Rakstos

Sirmā ciema likteņstāsti

Mūspusē pazīstamajam senlietu kolekcijas “Cīrulīši” īpašniekam, lokālās vēstures pētniekam un kolekcionāram DZINTARAM DVINSKIM interese par vēsturi un mīlestība pret savu senču piemiņu ielikta jau bērnības šūpulī. Pirmie soļi kolekcijas veidošanā sperti līdz ar vecvectēva mājas atgūšanu tagadējā Viļakas novada Susāju pagasta Tepenīcas ciemā. Ņemot vērā, ka ciemā dzīvoja arī viņa vecāki, Dzintars uzsāka vākt informāciju par savu ģimeni - iztaujāja ciema iedzīvotājus, brauca uz arhīviem Alūksnē un Rīgā un izdeva grāmatu. Tagad pieredzējušais novadpētnieks jau izpētījis radurakstus vairākās paaudzēs ne tikai no tēva Vitālija, bet arī GARĀNU DZIMTAS gaitas no mātes Valentīnas puses. Pagājuši daudzi gadu desmiti un pat simti, bet atmiņas, vēsturiskās liecībās balstīti fakti un likteņstāsti par dzimtā Tepenīcas ciema ļaudīm joprojām dzīvi.

No Viļāniem uz Tepenīcu
Pats Dzintars ar ģimeni tagad dzīvo Viļakā, bet uz dzimtas mājām Tepenīcā mēro ceļu teju katru dienu. Viņa pirmās dzīves atmiņas saistās vēl ar laiku, kad vecāki bija jauni un mājās bieži viesojās ciemiņi, lai uzspēlētu kārtis, kaut ko nosvinētu vai vienkārši paskatītos televizoru - tolaik ciemā reti kuram bija televizors. “Tolaik mani vienmēr, kā jau mazu bērnu, bija problēmas nolikt gulēt. Izlikos aizmidzis, bet tiklīdz mani ielika gultiņā, sāku bļaut! Labas atmiņas ir arī par vectēvu Aleksandru. Viņam laikam patika darboties ar bērniem. Vectēvs labi spēlēja dambreti, to iemācīja arī man, bet vislabāk mums tomēr patika spēlēt duraku uz pagoniem. Citreiz tā iekarsām, ka nospēlējām līdz vēlam vakaram, sevišķi garajos ziemas vakaros. Raiba un interesanta bija mana bērnība Tepenīcā,” ar smaidu sejā atceras Dzintars.
Savukārt informāciju par Garānu dzimtu Dzintars meklējis baznīcu grāmatās (viens no galvenajiem dzimtas vēstures pētīšanu avotiem) un dažādos arhīvos. Tas nav viegls darbs, bet daudzu stundu, dienu un mēnešu uzcītīga darba rezultātā tapuši zināmi Dzintara vecvecvecvecāki no mātes puses - Staņislavs un Alīna Garāni, kuri dzimuši ap 1800.gada sākumu. Savas dzimtās vietas patriots arī pētījis, no kurienes Tepenīcas ciemā radies uzvārds ‘Garāns’, jo savulaik ciemā pārsvarā dzīvoja Dvinski un Strapcāni. Vākdams informācijas kripatiņas un kā puzles gabaliņus tās likdams kopā, noskaidrots, ka vecvecvecvectēvs Staņislavs Tepenīcas ciemā ap 1830. – 1840.gadu, visticamāk, nonācis no Viļānu puses. Kādas tad bija dzimtas turpmākās gaitas?

Kā cara laikos zemi pirka
Dzintars stāsta, ka no mātes puses vecākajam zināmajam dzimtas pārstāvim Staņislavam ar sievu Alīnu 1840.gadā nāca pasaulē pirmdzimtais - dēls Mateušs (Dzintara vecvecvectēvs). Pienāca 1859.gada 5.jūlijs, kad Mateušs mija laulības gredzenus ar Annu (dzimusi Vancāne) no blakus ciema Brāslavas. Mateušam ar Annu bija vairāki bērni. Viens no viņiem – Jāzeps - apprecējās ar vietējo Tepenīcas ciema meiteni Anastasiju (dzimusi Dvinska). Tas notika Krievijas impērijai vēsturiskā brīdī – 1905.gadā, kad lielajā Krievzemē plosījās revolūcija. Viņu laulības dzīvē piedzima trīs meitas un dēls. Liktenis gan Anastasijai nebija lēmis garu mūžu, kura Pirmā pasaules kara laikā - 1916.gadā - 33 gadu vecumā devās mūžībā. Vecvectēvs Jāzeps apprecējās otrreiz un kļuva par tēvu vēl diviem bērniem – Annai un Antonam. Savukārt Jāzepa dēlam no pirmās laulības Aleksandram (Dzintara vectēvam) ar Mariju piedzima Valentīna, kura apprecējās ar Vitāliju. Tā bija divu jaunu cilvēku savienība, kurā nāca pasaulē pats Dzintars Dvinskis – cilvēks, pateicoties kuram ikviens interesents var iepazīt Tepenīcas ļaužu dzīvi caur daudzu gadu desmitiem. “Dzimtas pārstāvji no mammas puses, kā vairums Tepenīcas ciema iedzīvotāju, bija vienkārši cilvēki – zemnieki. Arī mani vecāki bija darba cilvēki - strādāja kolhozā. Izpētītajos laikos valdīja arī dzimtbūšana, ko piedzīvoja arī mani senči. Tāpat interesants fakts, ka vecmamma Marija cēlusies no igauņu puses. Tas tādēļ, jo Atbrīvošanas cīņu laikā igauņi palīdzēja Latvijai karot, un rezultātā viņiem piešķīra zemi – Gruzdovas ciemā, Tepenīcas ezera otrā pusē. Tad vectēvs Aleksandrs, kā saka, pāri sētai iepazinās ar savu topošo sievu Mariju,” stāsta Dzintars.
Pētot dzimtas vēsturi, Dzintars atradis arī cara laika dokumentus, kas atklājuši interesantus faktus par viņa senčiem. Piemēram, kā vecvectēvam Jāzepam klājās, kopā ar kaimiņiem Krievijas impērijas laikos zemi pērkot: “Bija 1911.gads, kad vecvectēvs kopā ar kaimiņiem pirka tā dēvēto desetīnu jeb vienu hektāru zemes. Tā maksāja lielu naudu – 200 cara laika rubļu. Dokuments sākās ar šādiem vārdiem: “1911.gada 22 februārī mēs, zemāk parakstījušies zemnieki no Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa...”” Dokumentā bija arī vienošanās, ka zemes pircēji simts rubļus samaksās avansā, bet atlikušos simts - sākot no 1.janvāra, pa 25 rubļiem gadā. Tas saprotams, jo tolaik cilvēki bagāti jau nedzīvoja. Jebkurā gadījumā zemes pirkšanas fakts zīmīgs ar to, ka šī zeme atrodas īpašumā joprojām,” par vēsturiskajos dokumentos atklāto stāsta Dzintars.

Dzimtas māju nākotne
Dzintars ar nožēlu atzīst, ka jaunības gados krietni cītīgāk nejautāja vecvecākiem par viņu dzīves laikā piedzīvoto. Tas lieti noderētu dzimtas kopējās vēstures saglabāšanā un atmiņu nodošanā pūrā nākamajām paaudzēm. Tiesa, vecvecāki diezgan agri devās mūžībā, arī pašam Dzintaram tolaik bija agrs pusaudža vecums. Savukārt jautāts, kādu nākotni saredz dzimtas mājām Tepenīcā, Dzintars nopūšas un mierīgi turpina: “Latvijas lauki kļūst arvien tukšāki. Atklāti runājot, dažkārt par valstī notiekošo uznāk dusmas. Jebkurā gadījumā prātā nāk vārdi, kurus jau rakstīju grāmatā “Tepenīcas ciems un iedzīvotāji”: “Ar vārdu ‘Tepenīca’ daudziem saistās patīkamas bērnības un jaunības atmiņas. Ciems pārdzīvojis vairākas valdības un reformas, sākot no poļu laikiem līdz pat mūsdienu teritoriālajām reformām. Kādreiz tik rosīgajā un diezgan biezi apdzīvotajā Latgales ciemā dzimuši un dzīvojuši daudzi cilvēki, kuri tagad izklīduši pa visu pasauli. Tepenīcā, kā daudzos citos Latgales ciemos, mājas paliek arvien tukšākas, un arī pašu māju kļūst arvien mazāk. Tagad ciemā palikušas vien nedaudzas apdzīvotas mājas, bet tās tomēr ir. Cerams, vēl daudzus gadus sirmais ciems būs apdzīvots!” dzimtajam ciemam vēl Dzintars Dvinskis.

Gaidāms pirmais mazmazbērns
Garānu dzimtas vecākais pārstāvis ir Ēvalds Garāns (dzimis 1939.gadā), kurš ir Dzintara Dvinska tēvocis. Ēvalds savā darba mūžā strādājis vairākās darbavietās, bet galvenokārt bijis agronoms kolhozā, arī kolhoza priekšsēdētājs. Ēvalds var lepoties ar kuplu ģimeni. Viņam ir ne tikai četras māsas – vecākā māsa Valentīna, Marija, Līvija un jaunākā māsa Silvija, bet arī trīs bērni – Aigars, Sandra un Guntars. Vecākais dēls Aigars strādā autoservisā Siguldā, Sandra ieguvusi divas augstākās izglītības un darbojas vadošā amatā tirdzniecības jomā, bet Guntars studējis mežsaimniecību un šajā sfērā arī strādā. Turklāt Ēvaldam ir ne tikai septiņi mazbērni, bet nākamgad viņš kļūs arī par vecvectētiņu savam pirmajam mazmazbērnam. Vai tā būs meitiņa, vai brašs puisēns, tas pagaidām visiem ir liels noslēpums.
Protams, neizpaliek arī ciemošanās savās dzimtajās mājās Tepenīcā. “Savulaik Tepenīca bija lielākais ciems apkārtnē – dzīve kūsāja, ļaužu ciemā netrūka. Tagad daudz kas mainījies – cilvēku tikpat kā nav, ciems kļūst arvien tukšāks... Lai vai kā, jāsaka ‘paldies’ Dzintaram, kurš uzņēmies rūpes par dzimtas mājām. Kamēr tur kāds darbosies, kaut pa mazumiņam, dzimtas saknes saglabāsies arī Tepenīcas ciemā,” nešaubās Ēvalds.

Piespiedu kārtā iesauc leģionā
Attēlā redzams Dzintara Dvinska vectēvs Aleksandrs Garāns ar pusbrāli Antonu Garānu 1944.gadā Jelgavā. “1944.gada otrajā pusē Aleksandru būtu iesaukuši leģionā. Tomēr vectēvam bija jau 33 gadi, tādēļ viņu iesauca dienestā nacistiskās Vācijas 4.robežapsardzības pulkā. Savukārt Antonu brīvprātīgi piespiedu kārtā iesauca leģionā. Vēlāk viņš no leģiona aizbēga, ar citiem cilvēkiem Tepenīcas ciema apkārtnē mežā izraka bunkuru un tur slēpās. Kad Latvijā nacistiskās Vācijas okupāciju nomainīja PSRS okupācija, krievu karavīri Aleksandra sievu Mariju (manu vecmammu) sāka izprašņāt, kur atrodas vācu struktūrās dienējošie radinieki. Vecmamma neko neatklāja un šī iemesla dēļ dabūja ciest. Viņu ar dēlu Ēvaldu aizveda uz kādu šķūni Viļakā. Ēvalds aukstumā un drēgnos laika apstākļos tur pavadīja vienu dienu, bet viņa māti izlaida pēc pāris dienām. Kopš tā laika vecmātei bija zobs uz krieviem. Vēlāk Aleksandru sagūstīja un nosūtīja uz filtrācijas nometni Karagandā, no kurienes viņš atgriezās 1947.gadā. Arī pēc tam Aleksandru vairākas reizes izsauca vai aizveda uz Viļakas čeku, kur viņu kārtīgi noslānīja un tikai tad palaida mājās. Savukārt Antons pēckara gados pārcēlās dzīvot uz Vidzemi, kur viņam, iespējams, izdevās izbēgt no represijām,” stāsta Dzintars.
Viņš piebilst, ka partizānu laikos pavisam nelāgs liktenis piemeklēja divus jauniešus. “Kāda meitene ar puisi Tepenīcas ciemā ogoja vai sēņoja un uzgāja mežabrāļu bunkuru. Viņus nošāva, lai neizstāsta, kur atrodas bunkurs. Mežabrāļi bija ļoti piesardzīgi, jo visapkārt bija daudz cilvēku, kuri par partizāniem varēja ziņot. Traģiski, bet tolaik bija tādi laiki,” secina Dzintars.

Izdod grāmatu
Laika gaitā Dzintara Dvinska interese par vēsturi pārtapa idejā par grāmatas “Tepenīcas ciems un iedzīvotāji” izdošanu, kuru tās autors interesentiem prezentēja pagājušā gada aprīlī. Grāmatā apkopots gadiem rūpīgi vākts materiāls par ciema vēsturi, parastiem lauku iedzīvotājiem, citiem ciema ļaudīm un Latgales pamatiedzīvotājiem 300 gadu garumā. Tajā atrodamas arī paša autora atmiņas un viņa dzimtas pārstāvju gaitas caur likteņu līkločiem. “Tā man ir tāda kā misija vai pienākums vākt un apkopot materiālu par dzimto Latgales ciemu Tepenīcu, jo tas drīzumā vispār var pazust no cilvēku atmiņām,” grāmatas noslēgumā raksta tās autors Dz.Dvinskis.
Jāpiebilst, ka Dzintars saņēmis arī vairākus Atzinības rakstus, tajā skaitā par dzimtās puses mīlestību, Susāju pagasta vides veidošanu un pagasta tradīciju nostiprināšanu.

Dzimtas koku pēta arī no tēva puses
Dzintars Dvinskis iespēju robežās izpētījis radurakstus ne tikai no savās mātes Valentīnas, bet arī tēva Vitālija puses, kuri nākuši no Tepenīcas ciema. Vismaz pagaidām izdevies noskaidrot vecvecvecvecāku vārdus un viņu dzimšanas gadus – Jerums (1761.gads) un Anna (1770.gads) Dvinski. Viņiem bija dēls Kārlis (1805. – 1866.gads), kurš 1845.gadā apprecējās ar skaista vārda īpašnieci Rozi (dzimusi Prancāne). Šīs dzimtas pārstāvjiem raksturīgi, ka ar savu otro pusīti salaulājušies salīdzinoši vēlu – pat 50 gadu vecumā. Tas skaidrojams ar to, ka vīriem nācās doties kara gaitās vai dienestā armijā. Piemēram, vecvecvecvectēva Jeruma brālis Matvejs apprecējās tikai 45 gadu vecumā, jo daudzus jaunības gadus bija jādienē cara laika armijā Krievijas impērijā. Savukārt vecvectēvs Staņislavs piedalījās militārā konfliktā starp kādreizējām Osmaņu un Krievijas impērijām jeb tā dēvētajā krievu – turku karā, arī krievu – japāņu karā. Savukārt vecvectēvu Stepanu vēl agras jaunības gados - 18 vai 19 gadu vecumā – kopā ar citiem jauniešiem savervēja dienestam sarkano latviešu strēlnieku pulkā Krievijas impērijā un aizveda uz Krieviju, kur viņi aizkaroja līdz pat Tālajiem Austrumiem. Viņš Latvijā atgriezās tikai ap 1922.gadu un Otrā pasaules kara laikā vecuma dēļ armijās vairs netika iesaukts. Stepans padomju gados kā latviešu sarkanais strēlnieks bija arī ļoti cienīts no valdības puses. Viņš nodzīvoja līdz sirmam 91 gada vecumam.

“Mums ir jāgatavojas mūžīgai dzīvei...”

Pirms gada, 28.oktobrī, Tilžas katoļu baznīcas dārzā zemes klēpī guldīja prāvestu, kultūrvēsturnieku un sabiedrisko darbinieku Albertu Budži. Tolaik Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis klātesošajiem atgādināja, ka būtiska ir ticība mūžīgai dzīvei: “Nomirst tikai miesa, bet dvēsele aiziet pie Dieva, iesāk jaunu dzīvi Debesu valstībā...” Otrdien, atvadoties no prāvesta emeritus Jāņa Bārtuļa Balvu Romas katoļu baznīcas dārzā, bīskaps vēlreiz un vēlreiz uzsvēra, ka ne velti Svētajos Rakstos vēstīts par patiesiem notikumiem, kad alkatība un godkāre ved uz nekurieni: “Jādomā par dvēseles pestīšanu, nevis materiālām vērtībām.”

Baltinavas novadā atklās velomaršrutu

26.maijā Baltinavas novadā plānots atklāt velotūrisma maršrutu “Vēstures atskaņas Grīvas mežos”, kurā būs vairākas atpūtas vietas ar apskates objektiem. Viens no šādiem apskates objektiem ar atpūtas vietu ir memoriāls padomju partizāniem “Kaut skujām sevi sedzām...”. Memoriāla apkārtni Lielajā talkā uzkopa talcinieki no Baltinavas novada - pašvaldības darbinieki, skolu jaunieši, vietējie iedzīvotāji.

Aicina uz kopsapulci

Balvu teritoriālās invalīdu biedrības biedriem 22.februārī pulksten 11 pašvaldības aģentūras  Sociālā dienesta  telpās (Raiņa ielā 52) rīko biedrības biedru kopsapulci, pēc kuras piedāvās viņiem humāno palīdzību - drēbes un apavus. Kontakttālrunis 29329521.