1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
21-09-2018
Vārdadienas šodien: Gundars, Knuts, Kurts

Caur dzimtas gadu desmitiem

Balvu pagasta Plītinavas ciemā dzīvo OPLUCĀNU dzimtas vecākā pārstāve JEVGĒNIJA SALENIECE (dzimusi Oplucāne), kurai šogad apritēja 96 gadi. Dzimtas līkloči metuši plašus lokus – no dzimtbūšanas Krievijas impērijā 19.gadsimtā, no Omskas un Vorkutas lielajā austrumu kaimiņvalstī, un no padomju laiku Austrumvācijas uz tālo Ziemeļamerikas zemi Kanādu, Eiropas Franciju un Poliju. Savukārt kuplos radu rakstus izpētījusi Jevgēnijas meita SKAIDRĪTE RIBICKA (dzimusi Saleniece). Viņa stāsta, ka dzimtas pētīšana sākās līdz ar Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem 1990.gadu sākumā. Zināmā mērā tolaik tā bija modes lieta. Tomēr galvenokārt savu senču vēstures izzināšanu mudināja uzsāktā zemes reforma – bija nepieciešams pierādīt īpašumtiesības uz zemes gabaliem dzimtās mājas apkārtnē Plītinavas ciemā, bet tam apliecinošu dokumentu uz rokām nebija. Tā sākās darbs pie radu rakstu izpētes. Soli pa solim tā dēvētajā baznīcas grāmatā Balvos, kas ir viens no galvenajiem dzimtu vēstures pētīšanas avotiem, Skaidrīte izzināja radu rakstus no mammas dzimtas atzara septiņās paaudzēs, ieskaitot visjaunākos.

 

Piedzīvoti dzimtbūšanas laiki
Skaidrīte spriež, ka no mammas puses viņu senči Balvu pagasta Plītinavā dzīvojuši jau vismaz divsimt gadus. Vecākais zināmais dzimtas pārstāvis ir Antons Oplucāns, kurš pasaulē nāca ap 1820.gadu. Tolaik tie vēl bija Krievijas impērijas laiki, un Plītinava atradās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa administratīvajā teritorijā. Turklāt viens no dzimtas spēka stūrakmeņiem noteikti bijis tas, ka senči nebijās darba un allaž prata nopelnīt maizei arī visnotaļ grūtos laikos, jo zināmā dzimtas vēsture iestiepjas latviešu tautai sarežģītajos dzimtbūšanas laikos. Savukārt vairumam sentēvu nodarbošanās visticamāk pārsvarā bija lauku amatniecība. Par to liecina fakts, ka dzimtas mājas Plītinavā savulaik dēvēja par ‘koževniekiem’ (latviskojot – ādas ģērētāji). Līdz ar Latvijas pirmās brīvvalsts pirmsākumiem 20.gadsimta 20.gados mājas pārdēvēja par “Ādmiņiem”, un šāds nosaukums saglabājies arī līdz šodienai.
Lai arī kādus vēl neizzinātus noslēpumus glabā dzimtas vēsture, izpētīts, ka vecākajam zināmajam dzimtas pārstāvim Antonam bija trīs dēli. Vecākais no viņiem – Jāzeps – mira tīfa epidēmijas laikā Plītinavas ciemā 1907.gadā. Savukārt gadu ziņā vidējam dēlam Ādamam piedzima Jāzeps, kuram ar sievu Teklu pēc trīsdesmit gadiem – 1922.gada 13.martā - piedzima dvīņumāsas Andzelmīna un šobrīd jau raženu gadu skaitu sasniegusī Jevgēnija (viņām bija arī brāļi Pēteris un Jānis). Gluži tāpat kā vairums tā laika cilvēku, augstu skolu durvis Jevgēnija nevēra, bet ieguva četru klašu izglītību vietējā Naudaskalna skolā. Pēc tam strādāja pie saimniekiem, piedzīvoja kolhoza laikus, daudzus gadus pavadīja darbā Balvu slimnīcā. Savukārt 18 gadu vecumā Jevgēnija mija laulības gredzenus ar divus gadus vecāko Pēteri Salenieku no tagadējā Bērzkalnes pagasta Lielmežniekiem, kuriem laimīgā ģimenes dzīvē piedzima trīs bērni – dēls Laimonis un māsas Edīte un jau pieminētā Skaidrīte.

Izdzīvot palīdz zelta pulkstenis
Jevgēnija zina stāstīt, ka viņas mamma Tekla un citi cilvēki pēc muižkunga norādēm savulaik Balvu parkā stādīja kokus, bet tēvs dienēja cara armijā. Savukārt dvīņumāsa Andzelmīna un otra māsa Emīlija kara apstākļu dēļ vienlaikus nonāca un visu turpmāko mūžu dzīvoja Kanādā. Ziemeļamerikā dzīvojošās māsas arī vairākas reizes ciemojās Latvijā un radiniekiem materiāli palīdzēja. Straujus dzīves līkločus nācās piedzīvot arī Jevgēnijas vecākajam brālim Jānim, kurš pēc profesijas bija dzelzceļnieks. Viņu iesauca armijā Austrumvācijā, pēc tam pabija arī Francijā un Polijā. Kādā no reizēm, kad dienesta laikā Jānis kopā ar vēl 40 vīriem un zirgiem mēroja ceļu pāri kādai upītei, viņu virsnieks – pēc tautības vācietis – teicis: “Puiši, Hitlers ir zaudējis. Sviežat visu nost un dodieties tur, kur katrs vēlaties!” Virsnieks, paņēmis rokās karti, nosauca labākos galamērķus, kur varēja arī paēst. Puiši palaida zirgus vaļā, un viens no tuvākajiem punktiem bija ostas pilsēta Svineminde (pilsētas vēsturiskais vācu nosaukums), kuru pēc Otrā pasaules kara piešķīra Polijai, bet vācu iedzīvotāji tika padzīti. Ostā atradās trīs kuģi – viens no tiem devās uz Austrāliju, otrs – uz Ameriku, trešais – uz Latviju. Astoņi no 40 minētajiem puišiem, tostarp Jānis, izvēlējās doties uz dzimteni. Turpinājumā Jānis kopā ar citiem likteņa piespēlētiem vīriem gāja caur Jelgavu un dziedāja slaveno latviešu tautasdziesmu “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Bija cilvēki, kuri teica: “Zēni, zēni, kādu dziesmu gan jūs dziedāt?!” “Puiši nezināja, ka tolaik ņemt mutē šādu dziesmu vārdus nebija vēlams. Rezultātā viņus, kā saka, ar visām dziesmām vagonos iekšā un prom uz Krievzemi! Jāni izsūtīja uz Vorkutu. Viņu gan nenotiesāja uz tam laikam raksturīgajiem 10 vai 20 gadiem, bet, kā tolaik tika sludināts, lika atstrādāt karā pastrādāto skādi. Kad Jānis viens pats izkāpa Vorkutā, bija -40 grādu auksts – klusums un tumsa. Viņš redzēja, ka tālumā kādās mājās spīd uguntiņa, uz kurieni arī devās. Pēc tam Jānim pateica, kur jāreģistrējas un jāstrādā. Viņu izglāba un palīdzēja izdzīvot tikai tas, ka Jānim bija zelta pulkstenis, kuru viņš pārdeva. Vēlāk gan Jānis atgriezās Latvijā. Turklāt zīmīgi, ka šo stāstu uzzinājām tikai neilgi pirms viņa došanās aizsaulē,” atminas Jevgēnija.
Protams, kara laiks skāra arī pašu Jevgēniju. Otrajā pasaules karā, kad sarkanarmija uzbruka, nacistiskās Vācijas karavīri atkāpās un frontes līnija brāzās arī pār Balvu pagastu, Oplucānu dzimtas mājas Plītinavas ciemā nodedzināja. Jevgēnija atceras, ka pirms šiem notikumiem teikts, ka māju nededzinās, ja to līdz deviņiem vainagiem nojauks paši. Lai vai kā, Jevgēnijas vīrs Pēteris atradās frontē, savukārt viņa pati to dienu notikumus pārdzīvoja mežā, tur divas nedēļas atrodoties kopā ar zirgu. Kad frontes līnija bija pavirzījusies krietni uz priekšu, 1944.gada rudenī turpat Plītinavā tika uzceltas jaunas mājas, kur Jevgēnija dzīvo arī šodien. “Runājot par māju dedzināšanām kara laikā, atceros arī interesantu faktu, kad, vāciešiem atkāpjoties, kāda māja Plītinavas apkārtnē palika neskarta. Tas tādēļ, jo mājas saimniece apkārt savai mājai gāja ar krustu rokās un runāja Dieva vārdus. Māju bija aplenkuši ienaidnieki, nevienam nezināmi cilvēki, kuriem, šķiet, neko nevarēja izlūgties. Tomēr šāda sievietes rīcība – bez vardarbīgas pretošanās un ar ticības spēku – ienaidniekus iespaidoja. Acīmredzot arī viņiem tobrīd bija kaut kas svēts,” atmiņā palicis Jevgēnijai.

Saglabāt dzimtas mājas Plītinavā
Savukārt Jevgēnijas meita Skaidrīte, kura dzīves lielāko daļu pavadījusi Rīgā, kopš 2003.gada arī dzīvo Plītinavas ciemā un rūpējas par savu māmuļu. Viņa dzimusi Viļakas novada Susāju pagastā 1944.gadā – laikā, kad Otrais pasaules karš vēl plosīja ne tikai Latvijas zemi, bet arī daudzas citas pasaules valstis. Vēlāk Balvos Skaidrīte absolvēja vidusskolu, pēc tam - celtniecības tehnikumu Rīgā. Strādājusi gan par normētāju, gan meistari un būvdarbu vadītāju, kopumā uzkrājot vairāk nekā 30 gadu lielu pieredzi celtniecībā. Ar saviem un citu palīgu spēkiem arī labiekārtojusi dzimtas mājas Plītinavā. Savukārt darbā – kādā uzņēmumā Rīgā – iepazinās ar topošo vīru Anatoliju no Ukrainas, kurš piedzima netālu no Kijevas, bet pēc norīkojuma tika atsūtīts uz darbu Rīgā.
Jautāta, vai saglabājusies interese par senču vēstures tālāku pētīšanu, Skaidrīte šaubās, vai iespējams uzzināt kaut ko krietni vairāk. Tas tādēļ, jo vēl senāka vēsture iestiepjas dzimtbūšanas laikos un nav zināms, vai par radurakstiem tajā vēstures periodā pieejama kāda būtiska informācija. Skaidrīte arī ar humoru uztver to latviešu centienus, kuri savā dzimtas kokā vēlas atrast bagātus radurakstus. “To grūti iedomāties, jo latvieši nākuši no dzimtbūšanas. Senākā vēsturē latvieši pašā pamatā nebija priviliģēta kārta,” spriež vecākās dzimtas pārstāves Jevgēnijas meita.
Savukārt stāstot par dzimtas mājām Plītinavas ciemā, Skaidrītes vārdos jūtama neskaidrība par nākotni. “Dzimtai noteikti ir turpinājums, bet vai tas meklējams arī Balvu pagasta Plītinavā? Latvijas laukiem nav nākotnes. Agrāk arī nebija tik liela atšķirība starp vienkāršiem ļaudīm un vadošajiem darbiniekiem, arī starp laukiem un pilsētām. Savulaik Plītinavas ciemā dzīve kūsāja, bija daudzas saimniecības. Gadu gaitā viss mainījies – cilvēku tikpat kā nav un vējam pa plašajiem laukiem nu ir krietni vairāk vietas, kur ieskrieties,” stāstu par dzimtas vēsturi noslēdz Skaidrīte. Cerībā, ka tās turpmākie ceļi nemetīs līkumu vietai, ko Oplucānu dzimta var dēvēt par savām mājām - Balvu pagasta Plītinavas ciemu.

 

Teju gadsimta starpība

Skaists tas mirklis, kad dzīve dāvā iespēju tikties dažādu paaudžu vienas dzimtas pārstāvjiem. Viena no šādām reizēm bija, kad pie dzimtas vecākās pārstāves Jevgēnijas Salenieces dzimšanas dienā ciemojās dzimtas jaunākais pārstāvis – Jevgēnijas mazmazmazdēls Reinis ar vecākiem Artūru un Ditu. Fotomirkļa tapšanas brīdī Jevgēnijai apritēja 93 gadi, bet Reinis bija vēl tikai apaļu gadiņu jauns. Savukārt šobrīd, kad Jevgēnijai ir 96 gadi, bet Reinim – četri, abu paaudžu starpība ir 92 gadi – teju gadsimts!
Jāpiebilst, ka Jevgēnija ir arī viena no laikraksta “Vaduguns” uzticamākajām lasītājām. Viņa avīzi lasa jau kopš laikraksta pirmā iznākušā numura 1950.gada 5.martā, kad tā vēl nesa “Balvu Taisnības” vārdu. Visnotaļ cienījamā vecuma Balvu pagasta iedzīvotāja stāsta, ka visvairāk interesē laikrakstā publicētā informācija par bijušajā Balvu rajonā dzimušajiem un mirušajiem iedzīvotājiem. Tāpat bez kādreizējās “Balvu Taisnības” un tagadējās “Vaduguns” Jevgēnija savulaik abonēja un lasīja arī preses izdevumus “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”.

 

Pašas rokām stādīta bērzu jaunaudze

Jevgēnijas meita Skaidrīte ikdienā dodas aplūkot un apkopt arī pašas rokām stādīto bērzu jaunaudzi, kas atrodas netālu no viņas un mammas mājām Balvu pagasta Plītinavā. Pirms diviem gadiem Skaidrīte iestādīja 308 jaunus bērziņus. Turklāt mežs, kura platība ir 0,69 hektāri, kalpo ne tikai malkas sagādei, bet tam ir arī simboliska nozīme. Skaidrīte stāsta, ka vēlas, lai kaut kas paliek pēc viņas. Viņa nešaubās, ka meži ir Latvijas dabas un visas tautas bagātība.

Iet bojā brālis un mazdēls

Saka, ka viss mūsu liktenis ir krustceles, un grūti izraudzīties tā virzienu. Arī Jevgēnijas Salenieces dzimtas atzarā liktenis lēma, ka drūmajos kara laikos nekrita neviens, bet divi – Jevgēnijas jaunākais brālis Pēteris Oplucāns un mazdēls Uldis Salenieks – gāja bojā un neatgriezās no dienesta padomju armijā. Jevgēnija notikušo dēvē par divām lielām dzimtas traģēdijām.

 

Mazdēls Uldis piedzima 1964.gadā, vēlāk pabeidza celtniecības tehnikumu un bija ļoti talantīgs puisis. 1984.gada aprīlī Uldi iesauca padomju armijā, kur uzsāka pildīt dienesta pienākumus raķešu daļā Austrumvācijā (tā laika padomju ietekmes zona). Viņš bija tikai 20 gadus jauns, kad mācību laikā spēcīga sprādziena rezultātā gāja bojā. Uldis saviem tuviniekiem paspēja atsūtīt tikai vienu vēstuli par to, kā viņam klājas dienestā... Sākotnēji par viņa miršanas apstākļiem nebija ziņu, par tiem radinieki uzzināja tikai vēlāk. Ulda miršanas apliecību izrakstīja Brandenburgā – vienā no 16 mūsdienu Vācijas federālajām zemēm. Jauno cilvēku, kuram visa dzīve bija vēl tikai priekšā, apglabāja tā paša gada jūlijā. Uldis atdusas Naudaskalna kapos. 

 

Savukārt Jevgēnijas jaunākais brālis Pēteris neatgriezās no dienesta padomju armijā Omskā. Nav arī zināma viņa pēdējā atdusas vieta, jo Pēteri no Krievijas tā arī neatveda.

 

Vairums apglabāto – Naudaskalna kapos

Apmeklējot Naudaskalna kapus, pašā kapu maliņā pie žoga redzams iespaidīgs piemineklis. Tas uzstādīts kuplās Oplucānu ģimenes piemiņai. Jevgēnija Saleniece stāsta, ka šajos kapos apglabāti vairums radinieku no viņas dzimtas atzara. Tur mierā dus Jevgēnijas vecāki Jāzeps (1891 - 1973) un Tekla (1894 - 1971), jaunākais brālis Pēteris (1933 - 1953), kurš gan vienīgais palicis svešumā un viņa pēdējā atdusas vieta ir nezināmos plašumos Krievijā, un Kanādā mirušās un no turienes urnā ar pīšļiem atvestā dvīņumāsa Andzelmīna (1922 - 1998) un vēl viena māsa Emīlija (1924 - 2010).

Ikdienā kapu kopiņas apkopj Jevgēnijas meita Skaidrīte. Viņa arī atveda atpakaļ uz dzimteni mammas māsu – Andzelmīnas un Emīlijas – urniņas ar pīšļiem. Skaidrīte atminas, ka pirmo reizi uz Kanādu apciemot mammas māsas devās 1989.gadā. Jau pamazām tuvojās Latvijas otrās brīvvalsts laiki un neatkarības atgūšana, bet, lai dotos uz tālo Ziemeļamerikas valstī, vajadzēja saņemt atļauju no Maskavas. To Skaidrīte arī veiksmīgi izdarīja, kopumā Kanādā ciemojoties trīs reizes. Savukārt no Skaidrītes tēva Pētera puses dzimtas kapi atrodas Bērzkalnes pagasta Priedaines kapos.

 

 

 

 

Latvijas patrioti no matu galiņiem līdz papēžiem

Inese un Oskars Rēvaldi dzimtas māju Viļakā sākuši iekopt salīdzinoši nesen – pagājušā gadsimta 90.gados. Tagad viņi jau ir trīs dēlu - Ritvara, Roberta un Romualda - vecāki, kā arī vēl pirms diviem gadiem viņu ģimenē ienāca jauks puisis Ingus, kurš šogad turpinās mācības 8.klasē. Runājot par uzvārda Rēvalds izcelsmi, atklājās sākotnēji neticams fakts - Oskara vecvecvectēvs (vectēva vecaistēvs) minēts latviešu ekonomista, publicista un politiķa, jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, kā arī pirmās latviešu bibliotēkas dibinātāja Valdemāra Krišjāņa grāmatā “Raksti. 2.sējums”.

Pārsteidzoši dzīves līkloči
Lai arī tas šķiet neticami, Oskars Rēvalds zina stāstīt, ka viņa vecvecvectēvs Andrejs, kurš dzīvojis Dundagas pusē, uzzinot par Krišjāņa Valdemāra aicinājumu latviešiem pirkt zemi Krievijā, devies turp laimes meklējumos. Ko par to raksta Kr.Valdemārs?
“...1863.gadā lēti nopirku pāri par 500 desetinām neapstrādātas, bet pa lielākai daļai zemkopībai piederīgas zemes Novgorodas guberņā, Nikolaja dzelzceļa tuvumā, 80 verstes no Pēterburgas. 1863.gada beigās sludināju manis izdotajās latviešu “Pēterburgas Avīzēs” šīs zemes pārdošanu visāda lieluma gabalos par 15 rubļiem desetinā... 1864.gada decembrī ieradās trīs man sveši zemnieki - Zēbergs, Liecenieks un Rēvalds no Dundagas muižas, kas iemaksāja pirmo rokasnaudu 2500 rbļ. apmērā ar lūgumu arī viņiem un citiem zemniekiem, kuru vārdus visus nevarēja nosaukt, nopirkt zemi, tādu pašu kā līdzšinējā maksas un labuma ziņā, jo viņiem pašiem radot kavēkļus pirkšanas līguma slēgšana ar krieviem, kā arī vēlākā sadalīšana un aplēšana. Man šis priekšlikums jaunajai latviešu kolonijai likās izdevīgs... Būdams noskaņots pret latviešu un igauņu masu izceļošanu tālu Krievijas iekšienē, šo 500-600 latviešu nometni pie lielā satiksmes ceļa uzskatīju arī Vidzemes un Kurzemes zemniekiem par ļoti noderīgu...”
Latvijā Andreja mazdēls Roberts atgriezās Otrā pasaules kara sākumā - 1941.gada bargajā ziemā - un sāka dzīvot vispirms Rankas pusē, tad pārcēlās uz dzīvi Baldonē. Savukārt tētis Aleksandrs mammu atrada Liepnā, kā rezultātā Oskars piedzima Alūksnē. Rēvaldu dzimtas dzīves ceļa līkloči patiesi pārsteidz, piemēram, kā Oskars nokļuva Viļakā? Arī šis stāsts ir zīmīgs ar to, ka nevis Oskars izvēlējās dzīvesvietu, bet acīmredzot dzīvesvieta - viņu. 1991.gadā Alūksnē atjaunotajā Latvijas armijas pirmajā iesaukumā viņš brīvprātīgi aizgāja dienēt robežsardzē. Tālāk dienesta gaitas aizveda uz Vārves, Mālpils, Siguldas mācību centriem, līdz 1992.gadā viņš nokļuva Viļakā. “Šeit ar Inesi arī sastapāmies,” viņš atklāja. Ja Oskars Inesē iemīlējās no pirmā acu skatiena, tad Inesei pirmie iespaidi ir pavisam citādi. Kā nu ne, ja Oskaru pirmo reizi viņa ieraudzīja Ziemassvētku pasākumā. Kas tur savāds? “Viņš kā Ziemassvētku vecītis man uzdāvināja ļoti daudz konfekšu,” paskaidroja Inese. Laulības ostā viņi iestūrēja 1994.gada 15.oktobrī.

Viņi ir četri
1995.gada 5.martā pasaulē nāca pirmais dēls Ritvars. Pēc neilga laika - 2001.gadā - piedzima Roberts, bet 2002.gadā - Romualds. Roberts šogad tupinās mācīties Viļakas Valsts ģimnāzijas 11.klasē. Tuvinieki viņu raksturo kā smaidīgu un draudzīgu cilvēku, kurš iemīlējis datortehnoloģijas. Pats Roberts smej, ka dzīvo labā ģimenē un patiesi viņam patīk datori. Jāpiebilst, ka jaunietim, kā jau visiem Rēvaldiem, padodas eksaktie mācību priekšmeti, turklāt Roberts labi spēlē arī šahu. Spriežot par to, kāda ir stipra ģimene, Roberts nešaubās, ka jābūt draudzīgiem. “Ar Romualdu gan sanāk dažreiz pakašķēties,” viņš neslēpj. Arī Romualds piekrīt brāļa teiktajam smejot, ka pastrīdas strīdēšanās pēc. Viņš šogad uzsāks mācības Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolā Rēzeknē, lai vēl pamatīgāk apgūtu eksaktās zinātnes. Pirms diviem gadiem trīs brāļiem pievienojās Ingus, kurš mācīsies Viļakas Valsts ģimnāzijas 8.klasē. Viņu jaunajā ģimenē raksturo kā kluso futbolistu, kuram padodas zīmēt. Puiši darbojas Jaunsardzē, ar labiem panākumiem piedalās olimpiādēs, Viļakas Valsts ģimnāzijā strādā atsaucīgi un zinoši skolotāji, atbalsts ir ļoti jaukas klases audzinātājas. Rēvaldi, lūgti atklāt, vai nav gribējies meitiņu-peciņu, Inese un Oskars atsmaidīja paskaidrojot, ka par to domāja kopš Ritvara piedzimšanas: “Trīsreiz gaidījām, un beidzot mums ir meitiņa-peciņa.”

Gadsimta notikums
Pirms desmit dienām Rēvaldu ģimene un dzimtas koks vēl vairāk paplašinājās, jo vecākais dēls Ritvars kļuva par precētu kungu. Viņa otrā pusīte jeb vecāku piesauktā meitiņa-peciņa Diāna Pužule no Medņevas pagasta Kangariem, nu jau Diāna Rēvalde, pastāstīja, ka ar Ritvaru pazīstama jau kopš skolas gadiem, kad tikās dažādos pasākumos. Zīmīgi, ka viņi vienlaikus esot bijuši arī Dziesmusvētkos, tiesa, dažādos kolektīvos. Šobrīd jaunieši par savu dzīvesvietu izvēlējušies Rēzekni. Tā ir pilsēta, kurā abi pavadījuši vairāk nekā četrus gadus, kopā īrējuši dzīvokļus un ieguvuši vismīļāko kaķi Timiju. Jautāti, vai kāzu diena vērtējama kā gadsimta notikums gan Latvijā, gan viņu dzīvē, jaunlaulātie vienlaikus atzina: “Jā!” Pēc viesu stāstiem, laulību ceremonija bija viens no emocionāli piesātinātākajiem un skaistākajiem notikumiem, par ko viņi saka ‘paldies’ prāvestam Guntaram Skutelam. Dvēselisku noskaņu mičošanas rituālam pusnakts klusumā piešķīra tēta māsīcas Intas koklējums. “Turklāt izvēlētā krāsa kāzu ielūgumos, diplomiņos un citos atribūtos bija tumši sarkana ar baltu. Nu gluži kā Latvijas karogs,” secina Diāna. Savukārt Ritvars, kurš studē mehatroniku un strādā kā laborants Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA), ar 3D printeri izgatavoja kāzu piemiņas lietas - galda karšu turētājus, kuros var glabāt arī fotogrāfijas no priecīgā notikuma. To, ka abiem ir interese par augstām tehnoloģijām un dizainu, liecina vēl kāds fakts: Diāna, kas šogad uzsāks savu prasmju pilnveidošanu RTA Interjera dizaina programmā, kopā ar Ritvaru pērn atjaunoja Viļakas “Baltā brieža” mototrases simbolu - Balto briedi.
Oskars jautāts, vai viņam ir svarīgi, lai uzvārds Rēvalds saglabātos pēc 10, 50, 100 un vēl vairāk gadiem, atzina, ka viņš pacentās, lai būtu trīs dēli. Savukārt Inese atgādināja, ka kāzu viesi jaunajam pārim, lai dzimta turpinātos, vēlēja pirmo dēlu. Un ko par to domā jaunlaulātie? “Centīsimies,” viņi apņemas.

Stiprai dzimtai stipras saknes
Rēvaldu ģimene spēj pārsteigt. Piemēram, pat dzimtas koks, kurā apkopotas ziņas par 263 cilvēkiem, izveidots trīs dimensijās. Viņi zina stāstīt, ka rados ir tādas stipras dzimtas kā Zučiki un Tarvāni Liepnas pusē, Brokāni, Kokoreviči, Makarovi Vecumu un Birznieku pusē. “Piemēram, mana vecmamma bija 18. bērns Brokānu ģimenē,” atklāja Inese. To, ka Rēvaldiem tuvas ir eksaktās zinātnes, liecina fakts, ka tēva brāļi bijuši lieliski celtnieki un meistari. Piemēram, Oskara tētis Aleksandrs strādāja par būvdarbu vadītāju Balvos, bija Kupravas keramzīta rūpnīcas celtniecības darbu galvenais inženieris, kā arī piedalījies Siguldas gaisa tramvaja izbūvē.
Spriežot par dzimtu sakņu apzināšanu, it īpaši valsts simtgadē, Rēvalduprāt, tā ir vairāk nekā nepieciešama. “Mani uztrauc mūsdienu skrejošais ritms un vērtību nenovērtēšana. Bez saknēm, bez pagātnes nav arī nākotnes. Stipri būsim tikai tad, ja pratīsim novērtēt to, ko mūsu senči mums ir iedevuši pamatu pamatos,” uzskata Inese.

Lepojas ar savu zemi
Rēvaldu ģimenes hobijs ir Latvijas apceļošana. “Braucam jau vairākus gadus, bet tā arī neesam paspējuši visu valsti apskatīt, pat ne mazāko tās daļu. Atgriežoties kādā vietā, atklājam ko jaunu, ko iepriekš nepamanījām,” secina Inese. Lūgti pastāstīt, kas motivē būt aktīviem, piedalīties dažādos pasākumos, Rēvaldi atzina, ka visdziļāk sirdī iegūlies viens no pēdējiem pasākumiem “Izgaismo Latviju”: “Viļakā notika Baltica pasākums, tāpēc, iespējams, Viļakas pusē to dalībnieku skaits nebija liels. Savā starpā sadalījām posmus, izgatavojām zīmītes un devāmies ceļā. Ingus, piemēram, zīmēja plakātus “1836”; Oskars darināja savam punktam ozollapu pušķi ar puķēm. Vienā vietā līdzi ņēmām zemenītes, citā – Līgo konfektītes utt. Kas mūs spiež to darīt? Neviens. Tā mēs sajūtam Latviju! Mēs vienmēr piedalāmies lāpu gājienā. Cenšamies izdarīt savu darbu – to, kas mums ir svarīgs. Latvija esam mēs. Gatavojoties kāzām, aizgājām izpļaut pie baznīcas zāli. Mums to neviens neprasīja. Tāpat mums palīdz citi, piemēram, kāzās - Viļakas pamatskolas kolektīvs. Organizējot kāzas, sapratām, ka cilvēki ir izpalīdzīgi un pat pasaka priekšā, ko vēl jauku var izdarīt. Arī braucot pa Latviju, mēs saskaramies ar pozitīvu cilvēku attieksmi.” Lūgti atklāt recepti, kāds ir labestības noslēpums, Inese un Oskars domīgi raustīja plecus nosakot: “Dots devējam atdodas!”

 

Vēsture ir jāzina!
Vecākais no Rēvaldiem šobrīd ir Oskara tēvabrālis, baldonietis Juris Rēvalds, bet viņa brālis Voldemārs, arī baldonietis, vēl pamatīgāk ir pētījis dzimtas koku. Un patiesi telefonsarunā Voldemārs sīki jo sīki bija gatavs stāstīt vēsturiskus faktus par sava vecvectēva Andreja piedzīvojumiem Krievijā: “Tolaik paputējušie krievu muižnieki pārdeva savas zemes, un Krišjānis Valdemārs mudināja savus novadniekus tās nopirkt. Divi Dundagas zemnieki - Rēvalds un Zēbergs - brauca zemes lūkoties. Galarezultātā iznāca šmuce. Šmuce bija tāda, ka viņi, atbraucot uz Kurzemi, pastāstīja, ka Krievijā zeme ir laba un lēta. Mārketings nostrādāja, un daudzi kurzemnieki pārdeva savus īpašumus, iedzīvi un par pēdējiem grašiem devās uz Krievzemi. Bet zemes, ko iegādāties, nebija tik daudz, cik tās pirkt gribētāju. Kur palikt, ko darīt? Daudziem nācās dzīvot pat būdiņās. Bija pat tiesa.”

Kā Andrejs Rēvalds nokļuva Krievzemē? Voldemārs Rēvalds: “Saimnieks Rēvaldu dzimtas vecākajam dēlam atstāja zemi Rīgzemjos, kur šobrīd atrodas otrs lielākais ozols Latvijā, bet jaunākajam dēlam Andrejam iedeva 300 zelta cara rubļus. Tā bija milzīga bagātība. Par 100 rubļiem viņš atpirkās no dienesta, par 100 rubļiem nopirka zemi 80 verstis no Pēterburgas un vēl par 100 rubļiem atbrauca uz Latviju, apņēma sievu no Sasmakas (šodien – Valdemārpils, Krišjāņa Valdemāra dzimtā puse) un iegādājās iedzīvi jaunajai dzīvei Krievijā.”

Lepojas ar savējiem
Viļakas Rēvaldi lepojas ar radiniekiem Baldonē – ar tēvabrāli Voldemāru un viņa meitu, kura ar kokļu ansambli “Dzītari” koncertējusi daudzviet pasaulē. “Jā, kādās 30 valstīs viņa ir bijusi. Tāpat viņa izgatavo suvenīrkoklītes. Arī es, kad bija festivāls Francijā, izgatavoju divas koklītes. Viena palika Francijā, šķiet, etnogrāfisko mūzikas instrumentu muzejā, bet otra aizceļoja uz Dienvidāfriku,” pastāstīja Voldemārs.

 

 

Barikāžu dalībnieki saņem jauno dokumentu

Barikāžu dalībnieku biedrība sākusi dokumentu izsniegšanu, kas apliecina dalību 1991.gada brīvības cīņās jeb barikādēs. Pagaidām apliecība ir tikai statusa apliecinājums, taču tagad likums ļauj pašvaldībām maksāt arī īpašus pabalstus tiem, kuri cīnījās par brīvu Latviju. Mūspuses novadu cilvēki apliecības varēja saņemt Alūksnē un Gulbenē.

Topošajiem mediķiem mācīšanās pirmajā vietā

Lai gan vasara vēl pilnā plaukumā, strauji tuvojas septembris – mācību gada sākums, kad jaunā dzīves posmā iesoļos arī šī gada vidusskolu absolventi. Daudzi no viņiem, izvēlējušies augstskolas, ar nepacietību gaida studiju sākumu. Pirms pāris gadiem ar līdzīgām cerībām rudens atnākšanu gaidīja arī Rugāju novada vidusskolas 2016.gada absolvente Arta Akmene, kura šobrīd studē Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 3.kursā. Viņa labprāt dalās savā studiju pieredzē.

Liktenis met lokus un savij tos kopā

Velga Lielbārde ( dzimusi Kļaviņa) izpētījusi dzimtas cilvēkus septiņās paaudzēs, ieskaitot pašus jaunākos. Viņa dzīvo un strādā Balvu novadā. Darbietilpīgo un arī grūto pagātnes liecību meklēšanu dara divus gadus. Atklājies daudz interesantu faktu, uzklausītas atmiņas, rastas atbildes, kur stiepjas dzimtas cilvēku izcelsmes saknes un kāds patiesībā ir viņu latvietības gēns.
Pievērsties dzimtas pētniecībai Velgu rosināja aizejošais laiks. Diemžēl cilvēki dodas mūžībā, vecāki noveco un kādā dienā saproti, ka nav vairs kam uzdot ļoti svarīgus jautājumus. Daudz kas paliek tā arī neuzzināts un nesaprasts.Tētis Velgai nomira ļoti agri, meitenei bija tikai deviņi gadi. Arī mammas vairs nav. Bija pēdējais laiks, lai vēl noķertu kādu radinieku un uzklausītu liecības par bijušo dzīvi. Tā bija mammas māsa Sofija Ruskule, vienīgā dzīvā lieciniece no sešiem bērniem, kura tagad dzīvo Jelgavā. Viņai jau 87 gadi. No viņas stāstītā arī pierakstīts vairums atmiņu.

Pabija arī Kurzemes katlā
No mammas puses dzimta ir kupla, jo viņas bija piecas māsas un brālis, bet no tēva puses – tikai divi brāļi. Velga izvēlējās sākt pētīt abu vecāku senčus, zīmējot šim kokam atzarus gan uz leju, gan augšu. Stāsts par mammas Janīnas Kļaviņas (Orinskas) atzariem savieno septiņu paaudžu cilvēkus, ko izpētījusi Velga. Viens no senākajiem atrastajiem senčiem ir Vladislavs Orinskis, pēc tautas skaitīšanas datiem dzimis 1822. gadā, bet vēl kā senāks apzināts viņa tēvs Laurentijs Orinskis, dzimis pirms 1800. gada. Precīzi viņa dati vēl jāmeklē, iespējams, Minskas arhīvā. Pašas jaunākās dzimtas kokā ir Velgas mazmeitiņas – māsiņas Enija Jasmīna un Marta Stefānija.
Mammas dzimtas ļaudis bijuši lieli darbarūķi. Piedevām visas piecas māsas lielas rokdarbnieces. Tantes ar rokdarbiem katra izcēlusies savā jomā – viena šuvēja, cita adītāja vai tamborētāja. Savukārt mammas māte bijusi liela audēja, kurai paticis sēdēt stellēs. Šīs prasmes tālaika sievietes apguva pašmācības ceļā. No mammas piemiņai palikušas vairāk nekā simts tamborētas sedziņas un arī vecvecmammas audumi, ko Velga rūpīgi glabā un ik reizi uzlūko ar mīļumu. Dažreiz ar šiem rokdarbiem izrotā arī māju. Mamma savu pēdējo tamborējumu 92 gados atstāja nepabeigtu, jo aizgāja viņsaulē. Interesanti, ka arī Velga un arī viņas meita Laila ir rokdarbnieces. Velga ļoti ilgu laiku atvēl izšuvumiem krustdūrienā, bet meita tamborē, pārsteidzot citus ar skaistām rotaļlietām. Savukārt Velgas vectēvs un vecvectēvs no mammas puses bijuši kalēji. Viņi abi saukušies par Jāzepiem. Vectēvs šo prasmi bija braucis apgūt pat uz Pēterburgu. Viņa rokām padevies daudz sadzīvē noderīgu lietu, taisījis arī līnijdroškas, atsperu un oru ratus. Velga zina, ka vectēvu var uzskatīt par Latvijas vēstures liecību. Viņš bija strēlnieks, atradās ‘Nāves salas’ pozīcijā, kur piedalījās Ziemassvētku un Jaungada kaujās, kur vācieši izmantoja indīgās gāzes un arī vectēvs dabūja no tām ciest. Ar ļoti lieliem karavīru zaudējumiem strēlniekiem izdevās nosargāt ‘Nāves salu’. Nav vairs atrodams vectēva kara laika zobens, ko viņš ilgi glabājis. Vectēva kapa vieta ir netālu no Malnavas, “Novoselku kapos”. Velga zina, ka daudzi radinieki, mammu ieskaitot, izdzīvojuši Kurzemes katla ‘vārīšanos’. Zīmīgi, ka mamma un tētis jaunības gados bija atradušies vienā divīzijā, staigājot kara ceļus, taču nav satikušies. Viņi iepazinās un apprecējās vēlāk.
Radinieku saime bijusi ļoti draudzīga, savstarpēji izpalīdzīga, dzīvojuši bez strīdiem. Šajā paaudzē mamma un māsa bija dvīnes, bet dzimtā dvīņu bērni dzimuši vairākkārt, un tie iegadījušies tieši vīriešu ģimenēs. Gandrīz visas Velgas tantes un onkulis bija precējušies, audzināja bērnus. Tagad šaisaulē daudzu radinieku vairs nav, Velgai palikusi tikai viena māsīca un brālēns, kuri dzīvo Jelgavā un Olainē, bet no tēva puses tikai māsīcu bērni, kas ir Velgas vienaudži.
Meklējot pagātnes liecības, atklājies fakts, ka mammas mātes vārds patiesībā nav Antoņina, kā vēstī kapa pieminekļa uzraksts. Viņa bijusi nokristīta par Annu un arī dzimšanas datums, rēķinot pēc vecā stila, viņai sanāk cits. Šai paaudzei piemīt ilgdzīvošanas gēns. Vecāmāte nodzīvojusi līdz 90 gadiem, bet viņas māte Salomeja Linuža (Velgas vecvecmamma) , pēc radu stāstītā, līdz visiem simts. Arī Velgas mammai mūžs sasniedzis gandrīz 92 gadus.

No muižas kučiera līdz piensaimniekiem
Tēva puses radu izcelsme saistās ar Jaungulbeni un Cesvaini. Vecvectēvs Grašu muižā, kur tagad ierīkotas mājīgas istabas un kamīnzāle, bijis kučieris. Tēva mājās glabāta brāļu Kaudzīšu grāmata “Mērnieku laiki”, un mamma meitai stāstījusi, ka tur atainotās vietas un aprakstītie varoņu prototipi nākuši no Velgas tēva senču dzīvesvietas. Tētis, būdams fotogrāfs, gatavoja meitai pārsteiguma dāvanu, ko viņa saņemtu astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Pirmā albumā būtu bilde, kur pirmo reizi caur logu parāda meitiņu. Velgai tad jau četri mēneši. Viņas piedzimšanas stāsts ir paskarbs. Velga pasaulē nāca Ilūkstes slimnīcā un bija tikai 750 gramus smaga. Bet viņa izdzīvoja. Atceroties šo mammas stāstu, Velga saka, ka laikam šūpulī bijis ielikts senču gēnu stiprums, ja reiz viņa izķepurojās. Domātais albums līdz galam netapa, jo tēvs pēkšņi nomira. Velga mammai palika vienīgais bērns, jo māsa Laima Lilija piecu gadu vecumā mira.
Abus vecākus raksturo kā uzņēmīgus un strādīgus ļaudis. Viņi bija piensaimnieki, savulaik dzīvoja un strādāja dažādās Latvijas vietās, tostarp Rugājos, Vīksnā un arī Balvos. Trīs gadus Velga ar vecākiem, līdz viņiem piešķīra dzīvokli, ir dzīvojusi bijušās Balvu pienotavas augšstāvā. To atceroties, viņa pasmaida, jo tagad šo kādreizējo pienotavas īpašumu iegādājies meitas Lailas vīrs Ivars. Redz, kā liktenis met lokus un savij tos kopā.

Cita laika bērni
Šobrīd, 21.gadsimta iesākumā, dzimtas koka zarus kopā satur Velga un Māris Lielbārži. Dzīvo viņi Balvu novadā, Velga strādā Balvos pirmsskolas izglītības iestādē, Māris ir ceļu meistars. Viņiem ir divi pieauguši bērni Laila un Jānis. Velgas atziņa: “Viņi ir auguši pavisam savādākā laikā, citādāk arī dzīvo un jūtas. Meitai ir izteikta atbildības izjūta. Ja viņa uzsāk kādu darbu, tad cenšas to izdarīt uz visu labāko. Dēlam šāda iezīme nav tik izteikta. Taču viņi noteikti ir labestīgi un sirsnīgi. Ja vajadzēs, noteikti izpalīdzēs un otru atbalstīs.” Laila pazīstama kā šova “Mis un Misters Balvi” uzvarētāja, ļoti simpātiska jauniete. Viņai ir ģimene, kurā aug divas meitenītes Enija Jasmīna un Marta Stefānija. Velgas mazmeitiņas ir šiverīgas, viņām patīk būt kopā ar vecmammu un dzīvoties laukos. Dēls Jānis dzīvo un strādā Balvos. Viņš šogad piedalījās Dziesmu svētkos kopā ar Vīksnas pagasta deju kopu “Piesitiens”. Tieši vecmamma Janīna bija liela mazdēla deju soļa atbalstītāja un skolotāja.

Kas latvietim ‘vēderā’
Vai taisnība, ka latvietis latvietim sanāk tuvāks vai tālāks radinieks? Velga centusies noskaidrot atbildi uz šo jautājumu caur interneta vietni, aizsūtot ģenētisko materiālu DNS testam. Tas ir maksas pakalpojums, kas ļauj noteikt etnisko piederību. Velga jau sen gribējusi saņemt šāda veida atbildes. Viņa zina, ka vecmamma no tēva puses bijusi vāciete, kura pēc apprecēšanās kļuvusi par Kļaviņu. Internetā ir vietne, kas piedāvā arī pakalpojumu uzzināt slimību iespējamo pārmantojamību un, iespējams, Velga varētu izmantot arī to. Pagaidām viņa noskaidrojusi, kas ‘sadzīvo’ viņas gēnos. Atklājušies pārsteigumi. Latviete viņa ir 93,2%, bet pārējie viņā ir Īrijas, Skotijas, Itālijas, arī Nigērijas un Ibērijas gēni. Viņa saņēmusi atbildi par viņas gēnu sakritību ar līdzīgiem cilvēkiem citur pasaulē. Izrādās, Kanādā dzīvojošā Vija Tate, kura arī meklē un veido savas dzimtas koku, Velgai Lielbārdei gēnu raksturojuma ziņā stāv visciešāk blakus. Viņas varētu būt trešās paaudzes māsīcas. DNS tests ļauj atrast senčus ļoti tālu – piektā, sestā, septītā paaudzē. Velga ar Viju ir sarakstījušās caur internetu. Atsūtītajā ‘pasaules cilvēku’ sarakstā Velga atrada vārdu Ēriks Začs. Viņa stāsta: “To izlasot, man palika jocīgi, jo labi zinu, ka viņš ir mana vīra radinieks. Začs dzīvo Amerikā un sarakstē atklājās, ka kopīgie gēni mums ir ar viņa sievu Daci, kurai savukārt ir izcelsme no manas mammas puses. Tātad ar Lielbāržu dzimtu esam saistīti arī iepriekšējās paaudzēs. Un vēl interesanti. Arī meitas Lailas vīra mammas brālis ir precējies ar Lielbārdi, kura sanāk mūsu radiniece. Tātad jau paaudžu paaudzēs notikusi satikšanās.”
Par latviešu izcelsmi un attīstību civilizācijas procesa gaitā lasāms daudz versiju un viedokļu. Velga saka, ka Nigērijas gēna klātbūtne ļauj atcerēties lasīto, ka nav izslēdzama Āfrikas valstu iedzīvotāju ietekme, kas kādreiz nākuši, tāpat arī ļaudis no Ibērijas, kas Latvijā ienākuši un dzīvojuši 15.gadsimtā. Tātad ‘tīru latviešu’ ir palicis ļoti maz, kā secinājusi Velga. Savas korekcijas latviešiem mantojumā atstājuši vācieši, zviedri, krievi un citas tautības, ar kurām saistīta mūsu tautas vēsture. Protams, latvieši ir strādīga un centīga tauta, taču raksturojas arī ar visai negatīvām iezīmēm, kā skaudību, aprunāšanu, iekšēju prieku par otra neveiksmēm un pat zināmu ļaunumu. Velga speciāli pārlasījusi “Mērnieku laikus”, atcerēdamās mammas stāstīto, ka grāmatas varoņu prototipi dzīvojuši tēva dzimtajā pusē. Varbūt senčiem piemīt kaut kas no romāna varoņu spilgtākajām iezīmēm? Viņa sazinājusies ar kādu Jaungulbenes puses dzimtas pētnieci, kura atpazinusi Kļaviņu vārdu un to, ka vairāki bērni izdalīti citām ģimenēm. Velga uzgājusi faktu par vecvecvectēva ģimeni, kurš esot agri nomiris un, iespējams, viņa bērni nonākuši pie svešiem ļaudīm. Arī “Mērnieku laikos” Oļiņu pāris audzina par meitu pieņemto Lienu.

 

Laika prognoze

4.2°C

Balvi

Skaidrs
Humidity: 91%
Wind: RDR at 17.7 kmh
Ceturtdiena8°C/14°C
Piektdiena1°C/11°C
Sestdiena3°C/10°C
Svētdiena7°C/11°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Trešdiena

Galvoju, ka Tev būs super diena, kad nebūs nekā neiespējama gan darba, gan mīlas frontē. Ar mazu piebildi: ja nebūsi agresīvs kā auns vai ietiepīgs kā ēzelis. Centies būt draudzīgs, darbīgs un izpalīdzīgs. Un atpakaļ saņemsi to pašu, kādu dāvaniņu naudā, graudā vai baudā. Šodien nav ieteicamas medicīniskas manipulācijas galvas zonā: smadzenes, nervu sistēma, LOR orgāni, acis, mēle, zobi un zods. Protams, kā parasti, saskaņojot ar mediķiem.