Piedzimt Latvijai (06.06.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Draugi, nav labi!

Latvijā turpinās dzimstības lejupslīde, samazinās arī iedzīvotāju skaits valstī kopumā, jo mirušo skaits ir divkārt lielāks par piedzimušo skaitu. Ja pirms dažiem gadiem vairāk runāja par to, kā iedrošināt radīt trešo bērnu, pašlaik diskusijās sāk dominēt jautājums – kā iedrošināt dzemdēt pirmo.

Pērn Latvijā piedzima 12 571 bērns, kas ir par gandrīz 2000 bērniem mazāk nekā 2023. gadā. Turklāt dabiskais pieaugums ir negatīvs jau pēdējos 35 gadus. Pēdējo 12 gadu laikā sieviešu skaits vecumā, kurā visbiežāk dzimst bērni (no 18 līdz 45 gadiem), Latvijā samazinājies par 88 000. Šīs tendences atspoguļosies vēl pēc 20 līdz 25 gadiem, kad savas ģimenes sāks veidot pērn piedzimušie bērni, kuru bijis rekordmaz.

Dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs kopš 1990.gada. 2023.gadā Latvijā bijis straujākais iedzīvotāju skaita kritums visā Eiropas Savienībā, taču, pieņemot šī gada budžetu, naudas dzimstības veicināšanai tāpat nepietika. Salīdzinoši zemā dzimstība deviņdesmito gadu beigās, kad vairākus gadus pēc kārtas piedzima mazāk par 20 tūkstošiem bērnu, atspēlējas tagad. Ir mazāk potenciālo vecāku, turklāt būtiski audzis vidējais vecums, kad sievietei piedzimst pirmais bērns. Pašlaik – vidēji 28 gadu vecumā. Tāpēc, diskutējot par dzimstību, kas pērn bijusi zemākajā līmenī kopš neatkarības atjaunošanas, speciālisti atzīst – risinājumi jāmeklē nevis vienas, bet vairāku ministriju laukā.

Trauksmes zvans joprojām zvana – latvieši izmirst

“Kā Latvija izskatīsies pēc 100 gadiem? Es domāju, ka vērts pabraukāt pa Balvu novada nomalēm, kur agrāk bija ciems ar 100 cilvēkiem. Ja tur tagad sastapsiet vēl pāris vecīšus, tad labi. Bet jau šobrīd Latvijā ir ciemi, kurus dabā vairs pat nevar atpazīt. Pirms kara tajos bija 10 mājas ar 100 iedzīvotājiem, bet tagad sen vairs nav neviena... Šobrīd jāpriecājas par katru apdzīvotu vietu, kurā kāds ir,” teic viens no Latvijas vadošajiem demogrāfiem, vēsturnieks un pētnieks Ilmārs Mežs.

Politiķu publiskajā retorikā demogrāfija šobrīd kļuvusi par vienu no svarīgākajiem dienaskārtības jautājumiem, kaut gan esošās tendences bija paredzamas jau sen. Ja runājam par demogrāfijas situāciju, kāda tā ir šobrīd?

– Visā Eiropā un gandrīz visā attīstītajā pasaulē, pat tādās valstīs kā Ķīna, kas mums nemaz nesaistās ar iedzīvotāju trūkumu, ir demogrāfijas problēmas. Latvijā dzimstības samazināšanās sākās jau pirmās Latvijas laikā – 20.-30.gados. Daudzi no mums ikdienā redz, ka ir divreiz mazāks bērnu skaits, nekā varētu būt, un trīsreiz mazāks, nekā tas bija pirms kādiem 40 gadiem. Līdz ar to sākas problēmas – darba tirgū skaita ziņā gatavi ienākt krietni mazāk jauniešu nekā ir iedzīvotāju, kuri iet pensijā. Un priekšdienās būs vēl grūtāk. Negatīvais dabīgais pieaugums ar maziem atslābuma brīžiem, kad Latvijā tika ieviesti būtiski ģimeņu politikas uzlabojumi, mums jau ir kopš 1990.gada.

Šķiet, situācijas nopietnību beidzot apjautuši visi, Valsts prezidentu ieskaitot. Labklājības ministram līdz jūnijam jāatnes uz valdību Demogrāfijas stratēģija. Jums ir nojausma, kas šajā stratēģijā varētu būt?

– Diemžēl pēdējos gados abas iepriekšējās valdības šajā jautājumā neko būtisku nav darījušas, tāpēc man ir pieredzē balstīta skepse. Ja nedarīja tad, kad bija iespējas darīt, kādēļ lai mēs kaut ko nopietnu sagaidītu tagad, kad iespējas ir daudzkārt mazākas? Vienīgi varbūt priekšvēlēšanu gaisotnē, kā jau tas mēdz notikt. Bet par stratēģijām. Mums ir brīnišķīgas stratēģijas, mēs varam izvilkt no putekļainām atvilktnēm iepriekšējās stratēģijas un tās, kas bija vairākas reizes vēl pirms tam. Es varētu saskaitīt vismaz desmit politiskos dokumentus, kurus protam ļoti labi sastādīt, tad ielikt atvilktnē, aizmirst un ignorēt. Domāju, ka šobrīd politiķi, sākot no prezidenta un beidzot ar Ministru prezidenti un Labklājības ministriju, veic vingrojumus, lai vēlētājiem radītu iespaidu, ka kaut ko tomēr darīs. Atkal atļaušos būt ļoti, ļoti skeptisks. Tikai tad, kad kaut kas reāli tiks iestrādāts budžetā – kārtīgs, apjomīgs ģimeņu politikas uzlabojums būs uz galda, – es teikšu, ka ņemu savus vārdus atpakaļ, kļūdījos, jo, atšķirībā no iepriekšējām piecām vai desmit reizēm, kad tika blefots, šoreiz kaut kas notika.

Jo tas jau ir piedzīvots?

– Tas ir piedzīvots ne tikai vienu, bet neskaitāmus gadus. Pie tam pat situācijās, kur jānovērš Latvijas valsts diskriminējoša attieksme pret sievietēm, kuras iet bērna kopšanas atvaļinājumā. Arī tad vairākus gadus pēc kārtas pašreizējās valdības pēcteči priekšlikumu noraidīja, jo viņiem nepatika šīs idejas iesniedzēji un pieņēmums, ka tas varētu nest politiskos labumus vai atzinību kādai citai partijai, nevis viņiem. Šeit jāpiemin arī valdošā politiskā greizsirdība starp partijām. Taču negribu būt pavisam skeptisks, – mums tomēr jāatzīst, ka, pateicoties sabiedrības iesaistei un arī varbūt labvēlīgākai politiskajai situācijai, pirms 10-12 gadiem tā sauktie demogrāfijas ultimāti tomēr nesa augļus. Tieši sabiedrības atbalsts bija tas, kas piespieda līdz tam negribīgos politiķus piešķirt papildus līdzekļus. Un tad mums radās gan pieklājīgas māmiņalgas, gan ilgāks termiņš bērna kopšanai – līdz 1,5 gadiem, gan arī atalgojums strādājošai māmiņai, kas proporcionāli Latvijā ir stingri virs Eiropā vidējās māmiņalgas. To varbūt nevar teikt par māmiņām, kurām nav bijusi iespēja uzkrāt darba stāžu – viņām jāiztiek ar 170 eiro mēnesī. Atsevišķās sadaļās mums ir labi uzlabojumi. Trešā bērna politika arī ir atzīmējama, un to pamana arī ārvalstu eksperti un analītiķi. Maija beigās Latvijas Banka nāca klajā ar analīzi par šo tēmu, un tur tika uzsvērts secinājums, ka šajā nozarē nevar kampaņveidīgi kaut ko vienu gadu uzlabot un tad desmit gadus aizmirst. Nepieciešams teju katru gadu indeksēt un pārskatīt gan pabalstus, gan jebkāda cita veida atbalstu, ko valsts vai pašvaldības savām jaunajām ģimenēm varētu sniegt.

Teicāt, ka dzimstības lejupslīde konsekventi vērojama vismaz pēdējos 20-30 gadus. Ja pieļaujam, ka šobrīd budžetā atrodas tie lielie līdzekļi un kaut kas sāk notikt, tāpat droši vien ne vienā un ne divos gados nevaram panākt šo lielo uzrāvienu? Tas vispār iespējams?

– Protams, nekāds uzrāviens nav iespējams. Ir iespējams piebremzēt lejupslīdi, lai tā nebūtu tik reibinoši strauja kā šobrīd, kad katru gadu dzirdam, ka dzimstība atkal kļuvusi par 10% mazāka. Mūsu valdība un politiķi tikpat kā palaiduši garām iespēju, ko savulaik izmantoja Igaunija – jau pirms 10-15 gadiem sāka strādāt ar apjomīgiem dažāda veida atbalstiem, tādējādi palīdzot lielam skaitam jauno māmiņu, kuras dzimušas 80-tajos gados, jo tagad iespējamo māmiņu skaits ir daudz mazāks. Un ne jau pabalsti vien, bet jebkurš atbalsta veids prasa budžeta naudu. Bieži novēroju, ka politiķi sola palīdzēt ģimenēm, bet, kad jālemj par budžetu, seko atrunas, ka ar pabalstiem jau neko nevar mainīt. Būtu nepareizi mēģināt cildināt un godināt īpašās daudzbērnu ģimenes, ignorējot faktu, ka daudzas no viņām ikdienā kaujas ar nabadzību un trūkumu, ko viņiem rada valsts tāpēc, ka tās vēlējās vairākus bērnus. Varētu teikt, ka neapzināti tiek sodītas jaunās ģimenes, kas izvēlas vairākus bērnus. Līdz ar to šīs ģimenes vai nu pavisam iespiež nabadzības zonā, vai ļoti tuvu tam. Un gribu uzsvērt, ka tieši bērnu dēļ viņi tiek nospiesti nabadzībā, un tā ir valsts politikas nepieļaujamā kļūda, ko Latvija dara.

Latvija tāda ir vienīgā?

– Nebūt nē. Eiropas valstis var sadalīt divās daļās. Viena, kas rīkojas pēc principa: tavi bērni, tavas problēmas, nevajadzēja sadzemdēt tik daudz. Un es esmu spiests te ieskaitīt arī Latviju. Savukārt otra daļa valstu uzskata tā, – tavi bērni ir arī mūsu problēmas, un mums visiem vajag, lai tev būtu bērni, kurus tu vēlies. Tāpēc maksimāli tiek strādāts, lai ģimenēm, kas izjūt milzīgu ienākumu kritumu, kaut daļēji tiktu pietiekami kompensēts ienākumu zudums, kas saistīts ar to, ka sievietes izvēlas laist pasaulē bērnus. Un šo sarakstu es sāktu ar Igauniju, iekļaujot visu Skandināviju, Beļģiju, Nīderlandi, Angliju, Lielbritāniju, Islandi, Franciju, Īriju, iespējams, arī Poliju un Ungāriju. Bet Dienvidjūras reģions un liela daļa arī citu Austrumeiropas valstu nav īpaši piestrādājušas pie savas valsts ģimeņu politikas.

Kā daudzās citās jomās, arī demogrāfijā kaimiņi igauņi mums ir priekšā. Kur tā nelaime?

– 90.gadu sākumā mums ar igauņiem starta pozīcija bija analoga. Es pat teiktu, ka pirmos 10-15 neatkarības gadus demogrāfijā bijām līdzīgi. Kāpēc iesāku par šo tēmu interesēties? Jo Latvija un Igaunija uzvedās kā dvīņu māsas vai brāļi –iepriekšējā vēsture mums ir ārkārtīgi līdzīga. Tāpat arī dzimstība un demogrāfija gan 20.gadsmitā, gan iepriekš. Un tad 2000.gadu vidū pēkšņi pamanīju, ka notiek kaut kas neraksturīgs – Igaunijā vairs nav tik slikti, kā turpinās pie mums Latvijā. Sāku interesēties. Jā, izrādījās, ka viņiem jau ap 2005.gadu sākās apjomīgi ģimeņu politikas uzlabojumi pabalstu veidā, netika pieļautas rindas bērnudārzos, valdība ieviesa nodokļu atvieglojumus, izstrādāja mājokļu politiku, subsidēja ārpusskolas aktivitātes un arī nodrošināja veselības pieejamību bērniem.

Tad kādēļ Latvija tā nevar?

– Protams, varam bezgalīgi kritizēt valdību, bet lielā mērā tā ir lēmējpersonu neieinteresētība un varbūt neinformētība – viņi fokusējas uz citām lietām, turklāt nāk iekšā politiskā greizsirdība. Latvijā vienkārši ir politiskās gribas trūkums un šo procesu neizpratne. Un īpaši gribu piebilst, ka kaut kādu iemeslu dēļ igauņu politiķi spēj un ir spējuši visus šos gadus pieņemt sāpīgākus, bet ilgtermiņā vērstus lēmumus. Jā, sākumā viņus par to bargi kritizēja, bet pēc tam saprata, ka tas bija vajadzīgs un nepieciešams. Un te piemērs ir arī mūsu mazās skoliņas. Emocionāli jūtu līdzi un atbalstu (piekrītu, ka varbūt jābūt īpašam risinājumam pierobežas joslā), bet kopumā, ja runājam par 7., 8., 9. klasi un vidusskolas posmu, nevis par pamatskolu, Latvija šķērdē budžeta līdzekļus uz daudzām mazām vidusskoliņām. Šīs skoliņas 70-80% gadījumu nesniedz labāko iespējamo izglītības rezultātu. Ja aplūkojam vidējo mazo vidusskoliņu rezultātus centralizētajos eksāmenos, viņi ir par galvas tiesu zemāki nekā varēja būt un ir lielākās skolās. Mums jāapzinās, ka igauņi šo sāpīgo mazo skoliņu slēgšanu izdarīja daudz agrāk un neļāva izšķērdēt Eiropas fondus uz mazo skoliņu renovāciju, par kurām jau bija zināms, ka tās pastāvēs varbūt 5, 7 vai 10 gadus. Mums, tāpat kā igauņiem, reizēm jācenšas pieņemt šos sāpīgos lēmumus, raugoties ne no pagasta vai novada interesēm, bet paskatoties uz Latviju kopumā.

Atgriežoties pie demogrāfijas tēmas – nav jau tā, ka nekas nav darīts. Savulaik mums pat bija Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, kuru 2009.gadā reformēja. Tas bija pareizs solis?

– Pareizs solis bija, kad to izveidoja, bet nepareizs brīdī, kad slēdza. Tā mazliet ir kā koķetēšana ar neizglītotu vēlētāju, jo parasts vēlētājs īsti neiedziļinās, kādā veidā politiskie procesi valstī vispār var notikt. Viņš visus politiķus un birokrātus uzskata par nevajadzīgiem liekēžiem, kuru – jo mazāk, jo labāk. Taču šis valsts birokrātiskais aparāts ietver arī visus policistus, ugunsdzēsējus, pedagogus, lielu daļu mediķu. Tur salīdzinoši maz būs standarta birokrātu, kuri dara kaut ko lieku. Toreiz, kad pieņēma lēmumu par ministrijas reformēšanu, šis jautājums nebija tādā prioritātē, jo līdzekļus vajadzēja konsolidēt. Manuprāt, šāda ministrija varētu pastāvēt bez nevienas papildus darbavietas, iesaistot jau esošos ierēdņus no citām ministrijām. Svarīga ir nevis jauna ministrija, bet balsstiesīgs politiķis Ministru kabinetā, jo, runājot ar labklājības ministru vai Labklājības ministrijas ierēdņiem, redzam, ka viņiem pirmā prioritāte ir pensijas un pensionāri, invaliditāte, dzimumu līdztiesība un daudz kas cits. Dzimstība ir viens no jautājumiem, kas nekad nebūs pirmais, tāpēc nepieciešamas balsstiesības Ministru kabinetā.

Esošā ministrijas struktūra nevarētu to visu darīt?

– Teorētiski – jā, bet praksē izrādās – tomēr nē. Kad tiek pieņemti jauni likumi, katra ministrija ierosina priekšlikumus, ko jāvērtē visām pārējām ministrijām. Katru gadu mēs varam vērot teorijā labi gribētus uzlabojumus, kas praksē tomēr ģimenēm nepalīdz. Piemēram, neapliekamā minimuma celšana strādājošajiem, ko piemēro mazāku algu saņēmējiem. Tikai neviens nepamodelē, kā tas strādās (un vismazāk to dara Finanšu ministrija, kurai tas būtu tiešais pienākums). Pēc tam izrādās, – ak vai, šis priekšlikums palīdzējis (es tagad mazliet sabiezinu krāsas) vecpuišiem vēl vienu kasti alus nopirkt. Bet ne ģimenēm un bērniem. Tieši šādu iemeslu dēļ nepieciešama atsevišķa balss Ministru kabinetā, kas teiktu, ka šis ir slikts priekšlikums – mēs negribam atbalstīt vientuļus vecpuišus, viņiem nevajag šo lieko alus kasti. Vajadzīga palīdzība ģimenēm ar vairākiem bērniem, tātad jādomā par neapliekamā minimuma par apgādībā esošo bērnu celšanu. Ja paskatās pēdējo gadu griezumā, tas politiķiem vienmēr kaut kā aizmirstas.

Varbūt par apgādībā esošo bērnu neapliekamā minimuma celšanai vajag vairāk līdzekļu?

– Ar to pašu naudu varētu palīdzēt tieši tiem, kam vairāk vajag. Valdība katru gadu vismaz 10 un vairāk miljonus eiro iegulda šīs alus kastes nodrošināšanā vecpuišiem (es atkal pārspīlēju). Tiek runāts par vienkārši strādājošā (bez bērniem) neapliekamā minimuma celšanu. Bet tas nesasniedz galveno adresātu, kam šie nodokļu atlaižu uzlabojumi patiešām būtu vajadzīgi, jo tas nav populāri. Risinājums būtu diezgan radikāls, un atkal Latvija droši vien nekad negribēs būt pasaulē pirmā – balsstiesību deleģēšana. Vecāki taču vienmēr pārstāv savas bērnu intereses, izņemot politiskās balsstiesības – tās nedrīkst pārstāvēt. Un, ja šo barjeru noņemtu, tas politiķus uzreiz uzmundrinātu būt dzirdīgākiem pret ģimeņu interesēm, jo tad pēkšņi vēlētāju skaitā parādītos daudz vairāk ģimeņu politikas aizstāvju. Šobrīd, atklāti sakot, ģimenes politiķu acīs ir pabērnu lomā, kaut gan, protams, tieši neviens to neteiks, neatzīsies.

Vēl jau ir arī tāds termins kā mehāniskā migrācija – ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši prom no šīs valsts un liela daļa atpakaļ nemaz netaisās. Ārvalstīs joprojām piedzimst daudz bērnu, kuriem būtu bijis jādzimst Latvijā. Arī šeit pietrūkst politiskās gribas, lai viņus atgrieztu?

– Ir ļoti grūti runāt par atgriešanos pēc ilgākas prombūtnes. Kad cilvēks vai ģimene aizbrauc uz ārvalstīm, vairumā gadījumu 3-5 gadu periodā notiek nemanāmais klikšķis, kad viņi saprot, ka paliks tur. Kaut gan vienmēr, protams, būs izņēmumi. Bet jādomā par ko citu. 2009.-2010.gadā notika lielā krīze, kad Latvija dažos gados zaudēja vairāk nekā 100000 iedzīvotāju. Un toreiz tā bija apzināta valdības izvēle – lai brauc prom, lai nopelna vismaz Anglijā, Īrijā vai Vācijā. Lai neprasa, ka Latvijas nelielais un sarūkošais budžets viņus uztur. Savukārt Igaunija toreiz bija uzkrājusi finanšu spilvenu, tādēļ viņiem krīze nesita tika smagi, jo Igaunijas valsts atbalsts deva iespēju daudziem nemaz nebraukt prom.

Aizskaršu vēl vienu manu mīļo tēmu – alkoholu. Latvijas valsts slepus piedalās cilvēku nodzirdīšanā. Kādreiz varēja pārmest muižniekiem, kuriem piederēja krogi, un visu, ko zemnieciņš nepelnīja, tur atstāja. Tas pats diezgan izteikti bija PSRS okupācijas laikā, 50.gados, kad strauji pieauga gan patēriņš, gan arī alkohola ražošana. Bet valsts to labprāt caur puķēm kaut kā sekmēja. Tāpēc man visvairāk žēl, ka īpaši Finanšu ministrija un valdība kopumā atzīst, ka joprojām mums ir svarīgāki miljoni eiro, kurus Latvijas valsts budžets nopelna ar lētāku alkoholu, nekā tie daudzkārt lielāki izdevumi, kurus mēs zaudējam, jo šie cilvēki nodzeras. Un tas ir tas, ko nevaru piedot valdībai. Mēs pat negribam paskatīties taisnībai acīs, ka katrs piektais latviešu vīrietis ir tiktāl alkohola atkarīgs, ka tā jau ir daļa no viņa diagnozes, un tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Mums ir pārāk daudz teikšanas alkohola lobijam, jo, redz, ražojam, tirgojam, samaksājam nodoklī, bet tos daudzkārt lielākos izdevumus, kas saistīti ar vīriešu alkoholiķu nespēju strādāt, uzturēt ģimenes, nemaksāt alimentus un beigās vispār nomirt, nezin kādēļ negribam saistīt.

Esat viens no retajiem jomas speciālistiem, kurš regulāri cēlis trauksmi par demogrāfijas jautājumiem. Nav sajūtas, ka brīžiem tā ir kā saucēja balss tuksnesī?

– Protams, dažkārt apnīk par to runāt. Es arī negribu pa tukšo runāt, ja nemanu, ka, tā teikt, dzelzs ir karsta. Tas ir līdzīgi kā kalējam – viņam ir jēga dzelzs gabalu kalt tikai tad, kad tas ēzē sakarsēts sarkans. Tad var veseri cilāt un cerēt, ka kaut kas izveidosies. Kad mūsu politiskajā situācijā kaut kas veidosies un būs noderīga balss, kura skaidros un mobilizēs kādu sabiedrības daļu, es labprāt iesaistīšos. Bet pa tukšo gvelzt reizēm patiešām apnīk, ir citas lietas, ko darīt.

Varat pateikt, cik cilvēku mēs katru dienu zaudējam?

– Pagājušogad Latvijā piedzima nepilni 13 tūkstoši bērnu, šogad izskatās, ka virzāmies uz 12 tūkstošiem vai pat mazāk. Mums noteikti varētu dzimt ap 20 tūkstošiem bērnu, ne vairs tie 40 tūkstoši, kas dzima kādreiz 80.gadu beigās. Dažreiz cilvēki saka, – jā, 80.gadu beigās bija augstāka dzimstība, tas bija atmodas pacēlums. Bet nē, tas sākās jau 1984.-1987.gadā, kad atmodas un neatkarības jausmas vēl nebija izplatījušās plašās tautas masās. Lai cik man nepatiktu slavināt PSRS, tā bija PSRS trešā bērna politika, kas toreiz latviešus pietiekami uzrunāja, lai katrā no šiem gadiem piedzimtu vairāki “lieki tūkstoši bērnu”. Rēķināju, ka Latvijas republikas pēdējo 15 gadu trešā bērna politika kopumā ļāvusi piedzimt no 5 līdz 10 tūkstošiem papildus latviešu. Bet par zaudētiem cilvēkiem – ja katru gadu nomirst par 14 līdz 17 tūkstošiem vairāk nekā piedzimst, tad katru dienu mēs zaudējam kādus 40 cilvēkus. It kā nedaudz, bet gada laikā jau tas ir daudz.

Vai nav tā, ka dažreiz cilvēki oponē – kādēļ tad trešais bērns, ne pirmais? Katrs bērns taču ir vērtība.

– Protams, ir. Nerunāju par emocionālo vai morālo vērtību, es runāju par apsvērumiem, ka parasti jau ar trešo bērnu ģimene pagriežas savā labklājībā uz nabadzības risku. Nepiedodami daudzas ģimenes tiek nostumtas nabadzībā tādēļ, ka viņiem rodas bērns, jo “viņi bija muļķi” un tomēr izvēlējās bērniņu. Tāpēc bija īpaši svarīgi sākt šī trešā bērna politiku. Jā, ir mums ģimenes, kuras audzina arī deviņus bērnus, bet deviņu bērnu ģimenes jeb politika nerisinās Latvijas problēmu, pat ja mēs dubultosim to skaitu. Bet, protams, jāstrādā arī ar viņām. Arī deviņu bērnu ģimenes ir pelnījušas, lai ar katru bērnu nekrītas labklājības līmenis. Tas būtu jāsekmē valstij. Man ir mans mīļais Zviedrijas piemērs, kas skar ģimeņu politiku. Tur valdības darba mērķis ir, lai jebkurā Zviedrijas ģimenē dzimtu tik daudz bērnu, cik viņi vēlas, un tad, kad viņi vēlas. Lai nebūtu neviena zviedra, kurš plāno bērnu, bet viņam jāatliek šis lēmums, jo baidās nonākt nabadzībā – nevarēs paņemt hipotekāro kredītu, būs problēmas darbā utt.

Runājot par straujo demogrāfijas lejupslīdi, droši vien ir arī kādas objektīvas problēmas, kas šo procesu veicina?

– Jā, mums ir divkārt mazāks sieviešu skaits, jo, sākot jau ar 90.gadiem, sievietes vienkārši nepiedzima. Tāpēc šo jauno māmiņu ir uz pusi mazāk, bet, pieskaitot emigrāciju, palicis vēl mazāk par pusi. Ne mazāk svarīgs objektīvs faktors, pie kā mūsu politiķi nav vainīgi, ir Krievijas agresija un kara draudi, kas nesekmē un neveicina dzimstības pieaugumu. Taču, neskatoties uz to, valdībai jādara tās lietas, ko var darīt – jāprot pārdalīt līdzekļus tik taisnīgi, lai neviena ģimene labklājības ziņā neciestu no tā, ka vēlējās vēl vienu bērniņu. Mātei vai tēvam, kas audzina bērnus (it īpaši, ja ģimenē ir vairāki mazi bērni), tas ir pilna laika darbs, un sabiedrībai tas jāsaprot. Ja Igaunija sapratusi, kāpēc Latvija nevar? Vienīgais iemesls, ko es redzu, ir politiskās gribas trūkums, jo nav iemesla, kāpēc mēs to nevaram. Mēs negribam. Piemēram, Igaunijā sešu un vairāk bērnu māmiņām papildus visiem pabalstiem, kas pienākas, valsts maksā vēl vienu kompensāciju, jo viņa objektīvu iemeslu dēļ nevar iesaistīties darba tirgū. Sieviete izvēlējās darbu būt māmiņai, un valstij šis periods ir jāskaita darba stāžā.

Cik tad bērnu Latvijas ģimenē jābūt, lai mēs būtu pārliecināti, ka pastāvēsim?

– Ja katra ģimene varētu atļauties divus, tad gandrīz vai pietiktu. Bet pēc statistikas datiem zinām, ka ir 10-15% cilvēku, kuriem nevar būt bērni medicīnisku iemeslu dēļ, turklāt tagad vērojama diezgan populāra tendence, ka ir pāri, kuri nemaz nevēlas bērnus. Tātad sabiedrībai vajag pacensties arī par viņiem. Tādēļ ir šis cipars 2,3, par ko reizēm cilvēki smejas, jo bērnus jocīgi skaitīt ar komatiem. Pietiktu ar šo bērnu skaitu – starp 2 un 3 ģimenē. Ja ģimenes sagādājušas divus bērnus – tas ir apsveicami, bet no bedres mūs ārā velk tie, kuriem ir tas trešais bērns.

Jūsu ģimene arī pieskaitāma pie tiem, kas mūs velk no tās bedres ārā, jo jums ir seši bērni...

– Jā, tā ir. Bet man ir pieteikušies vairāki desmiti bezbērnu cilvēku, sakot, ka mani četri bērni, kas it kā ir pa virsu tiem ģimenē obligāti vajadzīgajiem diviem, kompensē viņu bērnu neesamību. Tādēļ tas vienalga ir ar mīnusa zīmi. Būt daudzbērnu ģimenei, protams, nav viegli, bet es mudinu visus, kuriem veselība, attiecības un viss cits atļauj, tomēr to trešo bērnu atļauties. Dažreiz cilvēki iekrīt viena bērna slazdā, jo visgrūtāk klājas, ja ir tikai viens. Jo tam nabaga bērniņam visus daudzos gadus, kamēr viņš vēl pats nespēj veidot savu personīgo dzīvi, mājās nepieciešams vēl kāds. Parasti tie ir brāļi vai māsas, bet, ja vecāki apzināti izvēlas tikai vienu bērnu, tad viņiem nākamos 20 gadus jābūt arī vēl par šī vienīgā bērna brāli un/vai māsu. Tāpēc sanāk, ka ar to vienu bērniņu dažreiz ir grūtāk nekā ar diviem un trīs.

Vai esat domājis, kā te, Latvijā, būs pēc 100 gadiem? Vai latvieši vēl pastāvēs?

– Par šo jautājumu daudz nav jāprāto, jo jau pieejamas “EUROSTAT” oficiālās prognozes, kas paredz, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd. Un tad vēl jāskatās, cik no viņiem būs mūsu pēcteču. Ļoti vienkāršojot var teikt, ka no pašreizējiem 1,8 miljoniem iedzīvotāju katrā nākamajā paaudzē būs tikai puse no viņu vecāku paaudzes. Pēc 100 gadiem arī par to pusi būs jāpacīnās. Šajās prognozēs pārdomu vērts ir tas, ka jau pēc gadiem 30 vai 40 Igaunija mūs apsteigs. Jā, arī viņiem iedzīvotāju skaits samazinās, un ar visu pieklājīgo un dāsno atbalstu ir demogrāfijas problēmas, taču kopējais samazinājums paaudzes garumā ir tikai par aptuveni 5%, kas ir sīkums uz mūsu 30 vai 50%. Tā ka temps mums noteikti ir jāmaina.

Tendences nav iepriecinošas. Demogrāfs Ilmārs Mežs ir pārliecināts, – ja turpināsies tikpat strauja dzimstības lejupslīde un valdība nepieņems radikālas izmaiņas, prognozes liecina, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd.

Fakti

Latvijā dzimušo bērnu skaits

Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas Balvu novadā

Iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Balvu novadā no 2012. līdz 2025.gadam kritums ir no 23454 līdz 17532 cilvēkiem (75%), tātad ik gadu iedzīvotāju skaits samazinās vismaz par 2%.

Latvijā dzimušo bērnu skaits 2024.gadā

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (11.04.2025.)

Kurā pusē taisnība?

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Virziens, kurā ejam, ir aplams

Kopš masveida mazo lauku skolu slēgšanas pagājuši vairāki gadi. Daudzi atzīst, – pagastos kļūst klusāks un sarūk iedzīvotāju skaits, jo ģimenes meklē dzīvesvietu tuvāk bērnu skolai. Viņi gan nesaskata īpašas grūtības bērnu vadāšanā uz skolām tālākos pagastos, taču daudzi izsaka nožēlu par ēkām, kas pēc skolu aiziešanas netiek apsaimniekotas vai ir slēgtas. Grozies, kā gribi, bet skolas slēgšana vai reorganizācija sabiedrībā ir nepopulārs lēmums, kas saistās ar darbavietu likvidēšanu pedagogiem un citiem skolas darbiniekiem, ar pārmaiņām bērnu dzīvē. Vai reforma sevi attaisnojusi un kādus secinājumus nākas izdarīt pāris gadus pēc pirmo skolu slēgšanas, par to sarunā ar nozares speciālistēm, vietējo kopienu un pašvaldības pārstāvēm.

Diskusijā piedalās:

Inese Circene, Balvu novada Izglītības un kultūras pārvaldes vadītāja

Ligita Spridzāne, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja, Upītes kopienas pārstāve

Arnita Gaiduka, Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas skolotāja

Ināra Ņikuļina, bijusī Balvu pilsētas vadītāja, Balvu Amatniecības vidusskolas (tagad Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola) dibinātāja un direktore

Svaru kausos liktas divas nesalīdzināmas mērvienības – ekonomiskais aprēķins, kas izteikts ciparos, un skolēna liktenis, kura dzīve mainās līdz ar skolas slēgšanu. Vai ejam pareizajā virzienā?

I.Circene: – Balvu novada Izglītības attīstības stratēģijā teikts, ka skolu tīkla sakārtošanas mērķis ir nodrošināt augstu izglītības kvalitāti Balvu novadā, kā rezultātā paredzēts koncentrēt resursus, uzlabot izglītības iestāžu mācību vidi, sakārtot infrastruktūru, veidojot pieejamas, pilnībā modernizētas un mūsdienīgas izglītības iestādes. Izvērtējot skolas likteni un pamatojoties uz šo stratēģiju, tiek ņemti vērā kritēriji, no kuriem viens ir demogrāfiskā situācija novadā. Pašvaldība analizē datus par dzimstību, iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņām, skolēnu skaita izmaiņām un mobilitātes iespaidu uz skolēnu skaitu. Vērtē vietas, kur skola atrodas, sociāli ekonomisko attīstību, kā arī rūpīgi analizē skolas darbu – skolēnu rezultātus, sasniegumus, labbūtību, darbu ar talantīgajiem, interešu izglītību, pedagogu sastāvu utt. Jāteic, ka mūsu pašvaldība nekad nav steigusies ar skolu aizvēršanu, bet gan līdz pēdējam atbalstījusi. Par to liecina fakts, ka Latgales reģionā Balvu novadam vidējais skolēnu skaits klasē ir vismazākais. Ja uz šī gada februāri visās pašvaldībās vidējais skolēnu skaits ir 19,4, tad Balvu novadā – 8,5. Turklāt bērni bieži vien skolas maiņu atbalsta vairāk nekā viņu vecāki.

L.Spridzāne: – Ļoti sarežģīts jautājums. Skolu slēgšana rāda virzienu prom no valsts robežām, prom no lauku teritorijām – tuvāk pilsētām. Ekonomiskais aprēķins bieži vien dominē pār cilvēcisko faktoru, taču skolēna liktenis nav izmērāms skaitļos.

A.Gaiduka: – Noteikti neejam pareizajā virzienā. Manuprāt, šāda svēršana svaru kausos ir rezultāts ne tikai nepārtrauktām izmaiņām izglītības sistēmā, bet arī valstij būtiskās citās jomās. Mums sajukušas prioritātes. Acīmredzams, ka valstī nav prioritāte meklēt un atrast naudu, lai novirzītu papildus finansējumu pašvaldībām skolu uzturēšanai, kurās kādā periodā ir mazāk skolēnu. Nevienam vecākam savs pamatskolēns un pat vidusskolēns nav jāmodina pirms sešiem no rīta, lai ar autobusu pusē septiņos dotos uz skolu un atgrieztos vēlu vakarā. Kā šis bērns var būt produktīvs skolā, ja ir tik gara un nogurdinoša diena? Vai pirms šādiem lēmumiem ir notikušas pārrunas, piemēram, ar psihologiem? Var jau teikt, ka mūsu laikā nekādu psihologu nebija, bet izaugām. Tādi, kādi esam, arī izaugām, kuri vienlaikus ievieš iekļaujošo izglītību, nedomājot par to, kāda iekļaujošā izglītība var tikt realizēta klasē ar 24 skolēniem.

I.Ņikuļina: – Mēdz teikt, ka izglītība ir visspēcīgākais ierocis, kas maina pasauli. Taču, vērojot procesus, kas pārņēmuši pasauli, šķiet, ka aizvien biežāk prioritāte tiek ierādīta citiem ieročiem. Tas pilnā mērā attiecas uz mūsu valsti un zināmā mērā – arī uz mūsu novadu. Ja nepietiekama finansējuma dēļ valstī jāshēmo dīvainas reformas, pastāvīgi eksperimentējot ar skolēniem, ja jāslēdz izglītības iestādes, jāatstāj kvalitatīvu izglītību ieguvuši skolotāji bez darba, tad tas virziens, kurp ejam, ir aplams.

Tas ir kā apburtais loks: skolas tiek slēgtas, samazinoties bērnu skaitam, bet mācību iestādes likvidēšana vēl vairāk veicina iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Kā skolu reforma ietekmē ekonomisko situāciju un vietējo kopienu likteni?

I.Circene: – Protams, skola laukos – tā ir sirds. Līdz ar skolas aizvēršanu vietējā kopienā pazūd dzīvīgums, ko ienes bērni. Pazūd sadarbība ar vietējo kultūras centru, mazinās bibliotēku apmeklējums, sadarbība ar pagastu pārvaldi. Iespējams, ka arī kādas ģimenes izvēlas citu dzīvesvietu. Bet, ja mēs paraugāmies no otras puses, skolas nekad netiktu slēgtas, ja vien būtu bērni. Un tagad mēs tikai cīnāmies ar sekām, jo laukos iedzīvotāju skaits samazinājās ne jau vakar un aizvakar…

L.Spridzāne: – Lauku skolai bieži vien ir daudz plašāka nozīme nekā tikai izglītības funkcija – tā kalpo kā vietējais kultūras un sabiedriskais centrs. Tādēļ, aizslēdzot skolu, notiek virkne pārvērtību vietās, kuras viena ar otru saistītas. Katrā vietā tās ir pavisam savādākas, bet tai pašā brīdī – līdzīgas. Skolēni darbdienās no agra rīta līdz vēlam vakaram ir projām, samazinās aktivitāte. Tas ietekmē vietējo kultūras centru, bibliotēku, veikalu. Bieži vien līdz ar skolas slēgšanu izbrauc arī jaunās ģimenes ar bērniem. Rezultātā cieš gan ekonomiskā aktivitāte, gan kopienas dzīvotspēja. Upītes pamatskolu slēdza 2018. gadā. Pēc slēgšanas kopienā valdīja bažas, kā tas ietekmēs vietējo dzīvi un identitāti. Daudzus no uzdevumiem, kurus iepriekš pildīja skola, īpaši saistībā ar lokālpatriotisma veicināšanu un tradicionālās kultūras saglabāšanu, pārņēma Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Tas turpina arī bērnu folkloras kopas darbību. Pēc skolas slēgšanas īslaicīgi aizvērās arī vietējais veikals, taču to atjaunoja pašas pārdevējas. Vēlāk veikalu pārņēma vietējā daudzbērnu ģimenes mamma. Upīte ir īpaša vieta – neskatoties uz skolas slēgšanu, uz šejieni pārcēlusies jauna ģimene. Tiesa gan, viena daudzbērnu ģimene devās uz Vāciju, taču tas nebija tieši saistīts ar skolas slēgšanu, jo viņu bērni iepriekš mācījās Rekavas vidusskolā.

A.Gaiduka: – Tieši tā – notiek iedzīvotāju aizplūšana. Ja prioritāte ir vēl tukšāki lauki, tad ejam pareizajā virzienā. Skola, kultūras nams, arī pasta nodaļa, bibliotēka – tā ir vide, kurā cilvēks redz kaut kādu attīstīšanās iespēju. Ja šādas iestādes likvidē vienu pēc otras, tad tai vietai pazūd kodols. Cilvēki sāk apsvērt domu doties uz turieni, kur šo infrastruktūru un saturu piedāvā.

I.Ņikuļina: – Tā ir valsts politika, valsts vīru un sievu tuvredzība, kas novedusi pie šīs smagās situācijas. Reizēm liekas, ka kādi īpaši ieinteresēti spēki tīšuprāt strādā uz to, lai valsti iztukšotu no iedzīvotājiem, speciālistiem, jauniem cilvēkiem, jaunām ģimenēm. Iztukšojas lauku teritorijas, jo jaunie aizbrauc uz ārzemēm, Rīgu vai citiem reģioniem. Iztukšojas lauku skolas. Vai tad, kad pirms vairāk nekā 30 gadiem bijām atguvuši neatkarību, varējām iedomāties, ka 2025.gadā Balvu novadā stāvēs tukšas 9 renovētas, labi aprīkotas izglītības iestādes? Vai var ko darīt vietējā vara? Protams, var. Sākot ar uzņēmēju reālu atbalstu un beidzot ar atbalstu ikvienam novada iedzīvotājam, tostarp rūpējoties par bērniem, skolēniem, studentiem. Skolu slēgšana jau ir sekas, cēloņi meklējami patālā pagātnē. Šodien ar to jārēķinās. Manuprāt, situāciju var uzlabot tikai intensīva uzņēmējdarbības attīstība novadā. Būs uzņēmēji, būs ģimenes, bērni, un, iespējams, kādu skolu varēs atvērt no jauna.

No Izglītības un zinātnes ministrijas dzirdami divi argumenti – uzturēt izglītības iestādi ar mazu bērnu skaitu ir dārgi, un skolēniem mazā skolā esot sliktākas zināšanas, līdz ar to nav iespējas iegūt konkurētspējīgu izglītību. Tam var piekrist?

I.Circene: – Mazās lauku skolas uzturēt ir dārgi, tā ir taisnība. Bet vai mazajās lauku skolās ir sliktas zināšanas? Tam piekrist negribētu. Mazajās lauku skolās skolotājs ir cilvēks-orķestris, kurš reizē pilda gan skolotāja, gan atbalsta personāla, reizēm – pat vecāku funkcijas. Nav svarīgi, kur skolēns mācās – lielā vai mazā skolā, galvenais, lai viņam būtu motivācija mācīties, iegūt jaunas zināšanas. Arī mūsu novadā katra maza skola lepojas ar saviem skolēniem, kas guvuši panākumus. Viss atkarīgs no skolas vadības, kvalificētu pedagogu piesaistes, pašvaldības, kā tā atbalsta izglītību savā teritorijā, no vecāku izpratnes un ļoti daudziem faktoriem, kur galvenais nebūt nav tas, cik liela vai maza ir skola.

L.Spridzāne: – Nepiekrītu. Svarīgi, lai mazās skolās ir labi pedagogi, jo skolēnu zināšanas nav atkarīgas no skolēnu skaita klasē, bet no paša skolēna spējām un pedagoga profesionalitātes. Bieži vien mazajās skolās ir pavisam cita vērtību prizma, savādākas tradīcijas, sava vēsture, attieksmes, ko nevar mehāniski pārcelt uz kādu citu vietu un turpināt. Tur veidojas pavisam cits stāsts, jo to veido pati vieta. Mazākās skolās tiešām ir grūtāk nokomplektēt, piemēram, deju kolektīvus vai sporta komandas, taču tas nenozīmē, ka tur nav iespēju. Baltinavā darbojas koris, kas skatēs saņem augstas pakāpes, un folkloras kopa, kas šogad dosies uz Dziesmu un deju svētkiem. Skolēniem ir iespēja sportot arī Balvu Sporta skolas volejbola komandā, kur Baltinavas un Rekavas meitenes kopā ir vienas no labākajām Latvijā. Mans personīgais piemērs to apliecina, – mani bērni mācās Baltinavas skolā un regulāri gūst panākumus konkursos un olimpiādēs. Tas liecina, ka arī mazā skolā iespējams iegūt konkurētspējīgu izglītību – viss atkarīgs no cilvēkiem, kuri tur strādā.

A.Gaiduka: – Absolūti nepiekrītu. Jā, lielajās skolās ir lielāks bērnu skaits, līdz ar to vairāk spējīgu, varošu un darošu skolēnu. Laukos to ir proporcionāli mazāk. Kā skolas lielums var ietekmēt zināšanu līmeni? Arī mazajās skolās strādā ne mazāk talantīgi un gudri skolotāji kā lielajās. Turklāt mazajās skolās ir iespējama individuālāka pieeja katram skolēnam. Olimpiāžu un konkursu rezultāti liecina, ka nav jābūt lielo skolu skolēnam, lai uzvarētu. Par dārdzību es jau atbildēju. Valdībai vienkārši jāpārskata prioritātes. Taču attaisnojumu, ka kādam vajag vairāk, vienmēr var atrast.

I.Ņikuļina: – Pirmais IZM arguments ir pašsaprotams, – jo vairāk skolēnu skolā, jo izmaksas uz vienu bērnu ir zemākas. Skolu tīkla sakārtošana novadā ir vietvaras jautājums. Nav runa par tām situācijām, kad skolā ir nesamērīgi mazs skolēnu skaits. Taču gadījumos, kad uz svaru kausiem, kā bija teikts sākumā, tiek likta nauda un bērna liktenis, izglītības iestādes dibinātājiem viennozīmīgi jānostājas bērna interešu pusē. Nekādu kritiku neiztur IZM otrais arguments. Izglītības kvalitāti nosaka vesels apstākļu kopums, un skolas dislokācijai ar to ir maznozīmīgs sakars. Pati pēdējā laikā esmu strādājusi lielā Rīgas skolā un nelielā lauku skoliņā mūsu novadā – Stacijas pamatskolā. Viss ir atkarīgs no mikroklimata skolā, vadības komandas darba, skolotāju kompetences, skolēnu sastāva un skaita klasē, iekšējās disciplīnas un daudziem citiem aspektiem. Ja tāda maza skoliņa, kāda ir Stacijas pamatskola, matemātikas un citu eksakto priekšmetu olimpiādēs spēj iegūt pirmās vietas un pārstāvēt novadu valstī, tad tas runā pretī IZM priekšstatiem par kvalitatīvas izglītības priekšnosacījumiem.

Skolu slēgšana juridiski ir pašvaldības lēmums, kaut gan pēc būtības valsts, izvēloties nepiefinansēt mazās lauku skolas, uzliek to uz pašvaldības pleciem. Vai beigās nesanāk tā – labprātīgi, piespiedu kārtā?

I.Circene: – Visi saprotam, ka demogrāfiskā situācija tiešām ir diezgan katastrofāla, neviens nepretojas arī tam, ka finanšu līdzekļi jāizmanto racionāli un skolotāju algas ir jāceļ. Bet kā to izdarīt, kādā veidā? Vai tas būtu tas pozitīvais rezultāts, ka uz mazo skolu slēgšanas rēķina tiek celts atalgojums skolotājiem? Vai par to šobrīd ir priecīgi skolotāji? Protams, nē. IZM norāda, ka tā nevienu skolu nelikvidē, beigās visu izšķir pašvaldības. Tikai kur lai pašvaldība ņem to iztrūkstošo summu? No valsts puses tiek piešķirta mērķdotācija pedagogu darba samaksai, taču šīs mērķdotācijas nepietiek, jo ir mazs skolēnu skaits. Otra naudas daļa, kas ir ēku uzturēšana un būvniecība, ir no pašvaldības. Tādēļ arī pašvaldība ir īpašnieks un pati pieņem lēmumus attiecībā par to, vai skolu slēdz, vai atver.

L.Spridzāne: – Izskatās, ka visu nosaka finanses.

A.Gaiduka: – Valsts izdarījusi “lāča pakalpojumu” gan skolām, gan pašvaldībām. Protams, pašvaldībai no jau tā ierobežotā budžeta ir sarežģīti atrast finansējumu skolu uzturēšanai. Taču priecē, ka mums ir tādas kopienas, direktori, kuri cīnās par to, lai lauku skolas tomēr pastāv arī vidusskolas līmenī, ja perspektīvā ir prognozējams pietiekams skolēnu skaits klasēs.

I.Ņikuļina: – Mūsu novads var lepoties ar to, ka daudzu gadu garumā izglītības nozari vadījuši talantīgi vadītāji. Uzskatu, ka, pateicoties viņu ieinteresētībai un profesionālai pieejai, skolu tīkls uz to laiku bija optimāls un atbilstošs iedzīvotāju pieprasījumam – tika realizēta pamata, vidējā, profesionālā vidējā un pat augstākā izglītība. Tas bija pirms vairāk nekā 25 gadiem (vai tiešām tik sen?). Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Viss tiek optimizēts, samazināts, ekonomēts, integrēts, un “sausais atlikums” ir pārsteidzošie centralizēto eksāmenu rezultāti. Pie vainas lielā mērā reformu aizsegā ir IZM eksperimenti ar skolēniem, kam skolas nav spējīgas pretoties. Iespējams, kādā izsaukšu neapmierinātību ar savu viedokli, bet likvidēt internātskolas, speciālās skolas, palīgskolas un to kontingentu integrēt vispārizglītojošajā skolā bija vairāk nekā neprāts. Arī mūsu novadā divas šādas mācību iestādes – Baltinavas kristīgā pamatskola un Tilžas internātpamatskola – godprātīgi pildīja sabiedrības pasūtījumu, bet IZM politikas rezultātā beidza eksistēt. Arī šobrīd situācija ir līdzīga – ministrija kā karstu kartupeli vārta minimālo skolēnu skaitu klasēs, un ar šī rādītāja palīdzību tā regulēs valsts mērķdotācijas. Jā, pašvaldībai tas patiešām nozīmē – labprātīgi, piespiedu kārtā.

Nemitīgi tiek skandināts, ka izglītību jāļauj iegūt iespējami tuvāk dzīvesvietai, taču realitātē pēc skolu slēgšanas daudzi vecāki bērnus nesūta uz tuvāko skolu, bet gan to, kuru izvēlējušies. Un to jau finansē viņi paši. Tad kur paliek iespēja iegūt bezmaksas izglītību?

I.Circene: – Jā, arī pašvaldības nostāja ir – pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai saglabāt sākumskolas un pamatskolas, kas īsteno arī speciālās izglītības programmas. Ja skola tiek reorganizēta vai slēgta, to, kur bērnam turpināt mācīties, izvēlas vecāki. Ja vecāki skolu izvēlas cita novada robežās, tad, protams, ceļu finansē paši, bet sava novada robežās pašvaldība nodrošina transportu.

L.Spridzāne: – Es kā vecāks esmu tiesīga lemt, kurā skolā mācīsies mans bērns. Ja bērns iesācis mācības kādā izglītības iestādē, tad man svarīgi, lai, turpinot mācīties pamatskolā vai vidusskolā, viņš varētu apgūt arī mācības iesāktajā mūzikas un mākslas skolā. No tā, ka vecāks izvēlējies bērnu vest uz kādu noteiktu skolu, nemainās fakts, ka Latvijā bērni iegūst bezmaksas pamatizglītību. Tā ir pašu vecāku izvēle finansēt ceļa izdevumus, ja bērns dodas uz kādu tālāku skolu, kur pašvaldība nenodrošina skolas autobusu. Kad slēdza Upītes skolu, mūsu tuvākā skola vairs neeksistēja. Mēs, vairāki vecāki, sākām skatīties tālāk – uz Baltinavu un Rekavu. Salīdzinājām skolu reitingus, tikāmies ar abu skolu vadību un potenciālajiem klases audzinātājiem. Beigās izvēlējāmies Baltinavas skolu – lielā mērā tādēļ, ka pēc Upītes pamatskolas tā ir vislatgaliskākā skola visā Balvu novadā. Vēl izvēle par labu Baltinavai krita tāpēc, ka bērni bija uzsākuši mācīties Baltinavas Mūzikas un mākslas skolā. Lielā māsa un brālis jau tur mācījās, tādēļ arī mazākos gribējām laist Baltinavā. Apgrūtinājums tas noteikti nav, jo viss sakārtots tā, ka uz skolu un no skolas Upītē dzīvojošajiem skolēniem nodrošināts skolas autobuss. Mākslas un mūzikas skolā bērni mācās Baltinavā, kad mācības beigušās, vecākiem vakarā viņi jānogādā mājās. Tā tas bija arī agrāk, kad bērni mācījās Upītē. Tagad pat ir vēl labāk, jo pēc mācībām Baltinavas vidusskolā bērni uz mūzikas un mākslas skolu aiziet kājām. Mums tikai atliek parūpēties, kā viņus vakarā atgādāt mājās.

A.Gaiduka: – Jā, tā ir kārtējā vēl viena pretruna. Es pat nezinu, ko te vēl komentēt.

I.Ņikuļina: – Kas ir svarīgi jaunai ģimenei – dzīvesvieta, darbavieta, bērnudārzs, skola, izbraucami ceļi. Pašvaldības politikai iedzīvotāju dzīvesvides uzlabošanā ir izšķiroša nozīme. Pamatskolas slēgšanas jautājumi vispār nedrīkstētu būt pašvaldības dienaskārtībā. Visiem iespējamajiem līdzekļiem pamatskolas jāsaglabā. Vidusskolas posma saglabāšana vai slēgšana ir pašvaldības un iedzīvotāju izšķiršanās jautājums. Protams, nav racionāli uzturēt vidusskolas vien 20 km attālumā vienu no otras, taču katrs konkrēts gadījums prasa atšķirīgu risinājumu. Jā, skolas esamība konkrētā teritorijā vēl negarantē skolēnu un viņu vecāku vēlmi tajā mācīties. Skolēnu uzticība skolai ir jānopelna. Un par to jau nu gan ir atbildīgs pats skolas kolektīvs.

Vairākās vietās Latvijā vietējām kopienām ar protesta akcijām vismaz uz laiku izdevies pasargāt skolas no slēgšanas. Skolu direktori ir pārliecināti, – pierobežā jāpiemēro mazāki skolēnu skaita kvantitatīvie rādītāji, lai būtu iespēja mācīties tuvāk mājām. Taču varas augstākajos gaiteņos, šķiet, to nesadzird. Vai negrib sadzirdēt?

I.Circene: – Skolu tīkla reformas vienmēr bijušas neērtas un emocionāli smagas. Jaunā pedagogu atalgojuma modeļa izstrāde ilgusi gandrīz divus gadus, arī Izglītības pārvaldes speciālisti aktīvi strādājuši pie šī modeļa aprobācijas, priekšlikumu sagatavošanas un iesniegšanas par izglītojamo skaita kritērijiem gan vidusskolas, gan pamatskolas posmā, pedagogu slodzēm. Regulāri informējam deputātus par aktuālo izglītībā, turklāt diskusijas un sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju turpinās un turpināsies. Pēc jaunā modeļa mūsu novadā pamatskolas posmā kvantitatīvais kritērijs ir par labu mums, tas nosaka piecus bērnus klasē. Savukārt kritērijs vidusskolas posmā nav tik izdevīgs.

L.Spridzāne: – Sakarā ar skolu slēgšanu nevienā protesta akcijā neesmu piedalījusies, bet esmu bijusi uz sarunām ar pašvaldības deputātiem pirms skolas slēgšanas. Tas ir labi, ka rīko sarunas un atļauj vecākiem un pedagogiem uzdot jautājumus, izteikt savu viedokli, bet vai cilvēki tiek sadzirdēti, tas ir cits jautājums. Kad uzzinājām par plānoto Upītes pamatskolas slēgšanu, tas mūs visus satricināja. Tā nebija tikai skola, tas bija mūsu dzīvesveids. Vecāki skolotāji Andra Slišāna vadībā apvienojās un sāka aktīvi cīnīties par skolas saglabāšanu. Tika rīkotas sapulces, braucām piedalīties Viļakas novada domes sēdēs. Mēs neklusējām. Piespiedām deputātus atbraukt uz Upīti un paskatīties cilvēkiem acīs – vecākiem, skolotājiem, bērniem. Tas bija emocionāli smags laiks, bet arī ļoti vienojošs. Atceros, kā Andris noorganizēja “Latvijas Radio 1” raidījuma “Krustpunktā” tiešraidi no Upītes. Mēs runājām ne tikai par mūsu skolu, bet arī par valsts attieksmi pret pierobežu, par to, ka izglītība laukos nozīmē daudz vairāk, nekā tikai mācību stundu norisi. Mūsu stāsts izskanēja gan Latvijas lielākajos interneta medijos, gan televīzijā un radio. Panācām, ka mūs sadzird. Un, lai arī skolu beigās aizvēra, šī cīņa nebija veltīga – iemācījām pašvaldībai, ka lēmumi nav jāpieņem aiz slēgtām durvīm, bez sarunas ar vietējiem cilvēkiem. Iedvesmojām līdzcilvēkus būt aktīviem, nepalikt vienaldzīgiem. Tā bija mana – mūsu ģimenes – ļoti personīga pieredze. Caur šo procesu piedzīvojām gan vilšanos, gan spēka pieaugumu. Un šodien, raugoties atpakaļ, varu teikt, ka šī cīņa mūs tikai saliedēja un padarīja stiprākus.

A.Gaiduka: – Mūsu novadam tas ir īpaši aktuāli. Dzīvs piemērs ir jautājums par Baltinavas un Rekavas vidusskolu 10.klašu neatvēršanu jaunajā mācību gadā, kas šobrīd ir apturēts. Zemāki kvantitatīvie rādītāji noteikti ir jāpiemēro. Kāda jēga ir izstrādātajam rīcības plānam Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam, ja nebūs priekš kā šo plānu realizēt? Proti, ja skola pierobežā neiztur plānotos kritērijus attiecībā uz skolēnu skaitu, nav teikts, ka pēc devītās klases bērns paliks novadā. Līdz ar to ir lielāks risks, ka visa ģimene dosies projām uz kādu lielāku pilsētu kopā ar bērnu.

I.Ņikuļina: – Var tikai priecāties par to cilvēku kategoriju, kuri prot korekti, argumentēti aizstāvēt savu viedokli, savas tiesības. Mūspuse ar protesta akcijām neizceļas. Nezinu, tas ir kūtrums vai neticība šādu aktivitāšu lietderībai. Skumji, ka pierobežas skolām, īpaši austrumu pierobežas skolām, ne no valdības, ne no nozares ministrijas netiek pievērsta ne mazākā vērība. Tas liecina, ka skolu pastāvēšanas jautājumi interesē tikai mūs pašus.

Ir pareizi uz skolu skatīties vien caur ekseļa tabulu? Ir taču bērni ar mācīšanās traucējumiem un tādi, kuri lielajās skolās nespēs iejusties vai netiks pieņemti. Ko darīt viņiem?

I.Circene: – Protams, bērnu labbūtību nevar mērīt tikai ar ekonomiskā izdevīguma mērauklu. Mums skolu tīkls sakārtots tā, lai iespēja mācīties būtu arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Uz skolu raudzīties tikai caur Excel tabulu nav pareizi, bet ir jāņem vērā, ka tā ir datos balstīta informācija, kas tiek analizēta. Arī mums ģimenēs ir savs budžets, un, ja nav līdzekļu, sākam izvērtēt, ko darīt un kā rīkoties, lai taupītu.

L.Spridzāne: – Visur stāsta, ka ir vajadzīga iekļaujošā izglītība, bet šādus bērnus lielās un prestižās skolas nemaz tā negrib uzņemt. Klasē arvien vairāk ir bērnu ar mācību traucējumiem. Te ir vairāki jautājumi – vai mazajās skolās pietiekami tiek finansēta šī iekļaujošā izglītība? Vai ir apmaksāti palīgi un asistenti?

A.Gaiduka: – Tieši šo es uzsvēru, atbildot uz pirmo jautājumu. Man vispār reizēm šķiet, ka mūsu izglītības nozari tiešām vada cilvēki, kuri neredz reālo situāciju skolās. Izvirza prasības, kritērijus, ievieš jaunas lietas, bet nonāk pretrunā ar pašu pieņemtajiem lēmumiem. Likvidēja lielāko daļu speciālās izglītības iestāžu, ieviesa iekļaujošo izglītību, bet skolēnu skaits klasē – 25. Neredzu loģiku. Redz situāciju, ka skolēniem ir zems matemātikas apguves/izpratnes līmenis, bet ceļ procentus, kas jāiegūst, lai būtu nokārtots eksāmens. Es kā vienkāršs skolotājs saprotu, ka problēma ir saturā, apjomā – kaut kas ir jāmaina tur, nevis jādzīvo ilūzijās, ka prasību celšana nodrošinās augstākus rezultātus.

I.Ņikuļina: –Vecākiem ir tiesības izvēlēties saviem bērniem mācību iestādi, kura spēj apmierināt viņu prasības. Jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, veidojot Balvu Amatniecības vidusskolu, biju pārliecināta, un šodien šī pārliecība nav zudusi, – jaunietim vai jaunietei nav jāsēž skolas solā līdz 19 gadu vecumam, lai, vidusskolu beidzot, bez profesijas papildinātu bezdarbnieku armiju. Cita lieta, ja turpina iet akadēmiskās izglītības ieguves ceļu augstskolā. Bet tad lietderīgāk būtu mācīties ģimnāzijā, un tādas iespējas mūsu novada jauniešiem ir. Ja vidusskola nevar nodrošināt tādas izglītības programmas, kas ļauj jaunajam cilvēkam pēc vidusskolas iekļauties darba tirgū, tad jādomā, vai nedzīvojam pārāk izšķērdīgi. Savukārt par tā saucamajiem kodu bērniem man ir savs viedoklis. Nesaskatu nekādu racionālu izskaidrojumu, ka vienā klasē mācas bērniņi ar īpašām vajadzībām un vispārējās izglītības programmas skolēni. Tātad skolotājam vienlaikus klasē ir jāstrādā ar divu dažāda līmeņa programmu bērniem. Tas nenāk par labu ne vieniem, ne otriem. Īpaši tiek apdalīti talantīgākie bērni, jo laiks, ko skolotājs var atlicināt viņiem, samazinās. Tā veidojas viduvējības. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vecāki dažkārt vēlas savus bērnus pārcelt uz citu skolu, lai tikai nevajadzētu mācīties kopā ar citas – atšķirīgas – programmas izglītojamajiem. Diemžēl šādu kodu bērnu ar katru gadu kļūst aizvien vairāk.

Jūsuprāt, ar skolu slēgšanu laukos tiks sasniegts cerētais mērķis?

Inese Circene: – Balvu novada pašvaldības mērķis nav slēgt skolas, drīzāk mēs priecātos par jaunu skolu atvēršanu. Izglītībā nepārtraukti notiek reformas, ministri mainās, un mēs nespējam līdz galam īstenot vēl iepriekšējo, kad jau nāk jauna reforma. Iespējams, ja no valsts finansējums tiks dots nevis uz skolēnu, bet gan uz programmu, tas varbūt ieviesīs kaut kādā mērā taisnīgāku pieeju visām skolām.

Ligita Spridzāne: – Ja mērķis ir lauku ciemu izzušana no Latvijas kartes, tad – jā. Šāda rīcība, piemēram, skolu slēgšana laukos, varētu novest pie šī rezultāta. Tomēr, ja mēs vēlamies saglabāt dzīvotspējīgas lauku kopienas, tad šāda pieeja ir jāvērtē daudz uzmanīgāk. Skolas slēgšana ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, kas ietekmē lauku cilvēku vēlmi palikt un dzīvot savās mājās.

Arnita Gaiduka: – Ar skolu slēgšanu laukos tiks veicināta iedzīvotāju aizplūšana uz pilsētām vai citiem reģioniem. Bērniem un jauniešiem izglītība noteikti nekļūs pieejaamāka. Vietējās kopienas zaudē savu centru, jo izglītības iestāde bieži vien pilda arī kultūras funkcijas. Globālāk skatoties, skolu slēgšana var vājināt lauku, šajā gadījumā – austrumu pierobežas reģiona, jebkādu attīstību.

Ināra Ņikuļina: – Esmu bijusi tuvu klāt izglītības procesiem novadā kopš 1976.gada. Divas no manām vadītajām skolām – Mežvidu pamatskola un Kupravas vidusskola – ir slēgtas. Izglītības ministri nākuši un gājuši, bet ir sajūta, ka izglītības satura pilnveidošanas aizsegā nereti notiek darbības imitācija. Ja izglītība ir ierocis, ar kuru var mainīt pasauli, tad skolu slēgšana laukos ir ierocis, ar kuru paši sev šaujam kājā.

Reiz bija... Kupravas pamatskola savu slēgšanu piedzīvoja 2014.gadā. Kopš tā laika skolas ēka jaunus saimniekus nav atradusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/557752496853433

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (04.04.2025.)

Kara ēnā

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Laikrakstu nākotne ir miglā tīta

Daudzi cilvēki tagad patērē ziņas no sociālajiem medijiem un citiem tiešsaistes avotiem, taču ne vienmēr ir viegli noteikt, kuri stāsti ir ticami un kuri – nepatiesi. Medijprasmes apmācība skolās kļuvusi par ierastu mācību stundu sastāvdaļu, turklāt iztirzājot tās dažādos aspektus. Tiesa, šoreiz nav stāsts par teoriju un jēdzieniem, bet kā vienas klases audzēkņi vērtē drukātās preses un pasta nākotni, tostarp, vai vēstuļu rakstīšana ar roku aiziet vai neaiziet nebūtībā.

Balvu Valsts ģimnāzijas direktores vietniece izglītības jomā Ināra Konivale pirms “Vaduguns” žurnālista tikšanās ar divpadsmit atraktīviem 10.a klases audzēkņiem atzina, ka ar skolēniem par medijpratību ir ļoti daudz runāts, piebilstot, ka jaunieši pārsvarā izmanto lietotni “TikTok”: “Gribas domāt, ka laikrakstiem un grāmatām ir nākotne, jo paši skolēni atzīst, ka mājās tas viss ir un ik pa laikam ieskatās gan laikrakstos, gan grāmatās. Mūsu skolēni atpazīst viltus ziņas, turklāt kritisko domāšanu kā caurviju prasmes attīstām visās mācību stundās.” Skolotājas teikto apstiprināja arī paši jaunieši, tostarp godīgi atzīstot, ka, piemēram, karš Ukrainā nav viņu pastiprinātā uzmanības centrā. Arī laikrakstu nākotne, viņuprāt, mēreni sakot, ir miglā tīta. “Par ko medijiem jāraksta? Vairāk jāpublicē informējošas fotogrāfijas,” izskanēja viena no versijām. Jāsecina, ka ģimnāzisti veikli atbildēja uz dažādiem žurnālista jautājumiem, ieskicējot jauniešu ikdienu, kā arī nākotnes plānus:

ü  Ģimnāzijā ir vislabākie skolotāji. Jā, dažreiz nākas nobastot arī stundas...

ü  Ko vecākiem atbildu, kā klājās skolā? Gāja slikti. Kāpēc? Lai pajokotu...

ü  Vislabākā skolotāja ir Eva Zučika. Ko novēlu skolotājiem Balvu Valsts ģimnāzijas 95 gadu jubilejā, kuru svinēsim 2.maijā? Lai viņiem ir līksmas un laimīgas ne tikai skolas, bet arī savas dzimšanas dienas. Pedagogiem iesaku riktīgi atpūsties SPA.

ü  Vai vecākiem jānāk uz skolas sapulcēm? Nē, es stundās labi uzvedos.

ü  Kurš no video apsveikumiem skolai visvairāk palicis prātā? Evas Zučikas teiktais.

ü  Nākotnē, visticamāk, dzīvošu kādā lielā pilsētā, kur labākas darba iespējas.

Ne mazāk interesantas un savdabīgas bija desmitklasnieku domas par žurnālistiku, par iespēju pašiem iejusties korespondentu statusā:

ü  Būtu interesanti dzirdēt citu cilvēku viedokļus, uzklausīt viņu dzīves pieredzi.

ü  Negribu būt žurnālists, jo dzīvē ir interesantāki darbi, kurus vēlētos pamēģināt. Kādi? Piemēram, kļūt par sportistu. Vai vēlētos, lai manus panākumus atspoguļo presē? Būtu labi, ja nofilmētu.

ü  Citiem par mani nebūs interesanti lasīt.

ü  Man patīk dzīvnieki. Ja dzīvnieks pazudis, vai par to jāraksta? Varētu! Es to uzrakstītu sociālajos tīklos. Iespējams, “Facebook”, kaut gan to neskatos.

ü  Vai gribētu būt žurnālists? Pamēģināt jau varētu, bet galvenais – nedabūt pa degunu.

ü  Ko darītu, ja man pateiktu, ka pēc pāris sekundēm jāuzdod jautājums Valsts prezidentam? Visticamāk, būtu pilnas bikses un neuzdotu nevienu jautājumu.

ü  Par žurnālistu nevēlos kļūt, bet tā ir interesanta profesija. Kāpēc? Tāpēc, ka uzzini daudz ko jaunu un vari izpausties. Tāpat var izmantot savu iztēli. Ja tu mīli savu darbu, tad tas arī paliks tavā sirdī. Jā, ir dienas, kad viss apnīk.

ü  Žurnālista profesija mani nesaista. Arī prezidents nevēlētos būt.

ü  Žurnālistiem ir pārāk liela konkurence. Mazpilsētā Balvos grūti kļūt par populāru žurnālistu.

ü  Par ko vēlētos rakstīt? Par kultūru..., kā arī patiktu intervijas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Kāds būtu mans jautājums? Kāda ir galvenā atziņa, lai cilvēks kļūtu sekmīgs? Personīgi man būtu divi atbilžu varianti. Mīli to, ko dari. Otrkārt, nepadoties.

ü  Negribu būt žurnālists. Tas ir grūts darbs, turklāt nevar daudz nopelnīt.

ü  1.aprīlis ir fantastisks datums, kad visus var izjokot. Manu joku grāmata ir bieza.

Patiesa ziņa vai viltus vēsts?

Balvu Valsts ģimnāzijas 10.b klases audzēkņi no neoficiāliem avotiem noskaidrojuši, ka skolas jubilejā ieradīsies Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Tāpat zināms, ka viņš, beidzoties prezidentūras termiņam, nolēmis uzsākt darbu ģimnāzijā kā vēstures skolotājs. 2023.gada 12.septembrī Balvu Valsts ģimnāzijā Valsts prezidents atzina, ka, viņaprāt, vēstures apguvei skolu izglītības programmā ir jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam, piebilstot: “Mēs esam vienā nometnē.”

10.a klases audzēkņi, lūgti izvērtēt, vai, viņuprāt, šī ziņa atbilst patiesībai, smaidot atzina, ka, visticamāk, nē. Pārzinot medijpratības pamatus, viņi zināja teikt, ka, pirmkārt, jāizmanto kritiskā domāšana. Otrkārt, jāpārbauda informācijas avots. Jāpiebilst, ka šo ziņu joku dienas priekšvakarā, lūdzot komentāru, “Vaduguns” nosūtīja prezidenta preses dienestam. Jāatzīst, atbildi nesaņēmām. Jāpiebilst, ka ziņā ir arī patiesības grauds, proti, Valsts prezidents 2023.gada 12.septembrī patiesi ciemojās ģimnāzijā.

Balvu Valsts ģimnāzijas 22. direktore Kristīne Lele uzsver, ka skolas 95 gadu jubilejā būs nebijusi akcija, proti, izlozē vienam skolēnam būs iespēja vinnēt 95 tortes.

Ģimnāzisti noraidīja iespēja, ka varēs vinnēt 95 tortes. “Varbūt sveces,” viņi jokoja. Savukārt direktores vietniece izglītības jomā Ināra Konivale lietišķi precizēja, ka Kristīne Lele ir 18.skolas direktore, par ko saņēma “Vaduguns” pārsteiguma balviņu.

Medijprasme Latgalē

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece, pēcdoktorante SANDRA SPRUDZĀNE: – Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. (21.03.2025.)

ALDIS PUŠPURS, Susāju pagasta iedzīvotājs: – Toreiz meloja vienīgā partija, tagad melo daudz politisko spēku. Toreiz liela daļa valsts ideoloģijai neticēja līdz galam, tagad daudzpartiju solījumu kakafonijā, īpaši tagadējās izglītības seklumā, orientierus atrast ir īpaši sarežģīti. Dažreiz uzdodu sev jautājumu, – kur (visās dzīves jomās) beidzas teātris un kur sākas īstā dzīve. (28.06.2024.)

Skolotāja, ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE: – Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara. (30.07.2024.)

Bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja MARIJA BITE: – Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. (30.08.2024.)

Balvu Novada muzeja vecākā speciāliste, vēsturniece RUTA AKMENTIŅA: – Muzejā glabājas arī visi 90.gadu “Vaduguns” numuri. Interesanti, ka pirmais eksponāts, kas pieņemts Balvu Novada muzeja krājumā un kā pirmais ierakstīts muzeja inventarizācijas grāmatā, ir tieši laikraksts “Vaduguns”. Šo avīzi ļoti bieži izmantoju arī savā darbā, jo tajā atspoguļotie notikumi šodien kļuvuši par vēsturi. (20.09.2024.)

Bijusī Balvu rajona padomes priekšsēdētāja REGĪNA KUĻŠA: – Tāpat atgādināšu, ka pirms neatkarības atjaunošanas ļaudīm bija iespēja apmeklēt tikai Padomju Savienības valstis. Kļūstot brīviem, man bija iespēja pabūt Somijā. Tur iebraucot, raudāju. Kāpēc? Uzdevu sev jautājumu, – kāpēc mēs nedzīvojam kā Somijā? Vitālijs, kurš pabija arī citās Eiropas valstīs, ģimenes lokā secināja, ka šitā mēs ilgāk pastāvēt nevaram. Tā bija ievirze, ka varam dzīvot labāk. (25.10.2024.)

RUTA CIBULE, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte: –Savukārt tās emocijas, kas šobrīd Balvos virmo ap latgaliešu valodu, manuprāt, devušas ļoti labu efektu. Piemēram, daudzi cilvēki, kuri līdz šim ikdienā latgaliski nerunāja, tagad to dara – kaut vai pārdevēja veikalā pie kases, zinot, ka es ikdienā sazinos latgaliski, ar mani sarunājas tieši tāpat. Pretrunas vienmēr pastāvēs, bet latgaliski jāraksta un šī valoda jākopj vairāk. Turklāt šobrīd Balvos ir tik daudz ienācēju no novada pagastiem, bet pareizie latvieši ir tik daudz izbraukuši labākas dzīves meklējumos, ka mūsu pilsēta ir krietni latgaliskāka, nekā pirms gadiem desmit. Var jau karot par vienu burtu pie pilsētas robežām (runa ir par nosaukumu ‘Bolvu nūvods’), bet mēs kļūstam latgaliskāki. (22.11.2024.)

Ekspresanketa – skolēnu viedokļi

1. Mana skola pēc 10 gadiem...

2. Laikraksti pēc 10 gadiem...

3. Pasta pakalpojumi un vēstuļu rakstīšana pēc 10 gadiem...

Arvis Voicišs. 1. Uzskatu, ka mana skola pēc 10 gadiem joprojām būs Balvu Valsts ģimnāzija, lai gan, iespējams, skolotāji būs nomainījušies. Skolā varēs iegūt labu izglītību, kā tagad. 2. Iespējams, laikraksti pēc 10 gadiem joprojām būs, jo vecāka gadagājuma cilvēki labāk izvēlas lasīt laikrakstus, nekā informāciju meklēt internetā. 3. Pasta pakalpojumi pēc 10 gadiem būs, jo bieži caur pastu tiek nosūtītas paciņas, kuras cilvēki vēlas saņemt. Iespējams, vēstuļu rakstīšana samazināsies, jo arvien retāk kāds raksta vēstules, jo bieži izmanto SMS saziņu.

Daniels Gergenreders. 1. Skola attīstīsies, paliks modernāka un vēl labāka. 2. Laikrakstu skaits samazināsies, jo cilvēku skaits paliks mazāks, kas to lasa. Visu varēs atrast internetā vai arī laikrakstus publicēs tikai internetā. 3. Pasta pakalpojumi paliks, bet vēstuļu rakstīšana gan jau izzudīs, jo nākotnē visu sūtīs caur dažādām lietotnēm. Daudz vieglāk un ātrāk ziņu ir aizsūtīt no telefona nekā vēstulē.

Alīna Šaicāne. 1. Būs aktīva, mācīsies daudz skolēnu. 2. Nebūs aktuāli, jo viss būs pieejam e-vidē. Ieteikums: laikrakstu varētu publicēt e-vidē, tad, iespējams, būs vairāk aktuāls un pirktspēja būs. 3. Manuprāt, jau tagad ir samazinājies vēstuļu (sūtītāju) apjoms. Nekad neesmu sūtījusi vēstules, bet pēc 10 gadiem vēstules un pasta pakalpojumi būs vēsture, jo ziņas var sūtīt īsziņās. Jācer, ka atjaunosies vēlme rakstīt vēstules.

Armands Noviks. 1. Būs tikpat kupla un ar tikpat zinošiem skolēniem. 2. Paliks mazāk populāri, jo informāciju vieglāk iegūt internetā. 3. Arī tiks izmantoti mazāk, jo vēstuļu vietā tiek izmantoti sociālie tīkli.

Roberts Jēkabs Ambarovs. 1. Būs daudz bērnu, kuri jāmāca, jo zināšanas ir visdārgākās un vissvarīgākās dzīvē. 2. Laikraksti pēc 10 gadiem vēl pastāvēs, jo tie ir izcili informācijas avoti veciem cilvēkiem, kuriem nepatīk lietot tehnoloģijas. 3. Manuprāt, pasta pakalpojumi vēl pastāvēs, bet piegādes veidi, pateicoties droniem, mainīsies. Vēstuļu rakstīšana izzudīs, pateicoties mobilo telefonu e-pastam un īsziņām, kuras ir daudz ātrākas un ērtākas par vēstuļu rakstīšanu.

Toms Silinieks. 1. Daudz kas nemainīsies, ja nu vienīgi būs vēl “jaunākas kompetences” un standarti vai eksāmenu latiņas. Nedomāju, ka kaut kas cits, kā skolas vide un mācīšanās veids, būs savādāks. 2. Iespējams, ka to vairs nebūs un ziņas tiks publicētas internetā, jo būs pavisam neliels lasītāju skaits, tāpēc arī nebūs jēgas izdot laikrakstus. 3. Varbūt, ka tā nebūs izzudusi pilnībā, jo tai jau sen ir daudzas alternatīvas, tomēr vēstules joprojām sūtīs. Pusaudži un jaunieši, protams, jaunumus lasīs internetā.

Nauris Stāmers. 1. Skola būs tāda pati, kā tagad. Domāju, nekas nemainīsies. 2. Laikrakstu vairs nebūs, jo mūsdienās strauji attīstās tehnoloģijas, visas ziņas būs viedtālruņos, datoros. 3. Pasta pakalpojumi būs pieejami, bet vēstuļu rakstīšana nebūs aktuāla. Pakalpojumi nepieciešami, lai varētu aizsūtīt vai saņemt kādu paciņu. Domāju, ka vēstules uz papīra nerakstīs tik daudz, kā tagad. Mūsdienās tās ļoti viegli un ātri var aizsūtīt viedtālrunī.

Austris Pauliņš. 1. Būs ar mazāk skolēniem nekā tagad, vai arī tieši pretēji. Vairāk mācīs ar modernām ierīcēm. 2. Nebūs vairs tik populāri. To, kas rakstīts laikrakstos, varēs izlasīt mobilajās ierīcēs. Būs izveidotas aplikācijas, kurās viegli var ieiet un izlasīt jaunākās ziņas. 3. Pasta pakalpojumi varbūt nedaudz samazināsies, jo, iespējams, vajadzēs aizsūtīt kaut ko, kas nav uzrakstāms e-pastā. Reti kurš rakstīs kādam vēstules. Pat bērni Ziemassvētku vecītim ziņu sūtīs īsziņā, nevis vēstulē.

Gvido Supe. 1. Būs lielāka un ar vairāk skolēniem. Būs 105 gadus veca. 2. Vairs nepastāvēs, jo viss būs internetā. Ja arī pastāvēs, tos būs sarežģītāk iegūt. 3. Vairs nebūs aktuāli, jo visu varēs izdarīt internetā. Iespējams, vēstuļu rakstīšana liksies kā laika izšķērdēšana. Pasta pakalpojumi joprojām pastāvēs, bet pārsvarā cilvēki izmantos pakomātus. Vēstuļu rakstīšana būs domāta ārzemēm.  

Mārcis Keišs. 1. Manuprāt, 10 gadu laikā Balvu Valsts ģimnāzijā nebūs nekādu lielu izmaiņu, jo tās nemaz nav nepieciešamas. Vienīgi ēdinātājs un skolotājas pamainīsies. 2. Mūsdienu pasaule attīstās uz priekšu, un visa informācija tiek publicēta internetā. Un, manuprāt, arī laikraksti būs pieejami internetā (elektroniski). Iespējams, vēl būs iespēja iegādāties avīzi, taču internetā būs krāsainas un interesantākas bildes. 3. Pasta pakalpojumi, manuprāt, neizzudīs, jo manās mājās tētis bieži saņem dažnedažādas vēstules ar rēķiniem u.c. Liekas, ka tas tā arī turpināsies nākamos 10 gadus. Pēc tam viss pāries elektroniskajā formātā. Daudzi sūta vēstules un pastkartītes saviem tuvajiem no dažnedažādām valstīm, daloties ar saviem piedzīvojumiem, tādā veidā dāvājot radiniekiem mazu suvenīru no ārzemēm.

Arsēnijs Semjonovs. 1. Mana skola ir un būs. Iespējams, citā statusā. 2. Laikraksti joprojām būs aktuāli, tikai ne manai paaudzei. 3. Pasts ir svarīgs, lai sūtītu lietas, bet vēstulēm nav nākotnes, jo ir e-pasts.

Eduards Mērnieks. 1. Vēl attīstītāka, modernāka un jautrāka. 2. Bagātīgāki un modernāki. Vairāk publicēs rakstus internetā. 3. Tie vairs nebūs izplatīti, tos izmantos tiešai lietu saņemšanai.

Skolotāju viedokļi

Ināra Konivale, direktores vietniece izglītības jomā. 1. Moderna, aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām; mācās radoši, inteliģenti, motivēti jaunieši; strādā izcili skolotāji; ir piebūve, kurā var darboties STEM jomā, veikt eksperimentus un laboratorijas darbus; ir novada metodiskais centrs. 2. Skaits samazinājies, bet kvalitāte paaugstinājusies; krāsaini numuri; katrai no mērķgrupām sava lapa atvēlēta – bērniem, jauniešiem, vidējai paaudzei, senioriem; daudz motivējošu interviju ar novada, pilsētas personībām, jauniešu elkiem. 3. Atgriezusies ar roku rakstītu vēstuļu ēra; nopērkami īpaši vēstuļu papīri (tikai pastā); ir darbs pasta darbiniekiem un pastniekiem.

Eva Zučika, 10.a klases audzinātāja. 1. Būs moderna iestāde, kurā skolēni mācīsies, izmantojot IT. Glītrakstīšana būs ieviesta kā mācību stunda. Ģimnāzijas skolēni būs motivēti jaunieši, kuri būs konkurētspējīgi darba tirgū, ar labām sirdīm, atvērtiem prātiem un cieņpilnu attieksmi pret līdzcilvēkiem. 2. Pastāvēs, bet laikraksti būs krāsaini. Varbūt rakstos būs norādīts QR kods, kas atvērs linku uz video vai detalizētāku informāciju, kas ir atspoguļota rakstos. Daļu laikrakstu veidos paši jaunieši, jo skolās žurnālistika tiks piedāvāta kā specializētais kurss. 3. Pasta pakalpojumi būs tikai pensiju iznēsāšanai. Diemžēl ar roku rakstītas vēstules jau ir vēsture.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/4103950793218326

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (28.03.2025.)

Skumstu es un skumsti tu...

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Lai arī skolu reforma sākusies salīdzinoši nesen, jau tagad manāmas zināmas tendences. Daļa Latvijas slēgto skolu paspējušas pārdzimt jaunā veidolā un turpina eksistenci, savukārt Latgalē aina nav tik iepriecinoša. Daudzas ēkas stāv bez pielietojuma un joprojām atrodas izsolēs. Kādēļ ir tā? Kur pašvaldību klupšanas akmens? Jautāsim novadu vadītājiem.

Dzīvojam laikā, kad uzņēmēji ir piesardzīgi

Edgars Mekšs, Ludzas novada domes priekšsēdētājs: – Skolu tīkla reformas process valstī vēl turpinās, tādēļ šobrīd grūti vērtēt, cik tā pareiza. Katra pašvaldība situāciju vērtē uz vietas un, protams, ir ieinteresēta, lai izglītības iestādes iespējami saglabātos, bet redzam, ka finansējuma trūkst gan valstī, gan pašvaldībās, un tad ir izšķiršanās. Turklāt arī valsts no pašvaldībām prasa optimizēt skolu tīklu, lai skolas var sasniegt zināmu izglītības kvalitāti. Neteikšu, tas ir pareizi vai nē, bet skolēnu skaits samazinās, tādēļ īpaši grūti saglabāt lauku skolas. Protams, arī tās esam slēguši gan pēc administratīvi teritoriālās reformas, gan laikā, kad pastāvēja atsevišķi novadi. Notika sapulces ar vecākiem, pedagogiem – process bija neizbēgams, un pienāca brīdis, kad sāpīgie lēmumi bija jāpieņem. Bet katra pašvaldība saprot, – ja kādā ciemā vai apdzīvotā vietā nav skolas, dzīvība tajā vietā apsīkst.

Kopš 2021.gada pēc administratīvi teritoriālās reformas tika pieņemti lēmumi par trīs skolu slēgšanu. Tā bija Pušmucovas pamatskola bijušajā Ciblas novadā, Salnavas un Mežvidu pamatskolas bijušajā Kārsavas novada teritorijā, un vēl tika pieņemts lēmums par Ciblas vidusskolas reorganizāciju, kur vidusskolas posmā vienā klasē bija pieci bērni. Arī šobrīd pietrūkst dotācijas, un mēs no pašvaldības budžeta piefinansējam gan Ciblas, gan Pildas pamatskolu. Taču tas nenozīmē, ka šīs skolas sarakstā ir nākamās, jo pašvaldība apstiprinājusi izglītības stratēģiju, kas tuvākajā laikā neparedz slēgt nevienu izglītības iestādi. Ir iecere reorganizēt divas pilsētas skolas – sākot ar 2026.gadu, notiks Ludzas pilsētas vidusskolas un Ludzas 2.vidusskolas apvienošana.

Pieredze ar slēgto skolu ēkām Latgales reģionā un arī mūsu novadā ir dažāda. Ir skolas, kas pagaidām ir pašvaldības bilancē, bet ir arī ēkas, kas atsavinātas. Kā piemēru varu saukt Nirzas pamatskolu, kas slēgta līdz 2021.gada administratīvi teritoriālajai reformai, un Istras vidusskolu. Pieļauju, ka tās tika iegādātas ar noteiktu mērķi attīstīt uzņēmējdarbību, bet situācija mainījās – piedzīvojām kovida laiku, karu Ukrainā, kas droši vien ietekmēja arī uzņēmējdarbības vidi. Pagaidām nekāda uzņēmējdarbība tur nenotiek. Tāpat tika atsavināta arī Ezersalas internātskola – līdz 2021.gada novadu reformai jau bija uzsākts atsavināšanas process, un ar visu zemes gabalu to iegādājās privātie uzņēmēji. Diemžēl arī tur šobrīd valda klusums.

Daudzi jautā, kas ir klupšanas akmens, kāpēc ēkas nevaram pārdot? Viens no būtiskiem faktoriem ir tas, ka slēgtās skolas lielākoties atrodas lauku teritorijā, tādēļ tur jābūt kādai specifiskai uzņēmējdarbībai, jo ēkas ir pietiekami lielas un nav kompaktas. Bet diemžēl lauku teritorijās arī ar ražošanas attīstību ir problemātiski. Vairāk par telpām uzņēmēji interesējas pilsētvidē, kur pieejams arī darbaspēks. Citos novados skolas pārveidotas par sociālās aprūpes centriem, bet mums pagaidām tādas vajadzības nav. Esam izveidojuši aprūpes centra filiāli Isnaudas pagasta Istalsnas ciemā, kur kādreiz bija bērnu nams un sakārtota ēka. Tagad arī Kārsavas pusē ir aprūpes centrs, un vēl mums ir SIA, kas sniedz šādus pakalpojumus. Šobrīd varbūt arī ir vajadzība vēl paplašināties, bet mēs apveram iespēju nevis izmantot slēgto skolu ēkas, kurās vajadzīgi pietiekami lieli ieguldījumi, bet slimnīcas infrastruktūru – veco korpusu.

Nenoliedzami slēgto skolu likteni ietekmē arī ģeopolitiskā situācija – esam pierobežas novads, turklāt pasaulē pilnīgi mainījusies situācija un dienaskārtība. Protams, uzņēmēji ir piesardzīgi. Ludzā veiksmīgi esam attīstījuši industriālo teritoriju, kur sabūvējām ražošanas ēkas, un tajās iegājis uzņēmējs. Šobrīd jau radītas 40 darbavietas, bet pēc plāna būs vairāk par 50. Bet šis process jau bija iesākts iepriekš – pirms kara. Šobrīd ar investoru piesaisti ir sarežģītāk, un arī esošajiem uzņēmējiem nav tik viegli laiki. Lai piepildītu bijušo skolu ēkas, tās esam piedāvājuši arī valsts sektoram cerībā, ka varētu atrast pielietojumu aizsardzības vajadzībām, taču pagaidām intereses par šiem objektiem nav.

Slēgtās skolas

• Briģu pamatskola – 2010.g.
• Ņukšu pamatskola – 2011.g.
• Nirzas pamatskola – 2018.g.
• Istras vidusskola – 2018.g.
• Ludzas novada vakara vidusskola – 2019.g.
• Salnavas pamatskola – 2022.g.
• Pušmucovas pamatskola – 2022.g.
• Mežvidu pamatskola – 2022.g.
• Ciblas vidusskola reorganizēta par pamatskolu – 2024.g.

 Gandrīz visās slēgtajās skolās notiek darbība

Ārijs Vucāns, Preiļu novada domes priekšsēdētājs: – Skolu tīkla reforma tika pieteikta pirms nepilniem diviem gadiem, un tās ietvaros notikušas desmitiem, ja ne simtiem dažāda formāta darba sanāksmes. Vienīgais taustāmais visa šī darbietilpīgā un dārgā procesa rezultāts ir atbildīgās ministres atlaišana ar pieteikumu, ka jaunajai ministrei jāpabeidz iesāktā reforma. Ir sens teiciens, ka valstij, kurai nav naudas reformu veikšanai, nav naudas arī strādāt pa vecam. Tā kā reformu nav izdevies realizēt, tad katrs novads lēmumus par skolām pieņem, vadoties no vietējiem apstākļiem. Ir loģiski, ka, krītoties bērnu skaitam, tiek optimizēts arī skolu skaits. Reformas ietvaros pieteiktās administratīvā regulējuma izmaiņas padarītu šo procesu plānveidīgāku, iedzīvotājiem saprotamāku, tāpēc ceru uz sekmīgu reformas pabeigšanu.

Preiļu novadā šobrīd ir septiņas vispārizglītojošās mācību iestādes, kurās uz mācību gada sākumu kopā mācījās 1406 skolēni. Plānojam, ka vidusskolas posma programmas ar jauno mācību gadu būs pieejamas Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā un Aglonas vidusskolā, pārējās skolās būs pieejamas pamatskolas posma programmas.

Lielākā daļa slēgto skolu tiek izmantotas citiem mērķiem. 2024.gadā slēdzām Salas sākumskolu, tagad tajā ir izvietota bibliotēka, kopienu centrs un skolas ēka pielāgota citām aktivitātēm. 2022.gadā nodevām atsavināšanai Silajāņu pamatskolas ēku kompleksu, kurā tagad būs augsta līmeņa atpūtas komplekss. Savukārt bijušās Dravnieku pamatskolas telpas daļēji tiek izmantotas dažādām vietējo iedzīvotāju sportiskām aktivitātēm. Vanagu pamatskolas ēkā turpina darboties bibliotēka, šobrīd sācies darbs pie idejas pārveidot to par mākslinieku rezidenci, bet Vārkavas pamatskola pārbūvēta par pansionātu. Līdz ar to var teikt, ka Preiļu novadā gandrīz visās slēgtajās skolās turpinās dažāda veida darbība.

Nereti sabiedrībā tiek diskutēts par to, kādēļ slēgto skolu ēkas netiek plaši apsaimniekotas. Iedzīvotāju skaita samazināšanās, pakalpojumu centralizācija, digitalizācija ir ilgtermiņa tendences, kuru rezultātā pašvaldības funkciju pildīšanai nepieciešamo ēku skaits reģionālajās pašvaldībās samazinās. Ēku, tajā skaitā skolu, pārbūve vai pielāgošana citām funkcijām prasa dzīvotspējīgas, ekonomiski pamatotas idejas, un parasti arī lielus finanšu ieguldījumus. Līdz ar to jārēķinās, ka pārredzamā nākotnē šī situācija saglabāsies. Viens no risinājumiem ir atsavināt īpašumus par cenu, kas ir zemāka par tirgus cenu, lai ēkas nepaliek neapsaimniekotas.

Slēgtās skolas

• Vārkavas pamatskola – 2016.g. (reorganizēta par PII, administratīvi pievienojot Vārkavas vidusskolai)

• Preiļu novada Vakara (maiņu) un neklātienes vidusskola – 2018.g.
• Priekuļu pamatskola – 2018.g.
• Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) Grāveru pamatskola – 2019.g.
• Škeltovas pamatskola – 2019.g.
• Sīļukalna pamatskola – 2020.g.
• Dravnieku pamatskola – 2021.g.
• Rušonas pamatskola – 2022.g. (slēgta, pievienojot citai izglītības iestādei)
• Rimicānu PII – 2023.g. (pirmsskolas izglītības iestāde slēgta, pievienojot citai izglītības iestādei)
• Salas sākumskola – 2024.g. (reorganizēta, pievienojot Riebiņu vidusskolai)

• Pelēču pamatskola – 2024.g. (reorganizēta, pievienojot Preiļu 1.pamatskolai)

 Situācijas – dažādas, katrai – savs risinājums

Sergejs Maksimovs, Balvu novada pašvaldības vadītājs: – Skolu tīkla reforma notiek pilnā sparā, taču jāsaprot, ka izglītības iestādes Latvijā netiek slēgtas reformas, bet gan zemā demogrāfijas līmeņa dēļ. Un, ja kāds cīnās pret skolu slēgšanu, tad tā ir cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Mēs zinām, ka Latvijas brīvvalsts laikā būvēja jaunas skolas, jo skolēniem nebija vietas. Šobrīd iemesli skolu slēgšanai ir zems demogrāfijas līmenis, cilvēku izbraukšana un uzņēmējdarbības attīstība, kas ir ļoti būtisks faktors. Ja pierobežas pagastos neattīstītos ražošanas saimniecības “Kotiņi”, “Amatnieki”, “Rozītes”, “Ūdri” un citas, daudzas izglītības iestādes vairs nepastāvētu – vismaz tādā veidā, kā tagad. Skolas vairs nav arī Kupravā, kur, tiklīdz aizvērās drenu cauruļu rūpnīca un lielākā daļa cilvēku aizbrauca, to slēdzām. Senioriem bērni nedzimst, viņi neiet skolās, tādēļ man kā pašvaldības vadītājam galvenais ir noturēt infrastruktūru. Tajā pašā laikā Pierīgā ļoti akūta problēma – skolēniem pietrūkst vietu un skan aicinājums būvēt jaunas izglītības iestādes. Manuprāt, tā ir nepārdomāta reģionālā politika. Mēs runājam par vienu Latviju, kur vienā vietā skolas jābūvē, bet otrā – jāslēdz.

Šobrīd situācija ar izglītības iestādēm Balvu novadā ir ļoti atšķirīga – ieskaitot to, ka ir skolas, kurās nespējam nodrošināt visas normas. Ir izglītības iestādes, kuru klasēs skolēnu ir vairāk, nekā to pieļauj telpas lielums. Bet tajā pašā laikā ir skolas, kurās mācās viens vai divi skolēni klasē. Tādēļ mums izdevīgs jaunais skolu tīkla modelis, kas paredz, ka valsts finansē programmu, nevis nauda seko skolēnam. Viena lieta, par ko mums būtu jārod kompromiss ar Izglītības un zinātnes ministriju, ir sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu klašu komplektācija jeb kvantitatīvie rādītāji. Kaut kādā mērā bijām vienojušies par skolēnu skaitu pierobežas pamatskolās, bet joprojām paliekam katrs savās domās par vidusskolas posmu. Par to turpināsim diskusiju un, izejot no šiem noteikumiem, pieņemsim lēmumu vai arī vienosimies, ka valsts segs savu daļu vidusskolas posmā un pašvaldība piemaksās. Var, protams, aizslēgt lielāko daļu skolu, kā to darījuši kaimiņu novadi Gulbene un Alūksne, atstājot vien dažas. Bet pēc šīs reformas kaut kā nav manāma šo novadu straujā ekonomiskā attīstība un uzplaukums.

Ja runājam par slēgto skolu ēkām, tās šobrīd pielāgojam un izmantojam uzņēmēju vajadzībām, no kuriem ir samērā liela interese. Piemēram, no 19 tūkstošiem eiro Medņevas bērnudārza ēka pārdota par 30 tūkstošiem, un par to cīnījās trīs pretendenti. Savukārt par slēgto skolas ēku Žīguros izrādījuši interesi gan ārvalstu investori, gan vietējā reģiona uzņēmēji. Šajā gadījumā pieņēmām lēmumu no skolas teritorijas atdalīt stadionu, lai neradītu sportošanas riskus pagasta iedzīvotājiem. Ja runājam par Žīguru skolu, no investora bija interese par privātā pansionāta izveidošanu ārzemniekiem. Ar Viduču pamatskolas ēku Medņevā ir savādāk, ēkas ķieģeļu fasāde ir jāremontē – tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc slēdzām. Uzņēmējam interese ir, viņš vērtē, kā pielāgot vai pārbūvēt. Kā priekšrocība skolā ir 450 m2 liels angārs, ko var izmantot uzņēmējdarbībā.

Daudzi jautā, – kādēļ visām skolām neatrodas atrast saimniekus? Tas atkarīgs no ekonomiskās rocības un politiskās kultūras. Neviens investors neies uz novadu, kur kāds visu laiku saka, ka dzīvojam slikti, jo – kādu ziņu mēs investoriem raidām? Protams, iespaidu uz procesiem atstāja arī kovida laiks un joprojām notiekošais karš Ukrainā. Manuprāt, lai kaut kas notiktu ar slēgto skolu ēkām, vairāk jāsatiekas, jārunā ar uzņēmējiem un jādomā, kā attīstīt uzņēmējdarbību. Situācijas ir dažādas. Par to pašu Kupravas skolu tik daudz ko esam domājuši un piedāvājuši. Šobrīd viens no risinājumiem ir interese no kino industrijas par rūpnīcas teritoriju. Ja Straume var iegūt “Oskara” balvu, tad arī Kupravā var attīstīt kino industriju. Manuprāt, ēka nav problēma, uz to nav jākoncentrējas. Protams, varam uz tām pārcelt pašvaldības iestādes, kā to izdarījām Vectilžā, kur uz bijušā bērnudārza telpām pārcēlās visas iestādes. Tai pašā laikā mums ir arī pozitīvais piemērs – Upītes kopiena, kur paši uztur slēgtās skolas ēku. Katrai skolai ir savs risinājums. Varbūt ir vietas, kur ēka vienkārši jānojauc, tādēļ beidzam raudāt un netaisām raudu mūri no skolas ēkām. Laiki mainās, un mums jāmainās tiem līdzi, attīstīsim uzņēmējdarbību.

Slēgtās skolas

           Kupravas pamatskola – 2014.g.

• Mežvidu pamatskola – 2014.g.
• Briežuciema pamatskola – 2017.g.
• Vectilžas pamatskola – 2016.g.
• Upītes pamatskola – 2018. g.
• Krišjāņu pamatskola – 2018.g.
• Baltinavas internātpalīgskola – 2018.g.
• Tilžas internātpamatskola – 2019.g.
• Vīksnas pamatskola – 2022.g.
• Žīguru pamatskola – 2022.g.
• Viduču pamatskola – 2024.g.
• Žīguru PII “Lācītis” – 2018.g.

• Medņevas PII “Pasaciņa” – 2024.g.

Jo ātrāk atrod saimnieku, jo labāk

Juris Guntis Vjakse, nekustamo īpašumu vērtētājs: – Pēdējos gados pierobežā reorganizāciju piedzīvojušas daudzas skolas, kas līdzi nesušas arī ēku iztukšošanos. Pašvaldības ar skolu ēkām rīkojas dažādi, tostarp arī rīkojot izsoles par to pārdošanu. Skolu, kuras nonākušas izsolēs, bijis daudz, un ne tikai Latgalē. Jautājums ir, – kurā brīdī mēs tās vērtējam un kādā stāvoklī tās ir?

Kopumā, nosakot īpašuma tirgus vērtību (sākotnējo pārdošanas cenu), tiek vērtēti 10 - 20 kritēriji, no kuriem kā galvenos varu minēt reģionālo izvietojumu, fizisko stāvokli, ekonomiski pamatotas izmantošanas iespējas, inženierkomunikāciju esamību/neesamību un stāvokli, telpu plānojumu. Un te nav runa tikai par skolām, bet arī par tādām publiskajām ēkām kā pagastmājas un bērnudārzi. Šeit laikam vietā būtu populārais teiciens, ka tā ir lēmējvaras politiskā izšķiršanās, vai un kurā brīdī īpašums tiks atsavināts. Nācies vērtēt gan tikko slēgtas skolas, kad no slēgšanas brīža nav pagājis pat pusgads, gan arī tādas, kas slēgtas pirms 10-15 gadiem, faktiski graustus. Skaidrs, ka, raugoties no uzņēmēju viedokļa, viņi grib iegādāties nevis nosaukumu, bet īpašumu, ko varētu pielāgot saimnieciskai darbībai. Viņi apzinās, ka ēkās būs jāinvestē, un labi zina, kurās ir vai nav jēga to darīt.

Nešaubīgi, ka īpašumi Latgalē ir lētāki nekā, piemēram, Pierīgā, jo jāņem vērā reģionālās atšķirības, uzņēmējdarbības vides aktivitātes, attīstības indeksi, riska un citi faktori (tai skaitā ģeopolitiskais aspekts). Ir tirgus datu bāzes, kas pieejamas ne tikai vērtētājam, bet arī lielākajai daļai pašvaldību izpilddirektoriem, nekustamo īpašumu speciālistiem. Šajos datos apkopota visai plaša informācija, kuru izanalizējot un apstrādājot, var gūt izpratni par šo vai citu īpašumu – tā veiksmīgāko pielietojumu tagad un nākotnē. Cepuri nost tām pašvaldībām, kas izlemj par labu īpašumu atsavināšanai un tad to arī mērķtiecīgi realizē.

Ja runājam par Latgali, šādas funkcionalitātes īpašumu tirgus vērtības ir no pāris tūkstošiem eiro līdz pat 30-50 tūkstošiem. Manuprāt, alošanās un maldi no lēmēju puses ir uzskats, ka šīs ēkas ir kaut kas īpašs. Tā nav, jo vairumā gadījumu tās pēc atsavināšanas būtiski jāpārplāno, kas maksā laiku, naudu, investīcijas, attieksmi. Viens gan ir skaidrs – privātais vienmēr apsaimniekos saprātīgāk un lietderīgāk, nekā to dara publiskais apsaimniekotājs. Liela daļa pašvaldību saprot un nelolo nepamatotas cerības, ka izsolē nodotie īpašumi tiks atsavināti, ienesot pašvaldību budžetos simtiem tūkstošus eiro. Lai arī laiku atpakaļ īpašumi veiksmīgi darbojušies, realizējot kādu no pašvaldības funkcijām, tas nenozīmē, ka tie būs tikpat veiksmīgi izmantojami komercijā.

Ja nekustamais īpašums ilgāk par diviem gadiem stāv bez pielietojuma (ēkās nav apkures, ūdens cirkulācijas, nedarbojas kanalizācijas un ventilācijas sistēmas), tas sāk degradēties, kā rezultātā pievilcība tirgū un cena samazinās. Vērtējot šīs ēkas, mēs skatāmies uz to, cik apjomīgi finanšu līdzekļi potenciālajam ieguvējam būs jāiegulda, cik ilgā laika periodā tos iespējams atpelnīt. Un tie ir ļoti dažādi cipari. Gadu laikā gūta atziņa, – cik kompetenti un prasmīgi ir pašvaldību speciālisti, tik veiksmīgs risinājums tiek piedāvāts lēmējvarai. Manuprāt, arī lēmējiem biežāk vajadzētu runāt un konsultēties ar uzņēmējiem, ko gudri un tālredzīgi vadītāji arī dara. Biznesa pārstāvji zina, ko konkrētajā īpašumā varētu darīt, cik ēkās jāiegulda, cik ilgā periodā šie ieguldītie līdzekļi atpelnīsies.

No pašvaldību puses pārsvarā redzamas vienas un tās pašas kļūdas, visbiežākā no tām ir nepamatota laika vilcināšana un nespēja vienoties. Viens uzskata, ka tukšās ēkas jāpārdod, otrs, ka jānomā, cits stingri paliek pie tā, ka nevajag pārdot, utt. Līdz ar to pēc laika nākas redzēt īpašumus, kas stāv tukši, pamesti un neapsaimniekoti. Ir valstis, kurās darbojas tā sauktais viena eiro princips, kur īpašumus pārdod par vienu eiro, lai tikai tos kāds paņemtu. Mūsu Iepirkumu likums to neļauj, bet tāpēc jau ir lēmēji, speciālisti, eksperti, kuri var izstrādāt vairākus tehniski ekonomiski pamatotus variantus, ko ar šādiem īpašumiem varētu darīt. Ja paskatāmies demogrāfiju, populāciju, redzam, ka šādi tukšie īpašumi būs vēl un vēl. Protams, cits jautājums ir par to, vai skolu slēgšana ir pareizais risinājums, bet tā patiesi ir cita diskusija. Brīdī, kad tas jau nolemts un skola vai publiskā ēka paliek tukša, viens ir pilnīgi skaidrs – jo ātrāk tam tiks atrasts saimnieks, jo tam būs kaut kāda jēga.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/23910601655207930

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (21.03.2025.)

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Jāatrod jauni veidi, kā sasniegt savu lasītāju

Laikā, kad īpaši aktuāla ir uzticamas informācijas, uzticamu informācijas avotu pieejamība iespējami plašākam iedzīvotāju lokam, nenovērtējama ir reģionālo mediju loma. Taču pēdējos gados sabiedrībā arvien skaļāk izskan satraukums par reģionālo mediju nākotni, jo lasītāju skaits rūk, reklāma kritiski samazinās, savukārt cilvēki aizvien vairāk patērē sociālos medijus. Kā klājas reģionu laikrakstiem un vai tiem ir nākotne, – to centīsimies noskaidrot sarunā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošo pētnieci, pēcdoktoranti SANDRU SPRUDZĀNI.

Diezgan daudz esat analizējusi un pētījusi reģionālos laikrakstus un to saturu. Vietējā avīze šodien un pirms gadiem 20. Tās vispār ir iespējams salīdzināt?

– Ja runājam tieši par reģionālajiem medijiem, negribētu teikt, ka tie mainījušies, jo saturs, par ko raksta vietējie mediji, tāpat kā žurnālistikas tendences, nemainās. Vietējais medijs joprojām strādā vietējai kopienai, un tā ir tā atšķirība un specifika, kādēļ šiem laikrakstiem joprojām ir lasītāji. Kopienas iedzīvotāji tajā var izlasīt ne tikai par to, ko dara vai nedara vietējā vara, bet arī par pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, kaimiņu vai priekšnieku. Pēc reģionālo mediju tirāžas datiem redzu, ka laikraksti piecu gadu periodā ir krietni zaudējuši savus lasītājus (ar atsevišķiem izņēmumiem). Savukārt, ja runājam par izmaiņām, viens ir tehniskais izpildījums, kad jau pirms daudziem, daudziem gadiem laikraksti pārgāja uz krāsainajām versijām un izveidoja savas mājaslapas, otra šobrīd aktuāla izmaiņa – veidi, kā uzrunāt digitālo lasītāju. Šobrīd daudzi reģionālie mediji sāk izmantot digitalizācijas projektu un tā dažādās iespējas, piemēram, uzlabo mājaslapu, piedāvā iespēju lasīt laikrakstu digitāli vai arī, piemēram, caur mobilajām aplikācijām. Taču jāatceras, ka šajā kontekstā svarīgi ir arī mediju lietošanas paradumi, kas ieviesuši jaunās tendences un savā ziņā medijam liek domāt par veidiem, kā uzrunāt mērķauditoriju un sasniegt savu lasītāju. Bet, protams, nevar apgalvot, ka, ieviešot digitālo saturu, viss labi aizies, nav iespējams apgalvot, ka laikrakstiem būs lielāka tirāža un vairāk lasītāju. Manuprāt, vislielākā ietekme ir laikraksta saturam un tā kvalitātei.

Vispirms Preiļu “Novadnieks”, tad laikraksts Dobelē, pagājušogad darbību beidza arī reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”. Vai šī tendence nerada satraukumu? Tie tādi atsevišķi gadījumi vai tomēr sākums lielākiem procesiem?

– Par reģionālās preses izmiršanu runā jau labu laiku, bet tomēr neuzskatu, ka atsevišķu laikrakstu darbības pārtraukšana ir zīme tam, ka visi reģionālie mediji aizies pa burbuli. Arī “Ludzas Zemes” gadījumā nebija tā, ka vainīgas tikai finansiālas problēmas. Ja laikrakstam ir savs lasītāju loks, saturs, ar ko spēj piesaistīt, tā nav reģionu parādība, ka viens pēc otra tie tiks slēgti. Vasarā Krāslavā notika Kultūras ministrijas rīkota diskusija ar mediju vadītāju un ekspertu piedalīšanos, kurā paudu domu, – ja medijs nesaņem finansējumu (runa par Mediju atbalsta fondu), iespējams, problēmas tomēr ir ar atbilstošas kvalitātes un satura nodrošināšanu. Varbūt tomēr netika īstenoti atbilstoši kritēriji vai bija pārkāpumi? Būtībā šie MAF projektu konkursi nepieprasa neko ārkārtēju – pilnveidoties, apgūt jaunas prasmes, meklēt citus veidus un pieejas, kā atainot konkrēto tematu. Un varbūt tematus, kas līdz šim nemaz nav skarti?! Mūsdienu lasītājs kļuvis nevis informētāks, bet prasīgāks, jo informācijas plūsma ir pietiekami plaša. Ja vietējais laikraksts atrod savu nišu un specifiku, kā uzrunāt lasītāju, tad viņš noteikti ir ieguvējs. Un atsevišķiem medijiem tas joprojām izdodas.

Pašlaik reģionālie mediji knapi savelk galus un izjūt profesionāļu trūkumu. Jaunieši, kuri absolvē augstskolas, labprātāk paliek galvaspilsētā, nevis dodas uz reģioniem. Kādēļ tā notiek?

– Jāsaka, ka kopumā mazinājusies studentu interese par žurnālistikas studijām ne tikai pie mums, jo savulaik Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā piedāvājām maģistra studiju programmu “Reģionālie mediji un komunikācija”, bet arī citās augstskolās Latvijā. Lejupslīde vērojama arī studentu interesē un vēlmē daudz apgūt, jo šīs studijas virziens pieprasa ļoti plašas un dziļas zināšanas – tā nav tikai rakstīšana vai tikai intervēšana. Ir arī informācijas atlase, apkopošana, izvērtēšana, kas ir ļoti darbietilpīgs un laikietilpīgs process. Tātad viens iemesls varētu būt šīs jomas sarežģītība vai tas, ka žurnālistika prasa daudz prasmju un zināšanu. Otrs – pēdējā laikā pamanāmā vēršanās pret žurnālistiem sabiedrībā, neuzticība, jo viņi tiek asociēti ar kādu, kas “nes informāciju”, kas cilvēkam šķiet nepieņemama. Sabiedrība kopumā neuzticas valdībai un arī medijiem. Kā trešo minēšu reģiona ekonomisko faktoru – atalgojumu, kas šajā nozarē noteikti nav augstākais. Un tā nav tikai Latgales reģiona problēma. Kā šo situāciju izmainīt? Viens no risinājumiem, ko savā ziņā parādīja arī kovida laiks, ir kļūt fleksiblākiem, piemēram, darba organizācijā un veidot sadarbību ar jaunajiem speciālistiem attālināti, ļaujot izmantot dažādas darba formas, ko daudzi praktizē joprojām.

Runājot par reģioniem, noteikti nevaram nepieminēt tā sauktos laikrakstu izstrādājumus – pašvaldību izdotās avīzes, kuru ražošana un izplatīšana arī ir negodīgas konkurences pamatā. Jūs saskatāt draudus no šiem laikrakstu izstrādājumiem?

– Jā, diemžēl joprojām tā ir problēma, jo nereti sabiedrība neatšķir, kas ir neatkarīgs laikraksts, kura saturu rada žurnālists, un kas – bezmaksas pašvaldības izdevums, kura saturu visbiežāk rada sabiedrisko attiecību speciālisti. Sabiedrībā kopumā nav izpratnes par šīm atšķirīgajām jomām. Šķiet, par to jau tik daudz tiek runāts, bet vienalga ir situācijas, kurās parādās nezināšana vai medijpratības trūkums par šīm sabiedrības tendencēm. Protams, ir saprotams – ja cilvēkam tiek piedāvāts kāds produkts, viņš izvēlēsies to, kas ir bez maksas. Ļoti labi, ka ir kaut kāda kritiski domājošākā sabiedrības daļa, kas spēj atšķirt un saskata, kur ir žurnālistikas ieguldījums un kur tā nav, spēj identificēt arī slēpto reklāmu. Šobrīd gan pašvaldību izdevumiem ieviesti nedaudz stingrāki noteikumi, bet jebkurā gadījumā ir daudz cilvēku, kurus apmierina šī savā ziņā niecīgā reklāmas daļa, un viņi uzskata, ka no pašvaldības laikraksta saņēmuši visu pietiekamo informāciju. Bet šie cilvēki sev nav uzdevuši jautājumu, – kā šajā izdevumā nav? Vai rakstos ietverta viedokļu daudzveidība? Protams, nav. Vidusmēra lasītājs neuzdod jautājumus, – viņš izlasa un viņam šķiet, ka ar to pietiek – tā bija informācija, kas bija jāsaņem. Veicot pētījumus, reģionu mediju redaktori pašvaldību laikrakstus joprojām atzīst par problēmu, un ne tikai Latgalē, bet arī citviet reģionos. Ar tiem joprojām jākonkurē, un pie tam vēl ar augstajām tirāžām, kas pašvaldību laikrakstiem nereti ir 2-3 reizes lielāka. Un tad rodas jautājums, – cik tas taisnīgi, ka vietējam medijam jādomā, kā izdzīvot, pašam jāsameklē reklāmdevēji, īpaši ņemot vērā, ka šobrīd vērojams totāls reklāmas kritums, jādomā, kā nodrošināt žurnālistu apmaksu un radīt kvalitatīvu saturu. Tai pat laikā pašvaldību laikrakstos par diezgan augstām summām tiek radīts saturs, kura pamatā nav ne žurnālistikas procesu izpētes, ne viedokļu daudzveidības. Tādēļ joprojām gan žurnālisti, gan reģionālo mediju redaktori norāda uz šo negodīgo konkurenci.

Pieminējāt, ka cilvēki joprojām nespēj atšķirt neatkarīgu laikrakstu no pašvaldības izdevuma. Bet kā parastam lasītājam mūsdienās, kad informācija pieejama visos iespējamajos portālos, izšķirt un saprast, kas ir patiesība un kas – meli?

– Ja runājam par drukātajiem medijiem, dezinformācija nav tik izteikta, lielākā ļaunuma sakne ir sociālie mediji. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem, hibrīdkarš jau notiek sociālajos medijos, kur tiek ietekmēti vai uzpirkti cilvēki. Esmu uzsākusi pētījumu (“Mediju lietošanas ietekme uz robežas iedzīvotāju drošības sajūtu: riska uztveres analīze”) par to, kā mediji ietekmē cilvēku drošības sajūtu, un intervijās uzdodu jautājumus, kā sabiedrība jūtas. Jāteic, ka vietējie vai nacionālie mediji nav lielākais drauds, kas liek justies nedroši. Lielākās bažas vai apdraudējumu sabiedrība sajūt no sociālajiem medijiem. Bet kopumā, runājot par šo tematu, sabiedrība saka, ka jau ir nogurusi, līdzīgi kā kovida laikā. Mēs bijām noguruši no ziņām par kovidu, bet tagad cilvēki noguruši no ziņām par karu. Savā ziņā redzama vienaldzība, kas attiecīgi var radīt arī nevēlēšanos patērēt kvalitatīvu saturu.

Šķiet, ka par dezinformāciju jau runāts pietiekami…

– It kā jā, taču uzskatu, ka tā joprojām ir nopietna problēma, un šo nopietnumu rada nezināšana vai neizpratne par mediju vidi. Minēšu piemēru. Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. Tādēļ ir ļoti labi, ka atsevišķos medijos lasāmi raksti par dezinformāciju vai dalīšanās ar apkrāpšanas piemēriem. Lai kā šķiet, ka par dezinformāciju runāts pietiekami daudz, pieredze liecina, ka jārunā vēl un vēl. Medijs nevar izglābt visu pasauli, bet kaut vienu vai divus lasītājus, kuri tam pievērsīs uzmanību, var. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šobrīd kara kontekstā šis temats joprojām ir aktuāls un nekur nav pazudis.

Lai stiprinātu vietējo mediju pastāvēšanu, Sabiedrības integrācijas fonds izveidojis Mediju atbalsta programmu, pateicoties kurai ir iespēja saņemt papildus finansējumu. Bet mediju pamatuzdevums taču nav dzīvot uz programmu naudām, bet radīt sabiedrībai nozīmīgu saturu un informāciju.

– Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā uz Tartu universitāti un ar profesori tieši runājām par Mediju atbalsta programmu, kāda ir pie mums Latvijā. Profesore pastāstīja, ka šāda iecere tika apspriesta arī Igaunijā, bet igauņu mediji uzreiz pateica, ka neņems naudu no valsts, paredzot, ka, iespējams, varētu būt kaut kāda ietekme. Jā, šāds atbalsts varētu radīt bažas par kaut kādu ietekmi, bet pieredze rāda, ka Latvijā noteiktie kritēriji atbalsta saņemšanai ir korekti, precīzi un atbilstoši. Medijs var atrast sev piemērotāko nišu vai tematu, kurā startēt un parādīt sevi. Bet no biznesa viedokļa, protams, tas īsti pareizi nav, jo medijam savā ziņā tas ir papildu ienākums. Tai pat laikā no reģionālajiem medijiem dzirdam, ka bez papildu finansējuma tie nespēs pastāvēt, un tas kaut kādā veidā grauj žurnālistikas kvalitāti. Arī sabiedrība, iespējams, novēršas, mazāk uzticas, zinot, ka pie raksta ievietots logo, kas nozīmē, ka saturs apmaksāts. Šeit ir divas puses – medijiem tas ir atbalsts, bet žurnālistikas jomai kopumā rada bažas par neatkarību un satura kvalitāti. Ļoti svarīgi ir, kā pēc tam tas viss tiek monitorēts.

Reģionālo laikrakstu slēgšana rada pamatotu satraukumu par “ziņu tuksneša” veidošanos ne vien pašu satura veidotāju vidū, bet arī valsts mērogā. Kā, Jūsuprāt, valsts atbildīgās amatpersonas raugās uz mediju nākotni Latgalē? Vai jūtams satraukums valstiskā mērogā?

– Tieši šī iemesla dēļ, lai nerastos informācijas trūkums, tika izveidots valsts atbalsts. Tas ir viens no risinājumiem, kā izvairīties no informācijas tuksnešiem. Līdz šim reģionālie mediji mēģinājuši izdzīvot par reklāmdevēju naudu, kas līdz kovida laikam salīdzinoši labi veicās. Vispār Latgalē un Kurzemē ir salīdzinoši daudz vietējo reģionālo mediju, – paskatieties, cik daudz radiostaciju, laikrakstu ir Rēzeknē un Daugavpilī, arī, starp citu, žurnāls un ziņu tīmekļa vietnes. Patiesībā mediji kā resurss mums ir, tikai jautājums, kā tos noturēt. Šajā brīdī es negribētu visu novelt uz valdību, jo žurnālistika tomēr paredz, ka tā ir neatkarīga, objektīva un neitrāla. Paļauties tikai uz valdības atbalstu žurnālistikā es tiešām negribētu, tas nav pareizi.

Vai paši mediji ir gatavi mainīties?

– Kad sākās digitalizācija, sākums bija skeptisks un viedokļi dažādi – kāds mediju pārstāvis bija gatavs uzreiz iet un darīt, citam nezināšanas dēļ bija bail, ka, pārejot uz to, iespējams, nāksies zaudēt savu lasītāju. Tagad lielākā daļa Latgales mediju iesaistījusies digitalizācijas projektā. Jā, iespējams, joprojām pastāv bažas zaudēt savu drukāto lasītāju, bet tikpat labi tā ir iespēja iegūt arī jaunus, citus lasītājus.

Bet te ir jautājums, vai mūsu lasītāji gatavi maksāt par saturu?

– Protams, šobrīd – nē, jo visiem patīk, ka kaut ko iedod par velti. Bet, runājot par digitalizāciju, liela ietekme mediju darbībā (īpaši drukāto) bija “Latvijas Pastam”, jo tas pārtrauca piegādāt laikrakstus sestdien, tad vairs nepiegādāja pirmdien, slēdza pasta nodaļas, līdz ar to arī palika mazāk cilvēku, kas avīzi piegādā. Šajā kontekstā mobilās vai digitālās versijas tiek plānots piedāvāt kā rīku, lai, piemēram, lasītājam nav jāgaida pēcpusdiena, kad atnes laikrakstu. Tā vietā jau pie rīta kafijas var izlasīt digitālo versiju. Nesen intervēju mediju pārstāvi, kura stāstīja, ka ar digitālo versiju sākumā bija bažas zaudēt savu ierasto lasītāju, bet tajā pašā laikā joprojām ir cilvēki, kuri vēlas sajust piederību savai kopienai, līdz ar to būs gatavi maksāt. Un šajā gadījumā vietējās avīzes spēks ir saturs. Mūsu mediju patērēšanas paradumi noteikti ir mainījušies. Manuprāt, pilnveidojot saturu un arī tematu loku, tas pavērstu uzmanību arī uz citiem lasītājiem, jo mediju teorijā tiek runāts par dažādiem mediju patērēšanas modeļiem, kad noteiktā situācijā mēdz būt nepieciešamība un apstākļi patērēt konkrētu vai citu mediju. Piemēram, lidmašīnā varbūt labāk lasīsim drukāto presi, savukārt mājās sēdēsim un šķirstīsim laikrakstu viedtālrunī.

Mediji izmanto visas iespējas, kas pieejamas, vai slīgst rutīnā?

– Man šķiet, ka šobrīd tiem klājas diezgan smagi arī ģeopolitiskās situācijas dēļ, taču nenoliegšu, ka savā ziņā vietējie mediji kļuvuši drosmīgāki un spiesti domāt jaunas idejas. Iespējams, pāreja uz digitālo versiju mainīs arī reklāmdevēju lomu un viņiem būs lielākas iespējas caur to uzrunāt vēl citu lasītāju. Drukātajās versijās digitalizācijas process ir sarežģīts. Paies ilgs laiks, kamēr gan paši mediju izdevēji, gan lasītāji ar to apradīs. Mēs neesam pieraduši maksāt par žurnālistikas saturu, bet neviens nenovērtē darbu, kas tiek ieguldīts. Turklāt vietējie mediji nevar atļauties cilvēku, kurš būtu eksperts tikai izglītībā, kultūrā, ekonomikā vai medicīnā. Reģiona žurnālists ir universālais kareivis. Sabiedrība nenovērtē un nespēj iedomāties, ko nozīmē uzrakstīt vienu rakstu, atlasīt informāciju, izdomāt attiecīgu virsrakstu, kaut arī no malas tas šķiet tik vienkārši. Tāpēc jau interese par žurnālistiku ir maza. Kad studentiem jautāju, kurš varētu būt žurnālists, jāsecina, ka lielas vēlmes nav.

Jūs ticat, ka drukātajiem medijiem, tostarp reģionālajiem, ir nākotne?

– Es tam ticu, jo, pirmkārt, varam strādāt ar saturu. Tas ir pirmais atslēgas vārds. Lasot pētījumus, kā notiek citviet pasaulē un īpaši tur, kur ienāk maksas saturs, pastāv uzskats, – ja tas būs kvalitatīvs, cilvēki maksās. Jā, sabiedrība pieradusi saņemt informāciju par brīvu, bet tomēr noteicošais ir kvalitāte. Tādēļ pieļauju, ka šobrīd, kad ienāk digitalizācija, būs izmaiņas, kamēr cilvēki pārorientēsies uz šo jauno produktu un to pieņems. Sagaidāms pārejas laiks, kas prasīs jaunus paradumus, paņēmienus, arī izmaksas. Bet tā kā šobrīd arī citās jomās daudzas lietas notiek digitāli, domāju, ka ar laiku reģiona medijiem būs pavisam jauni, citi – novatori – virzieni. Priecē, ka šobrīd vietējie mediji sāk vairāk strādāt ar savu auditoriju, izmantojot sociālos medijus un sociālos tīklus. Tas savā ziņā devis atsevišķus plusus – ir tūlītēja atgriezeniskā saikne, iespēja saprast, kurš raksts uzrunājis vairāk, kurš – nē. Mediji pilnveidojas un domā, kā uzrunāt savu lasītāju, tāpēc nebūšu tik pesimistiska. Protams, varbūt nevaram cerēt uz lielu auditorijas vai tirāžas pēkšņu kāpumu, bet pamazām piedāvājums, kas tiek dots auditorijai, parāda, vai šī atsaucība ir, – tas ir konkrēti kāda žurnālista vai redaktora panākums, pienesums, ar kādiem paņēmieniem tiek piesaistīts lasītājs vai arī izmantoti kādi īpaši žurnālistikas paņēmieni. Tādēļ es negribētu teikt, ka viss ir slikti. Pozitīvi, ka ir dažāda veida atbalsti – Mediju atbalsta fonda, Latgales reģiona medijiem pagājušogad – arī Aizsardzības ministrijas, vēl ir atsevišķas programmas, ar kuru starpniecību var pabalstīt. Bet šajā gadījumā atslēgas vārds ir tieši ‘pabalstīt’, nevis atbalstīt, jo medijam tas noteikti nevar palikt kā primārais mērķis, ar kura palīdzību eksistēt.

Reģionālajiem medijiem ir nākotne. Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas vadošā pētniece Sandra Sprudzāne ir pārliecināta, ka drukātie mediji reģionos pastāvēs, tikai tiem būs jāmeklē jauni, novatori virzieni.

 Prese Latgalē ir tikpat svarīga kā dienišķā maize

EGITA TERĒZE JONĀNE, “Vietējās Latgales Avīzes” žurnāliste, Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes locekle:

– Šis pavasaris reģionālajiem medijiem ir cerīgs, jo tie daudzmaz noturējuši savu vietējo, lokālo lasītāju 2025.gada parakstīšanās kampaņā, turklāt laikrakstu abonēšana notiek joprojām. Radio un TV klausītāju un skatītāju skaits reģionos mainās mazāk jūtami. Vārdu sakot, visi reģionālie mediji strādā atrotītām piedurknēm, lai arī reklāmas tirgus nav priecējošs. Tūlīt darba kļūs vēl vairāk, jo startēs Mediju atbalsta fonda projekti. Turklāt tagad rakstām arī digitālos un Valsts kultūrkapitāla fonda projektus, un padomā ir vēl citi. Piemēram, vienu programmu Eiropas Savienības atbalsta ietvarā Latvijas reģionālo mediju asociācija vēlas apgūt jau šogad. Strādājam, un darbs apliecina to, ka reģionālie mediji joprojām ir uzticīgi savam lasītājam, klausītājam un skatītājam, lai gan izaicinājumu (tostarp digitālo platformu apgūšana un ieviešana) ir daudz.

Manuprāt, lielākā reģionālo mediju problēma pastāv valstiskā līmenī. Joprojām mediju nozare likumdošanā nav sakārtota pietiekami strikti, jo uz valsts atbalstu, kas paredzēts reģionālajiem medijiem kā demokrātijas līdzsvarotājiem ārpus Rīgas, tēmē ne tikai valsts uzņēmumi (piemēram, TET), bet arī ārvalstu kompānijas (sevišķi portāli un radio). Un lai gan katru gadu diskusijās par medijpolitiku un mediju finansējumu piedalās Latvijas reģionālo mediju asociācijas pārstāvji, diemžēl asociācijas priekšlikumi tiek ignorēti par labu mistiskiem digitāliem centriem, producentu grupām, kas, vinnējot konkursos, meklē žurnālistus kā ar uguni. Sadalot atbalsta finansējumu, amatpersonas (un tas ir mans personīgais novērojums, jo padziļināts pētījums nav bijis) respektē elektronisko mediju vajadzības (digitālo finansējumu, kas iezīmēts arī reģionālajiem medijiem un ir pieejams no 2021.gada, saņēmuši tikai elektroniskie mediji, reģionālie laikraksti šo atbalstu saņems tikai šogad).

Tikpat liels izaicinājums ir jaunu žurnālistu piesaiste reģioniem un darba samaksa, kas reģionālajos medijos pat netuvojas vidējai darba algai 1685 eiro mēnesī (2024. gada statistikas dati). Šeit būtu jārod sadarbība ar reģionālajām augstskolām par studentu piesaisti un apmācību mediju jomā. Tāpat tā varētu būt mediju iepazīšanas viena gada profesionālās izglītības programma kādā no arodskolām reģionos, valsts stipendijas studentiem, ja viņi dosies strādāt uz reģioniem, utt. Lai palielinātu algas, jāraksta vairāk projektu, lai arī tas prasa papildus cilvēku, finanšu un laika resursus. Bet bez projektiem ar valsts ierēdņu attieksmi “dosim lauvas tiesu tiem, kuriem lielāka auditorija un labāki reitingi”, ir apdraudēta ne tikai reģionālā prese, bet arī demokrātija, valoda un citas latviskās un valstiskās vērtības reģionos. Preses pastāvēšana – tas ir arī valsts drošības jautājums. Šis drauds sevišķi novēršams Austrumu pierobežā, jo agresorkaimiņš Krievija nesnauž, izraisot informatīvos un kiberkarus.

Lai izdzīvotu, reģionālie mediji katru gadu iesniedz projektus Mediju atbalsta fondam, Valsts kultūrkapitāla fondam, dažādām ministrijām un saņem finansējumu, kas diemžēl katru gadu samazinās vai paliek iepriekšējā līmenī, lai gan visas izmaksas augušas... Tāpat Latvijas reģionālo mediju asociācija jau otro gadu diskutē ar politiķiem par institucionālo atbalstu reģionālajiem medijiem, kāds ir daudzās Eiropas Savienības valstīs. Bez šī atbalsta grūti nolīdzsvarot mediju nozari reģionos, piemēram, lai sasniegtu valsts vidējo darba samaksu darbiniekiem. Atkārtošos, – valstij uz reģionālo presi jālūkojas kā uz demokrātijas, valodas, latviskuma sargu, tāpēc valsts amatpersonas nedrīkst apzināti un neapzināti veicināt informatīvo tuksnešu rašanos reģionos.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts arī par reģionālo mediju nākotni. Mans redzējums ir, ka Latgalē drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, tāpēc ka laukos sabiedrība nav tik ļoti digitalizēta, kā to vēlas valdība, turklāt daudzviet nav kvalitatīva interneta. Savukārt jaunā paaudze ar digitalizāciju ir platu soli priekšā, tādēļ, paralēli attīstot portālus, presei jārada saturs, kas aktuāls jauniešiem. Viņi jāiesaista šī satura veidošanā. Vēl jāievieš maksas pakalpojumi pašvaldībām, lai pazustu pašvaldību informatīvie izdevumi, kas iznāk par nodokļu maksātāju naudu un kropļo gan preses tirgu, gan sabiedrības domāšanu (ja visa informācija pasniegta “ar saldo zemeņu mērci”, tad sāk pazust kritiskā domāšana). Notiek sarunas arī par sabiedrisko pasūtījumu no ministrijām reģionālajā presē. Latvijas reģionālo mediju asociācija un es kā žurnāliste ar 30 gadu darba stāžu iestājos un iestāšos par reģionālo presi. Tā Latgalē ir tikpat svarīga kā lūgšana, kā dienišķā maize. Aicinu politiķus atcerēties, ka viņi paši ir reģionu loloti, aicinu rūpēties par reģionu plauksmi, aicinu sakārtot likumdošanu tā, lai reģionos mediju nozare varētu pastāvēt un nodrošināt informatīvo, valodas, latvietības un demokrātijas drošību.

• “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
• Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
• https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1305175507427817