Balvos ierodas Eiropas brīvprātīgie

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Augusts 2018 15:56

Aizvadītās nedēļas nogalē Balvos ieradās Eiropas brīvprātīgie jaunieši Maike von Hofman no Vācijas un Beka Beriasvili no Gruzijas. Iekārtojušies jaunajā dzīvesvietā, jau nedēļas sākumā viņi ķērās pie brīvprātīgo pienākumu pildīšanas, gatavojoties piektdien paredzētajām Starptautiskās jaunatnes dienas svinībām – pasākumam “Putni galvā”, ko rīko Balvu Bērnu un jauniešu centrs (BBJC).

Ziemeļlatgales retro

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Augusts 2018 15:50

Nedēļas nogalē Viļakas novada “Cīrulīšos” pulcējās ne tikai retro tehnikas īpašnieki, kuri devās ekspedīcijas braucienā Marienhauzena – Marienburga, bet arī kolekcionāri, lai piedalītos mūspusē pirmajā krāmu tirdziņā. Žigulīša īpašnieks Jānis Cercins smej, ka jaunieši ar modernajiem mobilajiem telefoniem ar interesi iemūžina viņa veco žigulīti, nevis kaut kādus mūsdienīgus mersedesus.

Kombaini izbrauc labības laukos

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 02 Augusts 2018 15:41

Mūspuses novados jau kuļ agros ziemas kviešus, agri iesētos vasaras miežus, un kombainu bunkuros birst pirmās graudu tonnas. Zemnieki vienlaikus domā arī par ziemāju sēju, kas jāpabeidz savlaikus. Zemniekiem jautājām, kāda solās būt raža, jo gada griezumā viņi piedzīvoja divas stihijas - plūdus un sausumu. Baltinavas novada zemnieku saimniecībā “Riekstiņi” kombaini tīrumos devās jau 26.jūlijā.

Futbola vadība Balvos

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 02 Augusts 2018 15:29

Vakar Balvos darba vizītē ciemojās Latvijas Futbola federācijas vadība, kā arī Latvijas izlases treneris Miksu Pātelainens, lai kopā ar reģiona treneriem spriestu par futbola attīstību nākotnē. Novada vadītājs Aigars Pušpurs, uzrunājot augstos viesus, uzsvēra, ka novads ir ļoti daudz darījis sporta infrastruktūras sakārtošanā. Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs (foto - vidū) klātesošajiem pastāstīja, ka federācija izvirzījusi 5 prioritātes: iesaiste jeb futbolam jākļūst par mājsaimniecības ikdienas sastāvdaļu; reģionu, tostarp klubu, attīstība; laba pārvaldība; izlašu rezultāti un finanses (sadarbība ar valsti, lai reģionos attīstītu infrastruktūru).

Caur dzimtas gadu desmitiem

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 02 Augusts 2018 14:52

Balvu pagasta Plītinavas ciemā dzīvo OPLUCĀNU dzimtas vecākā pārstāve JEVGĒNIJA SALENIECE (dzimusi Oplucāne), kurai šogad apritēja 96 gadi. Dzimtas līkloči metuši plašus lokus – no dzimtbūšanas Krievijas impērijā 19.gadsimtā, no Omskas un Vorkutas lielajā austrumu kaimiņvalstī, un no padomju laiku Austrumvācijas uz tālo Ziemeļamerikas zemi Kanādu, Eiropas Franciju un Poliju. Savukārt kuplos radu rakstus izpētījusi Jevgēnijas meita SKAIDRĪTE RIBICKA (dzimusi Saleniece). Viņa stāsta, ka dzimtas pētīšana sākās līdz ar Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem 1990.gadu sākumā. Zināmā mērā tolaik tā bija modes lieta. Tomēr galvenokārt savu senču vēstures izzināšanu mudināja uzsāktā zemes reforma – bija nepieciešams pierādīt īpašumtiesības uz zemes gabaliem dzimtās mājas apkārtnē Plītinavas ciemā, bet tam apliecinošu dokumentu uz rokām nebija. Tā sākās darbs pie radu rakstu izpētes. Soli pa solim tā dēvētajā baznīcas grāmatā Balvos, kas ir viens no galvenajiem dzimtu vēstures pētīšanas avotiem, Skaidrīte izzināja radu rakstus no mammas dzimtas atzara septiņās paaudzēs, ieskaitot visjaunākos.

Piedzīvoti dzimtbūšanas laiki
Skaidrīte spriež, ka no mammas puses viņu senči Balvu pagasta Plītinavā dzīvojuši jau vismaz divsimt gadus. Vecākais zināmais dzimtas pārstāvis ir Antons Oplucāns, kurš pasaulē nāca ap 1820.gadu. Tolaik tie vēl bija Krievijas impērijas laiki, un Plītinava atradās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa administratīvajā teritorijā. Turklāt viens no dzimtas spēka stūrakmeņiem noteikti bijis tas, ka senči nebijās darba un allaž prata nopelnīt maizei arī visnotaļ grūtos laikos, jo zināmā dzimtas vēsture iestiepjas latviešu tautai sarežģītajos dzimtbūšanas laikos. Savukārt vairumam sentēvu nodarbošanās visticamāk pārsvarā bija lauku amatniecība. Par to liecina fakts, ka dzimtas mājas Plītinavā savulaik dēvēja par ‘koževniekiem’ (latviskojot – ādas ģērētāji). Līdz ar Latvijas pirmās brīvvalsts pirmsākumiem 20.gadsimta 20.gados mājas pārdēvēja par “Ādmiņiem”, un šāds nosaukums saglabājies arī līdz šodienai.
Lai arī kādus vēl neizzinātus noslēpumus glabā dzimtas vēsture, izpētīts, ka vecākajam zināmajam dzimtas pārstāvim Antonam bija trīs dēli. Vecākais no viņiem – Jāzeps – mira tīfa epidēmijas laikā Plītinavas ciemā 1907.gadā. Savukārt gadu ziņā vidējam dēlam Ādamam piedzima Jāzeps, kuram ar sievu Teklu pēc trīsdesmit gadiem – 1922.gada 13.martā - piedzima dvīņumāsas Andzelmīna un šobrīd jau raženu gadu skaitu sasniegusī Jevgēnija (viņām bija arī brāļi Pēteris un Jānis). Gluži tāpat kā vairums tā laika cilvēku, augstu skolu durvis Jevgēnija nevēra, bet ieguva četru klašu izglītību vietējā Naudaskalna skolā. Pēc tam strādāja pie saimniekiem, piedzīvoja kolhoza laikus, daudzus gadus pavadīja darbā Balvu slimnīcā. Savukārt 18 gadu vecumā Jevgēnija mija laulības gredzenus ar divus gadus vecāko Pēteri Salenieku no tagadējā Bērzkalnes pagasta Lielmežniekiem, kuriem laimīgā ģimenes dzīvē piedzima trīs bērni – dēls Laimonis un māsas Edīte un jau pieminētā Skaidrīte.

Izdzīvot palīdz zelta pulkstenis
Jevgēnija zina stāstīt, ka viņas mamma Tekla un citi cilvēki pēc muižkunga norādēm savulaik Balvu parkā stādīja kokus, bet tēvs dienēja cara armijā. Savukārt dvīņumāsa Andzelmīna un otra māsa Emīlija kara apstākļu dēļ vienlaikus nonāca un visu turpmāko mūžu dzīvoja Kanādā. Ziemeļamerikā dzīvojošās māsas arī vairākas reizes ciemojās Latvijā un radiniekiem materiāli palīdzēja. Straujus dzīves līkločus nācās piedzīvot arī Jevgēnijas vecākajam brālim Jānim, kurš pēc profesijas bija dzelzceļnieks. Viņu iesauca armijā Austrumvācijā, pēc tam pabija arī Francijā un Polijā. Kādā no reizēm, kad dienesta laikā Jānis kopā ar vēl 40 vīriem un zirgiem mēroja ceļu pāri kādai upītei, viņu virsnieks – pēc tautības vācietis – teicis: “Puiši, Hitlers ir zaudējis. Sviežat visu nost un dodieties tur, kur katrs vēlaties!” Virsnieks, paņēmis rokās karti, nosauca labākos galamērķus, kur varēja arī paēst. Puiši palaida zirgus vaļā, un viens no tuvākajiem punktiem bija ostas pilsēta Svineminde (pilsētas vēsturiskais vācu nosaukums), kuru pēc Otrā pasaules kara piešķīra Polijai, bet vācu iedzīvotāji tika padzīti. Ostā atradās trīs kuģi – viens no tiem devās uz Austrāliju, otrs – uz Ameriku, trešais – uz Latviju. Astoņi no 40 minētajiem puišiem, tostarp Jānis, izvēlējās doties uz dzimteni. Turpinājumā Jānis kopā ar citiem likteņa piespēlētiem vīriem gāja caur Jelgavu un dziedāja slaveno latviešu tautasdziesmu “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Bija cilvēki, kuri teica: “Zēni, zēni, kādu dziesmu gan jūs dziedāt?!” “Puiši nezināja, ka tolaik ņemt mutē šādu dziesmu vārdus nebija vēlams. Rezultātā viņus, kā saka, ar visām dziesmām vagonos iekšā un prom uz Krievzemi! Jāni izsūtīja uz Vorkutu. Viņu gan nenotiesāja uz tam laikam raksturīgajiem 10 vai 20 gadiem, bet, kā tolaik tika sludināts, lika atstrādāt karā pastrādāto skādi. Kad Jānis viens pats izkāpa Vorkutā, bija -40 grādu auksts – klusums un tumsa. Viņš redzēja, ka tālumā kādās mājās spīd uguntiņa, uz kurieni arī devās. Pēc tam Jānim pateica, kur jāreģistrējas un jāstrādā. Viņu izglāba un palīdzēja izdzīvot tikai tas, ka Jānim bija zelta pulkstenis, kuru viņš pārdeva. Vēlāk gan Jānis atgriezās Latvijā. Turklāt zīmīgi, ka šo stāstu uzzinājām tikai neilgi pirms viņa došanās aizsaulē,” atminas Jevgēnija.
Protams, kara laiks skāra arī pašu Jevgēniju. Otrajā pasaules karā, kad sarkanarmija uzbruka, nacistiskās Vācijas karavīri atkāpās un frontes līnija brāzās arī pār Balvu pagastu, Oplucānu dzimtas mājas Plītinavas ciemā nodedzināja. Jevgēnija atceras, ka pirms šiem notikumiem teikts, ka māju nededzinās, ja to līdz deviņiem vainagiem nojauks paši. Lai vai kā, Jevgēnijas vīrs Pēteris atradās frontē, savukārt viņa pati to dienu notikumus pārdzīvoja mežā, tur divas nedēļas atrodoties kopā ar zirgu. Kad frontes līnija bija pavirzījusies krietni uz priekšu, 1944.gada rudenī turpat Plītinavā tika uzceltas jaunas mājas, kur Jevgēnija dzīvo arī šodien. “Runājot par māju dedzināšanām kara laikā, atceros arī interesantu faktu, kad, vāciešiem atkāpjoties, kāda māja Plītinavas apkārtnē palika neskarta. Tas tādēļ, jo mājas saimniece apkārt savai mājai gāja ar krustu rokās un runāja Dieva vārdus. Māju bija aplenkuši ienaidnieki, nevienam nezināmi cilvēki, kuriem, šķiet, neko nevarēja izlūgties. Tomēr šāda sievietes rīcība – bez vardarbīgas pretošanās un ar ticības spēku – ienaidniekus iespaidoja. Acīmredzot arī viņiem tobrīd bija kaut kas svēts,” atmiņā palicis Jevgēnijai.

Saglabāt dzimtas mājas Plītinavā
Savukārt Jevgēnijas meita Skaidrīte, kura dzīves lielāko daļu pavadījusi Rīgā, kopš 2003.gada arī dzīvo Plītinavas ciemā un rūpējas par savu māmuļu. Viņa dzimusi Viļakas novada Susāju pagastā 1944.gadā – laikā, kad Otrais pasaules karš vēl plosīja ne tikai Latvijas zemi, bet arī daudzas citas pasaules valstis. Vēlāk Balvos Skaidrīte absolvēja vidusskolu, pēc tam - celtniecības tehnikumu Rīgā. Strādājusi gan par normētāju, gan meistari un būvdarbu vadītāju, kopumā uzkrājot vairāk nekā 30 gadu lielu pieredzi celtniecībā. Ar saviem un citu palīgu spēkiem arī labiekārtojusi dzimtas mājas Plītinavā. Savukārt darbā – kādā uzņēmumā Rīgā – iepazinās ar topošo vīru Anatoliju no Ukrainas, kurš piedzima netālu no Kijevas, bet pēc norīkojuma tika atsūtīts uz darbu Rīgā.
Jautāta, vai saglabājusies interese par senču vēstures tālāku pētīšanu, Skaidrīte šaubās, vai iespējams uzzināt kaut ko krietni vairāk. Tas tādēļ, jo vēl senāka vēsture iestiepjas dzimtbūšanas laikos un nav zināms, vai par radurakstiem tajā vēstures periodā pieejama kāda būtiska informācija. Skaidrīte arī ar humoru uztver to latviešu centienus, kuri savā dzimtas kokā vēlas atrast bagātus radurakstus. “To grūti iedomāties, jo latvieši nākuši no dzimtbūšanas. Senākā vēsturē latvieši pašā pamatā nebija priviliģēta kārta,” spriež vecākās dzimtas pārstāves Jevgēnijas meita.
Savukārt stāstot par dzimtas mājām Plītinavas ciemā, Skaidrītes vārdos jūtama neskaidrība par nākotni. “Dzimtai noteikti ir turpinājums, bet vai tas meklējams arī Balvu pagasta Plītinavā? Latvijas laukiem nav nākotnes. Agrāk arī nebija tik liela atšķirība starp vienkāršiem ļaudīm un vadošajiem darbiniekiem, arī starp laukiem un pilsētām. Savulaik Plītinavas ciemā dzīve kūsāja, bija daudzas saimniecības. Gadu gaitā viss mainījies – cilvēku tikpat kā nav un vējam pa plašajiem laukiem nu ir krietni vairāk vietas, kur ieskrieties,” stāstu par dzimtas vēsturi noslēdz Skaidrīte. Cerībā, ka tās turpmākie ceļi nemetīs līkumu vietai, ko Oplucānu dzimta var dēvēt par savām mājām - Balvu pagasta Plītinavas ciemu.

Teju gadsimta starpība

Skaists tas mirklis, kad dzīve dāvā iespēju tikties dažādu paaudžu vienas dzimtas pārstāvjiem. Viena no šādām reizēm bija, kad pie dzimtas vecākās pārstāves Jevgēnijas Salenieces dzimšanas dienā ciemojās dzimtas jaunākais pārstāvis – Jevgēnijas mazmazmazdēls Reinis ar vecākiem Artūru un Ditu. Fotomirkļa tapšanas brīdī Jevgēnijai apritēja 93 gadi, bet Reinis bija vēl tikai apaļu gadiņu jauns. Savukārt šobrīd, kad Jevgēnijai ir 96 gadi, bet Reinim – četri, abu paaudžu starpība ir 92 gadi – teju gadsimts!
Jāpiebilst, ka Jevgēnija ir arī viena no laikraksta “Vaduguns” uzticamākajām lasītājām. Viņa avīzi lasa jau kopš laikraksta pirmā iznākušā numura 1950.gada 5.martā, kad tā vēl nesa “Balvu Taisnības” vārdu. Visnotaļ cienījamā vecuma Balvu pagasta iedzīvotāja stāsta, ka visvairāk interesē laikrakstā publicētā informācija par bijušajā Balvu rajonā dzimušajiem un mirušajiem iedzīvotājiem. Tāpat bez kādreizējās “Balvu Taisnības” un tagadējās “Vaduguns” Jevgēnija savulaik abonēja un lasīja arī preses izdevumus “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”.

Pašas rokām stādīta bērzu jaunaudze

Jevgēnijas meita Skaidrīte ikdienā dodas aplūkot un apkopt arī pašas rokām stādīto bērzu jaunaudzi, kas atrodas netālu no viņas un mammas mājām Balvu pagasta Plītinavā. Pirms diviem gadiem Skaidrīte iestādīja 308 jaunus bērziņus. Turklāt mežs, kura platība ir 0,69 hektāri, kalpo ne tikai malkas sagādei, bet tam ir arī simboliska nozīme. Skaidrīte stāsta, ka vēlas, lai kaut kas paliek pēc viņas. Viņa nešaubās, ka meži ir Latvijas dabas un visas tautas bagātība.

Iet bojā brālis un mazdēls

Saka, ka viss mūsu liktenis ir krustceles, un grūti izraudzīties tā virzienu. Arī Jevgēnijas Salenieces dzimtas atzarā liktenis lēma, ka drūmajos kara laikos nekrita neviens, bet divi – Jevgēnijas jaunākais brālis Pēteris Oplucāns un mazdēls Uldis Salenieks – gāja bojā un neatgriezās no dienesta padomju armijā. Jevgēnija notikušo dēvē par divām lielām dzimtas traģēdijām.

Mazdēls Uldis piedzima 1964.gadā, vēlāk pabeidza celtniecības tehnikumu un bija ļoti talantīgs puisis. 1984.gada aprīlī Uldi iesauca padomju armijā, kur uzsāka pildīt dienesta pienākumus raķešu daļā Austrumvācijā (tā laika padomju ietekmes zona). Viņš bija tikai 20 gadus jauns, kad mācību laikā spēcīga sprādziena rezultātā gāja bojā. Uldis saviem tuviniekiem paspēja atsūtīt tikai vienu vēstuli par to, kā viņam klājas dienestā... Sākotnēji par viņa miršanas apstākļiem nebija ziņu, par tiem radinieki uzzināja tikai vēlāk. Ulda miršanas apliecību izrakstīja Brandenburgā – vienā no 16 mūsdienu Vācijas federālajām zemēm. Jauno cilvēku, kuram visa dzīve bija vēl tikai priekšā, apglabāja tā paša gada jūlijā. Uldis atdusas Naudaskalna kapos. 

Savukārt Jevgēnijas jaunākais brālis Pēteris neatgriezās no dienesta padomju armijā Omskā. Nav arī zināma viņa pēdējā atdusas vieta, jo Pēteri no Krievijas tā arī neatveda.

Vairums apglabāto – Naudaskalna kapos

Apmeklējot Naudaskalna kapus, pašā kapu maliņā pie žoga redzams iespaidīgs piemineklis. Tas uzstādīts kuplās Oplucānu ģimenes piemiņai. Jevgēnija Saleniece stāsta, ka šajos kapos apglabāti vairums radinieku no viņas dzimtas atzara. Tur mierā dus Jevgēnijas vecāki Jāzeps (1891 - 1973) un Tekla (1894 - 1971), jaunākais brālis Pēteris (1933 - 1953), kurš gan vienīgais palicis svešumā un viņa pēdējā atdusas vieta ir nezināmos plašumos Krievijā, un Kanādā mirušās un no turienes urnā ar pīšļiem atvestā dvīņumāsa Andzelmīna (1922 - 1998) un vēl viena māsa Emīlija (1924 - 2010).

Ikdienā kapu kopiņas apkopj Jevgēnijas meita Skaidrīte. Viņa arī atveda atpakaļ uz dzimteni mammas māsu – Andzelmīnas un Emīlijas – urniņas ar pīšļiem. Skaidrīte atminas, ka pirmo reizi uz Kanādu apciemot mammas māsas devās 1989.gadā. Jau pamazām tuvojās Latvijas otrās brīvvalsts laiki un neatkarības atgūšana, bet, lai dotos uz tālo Ziemeļamerikas valstī, vajadzēja saņemt atļauju no Maskavas. To Skaidrīte arī veiksmīgi izdarīja, kopumā Kanādā ciemojoties trīs reizes. Savukārt no Skaidrītes tēva Pētera puses dzimtas kapi atrodas Bērzkalnes pagasta Priedaines kapos.