„Viņiem ir ko rādīt!”

Sestdien autovadītājiem, dodoties uz pirmo Viļakas novada autoru dziesmu koncertu “Mūsu dziesma”, bija jārēķinās ar gaidīšanu pie luksoforiem. “Nu gluži kā lielpilsētā,” sprieda nepacietīgākie. “Labs nāk ar gaidīšanu,” šķiet, nodomāja citi. Un nekļūdījās...

Atklāj koncertu. Viļakas novada autoru dziesmu koncertu atklāja pats idejas autors – Māris Lāpāns.

Uzstājas jaunākie solisti. Ineses Smirnovas sacerētās dziesmas izpildīja Raivita Raginska (foto), kā arī Anna Maksimova un Ramona Romanova.

Savējais. Solists un dziesmu autors Normunds Orlovs jautāts apliecināja, ka mūzika un dziesmas mēdz būt dažādas – gan jautras, gan sirds plosošas.

Skatītāju rindās. Koncertā bija sastopams arī mūspuses Saeimas deputāts Andris Kazinovskis. Viņš atklāja, ka atnācis atpūsties, piebilstot, ka Balvos un Viļakā dzīvo labi cilvēki. „Nekad nenokariet degunu!” vēlēja deputāts.

Kā izskatās no malas. Dziesmu autore Sandra Mežore no skatītāju rindām līdzdzīvoja savām dziesmām, kuras izpildīja duets Inga un Normunds.

Sveic pagājušajā dzimšanas dienā. Aivars Lapšāns jau pirms uzstāšanās saņēma ziedus, jo, kā izrādās, viņš nesen nosvinējis apaļu jubileju. „Paldies par foršo sadarbību – lai Dievs svētī Viļaku,” vēlēja mūziķis.

Neizpaliek dāvanas. Kā jau lielos pasākumos, arī koncertā „mūsu dziesma” neizpalika balviņas. Natālija Kaņepe neslēpa prieku, ka dāvanā saņema locītavu sildītāju. „Noderēs,” paziņoja viņa.

Kopā ar meitu un māsām. Izrādās, Vili Cibuli sociālajā portālā (foto no labās), kur bija publicēti stāsti par dziesmu autoriem, apskatījuši visvairāk cilvēku. „Vairāk nekā pieci tūkstoši,” zināja teikt Māris Lāpāns. „Tas ir riktīgs pārsteigums,” atzina Vilis.

Vīri ādas jakās. Grupas „Unknown” solists Raimons Logins sākot uzstāšanos pavēstīja, ka pienācis brīdis kaut kam smagākam.

Epilogs. Dziesmu autoriem un mūziķiem Māris Lāpāns dāvāja trīs piemiņas veltes: pasākuma afišu, savu otro dzejoļu grāmatu un blociņu, kur pierakstīt nākamās idejas un dziesmas.

Piemin komunistiskā genocīda upurus

Pie izsūtītā Staņislava Cunska mājas Borisovā. Novadpētniece Maruta Brokāne atzina, ka, lasot Staņislava lietu, redzējusi vīziju, kā St.Cunskis tiek aizvests projām no mājām: “Atnāca svešie vīri ar plintēm rokās, deva laiku savākties. Staņislavs, manuprāt, noņēma cepuri, zemu paklanījās savai zemei un devās nebūtībā. 1943.gadā viņa vairs nebija...”

“Lai neatkārtotos.” Prāvests Guntars Skutels pie bijušās Vecumu dzelzceļa stacijas neslēpa, ka pagātni parasti cenšas neapraudāt un necilāt: “Bet ir izņēmumi, un šis ir tas izņēmums. Mēs pulcējāmies nevis tāpēc, lai raudātu, bet lai atcerētos un lai tas neatkārtotos.”

Pie jaunākās atceres vietas. Rita Gruševa pie piemiņas plāksnes meža darbiniekiem Viļakā sprieda, ka, iespējams, šī nebūs pēdējā vieta, kur pieminēsim vēstures līkločus. “Šo plāksni atklājām tikai pirms gada,” viņa atgādināja.  

Pie bijušās Žīguru dzelzceļa stacijas. Viļakas Novada muzeja direktore Rita Gruševa atzina, ka katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk cilvēku, kuri var pastāstīt par traģiskajiem notikumiem pirms 68 gadiem. Savukārt novadpētniece Maruta Brokāne atgādināja, ka Žīguri savulaik bija vieta, kur sagaidīja un pavadīja vilcienus: “Tik tiešām Žīguri ir vieta, kas dzimusi, pateicoties dzelzceļam. Tā ir ne tikai kā maģistrāle caur ciematu, bet arī maģistrāle cilvēku dzīvēs, jo ietekmēja gan viņu darbu, gan mācības. Arī melnie datumi negāja secen Žīguriem. Piemēram, izsūtītā mežsarga Elmāra Gailīša lietā rakstīts, ka kratīšanā izņemta tahta, krēsli, galds, 8 dakšiņas, 8 naži. Lasot šos protokolus, šķiet, ārprāts, ka fiksētas pat dakšiņas...”   

Piemin izsūtītos un kritušos meža darbiniekus. Žīguru meža muzeja vadītāja Anna Āze atgādināja, ka dzelzceļa darbinieki bija tie, kas pirmie uzzināja par plānoto cilvēku izsūtīšanu: “Viņi bija arī tie, kuri brīdināja citus, tostarp meža darbiniekus.”  

Viens no tā laika lieciniekiem. Rugājos izsūtītos pieminēja to dienu aculiecinieks Nikolajs Priedītis, kurš pastāstīja, ka viņu arestēja 11 gadu vecumā, kad atradās ganos: “Vīrs, kurš mani arestēja, pēc neilga laika kopā ar jaunāko brāli pazuda bez vēsts. Kara lidmašīna uz viņiem, kas dzina konfiscētās govis, uzmeta bumbu.”

Vecumos. Sliežu vairs nav, bet atmiņas, kā uzsvēra klātesošie, nekur nezudīs.

Vēsture ir jāzina. Arnita Garā, kura atceres pasākumā Rugājos spēlēja saksofonu, sprieda, ka vēsture noteikti ir jāzina: “Mums jāsaka PALDIES tiem, kuri cīnījās par brīvu Latviju!”

Atceres brīdis Rugājos. Rugāju Novada muzeja vadītāja Velga Vīcupa pastāstīja, ka Rugājos šobrīd dzīvo divi cilvēki, kurus izsūtīja 1941.gada 14.jūnijā: “Tā ir Margarita Stradiņa un Nikolajs Priedītis.” Tāpat V.Vīcupa atklāja, ka, sazinoties ar Margaritu, viņa teikusi: “Pārdzīvots ir daudz. Zaudēts ir viss – mājas, dzimtene, ģimene. Uz tēva kapa Pokratas kapos viņa uzlikusi pieminekli ar vārdiem: “Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu.”” 

“Starp Tālavu un Pietālavu”

Sestdien visā Latvijā Muzeju nakts tēma bija “Tālavas taurētājs”, kas ir turpinājums Latvijas simtgades stāstam, turklāt 2019.gadā atzīmējam un atzīmēsim Brīvības cīņu simtgadi.

Balvu Novada muzeja vadītāja Iveta Supe nešaubās, ka ir īstais brīdis pieminēt gan karalauka varonību, gan novērtēt tos, kuru cīņas ierocis ir vārds un taure, spalva un ota. Zīmīgi, ka muzeja kolektīvs savā 30.dzimšanas dienā parūpējās par īpašiem pārsteigumiem – Sandras Krastiņas personālizstādi “Es nezinu, ko nezinu. Abrene”, Annas Āzes atmiņu burtnīcas “Brīvības cīņu dalībnieks – stiprinieks Jānis Pilmanis” atvēršanas svētkiem, tautas muzikanta Aiņa Šaicāna dziesmu koncertu, tostarp kaimiņos – Balvu Bērnu un jauniešu centra pagalmā – ikviens interesents varēja piedalīties “Eiropas nakts” aktivitātēs.

Muzeju naktī. Balvu Novada muzeja vadītāja Iveta Supe atklāja, ka šogad Muzeju nakts nosaukums Balvos sastāv no vārdu spēles. “Mēs esam krustcelēs starp Tālavu un Pietālavu,” viņa paskaidroja.

Piemiņai. Anna Āze atmiņu burtnīcas atvēršanas svētkos vairākkārt uzsvēra stiprinieka nozīmi mūspuses vēstures līkločos. Viņa zināja teikt, ka Pilmanis diemžēl nesaņēma pelnīto ordeni, kā arī vietējās pašvaldības atbalstu: “Atmiņu burtnīca ir mans ordenis Tev, tā ir mana pateicība TEV”. Jāpiebilst, ka atmiņu burtnīca izdota nelielā tirāžā un to var iegādāties tikai pie autores A.Āzes (tālr. 26567080).

Stiprinieka mazmeita. Jāņa Pilmaņa mazmeita Maruta Sprudzāne (foto - no kreisās) neslēpa gandarījumu par Annas Āzes darbu: “Ja nebūtu viņas uzstājības, tad nekas nesanāktu. Ceru, ka turpinājums sekos...”

Aiņa Šaicāna dziesmu koncertā. Māris Lāpāns, taujāts, vai neizpaliks Aiņa Šaicāna atceres koncerts augustā Viļakā, paskaidroja, ka Muzeju naktī kopā ar kolēģiem izdziedāja maestro dziesmas. Savukārt augustā arī izskanēs Aiņa vārds, tiesa, kontekstā ar daudziem citiem mūspuses dziesmu autoriem.

Dalās atmiņās. Ainis Kronītis, daloties atmiņas stāstos, atzina, ka Jāni Pilmani apkārtējie ļaudis raksturojuši kā labestīgu spēkavīru.

Blakus muzejam. Kamēr pieaugušie baudīja Muzeju nakti, bērni un jaunieši piedalījās dažnedažādās aktivitātēs Balvu Bērnu un jauniešu centrā. Foto – desmitgadīgā Beāte Kudrjavceva, kura iemēģina spēli galda tenisā.

Divas naktis vienā. 18.maijā Balvos vienlaikus notika Muzeju un Eiropas nakts. “Ir izvēles iespējas,” sprieda Sindija Saide (12 gadi), kura pie jauniešu centra cepa cīsiņu mīklā (foto).

Jaunā maiņa. Balveniete Marija Maslovska klātesošos priecēja ar A.Šaicāna lirisko un sirsnīgo dziesmu “Ganiņš”.\

Viens no “Leijerkastniekiem”. Aldis Prancāns (foto) ir viens no “Leijerkastniekiem”, kurš spēlēja uz vienas skatuves ar Aini Šaicānu.

Vēstījums. Jānis Ločmelis ar Aiņa Šaicāna dziesmu vēstīja: “Lai mūsu mīļie vienmēr atrastu ceļu uz dzimteni!”

“Veiksme ir labi sagatavota iespēja”

10.maijā Balvu Mākslas skolā turpinājās “Mākslas dienu 2019” aktivitātes, kas sākās ar radošo darbu izstādes “Uzziedi krāsās” atklāšanu aprīļa nogalē Balvu Sakrālajā kultūras centrā. Šoreiz bērniem un jebkuram interesentam bija iespēja iepazīt mākslas skolu, kā arī piedalīties dažādās darbnīcās, apgūstot noslēpumus, piemēram, kas ir pseido-vitrāžu darināšana, kaligrāfijas rakstība, monotopija u.c.

Pasniedz Atzinības rakstus. Balvu pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes speciāliste Ilona Naļivaiko mākslas skolas pedagoģēm pasniedza Atzinības rakstus priecājoties, ka mūsu novadā un pilsētā ir tāda vieta, kur dzīvo izdoma, kur mācās radoši, čakli un cītīgi bērni, strādā enerģiski skolotāji. Tāpat viņa priecājās, ka skola šogad svin 25.dzimšanas dienu.

Top bļoda. Astoņgadīgā Anabella Andrijeviča sprieda, ka ar māliem nav grūti strādāt, ja palīdz skolotāja Elita Eglīte.

Ceturtā mājvieta. Balvu Mākslas skolas direktore Elita Teilāne, spriežot par skolas 25 gadu jubileju, atzina, ka tas tomēr nav mazs laika periods: “Pabeidzu  Mākslas akadēmijas Pedagoģijas filiāli un ļoti gribēju strādāt mākslas skolā. Balvos tolaik mākslas skolas nebija, kaut gan tās veiksmīgi darbojās kaimiņos un citviet Latvijā. Pašvaldībai izteicu piedāvājumu, turklāt mani atbalstīja krusttēvs Osvalds Zvejsalnieks un krustmāte Ruta Cibule. Kopā ar skolotāju Olgu Reči sākām strādāt kultūras namā. Šobrīd jau esam ceturtajās telpās – veiksmīgā trijstūrī, kur blakus ir mūzikas skola, pamatskola un bibliotēka.” Jautāta, vai Bermudu trijstūrī kāds nepazūd, direktore uzvēra: “Šeit ir radošais kvartāls, nevis trijstūris. Vai tā ir veiksme? Veiksme ir labi sagatavota iespēja.”

Pseidomontāžas darbnīcā. Skolotāja Dace Logina taujāta, kas ir pseido-montāža, atklāja, ka tā ir vitrāžiņas formu imitācija. “Bērniem patīk,” piebilda Dace.

Liek puzli. Maruta Castrova (foto - vidū) kopā ar bērniem labprāt lika puzli. Sveicot skolas kolektīvu 25 gadu jubilejā, viņa jautāja: “25 gadi ir daudz vai maz?” secinot, ka daudziem bērniem ir 7, 8, 9 un 10 gadi. “Dažas skolotājas pazīstu vairāk nekā 25 gadus. Bērni, vai varat iedomāties, cik viņām ir gadu?” jokoja M.Castrova.

Vēstuli uzrakstīt nav viegli. Marta Kočāne (11 gadi) iemēģināja roku kaligrāfijas rakstībā. “Rakstīt ar tinti un spalvu nav nemaz tik viegli,” atzina skolotāja Līga Podkovirina.

Monotopijas darbnīcā. Kas tā tāda ir? Skolotāja Olga Reče paskaidroja, ka monotopija ir vienreizējs darbiņš, kas veidojas no tā, ka vienreiz to uzzīmē, bet pēc tam uzspiež uz papīra: “Mono tas ir viens, vienreizējs – nekad to nevar atkārtot.” Par darba vienreizīgumu pārliecinājās arī skolas audzēkne Sindija Pauliņa (foto).  

Top dāvanu kastīte. Desmitgadīgā Laura Pauliņa skolotājas Diānas Poševas vadībā darināja dāvanu kastīti, kuru, kā solīja meitene, uzdāvinās māmiņai Natālijai Mātes dienā.

Rokas trauma netraucē. Kristiāns Ūselis, neskatoties uz ieģipsēto roku, veiksmīgi strādāja ar mālu. “Visu var izdarīt, ja dara prātīgi. Lūk, mana vāze!” viņš lepojās.

Skatās animācijas filmas. Ričards Košļevs un Gregors Keišs atklāja, ka pavisam drīz svinēs dzimšanas dienas. Ričardam 7.jūnijā paliks 11, bet Gregoram 4.septembrī - 10 gadi. “Kļūstot vecākiem, mēs nākotnē varētu izveidot arī savas animācijas filmas,” sprieda pusaudži.

Upītē dejo, dzied un darina bites

29.martā Upītē aizvadīts bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”.

 Upītē bija gan dziedāšanas,  gan danču un muzicēšanas  konkursi, uz kuriem ieradās bērni no vairākiem novadiem. Pirms konkursiem daudzi  piedalījās meistarklasēs, gatavojot rokassprādzes, bites, sveces, aužot grīdceliņus. Meistardarbnīcas vadīja Ligita Spridzāne, Andris Ločmelis, Renārs Kornejs, Lolita Spridzāne un Irēna Romka, kura jau pirms tam bija paveikusi lielu darbu, gatavojot šī gada festivāla simbolus - bites. Ciblas vidusskolas folkloras kopa “Ilžeņa” vadītāja Dzintra Toporkova, kura uz Upīti bija atvedusi savus dziedātājus un dancotājus, pauda prieku gan par konkursa norisi, gan žūrijas vērtējumu, jo arī Ciblas bērni dosies uz finālu Rīgā.
 

 Mācās aust. Bērni līdzi bija paņēmuši materiālus, kuros ietin maizes klaipiņus, un tos vajadzēja ieaust grīdceliņā. Meistarklases vadītāja Lolita Spridzāne Samantai Slišānei no Medņevas parādīja, kā darbojas stelles. Meitenei, kura pie stellēm sēdēja pirmo reizi, šī meistardarbnīca iepatikās.
 

 Rugāju dejotāji. Skolotāju Astrīdas Circenes un Sanitas Anckinas Rugāju novada vidusskolas dejotāji piedalījās kadriļu konkursā, trīs pāri individuālajā polku konkursā, kā arī rotaļu programmā. “Mēs uz šo festivālu braucam jau trešo gadu un esam ļoti gandarīti par redzēto un dzirdēto. Arī mūsu dalībnieki  šogad  dosies uz finālu Rīgā,” prieku pauž Astrīda Circene.
 

 Iegūst ceļazīmi uz finālu. Kate un Domeniks Slišāni  dziedāšanas konkursā izcīnīja ceļazīmi uz finālu Rīgā, kas notiks 27.aprīlī.
 

 Jaunākā folkloras kopa. Baltinavas vidusskolas bērnu folkloras kopa mūspusē ir pati jaunākā - viņi darbojas nepilnus trīs mēnešus. Vadītāja Ligita Spridzāne stāsta, ka kopā dzied un dejo sešgadīgie bērni un otrās klases skolēni: “Mēs esam apguvuši divas dziesmiņas, mācāmies rotaļas, un tās mazajiem ļoti patīk. Varbūt vēl esam par zaļu, lai stātos žūrijas priekšā, bet gribējās parādīt, ka mūspusē paaudžu mantojums zudībā neies.”
 

 Lūk, cik skaisti izaug svece! Renārs Kornejs meistarklasēs mācīja, kā izgatavot vaska sveces. Anna Mītke no Baltinavas vidusskolas 5.klases bija gandarīta, ka svecīti izdevies izgatavot tik lielu. Viņa vēl iemēģināja roku bitīšu darināšanā, ko mācīja Irēna Romka.
 

 Saliek māju no koka klucīšiem. Janeks Supe  ar draugiem ilgi pūlējās, lai no koka klucīšiem saliktu visaugstāko māju. Puišiem tas izdevās, un prieks bija liels.
 

 Žūrija iedrošina, filmē un vērtē. Dziedātājus, dejotājus un muzicētājus Kūkovas novada folkloras svētkos vērtēja Anete Karlsone (no kreisās), Dina Liepa un Māra Mellēna.
 

 Uzstājas Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapela.  Kapelu vada Ilona Bukša un Inita Roginska, jo katra pedagoģe māca to, ko labāk pārzina. Kapelā dalībnieki spēlē cītaru, akordeonu, bungas, vijoli un pat mandolīnu. Lai arī katras kapelas sniegums atšķīrās, visas ieguva  augstāko vērtējumu.
 

 Spēlē Upītes tautas nama bērnu un jauniešu kapela.  Puse dalībnieku piedalījās dejās, tāpēc attēlā redzama tikai daļa dalībnieku. Priekšplānā - Mārtiņš Laganovskis, Māra Laganovska (no kreisās), Raina Vasiļjeva, Kate Slišāne un vadītāja Liene Logina.