1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
21-09-2018
Vārdadienas šodien: Maigurs, Mārica, Māris

Dzimšanas dienas koncerts Kubulos

Rīt, 2.decembrī, “Lustes” dejotāji Kubulu kultūras namā gaida kuplu ciemiņu pulku. Viņi sēdēs goda vietā, jo būs šī vakara jubilāri. Deju kopai 35.dzimšanas diena, tāpēc viņi kopā ar vadītāju aicina par to priecāties arī skatītājus.

 

Dāvana lasītājiem

Svētdien iedegsim pirmo svecīti Adventes vainagā un nepaspēsim pat apjaust, cik ātri pienāks Ziemassvētki un gadu mija, kad dzīvojam Latvijas simtgades gaidās. Svētkos ir patīkami saņemt dāvanas, tāpēc arī vadugunieši, neskatoties ne uz kādām grūtībām, sarūpējuši saviem lasītājiem, kas ir mūsu vislielākā vērtība, patīkamu pārsteigumu – šobrīd SIA “Latgales Druka” Rēzeknē top neparasts krāsains sienas pārliekamais kalendārs “Itai zemītei nedarāt pāri”, ko saņems ikviens lasītājs janvāra sākumā kopā ar avīzi, kas laikrakstu 2018.gadam abonēs līdz 2017.gada 29.decembrim kaut uz mēnesi.

Visa dzīve kā teātris

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

 

Nupat uz Nacionālā teātra skatuves nospēlēta pēdējā “Latgola.lv II” izrāde, taču tas nenozīmē, ka skatītāji to vairs neredzēs. “Nekas nav beidzies – viss turpinās, un kamēr vien būs pieprasījums, būs iespēja skatīt izrādi “Latgola.lv I”, kas iemantojusi neviltotas un noturīgas skatītāju simpātijas,” teic Nacionālā teātra režisors Valdis Lūriņš. Līdz šim “Latgola.lv I” un “Latgola.lv II” ir vienīgā izrāde, kas iestudēta un uzvesta uz Nacionālā teātra skatuves latgaliešu valodā, un ar šo faktu kļuvusi unikāla.

Kopš pirmās nospēlētās izrādes pagājuši septiņi gadi. Kā sākās sadarbība ar Baltinavas “Palādām”?
-Viss sākās ar amatierteātru skatēm, jo no Kultūras centra braucu pa Latvijas reģioniem skatīties un vērtēt izrādes. Pirmo reizi “Palādas” ieraudzīju Rēzeknē. Bija rīts, iznāca tāds bišķi līks vīrs cepurē un piedāvāja visiem pa glāzītei šnaba, tā teikt, lai dienas sākums nav tik grūts. Vēlāk uzzināju, ka tas ir Baltinavas skolas direktors Imants Slišāns. Toreiz pie sevis nodomāju,- ja man būtu pavisam mazi bērni, es gribētu, lai viņi mācās skolā, kurā direktors ir kā Slišāns. Taisni savas brīvības dēļ, jo caur to, ka viņš nebaidās zaudēt savu autoritāti, Imants šo autoritāti arī vairo. Viņi spēlēja izrādi “Ontans i Anne”, savukārt mūsu teātris meklēja komēdijas materiālus. Es piedāvāju vairākus variantus, un viena no versijām bija Ontana daļas savienot vienā izrādē.
Tad nolēmāt uzrunāt “Palādu” režisori Anitu Ločmeli?
-Jā, kaut gan Anita sākumā šim piedāvājumam nenoticēja. Braucu pie viņas uz Baltinavu, skolā tikāmies ar Imantu Slišānu un Jāzepu Jermacānu. Runājām, un man no sarunas prātā palikusi viena Jāzepa frāze, - vai tik jūs nedomājat par latgaliešiem smieties? Un tad, protams, bija jautājums, kā spēlēt šo izrādi – latgaliešu valodā vai latviski? Lai dabūtu to latgalisko piesitienu, kas šķita ļoti svarīgi, izvēlējos vidusceļu, rūpīgi izlasot vārdus un teikumus, ko latvietis varētu saprast vai par ko varētu nojaust. Kas attiecas uz Anitu Ločmeli, uzskatu, ka viņa ir profesionāla rakstniece, kuras tekstos nav liekvārdības. Bieži vien skolotāji lieto, ak, kungs, kāda veida literārismus, lai izstāstītu visu, kas notiek viņu iekšējā pasaulē. Anitas teksti tomēr balstīti uz darbību, kas ir teātra pamatā. Unikāli ir arī tas, ka visi šie stāsti ir vairāk vai mazāk dokumentāli, kas neviļus liek domāt, cik tomēr brīnišķīga un krāsaina dzīve ir Latgalē. Turklāt man ļoti patīk pašcieņa, kāda Anitai piemīt. Tas ir absolūts savas vērtības apzināšanās princips. Daudzi autori, kuri ar savu darbu būtu ienākuši Nacionālā teātra repertuārā, pēc tam skrietu uz teātri un teiktu: redzi, man ir vēl viena ludziņa. Anita to nedara, un tas ir brīnišķīgi. Un ja man kādreiz būs kāda iespēja saskarties ar viņas dramaturģiju, ar prieku to darīšu vēlreiz.
Uzvest izrādi latgaliski nebija liels risks?
-To nekad nevar zināt, kā viss var izvērsties. Mani pārsteidza skatītāji, kuri, īsti nezinot, kas ir šīs izrādes saturā, jau pašā sākumā bija tik ļoti atsaucīgi. Un tas zināmā veidā ir, pateicoties virsrakstam “Latgola.lv”. Tobrīd – 2010.gadā, kad sākām rādīt šo izrādi, Latgale bija ļoti lielā Latvijas uzmanības lokā.
Kā notika iepazīšanās ar Baltinavas aktieriem?
-Iestudējot izrādi, manas sajūtas teica, ka Latgales kolorītu vajag dabūt arī uz skatuves, bet savādāk mēs to nevarējām izdarīt, kā caur dokumentālām fotogrāfijām. Tādēļ īsi pirms izrādes iestudēšanas teātris mums atvēlēja radošu komandējumu uz Latvijā mazāko novadu – Baltinavu, kur pabijām divas ar pusi dienas. Tur kopā ar fotogrāfu Imantu Urtānu, kurš arī ir no Latgales, uzņēmām materiālu, kas bija nepieciešams izrādes vajadzībām. Mani pārsteidza, ka, atgriežoties no Baltinavas, aktieriem nebija jautājumu par dzīvošanas kodu un kolorītu, kāds Latgalē ir. To teica aktieri paši, pie tam daudzi no viņiem tik tālu Latgalē bija pirmo reizi.
Pats latgaliešu valodu saprotat? Varat arī runāt?
-Apbrīnojami ātri esmu iemācījies lasīt latgaliski, man nav nekādu problēmu to darīt. Protams, ik pa brīdim lietojam kādus latgaliešu teicienus un vārdus, bet pilnībā runāt es baidos aiz cieņas pret valodu. Domāju, ja es vasaru nodzīvotu Latgalē, varētu runāt brīvi. Tas nekas, ka izloksnes atšķiras, bet valoda ir ļoti skaista un muzikāla.
Tikpat viegli ar tekstu apgūšanu latgaliski klājās arī aktieriem?
-Kā kuram. Apbrīnojams ir Uldis Dumpis, kuram nav saistības ar Latgali, bet visi latgalieši teica: eu, viņš tak runā riktīgi kā mēs! Mārtiņš Egliens ir no Latgales, viņam nav nekādu šķēršļu, arī tad, kad viņa sieva Dita Lūriņa ielēca Skaidrītes lomā, problēmu nebija. Savukārt vienam otram tas bija izaicinājums.
Droši vien jāsaka,- baltinaviešiem paveicies, ka viņus pamanījāt?
-Viņi paši to nopelnījuši. Es esmu pārliecināts – ja man nebūtu laimējies redzēt Baltinavas “Palādu” veikumu, droši vien kāds cits režisors šo materiālu noteikti būtu mēģinājis paņemt. Bez tam ir vēl viens unikāls gadījums. Latvijas vēsturē nav daudz tādu piemēru, kad amatierteātra aktieris spēlē izrādes uz profesionālā teātra skatuves. Sagadījās tā, ka Uldis Dumpis saslima, bet izrādes atcelt nevarēja, tādēļ pieņēmām lēmumu uzrunāt Imantu Slišānu. Apbrīnojami, bet viņš ar šo uzdevumu tika galā godam. Pirms izrādes skatītājiem paziņojām, ka ir viena priecīga un viena skumja ziņa. Sākām ar skumjo, ka Ulda Dumpja todien nebūs, bet priecīgā bija tā, ka spēlēs Imants Slišāns no Latgales.
Kā publika uztvēra šādu paziņojumu?
-Aplausi pēc izrādes izteica visu. Skatītāji pateica,- cepuri nost, ka tā var! Es domāju, ka Imantam šis būs unikāls fakts, ko viņš varēs stāstīt saviem mazmazbērniem.
Vairākus gadus pēc kārtas “Latgola.lv” bijusi skatītākā Nacionālā teātra izrāde. Ar ko skaidrojama šāda popularitāte?
-Latviešu vēsturē tādi gadījumi bijuši daudzi, arī Nacionālā teātra repertuārā viena otra izrāde turas ļoti ilgus gadus. Taču te lielā mērā nostrādāja cilvēciskais faktors, kas ir izrādē. Ir, protams, arī cita veida teātri, kur kaut kādā veidā mēģina cilvēku analizēt, izķidāt, atklāt viņa kompleksus. Anitas Ločmeles pasaule un viņas cilvēki ir absolūti veseli, savukārt skatītājam ik pa brīžam vajag to pavisam vienkāršo spēka apziņu, ka dzīve tomēr ir dzīvojama un velnišķīgi skaista.
Pēc izrādēm noteikti esat saņēmis arī skatītāju un kritiķu atsauksmes?
-Attiecībā uz “Latgola.lv” skatītājs jau nobalsojis ar savām biļetēm. Fakts, ka šī ir viena no skatītākajām izrādēm, pasaka visu. Savukārt no teātra kritiķiem bijusi sava veida piesardzība, jo pie Rakstnieku savienības nepiesaistīts autora darbs pēkšņi tiek uzvests uz skatuves. Vai tā ir dramaturģija? Es kā režisors varu atbildēt: jā, tā ir dramaturģija, pie tam ļoti laba un skaidra dramaturģija. Protams, ir daļa cilvēku, saistīti ar augstāko intelektuālo ešalonu, kuri tautas gabalus tā īsti neņem par pilnu. Bet varbūt tā ir viena no mūsu kļūdām, ka mēs brīžam par maz mēģinām redzēt smieklīgo tur, kur tas arī ir- pat ļoti nopietnās lietās, jo tā ir runa par dzīvošanas principu. Vēsturiski situācija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas varēja izvērsties visādi, taču Baltinavā es pārliecinājos, ka šis novads un pierobeža ir ļoti spēcīgs Latvijas priekšpostenis un zināmā veidā garants Latvijas neatkarībai. Un tas ir ļoti vērā ņemami.
Kā Jūs kā profesionālis vērtējat amatierteātru attīstību Latvijā?
-Šādiem teātriem noteikti jābūt, jo mēs neuzdodam jautājumus, vai vajadzētu pastāvēt koriem, ansambļiem un orķestriem. Protams, te ir sava problēma, jo nevaram iedomāties, ka kori vadītu cilvēks, kuram nav muzikālās izglītības. Bet bieži vien amatierteātrī režisoriem pietrūkst šo profesionālo zināšanu, tāpēc ir labi, ka Tautas mākslas centrs sākumā organizēja kursus, aicinot pieteikties cilvēkus, kuri grib paplašināt savas profesionālās zināšanas režijas lomā. Tagad šo stafeti pārņēmusi Kultūras akadēmija. Es nepiederu pie cilvēkiem, kuri apšauba šo kustību, un bieži vien tie, kas ir amatierteātru kolektīvu dalībnieki, piedalās arī koros un dejo. Tātad tie ir cilvēki, kuri mēģina paplašināt savu ikdienu un ieiet citā apritē.
Tuvojas Latvijas simtgade. Šķiet, ka šīm svinībām gatavojamies ar milzīgu vērienu…
- Nesen radio klausījos vienas farmaceites interviju, kurā viņa stāstīja, ka gribēja savu grāmatu nosaukt “100 ārstniecības augu pie mājas sliekšņa”. Tad saprata, ka simtgades būs par daudz, un grāmatu pārsauca savādāk. Te uzreiz ir jautājums, ko tad mēs darīsim pēc simtgades? Svētki ir, lai nosvinētu padarīto darbu, bet zināmā veidā vajadzīga arī rītdienas perspektīva – sāksies rīts, svētki beigsies, un ko tālāk? Šī sajūta mani neatstāj. Katrs ierēdnis katrā mazā iestādē mēģina jebkuru pasākumu pavilkt zem šī Latvijas simtgades nosaukuma, un tas arī ir tas sliktākais. Mums ir par daudz ierēdņu, kuri grib labi izdarīt savu darbu un parādīt, ka viņi piedalās šajā pasākumā. Ja tu kaut ko lieto par daudz, tas nolietojas…
Šis gads Jums ir īpašs arī ar to, ka nupat valsts svētkos Jūsu meita Dita Lūriņa saņēma valsts augstāko apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni. Kādas sajūtas, zinot šo faktu?
-Sajūtas labas, kāpēc lai es nepriecātos par sava bērna panākumiem? Vienīgi mani mazliet piesardzīgu dara fakts, vai viņa nekļūs par sava veida svinīgo pasākumu seju, kā savā laikā kļuva Vija Artmane (protams, neapšaubot Vijas Artmanes talantu un neapšaubot arī Ditu). Taču es domāju, ka viņai pietiks spēka brīdī, kad šī svinīguma liksies par daudz, vienkārši pateikt: piedodiet, man vajag atiet maliņā.
Varat atklāt noslēpumu, kā izaudzināt tādu meitu?
-Bērni aug paši. Ditas mamma bija aizņemta darbos, jo teātris ir tāda vieta, kur ir nenormētais darba laiks, tēvs arī nodarbojās ar to pašu. Un Ditai, paldies Dievam, bija pietiekami liela patstāvība, lai viņa mērķtiecīgi ietu uz šo profesiju un izcīnītu to, ko pelnījusi. Viņai šī profesija patīk, un es neizslēdzu domu, ka Dita kādreiz nodarbosies arī ar režiju. Jau skolniece būdama, viņa to ir darījusi, pie tam ar lieliem panākumiem.
Vēlreiz atgriežoties pie latgaliskā, vai tagad, kad latgaliešus esat iepazinis mazliet labāk, varat pateikt, ar ko viņi atšķiras no čūļiem?
-Ar savu konkrētību, kas zināmā veidā saistīta arī ar stāju, mugurkaulu. Es varu iedomāties latgaliešus kā Pumpura koknešus, bet man ļoti grūti iedomāties latgaliešus kā kangarus, kaut gan, protams, arī starp latgaliešiem tādi ir bijuši.
Ja atskatāties uz laiku pirms septiņiem gadiem, kad uzrunājāt Anitu Ločmeli, tas bija pareizs lēmums?
-Tas bija grandiozs piedzīvojums gan aktieriem, gan pašai Anitai, gan arī man. Savējo kompānija caur šo iepazīšanos mūs pašus ir bagātinājusi, un, pat ja mēs katrreiz neapsveiksim viens otru vārdadienā un dzimšanas dienā, es zinu, ka Baltinavā dzīvo cilvēki, pie kuriem varu aizbraukt jebkurā dzīves brīdī, jebkurā brīdī arī piezvanīt. Viņi gan ir milzīgi lepni, bet, ja vajadzēs, viņi piezvanīs arī man. To es zinu.

 

Ministrijas atzinība par dzīvotprasmi laukos

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs svinīgā valsts svētku ceremonijas gaisotnē pasniedzis Atzinības rakstu zemnieku saimniecības “Ičmalas” īpašniekiem. Jāņa un Irēnas Romānu ģimene dzīvo un saimnieko Balvu novada Krišjāņu pagastā. Viņi audzē gaļas šķirnes ganāmpulku ar vairāk nekā simts dzīvniekiem. Saimniecība dibināta 1992.gadā. Lielāko platību daļu aizņem zālāji un ganības, nedaudz sēj arī graudus pašpatēriņam. Saimniecība savā attīstībā veiksmīgi spējusi piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu. Saimnieka Jāņa pārliecība ir, ka aizvien jācenšas strādāt ar iespējami modernāku augsnes apstrādes tehniku.

Saņem laba vēlējumus jubilejā

25.novembrī, iepriecinot ciemiņus ar absolventu un audzēkņu koncertu, savu 60 gadu jubileju svinēja Viļakas Mūzikas un mākslas skola.

Laika prognoze

12.7°C

Balvi

Humidity: 85%
Wind: DDR at 6.4 kmh
Svētdiena6°C/14°C
Pirmdiena4°C/12°C
Otrdiena4°C/11°C
Trešdiena8°C/12°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Sestdiena

Tukšo stundu grambas vai peļķes bremzēs Tavus sestdienas darbus vai atpūtu no plkst. 00.00 līdz 15.27, tāpēc šinī brīvdienā esi gatavs (-a) gan kašķiem pie brokastu galda, gan pārpratumiem uz ielas, tīrumā, mežā vai kūtī, gan brāķa pirkumiem, gan tehnikas kļūmēm. Sastopoties ar dažādām ķibelēm, saglabā vēsu prātu un humora izjūtu, jo no plkst. 16.00 dzīve liksies vieglāka n zāle zaļāka. Un galvenais – ieklausies savā intuīcijā. Ja Tev ļoti negribas doties uz kādu pasākumu vai vietu, tad, lūdzu, to nedari un ieklausies sirdsbalsī. Iespējams, ka jau rīt Tu dzirdēsi, ka kās cits cilvēks tieši tanī vietā un laikā ir nonācis bēdīgā situācijā.