Iededz sveci, lai kliedētu tumsu

Viļakas novada ļaudis ziemas ieskaņu koncertu pavadīja kultūras namā, kur pasākumā caurvijās sveču tēma. Ne velti, kā pasākuma vadītāji uzsvēra, sveces liesma pavada cilvēku visos svarīgākajos un svinīgākajos mirkļos – sniedz gaismu un siltumu prieka un pārdomu brīžos.

Lai labi klātos! Deju grupa “Nola”, izdejojot deju, savu sveci, šķiet, iededza par visiem, lai mums labi klātos.

“Cansone”. Viļakas kultūras nama sieviešu vokālā ansambļa pašdarbnieces nešaubās, ka smaidam ir varens spēks. “Tikai pasmaidot, varam kalnus pārvietot. Tikai pasmaidot, vari draugu iemantot,” viņas dziedāja.  

Raksturo sveču nozīmību. Pasākumā bērni raksturoja sveču krāsu nozīmību, piemēram, baltā svece ir sākums pārdomu ceļam pretī Kristus dzimšanas dienai. Oranžā  smaržo pēc jāņogu skābuma un medus podiņa pieliekamajā, bet violetā – skaistākā no visām.

Sveču lējējs. Viļakas Valsts ģimnāzijas koris un Mairis Urbāns (foto) pārsteidza ar dziesmu “Viena zeme”. Mairis, kurš iejutās sveču lējēja tēlā, jautāts, vai eksistē Ziemassvētku vecītis, domīgi sprieda, ka tā tas varētu būt.

Atklāj pasākumu. Kā pirmais uzstājās un klātesošos priecēja Viļakas Mūzikas un mākslas skolas vijolnieku ansamblis.

“Mēs esam klāt!” Viļakas pamatskolas koris izvēlējās pārsteigt ar dziesmu, kurai, šķiet, komentāri ir lieki.

Kad lido sniega bumbas. Viļakas pamatskolas audzēkņi demonstrēja ritmikas deju, kurā lidoja pat bumbas.

Pirmā svece iedegta. Pirmo svecīti Adventes vainagā, nododot liesmiņu no rokas rokā, iededza kolektīvu vadītāji.

Sācies gaidīšanas prieks. Vijolniece Anna Maksimova (foto - no kreisās) domīgi klausījās un vēroja pašdarbnieku uzstāšanos. Lūgta atklāt, ko gaida no Ziemassvētkiem, meitene noteica, ka vēl nezinot. “Kaut ko garšīgu,” viņa pēc mirkļa piebilda.

Žīgurieši. Ozolu ģimene no Žīguriem steidza nofotografēties kopā. Ritvars (4 gadi) un Kristaps (9 gadi) sprieda, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē. Tiesa, viņam ir pienākums sarūpēt dāvanas. “Lielu smago automašīnu,” zināja teikt Ritvars.

Sporta veids, kurā nesteidz sasteigt

1.-2.novembrī Viļakas pamatskolas 2.kategorijas šautuvē pulcējās sportisti, lai startētu tradicionālajās Broņislava Bondara piemiņas balvas izcīņas sacensībās ložu šaušanā.

Ar rezultātu gandarīts. Sacensības tiesāja 3.kategorijas tiesnesis Ēvalds Vancāns (foto), bet galvenais sekretārs bija Ulrihs Pozņaks. Ē.Vancāns, lūgts izvērtēt nu jau 16.piemiņas turnīra rezultātus, gandarīts atzina, ka puse no sportistiem bija jaunieši: “Mūsu galvenais mērķis ir gatavoties jaunatnes olimpiādei, kas notiks 2021.gadā.”

“Lai jauniešiem jautrāk!” Imants Mozulis un Aigars Mačs pirms sacensībām paspēja ielūkoties PSRS izdotajā mācību grāmatā par jauno karavīru sagatavotību. “Kaut kas šeit ir arī noderīgs,” viņi sprieda. “Vismaz reizi gadā atbraucu pašaut, lai jauniešiem jautrāk,” jokoja Imants. Zīmīgi, ka Aigars Mačs vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli ierindojās 3.vietā.

Šauj ar visu, kas šauj. Jānis Pužulis ir pārliecināts, ka jauniešiem jāizmanto iespēja pilnveidot savas prasmes, tostarp šaušanā. “Tas disciplinē,” viņš uzskata. Jautāts, kādas disciplīnas patīk visvairāk, J.Pužulis atklāja, ka šauj ar visu, ar ko var šaut. Tiesa, labāk viņam patīk šaut ar pistoli un mazkalibra šauteni. Viņš vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli izcīnīja 2.vietu, kā arī Jāņa pārstāvētā komanda “Ozolzīle” kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena komandu vērtējumā.

Kopā ar domubiedriem. Līna Barovska, lūgta atklāt, kas viņu mudina piedalīties šaušanas sacensībās, atzina, ka tas ir kopā būšanas prieks. Viņai vislabāk padodas šaušana ar mazkalibra šauteni.

“Galvenais - trāpīt!” Viktorija Agnese Vancāne, lūgta prognozēt savu rezultātu, atjokoja, ka galvenais ir trāpīt mērķī. Savukārt tētis Ēvalds, aplūkojot sākotnējos rezultātus, secināja: “Pagaidām sanāk tīri labi.”

Iet tēva pēdās. Jāņa dēls Arvis Pužulis neslēpa, ka pēdējā laikā ar šaušanu neiznāk nodarboties, jo šobrīd mācās Rēzeknē. Tas gan viņam netraucēja izcīnīt otro vietu vingrinājumā ar pneimatisko un mazkalibra šauteni (pirmo vietu izcīnīja Didzis Aleksāns).

Neizpaliek joki. Dainis Babāns no Medņevas par savu mīļāko disciplīnu atzīst šaušanu ar mazkalibra šauteni. Taujāts, ko darītu, ja iepazītos ar sievieti snaiperi, Dainis atsmēja, ka noteikti nebēgtu: “Gluži pretēji, censtos izzināt viņas prasmju noslēpumus.”

Steidz nesteigt. Meistarkandidāte Vaira Strupka ir pārliecināta, ka šaušanā vissvarīgākā ir pacietība un spēja koncentrēties.  

Trenējas jau trīs gadus. Sešpadsmitgadīgā Katrīna Ostrovska šaušanas pulciņu apmeklē trīs gadus. Viņa secina, ka konkurence Latvijas līmenī pieaug ik gadu.

Izvirza augstus mērķus. Gunitai Šakinai ir 1.sporta klase šaušanā. Viņa apņēmusies iegūt sporta meistara klasi gada laikā. “Vēl nedaudz pietrūkst, bet viss būs labi,” prātoja jauniete. Viņa nekļūdījās, jo sacensībās vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli izcīnīja 1.vietu.

Ar rezultātu nav apmierināta. Agata Makšāne smēja, ka šaušana viņai palīdz izgrūst uz āru agresiju. Tiesa, viņa nebija apmierināta ar rezultātu šaušanā ar pneimatisko šauteni. “Man labāk patīk mazkalibra šautene,” paskaidroja jauniete.

Šauj arī vēstnieks un ministrs. Tēva Broņislava piemiņas balvas izcīņā tradicionāli piedalās Latvijas vēstnieks Polijā Edgars Bondars (foto - no kreisās). Viņš šogad uz sacensībām ieradās kopā ar kursabiedru, tieslietu ministru Jāni Bordānu. Vēstnieks atzina, ka ne tikai atbalsta šaušanas pulciņa darbību, bet arī pats cenšas piedalīties sacīkstēs, kas veltītas tēva piemiņai. Jautāts, kur Viļakai būt pēc administratīvi teritoriālās reformas, E.Bondars diplomātiski sprieda, ka Viļakas novads pamatīgi ir attīstījies: “Ceru, ka reformas dēļ necietīs mazās pilsētas, kas nebūs novada centri.” Arī ministrs J.Bordāns (foto - no labās) “Vadugunij” paskaidroja, ka labprāt apmeklē tēva dzimto pusi: “Runājot par reformu, gribētos, lai politiķi ieklausās cilvēku viedokļos. Nekad nevelciet pāri krustu savai patstāvībai – vienmēr cīnieties par sevi, arī iekļaujoties lielākā novadā.” Zīmīgi, ka ministra kungs disciplīnā ar mazkalibra šauteni izcīnīja 3.vietu.     

Priecājas par Mārtiņrožu laiku

Sestdien Kubulu kultūras namā pulcējās tautas muzikanti un Eiropas deju kopas, lai dancotu, dziedātu un kopā jestri atpūstos koncertballē “Mārtiņrožu laiks”. Maija Laicāne, atklājot koncertu, uzsvēra, ka šodien runās pavisam maz: “Galvenais ir dejas un mūzika!”

Pirms koncerta. Kubulu pagasta kultūras nama senioru deju kopas “Rūtas” pašdarbnieces steidza nofotografēties,  kā pašas smēja,- lai paliek vēsturei.

Ciemiņi no Malnavas. Malnavieši Antoņina Pitkeviča un kapelas vadītājs Jānis Stafeckis zināja teikt, ka pie viņiem rīta pusē spīdēja saulīte. “Jums atvedām brīnišķīgu noskaņojumu,” piebilda ciemiņi.

Ar ko atšķiras notis? Tautas muzikantu grupas “Ziemeļmala” vadītājs Valters Reiznieks no Limbažiem, lūgts atklāt, kā nokļuvis Balvos, atzina, ka viņus ielūdzis labs draugs Voldemārs Džigurs. Viņš muzikantiem vēlēja smaidīt pat tad, ja kaut kas sajūk. “Vai notis Balvu pusē un Limbažos atšķiras? Šeit tās vēl neesmu redzējis,” viņš jokoja. Nopietni runājot, Valters mudināja neierūsēt uz vietas: “Meklējiet jaunas, retāk dzirdētas dziesmas.”

Entuziasts. Tautas muzikants Voldemārs Džigurs sestdien saņēma Balvu novada domes Pateicības rakstu. Un ir par ko, jo šogad viņš noorganizējis un piedalījies 11 muzikantu saietos.

Sumina pašdarbniekus. Muzikanti un visu kolektīvu vadītāji saņēma Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes Pateicības rakstus.

Jaunākā skatītāja. 8.novembrī jaunākā skatītāja, kura ar interesi vēroja to, kas notiek Kubulos, svinēs trešo dzimšanas dienu. Muzikants Genādijs Rudakovs no Žīguriem zināja teikt, ka Kristīnīte piedalās dažādos pasākumos, kur skan garmoška.

Pasniedz Pateicības rakstu. Balvu novada pašvaldības izpilddirektores vietniece Gunta Raibekaze uzsvēra, ka, dzirdot sakām: “Tautas muzikantu saiets”, neviļus gribas domāt par laiku pirms 50 gadiem un vairāk, kad katru sestdienu pēc labi padarītiem darbiem jauni un veci gāja uz lauku šķūņiem, kur uz nebēdu ballējās. Viņa novada domes Pateicības rakstu pasniedza balvenietim Voldemāram Džiguram par tautas muzikantu kustības atjaunošanu Ziemeļlatgalē, latgaliskās kultūrvides daudzveidības un tradicionālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Lai ir tonuss! Foto – uzstājas Rugāju novada Lazdukalna pagasta senioru deju kopa “Tonuss”.

Lai acis deg priekā! Tautas muzikanta Pētera Jermacāna uzstāšanās mudināja pirmos pārus doties deju laukumā.

Pirmie dejotāji. Žīguru dāmu deju kopa “Alianse” skatītāju aplausus izpelnījās par gracioziem deju soļiem.

Lai kalpo Dievam par godu

Svētdien Augustovas Svētās Elizabetes Romas katoļu baznīcā valdīja svētku noskaņa – prāvests un katoļu draudze pateicās visiem, kuri palīdzēja baznīcas torņa atjaunošanā un vētras postījumu sakopšanā ap baznīcu. Draudzes prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot jauno zvanu torni, uzsvēra, ka zvaniem ir tieša saistība ar Dieva tautas dzīvi: “To skaņas mēra lūgšanas laiku, pulcē ļaudis liturģijas svinēšanai, atgādina svarīgus notikumus, kas vieš prieku un sāpes. Ikreiz, dzirdot zvanu skaņas, atcerēsimies, ka esam viena saime - aicināta pulcēties vienotībā Jēzū Kristū.”    

Priecājas par izdarīto. Pateicības dievkalpojumā foto glezniņas saņēma 51 ziedotājs.

Svētku koncerts. Garīgo dziesmu ansambļa “Sonāte” dziedātājas atzina, ka bija liels prieks un pagodinājums uzstāties izremontētajā kora telpā. “Tā tagad ir gaiša,” viņas priecājās.

Mudina ņemt lūgšanas telefonu. Dricānu draudzes prāvests Māris Laureckis klātesošos mudināja padomāt, kas ir lūgšana: “Tā ir elpošana. Bez elpošanas kādi mēs paliekam? Zili, nomirstam. Lūgšana ir Dieva dāvana. Jūsu bērniem ir telefoni. Lūk, lūgšana ir kā Dieva dāvāts telefons. Kas jādara ar telefonu? Jūs taču zvanāt saviem tuviniekiem, radiniekiem, draugiem un pļāpājat, un pļāpājat... Pēc sarunas paliek taču vieglāk – visu sirdi izkratījāt. Tā ir! Savukārt ar Dievu parunājot, ne tikai viegli ap sirdi paliek, bet pats Dievs stiprina ar Savu palīdzību un žēlastību. Ne tikai vieglāk paliek, bet paliekam arī stiprāki. Lūk, Dieva dāvana – telefons jeb lūgšana. Ņemiet, spaidiet!”

Uzbūvēts jauns tornis. Pēc koncerta klātesošie devās ārā, lai priecātos par atjaunoto torni un kopā ar priesteriem lūgtos, lai tas kalpo Dievam par godu. Atgādinām, ka 6.jūlija pēcpusdienā virpuļviesulis pārbrāzās pāri Gulbenes un Balvu novadiem, tostarp Augustovas baznīcai un tās apkārtnei, kur izgāza kokus ar visām saknēm. Pašai baznīciņai viesulis pagāja garām, skādi nodarot vien zvanu tornim. Tagad tas ir uzbūvēts no jauna, bet apkārtne - sakārtota. Cēla un uzcēla. Uzņēmuma “BTRS” vadītājs Raimonds Trubņiks, kura vadībā notika zvanu torņa atjaunošana, uzrunājot draudzi, pieticīgi atzina: “Cēlām, cēlām un uzcēlām.”   

Svinīgs mirklis. Prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot torni, lūdzās, lai ticīgie, dzirdot zvanu skaņas, paceļ sirdis pie Viņa: “Gatavi dalīties priekos un bēdās!”

Pateicas par žēlastībām un dāvanām. Draudzes priekšsēdētāja Gunta Grigāne neslēpa, ka zvanu torņa atjaunošanas process bija ilgs un sarežģīts: “Reizēm šķita, ka tas nekad nepiepildīsies. Paldies Dievam, tas mirklis ir noticis.” Viņa pakavējās atmiņās, kā trīs gadus daudzi cilvēki strādājuši, lai piepildītu šo sapni. Tāpat G.Grigāne atskaitījās par katru izlietoto eiro informējot, ka palicis mazs iztrūkums – 259 eiro. “Šo astīti mēs noteikti pārkāpsim,” viņa nešaubās.

Pretī zelta rudenim...

11.oktobrī laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pārliecinājās, ka nav jābrauc aiz trejdeviņu zemēm, lai gūtu jaunus iespaidus. Madonas un Lubānas pusē lūkojāmies, ar ko lepojas un nodarbojas tautieši simts kilometru attālumā no Ziemļlatgales.

Pirmā pieturvieta. Madonas - Gulbenes ceļa malā atrodas populāra ūdens ņemšanas vieta - Biksēres avotiņš. Zinaida Logina mudināja kolēģus piesmelt traukus un ieklausīties pie avotiņa rakstītajos vārdos: “Noguris kad ceļinieks/ Ūdens mans tam veldzi sniegs.”

Pie valdības nama. Madonieši lepojas ar centrālo jeb Saieta laukumu. Gide zināja stāstīt, ka šeit savulaik atradies tirgus: “Madonā ir nabadzīga augsne, jo tā atrodas uz grants kalniem. Tad, kad tirgotāji braukuši uz tirgu, varējuši izvēlēties - maksāt tirgus nodevu vai atvest kādu citu svarīgu nodevu. Un tā svarīgā nodeva bija bruģakmens. Savukārt pārzinis, kurš tirgu organizējis, nav saņēmis algu, bet tiesības savākt zirgu mēslus, kas palikuši pāri.”

Ekskursijā pa Madonu. No viena pilsētas gala līdz otram, starp apvedceļu apļiem, ir trīs kilometrus liels attālums. Madonas novadā atrodas Gaiziņkalns, Lubāna ezers. Ja īstenosies jaunā administratīvi teritoriālā reforma, novadam pievienosies Ērgļi, Cesvaine, Lubāna un Varakļāni. “Tad platības ziņā būsim ģeogrāfiski viens no lielākajiem novadiem Latvijā, bet pēc iedzīvotāju skaita - tikai piecpadsmitais. Šobrīd Madonā dzīvo 7500 iedzīvotāju,” pastāstīja gide.

Pie pilsētas ģerboņa. Madonas ģerbonis ir Gailis – cīņā un darbā saucējs, gaismas, austošas dienas un dziesmas simbols. Vadugunieši, tostarp Ingrīda Zinkovska (foto), noskaidroja, ka daudzas ēkas, pateicoties pilsētas ģerbonim, atspoguļojas pilsētas arhitektūrā. Daudzām publiskajām ēkām uzbūvēts papildus stāvs, piemēram, pašvaldības namam, ģimnāzijai, vidusskolai, kultūras namam.

Artūrs izvēlas “Lieni”. Akciju sabiedrībā “Lazdonas piensaimnieks” ražo 79 produktus, no kuriem 16 ir “Zaļās karotītes” preču zīme. Dažus no produktiem izbaudīja, kā arī iegādājās vadugunieši. Artūrs Ločmelis izvēlējās biezpiena torti “Liene”, “jo kārumu “Annele” ražo lietuvieši,” viņš prātoja.

Madonas novads – atpūta ziemā. Madonieši par sava novada rozīnīti jeb brendu uzskata sporta un atpūtas bāzi “Smeceres sils”. Irēna Tušinska (foto) pārliecinājās, ka komplekss atrodas patiesi skaistā vietā, kur nodrošināts viss nepieciešamais ziemas, kā arī vasaras sporta veidu cienītājiem un profesionāļiem.

Piemēra vainagu. Koka vilnas ražotnes saimnieks Ritvars Točs bija gatavs stundām ilgi stāstīt par vilnas iegūšanu no kokiem, krūmiem un augiem un to ārstnieciskajām īpašībām. Viņš apgalvoja, ka ar koka vilnu un uzlējumiem var ārstēt dažādas kaites, pat atbrīvoties no ļaundabīgiem audzējiem. “Par to es kādreiz stāstīšu arī Balvu kultūras namā,” solīja R.Točs. Vaduguniešus viņš mudināja pataustīt koku vilnu, kā arī piemērīt ozolzīļu vainagu (foto – Skaidrīte Gugāne).

Fermā. Saimniecībā “Līvi” kazu ganāmpulks kopskaitā pārsniedzis 300. Vadugunieši, tostarp Sanita Karavoičika (foto), ar prieku izmantoja izdevību aplūkot šos sabiedriskos dzīvniekus klātienē.

Degustācija. Raimonda Meldera (foto - no labās) ģimene nodarbojas ar kazas siera ražošanu. Viņu saimniecībā top vairāku veidu mīkstie sieri. Populārākais no tiem ir siera bumbiņas ar ķiplokiem “Labrīt”. Gardēžiem par prieku top sieri arī ar baraviku un sierāboliņa garšu.

Kazu saimniecībā “Līvi”. R.Meldera stāstījums bija tik atraktīvs, ka nereti atlika vien pasmaidīt. “Arī es nodarbojos ar seksuāliem pakalpojumiem, tostarp Ziemeļlatgalē,” apgalvoja saimnieks, kurš ir mākslīgās apsēklošanas speciālists. Viņš zināja teikt, ka viens āzis dienā ir apkalpojis pat 13 kazas: “Ir četri āži, kas apmierina vairākus simtus actiņām pārbolītu kazu, bet šīs kaziņas (foto) ir sabiedrisko attiecību speciālistes.”

Martuževas Dzejas klētī. Indrānu pagastā tur godā mūsu novadnieci, dzejnieci Broņislavu Martuževu, kuru uzskata par Latvijas tīrradni. Fonda “Rakstītāja” valdes priekšsēdētāja Anna Egliena (foto - no kreisās) vaduguniešiem atgādināja par zināmiem, arī mazāk zināmiem faktiem. Piemēram, 90.gados, Anna atbraucot ciemos pie dzejnieces, secināja, ka Broņislava ar māsu Magdalēnu ir acīmredzami uzvilktas: “Kas noticis? Viņas bija nokaitinājis televīzijā, radio un presē ik dienu teiktais, ka dzīve ir grūta. Viņas bija pārcietušas izsūtījumu! Tad es padomāju,- cik milzīgs ir bezdibenis tam, kas vienam grūti, bet citam nē.” Ne mazāk interesants stāsts bija par zārkiem, kurus māsas aizdevušas aizgājēju radiniekiem. “Katrs zārku aizdos labu prātu,” smējusi B.Martuževa.