1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
18-04-2019
Vārdadienas šodien: Georgs, Jurģis, Juris

Atbalsta un sekmē jauniešu medijpratību

28.septembrī Baltinavas vidusskolā notika starpnovadu seminārs “Atbalsts Latvijas jauniešu medijpratībai”, kurā piedalījās Balvu, Rugāju, Gulbenes, Viļakas un citu novadu skolotāji.

Par aktualitātēm informēja Izglītības attīstības centra vadītāja Iveta Vērse pastāstot, kā izstrādāt jauniešu medijpratības programmu un mācību materiālus, aprobēt tos un integrēt Latvijas vispārizglītojošo skolu mācību saturā, pilnveidojot pedagogu profesionālo kompetenci medijpratībā. Par medijpratības būtību un aktualitātēm runāja Ingūna Irbīte.

 

Pāvesta svētība saņemta

Pirmdien Aglonas bazilikā pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai saņemtu svētību no Romas katoļu baznīcas galvas, Vatikāna vadītāja pāvesta Franciska.

Viņš Aglonā ieradās ar helikopteru un pirms nolaišanās divas reizes aplidoja apkārt Aglonas bazilikai pāri sakrālajam laukumam. Sagaidot pāvestu, vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku māja ar karodziņiem. Viņš kā dāvanu Svētajai Dievmātei Aglonas bazilikā pasniedza īpašu rožukroni jeb lūgšanu krelles. Savukārt Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji pāvestam dāvināja svētgleznu. Pāvesta Franciska vadīto svēto Mises upuri Latvijas Televīzijā komentēja Balvu Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs. “Zināju, ka tas būs jādara, tāpēc pamazām gatavojos – meklēju materiālus, pārskatīju pāvesta Franciska uzrunas audiences un ieskatījos viņa uzrakstītajos darbos. Protams, uztraukums bija. Tas bija citādi, nekā komentēt 14. un 15.augusta dievkalpojumus Aglonā. Iepriekšējā dienā televīzijā vēroju pāvesta Franciska vizīti Lietuvā, ieklausījos viņu komentāros,” stāsta prāvests Mārtiņš Klušs. Viņš atzīst, ka šī vizīte ir svarīgs brīdis katoliskajai baznīcai Latvijā. “Pāvests Francisks nāk, lai mūs apmeklētu, lai ar mums tiktos, lai mūs redzētu, lai ar mums runātu, lai iesaistītos mūsu dzīvēs, lai mūs iedrošinātu un atbalstītu ticībā. Mani uzrunāja pāvesta Franciska izteiktie vārdi Aglonā, ka mēs esam aicināti pieskarties citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” mudina prāvests Mārtiņš Klušs.

 

Vēl viens solis pretī ražotnei

Pirms gada septembrī lietišķā vizītē Viļakas novadu apmeklēja Latvijas kosmētikas ražotāju asociācijas (LAKRA) vadītāja Ieva Plaude-Rēlingere, kura pēdējos astoņus gadus saistīta ar Vāciju, Bavāriju, kur vada kosmētikas ražotni. Viņas vizītes mērķis bija apzināt situāciju un iedvesmot vietējos iedzīvotājus spert izšķirošo soli, jo tieši no viļacēnu iniciatīvas bija atkarīgs, cik drīzā laikā pierobežas pilsētā darbu varētu sākt jauna ražotne. Pavisam nesen kosmētikas fabrikas vadītāja Viļakā viesojās vēlreiz, un šoreiz I.Plaudes-Rēlingeres vizītes mērķis bija apskatīt iespējamās telpas jaunajai ražotnei.

Ceļotāji, kuri vienmēr atgriežas mājās

Medņevas pagastā iesakņojusies Aleksandrovu dzimta, kuras vecākā šobrīd dzīvojošā pārstāve ir Nopelniem bagātā skolotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes un daudzu citu apbalvojumu īpašniece, bijusī Viduču pamatskolas bioloģijas skolotāja Devgasija Aleksandrova. 94 gadus ilgajā mūžā pedagoģe un viņas vīrs, nu jau aizsaulē esošais kādreizējais kolhoza “Zelta vārpa” priekšsēdētājs un ilggadējais paraugsaimniecības “Baltinava” agronoms, aizrautīgais novadpētnieks Jānis Aleksandrovs, paveikuši daudz nozīmīgu darbu sava novada un visas Latvijas labā. Interesi par novadpētniecību, kā arī Latvijas un pasaules izzināšanu mantojusi viņu meita Lilita Šaicāne, kura, ejot mammas pēdās, jau 40 gadus darbojas pedagoģijas lauciņā. Lilita izpētījusi savas dzimtas saknes septiņās paaudzēs.

 

Uz Latviju – meklēt labāku dzīvi
Pētot tēva un mātes dzimtu vēsturi, Lilita, kura strādā par ģeogrāfijas un dabaszinību skolotāju Viduču pamatskolā, kā arī Viļakas Valsts ģimnāzijā, atklājusi daudz interesantu faktu. Piemēram, to, ka viņas vectēvs no tēva puses Sergejs Aleksandrovs (1892 – 1972) dzimis Abrenes apriņķa Augšpils pagastā daudz-bērnu ģimenē. 19.gadsimta beigās Sergeja tēvs, nevarēdams uz nelielā zemes gabala uzturēt kuplo 11 bērnu ģimeni, devies meklēt laimīgāku dzīvi uz Rietumiem, līdz apmeties uz rentētas zemes 20 kilometrus no dzimtās vietas, tagadējās Latvijas teritorijā. Ģimene bijusi ļoti strādīga, tādēļ drīz vien par iekrāto naudu varējusi iegādāties zemi netālajā Šķilbēnu pagastā. Jaunuzceltās mājas nosaukuši par “Balkaniem” – tuvējā kalna vārdā.
Lilitas vecmāmiņai Marijai, kura dzimusi Ostrovas apriņķī un ar Sergeju apprecējusies 1919.gadā, bijis grūti pierast pie dzīves Latvijā, jo jaunās, mežu ieskautās dzīvesvietas apkārtnē nav bijis nevienas baznīcas. Turklāt visi runājuši svešā, viņai nesaprotamā mēlē. Tomēr, uzturot labas attiecības ar kaimiņiem, Marija pamazām iemācījās latviešu valodu, un drīz vien viesmīlīgo, izpalīdzīgo un sirsnīgo sievieti godājuši visi apkārtnes iedzīvotāji.

Tēvs augstu vērtēja darba tikumu
Lilitas vectēvs Sergejs bijis vecākais dēls ģimenē un jau agrā bērnībā iemīlējis lauku darbus. Tos darīt viņš mācīja arī saviem trīs pēctečiem - Lilitas tēvam Jānim, viņa brāļiem Anatolijam un Voldemāram, kurš vēlāk, kara laikā, pazuda bez vēsts. Lilitas tētis Jānis Aleksandrovs piedzima 1919.gadā toreizējā Abrenes apriņķa Šķilbēnu pagasta “Balkanos”, kur viņa tēvs 20 hektāru lielajā saimniecības teritorijā saviem bērniem bija uzcēlis divas mājas. Vēlāk, pēckara gados, vienu no tām nacionalizēja, izveidojot tur Kangaru skolu.
Jānis vienmēr tiecies pēc zināšanām un līdz mūža beigām bijis aizrautīgs lasītājs. Pabeidzis Šķilbēnu lauksaimniecības skolu un, vakaros mācoties, arī Ludzas vidusskolu, viņš iestājās un 1957.gadā pabeidza Mičurinskas Augļkopības institūtu, vienlaikus strādājot Ludzas lauksaimniecības skolā par dārznieku un saimniecības vadītāju. Vēlākajos gados, kopā ar ģimeni atgriezies bijušajā Balvu rajonā, Jānis Aleksandrovs sekmīgi vadīja kolhozu “Zelta Vārpa” līdz brīdim, kad nāca gaismā, ka viņš karojis nepareizajā pusē – vācu leģionā. Nācās uzrakstīt atlūgumu. Tomēr profesionālās zināšanas Lilitas tētis turpināja pielietot, ceturtdaļgadsimtu nostrādājot par agronomu paraugsaimniecībā “Baltinava”. Lilita atceras, ka tēvam ļoti nepatika padomju iekārta: “Viņš cienīja darba tikumu, bet, strādājot padomju kolektīvajās saimniecībās, redzēja, ka tas zūd.”
Jāņa Aleksandrova veikumu saraksts ir garš. Pateicoties viņa profesionalitātei un zināšanām, sešu gadu laikā labiekārtotais Baltinavas muižas parks uzvarēja 1990.gada konkursā “Gada labākā rajona celtne”. Arī devies pensijā bijušais agronoms turpināja ražīgi darboties Latvijas Kultūras fonda Balvu kopā, kā arī Nacionālo Daugavas Vanagu Balvu nodaļā. Savu pieredzi un izdomu viņš izmantoja Viļakas pilsētas parka atpūtas zonas, pilsētas katoļu un luterāņu baznīcu apkārtnes apzaļumošanā, kā arī atjaunojot pieminekli Viļakas atbrīvotājiem (1919. – 1920.).
Jānis Aleksandrovs izpētījis arī Latgales novada mazpulku vēsturi, jo pats savulaik aktīvi darbojies šajā organizācijā. Viņš bija aktīvs laikraksta “Vaduguns” korespondents, kā arī piedalījās Latgales novada zinātniskās pētniecības konferencēs. Lilitas tēva veikums daudzkārt novērtēts ar augstiem apbalvojumiem. Viņš bijis ievēlēts par Balvu rajona Agronomu biedrības Goda biedru, kā arī saņēmis Latvijas Agronomu biedrības balvu “Zelta vārpa”.

Daudz vairāk nekā skolotāja
Lilitas māte Devgasija Aleksandrova dzimusi Ludzas rajona Zvaigznes pagastā 7 bērnu ģimenē. Studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un lielāko mūža daļu strādājusi par bioloģijas skolotāju Viduču pamatskolā. 1978.gadā viņa skolā izveidoja Jauno naturālistu staciju, ko vadīja līdz pat aiziešanai pensijā. Sadarbojoties ar LLA Bulduru tehnikumu, Priekules un Skrīveru selekcijas stacijām, Ļeņingradas augkopības institūtu un citām tā laika pētnieciskajām iestādēm, kopā ar skolēniem Devgasija tur veica neskaitāmus zinātniski pētnieciskos izmēģinājumus. Skolotāja rīkojusi daudzas zinātniski pētnieciskās konferences. Viņas skolēni jauno naturālistu stacijā veiktos pētījumus demonstrējuši tematiskajās izstādēs Latvijā un Maskavas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. No 1992. līdz 1998.gadam viņa vadīja Viduču pamatskolas 1018.mazpulku. Kopā ar vīru atjaunojot Aleksandrovu dzimtas īpašumu “Balkani”, Devgasija līdzās tam iekopa plašu ārstniecisko augu un garšaugu kolekciju.
Par savu ieguldījumu lauksaimniecības attīstībā un skolēnu izglītošanā Devgasija Aleksandrova saņēmusi vairākus apbalvojumus: goda nosaukumu “Nopelniem bagātā skolotāja”, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi, goda nosaukumu “Radošā sieviete laukos” un citus.
Tomēr meitas Lilitas atmiņā mamma palikusi kā vienmēr ar darbu un sabiedriskiem pienākumiem aizņemta sieviete. Arī Lilitas meita Dace ciemošanos pie vecmāmiņas atminas nevis ar svaigi ceptu pīrāgu smaržu, bet gan nebeidzamo dārza ravēšanu.

Mūža darbs – “Balkani”
Kopš 2006.gada pašvaldībai piederošais dabas parks un brīvdienu māja “Balkanu kalni” savulaik bijis Lilitas vectēva Sergeja un vecmammas Marijas Aleksandrovu īpašums. Padomju varas nacionalizēts, gadu gaitā tas piedzīvojis daudzas pārvērtības, sākumā kļūstot par studentu kopmītnēm, vēlāk - par Kangaru pamatskolu. Tikai 90.gadu sākumā mājas atkal nonāca dzimtas īpašumā. Viens no ievērojamākajiem Jāņa un Devgasijas Aleksandrovu ieguldījumiem novada vēstures un dabas saglabāšanā ir atgūto dzimtas māju atjaunošana, kā arī vēstures un etnogrāfijas muzeja atklāšana 1996.gadā.
Jau kopš jaunības, būdams aizrautīgs novadpētnieks, J.Aleksandrovs savāca ievērojamu senlietu un citu vēstures liecību kolekciju, izpētīja Šķilbēnu pagasta skolu, baznīcu, dzirnavu un citu kultūrvēstures objektu vēsturi, kā arī apzināja Abrenes apriņķa senvietas un senkapus. Viņš stāvējis arī pie Šķilbēnu pagasta tūrisma nozares šūpuļa, izveidojot tūrisma maršrutu un piedaloties ceļveža “Balvi – Balkani” radīšanā.
Pie atgūtajām tēva mājām izveidotajā kokaudzētavā agronoms audzēja visdažādākos skujeņus, ogu krūmus un augļu kokus, nereti no iedzīvotājiem tos iemainot pret aizvien jaunu šķirņu stādiem, lai papildinātu savu kolekciju. Kopā ar sievu Devgasiju viņi izveidoja dendrāriju un ierīkoja vairākas dabas takas. Tieši pateicoties J.Aleksandrova ierosinājumam, toreizējā Balvu rajona padome nolēma apstiprināt Balkanu kalnu teritoriju par aizsargājamu dabas objektu – dabas parku, jo gleznainajā apkārtnē atrodas divas Ziemeļlatgales augstienes augstākās virsotnes – Kangaru un Balkanu kalni.
Pēc vīra nāves, kad Devgasijai kļuva aizvien grūtāk apsaimniekot plašo īpašumu un arī bērni nevēlējās uzņemties šo atbildību un smago darbu, 2006.gadā par nieka naudu viņa pārdeva to vietējai pašvaldībai. Tagad dabas parka “Balkanu kalni” gleznainā apkārtne ar tās retajiem, aizsargājamiem kokiem un krūmiem, dabas takām, labiekārtotām, apgaismotām ziemas slēpošanas trasēm, pirtiņu, ērtu, mūsdienīgu viesu namu un daudzveidīgajām aktīvas atpūtas iespējām kļuvis par iecienītu brīvā laika pavadīšanas vietu vietējiem iedzīvotājiem un ciemiņiem ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstīm.

Izklīduši pa pasauli
No tēva Lilita mantojusi vēlmi izzināt vēsturi un apkārtējo pasauli, bet no mammas – mīlestību uz ziediem. Viņa uzskata, ka dzimtā ir daudz ceļotāju, bet ne klejotāju, jo visi vienmēr atgriežas mājās. Atšķirībā no vīra, kura mīļākais teiciens esot: “Nekur nav tik labi kā mājās!”, Lilita labprāt dodas tuvākos un tālākos braucienos. Studēt ģeogrāfiju viņa izvēlējās, pateicoties tēvam, kurš kopš mazotnes saviem bērniem iepotējis ceļotāju bacili. “Tēvs tolaik ar savu žiguli mūs izvadāja pa visu Latviju un tuvējām padomju republikām,” atceras ģeogrāfijas skolotāja. Savā pieaugušajā dzīvē viņa kopā ar kursabiedriem un kolēģiem paguvusi apskatīt gandrīz visu Eiropu, pabijusi Āzijā un Āfrikā.
Lilitas brālis un māsa, brālēni un māsīcas dzīvo visdažādākajās Latvijas vietās un pat citās valstīs. “Esam izklīduši pa visu pasauli, nedzīvojam visi vienā pagastā, kā daudzas citas medņeviešu ģimenes,” stāsta skolotāja. Tomēr radi turas kopā. Plašus dzimtu salidojumus gan viņi nerīko, dodot priekšroku mazākiem, omulīgākiem kopā būšanas brīžiem.
Devgasija un Jānis jaunībā daudzkārt mainījuši dzīvesvietas, arī bērni nākuši pasaulē katrs citā Latgales malā. Lilita piedzima Ludzā, viņas māsa Ināra – Rekovā, bet pēc sešiem gadiem, kad Aleksandrovi pārcēlās uz Medņevas pagastu, dienas gaismu pirmo reizi ieraudzīja ģimenes pastarītis – dēls Juris.
Arī Devgasijas māsas un brāļi izklīduši pa visu Latviju, bet viņas jaunākā māsa Lūcija dzīvo otrā valsts malā - Liepājā. Spītējot pieņēmumam, ka čangaļi ar čūļiem nesatiek, Aleksandrovu dzimta pierāda pretējo. “Mūsu rados vispār nekad nav bijušas nekādas nesaskaņas,” apgalvo Lilita. Viņas teikto apstiprina arī Lilitas tēva un vīratēva attiecības, kuri satiekoties stundām ilgi varējuši runāt par vēsturi, par karu, kaut gan abi karojuši katrs savā frontes pusē. “Lai gan vīratēvs bija krievu karaspēkā, bet tēvs - vācu leģionā, viņi nekad nenaidojās, vienkārši gribēja zināt, kā bija tur - otrā pusē,” stāsta medņeviete.

 

Honkongiešu ģimenes turas kopā

Vistālāk no mājām dzīvo Lilitas meita Dace, kura ieprecējusies Honkongā. Absolvējusi Vidzemes Augstskolu, iegūstot bakalaura grādu tūrisma vadībā un organizācijā, bet vēlāk maģistra grādu biznesa vides vadībā, Dace strādājusi daudzās valstīs. Jau studiju laikā viņa gadu papildināja zināšanas Francijā, vēlāk – Islandē, tad kādu laiku strādāja Igaunijā. Krīzes laikā 2011.gadā pieteikusies studentu apvienībā “AISEC”, medņeviete drīz vien sāka vadīt vingrošanas nodarbības mazuļiem un viņu vecākiem Honkongā. Vēlāk Dace strādāja arī Ķīnā, Indijā un Dubaijā, tomēr vienmēr atgriezās Honkongā, kur bija izveidojusi attiecības ar topošo vīru Stīvenu (Steven).
Dace apgalvo, ka viņas sākotnējais mērķis bija pastrādāt ārvalstīs un atgriezties dzimtenē. Tomēr pēc kāzām 2015.gadā viņa par savām mājām sauc Honkongu, kur bērnudārzā māca angļu valodu. Dacei ļoti patīk šī valsts, lai gan honkongiešu dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, bērni lielās valsts pārapdzīvotības dēļ konkurences cīņu spiesti sākt jau mazotnē. Pat pusotra gada vecumā, piesakoties bērnudārzā, viņiem jāiztur intervija, līdzīgi kā mums, stājoties darbā. Tomēr honkongiešiem piemīt daudzas lieliskas īpašības, piemēram, ieradums uzturēt ciešu saikni ar ģimeni un vecākiem, kā arī cieņpilna attieksme vienam pret otru. Arī Dace ar Stīvenu katru sestdienu dodas ciemos pie vīra vecākiem un vecvecākiem, kur kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, sēžot pie apaļa galda, nobauda dažādus ēdienus un daudz sarunājas. Vēl, dzīvojot Āzijā, Dace aizrāvusies ar jogu un veselīgu dzīvesveidu, tomēr neslēpj, ka dažkārt pietrūkst Latvijas plašumu, tāpēc katru vasaru kopā ar Stīvenu ciemojas Latvijā.

 

Dzimta turpina kuplot

Uzlabojot demogrāfisko situāciju Latvijā, Jāņa un Devgasijas bērni dāvājuši vecvecākiem 10 mazbērnus un 6 mazmazbērnus. Visjaunākais dzimtā šobrīd ir Lilitas māsas Ināras dēla Tomasa dēls Toms, kurš dzimis šī gada februārī. Taču visilgāk gaidītais dzimtā bijis Lilitas dēla Daiņa gandrīz gadu jaunais dēliņš Viesturs. Viņa piedzimšanu ģimene ar nepacietību gaidījusi ilgus desmit gadus, bet rezultātā puika nāca pasaulē, piepalīdzot modernajai medicīnai. Izrādās, arī Devgasijas un Jāņa vecākā meita Lilita savulaik ģimenē bijusi ilgi gaidīts mazulis, jo tēvam un mātei piedzimusi tikai pēc četriem kopdzīves gadiem.

 

Vāc un saglabā vēstures liecības

Lilita lepojas ar skolas novadpētniecības kabinetu, kur ieguldījusi milzīgu darbu. Kad 90.gados skola nezināja, ko darīt ar padomju laika liecībām, Lilitai radās doma to visu savākt, jo tā taču ir vēsture. Viņa visu saglabāja un iekārtoja novadpētniecības ekspozīciju, sākot ar skolas dibināšanu 1909.gadā. Katru gadu Lilita veido skolas gadagrāmatu, kurā fiksē visus mācību gada svarīgākos notikumus. Daudz laika un pūļu prasīja arī izveidot 137 kopš skolas dibināšanas tajā strādājušo skolotāju sarakstu. Lilita ir uzrakstījusi un nodevusi pagasta bibliotēkas rīcībā plašu pētījumu par Medņevas vēsturi, dabu un cilvēkiem, kuru nereti izmanto studenti un citi pagasta ļaudis. Blakus novadpētniecības kabinetam viņa izvietojusi tēva savāktos iepriekšējām medņeviešu paaudzēm piederējušos mājturības priekšmetus, kas pēc tēva nāves atceļojuši no Balkanu mājām.

 

Kāzu dienā iestāda liepu un ozolu
1979.gadā, sākot strādāt Viduču pamatskolā, Lilita apprecējās ar savu bijušo klasesbiedru Ilmāru Šaicānu no Viļakas. “Mācījāmies ļoti draudzīgā klasē. Vēlāk no klasesbiedriem izveidojās trīs precēti pāri,” secina medņeviete. Romantiskas jūtas abu starpā gan esot uzplaukušas kādu laiciņu pēc vidusskolas absolvēšanas, bet kāzas, līdzīgi citām, bijušas piesātinātas ar padomju laika tradīcijām. Neizpalika ziedu nolikšanu pie pieminekļa padomju karavīriem, vizināšanās ar laivu pa Alūksnes ezeru, Goda vārti un mielasts Viduču skolas ēdnīcā. Tomēr šis notikums atstāja arī kaut ko paliekošu - todien skolas pagalmā iestādīto ozolu un liepu, kas kuplo joprojām.

 

 

 

 

 

Uzsāk valsts aizsardzības mācības pilotprojektu

Septembrī četrpadsmit Latvijas skolās uzsāka valsts aizsardzības mācības pilotprojektu, kura mērķis ir veicināt pilsonisko apziņu un patriotismu, kā arī sniegt iespēju apgūt militārās pamatiemaņas un prasmes, veidojot pilsoniski atbildīgus un Latvijai lojālus pilsoņus. Mūspusē aizsardzības mācības divgadīgo programmu jaunajā pilotprojektā uzsāka Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā (BPVV) un Tilžas vidusskolās.

Laika prognoze

Balvi

Humidity:
Wind: at
/
/
/
/
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Otrdiena

Raibajā Jura dienā nebūs kad skumt, jo ‘Čika’ kungs no plkst. 14.44 līdz 24.00 liks kāju priekšā gan Brūnei, kuru gribēsi dzīt ganos, gan tiem, kuri vēlēsies mainīt dzīves vai darba vietu, gan sagādās citas kataklizmas saistītas ar uguni, ūdeni, elektrību, elektroniku un datortehniku, kā arī transporta līdzekļiem. Tāpēc šodien vadies pēc principa, kurš putniņš agri ceļas..., tas pabeidz visu līdz plkst. 14.44 un izvairās no ‘čika’ laika ķibelēm. Jo vēlāk uzsāktie darbi vai pasākumi būs kā mīcīšanās pa māliem. Vai tev to vajag?