1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
20-09-2018
Vārdadienas šodien: Ginters, Guntra, Marianna

Uzsāk valsts aizsardzības mācības pilotprojektu

Septembrī četrpadsmit Latvijas skolās uzsāka valsts aizsardzības mācības pilotprojektu, kura mērķis ir veicināt pilsonisko apziņu un patriotismu, kā arī sniegt iespēju apgūt militārās pamatiemaņas un prasmes, veidojot pilsoniski atbildīgus un Latvijai lojālus pilsoņus. Mūspusē aizsardzības mācības divgadīgo programmu jaunajā pilotprojektā uzsāka Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā (BPVV) un Tilžas vidusskolās.

Apsviedīgi, strādīgi un sīksti kā gobas

VECTILŽAS pagasta Sudarbē dzīvojošo Ināras un Gunta Zaharānu ģimene ir kupls turpinājums plašai dzimtai, kura dzīvo dažādās Latvijas vietās. Gunta ģimenē izaudzināti pieci bērni, Guntim pašam ir divas māsas, bet trīs tēva brāļi un trīs tēva māsas dzīvoja gan Sudarbē, gan izbrauca no Balvu puses. Gunta tēva brāļa sieva, kura arī dzīvo Sudarbē, sarunā secināja: “Zemīte nebija liela, mājās visiem vietas nepietika, tādēļ jaunie Zaharāni ģimenes ligzdai vietu meklēja kur nu kurais.” Toties Ināras un Gunta bērni nav pametuši dzimto pusi un vismaz tuvākajā laikā to darīt neplāno, kaut dzīves apstākļi Latvijā šobrīd nav tie labākie, strādā darbos, kādi nu Balvos ir. Par viņiem var tikai teikt: “Apbrīnojami!”

 

Tējas ar cukuru vietā dzēra kļavu sulu
Saulainā pēcpusdienā, iebraucot Zaharānu mājas pagalmā, redzams, ka durvis ir ciet. Saimnieki vai nu devušies kaut kur uz pilsētu, vai aizņemti saimniecības darbos, kur iebraucēja acs tos nemana. Paejot no pagalma uz dārza pusi, redzams, ka saimniece rok kartupeļus. Ināra Zaharāne stāsta, ka talkas laikā salūzusi kartupeļu rokamā mašīna, otrreiz vairs talku nerīkos, jo brīvdienās katram no bērniem jau ieplānotas savas darīšanas, tālab atliek vien vākt ar rokām. Darbam nav ne vainas, īpaši šoruden, kad zeme sausa un irdena, tikai lauku sētā tas nav vienīgais darbs. Ik vakaru saimniecei arī kūts solis ejams un citi darbi darāmi. Zaharāni savā piemājas saimniecībā “Gobiņas” tur 23 slaucamās govis, jaunlopus. Jautāta, vai nav vieglāk audzēt gaļas liellopus, saimniece skaidro, ka par pienu, ko regulāri savāc piena uzpircēji, ģimenes maciņā regulāri ienāk arī naudiņa, bet gaļas lopu baro, baro, bet naudas nav un nav. “Tagad ir labi!” secina, sarunai vēlāk pievienojies, mājas saimnieks Guntis. “Uzdzīvot gluži nevar, bet dzīvot var. Pērn pienam paaugstināja cenu. Projektā uzbūvējām piena māju,” viņš papildina teikto. Bet sākums bija grūts! Abi atceras laiku, kad auga bērni. Laukos darba nebija, bet par pienu maksāja 4-5 santīmus litrā. Reizēm nebija par ko maizi nopirkt. Naudiņas bija tik, cik valsts maksāja bērnu naudu, bet tas tāds nieks vien bija, tāpat kā tagad. Tējas ar cukuru vietā kļavu sulu tecināja un dzēra. Traks laiks bija!

Apprecējās, vēl dienot armijā
Mājas, kur dzīvo Guntis ar Ināru, ir Gunta mātes vecāku mājas. Gunta tēvs Vitālijs šeit ieprecējies no kaimiņu mājām. Ināra nāk no Rugāju pagasta, jaunības uzvārdā Žīgure. “Man šeit, Sudarbē, dzīvoja māsa. Pie viņas braukājot, ar Gunti arī iepazinos. Tagad māsa sen vairs Sudarbē nedzīvo, bet es paliku viņas vietā,” par savi pastāsta saimniece un piecu bērnu māte. Guntis saka: “Kur esmu dzimis, tur arī dzīvoju. Šī ir mana vectēva celta māja no mātes puses. Mēs ģimenē bijām trīs bērni - es un divas māsas. Viena tagad dzīvo Balvos, bet otra - Rīgā. Iesāku mācīties Sudarbes astoņgadīgajā skolā. Skolēnu bija maz. Gluži kā tagad! Atceros, ka vienā klasē bija tikai viens skolēns, kuram nācās mācīties kopā ar citiem skolēniem citā klasē. Manā klasē mēs bijām seši skolēni. Sudarbes skolā paspēju tikt līdz 7.klasei, kad skolu slēdza. Arodu apguvu Malnavas tehnikumā. Pēc tam sekoja dienests armijā, jūrniekos, Ziemeļos uz zemūdenes. Tagad es uz tās zemūdenes mūžam nekāptu, bet toreiz bija vienalga. Pusgadu Kronštatē biju mācībās, bet tad aizveda uz zemūdeni - vieni akmeņi un ūdens apkārt. Tad gan nodomāju,- kur es esmu ticis! Dienesta laikā trīs reizes pabiju atvaļinājumā. Pēdējā atvaļinājuma laikā apprecējos. Kad atgriezos no dienesta, jau dēls sagaidīja. Pareizāk sakot, biju ceļā uz mājām, bet nepaspēju sievu ar dēlu izņemt no slimnīcas.” “Mana māsa atbrauca pēc mums uz slimnīcu,” piebilst Ināra. Pēc tam piedzima pārējie četri bērni. Guntis padomju laikā strādāja par traktoristu. Juku laikos paspēja vēl kooperatīvu nodibināt, bet pašam vajadzēja būt gan lopkopim, gan ganam, tāpēc kopsaimniekošanu nācās likvidēt. Zaharāni izveidoja piemājās saimniecību, kur par savu darbu un tā augļiem atbildīgi tikai paši.

Tēvs nopēra tik un tā
Atceroties vecākus un bērnību, Guntis nenoliedz, ka visādi gājis - gan blēņas darītas, gan žagars dabūts. Tēvs šajā ziņā bija stingrs. Māsa Irēna gan bija tēva mīlule, bet arī viņa reiz nopelnīja pērienu. “Šķiet, bija nogrēkojusies kaut ko lielu. Viņu aizveda uz citu istabu un nopēra, vienreiz mūžā! Mani vienmēr vecmamma aizstāvēja, kad biju sadarījis blēņas. Vienīgais mazdēls biju! Kādam taču mani bija jāaizstāv. Vienu reizi vecmamma tēvam pat vīna pudeli piedāvāja, lai tikai mani nesodītu. Bet tēvs to vīna pudeli sasita un mani nopēra tik un tā. Laikam nodarījis biju kaut ko lielu - vai nu dubļos ar riteni iebraucu, nokritu un nosmērējos, vai kaut ko tamlīdzīgu,” atceras Guntis. Ināra steidz piebilst: “Nu tu jau arī esi stingrs tēvs un vectēvs. Pirmajiem diviem dēliem jau tika pēriens, meita gan izspruka sveikā. Brāļi vēl tagad atceras, ka Taņa nekad nedabūja pērienu. Pret meitenēm tu kaut kā esi iecietīgāks. Niks (mazdēls) cieš vairāk (“Tāpēc, ka viņš ir spītīgs!” taisnojas Guntis.), bet Keita (mazmeita) izsprūk sveikā. Kādas blēņas tik viņa nedara, ārprāts, visu kaut ko sadara, bet tu viņu tikai sabar, savukārt Niks dabū pa dupsi.” Zaharāniem jau ir četri mazbērni - divi mazdēli un divas mazmeitas. Pats jaunākais ir gadu vecais mazdēliņš Dominiks un vēl mazmeita Beāte.

Meitu uz bekas sēdināja
Tēvam un mātei ir ko stāstīt arī par saviem pieciem bērniem, kuri dzimtas koku izpletuši plašāku, nekā tas bija tēva ģimenei. Ingus strādā sporta centrā Balvos, ir futbola treneris. Gatis pabeidza Bērzgales Amatniecības skolu. Viņam ļoti labi padodas celtniecības darbi, pēc kuriem tagad liels pieprasījums. Kā saka Ināra: “Tagad celtniecības meistarus meklē kā ar uguni, cilvēkiem vajag gan remontēt, gan būvēt, bet lielākā daļa celtnieku ir aizbraukuši uz ārzemēm. Gatis pats sev remontē māju, pats sev būvē šķūni. Arī mums ir plānos balkoniņš. Lapenīte arī ir viņa roku darbs. Klētij jumtu viņš nomainīja. Mums visas ēkas būtu sagāzušās, ja Gatis nebūtu palīdzējis. Tikai par kūti viņš brīnās, kā vecos laikos tādu varēja uzbūvēt. Tehnikas nebija, nekā nebija, bet kūts ir milzīga, no akmeņiem būvēta. Agrākos laikos kūtī zirgus turēja, kolhoza laikos – govis. Ar zirgiem sienu mīdīja.”
Taņa, kurai Tatjanas vārds par godu vecmāmiņai, ieguvusi kultūras darbinieces izglītību, bet tā kā darba šajā jomā nebija, pieņēmusi, kāds ir, strādā “Džokerī”. Salvis pagaidām dzīvo pie vecākiem. Viņš pabeidza Malnavas koledžu, plānos bija pārņemt vecāku saimniecības grožus, bet kaut kas nenostrādāja. Ināra spriež, ka diez vai viņš gribēs slaukt govis. Ja apprecēs laucinieci, viņa varbūt šo darbu darīs, bet pilsētniece - diez vai. Salvis atrada darbu pilsētā, strādā uz iekrāvēja. Guntis (jaunākais) arī strādā pilsētā, bet ar savu ģimenīti dzīvo laukos. “Aizgāja pāri laipiņai,” smejas mamma, jo jaunākais dēls aizgājis dzīvot uz tēva vecāku mājām, no kurienes vectēvs apprecoties atnāca uz “Gobiņām”. Zaharānu bērni strādā darbos, kādi ir, turklāt nav plānojuši un neplāno (vismaz pagaidām) doties uz ārzemēm. Vairāki bērnu draugi un paziņas no ārzemēm jau atgriezušies. Zaharānu bērni ir audzināti darbā,- vecāki viņiem likuši gan ravēt, gan kartupeļus lasīt, gan citus lauku darbus darīt. “Visi ogās un sēnēs gājām. Meitu, kura maziņa vēl bija, mežā uz bekas sēdinājām,” smejas tēvs.

Atsvešinājušies
Ierasts, ka vairāk tiekas un viens pie otra ciemojas dzimtu vienas vai divu paaudžu atvases. Par attālākiem radiem vairāk atceras, kad kāds jāizvada mūžībā. Tādos brīžos radus pieņemts aicināt uz bērēm. Vecie aiziet mūžībā, bērni izaug, apprecas un sāk dzīvot savu dzīvi jaunā radu lokā. Kā teica viens no Zaharānu dēliem: “Ja tagad būtu iespēja satikt visus dzimtas vēl dzīvos cilvēkus, piemēram, tēva brālēnus vai māsīcas, diez vai es viņus atpazītu.” Kolhozu laikos vairāki bērni no kuplās Zaharānu dzimtas devās meklēt darbu uz Lielvārdi, uz slaveno “Lāčplēsi”, kur varēja nopelnīt, iekārtoties uz dzīvi. Uz Lielvārdi bija aizbraucis arī Gunta tēvs Vitālijs un viņa vecākais brālis Jānis, bet viņi atgriezās, apprecējās un palika dzīvot Sudarbē. Brālis Benedikts sievu nolūkoja, dienēdams Ukrainā, pārveda mājas, bet šeit ilgi nepalika, arī aizgāja uz Lielvārdi. Par Benedikta ģimeni zināms, ka tajā bija vairāki bērni, saistīti gan ar sportu, gan kultūras dzīvi - savulaik slaveno bērnu mūzikas grupu “Pekšņi”. “Onkulis tagad jau vecs, bet jaunajiem citi ceļi un citas darīšanas. Kādreiz vēl aicinājām viņus uz godiem, bet nebrauca. Lepni. Ko viņiem Latgalē meklēt?! Mēs jau tādi vienkārši, kā jau laucinieki,” secina Guntis un Ināra. Viņa piebilst, ka dzimtai raksturīgi arī tas, ka vairākiem no tās nebija bērnu, līdz ar to nav arī turpinājuma.

 

Sapazinās, teātri spēlējot
ĢERTRŪDE ZAHARĀNE ir viena no vecākajiem cilvēkiem, kas saistīta ar Zaharānu dzimtu un dzīvo Vectilžas pagasta Sudarbē. Nākamgad viņai apritēs apaļi 90 gadi. Ģertrūde ir Ernesta Zaharāna sieva. “Vīrs nomira 2011.gadā un apglabāts tepat, Sudarbes kapos. Garu mūžu pavadījām kopā. Piedzīvojām Zelta kāzas, bet nesvinējām,” atklāj atraitne. Sieviete stāsta, ka apprecējušies viņi 1957.gadā, bet sapazinušies, spēlējot teātri kā pašdarbnieki. Pēc kara bija tāda mode, ka jaunie pulcējās kopā, galvenokārt skolās, kur uzveda lugas. Vīriešu trūka, kā teātri spēlējot, tā dzīvē, jo karš bija nesen beidzies. Ernests tolaik bija atgriezies no Rīgas, lai palīdzētu mājās vecākiem atjaunot šķūni, kas bija nodedzis. “Tā mēs, to teātri spēlējot, sapazināmies. Parasts lauku puisis bija, kolhoza laikos strādāja dažādos darbos - bija mehāniķis, brigadieris, labi pieprata galdnieka arodu, bet koka darbus strādāja tikai priekš sevis,” atceras Ģertrūde.
Viņa, 1949.gadā pabeigusi Rugāju vidusskolu, devās mācīties uz institūtu par skolotāju. Vēlāk līdz izdienas pensijai nostrādāja Sudarbes skolā par vēstures skolotāju, mācīja arī citus priekšmetus, jo ar vēstures stundām vien nepietika. Izdienas pensijā skolotāja aizgāja, kad likvidēja Sudarbes skoliņu, jo negribēja atstāt savu saimniecību un pārcelties citur. Ģertrūdes dzimtās mājas atrodas netālu no tagadējās dzīvesvietas. Čakāne ir viņas jaunības uzvārds. Savā ģimenē viņi bija četri bērni, bet vīrs nāca no septiņu bērnu ģimenes.
Ģertrūdei un Ernestam izauga viena meita, kura tagad dzīvo Smiltenes novadā. Savukārt meitai ir divi bērni - meita un dēls, kuri, protams, vairs nav Zaharāni. Meita māti aprauga ik pēc divām nedēļām un aicina pie sevis, bet Ģertrūde turas pretī, runājot rakstnieces Annas Sakses vārdiem par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. “Kamēr pati sevi varu aprūpēt, gribu dzīvot savās mājās. Te kapsēta tuvumā, varu mierīgā garā aiziet un apkopt vīra kapu,” viņa saka.
No vīra dzimtas Ģertrūdei tuvākā ir Gunta Zaharāna ģimene, kura arī dzīvo Sudarbē. “Ja man kaut kā pietrūkst, piezvanu, un Guntis atved. Kādreiz palīdzēju arī viņiem, kad bērni auga, jo man apstākļi bija labāki,” radu būšanu raksturo skolotāja.

 

Atmiņās – jubilejas un talkas
Vecākais no Gunta un Ināras Zaharānu dēliem Ingus kā dzimtas tikšanās iemeslus visbiežāk atceras jubilejas un talkas. Ingum ir daudz brālēnu un māsīcu no tēva un mātes puses. Tēvam ir divas māsas, kurām katrai ir divi bērni: vienai – divi dēli, otrai – divas meitas. Arī mammai vēl ir māsa un brālis, kuriem arī ir bērni. Visvairāk dzimtā svinētas dzimšanas dienas - gan pie Zaharāniem Sudarbē, gan pie brālēniem un māsīcām, kuri dzīvo citviet.
No talkām kā populārākās Ingum atmiņā palikušas kartupeļu talkas. “Varbūt kādreiz arī tā saucamās cūku bēres, kas Latgalē slavenas. Protams, ar cūku kaušanu nodarbojās pieaugušie, bet bērnus ņēma līdzi, un mēs darbojāmies savā vaļā,” secina jaunais cilvēks. Tā kā cūku bēres notiek vēlā rudenī vai pat ziemā, tad darbošanās noteikti būs bijusi rāmāka, turklāt pieaugušo, kas uzraudzīja bērnus, arī bija vairāk.
Taču vasarā, kad vecāki bija aizņemti saimniecības darbos, protams, strādāja arī bērni, tomēr enerģijas vēl bija daudz un to vajadzēja kaut kur likt. Blēņu Ingus ar brāli Gati sastrādāja daudz. Dažreiz blēņas sanāca, pat labu gribot. Abiem puikām ļoti patika būvēt mājiņas kokos. Tās viņi būvēja vai visos kokos. Domstarpības sanāca, kad tēvam bija kaut kas jāremontē, bet nebija naglu, instrumentu, dēļu, jo mēs tos bijām paņēmuši mājiņu būvēšanai. Toreiz ģimenē vēl nebija savas automašīnas, uz pilsētu, uz veikalu pēc naglām tik ātri tikt nevarēja.
Tagad Ingus vecāku mājās ir visretākais ciemiņš. Ne jau tāpēc, ka blēņas darījis un brāzienu saņēmis. Vienkārši nav laika, jo arī brīvdienas paiet komandējumos, izbraukumos uz sacensībām kopā ar sportistiem. Šonedēļ, kad sarunājos ar treneri, viņa plānotājā bija trīs dienu sacensības Jelgavā un sestdien - sacensības Olainē. Arī uz tēva jubileju viņš ticis burtiski uz pāris stundām, jo nākamajā dienā bija jābrauc uz kārtējām sacensībām.
Ar sportu Ingus nopietni sācis nodarboties, mācoties Balvos, bet sportot paticis jau Vectilžas pamatskolā, sporta skolotāja Bruno Jugana vadībā. Pabeidzis Sporta akadēmiju. “Tā tas arī aizgāja. Tagad sportā jau esmu dziļi iekšā,” saka viņš pats.
Jautāts, vai arī viņa ģimene, kurā jau aug divi bērni, dos dzimtai tik kuplu pieaugumu kā vecāku, jaunais vīrietis brīdi klusē un saka: “Tagad sabiedrība uz to skatās citādi nekā agrāk. Ne tik pozitīvi. Arī prasības bērniem aug ar katru gadu.”

 

 

 

 

“Stingri ejot, turēsim Latviju stipru!”

 

Šonedēļ Balvu Centrālajā bibliotēkā 3.klašu skolēni, tiekoties ar dzejnieku, rakstnieku, grāmatu izdevēju Uldi Ausekli, vēlējās noskaidrot, kad populārais bērnu dzejoļu autors uzrakstījis pirmo savu darbiņu. “Cik jums gadu?” savukārt jautāja U.Auseklis. Uzzinot, ka deviņi, viņš atklāja, ka pirmais dzejolis tapis gados divpadsmit.

Budeviču saknēs ir dzimtas spēks!

Kubulu pagasta Fabriku ciemā, bērzu ieskautas, joprojām stāv bijušās “Kāpostiņu” mājas, kas jau pāris gadus lepni nes citu nosaukumu - “Kļavas”. Šis vecais nams īpašs ne vien ar to, ka vēl šobaltdien saglabājies, neļaujot to sagraut ne kara šāviņiem, ne iekārtu maiņām. Tas vienojis un stiprinājis Budeviču dzimtas paaudzes vairāk nekā 100 gadu garumā. “Kāpostiņos” dalītas bēdas un izdzīvoti prieki, kārts šūpulis nākamajām paaudzēm un daudzināts darba tikums.

 

No Praulienas uz Fabrikām
“Senču dzimtās mājas man nav tikai mājas. Tā ir apziņa, ka no šejienes, šī vietas, sākušies daudzi manu vecāku un vecvecāku dzīves nozīmīgi notikumi. Tā mums visiem ir ļoti svarīga vēstures liecība,” teic Budeviču dzimtas vecākā pārstāve, Kubulu pagasta iedzīvotāja Ruta Arnicāne. Pateicoties mammas Dzintāras savulaik iekārtotajai burtnīcai ar pašas sazīmētiem radurakstiem un izveidotu ciltskoku, tagad Rutai ir iespēja papildināt tumšos vēstures plankumus un mēģināt uzzināt to, par ko vēsture klusē. Ar mammas palīdzību Ruta noskaidrojusi, ka Budeviču dzimtas cilvēki savas saknes Kubulu pagastā ielaiduši un gadu desmitiem stiprinājuši, pateicoties Rutas vecvectēvam Andrejam Budevičam, kurš dzimis 1857.gadā. 1910.gadā viņš ar ģimeni no Madonas rajona Praulienas nolēma pārcelties uz Balvu pagasta Fabrikas ciemu. Kā izrādās, no dzimtās puses Rutas vecvectēvs bija spiests aiziet kāda līdz galam nenokārtota zemes darījuma dēļ. Andrejs Budevičs Praulienā iegādājās zemi, samaksāja par to, bet no pārdevēja nepaņēma dokumentus, kas apliecinātu darījuma esamību. Nedaudz vēlāk zemes pārdevēja pēcnācēji uzstāja, ka par darījumu nav samaksāts, un Budeviču ģimeni no Praulienas padzina. Tā viņi nonāca Balvu rajona Fabrikas ciemā, kur no muižas nopirka 35,3 ha zemes un palika uz dzīvošanu ar visām savām astoņām atvasēm.

Liktenis atņem trīs bērnus
Gāja gadi, un pēc kāda laika par savām mājām šo vietu sauca arī Budeviču dzimtas nākamā paaudze. 1893.gadā pasaulē nāca Rutas vectēvs Ludvigs, kuram ar sievu Olgu bija četri bērni – Skaidrīte, Osvalds, Jānis un Rutas mamma Dzintāra. Tiesa gan, teju visas Ludviga un Olgas Budeviču ģimenes atvases skāra traģisks un nežēlīgs liktenis. Dzintāras māsiņa Skaidrīte gada vecumā nomira no šarlaka, līdz ar to savu vecāko māsiņu Dzintāra tā arī nekad dzīvē nav redzējusi. Savukārt brāļa Osvalda liktenis nav zināms joprojām. 1940.gadā, kad Latvijā ienāca krievi, Osvalds mācījās Malnavas tehnikumā. Toreiz viņam bija 17 gadi un, tāpat kā daudziem šajā vecumā, prātā jaunības dullums. Puišu istabiņā tehnikumā pie sienas bija pielikta Staļina bilde, kurai jaunieši izdūruši acis. Par to Osvaldu (vienīgo) apcietināja un deportēja. “Meklējot internetā datus par 1940.gada oktobrī, novembrī arestētajām personām, atradu ierakstu, kas apliecina, ka šajā laikā viens no apcietinātajiem bija Abrenes apriņķa Balvu pagasta iedzīvotājs Osvalds Budevičs. 1941.gada aprīlī viņam nolasīts spriedums, pēc kura mammas brālis deportēts. Cik zināms, pirmo laiku viņš pavadīja cietumā Daugavpilī, un tas arī viss. Vairāk nevienam no mums par viņu informācijas nav. Nav zināmas ne turpmākās gaitas, ne arī kapavieta,” stāsta Ruta. Traģisks liktenis piemeklēja arī mammas jaunāko brāli Jāni. Kad 1944.gadā ienāca krievu armija, viņu iesauca dienestā. Jānis, vēl būdams pašos spēka gados, krita Kurzemes katlā un ir apglabāts Lielauces kapos, bet vēlāk pārapbedīts Lielauces Brāļu kapos. Dzīve iegrozījās tā, ka Rutas mamma Dzintāra saviem vecākiem palika vienīgais atbalsts un mierinājums.

Viens otru sastapa Rīgā
Interesantākais radu būšanā ir dzīvesstāsti. Kā un kur cilvēki dzīvojuši, ko darījuši, par ko sapņojuši, kādas viņiem savā starpā bijušas attiecības, kādas katrā ģimene tradīcijas. Cilvēku vārdi, dzimšanas dati ir viena lieta, pat fotogrāfijas ir tikai sastinguši mirkļi, bet stāsts cilvēku padara dzīvu. Ruta bez liekuļošanas saka,- arī Budeviču dzimtas cilvēkiem, kuri visos laikos bijuši izglītoti un čakli darba ļaudis, kas spējuši pārvarēt daudzas grūtības, ir ne mazums interesantu stāstu. Viens no tiem ir stāsts par Rutas vectēvu Ludvigu, kurš lielās “Kāpostiņu” mājas tagadējā Kubulu pagastā uzcēla pats savām rokām. Un tas viss, neskatoties uz Pirmā pasaules kara laikā gūto ievainojumu kreisajā rokā, kura tā arī palika nekustīga. “Mamma bieži stāstīja par to, cik vectēvs bija labs galdnieks. Tas nekas, ka viņš varēja strādāt tikai ar labo roku. Latvijas laikā vectēvam Ludvigam maksāja invaliditātes pensiju 64 latus – tā bija liela nauda un labs atspaids ģimenei, kura skaitījās zemnieki,” stāsta Ruta.
Par dzimtajām mājām “Kāpostiņus” visu dzīvi dēvējusi arī Rutas mamma Dzintāra, kura tajās dzīvoja līdz brīdim, kad devās studēt uz Rīgu. Dzintāra ļoti vēlējās iestāties universitātē, Augsnes fakultātē, kas viņai arī veiksmīgi izdevās. Taču trešajā studiju gadā Dzintāras izvēlēto studiju programmu likvidēja, un viņa palika izvēles priekšā – pāriet uz Lauksaimniecības akadēmiju Rīgā vai sākt studēt Bioloģijas fakultātē universitātē. Viņa izdarīja izvēli par labu lauksaimniecības akadēmijai un pabeidza Agronomijas fakultāti, iegūstot agronoma-agroķīmiķa specialitāti. Studiju laikā Dzintāra satika savu mūža mīlestību – Henrihu Milleru. Viņa klasesbiedrene izrādījās viena no Dzintāras kursabiedrenēm – tā kādā no studentu ballītēm abi jaunieši arī viens otrā ieskatījās un viņu starpā uzliesmoja īpaša mīlestības dzirkstelīte. Tobrīd Henrihs jau bija pabeidzis fizkultūras institūtu un strādāja Jelgavā, bet Dzintāra jau bija beigusi studijas un viņu aizsūtīja norīkojumā uz Zvirgzdenes mašīnu traktoru staciju. Taču tas netraucēja uzņēmīgajam jaunietim atrast Dzintāras tēva māsu Rīgā, noskaidrot mīļotās meitenes atrašanās vietu un sameklēt iepatikušos jaunkundzi. Henrihs Dzintāru atrada, un jau pēc laiciņa - 1955.gada oktobrī – viņi svinēja kāzas. Tobrīd Rutas tēvs jau bija nostrādājis trīs obligātos gadus norīkojumā, bet mammai vēl bija jāstrādā Zvirgzdenē. Taču tā laika varasvīri izrādījās ļoti pretimnākoši un deva atļauju precētajam pārim reizē atgriezties Dzintāras dzimtajā pusē, mīļajās “Kāpostiņu” mājās, kurās izauguši arī Milleru ģimenes abi bērni –Ruta un par viņu trīs gadus jaunākais brālis Ojārs.

Lai paglābtu mantu, to ieraka zemē
Ruta secina, ka droši vien neiespējami mūsu mazajā Latvijā atrast kādu dzimtu, kurai secen gājušas nelaimes. Izņēmums nebija arī Budeviču saime: “Mūsu dzimtas lielākā sāpe bija tā, ka mamma palika viena – brāļi un māsa nomira, līdz ar to man nav neviena brālēna un nevienas māsīcas. Arī tētis Henrihs nepiedzima kuplā ģimenē – viņš bija ārlaulības bērns. Vienīgais.” Liktenis nesaudzēja arī Rutas tēva mammu – otro vecmammu, kura daudzus dzīves gadus pavadīja ratiņkrēslā. “Par vecmammu Emīliju man palicis ļoti daudz atmiņu. Viņa bija invalīde, un es viņu vienmēr atceros sēdošu. Vecmammai allaž pietika laika sarunām, jo visi pārējie mājinieki vienmēr kaut kur skrēja un kaut ko darīja. Savu ieguldījumu prasīja gan dārzs, gan lopi, un tieši tādēļ lielāko daļu brīvo brīžu pavadīju, klausoties viņas atmiņu stāstos un jaunībā piedzīvoto,” stāsta Ruta. Spilgtā atmiņā Budeviču dzimtas vecākajai pārstāvei palicis vecmammas Olgas stāstītais par notikumiem 1944.gadā, kad Kubulu pusē ienāca krievi un visiem nācās uz laiku meklēt patvērumu blakus esošajos Annas mežos. “Bailēs no represijām toreiz mājinieki savāca nepieciešamākās mantas, paņēma līdzi lopus, pašu vajadzīgāko no sadzīves un devās projām. Izrādās, mūsu senči bija ne vien izglītoti, bet arī apķērīgi. Sapratuši, ka pašu spēkiem visu iedzīvi no mājām neiznest, viņi šķūnī zemē ieraka vērtīgākās mantas. Tostarp bija arī kājminamā šujmašīna “Singer”, kas saglabājusies un darbojas vēl šobaltdien,” stāsta Ruta. Pēc laika viens no viņiem atnāca uz mājām izlūkos, lai noskaidrotu, vai droši atgriezties. Par laimi, ēkas palika neskartas – ja neskaita to, ka pie “Kāpostiņu” mājas stūra tomēr bija redzamas aizdedzināšanas mēģinājuma pēdas. Diemžēl bija pazuduši arī teju visi fotogrāfiju albumi. Tos vēlāk, saplēstus driskās, manīja peldam tuvējā upē. Tieši tādēļ no tiem laikiem kā vēsturiska liecība nav saglabājusies gandrīz neviena fotogrāfija.
Prātā palicis arī mammas Dzintāras stāstītais par vācu karavīriem, kuri kādu laiku bija apmetušies kazarmās Stacijā. Viņi nāca pie vietējiem un deva sēklas, lai tie izaudzē salātu galviņas. Dažreiz mēdza arī iemainīt biezus šķīvjus ar kāškrustu pret gaļu un olām. Taču kopumā ar tuvējo ciemu iedzīvotājiem karavīriem izveidojās ļoti draudzīgas un demokrātiskas attiecības.
Vēl viens pārbaudījums Budeviču dzimtu sagaidīja 1949.gadā, kad ļoti daudzus vietējos cilvēkus skāra izsūtījuma vilnis. Fabrikas ciema apkaimē vienam no vietējiem iedzīvotājiem – Eņģeļu Jānim – bija informācija, ka drīzumā no dzimtajām mājām piespiedu kārtā būs jādodas projām visiem, kuri nepakļausies tā laika likumiem. Lai no šiem draudiem un deportācijas paglābtos, tuvējās ciema ģimenes nolēma steidzami apvienoties un 1948.gadā nodibināt savu kolhozu “Saules Stars”. Tikai pateicoties viņu uzņēmībai un spējai ātri rīkoties, šie cilvēki palika dzimtajās mājās.
Ruta ir pārliecināta, ka šajā dzīvē ikvienam vispirms jāpateicas saviem vecākiem, kuri dāvājuši dzīvību, skolojuši un lolojuši. Tieši viņi ir katras ģimenes lielais balsts. Tādi bija arī Rutas vecāki - Dzintāra un Henrihs Milleri, kuri 2005.gadā nosvinēja savas zelta kāzas. Pēc profesijas būdama agroķīmiķe, Dzintāra daudzus darba gadus atdeva darbam Lauksaimniecības pārvaldē un CRBP-13, bet no darba brīvajā laikā padomju gados abi ar vīru, kurš strādāja par sporta skolotāju, pārdošanai audzēja tulpes, narcises un gladiolas. “Pircēji bieži vien izbrīnīti jautāja, kā var dabūt gatavas tik taisnas un skaistas gladiolas. Bet mamma taču bija agroķīmiķe! Visu mūžu atcerēšos viņas mācību – slāpeklis vajadzīgs, lai veicinātu zaļo masu, fosfors, lai puķes ziedētu, bet kālijs, lai augs būtu stingrs un stiprs. Un arī zeme bija jāmāk pienācīgi sastrādāt – vispirms vagu vidos jāsaber smilts kārta, un tikai tad varēja stādīt gladiolas,” ar mammas pieredzi dalās vecākā Budeviču dzimtas pārstāve.

Viņa zina – sapņi piepildās
Lai arī ģimenē Ruta saviem vecākiem ar brāli Ojāru bija vienīgie bērni, viņa pratusi dzimtas koku sakuplot ar vēl četriem atzariem, jo izaudzinājusi četrus bērnus. Ruta atminas, ka, vēl maza būdama, gara acīm redzēja un iztēlojās, kā blakus vecāku un vecvecāku dzimtas mājām reiz sliesies vēl viena māja – viņas ģimenes māja. “Jau toreiz zināju, ka tā būs liela un pamatīga. Un tādu mēs ar pirmo vīru Leonu arī uzcēlām. Mans bērnības sapnis piepildījās. Toreiz vēl prātojām - māju celt uzkalniņā vai blakus vecajai. Uzcēlām blakus, toties pēc daudziem gadiem uzkalniņā tapa vēl viena pamatīga būve. To pats savām rokām no pamatiem uzcēla mans dēls Uldis,” stāsta Ruta. Viņa priecājas, ka dēlam ir labs saimnieka tvēriens un paaudžu paaudzēs mantotas amatnieku prasmes, neskatoties uz to, ka Uldis pēc izglītības ir vēsturnieks. “2007.gadā dēls ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz Kubuliem, apsaimnieko savu zemi un izgatavo bišu stropus. Man prieks, ka viņš sajutis aicinājumu dzīvot laukos un būt tuvāk dabai,” teic Ruta. Arī pārējie bērni jau nokārtojuši savu dzīvi un katrs atradis sev nodarbošanos pa prātam. Vecākā meita Dace atradusi darbu savā specialitātē, strādā uzņēmumā “Mikrotīkli” un Ropažos ceļ māju, Montas, kura dzīvo Augšlīgatnē, darbavieta ir “Rāmkalnos”, savukārt Vika strādā uzņēmumā Rīgā, kas ražo kartona iepakojumus. Viņi visi jau kļuvuši par vecākiem un audzina bērnus.

Tas katram ir pa spēkam
Vienkāršots radu koks - būdiņas ar dzimšanas, miršanas datiem - tas pats par sevi nav tik interesanti. Kaut arī tur ir savs labums, jo visus sakārto un saliek plauktiņos. Ruta sapratusi, ka daudz aizraujošāki ir stāsti, kas nenāk tikai no arhīva dokumentiem. Tie nāk no cilvēkiem, kamēr vēl viņi ir. Un šie cilvēki arī labprāt stāstītu, ja vien būtu kāds, kas klausītos un pierakstītu. Taču dzīvē nereti ir tā,- kad klausītājs gatavs, stāstītāja vairs nav… Tieši tādēļ jārunā ar saviem vecākiem, vecvecākiem un visiem tiem, kuri var pastāstīt par notikumiem, kas reiz bijuši. “Cilvēki daudzreiz man jautā,- kā tu tik daudz vari zināt? Bet kā var nezināt par savu dzimtu un tiem, kuri to veidojuši? Tas taču ir tik ļoti interesanti un aizraujoši. Pati savu koku vēl neesmu mēģinājusi uzzīmēt, bet noteikti tam pieķeršos, tiklīdz būšu pensijā. Pagaidām šai nodarbei veltu brīvos brīžus, kuru nemaz tik daudz nav. Ierakstu interneta meklētājā konkrētu vārdu un uzvārdu un meklēju,” skaidro Ruta. Mēģinot atrast kādu jaunu pavedienu dzimtas koka apzināšanā, viņa bieži saskaras ar situāciju, kad meklētājs izmet vārdu un uzvārdu, kas vienāds vairākiem cilvēkiem. Tad gan nākas likt lietā visas zināšanas, faktus un, loģiski izsecinot, iegūto informāciju salikt pa plauktiņiem. “Vienu gan zinu noteikti – mammas iesākto darbu dzimtas apzināšanā noteikti turpināšu, lai arī mani bērni un mazbērni zina, no kurienes mēs esam cēlušies un kā gadu desmitos un simtos dzīvojuši mūsu pēcteči. Mans dzimtas koks vēl top. Joprojām top. Jo, nākot klāt jaunam atzaram, atklājas vesela paaudze, un nebeidzamie pētījumi var turpināties,” teic Budeviču dzimtas vecākā pārstāve. Ruta ir pārliecināta,- izcili, lieliski un interesanti cilvēki ir katrā dzimtā, vajag viņus tikai atklāt. Un tas mums katram ir pa spēkam!

 

Radu rakstos - arī pārliecināti komunisti

Pētot savas dzimtas vēsturi, Ruta atradusi arī ne mazums interesantu faktu. Piemēram, viens no tiem ir par Rutas vectēva Ludviga māsu Johannu, kura dzimusi 1898.gadā. Viņa bija precējusies ar Hugo Egli, un abi bija ievērojami ar to, ka bija pārliecināti komunisti. Kad 1919.gadā komunistu laiki beidzās, Johanna un Hugo pārcēlās uz dzīvi Maskavā, kur nodzīvoja līdz brīdim, kad beidzās Otrais pasaules karš. Pēc tam viņi ar visu savu saimi atgriezās Latvijā. Tieši pie Johannas un Hugo Rīgā, nacionalizētajā mājā Pētera Stučkas ielā, studiju laikā apmetās Rutas mamma Dzintāra. Spriežot pēc tā, ka Johannai un Hugo Rīgā piešķīra 7 (!) istabu dzīvokli, viņi partijā bija zināmi un cienījami cilvēki. Taču ar ko tieši viņi abi nodarbojās, lielajā radu saimē nezināja neviens.
Vēlreiz izpētot mammas radu rakstu burtnīcu, kā arī kādā grāmatā atrasto fotogrāfiju, Ruta secinājusi, ka vectēva Ludviga brālis Otto bija precējies ar Hugo Egles māsu Annu, kuri arī bija komunisti un aizbrauca uz Krieviju, bet atgriezties viņiem nebija lemts, jo Otto Budeviču 1937.gadā Krievijā kā trockistu nošāva. Savukārt sieva turpināja dzīvot Krievijā.

Vērtīgs vēsturisks atradums
Pirms kāda laika Ruta internetā atrada vērtīgu vēsturisku dokumentu, kas apliecina kādreiz mammas Dzintāras stāstīto par vectēva Ludviga kara laikā gūto ievainojumu. “Cik zinu, vectēva otrais vārds bija Kārlis. Tātad saliekot visus faktus kā mozaīkas gabaliņus, var izsecināt, ka šis dokuments ir par manu vectēvu, jo dati sakrīt. Karavīrs - dzimis Vitebskas guberņā, Ludzas apriņķī, dienējis Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, ievainots rokā… Atbilst viss. No tā, ko šajā dokumentā var izlasīt, secinu, ka viņš ievainots dažas dienas pirms Ziemassvētku kaujām - 23.decembrī, bet nokļuvis slimnīcā 29.decembrī,” teic Ruta.

Meitu vīri dzimuši vienā gadā
Interesants fakts arī tas, ka visas Rutas meitas – Dace, Vika un Monta – savas otrās pusītes atradušas tepat, Balvu pusē. Turklāt vecākajai meitai ar jaunāko ir 8,5 gadu starpība. Taču tas nav bijis par šķērsli abām meitām izvēlēties sev par vīriem puišus, kas dzimuši vienā gadā. Interesanta sakritība arī tā, ka vienīgā Rutas dēla Ulda sieva arī dzimusi tajā pašā gadā, kad meitu vīri. “Grozies, kā gribi, viņi ir vienaudži. Un man ļoti liels prieks par to, kāda saskaņa kuplajā radu pulkā valda,” priecīga secina Ruta.

 

 

 

 

Stiglavas upes sakopšanas talka

Turpinot iesākto iniciatīvu “Daru labu dabai”, Dabas aizsardzības pārvalde 11.septembrī aicināja uz Stiglavas upes sakopšanas talku Šķilbēnu pagasta Viļakas novadā, kuras laikā upes straujteču posmus un dabas takas atbrīvoja no kritušiem kokiem. Talkā piedalījās talcinieki no Dabas pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas, praktikanti, Valsts meža dienesta Austrumlatgales virsmežniecības Balvu mežniecības, vietējās pašvaldības.

Laika prognoze

19°C

Balvi

Skaidrs
Humidity: 75%
Wind: DDA at 4.8 kmh
Piektdiena16°C/26°C
Sestdiena7°C/17°C
Svētdiena6°C/14°C
Pirmdiena6°C/12°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Ražīga ceturtdiena ražīgu darbu veikšanai, tanī skaitā arī jaunu, vēl nebijušu. Sapulču, prezentāciju, pārrunu, līgumu slēgšanas diena. Ar mazu piebildi, ja Jūsu kolēģis vai partneris ir Ūdensvīrs, Jaunava vai Skorpions, tad ar šādu personu šodien būs kā ar bitēm. Nevar zināt, kurā brīdī tās kodīs, kurā dos saldu medu. Pārējo horoskopu zīmju pārstāvji varētu būt mierīgāki un līdzsvarotāki. Tas attiecināms gan uz darījumu, gan intīmo sfēru. Šodienas ēdienkartē ieteicams iekļaut veselīgus produktus: vairāk augļu, dārzeņu un putru. No trekna un asa ēdiena, kā arī alkohola, stipras kafijas vai tējas labāk atteikties.