Marka Rotko māksla iedvesmo un mudina jaunām idejām

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 22 Oktobris 2018 16:11

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ir multifunkcionāla Daugavpils pašvaldības kultūras, mākslas un izglītības iestāde, kurā glabājas vairāki Marka Rotko gleznu oriģināli. Tā iekārtota Daugavpils cietokšņa arsenāla ēkā. Marks Rotko ir viens no ietekmīgākajiem 20.gadsimta gleznotājiem, izcils intelektuālis, pētnieks un izglītotājs. Viņš piedzima Dvinskā, tagadējā Daugavpilī, kas tolaik bija daļa no Krievijas impērijas, un desmit gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV. Latgales ebreju zēna sarežģītais ceļš no imigranta līdz atzītam māksliniekam bija grūts un sarežģīts - viņš integrējās amerikāņu sabiedrībā, protestēja pret mākslas komercializāciju, alka pēc stabilitātes un vienlaikus baidījās no pārlieku ērtas dzīves, bija finanšu grūtībās, izdzīvoja depresiju. Rotko centra vadītāja vietnieks Māris Čačka saka: “Rotko arī mūsdienās ir paraugs, piemērs, iedvesmas un pamudinājuma avots virknei mākslinieku gan ārvalstīs, gan Latvijā. Rotko - tā ir domāšana un reizē komunikācija.”

Darbos ieliktas emocijas, zināšanas un pieredze
Galvenā krājuma glabātāja Zane Melāne uz jautājumu, vai Marka Rotko daiļrade ietekmē mūsdienu māksliniekus, atbild pozitīvi. “Viņam gan kā pasaulslavenam māksliniekam, gan viņa mākslas darbiem viennozīmīgi ir ietekme arī uz māksliniekiem. Taču apmeklētāju viedokļi atšķiras. Ir cilvēki, kuri no Rotko ļoti iedvesmojas, taču citi uzskata, ka viņa māksla nav tik vērtīga, kā tiek pozicionēta. Manuprāt, svarīgākais mākslinieka vēstījums ir par to, ka viņš mākslas darbos ielicis gan emocijas, gan zināšanas un pieredzi, domāju, - arī savu mantojumu. Viņa mērķis to visu bija aiznest līdz skatītājam, un tas ir izdevies. Skatoties uz viņa mākslas darbiem, nevar palikt vienaldzīgs - ir dažādas emocijas, ir dažādi viedokļi,” skaidro Zane Melāne. Viņa piebilst, ka Rotko centra darbinieku, gidu mērķis nav pārliecināt, cik izcils bija šis mākslinieks, jo tas viennozīmīgi ir skaidrs. “Mūsu mērķis ir radīt iespēju cilvēkiem atnākt, apskatīties šos mākslas šedevrus un viedokli par redzēto veidot pašam,” uzskata Zane. Viņa atceras emocionālas tikšanās ar cilvēkiem, kuri bija mērojuši tālu ceļu no citām Eiropas valstīm, Amerikas Savienotajām valstīm uz Latviju, uz Daugavpili. Viņi braukuši, lai redzētu Rotko darbus, jo šis ir vienīgais mākslas centrs Austrumlatvijā, kur skatāmi Rotko oriģināldarbi retrospektīvā ekspozīcijā, sākot no viņa reālistiskajiem darbiem, turpinot sirreālisma periodā radīto, multiformas, klasisko un arī noslēdzošo - tumšo periodu. “Mums ir bijuši apmeklētāji, kuriem viņa darbi ir radījuši ļoti spēcīgas emocijas. Pavadot ilgāku laiku ekspozīcijā, cilvēki ir raudājuši, jutušies emocionāli piepildīti un iedvesmoti,” atceras Zane. Atsevišķs stāsts ir par māksliniekiem un viņu daiļradi, arī to, kuru darbi tieši šobrīd skatāmi astoņās izstādēs. Daudzi ir piedalījušies Marka Rotko glezniecības simpozijos, un pēc tam atgriežas šeit ar personālizstādēm, jo viņus ir uzrunājusi Marka Rotko filozofija un mākslas darbi. “No šī mākslinieka iedvesmu gūst simpozija dalībnieki, jo viņiem ir unikāla iespēja dzīvot blakus Rotko garam, nākt un baudīt viņa darbus, iedvesmoties arī no vides - Daugavpils pilsētas, kur piedzima un pirmos dzīves gadus pavadīja mākslinieks. Tie ir skaistie saullēkti un saulrieti pie Daugavas, un arī tas atspoguļojas vietējo mākslinieku gleznās,” pastāsta Zane.

Ieinteresēta arī jaunākā paaudze
Rotko mākslas centrs nav tikai Rotko muzejs, kā viņus bieži vien nezinātāji nodēvē. Tas ir multifunkcionāls mākslas un kultūras centrs, kur līdzās Rotko ekspozīcijai skatāmas Latvijas un ārzemju mākslinieku izstādes. “Mūsu uzdevums ir veidot un kopt šo kultūrvidi ne tikai Daugavpilī, bet arī Latgales reģionā un plašāk. Arī izglītot jauno paaudzi mākslas jomā, tāpēc mēs piedāvājam dažādas iespējas. Pašiem mazākajiem bērniem tie ir zīmēšanas konkursi. Svinot Marka Rotko 115. dzimšanas dienu, izsludinājām konkursu, kurā piedalījās skolēni no visas Latvijas, iesūtot savus zīmējumus par tēmu “Es kā Rotko”. Mums ir meistardarbnīcas dažāda vecuma skolēniem, kur stāstām jauniešiem par mākslu, māksliniekiem un jaunākajām tendencēm mākslā, mēģinot izprast un skaidrot, kas tad ir laikmetīgā māksla, tā mudinot viņus pievērsties mākslai,” saka Zane Melāne. Viņa piebilst, ka notiek arī meistarklases kopā ar māksliniekiem gan teorijā, gan darbojoties praktiski. Runājot par nākotni, galvenā krājuma glabātāja cer, ka izdosies realizēt projektu, kura laikā Rotko centrs iegūs vēl vienu jaunu sektoru vēsturiskās pulvernoliktavas telpās, veltītu keramiķim Pēterim Martinsonam - Martinsona māja. Tur būs skatāma no Daugavpils nākušā pasaulslavenā keramiķa ekspozīcija – gan informatīvā daļa, gan Rotko centram dāvinātā darbu kolekcija. Rotko centra vadītāja vietnieks Māris Čačka saka: “Vienmēr vajag augt, pilnveidoties, mainīties un būt arvien aktuāliem mākslas telpā Latvijā un pasaulē. Mūsu darbs arī nākotnē iezīmēts, parādot ārvalstu un Latvijas mākslu un izceļot labāko, kas pārstāv mūsu un citus Latvijas reģionus. Augsim arī plašumā, tuvākajā nākotnē plānota Martinsona māja, tālākā - kolekcijas glabātava, iespējams, jaunas izstāžu zāles.”

Sandra Krastiņa iedvesmojas no Abrenes tēmas
“Māksla ir tas, kā cilvēks apzinās sevi,” izstāžu atklāšanā uzsvēra māksliniece, viena no Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvēm Sandra Krastiņa, kurai Rotko centrā līdz pat 4.novembrim būs skatāma personālizstāde “Ekrāns”. Viņas jaunākais darbs “Es nezinu, ko nezinu” piesaista apmeklētāju uzmanību ar savu monumentalitāti un Abrenes tēmu. Izstāžu kuratore Inese Riņķe raksta: “Piecu paneļu monumentālā gleznojuma nosaukums atspoguļo reālo situāciju, uzsākot pētījumu par dzīvi Abrenes apriņķa teritorijā, kas vairs nepieder Latvijai. Noslēpumainu un neizpētītu kā Abrenes novada baltā sieviešu tautastērpa mīkla. Jautājumi bez atbildēm, skopās ziņas arhīvos un muzeju fondos stimulēja dokumentālu liecību meklējumus Balvos, Viļakā, Baltinavā. Viens no atradumiem -1937.gada Jaunlatgales apriņķa skolu fotoalbums.” Minētais fotoalbums nāk no Balvu Novada muzeja un pašlaik atrodas Rotko centrā. “Tas ir kā mēģinājums tuvoties sapratnei, kas klāts zem laika zīmes. Pēc paplašinātas izpētes muzejos un arhīvos nepiedāvāju kādu nogatavinātu viedokli, tomēr sev uzdotais jautājums ir diezgan izaicinošs un neērts. Kas mums šodien ir Abrene - nacionālās pašapziņas simbols, kas izceļams vien godos, demonstrējot balto tautastērpu? Apgabals, pār kuru jau pārklājusies aizmirstības krēsla, kas notraušama kā krīts no skolas tāfeles. Kas bija un ir Abrenes cilvēki – rēgaini skolotāju portreti no 1937.gada Jaunlatgales apriņķa skolu ‘prezentācijas’ albuma. Un ko šodien mums iezīmē vietu nosaukumi, kas sen jau pārdēvēti. Es pat nezinu, ko es nezinu,” saka Sandra Krastiņa.

Svin reizē ar Latvijas simtgadi
Izstāžu sezonas atklāšanā septembrī Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis uzsvēra, cik svarīgi, lai Latgalē veidotos jaunas darbavietas. “Mēs zinām, ka darbavietas veido arī radoši cilvēki - tie, kuri rada māksliniecisko vidi. Mēs esam lepni par mūsu māksliniekiem, kuri kopā ar mums vienlaikus ar Latvijas simtgadi svin Marka Rotko 115 gadu jubileju. Prieks, ka izstādēs pārstāvēti ļoti dažādi mākslinieki un mākslas žanri no vairākām valstīm, un viņu vidū ir arī mākslinieki no Latgales,” uzsvēra Jānis Dukšinskis. Izstāžu atklāšanā vārdu deva visiem klātesošajiem māksliniekiem. Pašlaik Rotko centrā var skatīt vairākas izstādes - ceļojošo izstādi “Gleznojam savu nākotni kopā”, demonstrējot desmit starptautisku mākslinieku darbus, kas tapuši Daugavpilī 14.starptautiskā glezniecības simpozija “Mark Rothko 2018” laikā, kuri iedvesmojušies no Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko darbiem un viņa dzimtās pilsētas īpašās auras. Jaunu uztveri un citādu laiktelpas dimensiju rada Marka Šagāla un lietuviešu mākslinieka Jona Daniļauska glezniecības izstāde “Divi Šagāli”. Silvas Linartes izstāde “Dvēseles ainas” skatāma smalka, noslēpumaina un jūtīga glezniecība, lakoniska savā izteiksmes valodā, bet vienlaikus dziļa savā pārdzīvojumā, kas vijas caur prieku un mīlestību, skumjo un traģisko un vedina uz apceri par mūžīgo dabā un sev apkārt. Marutas Raudes personālizstāde “Vienmēr maksimāli” ir mākslinieces daiļrades retrospekcija, kurā izvēlēti darbi no iepriekšējo gadu izstādēm. Izstādē skatāmi darbi, izpildīti dažādās tehnikās un krāsu gammās. Katra izstāde ir unikāla savā vienreizīgumā un radošo autoru dzīves redzējumā caur saviem mākslas darbiem.

Uz Rotko centru dodas ar lielu zinātkāri
Balvu Valsts ģimnāzijas 12.klases audzēkne Laura Berne: -Šis bija mans pirmais Marka Rotko mākslas centra apmeklējums, tāpēc apbrīnoju ne tikai mākslu, bet arī pašu ēku un apkārtējo vidi. Modernā arhitektūra lika aizmirst, ka pats mākslinieks ir dzīvojis citā gadsimtā. Mācoties mākslas skolā, Rotko darbi mani ļoti ieinteresēja, taču viņu pazinu tikai pēc populārajiem krāsu laukumiem. Biju pārsteigta par krasajām izmaiņām viņa darbu stilā, par mākslinieka dzīves gadiem Amerikā. Katrs darbs lika izjust daudz un dažādas emocijas: kāda krāsa vienam liek just mīlestību, taču otram - naidu. Šī ir vienkāršība un tajā pašā laikā - dziļums. Mākslas centrā mūs pavadīja lieliska gide, varēja redzēt, ka viņa pati bija ļoti ieinteresēta visā, ko stāstīja. Centrs piedāvāja ne tikai izstādes, bet arī lielisku iespēju skolēniem strādāt ar māksliniekiem darbnīcās. Arī pati nepalaistu garām iespēju tādās piedalīties. Zinātkārajiem centrs piedāvā arī bibliotēku, kurā var uzzināt sīkāk par Rotko, apskatīt viņa darbus grāmatās un citos izdevumos. Mācoties mākslas skolā, viņa veikumu mēs redzējām tikai grāmatās vai reprodukcijās, taču Rotko centrā atradās arī oriģināldarbi, un tas radīja pavisam citādas izjūtas. Esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja piedalīties šajā projektā un izbaudīt gan Rotko, gan citu talantīgu mākslinieku darbus.

Balvu Valsts ģimnāzijas 12.klases audzēkne Paula Paidere: -Marka Rotko mākslas centru apmeklēju pirmo reizi. Nebiju bijusi arī Daugavpils cietokšņa teritorijā. Manuprāt, tā ir vieta, ko ir vērts apmeklēt, jo vienviet var atrast gan vēstures liecības, gan mūsdienīgus mākslas objektus. No visām izstādēm mani visvairāk uzrunāja Ilonas Linartes un Daces Pudānes kopizstāde “Līdzīgie kodi”. Man pašai tuvs minimālisms, neitrālās toņu gammas un skandināvu stils,tāpēc tieši šādus mākslas darbus vēlētos redzēt savās mājās un sev apkārt. Runājot par Marku Rotko, jāsaka, ka pirms tam padziļināti nebiju interesējusies par šo mākslinieku, tāpēc zināju tikai viņa pazīstamākos darbus no krāsu laukumiem. Biju pārsteigta uzzinot, cik dažādiem mākslas stiliem mākslinieks izgāja cauri, lai atrastu savējo, ar ko arī nokļuva slavas virsotnē. Mani patiesi uzrunāja Rotko centra iekārtojums - tik pārdomāts, mūsdienīgs un neuzbāzīgs, ļaujot cilvēkam būt kopā ar mākslu, nevis apkārt esošo interjeru.

Ceļ trauksmi par bēniņos iesprostotiem baložiem un to mazuļiem

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Oktobris 2018 16:02

Ar laikraksta “Vaduguns” redakciju sazinājās Balvu pilsētas iedzīvotāji, kuri pārdzīvo par aizvadītajās dienās piedzīvotajiem notikumiem. Attēlā redzamais foto (daudzdzīvokļu māja Ezera ielā 28) uzņemts šīs nedēļas sākumā. Lai arī foto kvalitāte nav ļoti laba, redzams, kā viens no baložiem sēž pie aizrestotās ventilācijas lūkas no ārpuses, bet otrs balodis atrodas mājas iekšpusē – bēniņos. “SAN-TEX” Remontceltniecības vadītājs skaidroja, ka šai mājai attaisīta jumta lūka un baložiem ir iespēja izkļūt no bēniņiem. Savukārt iedzīvotāji uzstāja, ka baloži pa jumta lūku ārā nelido, tādēļ nepieciešams attaisīt mājas sānos esošās ventilācijas lūkas. Kā redzams šajā foto, bēniņu iekšpusē esošais balodis vismaz līdz foto uzņemšanas brīdim nav izmantojis iespēju izlidot pa jumta lūku. Kad laikraksts “Vaduguns” šo trešdien atkārtoti sazinājās ar K.Bikaviņu un lūdza rast iespēju attaisīt attēlā redzamās ventilācijas lūkas, pašvaldības uzņēmuma speciālists informēja, ka autopacēlājs atrodas remontā, bet solīja par šo jautājumu padomāt un to risināt. K.Bikaviņš arī vēlreiz uzsvēra, ka jumta lūka ir atvērta un baložiem ir iespēja izkļūt ārpusē. Savukārt biedrība “Drauga Spārns” pastāstīja, ka viņi vēlreiz sazinājās ar pašvaldību un saņēma solījumu, ka tajā pašā dienā (šo trešdien) ventilācijas lūkas mājai Ezera ielā 28 tiks atvērtas.

Lieko apģērbu aplis

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Oktobris 2018 15:49

Rugājos turpinās akcija “Atver skapi!”. Tā ir iespēja atnest un nolikt sev vairs nevajadzīgus apģērbus un apavus, taču derīgus vēl valkāšanai, un piedāvāt izvēlei kādam citam.

Dzimtas stiprais sieviešu gēns

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Oktobris 2018 15:36

Sieviete latviešiem kopš sendienām bijusi ne vien dzimtas turpinātāja, bet bieži vien arī uzturētāja un sargātāja, ko noteica mūsu zemes un vēlāk valsts atrašanās pasaules staigātāju krustcelēs,- daudzie kari un ilgie gadu desmiti, pat gadu simti svešzemju jūgā. Tādēļ daudzās jo daudzās latviešu dzimtās noteicošais ir vienlaikus trauslais un pieticīgais, bet arī stiprais sieviešu gēns, kurš ļāva izdzīvot ģimenei un turpināties dzimtai. Sievietes stipro gēnu var uztaustīt arī sarunās ar Baranņikovu ZINAĪDU un VOLDEMĀRU Žīguros, kas saviem vecākiem piedzima un auga Latvijai grūtos laikos. Atrast dzimtu Žīguru pagastā nav tik vienkārši, jo Žīguri kā mežrūpniecības ciemats izveidojās tikai pirms sešdesmit gadiem, bet apkārtējie ciemi pa šo laiku ir paspējuši izzust, aizaugt ar mežiem, arī cilvēki izklīduši kur kurais.

Vienīgais dzimtas turpinātājs
Zinaīda un Voldemārs satikās un iepazinās piecdesmito gadu beigās (pagājušais gadsimts), kad abi strādāja Katlešos, mežniecībā, viņa - par grāmatvedi, viņš - par šoferi. Apvienojoties un veidojoties jaunām struktūrvienībām, pa lielam abiem Žīguru mežrūpsaimniecībā nostrādāts mūžs. Voldemāra dzimtās mājas atradās turpat Straujupes ciemā, bet Zinaīdas - Garstērdelē, kas tuvāk uz Balvu pusi. “Mans tēvs Aleksandrs bija Sibīrijas latvietis. Atgriezies Latvijā, viņš apprecējās un viņam kā jaunsaimniekam iedeva zemi Straujupē, kur viņš saimniekoja. Pie mājām bija liels ābeļdārzs - vecais un jaunais, bet tagad no mājām palikuši tikai pamati. Mana māte Minna bija no Alūksnes puses, no Liepnas. Vectēvs Nikolajs, atgriezies no Sibīrijas, bija nopircis zemi Alūksnes pusē, simts hektāru, tur arī Latvijas laikā saimniekoja, bet divi tēva brāļi un māsa palika Sibīrijā. Kad biju mazs puika, braucām pie vectēva uz labības kulšanas talkām, kas ilga nedēļu vai pat vairāk,” atceras Voldemārs.
Skolas gaitas Voldemārs uzsāka Katlešu skoliņā, dienēja padomju armijā, Jaungulbenē izmācījās par mehanizatoru. Strādājot Viļakas mašīnu traktoru stacijā, viņu un vēl vairākus kombainierus ar kombainiem, pavisam simts no Latvijas, nosūtīja uz ražas novākšanu Ukrainā.
Sev par pārsteigumu, dienēja Voldemārs Latvijā, jo latviešus lielākoties nosūtīja dienēt visā plašajā Padomju Savienībā, nevis atstāja Latvijas Republikā. Voldemārs karavīra pienākumus pildīja Pampāļos, kur būvēja raķešu bāzi, kas bija jāapsargā dienām un naktīm. Karavīri dzīvoja teltīs, šeit viņš saaukstējās un daļēji sabojāja dzirdi.
Voldemārs bija jaunākais ģimenē. Viņam bija divas vecākas māsas - Marta un Zenta. Marta aizprecējās uz Garstērdeli pie Zinaīdas tēva brāļa, kur arī nodzīvoja mūžu, bet Zenta pēc kara, kad nebija darba, aizbrauca uz Ļeņingradu, kur strādāja kuģu būves rūpnīcā. Apprecējās ar baltkrievu, bet nu jau abi miruši. “Abām māsām bērnu nebija, tādēļ esmu vienīgais dzimtas turpinātājs,” saka Voldemārs, kuram ar sievu Zinaīdu ir trīs meitas - Lilita Šnepere, Ilze Kadiķe un Jana Zubricka.

Auga bez tēva
Voldemāra un Zinaīdas mammas abas kļuva atraitnes. Voldemāra tēvs, būdams gados vecāks, slimoja un nomira pirms sievas. Bet stāsts par Zinaīdas māti Izabellu, kura bija precējusies ar Antonu Kazinovski, ir īpašs. Zinaīdas tēvs bija no Susāju pagasta Vonogovas, bet māte - no Medņevas pagasta Aizgalīnes, no Smušku ģimenes. Zinaīdas vecāki dzīvoja Garstērdelē un apsaimniekoja 10 hektārus zemes.
“Kara gados tēvs, paklausījies “Amerikas balsi”, aizgāja mežā, Stompaku purvos viņš arī ņēma galu. Pēc kara tēvs izgāja no meža, viņu pratināja, bet pēc tam atrada mirušu - vai viņu kāds nošāva, vai pats nošāvās, lai nevajadzētu nodot draugus, kas bija mežā. Tēva māsa Tekla viņu atrada Viļakā uz kalna, kur bija saguldīti arī citi nošautie,” atceras Zinaīda (vēsturnieku skatījumā šis fakts aprakstīts šādi: “Par partizānu atbalstīšanu čekisti arestētajiem ļāva izvēlēties,- vai nu ilgstošu ieslodzījumu pašiem un ģimenei, vai konkrēta partizāna nošaušanu, vai sazāļošanu. Savukārt bija atbalstītāji, kuri izšķīrās par izmisīgu soli, lai nekļūtu par nodevēju. 1946.gada septembrī bijušais partizāns Antons Kazinovskis pēc savervēšanas izdarīja pašnāvību ar čekistu izsniegto pistoli.”).
Kopš tēva nāves Izabellai vienai nācās audzināt trīs meitas - Zinaīdu, Dāriju (pēc apprecēšanās - Dreimane, dzīvo Miezājos) un Terēziju (pēc apprecēšanās - Krutina, dzīvo Liepnā). Nācās strādāt gan kolhozā, gan savā piemājas saimniecībā, lai varētu uzturēt ģimeni un sūtīt meitas skolā. Smagākajos lauku darbos palīdzēja radi un kaimiņi. Apkārtnē dzīvoja arī citas atraitnes ar bāreņiem bērniem, kuru tēvi bija krituši karā vai partizānu gaitās. Garstērdeles bērni mācījās Aizpurves skolā. No rītiem visi sapulcējās vienuviet, lai kopīgi dotos uz skolu cauri mežam un pāri purvam. Bija gadījumi, kad bērniem līdzi staigāja vilks. Vēlāk Garstērdeles bērni sāka mācīties Silakroga skolā, kas bija tuvāk ciemam, uz lielceļa pusi. Zinaīda atceras, ka rudenī vajadzēja izlasīt kartupeļus, tikai tad viņu mamma palaida uz Dzērbenes lauksaimniecības skolu, kur jauniete apguva grāmatvedes profesiju. Uz skolu meitene aizbrauca vecās kurpītēs, gandrīz bez naudas, bet tur radās iespēja pastrādāt, un par nopelnīto naudu varēja iegādāties kurpes un samaksāt skolas naudu. Zinaīdas māsa Terēzija izmācījās par skolotāju, bet Dārija strādāja Miezājos pienotavā. Vecumdienās māte dzīvoja pie Dārijas un nomira 96 gadu vecumā.
“Smagākais notikums ģimenes dzīvē bija, kad pērkons nosita govi un zirgu, kuri atradās kūtī. Pirms tam mammai sapnī bija parādījies tētis un teicis: “Sargā, Izabellīt, bērnus! Lai viņi neiet uz dīķi.” Bet situācija bija tāda, ka netālu no mājas dīķī vēl kopš kara laikiem bija palikusi bumba, aptuveni piena kannas lielumā. Kad no Viļakas izsauca atmīnētājus, kuri bumbu aizvilka meža malā un atmīnēja, no tā laika pērkons pārstāja spert māju tuvumā. Bet pirms tam nospēra pat sunīti. Kā negaiss un pērkons, tā mājas tuvumā zibeņoja,” atceras Zinaīda.

Vieds cilvēks ar stingru raksturu
Zinaīdas un Voldemāra vecākā meita Lilita spriež: “Tam, ka mēs, trīs māsas, ilgstoši esam vadošos amatos (Lilita ir Viļakas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja, Ilze - Valsts Izglītības satura centra speciāliste un Rīgas privātās tālmācības vidusskolas pedagoģe , bet Jana - SIA “Stikla serviss” valdes locekle un līdzīpašniece – I.Z.), sava loma noteikti ir no vecmammas Izabellas mantotajiem stiprajiem gēniem. Pārdzīvojusi kara laiku, vīra nāvi, pēckara grūtos gadus viņa bija dzimtas klints un stiprais balsts. Neraugoties uz divu klašu izglītību, vecmamma bija ļoti dzīvesgudrs, vieds cilvēks, bet tanī pat laikā ar stigru raksturu un saviem uzskatiem. Ja kas nepatika, viņa savu viedokli ļoti aizstāvēja un arī mūsu dzīves regulēja.” Ilustrācijai mazmeita min piemērus, kad vecmamma iejaucās gan meitu, gan mazbērnu dzīvē. Lilitas jaunākajai māsai Janai vecmamma neļāva iet uz ballēm piesakot: “Tu i nedomā iet uz ballēm, nomiršu un iešu tev priekšā uz ceļa!” Kad Lilita, fotografējot vecmammu dzimšanas dienā dārzā pie rozēm, piedāvāja viņai nofotografēties kopā ar meitām, Izabella strupi atbildēja: “Nā! Nagribu.” Sava tiesa tika arī Lilitai, kad viņa pēc apprecēšanās vīram uzstāja, ka jābūvē sava māja, līdz punktu šim jaunās sievas sprēgāšanas procesam pielika vecmamma Izabella sakot: “Meit! Tev to māju nevajag.” Vecmamma izvēlējās arī to, ka Lilitas mamma Zinaīda aizgāja mācīties par grāmatvedi, kaut arī viņai bija dotības zīmēšanā. “Viņa vecmammai to nekad nepārmeta, bet sirdī jūtu, ka mamma tomēr to būtu gribējusi. Un ko gan varēja pārmest, tāds bija laiks, ģimene dzīvoja trūcīgi, ātrāk vajadzēja sākt pelnīt. Toties mākslas ceļu aizgāja mana māsa Ilze, gleznot mēģina arī mana meita Liena, zīmēt patīk arī mazmeitiņai Kerijai, dēla Kaspara meitiņai,” saka Lilita. Tam, ka vecmamma bija stingra un meitas no viņas dabūja ciest, piekrīt arī Lilitas māsa Ilze, kura savulaik zīmējusi vecmammas portretu. Taču viņas atmiņās vecmamma vairs nav tik skarba. “Gandrīz deviņdesmit gados viņai atklāja kataraktu. Vecmamma piekrita operācijai sakot,- nevar taču zināt, cik ilgi vēl Dievs liks dzīvos. Kad Ziemassvētos visi pulcējāmies Žīguros un pienāca kārta vecmammai skaitīt dzejolīti, mēs gluži vai pamirām, kad viņa paņēma no plaukta grāmatu un sāka lasīt bez brillēm. Vispār vecmamma daudz nelasīja, bet televīzijā viņa skatījās “Globusu”, ko vadīja Mavriks Vulfsons, ļoti gudrs cilvēks, kas liecina arī par vecmammas līmeni,” atceras Ilze.

Novērtē ģimenes un radu lomu
Sarunā par dzimtu un ģimeni Ilze novērtē arī vecāku un radu lomu. To, ka viņi ielikuši māsās sadzīviskās, dzīves, kultūras un reliģiskās vērtības. Baranņikovu meitas bija viesstrādnieku komanda, kas palīdzēja lauku darbos saimniecībā gan tēva māsai Martas tantei un Broņa onkulim, kuri dzīvoja Garstērdelē, gan mammas māsai Dārijai, kura dzīvoja Miezājos. Kolhozniekiem atvedot pienu, rītos pie Dārijas tantes modināja zirgu pakavu klaboņa, logā parādījās zirga galva.
Kopš bērnības Ilzei spilgtā atmiņā cūku bērēs. “Tēvs nebija prasmīgs kāvējs, bet kautķermeni labi sadalīja. Man šķiet, ka pat vēl tagad zinātu, kur kuru gaļas gabalu likt,” smejas Ilze. Darot jebkuru darbu, abi vecāki piedomāja par māksliniecisko un estētisko pusi. Tēvs Ilzei bija lūdzis, lai viņa kā māksliniece uztaisa mājas nosaukumu, bet lūguma izpilde ieilga. Un tad tēvs pats izgatavoja šo norādi. “Man patīk, ka tas ir tieši viņa roku darbs. Arī dažādus dzelžus tēvam patika izlocīt tā, lai būtu smuki. Mums vecāki varbūt neprata izrādīt savu mīlestību, bet ļāva mācīties, ko vēlējāmies, un neizteica muļķīgas piezīmes,- kur tu tur aizgāji un kāpēc. Viņiem rūpēja, lai mēs iegūtu labu izglītību, kas pašiem jaunībā nebija izdevies,” secina Ilze. Tēva lomu rakstura veidošanā novērtē arī jaunākā meita Jana. Ja māte vairāk rūpējās par sadzīviskām lietām, lai ģimene būtu paēdusi, bērni apģērbti, tad tēvs meitām dzīvē centās iedot citas vērtības. Piemēram, viņš teica: “Ja būsi muļķis, pret tevi arī izturēsies kā pret muļķi; vai arī,-ja dari, tad izdarī līdz galam, utt.” Par spīti māsām, kuras viņu mazliet apsmaidīja, Jana pabeidza mūzikas skolu un pēc daudziem gadiem vēl apguva vijoles spēli, un vecāku jubilejā visus pārsteidza, iepriecinot ar savu priekšnesumu. “Esmu mērķtiecīga,” viņa saka. To pierāda arī Janas darbošanās biznesā, kur viņa ir arī biedrības “Līderes kods” biedre. Šogad biedrība organizēja tikšanos ar Balvu novada uzņēmīgajām sievietēm. Pēc šīs tikšanās Janai radies daudz atziņu, bet svarīgākā no tām, ka pašvaldībās par maz domā par biznesa attīstību un biznesa cilvēkiem. Viņi par maz tiek celti saulītē, priekšroku dodot dažādiem kultūras un citiem pasākumiem. Tā turpinot, rezultātā novads var pārtapt vienā lielā muzejā, kur dzīvo maz iedzīvotāju. Cilvēki nepazūd vienā dienā, viņi aizbrauc tur, kur ir darbs. “Un derētu ielāgot, ka nav tādas valsts un pašvaldību naudas, bet ir mūsu visu nodokļu maksātāju nauda,” saka Jana.

Pašiem savs muzikants

Pirmo muzikālo izglītību Voldemārs Baranņikovs  ieguva Katlešu pamatskolā, kur skolotājs Jānis Horns bija izveidojis kori, pats spēlēja vijoli. “Bija stingrs skolotājs, ja kaut kas nepatika, paņēma lineālu un deva pa galvu vai pirkstiem,” atceras Voldemārs. Viņam ir Dieva dots talants. Ermoņikas spēli apguvis pašmācības ceļā. Jaunībā kopā ar pazīstamiem puišiem Voldemārs spēlēja ballēs, arī Krievijā, jo padomju laikos robeža starp valstīm nepastāvēja. Spilgtā atmiņā palikušas krievu jarmarkas, kad jaunieši pulcējās kādā sādžā, kur atradās arī kultūras nams. Puiši spēlēdami gāja viens otram pretī, satikās uz tiltiņa, ja ciemā bija upe, tur nedaudz sanāca tāda kā rīvēšanās, bet izkaušanās nenotika. Meitas savukārt muzikantus pavadīja dziedādamas. Muzikants arī varēja piestāt un paspēlēt, kur stāvēja smukas meitenes. Kad nāca tumsa, visi pārcēlās uz kultūras namu, kur notika dejas. “Mūs cienīja, vakarā ielūdza uz kādām mājām pie klāta galda,” atceras muzikants.

Gan laicīgo, gan garīgo dziesmu dziedātāja
Mūža lielāko daļu Zinaīda ar Voldemāru bijuši aktīvi pašdarbnieki, piedalījušies gan koros, gan ansambļos, sevišķi, kad abi aizgāja pensijā. Zinaīda dziedājusi Žīguru sieviešu korī, sieviešu ansasmblī, arī Žīguru jauktajā korī, folkloras kopā “Mežābele” dzied kopš tās dibināšanas. Voldemārs uzrakstījis dziemu “Līklocīte”, kas pirmoreiz izskanēja Katlešu pamatskolas salidojumā. Viņš dziedājis arī vīru korī, kas Žīguros bija izveidots 80.gados, kad Žīguru mežrūpsaimniecības direktors bija Kazimirs Šļakota.
Bez laicīgajām dziesmām Zinaīda dzied arī psalmus un piedalās baznīcas korī. Viņa bija viena no aktīvākajām atbalstītājām un garīgo dziesmu dziedātājām, kad Žīguros pirms 15 gadiem dibināja baznīcas kopu. Viņa regulāri apmeklē dievkalpojumus, kas notiek Žīguru kultūras namā. Aizgājusi pensijā, 90.gadu sākumā Zinaīda pabeidza katehētu kursus un pasniedza ticības mācību skolā.
Šoruden nosvinējuši kopdzīves 60.gadadienu, laulātie aktivitātēm kultūras jomā plāno pielikt punktu. Gadi dara savu, arī veselība nav iepriekšējā. No Žīguriem aizgājusi arī viņu muzikālā audzinātāja Daiga Elksnīte.

Zīmīgais skaitlis ‘trīs’
Trīs ir Baranņikovu dzimtas stiprais skaitlis. Voldemārs un Zinaīda abi ir uzauguši trīs bērnu ģimenē,- viņiem abiem bija pa divām māsām. Arī pašiem ir trīs meitas. Tālāk dzimtas un vecāku stafeti ar trim bērniem turpina vecākā meita Lilita. Pagaidām neatbildēts paliek jautājums, kurš no mazbērniem pārņems vecāku un vecvecāku stafetes kociņu.
Māsas Lilita, Ilze un Jana, neraugoties uz ārējo līdzību, uzskata, ka raksturā ir dažādas. “Lilita no mums ir prātīgākā,” spriež vidējā māsa Ilze. Viņa tikai sāka iet skolā, kad lielā māsa jau mācījās 8.klasē. Bet Jana piedzima vēl vēlāk. Jana bija ģimenes mīlulīte un luteklīte, bet Lilita abām jaunākajām māsām - autoritāte. Lai gan Jana neslēpj, ka dažreiz domājusi,- ja man būs tik gadu, cik māsām, tad nu gan tā nedarīšu. Jana atzīst, ka viņā nav tik daudz radošuma kā abās māsās, taču viņa ir ļoti mērķtiecīga, kā jau biznesa sieviete. Katra no māsām kaut ko ir paņēmusi no vecākiem, no savas dzimtas sievietēm, no tēva.

Mazmeita dzīvo Somijā
No Baranņikovu mazbērniem ārpus Latvijas dzīvo tikai mazmeita Madara, kas ir vecākās meitas Lilitas un znota Igora Šnepera jaunākā meita. Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi maģistra grādu vadības zinībās, Helsinku Universitātē Madara strādā pētniecības laboratorijā, kur rūpējas par dzīvnieciņiem, ko zinātnieki izmanto savos pētījumos. Brīvajā laikā viņa turpina nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, kam pamati likti, mācoties vispārizglītojošajā skolā, pat vēl agrāk bērnībā. Madara apmeklē aikido, japāņu cīņas mākslas nodarbības, kas ir viens no pašaizsardzības līdzekļiem, un ne tikai. “Aikido palīdz kļūt drosmīgākai un pārliecinātākai par sevi. Sāku ar to nodarboties kā ar pašaizsardzības veidu, bet sapratu, ka ir labāki veidi, kā aizsargāties,” viņa spriež. Brīvajā laikā Madara vēl mācās vēsturiskās dejas, apmeklē boksa nodarbības. “Kopš janvāra mēģinu ievērot veselīgu dzīvesveidu, kura pamatā ir veselīgs uzturs un daudz kustību. Rezultātā esmu zaudējusi teju 20 kilogramus svara,” apmierināta ar paveikto ir Madara. 

Līdztekus darbam un hobijiem tiek apgūta arī somu valoda, lai gan komunikācija darbā lielākoties notiek angļu valodā. “Somietes tagad nevar mani aprunāt veikalā vai uz ielas, es jau saprotu,” viņa smejas. Somijā Madara nokļuva, iepazīstoties ar somu puisi datorspēlē.

Viļakā dzied saļmas

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:19

13.oktobrī Viļakas novada pensionāru saietu zālē dāmu klubs “Marienhauzena” visus aicināja uz psalmu (saļmu) dziedājumiem par mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem. Uz aizgājēju atceres brīdi bija ieradušies ne tikai pilsētas, bet arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji, lai divu stundu garumā ar lūgšanām un dziesmām pieminētu savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, bet pēc tam palūgtos arī par dzīvajiem, lai viņiem būtu spēks turpināt šīs tradīcijas.