1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
13-11-2018
Vārdadienas šodien: Eižens, Jevgēņija, Jevgēņijs

Vai Vanagi lido augstu?

Stacijas pamatskolas Vīksnas filiāles struktūrvienības vadītāja Anita Žigalova secina, ka Vanagu dzimtas saknes nav pētītas pastiprināti, piemēram, baznīcas grāmatās un arhīvos. Tiesa, viņa zina teikt, ka tēva vecāki Vīksnas pusē ienākuši pirms aptuveni 150 gadiem no Gaujienas: “Pati esmu ceturtās paaudzes pēctece, bet mazbērni - jau sestās!” Viņa pieļauj, ka vectēva tēvs Jānis Vanags, kā vairums toreizējo čūļu, uz Latgali devās, cerot iegūt īpašumā zemi: “Tad viņi dzīvoja nevis Vīksnā, bet uz Balvu pusi - Augstabirzē, jo Vīksna bija neapdzīvota vieta. Viņiem bija trīs bērni. Viens no viņiem (Voldemārs) ir mans vectēvs, kuram savukārt bija septiņi izdzīvojuši bērni. Lūk, Voldemāra dēls Jānis Vanags, kurš ir mans tētis, un viņa jaunākais brālis Mārtiņš palika uz dzīvi Vīksnā. Lai arī Vanagi bija trūcīgi, visi izskolojās. Gēns acīmredzot bija tendēts zināšanām. Piemēram, Voldemāra māsa Vilma izlasīja visas Vīksnas bibliotēkā pieejamās grāmatas, turklāt vairākas reizes. Varbūt Vanagi nebija tik praktiski kā zemnieki, viņi cītīgi pašizglītojās.” Kaut vai nedaudz iepazīstot Vanagu dzimtas pēctečus, jāpiekrīt pedagoģes teiktajam, ka izglītots cilvēks ir tāds, kurš māk sevi realizēt. Un Vanagi tādi ir!

 

Nomet vēstuli uz dzelzceļa sliedēm
1949.gadā, kad Latvijā turpinājās represijas, tās skāra arī mammas Rutas ģimeni, kuru no Liezeres izsūtīja uz Amūras apgabalu. Anita pieļauj, ka mamma no čekistiem paglābās tikai tāpēc, ka dzīvoja jau atsevišķi: “Var teikt, ka Vanags paglāba mammu.” Skaudrs un gandrīz vai neticams ir stāsts, kā Ruta uzzināja par ģimenes izsūtīšanu: “Vīksnā atradās dzelzceļa stacija, tādējādi izsūtītajiem, gribot negribot, nācās braukt tai garām. Mammas brālis Jānis to apzinājās un saprata, tāpēc, braucot caur Vīksnu, iemanījās pa grīdas caurumu izmest vēstulīti, kurā pavēstīja, kas ar ģimeni noticis. Vēstuli atrada stacijas priekšnieks, kurš nenobijās to nodot mammai. Tā arī mamma uzzināja, ka ģimene ir represēta.” Taujāta, vai vēstule ir saglabājusies, Anita atzina, kā nē, piebilstot: “Vienmēr mēs tās svarīgās lietas sākam apzināt par vēlu. Mammu Rutu Matisoni, kura dzimusi un augusi Liezerē, 1948.gadā pēc Cēsu skolotāju institūta beigšanas nosūtīja darbā uz Vīksnas skolu. 1949.gadā viņa apprecējās ar Jāni Vanagu un ģimenē piedzima 6 bērni, tostarp arī es.”
Tāpat viņa atceras, ka mammai, uzsākot dzīvi Vīksnas pusē, bijis ļoti grūti pierast pie šejienes ainavas: “Liezere atrodas netālu no Ērgļiem, kur ir ļoti gleznaina daba. Toties šeit viņu valdzināja Latgales cilvēki, kuri bija sirsnīgi un atvērti. Krievu valodā viņa neprata nevienu vārdu, kaut gan kādā mirklī nācās mācīt rasēšanu krievu bērniem. Kopā ar bērniem viņa arī mācījās šo valodu un vienmēr teica, ka krievu tautības cilvēki, kuri bija šeit dzimuši, nekad nesmējās par viņas neveiklo valodu. Mamma Vīksnas skolā nostrādāja visu mūžu. Savukārt tētis Jānis ieguva agronoma izglītību un daudz kur bija strādājis. Lai mūs, sešus bērnus, uzturētu, vajadzēja zemīti, bet vecāku darbam nebija nekāda sakara ar lauksaimniecību. Tāpēc tētis izvēlējās tādus vadošus darbus kā, piemēram, būt par brigadieri vai, kā tolaik sauca, prorabu. Vīksnas pusē dzīvoja Krieviņu ģimene un citas, kuras veidoja kultūras dzīvi ciemā. Visticamāk, šī kultūras pēda ir šo cilvēku nopelns. Piemēram, tētim nebija nekādas muzikālās izglītības, bet viņš nodibināja Vīksnas pūtēju orķestri, kurš spēlēja bērēs, kāzās un kapusvētkos, neskatoties uz to, vai pazina, vai nepazina notis. Tāpat patika spēlēt teātri. Arī toreizējā skolas direktore Nadežda Eglīte mācēja apvienot dažādu tautību ļaudis, tāpēc sabiedriskā dzīve kūsāja, bija aktīva. Pirmās bērnības atmiņas par dzīvesvietu ir tādas, ka dzīvojām veikala vienā galā. Vēlāk mamma ar tēti un brāļa Mārtiņa atbalstu cēla māju, kur tagad dzīvo māsa.” Zīmīgi, ka arī mājas būvniecības laikā Vanagi lika lietā izdomu. Anita atceras, ka tētis bija uzmeistarojis lielu mucu ar lieliem riteņiem, kurā ievietoja zāģu skaidas, kaļķi jeb saistvielas un ar skolas zirgu brauca uz ezeru, lai šo masu (līdzīgi kā centrifūgā) pagatavotu: “Visu darīja, vārdu sakot, ar pieejamiem līdzekļiem, bet ar prātu. Īstenībā māja iznāca silta, nekad nebija auksti.”

Vanagiem nebija variantu
Vecākais Jāņa un Rutas Vanagu dēls Māris pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, apprecējās un apmetās uz dzīvi Jēkabpilī, kur strādāja par inženieri komunālajā saimniecībā. Šobrīd viņš ir devies pelnītā atpūtā un lepojas ar divām meitām (arhitekti un banku darbinieci) un diviem mazbērniem. Anita smej, ka Māris pārmantojis tēva aizraušanos ar pūšanu: “Jā, viņš savulaik kopā ar Jāni spēlēja pūtēju orķestrī Balvos pie diriģenta Vitolda Dreimaņa. Tāpat bijis studentu orķestra muzikants.” Zīmīgi, ka Māris joprojām ir aktīvs un nesēž, rokas klēpi salicis. To pierāda fakts, ka viņš joprojām dejo, ir piedalījies visos Dziesmu un deju svētkos.
Savukārt brālis Jānis vienmēr ir izcēlies ar nopietnu attieksmi pret dzīvi un nekad nav slēpis, ka arī karjera viņam ir svarīga. To apstiprina arī Anita neslēpjot, ka vecāku uzstādījums vienmēr bijis strikts: “Visiem bērniem ir jāiegūst augstākā izglītība. Mums nebija variantu, kā tagad moderni saka.” Jānis pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un šobrīd dzīvo Madonā, kur uzcēla māju. Viņš joprojām māca studentus Rīgas Tehniskajā universitātē. “Padomju laikos nedrīkstēja iegūt divas augstākās izglītības, bet viņam tas izdevās. Jānis pabeidza Ekonomikas fakultāti, tostarp ieguva doktora grādu ekonomikā. Kopā ar sieviņu Dainu viņiem ir 3 bērni un 7 mazbērni. Mums pašiem reizēm sajūk mazbērnu skaits,” joko Anita.
Trešais brālis Aivars pabeidzis Mežsaimniecības fakultāti Jelgavā, tagad dzīvo Žīguros. Zīmīgi, ka Aivars bijis Žīguru MRS direktors. “Pastrādāja arī brīvā biznesā, bet tagad ir pensijā. Viņš ir nenormāli uzticīgs mežam. Visu mūžu, tā vien šķiet, ir kopis un audzējis mežu, ko arī turpina darīt vēl šobaltdien. Par to Aivars, manuprāt, priecājas, jo var darīt to, ko grib, un neviens viņu nekomandē,” secina Anita. A.Vanagam ar sieviņu Daci ir 4 dēli un 12 mazbērni.
Pati Anita Žigalova (dzimusi Vanaga) mācības uzsāka Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Piedzimstot dēlam, augstāko izglītību viņa neklātienē ieguva Daugavpils Pedagoģiskajā augstskolā, bet par maģistri, nu jau Latvijas Universitātē, kļuva laikā, kā pati smej, kad piedzima jau mazbērni. Anitai ir 3 bērni un 6 mazbērni. Māmiņa un vecmāmiņa lepojas ar meitu Kristīni Midegu, kura dzīvo Jēkabpilī un ir 5 bērnu mamma. Dēls Kristaps Vanags ir uzņēmējs Balvos un strādā kopā ar brāli Andri Žigalovu.
Līga Lauska dzīvo Vīksnā un kopā ar Anitu strādā Stacijas pamatskolas Vīksnas pamatskolas filiālē. Viņa ir pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kā arī izskolojusies par skolotāju. Anita jautāta, kā ir strādāt vienā darbavietā ar māsu, atzina, ka atbilde uz šo jautājumu nav tik vienkārša: “Mēs laikam neesam viegli cilvēki viens otram, jo mums ir stipri raksturi. To esam apjautuši un sapratuši, tomēr lielās vērtības mums ir vienas un tās pašas. Vienalga es zinu, ka vienmēr iešu pie māsas, ja būs nepieciešams. Vanagi necenšas uzspiest viens otram savu viedokli un ļauj palikt pie savējiem.” Līgai ir pieci bērni un nesen piedzima pirmais mazbērns!
Vanagu ģimenes pastarītis Andrs Vanags pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā to pašu fakultāti, ko brālis Jānis. Viņš bijis pat kolhoza priekšsēdētājs Vectilžā, bet šobrīd vada savu firmu (dzīvo Vīksnā). “Es, Līga un Andrs esam palikuši Vīksnā. Nereti tiekoties, pārrunājam un padiskutējam, vai tiem, kuri no Vīksnas ir aizbraukuši, un tiem, kuri palikuši, ir labāka dzīve. Īstenībā aizbraucējiem klājas labāk, jo acīmredzot Vīksnā nav kur izvērsties,” secina A.Žigalova. Jāpiebilst, ka Anita apbrīno Andra sievu Sandru: “Kāpēc? Viņa, neskatoties uz to, ka ir Rīgas meitene (strādā veterinārajā dienestā), zina un pārzina ne tikai katru Vīksnas pagasta, bet arī Latgales sētu.” Andrs ir 3 bērnu tētis, bet mazbērnu pagaidām nav.

Viens otram neuzplijas
Runājot par dzimtas tradīcijām, Anita secina, ka Vanagu lielāka sanākšana kopā bijusi pirms vairākiem gadiem: “Šķiet, sapratām, ka saiknes nav tik stipras, lai mākslīgi un obligāti kaut ko regulāri organizētu. Neformāli tiekamies pēc kapusvētkiem. Mēs esam ļoti dažādi, kaut gan, piemēram, meita Kristīne, kad 1.maijā svin dzimšanas dienu, kopā aicina brālēnus, māsīcas un radiņus. Viņiem ir tematiskas sanākšanas kopā, piemēram, orientēšanās pa Jēkabpili.” Jautāta, vai gatava arī neprātīgiem piedzīvojumiem, viņa atsmēja, ka kalnu slēpošanu izmēģināja 50 gados. “Tas bija pārpratums, bet iepatikās. Mazbērniem tagad ir citas intereses. Galvenais, ja sanākam kopā, lai izpaliek tukša vāvuļošana. Tagad dzīve ir tik dinamiska, ka dažbrīd pat grūti saplānot laiku savas ģimenes robežās, turklāt intereses, kā arī iespējas ir ļoti dažādas.”

“Lido augstu, bet viens”
Anita spriežot, kā dzīvot ar uzvārdu ‘Vanags’, atzina, ka viņai paticis brāļa dēla Induļa savulaik “Vadugunī” teiktais: “Lido augstu, bet viens.” Tāpat skolotāja zināja stāstīt par faktu, kas, viņasprāt, raksturo Vanagus: “Kad tētis agri nomira, Andrs, kurš tolaik mācījās vidusskolā, mammai teica, ka ies strādāt par traktoristu, lai varētu palīdzēt. Mamma, protams, tam nepiekrita.”
Vanagi apglabāti Andrakalnā, Kubulu pagastā. Viņi, tostarp Anita, lepojas ar visiem savas dzimtas pārstāvjiem, īpaši vecākiem. “Runājot par maniem brāļiem un māsām, radiem, brālēniem un māsīcām, jāsecina - katrs ir daudz ko panācis savā jomā, arī labus bērnus izaudzinājuši, kas ir ļoti, ļoti svarīgi. No katra arvien kaut ko mācos.” Pētīts nav, tomēr pedagoģe secina, ka Vanagu dzimtas pārstāvji pārsvarā piedzimst rudenī, turklāt pietuvinātos datumos.

Viens no Vanagiem
Anita lepojas arī ar tēva māsas dēlu un savu brālēnu Klāsu Vāveri, kuru viņa pozitīvi raksturo kā stūrgalvīgu sava ceļa gājēju. Viņš ir viens no Latvijas pazīstamākajiem mūzikas apskatniekiem, īpaši jau 80.gadu paaudzei, kas uzauga ar žurnālu “Liesma” un tajā publicētajiem Latvijas Rokmūzikas enciklopēdijas sērijas rakstiem. Viņš ir daudzu rokmūzikai veltītu grāmatu tulkotājs, melomāns, “Šūpuļdziesmu” izlašu sastādītājs, grāmatas “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem” autors. Grāmata ir savdabīgs autobiogrāfisks darbs, kurā Klāsa personiskā pieredze savijusies ar viņa varoņu - rokmūziķu dzīvi. Savulaik uz TVNET žurnālista Jāņa Žildes jautājumu,- kā tu pats raksturotu šo darbu, Klāss atbildēja: “Nav ne jausmas, ko atbildēt uz šādu jautājumu, bet teikšu, ka tā ir pateicība. Pateicība visādiem ļaudīm, kas ietekmējuši manu dzīvi, ar kuriem esam bijuši kopā dažādās mana un viņu mūža stadijās un situācijās. Tā sagadījies, ka šie ļaudis ir Dilans, Pink Floyd, Lenons un Led Zeppelin... Uldis Rudaks teica,- tas esot dzīvesstāsts caur muzikāliem piedzīvojumiem. Varbūt precīzāk – muzikāli piedzīvojumi kā dzīvesstāsts. Jo, domājot par Tomu Veitsu vai Raimondu Paulu, viņu dziesmām un mūsu attiecībām, es nevaru nedomāt par sevi. Protams, ir visai egocentriski uzskatīt, ka mans dzīvesstāsts var izrādīties interesants arī citiem, taču bija cerība, ka tajos tekstiņos, lai cik tie vienkārši un personīgi, ir arī sajūtas un nojausmas, kas var būt tuvas un saprotamas vēl kādam, kuram tās savukārt ļautu aizdomāties par sevi. Tieši tādēļ, ka vienkārši un personīgi. Un, protams, tur ir arī Pauls un Veitss, kuri neko nenojauš. Starp citu, rakstot biju sev noteicis tikai vienu ierobežojumu – izvairīties no vārdiem, ar ko šos cilvēkus apraksta parasti: varonis, superzvaigzne, leģenda, leģendārs, klasiķis.” Savukārt viņa māsa Krista Vāvere ir pieredzējusi mediju komunikācijas un prezentāciju prasmju trenere, konsultante, žurnāliste ar lielu praktisko pieredzi.

Patīk sakoptā Latvija
Anita ar dēla Kristapa ģimeni vairākus gadus valsts svētkus ir sagaidījuši galvaspilsētā, pie Brīvības pieminekļa noliekot no Vīksnas vestos ziedus. Viņa zina teikt, ka, lai noskatītos parādi, jāierodas laikus: “Ja ierodies pēdējā brīdī, tad jāraugās cilvēku mugurās. Kā sagaidīsim Latvijas simtgadi? Par to vēl domājam. Svētkiem noteikti ir jābūt. Priecājos par sakopto Latviju, par sakoptajām lauku sētām.” A.Žigalova piekrīt, ka daudziem, dzīvojot padomju laikos, bija maz informācijas par brīvo Latviju. Arī viņa savulaik sev uzdevusi jautājumu, kāpēc mammas radi izsūtīti uz Sibīriju: “Viņa zāli pļāva kā ar bārdas nazi. Vai tas ir budzis, kurš tā māk strādāt?”

“Re, kur Vanadziņi”
Šobrīd vecākais no Vanagiem ir Māris, kurš dzīvo Jēkabpilī. Jautāts, kā sadzīvo ar uzvārdu ‘Vanags’, novadnieks, smejot atklāja, ka nevarētu teikt, ka skolā būtu kaut kā apcelts: “Tā kā mēs bijām seši, tad parasti, tantes mūs ieraugot, noteica: “Re, kur Vanadziņi.” Bērnībā un jaunībā mums gāja ņigu ņagu. Atceros, kā elektrība ienāca Vīksnā. Tēvam jaunas lietas, kas tik tikko parādījās, ļoti patika. Viņš bija viens no pirmajiem, kas visu gribēja pamēģināt un izmēģināt, tostarp teātri spēlēt. Tāpat ņēmās ar veļmašīnu, kas galarezultātā pārtapa par kāpostu griežamo mašīnu. Reāli atceros, ka bija tādas lietas, ko citi atturējās darīt. Savukārt tētis teica: “Tad kurš, ja ne mēs.” Piemēram, jāizpalīdz, kaut kas jāizdara. Citādāk nevarējām. Mamma palika vienīgā no savas ģimenes, kuru neizveda, tāpēc viņa īpaši juta līdzi cietējiem. Protams, mums jāzina savas saknes, jāpēta dzimtu vēstures, lai zinātu arī to, kam mēs atstāsim Latviju.” Runājot par valsts svētkiem, Māris ir pārliecināts, ka uz jebkuriem svētkiem ir jāgatavojas: “Tie nesākas svētku dienā plkst. 12.00, plkst. 16.00 vai plkst. 20.00. Ir jāgatavojas un savas domas jāvirza valsts attīstības virzienā. Kurš tad, ja ne mēs?”
Lūgts raksturot Vanagus, Māris Vanags atklāja, ka Jānis ir sabiedrības sociālo zinātņu pētnieks: “Aivars ir liels Latvijas patriots. Negribas jau lielīties, bet pērn Raiņa dzimtajā vietā Tadenavā lapas grābām, bet šogad vienā pēcpusdienā visas lapas nogrābām brāļu kaudzīšu “Kalna Kaibēnos”. Kurš, ja ne mēs? Izrādījās, ka memoriālā muzeja platība netālu no Vecpiebalgas ir liela, turklāt tā atstāta padzīvojušas kundzes pārziņā. Mēs tur iestādījām arī puķes. Anita? Jā, emocionāla, kā sievietei būt tas arī pienākas. Viņa ir daudz darījusi, lai noturētu jauno paaudzi no slidenākām takām. Anitai ir panākumi, un to nevar noliegt. Ne visi visu zina, un ir lietas, kas nav jāzina. Līga, vai Dieviņ... Apbrīnoju, kā viņa šajos laikos ir izvilkusi meitas. Cepuri nost, zemu klanos viņas lielā veikuma priekšā! Andrs arī ir Balvu un Vīksnas patriots. Viņš ne tikai paspēj kārtot biznesa lietas, bet arī atlicina laiku Andrakalna kapu sakopšanai. Viņš ir atsaucīgs un vienmēr gatavs nākt palīgā.”
Māris Vanags svētku priekšvakarā vēl nepazust mūsu Latvijai: “Būsim stipri visi kopā!” Viņš cer, ka pēc 100 gadiem bez Rīgas būs arī citas pilsētas, kā arī nepazudīs lauki: “Būtu skumji, ja tas tā notiktu. Skumji atzīties, ka, sākot no savām ganu gaitām jūspusē, esmu redzējis un joprojām redzu, ka cilvēku paliek mazāk un mazāk. Starp citu, Vīksnā divas mājas ar savām rokām uzbūvēja tēvs un viņa brālis. Tas ir paraugs jaunajai paaudzei... Lai Balvi dzīvo, lai Vīksna dzīvo!”
Vēl pavisam nesen jaunākais no Vanagu dzimtas bija pusotru gadu jaunais Jēkabs, kurš ir Anitas mazdēliņš. Zīmīgi, ka 28.oktobrī dienas gaismu ieraudzīja pirmais Līgas Lauskas mazbērniņš Erna (šajā pat dienā Aivara dēlam Kasparam palika 40 gadi, dienu vēlāk – Jāņa mazdēls Artūrs Aleksandrs, kurš dzīvo Polijā, svinēja 14.dzimšanas dienu).

 

Pasniedz Atzinības rakstu

29.oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika konference “Dziesmu un deju svētki ceļā uz tradīcijas 150-gadi”, ko organizēja XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku rīkotājs Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Konferences laikā diskutēja gan par svētku repertuāru, gan starpsvētku procesa organizāciju, komunikāciju, biļešu izplatīšanas modeļiem un citiem būtiskiem jautājumiem, kā arī akcentēja Dziesmusvētku kopienas aktīvāku iesaisti starpsvētku organizatoriskajā procesā. Pasākuma laikā par nozīmīgu ieguldījumu, nodrošinot mākslinieciski augstvērtīgu sniegumu Latvijas valsts simtgades XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos, Ministru kabineta Atzinības rakstu saņēma svētku virsvadītāji no Latgales reģiona Egons Salmanis un Ilmārs Dreļs.

 

Kubulos godina četrpadsmit pārus

Sestdien Kubulu kultūras namā Balvu novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas kolektīvs un klātesošie mīļi sveica 14 pārus Sudrabkāzās. Nodaļas vadītāja Svetlana Romanovska, uzrunājot jubilārus, atgādināja, kā savulaik ēģiptieši izgudroja ūdens pulksteni: “Nolika divus traukus, tos savienoja ar caurulīti, un ūdens, satecējis līdz noteiktai vietai, norādīja, cik ir konkrēts laiks. Vēl pēc kāda laika tika izdomāts smilšu un citi pulksteņi. Iestājās kārtība, un mēs joprojām kaut ko skaitām. Jūs esat saskaitījuši 25 gadus, kad esat kopā, un kopā laiku skaitīsiet vēl ilgi...”

Jauns pakalpojums par savu naudu

Jau rakstījām, ka Balvos šogad vasarā divās adresēs atcēla sociālo māju statusu. Ar 1.septembri beidza pastāvēt “Atvasara”, un turienes iemītnieki pārcēlās uz citām dzīvesvietām. Pārkārtojumu rezultātā sociālās aprūpes pakalpojumu tagad var saņemt Balvu pansionātā. Te ēkas vienā korpusā iekārtota pansija, kuras iedzīvotājiem ļauts citādāks dzīves ritms un nodarbes nekā pansionāta iemītniekiem.

Godā Dievu un darba nebaidās

Silvijas Strupkas (pirms kāzām Vancāne) ģimene par savām mājām sauc “Ābeles” Bērzkalnes pagasta Silakrogā, kur kopā ar vīru Jāni izaudzināti trīs bērni un vienmēr ar prieku ciemos gaidīti trīs mīļi mazbērni. Vancānu dzimtas pārstāvji no senčiem mantojuši skanīgas balsis, darba tikumu un dievbijību. Arī Silvija, cauri viegliem un grūtiem laikiem ejot, neliedz palīdzību tiem, kam to vajag, degunu svešā putras katlā lieki nebāžot. Viņa savus priekus un sāpes ieliek dziesmā, paļaujoties uz Dieva žēlastību un pašas stiprajām rokām.

 

Vancānu ģimene savus dzīves pavedienus Bērzkalnē ievijusi pagājušā gadsimta 20.gados, kad Silvijas tēta Pētera Vancāna tēvs Stepans un viņa brālis Izidors iegādājās šeit īpašumu, pārvedot tuviniekus no nomātās muižas zemes Loginu ciema Kangaros. Lepnie īpašnieki māju nosauca par “Borovku”, bet nākamā paaudze to mainīja uz romantiskāku - “Ābeles”, jo ābeļdārzs, kas ieskauj māju, pavasaros izplaucis krāšņos ziedos, pret rudeni pārvēršas sulīgu, sārtu augļu birumā. Gandrīz simts gadu laikā māja pieredzējusi gan kāzas, gan bēres, gan bērnu kristības. Kopš mātes Konstancijas Vancānes nāves sevi par tās saimnieci dēvē viņas meita Silvija, kura kopā ar vīru, medņevieti Jāni Strupku, zem šī jumta izaudzinājuši, izskolojuši un ievadījuši dzīvē divus brašus dēlus un čaklu meitu.
Lai gan Bērzkalnē savulaik dzimtas stāstu aizsācis Silvijas tēva tēvs Stepans Vancāns, vairāk atmiņu Silvija saglabājusi par mātes Konstancijas Vancānes (jaunībā Matisānes) radu rakstiem, jo savu vectēvu Stepanu vaigā nekad nav redzējusi. Viņas mamma esot dzimusi lielā ģimenē, jo Konstancijas vecāki izaudzināja septiņas atvases – trīs meitas un četrus dēlus. Savukārt Silvijas tētis audzis nedaudz mazākā – trīs bērnu – ģimenē.

“Ja Vancāns neizbrauks, neviens nevarēs”
Silvijai dzīvē ir visādi gājis. Sevišķi grūti klājies deviņdesmitajos gados. Gadījās pat tā, ka, kopā ar mazo dēlēnu dodoties mājās no pilsētas, nācās izvēlēties - nopirkt autobusa biļeti vai arī iegādāties bulciņas par trim kapeikām un iet kājām, jo abus nevarēja atļauties. Silvija gan nebēdā par piedzīvoto, jo viņas dzimta esot stipra kaluma. Senčiem dzīvē dažkārt klājies vēl grūtāk. “Manam tētim Pēterim, dodoties karot, viņa vecāki pārdevuši zirgu un par to naudu varējuši nopirkt vien divus kukulīšus maizes, ko iedot dēlam līdzi,” atceras sieviete. No vecāku stāstītā Silvja uzzināja, ka kara un pēckara gados daudzi cietuši badu. Spilgtā atmiņā iespiedies stāsts, kā zvejnieki tēti, tolaik karavīru, pasaukuši palīgā lašu zvejā: “Kad izvilkuši pirmo lomu, vienu lasi uzreiz iesālījuši. Pabeiguši darbu, visi ķērās pie tā ēšanas. Lasis esot bijis tik gards un trekns, ka iekožoties tauki tecējuši gar pirkstiem. Turpretim tiem, kuri toreiz atteikušies nākt zvejniekiem palīgā, esot bijis jāiztiek ar atkritumos savāktām mizām un citām atbirām. Tie bijuši šausmīgi laiki.” Šo stāstu Silvija min kā piemēru, ka tētis nebijies neviena darba: “Tētis strādāja par šoferi, bet mācēja visus darbus. Viņam pirmajam ciemā bija motocikls, vēlāk arī automašīna. Ciemā viņu augstu vērtēja. Ir pat teikuši: -Nu ja Vancāns to ceļu neizbrauks, tad neviens nevarēs!”
Tēvs bijis labs pret meitām un daudz ko iemācījis: “Viņš gribēja, lai neesam naivas, lai neticam arī visam avīzē rakstītajam, un bieži mums uzdeva atrisināt dažādus atjautības uzdevumus.”

“Vecmāmiņ, šī ir mana laimīgākā diena!”
Silvija saglabājusi siltas atmiņas par vectētiņu Donatu Matisānu, kurš bijis tiem laikiem izglītots vīrs un pēc ilgiem cara armijā pavadītajiem gadiem strādājis pagastā par rakstvedi. Vectētiņš pratis arī visus galdniecības darbus. Taču visspilgtāk mazmeitai prātā palicis Donata pasaku teicēja talants: “Tētis mūs bieži ar motociklu veda ciemos pie vectētiņa un vecmāmiņas. Visi bērni, kuri tur tobrīd bija, ar sajūsmu klausījās vectēva stāstītās pasakas, jo viņš to mācēja kā neviens cits. Kamēr vecmamma gatavoja ēst, vectētiņš, pie cepļa apsēdies un muguru pret to atspiedis, mums, bērniem, kas bijām apkārt satupuši kur nu kurais, stāstīja pasakas.” Silvija atceras, ka Donats pratis noturēt intrigu līdz pēdējam brīdim, pārtraucot stāstu visinteresantākajā brīdī. Kad bērni deguši nepacietībā uzzināt, kā viss beigsies, viņš izvilcis pīpi, piebāzis ar to tabaku un tikai tad atsācis stāstīt pasaku.
Savukārt vecmāmiņa Bārbala Silvijai atmiņā palikusi kā sirsnīga un ļoti mīļa sieviete, kura savu mazbērnu labā bija gatava darīt jebko: “Mūžam atcerēšos, kā vecāmāte kopā ar vectēvu gāja uz tuvējo upi pēc zivīm, ar ko iepriecināt ciemos atbraukušos mazbērnus. Kā viņa, tāda sīciņa, brida ūdenī un vilka to smago tīklu. Gribētu, lai mani mazbērni kādreiz tāpat atcerētos mani.” Un Silvija cenšas. Tādēļ kādā dienā, izdzirdot ciemos atbraukušā mazdēla teikto: “Vecmāmiņ, šī ir mana laimīgākā diena!” viņas sirdī ielija negaidīts siltums.

Ticību manto no paaudzes paaudzē
Arī Silvijas mamma Konstancija, kura lielāko mūža daļu vadījusi pienotavu, nav vairījusies smaga darba. Jauna meitene būdama, varējusi pat buļļiem nagus nogriezt, kad vajadzēja. Taču Konstancijas sirdslieta kopš bērnu dienām bijusi dziedāšana. Jau mācoties Kangaru pamatskolā, būdama skanīgas balss īpašniece, viņa pirmā varējusi aizsākt jebkuru dziesmu. Vēlāk Konstanciju apkārtnē labi pazina kā psalmu dziedātāju. Apguvusi no savas mammas, viņa to mācīja arī savām meitām.
Silvija stāsta, ka mātes ticību Dievam neesot spējuši iedragāt pat padomju ateisma gadi, jo baznīcā viņa gājusi vienmēr. Lūgšanas joprojām ir ģimenes ikdienas neatņemama sastāvdaļa: “Kopš bērnības katru svētdienu lūdzām Dievu. Ja netikām uz baznīcu, ņēmām lūgšanu grāmatas priekšā un dziedājām dziesmas. Arī mani bērni tās zina no galvas, pat mazbērni velk līdzi, ja kāds iesāk. Kopš mazām dienām meitas vienmēr zināja, ka svētdienu pusdienlaikā jālūdz Dievs. Citreiz paņēma līdzi lācīti vai lellīti un gāja skaitīt pātarus.”
No savas mātes Silvija pārņēmusi vēl vienu dzīves gudrību: “Mamma mācīja - ja redzi, ka cilvēkam vajag palīdzēt, palīdzi, bet tāpat vien neej klāt, neesi ziņkārīga.” Konstancija vienmēr centusies vairāk atbalstīt tos radus, kuriem klājas grūtāk. “To viņa iemācījusi arī mums un mūsu bērniem. Lai gan tā ir grūtāk dzīvot - ja varam palīdzēt, cenšamies to darīt,” apgalvo Silvija.

Lepojas ar bērniem
Silvija lepojas ar savām trim atvasītēm, kuras nu jau uzsākušas patstāvīgas dzīves gaitas. Vecākā meita Ilze Rīgas bērnudārzā strādā par skolotāju, vidējais dēls Juris ir jurists, bet pastarītis Oskars nodarbojas ar mežizstrādi. Mamma ar siltumu stāsta par visiem bērniem, īpaši pieminot jaunāko Oskaru. Viņš esot ļoti apķērīgs puisis un, ja vien gribētu, varētu izmācīties par jebko. “Potenciāls viņam ir liels,” pārliecināta mamma. Silvija atceras, kā, mazs būdams, Oskars teicies kļūt par bankas direktoru vai prezidentu, mazākais – par deputātu. “Viņš to visu varētu, tikai vajag izglītību. Varbūt viss vēl priekšā,” cer Silvija.
Vancānu un Matisānu dzimtas cieši turas kopā - viens otru nelaimē nekad nepamet. “Ja ir bēdīgi, vienmēr varam piezvanīt radiem, palīdzēs.” Lai gan dzimtu salidojumus nerīko, kāzās, bērēs un jubileju reizēs pie svētku galda sapulcējas prāvs brālēnu, māsīcu un citu radinieku pulks.
Taujāta, ka svinēs valsts simtgadi, Silvija spriež, ka visdrīzāk svētkus kopā ar vīru vēros TV ekrānā, taču bērni Rīgā noteikti apmeklēs pasākumus. “Savu patriotismu glabājam sirdī, uz āru neizrādām,” piebilst Silvija.

 

Visi ir labi sava amata pratēji
Silvija stāsta, ka viņas mātes rados visi vienmēr tiekušies pēc zināšanām, sākot jau ar vectēvu Donatu Matisānu, kuru apkārtnē godājuši par rakstītprasmi. “Kad vectēvam piedzima bērni – trīs meitas un četri dēli, par meitām viņš teica tā: “Viena būs audēja, otra būs šuvēja un trešā - saimniece.” Bet par dēliem: “Viens būs kalējs, viens būs galdnieks, viens - mācītājs, bet viens - ārsts.” Zināmā mērā tā arī iznāca. Vecākā meita bija audēja, otrā – šuvēja, bet mana mamma - laba saimniece. Savukārt viens no dēliem kļuva par galdnieku, viens - par šoferi, trešais izmācījās nevis par mācītāju, bet par skolotāju un vēlāk pat kļuva par skolas direktoru. Ceturtais brālis gribēja izmācīties par ārstu, bet tā kā Latvijas laikā viens no viņa brāļiem bija iesaistījies jaunsargu organizācijā, viņu neuzņēma augstskolā. Toties viņš kļuva par prasmīgu atslēdznieku un labi prata angļu valodu,” atmiņās dalās bērzkalniete.

Krucifikss mājas pagalmā

90.gadu sākumā “Ābeļu” mājas pagalmā uzstādīja krucifiksu. Pie mākslinieka Rancāna veidotā un prāvesta Jāņa Bārtuļa iesvētītā krusta joprojām regulāri notiek maija dziedājumi. “Kad mamma bija dzīva, maijā dziedājām katru dienu. Sabrauca bērni, mazbērni, kaimiņi, visi, kuri varēja un gribēja. Ar sievām dziedam arī tagad,” stāsta Silvija.
Savu pirmo īsto psalmu dziedāšanas reizi 20 gadu vecumā Silvija atceras tā: “Bija nomirusi kāda tante. Vakarā deviņos atbraucu no Balviem, kur tolaik strādāju skaitļošanas centrā, un mamma teica: “Iesim dziedāt.” Kamēr aizgājām tos aptuveni trīs kilometrus, bija jau pusē desmit. Biju ļoti nogurusi, šausmīgi nāca miegs, burtus izlasīt nevarēju, jo tie jau nebija tādi, kā tagad. Grūti gāja, bet mēs to izdarījām. Mamma toreiz sacīja: “Jo tu vairāk mokies, jo lielāku godu izrādi Dievam.””
Pēc mammas nāves 2007.gadā Silvija turpina psalmu dziedāšanas tradīciju, viņsaulē aizgājušo sievu vietā iesaistot citas, jaunākas kaimiņienes. Visbiežāk viņas vadībā sievas dzied turpat Silakrogā, arī Bērzkalnes pagastā un Balvos. Silvija Strupka ir viena no Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē” nesējām. “Katru gadu dziedam par mammu, par tēti, par mūsu ģimeni. Pārējās sievas aicina dziedāt par saviem mirušajiem. Ejam arī pie kaimiņiem, kuriem nav neviena, kas to varētu darīt. Protams, neizpaliek arī maija dziedājumi,” stāsta senču tradīciju turpinātāja.

 

Trīs ir laimīgs skaitlis

Jāteic, skaitlis ‘trīs’ gan Silvijas senčiem, gan pašai ir zīmīgs - izaugusi kopā ar divām māsām un pati izaudzinājusi trīs bērnus, sieviete nu priecājas par katru no trīs mazbērnu panākumiem. Jaunākajam no viņiem gadiņš apritēs tikai novembra beigās.
Silvija stāsta, ka abi vecākie jau izrādot dzimtai raksturīgās muzikālās dotības: “12-gadīgā mazmeita Sonora mācās mākslas un mūzikas skolās. Kopā ar koklētāju ansambli viņa jau uzstājusies Dziesmu un deju svētkos. Mazdēls Ernests, kuram ir 8 gadi, ļoti labi mācās un drīzumā sāks iet mūzikas skolā.” Par ko interesēsies jaunākā dzimtas atvasīte, var tikai minēt, bet vecmāmiņa apgalvo, ka jau tagad viņam esot ļoti gudrs skatiens. Iespējams, arī viņš kādreiz būs labs dziedātājs, jo mūzika tuva daudziem dzimtas pārstāvjiem. Viens no Silvijas brālēniem pat spēlējot ansamblī “Muiža”.

Uzdāvina ceļojumu uz Romu

2016.gadā tēta un mammas apaļajām jubilejām par godu bērni uzdāvināja Silvijai un Jānim kopīgu ģimenes braucienu uz Romu. “Kavējoties ceļojuma atmiņās un skatoties fotogrāfijas, atceros Romas arhitektūras diženumu un mākslas daudzveidību, ko atklāt un ieraudzīt palīdzēja bērni,” stāsta Silvija. Tā kā viņu pēcteči jau iepriekš bija izplānojuši katru ceļojuma dienu, vecākiem tas braucienu padarīja bezrūpīgu un izzinošu. Ceļojumā ģimene piedzīvoja arī kādu īpašu notikumu – Svētā Pētera laukumā ieraudzīja Romas pāvestu Francisku.
Iespaidīga un krāšņa izrādījās arī varenā Trevi strūklaka. “Ticējums vēsta, ka Trevi strūklakā atmuguriski ar labo roku pār kreiso plecu jāiemet monēta - tas esot uz atgriešanos,” iespaidos par Romā pieredzēto dalās Silvija.

 

 

 

Laika prognoze

2.5°C

Balvi

Lietus
Humidity: 99%
Wind: DA at 25.7 kmh
Trešdiena3°C/6°C
Ceturtdiena2°C/5°C
Piektdiena3°C/5°C
Sestdiena3°C/6°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Otrdiena

Kompromisu otrdienā kā senu bērnu dienu skaitāmpantā: še tev dālders, pērc ko gribi; nepērc melnu, nepērc balvu; nesaki ne ‘jā’, ne ‘nē’! Tā nu visu dienu gan darbā, gan mājās jālaipo tas zelta vidusceļš. Labāk jaunus darbus un projektus vēl neuzsākt, knibināmies ap iesāktajiem. Ja kāds lūdz palīdzību, esam atsaucīgi, izpalīdzīgi, bet neļaujam sev kāpt uz galvas. Un neaizmirstam arī par savām interesēm. Lai šodien darbojas princips: roka roku mazgā jeb es tev, bet tu man.

 

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat valdības veidošanas procesu?

pozitīvi - 73.1%
negatīvi - 6%
prieks, ka premjera amatam nominēts novadnieks - 14.9%
izskatās, ka būs atkārtotas vēlēšanas - 1.5%
ne mana sēta, ne mana druva - 4.5%

Balsis kopā: 67
Balsošana šajā aptaujā ir beigusies ir: Novembris 13, 2018