsas rotaļu mašīnu, no kurām, protams, visi trīs vēlējās tieši zilo. Mazs strīds, un dažas asaras ātri vien pārtapa smaidā, jo galu galā katrs atrada savu prieku. Šis nelielais incidents vēlreiz apliecināja, ka trīnīšiem joprojām patīk, lai viss būtu vienāds – rotaļlietas, drēbes, trauki un pat sadzīves sīkumi. Viņiem viss ir kopīgs, un tas arī rada viņu īpašo saikni. /“Vaduguns”, 2025.gada 7.novembris/
Kādi ir plusi un mīnusi, audzinot trīnīšus?
– Nezinu, kādi ir mīnusi un vai vispār tādi ir. Redzu vienīgi plusus – viņi viens ar otru komunicē, jauki spēlējas un kopā pavada laiku. Jā, ir mazas problēmiņas, kad viņi sāk kašķēties, nespējot sadalīt mantiņas. Mēs nevaram viņus ģērbt savādāk vai citās krāsās. Ja vienam uzvelk zilu bodiju, tad arī pārējiem jābūt ziliem bodijiem.
Līdzīgi kā ar rotaļu mašīnām, kuras dāvājāt otrajā dzimšanas dienā?
– Ar vīru nopirkām trīs vienādas elektromašīnas, bet sanāca tā, ka ar vienu pogu var vadīt visas. Tā mums ir problēma, jo ir trīs pultis, bet visas automašīnas kustas, ieslēdzot vienu.
Vai sazināties ar citām trīnīšu mammām Latvijā?
– Pirms puišu otrās dzimšanas dienas trīnīšu māmiņa no Rīgas uzrakstīja, vai mums nevajag ratiņus trīnīšiem. Mēs, protams, piedāvājumam piekritām, un ar kurjeru tie tika nogādāti Baltinavā. Kā ar tiem izdodas lavierēt pa celiņiem? Baltinavā ir ļoti forši cilvēki – palīdz, kad mūs ierauga. Jā, rati ir diezgan plati, tomēr, kā jau minēju, cilvēki ir ļoti jauki un pretimnākoši.
Cik svarīgs ir radinieku atbalsts?
– Ļoti, ļoti svarīgs. Ne vienmēr ir iespēja aizvest uz bērnudārzu vecāko meitiņu. Mana krustmāte Vera ar ģimeni vienmēr izpalīdz. Lielākais atbalsts, cepuri nost, ir mana ģimene. Tā ir mamma, diemžēl tētis aizgāja mūžībā. Mums bija situācija, kad ar vienu bērniņu bija jābrauc uz slimnīcu. Mamma vakarā palika ar mazmeitiņu un diviem mazdēliņiem.
Pēc trīnīšu piedzimšanas pašvaldības vadība apņēmās nepieciešamības gadījumā Jums palīdzēt...
– Saņēmām valsts un pašvaldības vienreizējo atbalstu. Cita palīdzība nav bijusi.
Nedusmojaties, ka tā?
– Nē, nē, mēs neesam ne ar ko citādāki, kā viena bērna vecāki. Uzskatu, ka bija ļoti jauki no pašvaldības puses saņemt atbalstu. Nevienam nav noslēpums, ka pašvaldībai ar finansēm ir, kā ir.
Kāds būtu Jūsu padoms māmiņām, kuras ir bērniņa vai bērniņu gaidībās?
– Noteikti neuztraucieties! Kad uzzināju, ka man būs trīnīši, sadomājos, ka viss būs ļoti, ļoti slikti. Tā nav taisnība. Pirmajam bērniņam veltīju visu brīvo laiku, jo meitiņa gribēja rotaļāties. Tagad tā nav, jo bērni viens otram kavē laiku. Bērnu audzināšanā galvenais ir noteikts režīms. Tas ir pats svarīgākais, jo konkrēti jāzina, kad, piemēram, jāiet gulēt. Arī dienā, ja redz, ka mamma gatavo piena maisījumu, viņiem jāsaprot – būs jādodas diendusā.
Kad trīnīši svinēja pirmo dzimšanas dienu, Jūs raksturojāt brālīšu īpašības. Piemēram, Evans par savu uzticības personu izvēlējies babu Jūliju. Vai ir kas mainījies?
Evans
Pirms gada. Ļoti mierīgs, māk uzgaidīt, bet, ja puncītis dos signālu, ka vajag paēst, tad kliegs no visiem visskaļāk. Ļoti apdomīgs, visu dara lēnāk nekā brāļi, bet uzreiz izdara uz visiem 100%!
Šobrīd. Viņam vecmāmiņa ir ļoti, ļoti mīļa.
Stefans
Pirms gada. Aktīvākais bērniņš visu iemācās pirmais. Pirmais no brālīšiem, kurš pateica vārdu ‘mamma’! Viņš no sākuma izdarīs un tikai tad domās, vai vispār vajadzēja.
Šobrīd. Joprojām ir visaktīvākais, kaut gan augumā – vismazākais. Mazs cinītis velk lielu vezumu.
Neitans
Pirms gada. Uzmanība ir viņa atslēgas vārds. Ļoti emocionāls un jūt līdzi visiem. Atliek vien sadzirdēt, kad kāds raud, un viņš raudās līdzi.
Šobrīd. Ar viņu ir visgrūtāk, jo joprojām ir ļoti emocionāls. Patīk skaļi izrādīt savas emocijas.
Kādi ir jaunākie secinājumi?
– Stefans un Neitans ir izteikti tēva dēli. Viņi tētim seko nopakaļ kā mazas pīlītes. Vīram darbs ir līdz pulksten pieciem, un, kad pasaku, ka tētis drīz būs mājās, viņi pie durvīm jau gaida.
Kurš tad starp brālīšiem ir boss?
– Joprojām meklē risinājumu, kaut gan šķiet, ka galvenais ir Stefans. Piemēram, ja Stefans no rokām izņems mantiņu, viņi neko neteiks. Varbūt Evans var izrādīt nepatiku. Stefans, redzot, ka brāļi paņem māsas flomāsteru, ko nedrīkst darīt, vienmēr to paņems un atnesīs man vai vīram. Viņš saprot un respektē vārdu ‘nedrīkst’.
Kā sagaidīsiet Ziemassvētkus?
– Eglīte būs tikai māsas istabā. Lielajā nebūs, jo mums mājās ir trīs mazi Grinči, kuriem ļoti patīk krāsainās bumbiņas. Mākslīgo eglīti pie mammas viņi jau paspēja izpostīt.
Kas noteikti būs svētku galdā?
– Bērniem ļoti garšo pīrādziņi. Būs kāposti, kartupelīši un tālāk mēs vēl neesam izdomājuši.
Kādam jābūt labam tētim un labai mammai?
– Katram bērnam vecāki ir paši, paši labākie!
Spēks ir bumbās! Ilze un Braens iepazīstoties sprieduši, ka viņiem būs divi bērni. Tagad smaidot var teikt, ka spēks ir bumbās. “Mums ir ļoti forša ģimene,” uzsver četru bērnu vecāki.
Fakti
* 2020.gadā dvīnīši dzimuši 220 ģimenēs, 2021.gadā – 216 ģimenēs, 2022.gadā – 210 ģimenēs, 2023.gadā – 203 ģimenēs, 2024.gadā –155 ģimenēs.
* 2013.gadā trīnīši piedzima vienai ģimenei, 2014.gadā – piecām ģimenēm, 2015.gadā – trīs ģimenēm, 2016.gadā – divām ģimenēm, 2017.gadā – divām ģimenēm, 2018.gadā – četrām ģimenēm, 2019.gadā – vienai ģimenei, 2020.gadā – vienai ģimenei, 2021.gadā – vienai ģimenei, 2023.gadā – trīs ģimenēm. 2024.gadā nepiedzima trīnīši, bet 2025.gadā trīnīši piedzimuši jau divām ģimenēm.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/2976484312542087
Piedzimt Latvijai (05.12.2025.)
Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?
Viens pats mājās
Statistika ir nepielūdzama. Tā nākas secināt, apkopojot dzimtsarakstu nodaļu sniegtos datus par aizvadītajos gados reģistrētajiem jaundzimušajiem, kā arī mirušo un laulību skaitu. Laukos cilvēku kļūst arvien mazāk – dzimušo joprojām ir mazāk nekā mirušo, bet jaunie pāri pēc kāzām nereti dodas prom un savus bērnus laiž pasaulē lielpilsētās vai pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Kas nepieciešams ģimenēm, kuras paliek dzīvot laukos, un kāpēc katru gadu to tur paliek arvien mazāk? Aktivitātē “Viens pats mājās” dodamies pie ģimenēm visā Latvijā, kuru bērns ir vienīgais vai viens no diviem gada laikā reģistrētajiem jaundzimušajiem pagastā, kā arī uzrunājam dzimtsarakstu nodaļu vadītājus. Šoreiz ciemojāmies Vidzemē.
Cēsīs par bērnu trūkumu nesūdzas
Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Ivetas Gabrānes pārziņā ir plaša teritorija, kurā ietilpst 21 pagasts un Cēsu pilsēta. Lai gan statistikas dati liecina, ka jaundzimušo skaits ir samazinājies, bet mirstības rādītāji palielinājušies, Cēsīs un pilsētas apkārtnē par bērnu trūkumu nesūdzas, jo nereti uz dzīvi novadā atgriežas arī ģimenes no Rīgas un ārzemēm. Nedaudz citādāka situācija ir attālākos pagastos, kur gada laikā piedzimst vien daži mazuļi, radot problēmas piepildīt skolas nākotnē. Savukārt, pateicoties Cēsu apkārtnes skaistajām kāzu svinību vietām, arī laulību ceremonijas te notiek biežāk nekā daudzviet Latvijā.
Cik sen strādājat Cēsu Dzimtsarakstu nodaļā?
– Ceļš uz dzimtsarakstu nodaļu mani atveda jau skolas laikā, kad, piedaloties svinīgajās ceremonijās, runāju dzeju. Pēc tam studiju un darba ceļš aizveda izglītības jomā kaut kur citur, bet dzimtsarakstu nodaļā sāku strādāt 2006.gadā. Sākumā biju dzimtsarakstu inspektore – iepazinu darbu, kas saistīts ar dzimšanas un miršanas reģistrācijām, bet par nodaļas vadītāju kļuvu 2010.gadā. Šajā laikā esmu piedzīvojusi divas reorganizācijas – 2010.gadā, kad apvienoja Cēsu pilsētas un Vaives pagasta dzimtsarakstu nodaļas, kā arī 2022.gadā, kad lielās administratīvi teritoriālās reformas laikā Cēsu novadā apvienojās septiņas pašvaldības un līdz ar to – arī septiņas dzimtsarakstu nodaļas. Šobrīd mūsu dzimtsarakstu nodaļa atbildīga par visu Cēsu novadu, kas ir diezgan plašs, sākot no Jaunpiebalgas līdz pat Līgatnei.
Kāda ir demogrāfiskā situācija Jūsu novadā?
– Dzimtsarakstu nodaļa nav gluži tā iestāde, kas var sniegt precīzus datus par dzimstību, jo jebkuru civilstāvokļa aktu Latvijā var reģistrēt jebkurā dzimtsarakstu nodaļā. Mūsu nodaļā reģistrēto jaundzimušo skaits nav tas galīgais cipars, kas parāda, cik bērni piedzimuši Cēsu novadā. Vienkāršs piemērs. Jau vairākus gadus Cēsu klīnikā nav savas dzemdību nodaļas. Līdz ar to mūsu bērni piedzimst vai nu Valmieras, vai Siguldas slimnīcā. Nereti vecākiem vienkāršāk šo pilsētu dzimtsarakstu nodaļās saņemt arī bērna dzimšanas apliecību. Protams, kaut kādu tendenci šie skaitļi uzrāda. Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā 2022.gadā reģistrēti 348 jaundzimušie, 2023.gadā – 284, bet 2024. gadā – 241 jaundzimušais. Savukārt šogad līdz 1.novembrim pie mums reģistrēti 195 bērniņi. Taču tie nav galīgie, precīzie skaitļi. Lai gan cipari it kā samazinās, domāju, ka Cēsu novadā nav ārkārtas situācija ar bērnu skaita samazināšanos, jo nereti ģimenes tieši pārceļas uz dzīvi Cēsu novadā. Tas bieži notiek, kad jāmeklē ceļš uz bērnudārzu vai skolas 1.klasi. Var teikt, ka tie ir zināmi krīzes brīži, kad ģimenes pārceļas atpakaļ uz Latviju no ārvalstīm vai Rīgas. Tāpat kā visā Latvijā un citās pasaules valstīs, arī Cēsu novadā vērojama ģimeņu skaita koncentrēšanās ap pilsētu. Cēsīs par bērnu skaitu nevaram sūdzēties. Bērnudārzi un arī skolas ir piepildītas. Nupat mūsu pilsētā atvēra jaunu bērnudārzu. Tātad pieprasījums pēc šīm vietām ir. Ārpus pilsētas, protams, arī pie mums pastāv tendence bērnu skaitam samazināties.
Statistika liecina, ka divos pagastos – Inešu un Zosēnu – katrā pērn piereģistrēts tikai viens jaundzimušais…
– Pieļauju, ka tajā pusē, kas tuvāk Gulbenei, patiesībā piedzimušo bērniņu ir vairāk, bet viņi piereģistrēti Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā. Bet jārēķinās, ka laukos jautājums par bērnu skaitu ir sarežģītāks.
Kāpēc, Jūsuprāt, kopumā jaundzimušo skaits Latvijā samazinās, īpaši lauku reģionos?
– Domāju, ka iemesli ir tie paši, par kuriem runājam ikdienā. Tā varētu būt mazliet trauksmainā sajūta, ko izraisa ģeopolitiskā situācija. Kaut gan zinām, ka bērniņi dzimuši arī kara laikā. Tomēr pieļauju, ka ir ģimenes, kuras satrauc nestabilā situācija pie mūsu valsts robežas. Aug arī cilvēku prasības un dzīves līmenis. Patiesībā jaunām ģimenēm vajag tikai dažas pamatlietas – mājokli, darbavietu, drošības sajūtu un izglītību. Tas viss it kā pieejams, bet jautājums ir par kvalitāti. Ja agrāk jaunās ģimenes bija priecīgas, vēloties tikai jumtu virs galvas, tagad prasības pret mājokli ir augušas. Cik daudz stāstu dzirdēts par bērniem, kuri izauguši kopmītņu istabiņās?! Šobrīd jaunās ģimenes grib dzīvot ērti, domājot par to, kādus apstākļus var nodrošināt saviem bērniem. Uzskatu, kā tā ir atbildīga attieksme.
Cēsu novadā ir daudz kuplu ģimeņu? Cik bieži vecāki nāk reģistrēt trešo, ceturto, piekto bērniņu?
– Domāju, ka kuplu ģimeņu ir diezgan daudz. Trešais bērns ģimenē vairs nav nekāds izņēmums. Pagājušajā gadā mūsu nodaļā 45 mazuļi reģistrēti kā trešie bērni ģimenē un 18 – kā ceturtie. Piektie bērniņi bija trīs. Vienmēr priecājamies par šīm ģimenēm un novēlam pacietību un izturību.
Kāda ir tendence laulību reģistrācijas jomā Jūsu novadā?
– Reģistrēto laulību rādītāji pie mums ir augsti un pat ļoti augsti. Iemesls varētu būt apkārtnē esošo skaisto viesu namu un svinību vietu daudzums. Ir pāri, kuri precēties uz šejieni brauc tieši skaistu kāzu svinību dēļ, tādēļ arī reģistrēt laulību izvēlas mūsu dzimtsarakstu nodaļā. Bieži dodamies uz izbraukuma laulību ceremonijām. Domāju, ka pēdējā laikā daudzus pārus pamudina noslēgt laulību arī atceltā laulību liecinieku institūcija. Tagad laulību var noslēgt arī divatā. Aptuveni puse no laulātajiem pāriem izvēlas lielas kāzu svinības, bet tikpat liela daļa atnāk divatā – vienkārši reģistrēt savu laulību nelielā svinīgā ceremonijā.
Vai bieži precas arī padzīvojuši pāri?
– Dažreiz sakārtot attiecības pie mums nāk arī pāri cienījamā vecumā. Kā redzam senioru iepazīšanās televīzijas šovā, arī cienījamā vecumā tieši tāpat ilgojas pēc attiecībām un mīlestības, un bieži dzīve viņiem to dāvina. Viņi atrod viens otru un noslēdz laulību. Tāpat ir ģimenes, kuras ilgstoši dzīvojušas kopā bez laulību reģistrēšanas, bet nolēmušas sakārtot attiecības, kad viņus piemeklējušas ar veselības vai mantojuma lietām saistītas problēmas. Lielākais bums šajā ziņā bija laikā, kad pieņēma likumu par tā sauktajām atraitņu pensijām. Tagad tādu pāru ir mazāk. Protams, aicinām šādas ģimenes slēgt laulību, kad viņiem vēl ir laba veselība un dzīvesprieks, kad paši var atnākt, prāts ir skaidrs un ar prieku var nosvinēt šo dzīves dienu. Jo ar katru gadu pieņemt šo lēmumu un atnākt pie mums kļūst aizvien grūtāk. Esam devušies slēgt laulības gan uz slimnīcām, gan uz pansionātiem. Ticiet man, šiem cilvēkiem tā vairs nav nekāda izklaide. Tāpēc tas jāizdara, kamēr pašsajūta vēl ir laba.
Kāpēc reģistrēt laulību, ja var dzīvot kopā tāpat?
– Manuprāt, tā ir godīga attieksme pret dzīvi un savu dzīvesbiedru. Skatoties plašāk – arī pret savu valsti. Tas ir aicinājums godprātīgi deklarēt savu ģimenes stāvokli. Šobrīd mūsu dzīves ir tik dažādas. Galu galā ne vienmēr vajadzīgas kāzu ballītes, bet godprātīgi deklarēt ģimenes stāvokli ir katra cilvēka pienākums. Varam, protams, runāt arī par sociālajām un citām garantijām, ko sniedz reģistrēta laulība. Sniegšu vienkāršu piemēru, kas attiecas uz manu darbu. Ja ir noslēgta laulība, jaundzimušo bērniņu var reģistrēt jebkurš no vecākiem, piemēram, tētis, lai pēc dzemdībām māmiņa var nodarboties ar svarīgākām lietām. Ja vecāki nav laulībā, abiem vecākiem personīgi jāierodas uz dzimtsarakstu nodaļu, lai atzītu bērniņa paternitāti un abi kļūtu par bērna juridiskajiem pārstāvjiem. No vienas puses, tas var šķist ļoti vienkārši, bet pēc bērniņa piedzimšanas daudzām māmiņām atnākt pie mums ir diezgan liels pārbaudījums. Gan māmiņai, gan bērnam mēdz gadīties arī veselības sarežģījumi. Dienas skrien, un ģimene kļūst dusmīga par sarežģīto birokrātisko kārtību. Tas ir tikai viens neliels piemērs, ar kādām problēmām jāsakaras ģimenēm, ja attiecības nav reģistrētas.
Kopš Latvija atguvusi neatkarību un pasaule mums atkal ir atvērta, mīlestību cilvēki atrod dažādās valstīs. Cik bieži Cēsu Dzimtsarakstu nodaļā reģistrējat laulības ar cittautiešiem un vai visi kāzas svin atbilstoši mūsu zemes tradīcijām?
– 2022.gadā mūsu dzimtsarakstu nodaļā reģistrētas 18, 2023.gadā – 15 un 2024.gadā – 18 šādas laulības. Šo trīs gadu laikā mūsu valsts pilsoņi slēguši savienības ar Krievijas, Ukrainas, Bulgārijas, Lietuvas, Beļģijas, Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Gruzijas, Igaunijas, Kazahstānas, Polijas, Peru, Sīrijas, Hondurasas, Moldovas, ASV, Nīderlandes, Rumānijas, Spānijas, Turcijas pilsoņiem. Parasti tas notiek, kad Latvijas pilsonis savu otro pusīti sastapis, dzīvojot ārzemēs, bet kāzas vēlas nosvinēt Latvijā, jo nereti šeit viss vieglāk organizējams. Arī visu birokrātisko jautājumu risināšana šeit ir vienkāršāka un lētāka. Jāteic, ka pēdējā laikā karš Ukrainā un situācija pie mūsu valsts robežām daudzus šādus pārus attur no kāzu rīkošanas Latvijā. Tā kā parasti kāzas sāk plānot laikus, nereti ārvalstu ģimenes baidās to darīt Latvijā tik ilgu laiku uz priekšu. Kāzu svinības notiek dažādi. Ir arī tādas, kurās ievērotas angļu tradīcijas – ar līgavas māsām un līgavaiņa vedējiem, kā arī citām svešās zemēs aizgūtām tradīcijām. Taču jebkurā gadījumā laulība tiek slēgta Latvijas valsts vārdā. Dažreiz ceremonija jātulko divās valodās. Pēdējā laikā visvairāk laulājušies pāri no Krievijas, Ukrainas, Moldovas – tādi, kuri līdz šim dzīvojuši, nesakārtojot savas attiecības, bet pašreizējā situācija prasa noslēgt laulību.
Reģistrējat arī šādās laulībās dzimušus bērnus?
– Jā, protams. Mēs uzskatām sevi par ļoti latvisku novadu. Arī tad, ja vecāku tautības ir dažādas, jaundzimušajam vecāki norāda tautību ‘latvietis’. 90% gadījumos mūsu novadā reģistrēto bērniņu tautība bijusi ‘latvietis’.
Kā Cēsu novada pašvaldība atbalsta jaunos vecākus?
– Ar nākamo gadu par katru mūsu novadā dzimušu mazuli pabalsts pieaugs līdz 500 eiro. Protams, jaunie vecāki saņem arī visus valstī noteiktos pabalstus. Cēsis un novads ir piesātināti ar ģimenēm domātiem pasākumiem. Drīz Cēsīs būs aizvadīts Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Taču visvērtīgākās ir bērnu brīvā laika pavadīšanas iespējas, kas nodrošinātas mūsu novadā. Dzimtsarakstu nodaļa atrodas vienā ēkā ar mākslas skolu. Katru dienu vēroju, cik daudz jauno mākslinieku šeit pulcējas uz mākslas nodarbībām. Tepat pāri ielai atrodas Cēsu Bērnu un jauniešu interešu centrs, kur notiek visdažādākās nodarbības. Mums ir arī jaunais Kosmosa izziņas centrs, kur laiku pavada mazie pētnieki. Cēsīs ir gan mūzikas skola, gan mūzikas vidusskola. Iespēju pie mums tiešām ir ļoti daudz.
Statistika liecina, ka Cēsu novadā mirušo skaits gandrīz uz pusi pārsniedz jaundzimušo skaitu…
– Grūti teikt, ko šie skaitļi liecina tieši par Cēsīm, jo te atrodas liela slimnīca, kur nereti miršanas dokumentus saņem citu novadu iedzīvotāji. Jā, tādi skaitļi ir, bet tie ir līdzīgi kā visur Latvijā, kur miršanas rādītāji pārsniedz dzimšanas rādītājus.
Kuri sava darba aspekti Jums sagādā vislielāko gandarījumu?
– Kā jebkuram, kurš strādā ar cilvēkiem, vislielāko prieku un arī visnepatīkamākās vilšanās sagādā tieši cilvēki. Mēs, dzimtsarakstu nodaļas darbinieki, esam pieraduši satikt cilvēkus viņu dzīves vislielākajās stresa situācijās, kad viņi jūtas ievainojami. Laulības noslēgšana vai bērniņa piedzimšana ir milzīgs pozitīvs stress. Tuvinieka aiziešana arī ir ļoti liels stress. Mums jāstrādā, izturoties ar lielu empātiju pret katru cilvēku un viņa privāto dzīvi. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi. Arī par laulībām viņiem izveidojušies dažādi stereotipi un noteikti priekšstati. Bet dzīve mainās, mainot arī mūsu izturēšanos un publisko runu šādos brīžos. Dažkārt cilvēki ir aizspriedumaini. Taču mūsu uzdevums ir izturēties saprotoši, novērtējot un cienot cilvēkus, kuri pie mums atnākuši saņemt šo pakalpojumu. Bet sagaidām cieņpilnu izturēšanos arī pret mums.
Cik svarīga Jums ir ģimene?
– Mums ar vīru ir viena meita, bet pirms četriem mēnešiem esam kļuvuši par mazmeitiņas vecvecākiem. Lai gan meita dzīvo Rīgā, attālums līdz Cēsīm nav tik liels, lai nevarētu satikties.
Kā pēc darba ar cilvēkiem atjaunojat emocionālos spēkus?
– Abi ar vīru savu brīvo laiku veltām Cēsu teātrim. Zināmā mērā šī nodarbe ir saistīta ar manu darbu, jo tur tāpat ir skatuves runa un dzejas lasīšana. Ar vairākiem iestudējumiem esam ciemojušies arī Balvu pusē. Mūsu režisore Edīte Siļķēna nāk no Stāmerienas, tādēļ bieži viesojamies Stāmerienas pilī. Mana vīra vecāki dzimuši Baltinavā. Tur vēl palikuši daudzi vīra radi. Lai gan vīramāte jau daudzus gadus dzīvo Cēsīs, viņa joprojām abonē laikrakstu “Vaduguns”. Latgali mēs vienmēr turam savā sirdī.
Kļūstam vienkāršāki. Iveta Gabrāne stāsta, ka aizvien biežāk viņu aicina uz izbraukuma laulību ceremonijām. Tāpat kā mainās visa dzīve, mainās arī ceremonijas. “Visi kļūstam vienkāršāki. Tas redzams arī svētku organizatoriskajā pusē. Sevišķi kovida pandēmijas laiks mazināja ārišķību un pompozitāti,” apgalvo Iveta.
Laukos bērniem pietrūkst rotaļu biedru
Līga un Jānis Krinbergi ir četru bērnu vecāki, kuri dzīvo Gulbenes novada Galgauskā. Viņu jaunākā atvasīte – dēliņš Emanuels – šogad bija vienīgais mazulis, kurš piedzimis šajā pagastā. Lai arī Krinbergu pāris apgalvo, ka viņiem ļoti patīk dzīvot laukos, bērniem šeit pietrūkst viņu vecuma draugu. Bet uz 12 kilometrus attālo Stāķu pamatskolu un bērnudārzu savas atvasītes vecākiem jāved pašiem, jo skolēnu autobuss uz šo pagastu nebrauc.
Galgauska ir Jāņa Krinberga dzimtais pagasts, bet Madonas pusē dzimusī Līga šeit ir ieprecējusies un dzīvo jau 13 gadus. Kopš viņi 2014.gadā mija gredzenus, Jāņa un Līgas ģimeni kuplinājuši četri bērni – vecākais dēls Jānis Kārlis (9 gadi), vecākā meita Sofija Līga (7 gadi), jaunākā meita Matilde ( 5 gadi) un pastarītis Emanuels, kuram vēl nav pat gadiņa.
Līga stāsta, ka ar nākamo vīru sāka draudzēties 2012.gadā un, tiklīdz saprata, ka attiecības būs nopietnas un ilgstošas, pārcēlās uz Jāņa vecāku mājām Galgauskā. Pamazām viņi izremontēja un labiekārtoja māju. Tad pasaulē viens pēc otra nāca bērni. Divi vecākie dzima Madonas slimnīcā, bet trešajam liktenis lēma dienas gaismu ieraudzīt Rīgā, jo ģimeni piemeklēja nelaime – māju Galgauskā nopostīja ugunsgrēks. “Kādu laiku dzīvojām Rīgā pie Jāņa mammas,” skaidro Līga. Savukārt jaunākais bērniņš pasaulē nāca šī gada 1.jūnijā Balvu dzemdību nodaļā un ir vienīgais šī gada jaundzimušais Galgauskas pagastā.
Līga atklāj, ka abi ar vīru auguši daudzbērnu ģimenēs, tādēļ arī paši vēlējušies veidot kuplu saimi: “Sākumā pat smējāmies, ka būs sava futbola komanda.” Gluži tik daudz tomēr nesanākšot. “Taču visi bērniņi bija gaidīti un gribēti. Nav tā, ka kādu negribējām,” viņa piebilst. Taujāta, vai nākotnē vēlētos vēl kādu mazuli, lai tomēr izveidotu iecerēto futbola komandu, jaunā sieviete saka stingru ‘nē’: “Ja apstākļi mūsu valstī būtu labāki, tad varbūt. Bet šobrīd jau tā ir daudz par ko domāt un rūpēties. Bērni aug, un aug arī viņu vēlmes.”
Līga vienmēr devusi priekšroku dzīvei laukos, nevis pilsētā. Pēc ugunsgrēka kādu laiku pavadījusi Rīgā, viņa atskārta, ka negribētu tur palikt pastāvīgi: “Tur ir tik daudz cilvēku, nevar normāli iziet ārā. Laukos ir citādāk. Te bērnus bez bailēm var izlaist laukā spēlēties – svaigā gaisā, drošā vidē un plašumā. “
Būdami četru bērnu vecāki, Līga un Jānis ar visu tiek galā pašu spēkiem, bez vecāku vai radu palīdzības: “Citu palīdzību nācies lūgt ļoti reti. Kamēr vīrs ir darbā, tieku galā pati. Ja man kaut kur jābrauc, vīrs paliek ar bērniem.“ Piecu bērnu ģimenē augusī Līga apgalvo, ka patiesībā bērnu skaitam nav lielas nozīmes: “Esmu pielāgojusies un to pat īsti nejūtu.” Turklāt vecākie labprāt palīdz pieskatīt jaunākos. “Vecākais dēliņš ļoti rūpējas par maziņo. Ja gatavoju ēst, bet mazais sāk raudāt, dēliņš viņu paņem rokās, bet meitiņa paspēlējas. Viņi viens otru ļoti uzpasē,” priecājas māmiņa.
Līga stāsta, ka ģimene iztiek gluži labi. Arī daudzbērnu ģimenēm piešķirtās “Trīs plus” kartes atlaides ir diezgan izdevīgas. “Starpība cenā ir jūtama. Tas nedaudz atslogo ģimenes budžetu,” apgalvo daudzbērnu māmiņa. Turpretim tas, ka laukos likvidē izglītības iestādes, Līgu ļoti satrauc: “Žēl, ka pirms pāris gadiem mūsu pagastā slēdza bērnudārzu, ko apmeklēja arī mani bērni.” Tagad Līgai bērni katru rītu jāved uz Stāķu pirmsskolas izglītības iestādi. “Tam gan īsti nav nozīmes, jo Galgauskā skolu likvidēja jau sen, tādēļ vecāko dēlu tāpat katru rītu vedam uz Stāķu pamatskolu, bet vakarā – atpakaļ. Tagad, kad mums jau ir divi skolnieki, divus vedam uz skolu, bet vienu – uz dārziņu,” skaidro Līga. Paplašināt skolas autobusa maršrutu līdz Galgauskai pašvaldība atteikusi, jo viņu bērni pagastā ir vienīgie skolnieki. “Tādēļ vedam paši. Labi, ka mums vismaz atmaksā daļu no degvielas izdevumiem. Padārgi jau sanāk, jo dažreiz turp un atpakaļ jābrauc vairākas reizes. Bet kā ir, tā dzīvojam. Nav variantu,” piebilst Līga. Daudzbērnu māmiņa uzskata, ka pašvaldība varētu labāk izplatīt informāciju par ģimenēm ar bērniem paredzētājiem atvieglojumiem: “Sākumā nemaz nezināju, ka varu vērsties pašvaldībā. To izdarīju pēc mūsu dakterītes ieteikuma. Transportu pašvaldība mums atteica, bet piekrita daļēji atmaksāt degvielu. Taču par šo iespēju uzzināju tikai pagājušajā gadā. Domāju, ka cilvēku, kuri nezina par šādām iespējām, ir daudz. Informēšana varētu būt labāka.” Līga nesūdzas, jo ar vīra, kurš strādā celtniecībā, algu ģimene iztiek diezgan labi. Tomēr viņa nepiekrīt, ka laukos dzīvot ir lētāk, jo īpašums prasa ieguldījumus. “Tāpat arī uzturam sešus kaķus un trīs suņus, kurus esam izglābuši,” piebilst Galgauskas pagasta iedzīvotāja.
Viena no problēmām, audzinot bērnus laukos, ir tā, ka pietrūkst draugu viņu vecumā. “Žēl, jo bērni dažreiz garlaikojas. Labi, ka viņi var spēlēties savā starpā. Bieži braucam ciemos pie māsas ģimenes uz Dzelzavu, kurai ir četri bērni,” stāsta Līga. Izrādās, arī viņas vecākā māsa, kura dzīvo Tilžā, ir trīs bērnu mamma. Līga priecājas par savu kuplo radu pulku. Taču svētku reizēs sapulcēt visus kopā nav viegli, jo daži dzīvo ārzemēs vai Rīgā. “Savā ģimenē visus lielos svētkus – Ziemassvētkus, Jāņus, Jauno gadu – svinam kopā. Tādās reizēs ciemos atbrauc arī vīra, kā arī daži mani radi,” vienu no ģimenes tradīcijām min Līga.
Četru bērnu māmiņa gādā, lai viņas atvasītes saņemtu līdzīgas interešu izglītības iespējas kā pilsētas bērni, vedot viņus uz dažādiem pulciņiem Gulbenē. Dēls mācās klavierspēli mūzikas skolā, bet meita Sofija apmeklē mākslas skolu. Arī mazā Matilde katru ceturtdienu kopā ar mammu dodas uz attīstošām pašvaldības finansētām nodarbībām Gulbenē. Savukārt drīz arī jaunākā māsa pievienosies brālim un māsai, kuri mācās Stāķu pamatskolā.
Līga uzskata, ka vairums jauniešu no laukiem dodas projām, jo šeit nav darba. Viņa pati saskārās ar šo problēmu, meklējot darbu vēl pirms ceturtā bērniņa piedzimšanas: “Šeit ir ļoti grūti atrast tādu darbu, kas ļautu maksimāli pielāgot darba stundas bērnu grafikam skolā un bērnudārzā.” Līga uzskata, ka daudzi jaunieši nevēlas bērnus tieši darbavietu trūkuma dēļ: “Dzemdēt jau var, bet ir jādomā, kā bērnu izaudzināt. Tas nav lēti. Bet svarīgākais, ka laukos nav darba.” Savukārt uz jautājumu: “Ko valsts var darīt, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju?” četru bērnu māmiņa teic, ka jānodrošina apstākļi uzņēmējdarbības attīstībai, lai cilvēkiem būtu, kur strādāt. Savukārt jaunajām māmiņām domātu pabalstu lielums Līgu īpaši neuztrauc: “No tiem vienalga izdzīvot nevar.” Rosināta iztēloties savu dzīvi pēc desmit gadiem, Līga saka, ka dotajā brīdī pārliecināta, ka dzīvos laukos. “Taču nekad nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies,” viņa piebilst.
Ģimenē ir spēks! Izauguši daudzbērnu ģimenēs, Jānis un Līga Krinbergi arī savu saimi vēlējās izveidot kuplu. Sākumā pat smējušies, ka būs futbola komanda.
Ar šogad dzimušo Emanuelu. Savu ceturto bērniņu Līga laida pasaulē Balvu dzemdību nodaļā. Šogad Emanuels ir vienīgais jaundzimušais bērniņš Galgauskas pagastā.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/reel/1803010073716338
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.