Rakstos

Ciemojas Apes novadā un Alūksnē

16.augustā Baltinavas domes darbinieki devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Apes novadu. Baltinaviešiem šī bija ikgadējā viesošanās citā pašvaldībā, lai lūkotu pieredzi. Apes un Baltinavas novadi ir līdzīgi, jo abi ir lauku teritorijas ar nelielu iedzīvotāju skaitu, taču atšķirīgi uzskatā par gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu. Apes novads jau sācis apvienošanās procesu ar Smiltenes novadu, bet  Baltinavas novads pastāv uz to, ka apvienoties ne ar vienu nevēlas.

Vēstījums nākamajām paaudzēm

Šo otrdien topošā VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centra” (LVRTC) apraides masta pamatos Viļakas novada Aizpurves ciemā svinīgi iemūrēja kapsulu ar “Vēstījumu nākamajām paaudzēm”. Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs (attēlā otrais no kreisās) tajā ievietoja savu, Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita un LVRTC valdes locekļa Marisa Mežgala parakstītu “Vēstījumu nākamajām paaudzēm”, kā arī Viļakas novada domes informatīvo izdevumu ar titullapā publicēto rakstu par 26.jūlijā Krāslavas novada Indras kultūras namā parakstīto vēstījumu. LVRTC valdes loceklis M.Mežgals (pirmais no kreisās) kapsulā ievietoja monētu ar Zaķusalas torņa siluetu, bet apraides masta būvniecības, AS “Empower” pārstāvis Ģirts Budevics (otrais no labās) kapsulu svinīgi aiztaisīja ciet. “Lai Latvijas valstij un diviem topošajiem apraides mastiem ir bezgalīgs mūžs!” vēlēja klātesošie. Attēlā pirmā no labās - LVRTC pārstāve un pasākuma Viļakā vadītāja Vineta Sprugaine.

‘Latvijas garša’ no tālā lauku novada

Latviet's esmu, latviet's būšu, latviet`s mūžam palikšu...

Iepazīsimies!

Lorita korniša (Cornish)
• 34 gadus jauna sieviete.
• Dzimusi un augusi Viļakas novada Šķilbēnos.
• Dzīvo un strādā Birmingenā savā uzņēmumā.
• Precējusies ar angli, ģimenē aug meitenes Gabriella un Elisa.

Kā viss sākās?
Šogad augustā aprit 15 gadi, kopš Lorita ir projām no Latvijas un dzīvo Lielbritānijā. Laiku pa laikam viņa apciemo mammu Viļakas novada laukos, tiekas ar māsām Rīgā un Jelgavā, nedaudz atpūšas, tad atkal traucas atpakaļ uz sev ierasto vidi. Pa šo laiku Loritas dzīve mainījusies daudzkārt. Uz Angliju viņa aizbrauca 19 gadu vecumā, pabeigusi vidusskolu un arī pirmo studiju gadu Latvijas Universitātē. Studijas augstskolā “Turība” Rīgā pabeidza vēlāk e- studiju veidā. Pati sākumā domāja, ka aizbrauks, padzīvos Anglijā sešus mēnešus, padziļinās angļu valodas zināšanas, un atkal būs atpakaļ. Šī svešvaloda Loritai vidusskolas gados bija vienīgais mācību priekšmets, kas īsti nepadevās. Būdama apņēmīga vai arī visai spītīga meitene, viņa domāja, ka to noteikti apgūs. Liktenis piespēlējis ironisku smaidiņu, jo Loritas vīrs ir īstens anglis, un ģimenē viņi, protams, sarunājas tikai angliski.
Bet laikā, kad ģimenes un bērnu vēl nebija, lauku meitene no Šķilbēniem svešumā darīja dažādus darbus un daudz ko iemācījās. Saprata poļus, ar kuriem kopā dzīvoja, iemācījās labi runāt angliski, satika draugus, kuru izpalīdzība noderēja vēlāk un noder aizvien. Pati saka: “Nekas cits jau neatlika, ja gribēju tur strādāt. Sēdēju vakaros ar vārdnīcu rokās, skatījos televīzijas pārraides un mācījos valodu. Vajag sevi ielikt ekstrēmā situācijā, un viss notiks.” Lorita paspēja pastrādāt fermā pie govīm, iepazīstot godprātīgu saimnieku un labus apstākļus modernā fermā. Pēc tam strādāja veikalā, arī viesnīcā, un vēl pēc gada pārcēlās uz tagadējo pilsētu Birmingenu, kur atrada darbu kāda servisa administrācijā. Viņa turpināja virzīties pa ‘dzīves karjeras’ kāpnēm. Strādāja bankā, un pēc laika banka piedāvāja vēl labāku darba vietu ar iespēju paplašināt zināšanas un braukt komandējumos. Pa šo laiku Lorita jau bija apprecējusies un piepildījusi savu sākotnējo mērķi – labi runāt angliski.

Sēdēja mājās un domāja par kūkām
Var tikai apbrīnot Loritas prasmi piešķirt savai dzīvei aizvien jaunas krāsas, lai pašai būtu interesantāka ikdiena. Audzinot mazās meitenes un dzīvojot mājās, viņa izlēma, ka nav vērts veltīt sevi pilna laika darbam kādā iestādē un vienlaikus algot aukli, ja tālākais mērķis vismaz pagaidām pašai nav attīstīt karjeru. Varētu kļūt par pašnodarbināto un darīt ko tādu, kas pašai ļoti patīk un vienlaikus nodrošina arī ar zināmu peļņu. Lorita iedomājās, ka varētu cept un pārdot kūkas. Galu galā tās garšo daudziem, kāpēc gan neatvērt savu kafejnīcu? Būdama komunikabla un izdarīga, Lorita atrada telpas pilsētas centrā, nokārtoja oficiālās formalitātes, ar atsaucīgu palīgu atbalstu tās izremontēja, iekārtoja, un kūku kafejnīca atvēra durvis. Šim stāstam ir ‘Latvijas garša’, ko tālajā angļu zemē baudīja pati Lorita un iemācīja sajust arī citiem. Lorita cepa iecienīto ‘medus kūku’, arī citas Latvijā pazīstamas un gardas kūkas, un tām bija labs noiets. Piedāvājumā bija arī grilētās sviestmaizes ar dažādu pildījumu. Pati cepēja uz kūkām kāra nebija, taču ļoti patika tās gatavot. Lorita izjuta prieku, jo bija sev patīkamu hobiju pārvērtusi par dzīves stilu ar ienākumiem.

Cits veikals
Ko tur slēpt- kafejnīcas uzturēšana prasīja daudz pūļu. Bija jāseko ne vien klientu apkalpošanai un pasūtījumu klāstam, bet arī darbinieku veikumam, jānovērš tehniska rakstura problēmas, un Loritai gandrīz vairs neatlika laika bērniem un ģimenei. Viņa spēra soli, no kā daudzi, mammu ieskaitot, toreiz centās atrunāt, prognozējot sliktu iznākumu. Taču viņa pati ticēja veiksmei. Un viss, kas notiek, notiek uz labu. Savu kūku kafejnīcu viņa pārdeva, bet tā joprojām atrodas vecajā vietā un tur saimnieko viņas paziņas. Bet Loritai atkal ir savs veikals un bizness. Dārgu un izsmalcinātu dzērienu veikals ar bāru, kur notiek privāti pasākumi un degustācijas. Te strādā tikai divi darbinieki, darbdienās pēc pulksten četriem pēcpusdienās veikalu slēdz. Smalko dzērienu veikals nav jāsaprot kā steidzīga iepirkšanās, bet tā apmeklējums jāuztver kā izsmalcināts, nesteidzīgs rituāls, kas patīk angļu sabiedrībai. Lorita te vada degustāciju vakarus un sniedz informāciju par produkciju, kas nākusi no Latvijas, pat no Šķilbēnu pagasta laukiem. Jo, lūk, plauktos gozējas acij pamanāmas dāvanas koka izstrādājumu veidolā. Tie ir glīti uzgriežamie dārga koka dēlīši un vīna kastes. Šos produktus, pārvērstus precē, ražo amatniecības uzņēmums SIA “Baltic Presents” Viļakas novadā. Angļi par šīm vīna dāvanu kastēm ir sajūsmā. Savukārt palielo dēlīšu pielietojumu uzskatāmi redz un novērtē degustāciju vakaros, sarindojot uz tiem dažādas uzkodas. Tāda plate, pasniegta kopā ar vīnu, bauda, pirmkārt, jau ir acīm. Irēna Bukša, kura sadarbojas ar Loritu šo preču piegādē , uzsver, ka katram dēlim ir pievienotā vērtība. Tie ir augstvērtīgi izstrādājumi no cietkokiem - ozola, oša, gobas - smalki izfrēzēti un rūpīgi apstrādāti. Piedevām tas ir speciāls pasūtījums Anglijai.

Varbūt kādreiz tas notiks
Lorita pieļauj domu, ka, iespējams, kādreiz viņa atgriezīsies uz dzīvi Latvijā. Tā ir un paliks viņas dzimtā vieta, kur mamma, vecāku mājas, radinieki… Taču pagaidām tas noteikti nebūs. Jāaudzina un jāizglīto meitenes, kuras Kornišu ģimenē runā tikai angliski. Lorita piekrīt, ka aizbraukušo atgriešanās ir svarīga tēma. Ne velti Latvijas politiķi par to runā arvien uzsvērtāk.
Protams, ir ģimenes, kuras atgriežas, atrod Latvijā darbu un jūtas labi. Tieši atalgojums ir ļoti būtiskais faktors, kas nosaka šo vēlmi. Taču ir liela daļa aizbraucēju, kuriem ir tikai domas, ka viņi gribētu atgriezties, bet īstas pārliecības tomēr nav. Daudzi uzskata, ka atalgojums te ir pārāk mazs, lai viņi varētu normāli dzīvot.
Viņa pati, lai arī Anglijā dzīvo jau 15 gadus, tā īsti ar citiem latviešiem nav pazīstama. Ģimene dzīvo privātmājā Birmingenas priekšpilsētā, vīrs strādā apdrošināšanas kompānijā, Lorita vada sava veikala darbu, bet tuvējo apkaimes sabiedrību veido angļi. Tur nav ražošanas uzņēmumu, tādēļ tikpat kā nav arī iebraucēju no Latvijas vai citurienes. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc arī viņas abas meitiņas nerunā latviski. Viņas aug un izglītojas angļiem raksturīgā vidē. Bet attālumam šobrīd nav nozīmes. Lidojums no Anglijas līdz Latvijai ir ātrāks, nekā, piemēram, aizbraukt no Šķilbēniem līdz Rīgai. “Nebraucam taču vairs ar zirgiem, distanci šodien nejūt. Arī telefons ar foto ļauj izjust klātbūtni. Es sarunājos ar mammu un redzu, kā izskatās mūsu māja, dārzs, kas tur aug, kas iestādīts no jauna. Man īsti Latvijas nemaz nepietrūkst, un neredzu lielu atšķirību, dzīvoju Rīgā vai ārzemēs,” saka Lorita.

Loritas atziņas
* Ja esmu ko iesākusi, novedu līdz galam. Izdomāju, ka gribu savu kūku kafejnīcu, un pati to arī atvēru. Bet, ja plāni brūk, par to es domāju pēc tam. Cilvēki, kuri pārāk daudz raizējas un seko domai, ka varētu kaut kas neizdoties, savu mērķi bieži vien nesasniedz. Ir jāuzdrošinās riskēt.
* Vairs nejūtos kā svešiniece Anglijā. Man ir sajūta, ka tieši tur kļuvu pieaugusi, piedevām satiku arī savu nākamo vīru, kurš ir īstens anglis. Mana prioritāte bija dzīvot mājā. Tagad mūsu ģimenei ir liela divstāvu māja ar lielu dārzu Birmingenas priekšpilsētā. Mamma ik gadu brauc pie manis un palīdz to uzturēt kārtībā. Taču mana interese nav zīmolu apģērbi un lepna mašīna.
* Man patīk mājās gatavots ēdiens, līdzīgi kā arī mammai Latvijā, ir svarīgas šādas pašas gatavotas mājas maltītes.
* Savos gados esmu daudz izdarījusi. Jūtos laimīga, bet gribētos vēl jaunus izaicinājumus un mērķus. Patiešām jūtos labi. Man ir ģimene, bērni, labas attiecības. Tas ir lielākais sasniegums dzīvē, ar ko var lepoties, bet nevis manta.

Loritas mammas Irēnas Bukšas atziņas
* Lorita ģimenē ir vidējā no trim manām meitām, un viņas katra ir atšķirīga. Lorita bērnībā dzīvoja pie vecmammas un bija ļoti patstāvīga. Viņa iemācījās dārza darbus, agri saprata naudas nozīmi un pielietojumu. Ir labs teiciens: lai Dievs dod iemācīties visus lauka darbus, bet lai nenāktos tos visus darīt! Darba tikums un atbildība Loritai nāk līdzi kopš bērnības, lai kur viņa strādātu.
* Kad Lorita aizbrauca uz Angliju, uzņēmu to kā pašsaprotamu lietu, lai gan bija arī uztraukums. Es nespiedu viņu pabeigt universitāti un palikt mājās. Bērniem ir jāpieaug, jāļauj izmēģināt tas, ko viņi paši vēlas. Tikai tā var kaut ko sasniegt.
* Loritas vīrs ir mans labākais znots, jo viņš nerunā pretī. Un es savukārt neprotu viņam neko pārmest. Tas, protams, ir joks mūsu komunikācijas dēļ. Loritas ģimenē ciemojos regulāri. Braucu tur sakopt viņu lielo dārzu. Ja vajag, varu tur dzīvot mēnešiem ilgi, man patīk, taču tā noteikti nav un nebūs mana vieta, lai arī meita runā par iespēju pārcelties. Ne jau valoda šķērslis. Nē! Bet tur nesmaržo zeme pavasarī tā, kā to sajūtu Latvijā, savos laukos. Nekāda māja, bizness vai nauda manos gados nevar atsvērt nianses, ar kurām dzīvoju Latvijā. Bet jaunākā paaudze, protams, daudz ko uztver citādāk.

Ko ņemtu ciemakukulim, braucot no Latvijas uz ārvalstīm?
Anna Tilžā, mājsaimniece: -Uz ārzemēm braucu reizi gadā, parasti tas notiek pirms Ziemassvētkiem. Apciemoju vienu no meitām un viņas vīru, kuri dzīvo Dublinā. Man ir sen zināmas un pārbaudītas vērtības, ko vedu. Tas ir Latvijas medus, Skrīveru gotiņas, Liepkalnu vai arī manis pašas ceptā maize. Medus un gotiņas parasti ceļo vēl tālāk, jo tās nonāk arī Pakistānā. Ciemoties ir labi, taču es pati ārzemēs nedzīvotu nekad. Meitas ģimene dzīvo ērtā dzīvoklī, viņi daudz strādā un arī labi dzīvo. Jūtos par viņiem priecīga, taču tas ir tik tālu no Latvijas.
Inese Kubulos, skolotāja: - Pašai uz ārzemēm iznāk doties tikai ceļojumos. Ir vairākas, manuprāt, ļoti labas un Latviju raksturojošas lietas, ko ņemtu līdzi. Tas būtu “Melnais balzams”, dzērvenes medū, “Laimas” šokolādes, ko uzskata par visgaršīgākajām, un arī pašceptā maize. Zinu, ka šādus gardumus braucienos ņem līdzi mūsu skolas direktore, lai piedalītos starptautiskajos projektos.
Irēna Krišjāņos, zemniece: -Mums sanāk ļoti bieži izbraucieni, un man vienmēr somā atrodas kāda šokolāde, kas noder cienastam. Šogad esam pabijuši Čehijā, Baltkrievijā, Igaunijā. Pārsvarā tie ir pieredzes apmaiņas braucieni ar dažādu objektu apskati. Manuprāt, noderīgas dāvanas, ko varētu vest no Latvijas, ir balzams, šokolāde un rupjmaize. Suvenīrus pēdējos gados reti kad ņemam līdzi, jo arī pati tos vairs nepērku. Labāk, lai ir garšīgas lietas, kas rada prieku vēderam un paliek arī atmiņā.
Tamāra Balvos, farmaceite: -Mana meita dzīvo Īrijā jau 11 gadus, ģimenē aug divi bērni. Ikdienas ēdienkartē viņi izmanto lielveikalu produkciju. Jāatzīst, ka Latvijas ēdamlietas viņi īpaši nekāro, vienīgi patīk saldumi – dārgākās šokolādes un Latvijā gatavotas kūkas, ko parasti arī vedu, braucot ciemos. Šovasar kādu laiku mazbērni dzīvoja pie manis, un biju priecīga redzēt, ka viņiem garšoja mani gatavotie dārzeņi, izaudzēti vietējā dārzā - kabači, burkāni, zirņi, bērni plūca un ēda salātu lapas, garšoja arī lauku vistu olas.
Inta Balvos, mūzikas skolas skolotāja: -Tas bija pirms 15 gadiem, kad braucu uz Angliju, lai piedalītos kursos un ar paziņas palīdzību sameklēju lētu dzīvošanu. Kad painteresējos, cik būs jāmaksā par dzīvesvietu, saimniece teica, lai atvedot kārtīgu rupjmaizes kukuli. Tā arī izdarīju.
Irēna, dzīvo un strādā Spaldingā, Anglijā: -Anglijā Latvijas ražojumus var nopirkt daudz kur. Ir daudzas privātbodītes. Spaldingā populārākais ir mārkets, kur atrodas pat divi veikali. Reizēm tur iepērkos pati. Parasti pērku baltmaizi, sieru, majonēzi. Nesen parādījās melnais un upeņu balzams, un tagad, kā skatos, angļiem tie ir iegaršojušies. Pircējiem patīk arī ķimeņu siers, marinēti gurķi, šokolādes sieriņi, Jaunpils biezpiens, Spilvas tomātu mērce, ir arī mellenes un dzērvenes no Latvijas, vēl arī alus, cūku tauki, sviests un margarīns. Cenas, manuprāt, ir zemākas nekā Latvijā. Oktobrī Spaldingā notiks pirmais latviešu saiets ar pašgatavotiem labumiem.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

Dāmas stūrē prieka tūrē

17.augustā Balvos pulcējās skaistā dzimuma pārstāves, lai ceturtajās auto orientēšanās sacensībās sievietēm “Prieka tūre” cīnītos par galveno balvu – SPA četrām personām Palangā. Šogad uzvaras laurus plūca komanda “Militārās dīvas” no Gulbenes. Tukumnieces  (foto), lai nokļūtu Balvos, turklāt pirmo reizi dzīvē, cēlās pulksten četros rītā. “Mēs ceram gūt pozitīvas emocijas. Gribas pārliecināties, ka latgalieši ir viesmīlīgi,” sprieda dāmas ar romantisku komandas nosaukumu “Draiskie ziediņi”. Tāpat viņas atklāja, ka atbraukušas ekskursijā, tādēļ izcīnītā vai neizcīnītā vieta nav svarīga (tukumnieces neiekļuva apbalvoto sarakstā).

Balvu novada priekšnieks izcīna Baltijas čempiona titulu

10. un 11.augustā Viļņā risinājās 6. Baltijas valstu atklātais čempionāts vieglatlētikā senioriem. No Latvijas dalību pieteikuši bija 107 sportisti, viņu vidū arī balvenieši Jānis Strapcāns un Balvu novada domes priekšsēdētājs Aigars Pušpurs. Aigars Pušpurs (no kreisās) šķēpa mešanā kļuva par Baltijas čempionu, bet arī citās disciplīnās gan Aigara, gan Jāņa Strapcāna sasniegumi  daudzu valstu sportistu vidū bija augsti.