1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
15-11-2018
Vārdadienas šodien: Leopolds, Unda, Undīne

Zied tulpe gadiem, no Ločmeļu mājām pārvesta

Jāņos viņi parasti brauc ārā no Rīgas, uz Tukumu. Uz savu lauku īpašumu, lai saredzētos četru paaudžu  tuvinieki, izbaudītu dabas burvību un, sēžot pie svētku galda, apjaustu  lielo dzīves dāvanu, kas dota. Viņi ir kopā ar pašiem tuvākajiem, kur goda vieta ierādīta 82-gadīgajam tētim Jānim Ločmelim. Dzimtas saknes ved uz Briežuciemu, uz parastu lauku māju, kur vecāki Jāzeps un Anastasija Ločmeļi 20.gadsimta pirmajā pusē dienasgaismu ļāva ieraudzīt 13 saviem bērniem. Visi viņi izskolojās, strādāja, bija amatos un deva turpinājumu dzimtai, kādu katram bija nolicis liktenis. Senču saknēs joprojām jūt spēku, kas stiprina un palīdz dzīvot jaunākajiem.

 

Pietika spēka un laika
Jāzeps un Anastasija prata gādāt, lai paēduši, apģērbti un arī izskoloti būtu visi viņu 13 bērni. Tik ražens pulciņš bija nācis pasaulē! Zemes vecākiem gan nebija daudz – 12 hektāri, un tā pati ne pārāk auglīga. Jāzepa tēvs Ladusis Ločmelis bijis turīgs cilvēks, gādājis, lai visiem četriem dēliem būtu zeme. Diviem sadalīja Briežusalas zemi, bet otriem diviem nopirka to Safronovkā un Grūšļevā. Bijušas arī vējdzirnavas, ko pēc Otrā pasaules kara nojauca. Dēls Jānis vecākus atceras kā ļoti strādīgus un pacietīgus ļaudis. Pārdzīvoja kara laika grūtumu, iztika ar trim govīm un vienu zirgu. Pārdzīvoja arī kolhozu iesākuma laiku, kad ģimenei nācās palikt ar vienu govi. Jāzeps nodzīvoja līdz 75 gadiem un aizgāja pēkšņi, apsēdies uz soliņa. Anastasijas mūžs bija garāks - 86 gadi. Ar savu mammu – māti varoni - dēls lepojas joprojām. Viņai visam pietika laika, visus savējos mīlēja no sirds.
Jaunākās paaudzes savu atvašu skaita ziņā gan nespēj mēroties ar senču Ločmeļu bērnu pulciņa kuplumu. Taču mazmeita Regīna lepojas, ka viņām ar māsu Jūliju kopā ir pieci bērni un jau divi mazbērni. Arī tas nav maz. Bet vecmammu Anastasiju viņa uzskata par īstas lauku sievietes lepnumu. Par to viņai īpašs stāsts. Pēc vīra nāves Anastasija turpināja dzīvot un saimniekot laukos viena pati. Regīna atceras: “Vienmēr dzīvespriecīga, smaidīga, labestīga, bez neviena slikta vārda. Vecmamma turēja aitas, govis, cūkas, kopa bites, stādīja dārzu un vēl kopsaimniecībā strādāja. Viņai bija tik daudz bērnu, daudz arī mazbērnu, bet katros Ziemassvētkos viņa visiem sarūpēja dāvaniņas. Tik skaisti adījumi sanāca no pašas krāsotās savu aitu vilnas. Kad vecmamma sāka slikti redzēt, es nesapratu, kā var adīt, ja neredz? Bet vecmamma man toreiz teica: “Ai, bērniņ, acis neredz, bet rokas atceras!””
Regīna atceras arī sava tēva stāstīto, kad, būdami mātei trīspadsmit, jautājuši, kuru bērnu viņa mīl visvairāk? Anastasija tad rādījusi roku pirkstus, teikdama, ka tie visi viņai vienlīdz vajadzīgi un dārgi, un tāpat ir ar visiem bērniem.
Briežuciemā vecmammas mājās Regīnai visvairāk patika istaba, kurā neviens nedzīvoja. Tur bija glīti saklātas gultas viesiem, daudz puķu un rūpīgi iekārtots svētbilžu stūrītis. Tagad dzimtas mājas lielā ceļa malā Briežuciemā stāv tukšas.

Sevastopole – mīlestības un draugu pilsēta
Ločmeļu ģimenē starp 13 bērniem vairums bija puikas un tikai divas māsas. Jānis bija devītais bērns, kurš savā biogrāfijā ierakstījis daudz svarīgu gada skaitļu un atziņu. Par viņu sakāms – piedzima kā zemnieks,izskolojās jūrnieks, kļuva par filozofu un tagad nodarbojas ar politiku. Dzīvojot Briežusalā, puika uz skolu mēroja trīs kilometrus, vēlāk pabeidza Rekavas vidusskolu un vēl pēc laika nokļuva Sevastopolē, kur beidza Melnās jūras augstāko karaflotes jūrskolu. Tādam solim jaunekli bija iedvesmojušas militāri patriotiskās audzināšanas stundas un arī skolas pedagogs, kurš aģitēja zēnus saistīt viņu turpmāko dzīvi ar militāro jomu. Jānis ieguva specialitāti, saistītu ar ballistisko raķešu apkalpi, un palika dienēt flotē. Par to gadu notikumiem viņam atgādina apbalvojumi un arī senie Sevastopoles draugi. Sevastopolē dzimušas abas viņa meitas Regīna un Jūlija, jo tieši tur dienesta laikā Jānis, nokāpis no kuģa krastā, atpūtas brīdī ieskatījās Larisā, savā nākamajā dzīvesbiedrē. Viņi apprecējās jau pēc mēneša un kopā dzīvo 55 gadus.
Jānis Ločmelis dienējis arī Baltijas kara flotē un tad pabija Liepājā. No dienesta viņu atvaļināja kontradmirāļa pakāpē un pēc tam viņš strādāja par DOSAAF Centrālās komitejas priekšsēdētāju. Minskā aizstāvēja disertāciju, iegūstot filozofijas doktora grādu, bet kopš 2010.gada ir Rīgas domes deputāts. Pats saka, ka sēdēt mājās bez darba nav viņa raksturā: “Man patīk būt sabiedrībā un nodarboties ar politiku. Tuvāk ar šo jomu iepazinos, kad Latvijā sākās pārmaiņu laiki, un kopš tā laika esmu kopā ar “Saskaņu”.”

Lielais radu pulks
Jāzepa un Anastasijas kuplā ģimene bija draudzīga, lielie bērni pieskatīja un atbalstīja mazākos. Visi viņi tiecās pēc izglītības un sev noderīgas vietas dzīvē. Izskolojušies un kļuvuši par skolotājiem, agronomiem, melioratoru, grāmatvedi. Ločmeļu jaunākajam dēlam Andrim šobrīd 75 gadi, viņš pēc profesijas ir ķīmiķis un aktīvajos gados strādāja Olaines ķīmiskajā rūpnīcā. Ja paskatās dzimtas radiniekus plašāk, daudzi strādā valsts un pašvaldību pārvaldē. Saskaitīts, ka pašvaldību vēlēšanās balotējušies 11 Ločmeļi. Radinieku vidū ir arī arhitekti, tiesībsargājošo instanču kadri. Varētu teikt, kā raksturo Regīna Ločmele-Luņova, profesionāļi, kuriem piemīt ambīcijas, prasme izvirzīties un veiksmīgi vadīt padotos. Turklāt labsirdīgi un atsaucīgi - tādi, ar kuriem prieks satikties un parunāt. Bez tam profesionālajā jomā izvirzās un amatus ieņem arī jaunākie dzimtas radinieki, strādājot ministrijās, Eiropas Komisijas pārstāvniecībā vai uzņēmējdarbībā.
Regīna, Jāzepa un Anastasijas Ločmeļu mazmeita, saskaitījusi, ka no tēva puses viņai ir 23 pirmās pakāpes brālēni un māsīcas. Pirms pāris gadiem viens no jaunākajiem Ločmeļu paaudzes brālēniem - uzņēmējs Aivars - visus bija saaicinājis kopā lielā radu satikšanās godā. Sabraukuši vairāk nekā 200 cilvēki, kuri satikušies Lielvārdes kultūras namā. Vecākā paaudze viens otru pazinuši, taču jaunākās atvases gan nācies rūpīgi pētīt un daudz runāties, lai atcerētos, kas kurš ir un kā sauc. Tas bijis skaists un interesants pasākums, kas ilgi paliks atmiņā. Regīna priecājas, ka viņai mājās goda vietā stāv skaists foto - kopējā bilde ar radu pulku, kur jābūt 243 cilvēkiem. Ir izveidots Ločmeļu dzimtas koks. Tas ļauj sekot līdzi radinieku nozīmīgiem dzīves datumiem un apsveikt viņus svētkos kaut vai elektroniskā versijā.

Vējiem līdzi
Jāņa Ločmeļa meita Regīna Ločmele- Luņova ir Rīgas domes deputāte, tagad kļuvusi par 13. Saeimas deputāti. Viņas sirds nemiers ir Zolitūdes mikrorajonā notikusī traģēdija, jo arī pati tur dzīvo un tāpēc labi pazīst apkaimes cilvēkus. Viņa vada biedrību “Zolitūde 21.11”. Lielveikala “Maxima” drupās bojā gājušo un arī izglābto piemiņai ar Regīnas gādību izdota smeldzīgi sirsnīga atceres grāmata. Sevi raksturo kā tautai pieejamu politiķi, kuru katrs var uzrunāt, izteikt savu sāpi un paļauties, ka būs kāds risinājums. “Par to mani cilvēki arī mīl, jo esmu veiksmīga informācijas ieguvēja un protu to interpretēt,” viņa smaidot saka. Vienu no svarīgām Rīgas problēmām viņa piesauc uz denacionalizētas zemes stāvošo daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju sāpi, jo viņi ir spiesti zemes īpašniekiem maksāt ļoti lielu piespiedu zemes nomu. Politiķe uzskata, ka jāpanāk iespēja, lai iedzīvotāji šo zemi varētu iegādāties savā īpašumā.
Kur viņa pati ņem spēku, būdama tik aizņemta un skrejoša? Viņai piepildījies bērnības dienu sapnis dzīvot privātmājā un kopt dārzu. Krāšņumaugus un puķes izvēlējusies pēc savas patikšanas un pati tos arī sastādījusi. Viņai laikam ir ‘zaļie pirkstiņi’, jo viss aug griezdamies, kā pati smej. Divi dārza stūrīši sevišķi mīļi, jo tur ir no dzimtas mājām Briežuciemā atvesta zeme un puķes. Gadu gadiem zied tulpe, ko atvedis tēvs, bet Regīna pati no turienes pēc daudziem gadiem kādā pavasarī izrakusi vijolītes un narcises, kas tagad viņas dārzā zied vairumā. Pati stāsta: “Tā ir maza daļiņa no dzimtas saknēm, kas dod spēku. Es tur pastāvu, skatos un laikam jūtos līdzīgi Skārletai no romāna “Vējiem līdzi”, kura domā,- lai cik smagi arī nebūtu, lai kas dzīvē nenotiktu, man taču ir sava zeme. Man arī ir vieta Latgalē, uz kurieni pārcelties. Uzskatu, ka tur dzīvo garā stiprie, kas jebkuros apstākļos prot saglabāt pašcieņu. Žēl tikai, ka nav dota priekšroka latgaļu valodas attīstībai, taču, ja mēs - visi Latvijas Ločmeļi - apvienotos, tad gan panāktu ko lielu un dižu!”

 

Kā radies dzimtas uzvārds
Regīnai ir sens stāsts par to, kā varētu būt radies viņu dzimtas uzvārds. Ja to interpretē, var atvasināt vārdus ‘lōcis’ un ‘melis’ vai ‘mele’. Sena versija tā, ka, lai pārliecinātos, kurš latgaļu vīrs ir pats gudrākais un izveicīgākais, lika viņam atnest lāča mēli. Kurš to varēja izdarīt, tas bija goda vīrs.

 

 

Ar simtgades spēli nosvin apaļo jubileju

Šis novembris ir īpašs ne vien ikvienam Latvijas iedzīvotājam, bet arī Balvu pirmsskolas izglītības iestādes “Sienāzītis” kolektīvam, bērniem un viņu vecākiem, jo šogad aprit apaļi 50 gadi, kopš bērnudārza ēka nodota ekpluatācijā. Sagaidot valsts simtgadi, iestādes kolektīvs nolēma sarīkot dubultsvētkus un šos skaistos notikumus nosvinēt ar prāta spēli “Latvija 100”. Uz spēli, kas notika septiņās kārtās, aicināja visu septiņu grupu bērnu vecākus, kuri izveidoja savas komandas un izdomāja tām nosaukumus. Cīņa par erudītākās komandas titulu izvērtās spraiga un interesanta, tai pat laikā “Sienāzīša” vecāki atzina, ka tā bija lieliska iespēja ikvienam pārbaudīt sevi un arī uzzināt kaut ko jaunu par mūsu Latviju.

Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Latvija - bagātākā valsts pasaulē ar saviem garā stiprajiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri gadsimtiem cauri spējuši saglabāt savu tautu, savu valodu, savas tradīcijas un kultūras vērtības. Latviju pasaule apbrīno par Dziesmu un deju svētkiem, kur var izjust latviskumu kā nekur citur. Mums ir brīvība, un viss latviskais ir mūsu spēks, ko jāturpina nest cauri nākamajiem gadu simtiem. Bijušais balvenietis Oskars Smoļaks, kuram ir 26 gadi, kalpo kā mācītājs divās draudzēs. Viņš saka: “Šobrīd mēs dzīvojam tik mierīgu dzīvi. Mums nav kara, mums nav vajāšanu, mums nav bada, mēs esam apģērbti. Mums patiesībā ir viss.”
Mīlēsim savu Latviju un būsim atbildīgi par to savu mazbērnu priekšā!
“Vaduguns” kolektīvs

Lāčplēša dienā Balvu Valsts ģimnāzijas audzēknes Ance Salmane un Egija Logina smaidot atzina, ka pirmo reizi ies lāpu gājienā. “Arī mēs esam Latvija!” viņas sprieda. Un kā piecpadsmitgadīgajām jaunietēm lai nepiekrīt?

 

“Par Latviju. Par brīvību”

Šogad 11.novembris bija īpaša diena ne tikai Latvijai, bet arī visai pasaulei, jo pieminējām simts gadus kopš Pirmā pasaules kara beigām un svinējām Lāčplēša dienu. Īpašs bija arī lāpu gājiens Balvos, jo pirms atceres pasākuma “Par Latviju. Par Brīvību” pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem tā dalībnieki piestāja pie izgaismotā Balvu dižozola, kur emocionālā gaisotnē plecu pie pleca izjuta vienotības sajūtu un lepnumu par savu valsti.

Balvenietis prezentē jaunu grāmatu

3.novembrī Balvu Centrālajā bibliotēkā savu jauno grāmatu “I grustj, i radostj prežņih ļet” prezentēja balvenietis Aleksandrs Aleksejevs. Dzejoļu krājumā astoņās nodaļās apkopoti darbi, kas veltīti Balviem, Latgalei, bērniem, mūsu valsts dabas vienreizīgumam, kā arī kristīgām vērtībām. Interesanti, ka par grāmatas izdošanu, turklāt Sanktpēterburgā, parūpējās Aleksandra dēls.

Laika prognoze

5.1°C

Balvi

Pārsvarā mākoņains
Humidity: 90%
Wind: DDA at 0 kmh
Piektdiena-1°C/2°C
Sestdiena3°C/4°C
Svētdiena0°C/4°C
Pirmdiena-3°C/1°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Attīrošajā ceturtdienā vajadzētu attīrīt savu dvēseli no sārņiem: vainas sajūtas, kāda aizvainojuma vai ilgi krātām dusmām. Ticīgajiem ieteicams baznīcas apmeklējums un grēksūdze, pārējiem – sevis analīze, izprašana un pieņemšana, kā arī pārrunas ar uzticamu personu vai psihologu. Un visiem par ļaunu nenāktu visas dienas garumā piedošana un atvainošanās līdzcilvēkiem. Šodien centīsimies būt altruisti, nevis egoisti: dots devējam atdodas.