1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-01-2019
Vārdadienas šodien: Eglons, Krišs, Ksenija

Kad skolā grand šāvieni...

Pagājušās nedēļas nogalē Viļakas pamatskolas 2.kategorijas šautuvē pulcējās sportisti uz bijušā Viļakas vidusskolas ilggadējā šaušanas pulciņa vadītāja un trenera Broņislava Bondara piemiņas balvas izcīņu ložu šaušanā. Sacensību galvenais tiesnesis Ēvalds Vancāns priecājās, ka sacensībās startēja piecas vietējās komandas: “Kas vajadzīgs labam šāvējam? Nostājoties uz uguns līnijas, jākļūst par flegmatiķi, kurš dzird tikai tiesneša un trenera balsi.”

Tiekas ar motormuzeja restauratoru

Pagājušās piektdienas pēcpusdienā Viļakas novada bibliotēkā ciemojās Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators, novadnieks GUNĀRS DORTĀNS, kurš klātesošos iepazīstināja ar muzeja darbību un vēsturi, kā arī pastāstīja par savu profesiju un seno spēkratu atdzimšanu.

Tukuma Lāčplēsis ar spēcīgo latvietības gēnu

Novembris latviešiem vienmēr bijis īpašs mēnesis, bet šogad – valsts simtgades svētkos – tas būs vēl īpašāks un svarīgāks. Šis ir laiks, kad godinām un atceramies Latvijai svarīgos notikumus un cilvēkus, kuri ar savu darbu, uzskatiem un mūža veikumu tādus tos padarījuši. Viens no šiem īpašajiem latviešiem noteikti ir pērn aizsaulē aizgājušais tukumnieks Valdis Orlovs, kurš vienmēr ļoti lepojies ar savu dzimto pilsētu Balviem. Mūsu novadnieks zināms kā skolotājs, kokgriezējs, sprēslīcu meistars, pētnieks, kolekcionārs un folklorists, kurš 2001.gadā ieguvis Lielo folkloras gada balvu. Tiek uzskatīts, ka Valda Orlova sprēslīcu kolekcija ar 700 dažādām sprēslīcām ir lielākā pasaulē! Kur šis unikālais mantojums atrodas tagad un kas to sagaida, devāmies noskaidrot uz Aizputes novada Apriķu muzeju, kur 11.novembrī, Lāčplēša dienā, gaidāms liels un nozīmīgs notikums – Valda Orlova sprēslīcu ekspozīcijas atvēršanas svētki! Šis muzejs šobrīd ir vienīgais Latvijā, kur būs iespējams aplūkot lielāko daļu mūsu novadnieka vērtīgās kolekcijas vienuviet.

 

“Te nu ir tā stiprā, latviskā cilvēka no matu galiņiem līdz papēžiem mūža darba rezultāts. Man bija tā laime būt līdzās Valdonkulim (tā mēs viņu mīļi joprojām dēvējam) un, sēžot uz dīvāniņa, sajust viņa dzīves bagātību, piepildījumu, milzīgo spēku un labestību. Viņš bija nobažījies, kam to savu bagātību atstāt, jo negribēja uguns sārtā sadedzināt visu, ko uzskatījis par vērtībām, sakrājis, salicis, apkopojis un savām rokām padarījis dzīvu,” teic Aizputes novada Lažas pagasta Apriķu muzeja vadītāja Aina Cērmane. Viņa ir bezgala priecīga par faktu, ka pirms pāris gadiem akcijas “Iepazīsti Latvijas pilis un muižas” laikā iepazinās ar Valda Orlova māsas meitu Baibu, kura savukārt vēlāk viņu iepazīstināja ar pašu sprēslīcu autoru. Jau pēc pirmās tikšanās reizes muzeja vadītāju Valdonkuļa atvērtā, plašā sirds tā uzrunāja, ka viņa nespēja atteikties no šīs kolekcijas. “Sapratām, ka tā ir nenovērtējama bagātība, vienalga kurā vietā atrodamies. Tas ir stāsts par vienu ļoti stipru Latvijas cilvēku un viņa roku darbu. Un mūs nemaz netraucēja, ka viņš nav mūsējais, apriķnieks,” teic Aina Cērmane.
Sagadījās tā, ka šogad savu pēdējo izlaidumu svinēja Apriķu pamatskola, kas atradās vienā mājā ar Apriķu muzeju. Līdz ar to muzejam bija iespēja paplašināties un kādu no savām daudzajām telpām atvēlēt Valda Orlova sprēslīcu kolekcijas izstādīšanai. Kopš daļa no vērtīgajiem eksponātiem nonākuši Apriķu muzeja rokās, pagājis teju gads, un Aina Cērmane nu jau ar gandarījumu un lepnumu var teikt, ka ekspozīcija atvēršanas svētkiem gatava! Vienā no daudzajām muzeja istabām, kas pārvērtusies par novadnieka Valda Orlova sprēslīcu valstību, savu mājvietu radušas 376 no teju 700 lielās sprēslīcu kolekcijas. Un tagad ir tas apliecinājums, ka viss dzīvo, stāsts turpinās – Balvos dzimušā novadnieka latviskā sūtība un būtība iemiesojusies cilvēkos, ko viņš ir saticis. Tas ir spēks, par kuru jārunā, jāstāsta un tas jāapzinās.

Savam un citu priekam
Izrādās, interese par kokgriešanu Valdim Orlovam radās jau bērnībā. Septiņas vasaras viņš gāja ganos, bet ganiņam, kā zināms, vislabākie draugi ir nazītis, grāmata un sunītis! Tā nu viņš ar nazīti kaut ko graizīja un mēģināja uztaisīt. Tie bija paši pirmsākumi. Bet par sprēslīcām ir cits stāsts. Viss sākās ar izstādes apmeklējumu viesnīcā “Latvija” pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kur viens amatnieks izstādīja piecas vārpstiņas. Toreiz Valdis pie sevis nodomāja,- ja jau šis amatnieks var, tad varu arī es! Uztaisīja dažas un, kad Latvijas rokdarbniekus uzaicināja nest savus darinājumus uz kādu no televīzijas raidījumiem, aiznesa arī savas. Pēc pārraides Mārtiņš Kuplais no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēlējās noskaidrot, vai autors arī zina, no kurienes katra sprēslīca nāk. Valdis atzinās, ka nezina vis. Tā nevarot, vajagot zināt, no kurienes katra vārpstiņa esot,- skaidrojis speciālists. “Mārtiņa Kuplā teikto viņš pieņēma kā patiesību un tā arī sāka izzināt sprēslīcu vēsturi. Tās visas darināja savām rokām, pēc muzeja fondu paraugiem. Apciemoja daudzus novadpētniecības muzejus, iepazinās ar fondos esošajām sprēslīcām, nozīmēja tās, brauca mājās un taisīja. Tā šī lielā kolekcija gadu gaitā arī sakrājās. Tajā nav divu vienādu sprēslīcu, un katra no tām ir unikāla,” skaidro muzeja vadītāja.

Līdzīgas, bet tomēr ļoti atšķirīgas
Sprēslīcas izgatavošanai nevajag daudz - tikai nazi, urbīti un mazu zāģīti. Tās var darināt no jebkura koka, taču, kā atzinis Valdis Orlovs, vislabākās sanāk no lapu kokiem, kam smalkāka šķiedra. Vienīgi kļava, kas ir ļoti cieta, neesot šim nolūkam piemērota.
Kolekcijā ir ne tikai visu Latvijas novadu, bet arī grieķu, somu, vācu, lietuviešu, igauņu, krievu, norvēģu, dāņu, angļu, amerikāņu, japāņu un citu tautu sprēslīcas, kas nebūt nav vienādas. Piemēram, dažas no tām atgādina naktslampiņas. Daudzas no V.Orlova sprēslīcām tapušas kā veltījums, piemēram, Kārlim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai, “Daugavas vanagiem”, Misiņa bibliotēkai. “Valdonkulis patiešām bija ļoti dāsns cilvēks - tas nu ir fakts. Arī es pirmajā tikšanās reizē no viņa saņēmu sprēslīciņu. Viņš tā arī teica,- ja tev patīk un tu par to priecājies, laipni lūgta! Arī man prieks,” stāsta muzeja vadītāja. Viņa atminas, ka Valdonkulim telefons vienmēr bija iekārts latviskajā, skaistajā prievītē, bet pie vestītes neiztrūkstoša sastāvdaļa bija Latvijas karodziņa zīmīte. Tik ļoti viņš jutās latvietis un savas zemes patriots! Savukārt Līgo svētkos un daudzos citos nozīmīgos dzīves brīžos novadnieks mugurā vilka paša darinātu seno latgaļu tautastērpu, kas tapis pēc seno Ģūģeru kapulaukā atrastiem fragmentiem. Arī tautiskos zābakus šim tērpam viņš gatavojis pats. Jāpiebilst, ka tas nebūt nav vienīgais apģērba gabals, ko novadnieks uzmeistarojis savām rokām.
“Valdonkulis sevi mēdza dēvēt par Tukuma Lāčplēsi, un par tādu viņu dēvēja arī paši tukumnieki, tieši tādēļ man šķita, ka Lāčplēša diena ir tā īstā reize, kad viņa mūža devums jāceļ saulītē un godā. Turklāt viņa kolekcija nav bagāta ar sprēslīcām vien - Valdonkulis krāja dažāda veida lellītes un viņam bija ļoti tuva arī zirgu tēma. Arī savu dzīves mīlestību viņš paguvis uzdāvināt mums. Viņš patiešām bija apbrīnas vērts cilvēks – kā malks svaiga gaisa, kā paraugs, no kura mēs katrs varam mācīties. Esmu lepna, ka savu mūža bagātību un milzīgo darbu viņš nodevis mums – apriķniekiem. Valda Orlova stāsts turpinās, un es esmu pārliecināta - Valdonkulis par to priecāsies!” teic Apriķu muzeja direktore Aina Cērmane.

 

Gaišs, sirsnīgs un sirdsgudrs - tāds viņš bija!
Anita Apine, folkloras kopas “Pūrs” vadītāja: -Valdis bija īstens latvietis, varbūt tieši tādēļ viņam tik ļoti patika folklora, deja, koka darbi un māksla. Sākumā viņš dziedāja folkloras kopā “Mākars”, pēc tam “Milzkalniekos”, bet pēdējos gados Slampes kultūras pils folkloras kopā “Pūrs”, dejoja arī Tukuma senioru deju grupā “Valsis”. Ja Valdi jāraksturo īsumā, tad teikšu tā,- viņš bija īpašs. Ja mūsu folkloras kopa kaut kur devās ciemos, tieši viņš vienmēr parūpējās par dāvanām. Un tās nebūt nebija sprēslīcas, bet gan mazas, no dabas materiāliem, ar dzintariņiem vai kādiem citiem dabas materiāliem veidotas piemiņas veltes. Un vēl Valdim tik ļoti patika dejot! Nebija neviena pasākuma, kurā viņš neizdancinātu meitenes. Pat priekšnesumu laikā viņš nekautrējās uzlūgt uz danci kādu dāmu no malas. Valdis bija ļoti atraktīvs kungs, kurš nekad neaizmirsa iepriecināt arī mūsu jaunāko paaudzi. Pirms Jaungada viņš mēdza pārģērbties par Salaveci, paņemt konfekšu maisu un iziet Tukuma ielās. Tas mazajiem tukumniekiem vienmēr bija patīkams pārsteigums, jo ne katru dienu pilsētā sastopams Salatēvs, kuram, noskaitot kādu dzejolīti, var dabūt gardumus. Savukārt runājot par dzejoļiem, var tikai apbrīnot Valda aso prātu un atmiņu, jo savā vecumā viņš tos zināja neticami daudz. Vienreiz abi braucām ar mašīnu no Tukuma līdz Jelgavai, un, lai nebūtu jāgarlaikojas, Valdis visu ceļu runāja dzeju. Iedomājieties, visu ceļu! Viņam runājamā netrūka nekad! Vēl Valdim ļoti patika daba, no kuras smēlās iedvesmu, viņš meklēja svētvietas, bieži brauca ar autobusu un, kamēr vien bija spēks, daudz staigāja kājām. Viņš bija īstens latvietis, kuram patika viss latviskais, ļoti gaišs, sirsnīgs un aizrautīgs cilvēks. Tāds viņš mūsu visu atmiņās paliks mūžam!

 

Vecuzīša devīze bija: “Gribu, varu, daru!”
Danuta Birka, Valda Orlova mazmeita: -Kad vēl biju pavisam maza, vecāmamma Inta teica,- aizej, pasauc vecotēvu pusdienās. Es izgāju ārā un savā bērna valodā saucu: “Vecuzi…” Kopš tā laika vectēva Valda ģimenes vārds bija Vecuzītis. Valda vecāku dotais vārds bija Vladimirs. Tomēr viņa latvietības jūtas ar to īsti nebija mierā un viņš pats popularizēja sev vārdu Valdis. Tā tas arī iegājās.
Mans Vecuzītis bija vīrietis ar lielo “V”. Allaž patstāvīgs un lepns savā patstāvībā, allaž darbīgs, galants un uzmanīgs, sapucējies, allaž visos attiecīgajos svētkos apsveica savas dāmas. Tieši man ar viņu vienmēr bija viegli būt. Viņam bija savs viedoklis, pie kura Vecuzītis turējās, kas atkal pasvītro viņa vīrišķību. Bet man bija viegli šo viedokli respektēt. Pat gadījumos, kad sākumā domāju vai jutos savādāk, dodot sev brīdi apdomai, nācās vairāk vai mazāk piekrist. Tā, īsti neko nemācīdams, viņš man pamanījies iemācīt dažas dzīves gudrības. Tikai tagad aptveru, ka patiesībā šis process bija abpusējs. Jo atceros dažas situācijas, kurās viņš sākotnēji bija pikts par manām izvēlēm vai darbībām, bet pēcāk atzina,- viss jau laikam tomēr pareizi…
Nebija tā, ka Vecuzītis vienmēr tikai glaudīja “pa spalvai”. Reizēm pateica tā, ka atlika tikai nokunkstēties. Tomēr pēcāk, “izpūšot gaisu”, viņa sniegtā mācība bija skaidra un pamatota. Jautājums tikai, tu to pieņem vai nē. Jo nekas netika uzspiests, un viņa mīlestībai nebija nekāda sakara ar to – pieņēmu pamācības vai nē. Manam Vecuzītim tiešām piemita spēja just un sniegt visiem zināmo, bet tik grūti realizējamo beznosacījumu mīlestību. Vismaz es to jutu pilnīgi noteikti!
Bet kopumā viņa pārliecība bija nepakļaut cilvēku vērtējumam, ļaut viņam būt tieši tādam, kāds viņš nāk pretī. Pat, ja šķiet jocīgi, kā šis cilvēks ģērbies vai iznesas, kā runā vai dara lietas – tu neko par viņu nezini, līdz ar to nevari nosodīt, vērtēt, uzskatīt par nepareizu. Jo katram dzīvē savs ceļš ejams un savi uzdevumi izpildāmi. Viņam - savi, tev - savi.
Vecuzītis bija arī mans vīrieša ideāls. To tiku teikusi viņam un arī citiem… Tāpat kā teicu, ka viņu ļoti mīļoju. Man bija svarīgi, lai viņš to dzird skaļi pateiktu. Un viņš man atbildēja: “Es Tevi arī, cielaviņ!”
Vecuzītis bija neiztrūkstoša mūsu ģimenes svētku AKTĪVĀ sastāvdaļa: Ziemassvētkos ar savu paša darināto “vecīša” tērpu (viņš mūsu dēlu izvadījis cauri “ticu / neticu Ziemassvētku vecītim” periodam un bijis mūsu vecītis vēl ilgi pēc tam); Līgo vakarā laukos mūsu un kaimiņu sētas allaž pieskandināja viņa bungu skaņas un nemaz ne tik rātnās tautasdziesmas; dzimšanas dienās un valsts svētkos viņš vienmēr bija klāt ar deklamētiem interesantiem dzejoļiem, šaha vai dambretes spēli, aktīvu līdzi jušanu sporta spēlēm televīzijā vai vienkārši kopā būšanu.
Vecuzītis vēlējās, lai viņu atceras staltu un spēcīgu - tādu, kurš vadās pēc devīzes: “Gribu, varu, daru!” Viņā mājoja spēcīgs latvietības gēns. Gadu desmitiem ilgā darbošanās folklorā, viņa pilnībā pašdarinātais vīriešu tautastērps, kas radīts kā izrakumos atrastā un restaurētā tautastērpa kopija, nodošanās Latvju svētvietu meklējumiem un nopietnība, ar kādu viņš piegāja visam ar Latviju saistītajam, bija tam gana spilgtas liecības. Mans Vecuzītis pilnīgi noteikti ir viena no manas dzīves bagātībām!

 

* Sprēslenīca, sprēslīca
Tā ir vērpjamā ratiņa, skaistākā un darbam nozīmīgākā detaļa. Vērpjamais ratiņš, sens darbarīks. Sprēslīca ir vērpjamā ratiņa karogs, visaugstākā detaļa, kas iestiprināta ar mazu kājiņu. Sprēslīcas cita par citu dažādākas, lielākas vai mazākas, bet galvenais – daiļākas. Rotājumu elementi ir neskaitāmi, tie stāsta par kokgriezēja gaumi, fantāziju, meistarprasmi. Sprēslīca ir darbarīks, pasūtījuma vai tirgus prece, dāvinājuma priekšmets.

 

 

 

 

Sirmā ciema likteņstāsti

Mūspusē pazīstamajam senlietu kolekcijas “Cīrulīši” īpašniekam, lokālās vēstures pētniekam un kolekcionāram DZINTARAM DVINSKIM interese par vēsturi un mīlestība pret savu senču piemiņu ielikta jau bērnības šūpulī. Pirmie soļi kolekcijas veidošanā sperti līdz ar vecvectēva mājas atgūšanu tagadējā Viļakas novada Susāju pagasta Tepenīcas ciemā. Ņemot vērā, ka ciemā dzīvoja arī viņa vecāki, Dzintars uzsāka vākt informāciju par savu ģimeni - iztaujāja ciema iedzīvotājus, brauca uz arhīviem Alūksnē un Rīgā un izdeva grāmatu. Tagad pieredzējušais novadpētnieks jau izpētījis radurakstus vairākās paaudzēs ne tikai no tēva Vitālija, bet arī GARĀNU DZIMTAS gaitas no mātes Valentīnas puses. Pagājuši daudzi gadu desmiti un pat simti, bet atmiņas, vēsturiskās liecībās balstīti fakti un likteņstāsti par dzimtā Tepenīcas ciema ļaudīm joprojām dzīvi.

 

No Viļāniem uz Tepenīcu
Pats Dzintars ar ģimeni tagad dzīvo Viļakā, bet uz dzimtas mājām Tepenīcā mēro ceļu teju katru dienu. Viņa pirmās dzīves atmiņas saistās vēl ar laiku, kad vecāki bija jauni un mājās bieži viesojās ciemiņi, lai uzspēlētu kārtis, kaut ko nosvinētu vai vienkārši paskatītos televizoru - tolaik ciemā reti kuram bija televizors. “Tolaik mani vienmēr, kā jau mazu bērnu, bija problēmas nolikt gulēt. Izlikos aizmidzis, bet tiklīdz mani ielika gultiņā, sāku bļaut! Labas atmiņas ir arī par vectēvu Aleksandru. Viņam laikam patika darboties ar bērniem. Vectēvs labi spēlēja dambreti, to iemācīja arī man, bet vislabāk mums tomēr patika spēlēt duraku uz pagoniem. Citreiz tā iekarsām, ka nospēlējām līdz vēlam vakaram, sevišķi garajos ziemas vakaros. Raiba un interesanta bija mana bērnība Tepenīcā,” ar smaidu sejā atceras Dzintars.
Savukārt informāciju par Garānu dzimtu Dzintars meklējis baznīcu grāmatās (viens no galvenajiem dzimtas vēstures pētīšanu avotiem) un dažādos arhīvos. Tas nav viegls darbs, bet daudzu stundu, dienu un mēnešu uzcītīga darba rezultātā tapuši zināmi Dzintara vecvecvecvecāki no mātes puses - Staņislavs un Alīna Garāni, kuri dzimuši ap 1800.gada sākumu. Savas dzimtās vietas patriots arī pētījis, no kurienes Tepenīcas ciemā radies uzvārds ‘Garāns’, jo savulaik ciemā pārsvarā dzīvoja Dvinski un Strapcāni. Vākdams informācijas kripatiņas un kā puzles gabaliņus tās likdams kopā, noskaidrots, ka vecvecvecvectēvs Staņislavs Tepenīcas ciemā ap 1830. – 1840.gadu, visticamāk, nonācis no Viļānu puses. Kādas tad bija dzimtas turpmākās gaitas?

Kā cara laikos zemi pirka
Dzintars stāsta, ka no mātes puses vecākajam zināmajam dzimtas pārstāvim Staņislavam ar sievu Alīnu 1840.gadā nāca pasaulē pirmdzimtais - dēls Mateušs (Dzintara vecvecvectēvs). Pienāca 1859.gada 5.jūlijs, kad Mateušs mija laulības gredzenus ar Annu (dzimusi Vancāne) no blakus ciema Brāslavas. Mateušam ar Annu bija vairāki bērni. Viens no viņiem – Jāzeps - apprecējās ar vietējo Tepenīcas ciema meiteni Anastasiju (dzimusi Dvinska). Tas notika Krievijas impērijai vēsturiskā brīdī – 1905.gadā, kad lielajā Krievzemē plosījās revolūcija. Viņu laulības dzīvē piedzima trīs meitas un dēls. Liktenis gan Anastasijai nebija lēmis garu mūžu, kura Pirmā pasaules kara laikā - 1916.gadā - 33 gadu vecumā devās mūžībā. Vecvectēvs Jāzeps apprecējās otrreiz un kļuva par tēvu vēl diviem bērniem – Annai un Antonam. Savukārt Jāzepa dēlam no pirmās laulības Aleksandram (Dzintara vectēvam) ar Mariju piedzima Valentīna, kura apprecējās ar Vitāliju. Tā bija divu jaunu cilvēku savienība, kurā nāca pasaulē pats Dzintars Dvinskis – cilvēks, pateicoties kuram ikviens interesents var iepazīt Tepenīcas ļaužu dzīvi caur daudzu gadu desmitiem. “Dzimtas pārstāvji no mammas puses, kā vairums Tepenīcas ciema iedzīvotāju, bija vienkārši cilvēki – zemnieki. Arī mani vecāki bija darba cilvēki - strādāja kolhozā. Izpētītajos laikos valdīja arī dzimtbūšana, ko piedzīvoja arī mani senči. Tāpat interesants fakts, ka vecmamma Marija cēlusies no igauņu puses. Tas tādēļ, jo Atbrīvošanas cīņu laikā igauņi palīdzēja Latvijai karot, un rezultātā viņiem piešķīra zemi – Gruzdovas ciemā, Tepenīcas ezera otrā pusē. Tad vectēvs Aleksandrs, kā saka, pāri sētai iepazinās ar savu topošo sievu Mariju,” stāsta Dzintars.
Pētot dzimtas vēsturi, Dzintars atradis arī cara laika dokumentus, kas atklājuši interesantus faktus par viņa senčiem. Piemēram, kā vecvectēvam Jāzepam klājās, kopā ar kaimiņiem Krievijas impērijas laikos zemi pērkot: “Bija 1911.gads, kad vecvectēvs kopā ar kaimiņiem pirka tā dēvēto desetīnu jeb vienu hektāru zemes. Tā maksāja lielu naudu – 200 cara laika rubļu. Dokuments sākās ar šādiem vārdiem: “1911.gada 22 februārī mēs, zemāk parakstījušies zemnieki no Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa...”” Dokumentā bija arī vienošanās, ka zemes pircēji simts rubļus samaksās avansā, bet atlikušos simts - sākot no 1.janvāra, pa 25 rubļiem gadā. Tas saprotams, jo tolaik cilvēki bagāti jau nedzīvoja. Jebkurā gadījumā zemes pirkšanas fakts zīmīgs ar to, ka šī zeme atrodas īpašumā joprojām,” par vēsturiskajos dokumentos atklāto stāsta Dzintars.

Dzimtas māju nākotne
Dzintars ar nožēlu atzīst, ka jaunības gados krietni cītīgāk nejautāja vecvecākiem par viņu dzīves laikā piedzīvoto. Tas lieti noderētu dzimtas kopējās vēstures saglabāšanā un atmiņu nodošanā pūrā nākamajām paaudzēm. Tiesa, vecvecāki diezgan agri devās mūžībā, arī pašam Dzintaram tolaik bija agrs pusaudža vecums. Savukārt jautāts, kādu nākotni saredz dzimtas mājām Tepenīcā, Dzintars nopūšas un mierīgi turpina: “Latvijas lauki kļūst arvien tukšāki. Atklāti runājot, dažkārt par valstī notiekošo uznāk dusmas. Jebkurā gadījumā prātā nāk vārdi, kurus jau rakstīju grāmatā “Tepenīcas ciems un iedzīvotāji”: “Ar vārdu ‘Tepenīca’ daudziem saistās patīkamas bērnības un jaunības atmiņas. Ciems pārdzīvojis vairākas valdības un reformas, sākot no poļu laikiem līdz pat mūsdienu teritoriālajām reformām. Kādreiz tik rosīgajā un diezgan biezi apdzīvotajā Latgales ciemā dzimuši un dzīvojuši daudzi cilvēki, kuri tagad izklīduši pa visu pasauli. Tepenīcā, kā daudzos citos Latgales ciemos, mājas paliek arvien tukšākas, un arī pašu māju kļūst arvien mazāk. Tagad ciemā palikušas vien nedaudzas apdzīvotas mājas, bet tās tomēr ir. Cerams, vēl daudzus gadus sirmais ciems būs apdzīvots!” dzimtajam ciemam vēl Dzintars Dvinskis.

 

Gaidāms pirmais mazmazbērns
Garānu dzimtas vecākais pārstāvis ir Ēvalds Garāns (dzimis 1939.gadā), kurš ir Dzintara Dvinska tēvocis. Ēvalds savā darba mūžā strādājis vairākās darbavietās, bet galvenokārt bijis agronoms kolhozā, arī kolhoza priekšsēdētājs. Ēvalds var lepoties ar kuplu ģimeni. Viņam ir ne tikai četras māsas – vecākā māsa Valentīna, Marija, Līvija un jaunākā māsa Silvija, bet arī trīs bērni – Aigars, Sandra un Guntars. Vecākais dēls Aigars strādā autoservisā Siguldā, Sandra ieguvusi divas augstākās izglītības un darbojas vadošā amatā tirdzniecības jomā, bet Guntars studējis mežsaimniecību un šajā sfērā arī strādā. Turklāt Ēvaldam ir ne tikai septiņi mazbērni, bet nākamgad viņš kļūs arī par vecvectētiņu savam pirmajam mazmazbērnam. Vai tā būs meitiņa, vai brašs puisēns, tas pagaidām visiem ir liels noslēpums.
Protams, neizpaliek arī ciemošanās savās dzimtajās mājās Tepenīcā. “Savulaik Tepenīca bija lielākais ciems apkārtnē – dzīve kūsāja, ļaužu ciemā netrūka. Tagad daudz kas mainījies – cilvēku tikpat kā nav, ciems kļūst arvien tukšāks... Lai vai kā, jāsaka ‘paldies’ Dzintaram, kurš uzņēmies rūpes par dzimtas mājām. Kamēr tur kāds darbosies, kaut pa mazumiņam, dzimtas saknes saglabāsies arī Tepenīcas ciemā,” nešaubās Ēvalds.

Piespiedu kārtā iesauc leģionā
Attēlā redzams Dzintara Dvinska vectēvs Aleksandrs Garāns ar pusbrāli Antonu Garānu 1944.gadā Jelgavā. “1944.gada otrajā pusē Aleksandru būtu iesaukuši leģionā. Tomēr vectēvam bija jau 33 gadi, tādēļ viņu iesauca dienestā nacistiskās Vācijas 4.robežapsardzības pulkā. Savukārt Antonu brīvprātīgi piespiedu kārtā iesauca leģionā. Vēlāk viņš no leģiona aizbēga, ar citiem cilvēkiem Tepenīcas ciema apkārtnē mežā izraka bunkuru un tur slēpās. Kad Latvijā nacistiskās Vācijas okupāciju nomainīja PSRS okupācija, krievu karavīri Aleksandra sievu Mariju (manu vecmammu) sāka izprašņāt, kur atrodas vācu struktūrās dienējošie radinieki. Vecmamma neko neatklāja un šī iemesla dēļ dabūja ciest. Viņu ar dēlu Ēvaldu aizveda uz kādu šķūni Viļakā. Ēvalds aukstumā un drēgnos laika apstākļos tur pavadīja vienu dienu, bet viņa māti izlaida pēc pāris dienām. Kopš tā laika vecmātei bija zobs uz krieviem. Vēlāk Aleksandru sagūstīja un nosūtīja uz filtrācijas nometni Karagandā, no kurienes viņš atgriezās 1947.gadā. Arī pēc tam Aleksandru vairākas reizes izsauca vai aizveda uz Viļakas čeku, kur viņu kārtīgi noslānīja un tikai tad palaida mājās. Savukārt Antons pēckara gados pārcēlās dzīvot uz Vidzemi, kur viņam, iespējams, izdevās izbēgt no represijām,” stāsta Dzintars.
Viņš piebilst, ka partizānu laikos pavisam nelāgs liktenis piemeklēja divus jauniešus. “Kāda meitene ar puisi Tepenīcas ciemā ogoja vai sēņoja un uzgāja mežabrāļu bunkuru. Viņus nošāva, lai neizstāsta, kur atrodas bunkurs. Mežabrāļi bija ļoti piesardzīgi, jo visapkārt bija daudz cilvēku, kuri par partizāniem varēja ziņot. Traģiski, bet tolaik bija tādi laiki,” secina Dzintars.

 

Izdod grāmatu
Laika gaitā Dzintara Dvinska interese par vēsturi pārtapa idejā par grāmatas “Tepenīcas ciems un iedzīvotāji” izdošanu, kuru tās autors interesentiem prezentēja pagājušā gada aprīlī. Grāmatā apkopots gadiem rūpīgi vākts materiāls par ciema vēsturi, parastiem lauku iedzīvotājiem, citiem ciema ļaudīm un Latgales pamatiedzīvotājiem 300 gadu garumā. Tajā atrodamas arī paša autora atmiņas un viņa dzimtas pārstāvju gaitas caur likteņu līkločiem. “Tā man ir tāda kā misija vai pienākums vākt un apkopot materiālu par dzimto Latgales ciemu Tepenīcu, jo tas drīzumā vispār var pazust no cilvēku atmiņām,” grāmatas noslēgumā raksta tās autors Dz.Dvinskis.
Jāpiebilst, ka Dzintars saņēmis arī vairākus Atzinības rakstus, tajā skaitā par dzimtās puses mīlestību, Susāju pagasta vides veidošanu un pagasta tradīciju nostiprināšanu.

Dzimtas koku pēta arī no tēva puses
Dzintars Dvinskis iespēju robežās izpētījis radurakstus ne tikai no savās mātes Valentīnas, bet arī tēva Vitālija puses, kuri nākuši no Tepenīcas ciema. Vismaz pagaidām izdevies noskaidrot vecvecvecvecāku vārdus un viņu dzimšanas gadus – Jerums (1761.gads) un Anna (1770.gads) Dvinski. Viņiem bija dēls Kārlis (1805. – 1866.gads), kurš 1845.gadā apprecējās ar skaista vārda īpašnieci Rozi (dzimusi Prancāne). Šīs dzimtas pārstāvjiem raksturīgi, ka ar savu otro pusīti salaulājušies salīdzinoši vēlu – pat 50 gadu vecumā. Tas skaidrojams ar to, ka vīriem nācās doties kara gaitās vai dienestā armijā. Piemēram, vecvecvecvectēva Jeruma brālis Matvejs apprecējās tikai 45 gadu vecumā, jo daudzus jaunības gadus bija jādienē cara laika armijā Krievijas impērijā. Savukārt vecvectēvs Staņislavs piedalījās militārā konfliktā starp kādreizējām Osmaņu un Krievijas impērijām jeb tā dēvētajā krievu – turku karā, arī krievu – japāņu karā. Savukārt vecvectēvu Stepanu vēl agras jaunības gados - 18 vai 19 gadu vecumā – kopā ar citiem jauniešiem savervēja dienestam sarkano latviešu strēlnieku pulkā Krievijas impērijā un aizveda uz Krieviju, kur viņi aizkaroja līdz pat Tālajiem Austrumiem. Viņš Latvijā atgriezās tikai ap 1922.gadu un Otrā pasaules kara laikā vecuma dēļ armijās vairs netika iesaukts. Stepans padomju gados kā latviešu sarkanais strēlnieks bija arī ļoti cienīts no valdības puses. Viņš nodzīvoja līdz sirmam 91 gada vecumam.

 

 

 

“Mums ir jāgatavojas mūžīgai dzīvei...”

Pirms gada, 28.oktobrī, Tilžas katoļu baznīcas dārzā zemes klēpī guldīja prāvestu, kultūrvēsturnieku un sabiedrisko darbinieku Albertu Budži. Tolaik Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis klātesošajiem atgādināja, ka būtiska ir ticība mūžīgai dzīvei: “Nomirst tikai miesa, bet dvēsele aiziet pie Dieva, iesāk jaunu dzīvi Debesu valstībā...” Otrdien, atvadoties no prāvesta emeritus Jāņa Bārtuļa Balvu Romas katoļu baznīcas dārzā, bīskaps vēlreiz un vēlreiz uzsvēra, ka ne velti Svētajos Rakstos vēstīts par patiesiem notikumiem, kad alkatība un godkāre ved uz nekurieni: “Jādomā par dvēseles pestīšanu, nevis materiālām vērtībām.”

Laika prognoze

-5°C

Balvi

Apmācies
Humidity: 97%
Wind: ZZR at 0 kmh
Piektdiena-12°C/-8°C
Sestdiena-16°C/-9°C
Svētdiena-16°C/-12°C
Pirmdiena-12°C/-10°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Pienākumu ceturtdiena piemērota parādu atdošanai, vecākās paaudzes apciemošanai mājās, slimnīcā vai pansionātā, kā arī kaprīzu klientu un kolēģu uzklausīšanai savā darbavietā. Tāpat šodien jāievieš kārtība savā ēdienkartē – jāizvēlas kaut kas viegls, diētisks un veselīgs. Šīs ceturtdienas jūtīgās vietas: gremošanas orgāni, aklā zarna, tievās zarnas, aknas, aizkuņģa dziedzeris, vēderplēve un liesa. Tāpēc arī dažāda veida manipulācijas un operācijas šajos orgānos nebūtu vēlamas (protams, pēdējais vārds jāsaka ārstam).