Lai kalpo Dievam par godu

Svētdien Augustovas Svētās Elizabetes Romas katoļu baznīcā valdīja svētku noskaņa – prāvests un katoļu draudze pateicās visiem, kuri palīdzēja baznīcas torņa atjaunošanā un vētras postījumu sakopšanā ap baznīcu. Draudzes prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot jauno zvanu torni, uzsvēra, ka zvaniem ir tieša saistība ar Dieva tautas dzīvi: “To skaņas mēra lūgšanas laiku, pulcē ļaudis liturģijas svinēšanai, atgādina svarīgus notikumus, kas vieš prieku un sāpes. Ikreiz, dzirdot zvanu skaņas, atcerēsimies, ka esam viena saime - aicināta pulcēties vienotībā Jēzū Kristū.”    

Priecājas par izdarīto. Pateicības dievkalpojumā foto glezniņas saņēma 51 ziedotājs.

Svētku koncerts. Garīgo dziesmu ansambļa “Sonāte” dziedātājas atzina, ka bija liels prieks un pagodinājums uzstāties izremontētajā kora telpā. “Tā tagad ir gaiša,” viņas priecājās.

Mudina ņemt lūgšanas telefonu. Dricānu draudzes prāvests Māris Laureckis klātesošos mudināja padomāt, kas ir lūgšana: “Tā ir elpošana. Bez elpošanas kādi mēs paliekam? Zili, nomirstam. Lūgšana ir Dieva dāvana. Jūsu bērniem ir telefoni. Lūk, lūgšana ir kā Dieva dāvāts telefons. Kas jādara ar telefonu? Jūs taču zvanāt saviem tuviniekiem, radiniekiem, draugiem un pļāpājat, un pļāpājat... Pēc sarunas paliek taču vieglāk – visu sirdi izkratījāt. Tā ir! Savukārt ar Dievu parunājot, ne tikai viegli ap sirdi paliek, bet pats Dievs stiprina ar Savu palīdzību un žēlastību. Ne tikai vieglāk paliek, bet paliekam arī stiprāki. Lūk, Dieva dāvana – telefons jeb lūgšana. Ņemiet, spaidiet!”

Uzbūvēts jauns tornis. Pēc koncerta klātesošie devās ārā, lai priecātos par atjaunoto torni un kopā ar priesteriem lūgtos, lai tas kalpo Dievam par godu. Atgādinām, ka 6.jūlija pēcpusdienā virpuļviesulis pārbrāzās pāri Gulbenes un Balvu novadiem, tostarp Augustovas baznīcai un tās apkārtnei, kur izgāza kokus ar visām saknēm. Pašai baznīciņai viesulis pagāja garām, skādi nodarot vien zvanu tornim. Tagad tas ir uzbūvēts no jauna, bet apkārtne - sakārtota. Cēla un uzcēla. Uzņēmuma “BTRS” vadītājs Raimonds Trubņiks, kura vadībā notika zvanu torņa atjaunošana, uzrunājot draudzi, pieticīgi atzina: “Cēlām, cēlām un uzcēlām.”   

Svinīgs mirklis. Prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot torni, lūdzās, lai ticīgie, dzirdot zvanu skaņas, paceļ sirdis pie Viņa: “Gatavi dalīties priekos un bēdās!”

Pateicas par žēlastībām un dāvanām. Draudzes priekšsēdētāja Gunta Grigāne neslēpa, ka zvanu torņa atjaunošanas process bija ilgs un sarežģīts: “Reizēm šķita, ka tas nekad nepiepildīsies. Paldies Dievam, tas mirklis ir noticis.” Viņa pakavējās atmiņās, kā trīs gadus daudzi cilvēki strādājuši, lai piepildītu šo sapni. Tāpat G.Grigāne atskaitījās par katru izlietoto eiro informējot, ka palicis mazs iztrūkums – 259 eiro. “Šo astīti mēs noteikti pārkāpsim,” viņa nešaubās.

Pretī zelta rudenim...

11.oktobrī laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pārliecinājās, ka nav jābrauc aiz trejdeviņu zemēm, lai gūtu jaunus iespaidus. Madonas un Lubānas pusē lūkojāmies, ar ko lepojas un nodarbojas tautieši simts kilometru attālumā no Ziemļlatgales.

Pirmā pieturvieta. Madonas - Gulbenes ceļa malā atrodas populāra ūdens ņemšanas vieta - Biksēres avotiņš. Zinaida Logina mudināja kolēģus piesmelt traukus un ieklausīties pie avotiņa rakstītajos vārdos: “Noguris kad ceļinieks/ Ūdens mans tam veldzi sniegs.”

Pie valdības nama. Madonieši lepojas ar centrālo jeb Saieta laukumu. Gide zināja stāstīt, ka šeit savulaik atradies tirgus: “Madonā ir nabadzīga augsne, jo tā atrodas uz grants kalniem. Tad, kad tirgotāji braukuši uz tirgu, varējuši izvēlēties - maksāt tirgus nodevu vai atvest kādu citu svarīgu nodevu. Un tā svarīgā nodeva bija bruģakmens. Savukārt pārzinis, kurš tirgu organizējis, nav saņēmis algu, bet tiesības savākt zirgu mēslus, kas palikuši pāri.”

Ekskursijā pa Madonu. No viena pilsētas gala līdz otram, starp apvedceļu apļiem, ir trīs kilometrus liels attālums. Madonas novadā atrodas Gaiziņkalns, Lubāna ezers. Ja īstenosies jaunā administratīvi teritoriālā reforma, novadam pievienosies Ērgļi, Cesvaine, Lubāna un Varakļāni. “Tad platības ziņā būsim ģeogrāfiski viens no lielākajiem novadiem Latvijā, bet pēc iedzīvotāju skaita - tikai piecpadsmitais. Šobrīd Madonā dzīvo 7500 iedzīvotāju,” pastāstīja gide.

Pie pilsētas ģerboņa. Madonas ģerbonis ir Gailis – cīņā un darbā saucējs, gaismas, austošas dienas un dziesmas simbols. Vadugunieši, tostarp Ingrīda Zinkovska (foto), noskaidroja, ka daudzas ēkas, pateicoties pilsētas ģerbonim, atspoguļojas pilsētas arhitektūrā. Daudzām publiskajām ēkām uzbūvēts papildus stāvs, piemēram, pašvaldības namam, ģimnāzijai, vidusskolai, kultūras namam.

Artūrs izvēlas “Lieni”. Akciju sabiedrībā “Lazdonas piensaimnieks” ražo 79 produktus, no kuriem 16 ir “Zaļās karotītes” preču zīme. Dažus no produktiem izbaudīja, kā arī iegādājās vadugunieši. Artūrs Ločmelis izvēlējās biezpiena torti “Liene”, “jo kārumu “Annele” ražo lietuvieši,” viņš prātoja.

Madonas novads – atpūta ziemā. Madonieši par sava novada rozīnīti jeb brendu uzskata sporta un atpūtas bāzi “Smeceres sils”. Irēna Tušinska (foto) pārliecinājās, ka komplekss atrodas patiesi skaistā vietā, kur nodrošināts viss nepieciešamais ziemas, kā arī vasaras sporta veidu cienītājiem un profesionāļiem.

Piemēra vainagu. Koka vilnas ražotnes saimnieks Ritvars Točs bija gatavs stundām ilgi stāstīt par vilnas iegūšanu no kokiem, krūmiem un augiem un to ārstnieciskajām īpašībām. Viņš apgalvoja, ka ar koka vilnu un uzlējumiem var ārstēt dažādas kaites, pat atbrīvoties no ļaundabīgiem audzējiem. “Par to es kādreiz stāstīšu arī Balvu kultūras namā,” solīja R.Točs. Vaduguniešus viņš mudināja pataustīt koku vilnu, kā arī piemērīt ozolzīļu vainagu (foto – Skaidrīte Gugāne).

Fermā. Saimniecībā “Līvi” kazu ganāmpulks kopskaitā pārsniedzis 300. Vadugunieši, tostarp Sanita Karavoičika (foto), ar prieku izmantoja izdevību aplūkot šos sabiedriskos dzīvniekus klātienē.

Degustācija. Raimonda Meldera (foto - no labās) ģimene nodarbojas ar kazas siera ražošanu. Viņu saimniecībā top vairāku veidu mīkstie sieri. Populārākais no tiem ir siera bumbiņas ar ķiplokiem “Labrīt”. Gardēžiem par prieku top sieri arī ar baraviku un sierāboliņa garšu.

Kazu saimniecībā “Līvi”. R.Meldera stāstījums bija tik atraktīvs, ka nereti atlika vien pasmaidīt. “Arī es nodarbojos ar seksuāliem pakalpojumiem, tostarp Ziemeļlatgalē,” apgalvoja saimnieks, kurš ir mākslīgās apsēklošanas speciālists. Viņš zināja teikt, ka viens āzis dienā ir apkalpojis pat 13 kazas: “Ir četri āži, kas apmierina vairākus simtus actiņām pārbolītu kazu, bet šīs kaziņas (foto) ir sabiedrisko attiecību speciālistes.”

Martuževas Dzejas klētī. Indrānu pagastā tur godā mūsu novadnieci, dzejnieci Broņislavu Martuževu, kuru uzskata par Latvijas tīrradni. Fonda “Rakstītāja” valdes priekšsēdētāja Anna Egliena (foto - no kreisās) vaduguniešiem atgādināja par zināmiem, arī mazāk zināmiem faktiem. Piemēram, 90.gados, Anna atbraucot ciemos pie dzejnieces, secināja, ka Broņislava ar māsu Magdalēnu ir acīmredzami uzvilktas: “Kas noticis? Viņas bija nokaitinājis televīzijā, radio un presē ik dienu teiktais, ka dzīve ir grūta. Viņas bija pārcietušas izsūtījumu! Tad es padomāju,- cik milzīgs ir bezdibenis tam, kas vienam grūti, bet citam nē.” Ne mazāk interesants stāsts bija par zārkiem, kurus māsas aizdevušas aizgājēju radiniekiem. “Katrs zārku aizdos labu prātu,” smējusi B.Martuževa. 

Satikšanās brīži dara pasauli gaišāku

28.septembrī Medņevas tautas namā ar pagasta sieviešu vokālā ansambļa “Melodija” dziesmu “Likteņa sūtnis” sākās pensionāru pēcpusdiena, kas turpinājās līdz pat vēlam vakaram. Senioru pēcpusdienas šeit ir kā laba tradīcija jau piecpadsmit gadus, kopš kultūras dzīvi vada Skaidrīte Šaicāne.

Lai arī senioru, kuri ieradās uz šo pasākumu, skaits ar gadiem kļūst mazāks, kopā esības prieks ik reizi ir emocijām  un tikšanās prieka piepildīts. “Ir jāmāk novecot un izdarīt to skaisti. Tik skaisti, kā to dabā koki prot. Aktīvi novecot nozīmē dzīvot ar piederības, līdzdalības un noderīguma sajūtu, ar prieku par dzīvi un sevi. Tā vai citādi - aktīvi novecot seniors var tad, kad iepriekšējās desmitgadēs attīstītās prasmes un iemaņas pēc aiziešanas pelnītā atpūtā veiksmīgi tiek pārnestas uz savu ‘mazo pasaulīti’ - plānojot un organizējot savu dzīvi,” atklājot pasākumu, teica tautas nama vadītāja Skaidrīte Šaicāne. Medņevas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Prancāns aicināja pakavēties atmiņās, jo kopā būts jau daudzus gadus. “Mums līdzās ir gan skolas, gan darba biedri, arī kaimiņi un draugi. Tāpēc ir vajadzīgi šādi satikšanās mirkļi, lai parunātos un kopīgi papriecātos,” teica J.Prancāns. Savukārt Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, kuram šajā dienā bija vārda diena un kuru sveica ar ziediem un aplausiem, atgādināja kādu patiesību: “Kad  bijām mazi, gribējām ātrāk izaugt lieli. Kad bijām lieli, domājām, cik labi bija bērnībā. Kad kļūsti par senioru, sāc domāt, ka vēl gribas  iet cilvēkos, vēl pastrādāt.” Viņš  piebilda, ka pensionāri izdzīvojuši dažādos laikos - gan būvējuši komunismu un sociālismu, nu atkal stāv reformas priekšā neziņā, kurā novadā dzīvos. Bet sarunā ar senioriem varēja secināt,- viņu dzīves pieredze apliecina, ka bez darba nekas nerodas.

Pienāk parunāt un uzmundrināt. “Esiet priecīgi! No rīta, atverot acis, ieraugāt spoži spīdam sauli. Esiet priecīgi - cik gaiša ir pasaule! No, rīta atverot acis, redzat - līst lietus. Esiet priecīgi - reiz kuplos zāle un kādreiz krāšņi ziedēs puķes. Atcerieties - jūs nevarēs iepriecināt neviens un nekas, ja prieks nesāksies sevī,” seniorus uzmundrināja Skaidrīte Šaicāne. Labajos vēlējumos ieklausījās arī Virginija Raginska, Niceta Miška, Malvīne Bērziņa un Leonīda Logina.

Apsveic vārda dienā.  Sergejs  Maksimovs  un Genovefa Klimoviča  ne tikai klausījās pašdarbnieku priekšnesumus, bet arī parunājās kā draugi. “Apsveicu Sergeju vārda dienā,” teica Genofeva, atklājot, ka 9.oktobrī svinēs savu 76.dzimšanas dienu.

Muzicē kapela “Egle”. Vadītāja Inita Raginska kopā ar Terēziju Brokāni, bundzinieku Jāni Loginu, cītara un mutes ermoņiku spēlmani Juri Prancānu priecēja dejotājus.

Skečs “Pie daktera”. Daktera lomā iejutās Andris Babāns, bet Skaidrīte Šaicāne ielēca spraunās un mutīgās pacientes lomā,  jo pati bija rakstījusi skeča vārdus un zināja tos no galvas.  

Uzmanīgi klausās priekšnesumus. Senioru pēcpusdienā pie viena galdiņa sēdēja Inta Dortāne, Leontija Logina, Natālija Logina un Emerita Vancāne.

Dejā griežas vieni no pirmajiem. Laimonis Brokāns un Marija Pitkeviča bija vieni no pirmajiem dejotājiem, lai arī Laimonis smēja, ka kājas vairs neklausa.

“Atzeles” vadītāja Anna Annuškāne iestudē joku dziesmu. Dziesmā “Sīveņa meilo” vīra tēlā iejutās Inita Sprukule, bet sievas - Emīlija Ušupniece.

Priecē ar sporta dejām. Vairākus priekšnesumus senioriem rādīja Madara Šmite un Raivo Ločmelis.

Dzied Medņevas etnogrāfiskais ansamblis. Arī viņi ar savām dziesmām lika nojaust, ka rudens vēju muzikants aiz loga spēlē draisku melodiju. Sākas garie un tumšie rudens vakari, kad pie aromātiskas tējas tases varēs kavēties atmiņās par aizvadītajiem dzīves gadiem.

Sveic jubilāri. Tieši senioru svētku dienā dzimšanas dienu svinēja arī sieviešu vokālā ansambļa “Melodija” dziedātāja Maruta Prancāne.

Ei, latgalieti, kur tu ej

21.septembrī Viļakas novada Upītē jau astoņpadsmito reizi, svinot simbolisko pilngadību, izskanēja vecākais latgaliešu mūzikas un dzejas festivāls “Upītes Uobeļduorzs”, kuru vadīja komiķis Jānis Skutelis. Kā jau pilngadības svētkos pieklājas, neizpalika šūpoles, kurās sēdās latgaliešu literāti, lai atklātu savas domas, izjūtas un sajūtas....

Atklāj pasākumu. Festivālu atklāja Upītes jauniešu grupa “Kei-Rei”. Jānis Skutelis vēlējās noskaidrot, kāpēc grupai dots šāds nosaukums? “Zinu, ka latgaliešu valodā mēdz teikt - kaij rej, tā atsaucas,” viņš jokoja. Jaunieši paskaidroja, ka uzstājās tikai otro reizi.

Mārīte Slišāne. Trīs bērnu māmiņa daudzus dzejoļus veltījusi bērniem. Viņa šūpolēs sēdās kopā ar dēliņu Antonu (foto), lai klātesošos iepriecinātu ar burtiņu pantiņiem. Zīmīgi, ka festivāla “Upītes Uobeļduorzs” pirmsākumi meklējami 2002.gadā - tā idejas autors ir mazā Antona vectēvs Antons Slišāns.   

Anna Rancāne. Dzejniece, raksturojot Upīti, uzsvēra, ka uz austrumu robežu vajadzētu atbraukt visiem rīdziniekiem: “Lai redz, kā Andris Slišāns ar savējiem savējos sargā. Kamēr mazi bērns būs, tikmēr mēs pastāvēsim.”  

Dagneja. Vārkavas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Dagnija Dudarjonoka jeb dzejniece Dagneja prezentēja jaunu dzejoli. “Tas veltīts manam vīram, kurš ir skolotājs. Viņš par to neko nezina,” atklāja Dagneja.

Pilngadības foto. Festivālā piedalījās gan latgaliešu mūziķi, gan literāti, tostarp īpaši viesi – Linga un komiķis Jānis Skutelis (foto otrajā rindā).

Līvija Liepdruviete. Dzejniece (foto no kreisās) uzsvēra, ka festivālu Upītē uzskata par mīlestības pasākumu. “Tāpat dzejoļi būs par mīlestību,” viņa paskaidroja.

Santa Savicka-Drozdova. Soliste pastāstīja, ka viņas dzīvē ievērojama nozīme ir Rāznas ezeram, kur pavadīta bērnība. To viņa apliecināja ar emocionāli skaistu dziesmu, par ko saņēma vētrainus aplausus.

Ilze Sperga. Festivāls “Upītes Uobeļduorzs” nav iedomājams bez mazu bērnu klātbūtnes. Arī dzejniece I.Sperga neslēpa, ka viņas dzejoļi nereti top, paralēli bērniem bļaujot.

“Dabasu Durovys”. Solists Arnis Slobožaņins atklāja, ka dziesma “Posoka” tapusi kopā ar Antona Slišāna mazdēlu Dominiku Slišānu: “Polijā ar viņu kopā ēdām gardas un lētas desas. Abi šo dziesmu tolaik arī izdomājām.”

Rekovā nosvin Tēva dienu

Pirms desmit gadiem Saeimas deputāti nolēma, ka turpmāk Tēva diena svinama katra septembra otrajā svētdienā. Vai Latvijas tēvi zina, kad ir viņu īpašie svētki? Šķilbēnu pagasta kultūras centra “Rekova” vadītāja Kristīna Lapsa, kura 8.septembrī apkaimes ļaudis aicināja kopīgi nosvinēt Tēva dienu, ir pārliecināta, ka katra tradīcija ir jāstiprina ar aktivitātēm un kopā būšanu jestrā gaisotnē.

Vēlas, lai cilvēki būtu aktīvāki. Kristīna Lapsa pirms Tēva dienas aktivitātēm Rekovā atklāja, ka vēlas izkustināt stiprā dzimuma pārstāvjus. Taujāta, vai tas, viņasprāt, izdosies, Kristīna neslēpa, ka cer uz vismaz trīs tēvu līdzdalību: “Kāpēc vīrieši ir kūtri pasākumu apmeklētāji? Viņiem ir ko darīt ik dienu, tāpēc svētdienu, visticamāk, velta atpūtai.” Tāpat K.Lapsa secina, ka cilvēku aktivitāte sarūk: “Šogad izpaliks konkurss “Mis un Misters”, jo nepieteicās neviena jauniete.”

Brīvprātīgās. Karīna Rudziša, Viktorija Supe un Estere Husare pirms pasākuma steidza sakārtot aktivitātēm nepieciešamo inventāru. Viņas atzina, ka vienmēr atbalsta Kristīnas Lapsas idejas un ieceres.

Tēvs ar meitu. Aldis Koniševs ar meitu Sabīni aktīvi startēja visos pārbaudījumos. “Mēs jau sestdien iesākām svinēt Tēva dienu – Rēzeknē spēlējām boulingu. Ja meita reti kad atbrauc mājās, kā lai neizmanto iespēju pabūt kopā?” jautāja Aldis. Savukārt Sabīne, kura studē Rīgas Tehniskajā universitātē, nešaubās, ka viņas tētis ir vislabākais.  

Kuplākā ģimene. Pēc sportiskām aktivitātēm tēva ūsas pielaikoja Sergejs Romanovs kopā ar sieviņu Karīnu un bērniem Danu, Ramonu, Aleksandru un Ivo.

Bērniem prieks! Madara ar brāli Nauri (foto) apliecināja, ka ir gatavi jebkuram pārbaudījumam.

Atbalsta bērnus. Inese Matisāne no Upītes vēroja, kā startē viņas bērni. “Šodien tēta nav, jo viņš strādāja nakts maiņā,” paskaidroja triju bērnu māmiņa.

Ripas vietā kartupelis. Sergejs Romanovs klātesošajiem pierādīja, ka hokeja ripas vietā lieti noder kartupelis.

Skaistākās meitas tētis. Uz Ilgvara Keiša
T-krekla bija lasāmi vārdi: “Man ir ļoti skaista meita”. Tētis lepojas, ka apritējuši jau vairāk nekā 8 mēneši kopš piedzima Kristiāna.

Viss atkarīgs no cilvēka. Rīdzinieks Jānis Tručka Tēva dienu pavadīja kopā ar dēlu Albertu. “Ciemojos pie sievasmātes Marutas Bukšas. Viņa ir čakla un strādīga. Kāpēc vīrieši ir slinkāki par sievietēm? Viss atkarīgs no cilvēka,” sprieda Jānis.

Izmanto brīnumvārdiņu. Deviņgadīgā Ramona, lūgta atklāt recepti, kā atvilinājusi tēti uz pasākumu, atklāja, ka eksistē brīnumvārdiņš: ‘lūdzu’.