Viņu dzimtas spēks ir mīlestībā!

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 16 Augusts 2018 16:31

“2023.gadā mūsu mammītei apritētu simtā dzimšanas diena. Diemžēl viņa šos svētkus vairs nepiedzīvos, jo mūžībā aizgāja, tā arī nesagaidījusi savu 81.jubileju. Taču neskatoties uz šo skumjo faktu, esmu apņēmības pilna un zinu,- mūsu dzimta līdz tam laikam noteikti piedzīvos pirmo Martas salidojumu,” teic lazdukalniete, vecākā Žeivinieku dzimtas pārstāve Rasma Zuša. Kā daudzās stiprās ģimenēs, arī viņas dzimtā, gadu desmitiem ejot, dalītas bēdas un prieki, pārdzīvotas kara šausmas, krātas daudzu vēsturisku notikumu liecības, bet par visu vairāk - atmiņas, kas tagad ir pats lielākais dārgums.

Rasmas Zušas dzimtas stāsts sākas turpat Lazdukalna pagastā, netālu no Tikaiņiem. Saviem vecākiem – mammai Martai Rudukai (dzimusi Žeiviniece) un tētim Jānim Rudukam - viņas bija vien divas meitas – Rasma un Biruta, taču nu plašais dzimtas koks saplaucis tiktāl, ka abu māsu saimes var saukt par vienām no kuplākajām savā apkārtnē. Un kā nu ne, ja par abām kopā ir deviņi bērni! Ja vēl pieskaita otrās pusītes un mazbērnus, kopā sanāks pie trīs desmitiem vistuvāko cilvēku vienuviet. Taču kuplās dzimtas pamats noteikti ir abu vecāki – Marta un Jānis Ruduki.

Izdzīvot palīdzēja zināšanas
Rasma secina, ka viņas dzimtas sievietes visos laikos bijušas stipras, uzņēmīgas un enerģiskas. Un vismaz dažas labas rakstura īpašības viņa noteikti mantojusi no abām vecmammām – gan Olgas, kas bija Martas mamma, gan tēva Jāņa mammas Viktorijas. Vecmamma no tēva puses Rasmai palikusi prātā kā ļoti ticīgs cilvēks, savukārt Žeivinieku vecmāmiņa Olga, kuru ģimenē visi dēvēja par mīļo mammīti, par sevi vienmēr teikusi - mana baznīca ir manā sirdī. Rasma viņu savās atmiņās un sirdī paturējusi kā ļoti gaišu un labsirdīgu sievieti. Tieši pateicoties viņai, ģimenei paveicās un Žeiviniekus savulaik neizsūtīja uz Sibīriju. “Vecmamma piedzīvojusi arī krievu valdīšanas laikus, kad skolā bija aizliegums runāt latviešu valodā. Skolnieki, kurus pieķēra to darām, saņēma sodu - viņiem bija jānēsā uz kakla uzkārta tāfele. Par laimi, Olga bija spējusi apgūt krievu valodu un diezgan labi prata izteikties krieviski. Tā bija mūsu dzimtas lielākā veiksme, pateicoties kurai ģimeni neizsūtīja. Mūsējie palika dzimtajā pusē, bet ļoti daudzus skāra lielais izsūtīšanas vilnis, no kura vairums mājās tā arī nepārnāca,” stāsta Rasma.

Galvenais bija skoloties
Kā daudziem, kas piedzīvojuši kara laikus, arī Rasmas vecākiem liktenis bija diezgan sūrs un smags. Taču, pateicoties uzņēmīgajai mammai Olgai, kura uzskatīja, ka bērniem jāiegūst pēc iespējas labāka izglītība, Martai bija iespēja pilnveidoties un skoloties. Vienu brīdi viņa mācījās Balvu ģimnāzijā, tad skolā Kārsavā. “Ko tikai vecmāmiņa nedarīja, lai bērni iegūtu izglītību! Uz Ļeņingradu veda tirgot ābolus un ar zirgu mēroja tālo ceļu uz Kārsavu, lai skolas internātam, kurā dzīvoja un mācījās mamma, atvestu malku,” atminas Rasma.
Zināšanas Marta ieguva un vienu gadu pat nostrādāja Ičas pamatskolā par skolotāju. Tas bija sirdij tīkams un mīļš darbs, taču izglītības trūkuma un politisko apsvērumu dēļ viņa to vairs nevarēja turpināt. Tad kādu laiku Rasmas mamma strādāja sava ciema pasta nodaļā, kur arī satika nākamo vīru Jāni. Vārds pa vārdam, tuvējo ciemu jaunieši atrada kopīgu valodu un drīz vien dzēra kāzas. Rocība tajos laikos nebija tik liela, kā vēlētos, tāpēc lielas svinības izpalika. Pēc tam, kad Marta no Žeivinieces bija kļuvusi par Ruduku, viņa ar vīru pārcēlās uz Jāņa vecāku mājām. Atšķirībā no daudziem citiem, Jāņa senči bija diezgan turīgi, jo viņiem piederēja gruntīgas lauku mājas ar kārtīgu riju, klēti, šķūni, piedarbu un saimniecību, kurā darba netrūka nevienam. Gāja laiks, Martai un Jānim piedzima vecākā meita Rasma, pēc tam pasaulē nāca arī Biruta. Kad abas ģimenes atvases jau bija paaugušās līdz pusaugu vecumam, vecāki Lazdukalna pusē iegādājās paši savas mājas, kuras tagad Rasmas bērni sauc par savu dzimtas īpašumu.

Viens otram stiprais balsts
Arī Rasma, tāpat kā jaunākā māsa Biruta, izskolojās, ieguva izglītību un kopā ar otro pusīti - vīru Ludi - pamazām vien novija savu ģimenes ligzdiņu. 1974.gadā pasaulē nāca Rasmas un Luda Zušu pirmais dēls Viesturs, pēc gada un trīs mēnešiem piedzima Vilnis, 1978.gadā - meita Violeta, pēc tam arī dēls Jānis un vēlāk dvīņu puikas Mārtiņš un Pēteris. Šķita, kur vēl labāk – kupla sešu bērnu ģimene, kurā pieci dēli un pa vidu - meitiņa peciņa. Taču liktenis nebija tik labvēlīgs, un pēc divus gadus ilgas cīņas Zuši palika bez jaunākā dēla Pēterīša… Vēl tagad Rasma īsti nezina, kas toreiz notika. Puikas nāca pasaulē slimnīcā. Viss bija kārtībā, jo bērnu māsiņa vēl priecājās par abiem brašuļiem piebilstot, ka jau pēc trīs dienām laimīgā mamma ar abiem varēs doties mājās. Pa vidu bija svētdiena, un pēkšņi viss mainījās. Pēterīti no slimnīcas izrakstīja tikai pēc pāris mēnešiem, pēc kā sekoja divi moku pilni gadi. Dēliņa aiziešana tai saulē bija smags trieciens visai ģimenei, bet īpaši Rasmas mammai Martai, kura visiem mazbērniem bija kā acuraugs. Pēc notikušā viņa caurām dienām gulēja gultā, skatījās griestos un vienkārši klusēja. Bet vēlāk kādās no savām piezīmēm rakstīja,- ar notikušo var samierināties, bet aizmirst zaudējumu – nekad... Taču kopīgiem spēkiem ģimene tomēr tika pāri šīm sāpēm, saņēmās un dzīvoja tālāk, jo viņiem taču bija vēl pieci bērni, kuri arī prasīja rūpes un uzmanību. 2011.gadā viņsaulē aizgāja arī Rasmas vīrs Ludis. Tagad viņas lielākais balsts, prieks un lepnums ir četri dēli un meita, kā arī trīs mazmeitas un vienīgais mazdēliņš. Mārtiņš ieguvis pirmā līmeņa augstāko jurista palīga izglītību un strādā Rīgā policijā, Jānis dzīvo un strādā Jelgavā, Violeta ir skolotāja Eglainē, Vilnis ir zemnieks, kurš saimnieko mammas dzimtajās mājās Lazdukalnā, savukārt vecākais dēls Viesturs iegādājies mežus, tos apsaimnieko un katru brīvo brīdi labprāt izmanto, lai dotos medībās.

Visa pamatā - smags darbs
Cik vien Rasma atminas savus vecākus, viņi vienmēr smagi strādājuši. Kādu laiku mamma bija kontrolasistente kolhozā, bet pēc tam abi ar vīru sāka nodarboties ar lopkopību, lai meitām nav jāpiedzīvo trūkums. Bet, lai darbs veiktos raitāk un valdītu dzīvesprieks, mājās bieži skanēja kāds meldiņš. “Mūsu mammītei, tāpat kā viņas abām māsām, bija ļoti skaista balss - ne velti Žeivinieku meitas tuvākā un tālākā apkaimē sauca par lielām dziedātājām. Prātā palikusi kāda maza ainiņa - viņa slauca govis, bet es, maza būdama, uzkāpusi uz taburetes, cītīgi klausījos dziesmas vārdos: “…man patīk magones ar ziediem tumši sārtiem, un pēc tam jau pati dziedāju līdzi,” atminas Rasma. Taču mīlestība uz mūziku nebija vienīgā, jo mamma arī ļoti skaisti zīmēja. Diemžēl vairs nav saglabājušies Martas jaunības dienu zīmējumi ar teju visu ģimnāzijas skolotāju portretiem, kurus cītīgā skolniece paguva uzzīmēt mācību starplaikos. Tie, kuri šos mākslas darbus redzējuši, apgalvo, ka jaunajai meitenei bija nepārprotams talants.
Tikai tās gaišākās un labākās atmiņas par saviem vecākiem un vecvecākiem ir arī Rasmas māsai Birutai Duļevskai, kura dzīvo Rugājos. Ar mīļumu sirdī viņa vienmēr atminēsies vecmāmiņu Olgu, kura nekad nevienu mazbērnu no mājām nepavadīja bez ciemakukuļa. “Viņa ar vectēvu Jāni bija pats labestības un vienkāršības iemiesojums. Atceros, ka promejot Olga mums vienmēr rokās iespieda zemeņu zaptes burciņu un piekodināja,- bērniņi, šitā zaptīte ūdenī nešķīst. Tā jāēd ar maizīti un pienu,” stāsta Biruta. Neskatoties uz smago likteni un sūro darba ikdienu, vecmāmiņa vienmēr prata saglabāt sevī cilvēcīgumu un labestību vienam pret otru. Iespējams, tādēļ, ka dzīvē pārcietusi daudz skumju un smagu brīžu, Olga no šīs pasaules aizgāja vieglā nāvē – kā juzdama aiziešanu no dzīves, vakarā nomazgājās un uzģērba tīru naktskreklu.
Tagad, kad arī mammītes vairs nav šai saulē, Rasma bieži atceras viņas atmiņu stāstus un nožēlo, ka tos neienāca prātā pierakstīt un dokumentēt. Pārsvarā tās bija atmiņas par kara laiku. Tiesa gan, vairāk ne par vāciešiem, kā varētu domāt, bet par tā dēvētajiem sarkanajiem, kuri daudzām vietējām ģimenēm atnesa nelaimi. Rasma vēl tagad atceras stāstus par viņu nežēlību, kad vienkārši tāpat varēja nošaut cilvēku, noraut no viņa zābakus, uzvilkt sev kājās un mierīgi turpināt iesākto ceļu. Tā tas toreiz notika. Prātā palicis arī viens no mammas viedajiem sapņiem. Tas bija pirms 1949.gada marta izvešanas, kad Marta vēl strādāja vietējā ciema pasta nodaļā. Kādā naktī viņa nosapņoja, ka pie pasta mājas ap visu māju saliktas egles. Pēc pāris dienām pie šīs pašas mājas, atspiedušies pret tās sienām, asarām acīs stāvēja vietējie iedzīvotāji, kurus izveda uz Sibīriju. Un tas vairs nebija sapnis.
Taču, pēc Rasmas mammas teiktā, Tikaiņu puses iedzīvotāji no briesmīgajām kara šausmām daudzmaz tika pasargāti, jo karaspēks virzījās gar Pokrotu, līdz ar to mazāk skāra attālākos ciemu iedzīvotājus. Kara šausmas un šāviņi secen gājuši arī pēdējām Žeivinieku dzimtas mājām, kuras šobrīd atrodas Rasmas jaunākās māsas - rugājietes Birutas Duļevskas - valdījumā. Savukārt dzimtās mājas Lazdukalnā neviens negrasās atstāt nebūtībā. Gluži otrādi – Rasmas dēls Mārtiņš nolēmis ar laiku mēģināt tās atjaunot.

Pāri visam - pedagogu gēns
Skaties, kā gribi, bet, pētot dzimtas radurakstus, nākas secināt, ka visās dzimtas paaudzēs Žeiviniekiem stiprākais bijis pedagogu gēns. Lai arī Rasmas mamma Marta par skolotāju nostrādāja vien gadu, viņai šis darbs bija sirdij tuvs un mīļš. Domājot par savu nākamo profesiju, šaubu nebija arī pašai Rasmai. Viņai tik ļoti patika rakstīt sacerējumus, ka bija skaidrs kā diena – jāstājas filologos. Acīmredzot izvēle bijusi pareizā, jo Rasma Zuša darbam pedagoga profesijā atdevusi visu savu mūžu un joprojām turpina skolot nākamās eglainiešu paaudzes. Mammas pēdās gājusi arī Rasmas un viņas vīra Luda vienīgā meita Violeta, kura savu sirds aicinājumu atradusi sporta skolotājas profesijā. Starp citu, ar savu otro pusīti viņa iepazinusies, tieši pateicoties sportam, jo Ainārs arī ir sporta skolotājs. Vēl interesants ir fakts, ka arī Rasmas dēla Viļņa dzīvesbiedre Sarmīte ir bērnudārza audzinātāja - tātad pedagoģe.

Laimes formula – mīlestības spēks
Visbiežāk par savām saknēm cilvēki sāk nopietnāk interesēties, sasniedzot zināmu briedumu, kad pašiem aug bērni, kad zaudēti vecvecāki un vecāki. Nāk apjausma, ka nav vairs kam pajautāt, kas bija tas onkulis vai tante, kāpēc viņi bija vai nebija vienā vai otrā frontes pusē gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Būdama skolotāja, kura māca bērniem apzināt savas dzimtas saknes un veidot dzimtas koku, Rasma atzīst, ka par sevi jāsaka tāpat kā tai teicienā par kurpnieku, kurš ir bez kurpēm. Darbs pie senču radurakstu izpētes iesākts, taču darīt vēl ir ko. Viņa vairākkārt sevi pieķērusi prātojam,- kas tad ir tas viņu stiprais, lielais dzimtas spēks? Rasmasprāt, tā ir mīlestība: “Mēs ar māsu augām ļoti lielā mīļumā, un es domāju, ka tas cilvēkam dod spēku visam mūžam. Tieši tā ir laimes un veiksmes formula. Arī mūsu – abu māsu bērni – auguši ļoti saticīgi un draudzīgi. Ja vien kādam vajadzīga palīdzība vai atbalsts, tūlīt visi ir klāt. Un ir tik labi un silti ap sirdi, to visu redzot. Nekad neesmu sūrojusies, ka pietrūkst milzu bagātības vai kā cita, jo taisnība ir teicienam, ka bagāts nav tas, kuram ir daudz, bet kuram pietiek. Mūsu ģimenes un dzimtas lielākā bagātība ir bērni un mazbērni, kuri pie katras izdevības izmanto iespēju pabūt mājās.”

Jaunākais ar vecāko
Pagājušais gads Rasmas Zušas dzīvē bija īpašs, jo dēls Mārtiņš svinēja kāzas un pasaulē nāca Mārtiņa un sievas Ketijas pirmais mazulis – dēls Marks. Līdz ar to tagad Marks izpelnījies visjaunākā dzimtas pārstāvja titulu. Pavisam nesen Rasmas mājās Lazdukalnā kuplā ģimenes un draugu pulkā nosvinēta mazdēla pirmā dzimšanas diena. “Viņš mums ir ļoti enerģisks un zinātkārs puika, kuram patīk visu kārtīgi izpētīt. Ļoti priecājos par brīžiem, kad mazdēls mani apciemo,” atklāj Rasma.

Klusā aizraušanās – dzejas rakstīšana
Neskatoties uz lielo aizņemtību, Rasma atrod laiku arī savām sirds nodarbēm. Jau 35 gadus viņa ir Beņislavas etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja un kopš pašiem pirmsākumiem darbojas Lazdukalna deju grupā “Tonuss”. Taču bez tā visa iedvesmas brīžos labprāt raksta dzeju, kas apkopota arī dzejoļu kopkrājumā. Pēc mammītes aiziešanas aizsaulē tapis veltījuma dzejolis viņai, arī vienīgajai meitai Violetai, savukārt etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Velga Smoļaka sakomponējusi mūziku Rasmas dzejas vārsmām un ansambļa sievas šo dziesmu iedziedājušas diskā. Vēl Rasma var lepoties ar faktu, ka viņa ir Eglaines himnas, kuru sakomponējusi Regīna Čudarāne, vārdu autore. Lūk, dzejolis, ko Rasma Zuša veltījusi Latvijai.

Manai Latvijai
Ko pirmo atceros, kad saku vārdu tavu?
Ar zāļu nastu plecos vecmāmiņu,
Ar mīļu dziesmu māti savu
Un mazās rokās grāmatiņu.
  To silto pasauli, tās drošās mājas,
  No kurām devos tālu pasaulē,
  Tā mana Latvija, kur mazās kājas
  Reiz brida pureņotā tērcītē.
Man ēnu deva cārmūška pie loga,
Tā sauca putnu pulkus baroties,
Tik salda, salda likās rūgtā oga,
Ar putniem kopā ejot mieloties.
  Ap mājām sārtie priežu stāvi,
  Kā sardzē stājušies pie mums,
  Un katrai dienai savu dziesmu
  Dod balto bērzu šalkojums.
Ak, Latvija, tu mana zeme!
Viss mūžs tev vienai veltījums.
Tik vien - par bērniem svešās malās
Lai asaras nav jālej mums.

Katrā paaudzē pa Jānim
Pētot Žeivinieku dzimtas radurakstus, atklājušies interesanti fakti. Viens no tiem vēsta, ka šajā dzimtā teju katrā paaudzē atrodams kāds Jānis. Rasmas bērniem abi vectēvi bija Jāņi, Rasmas vectēvu sauca Jānis, turklāt šajā skaistajā un latviskajā vārdā Rasma nosaukusi arī vienu no saviem dēliem. Arī viens no māsas Birutas mazdēliem ir Jānis.
Vīri - jaunāki par sievām
Trīs paaudzēs Žeivinieku dzimtā vīri bijuši jaunāki par sievām. Olgas un Martas vīri bija jaunāki par sievām, un arī Martas meitas Birutas Duļevskas vīrs ir nedaudz jaunāks.
Katrā otrajā paaudzē - dvīņi
Lasot vai dzirdot dzimtu stāstus, bieži vien tiek minēts, ka dvīņi dzimst katrā otrajā paaudzē. Izrādās, tā arī ir. Dvīņu puikas piedzima Rasmas un Birutas vecmāmiņai Olgai Žeiviniecei, savukārt Olgas meitai Martai dvīņu nebija. Nākamajā paaudzē dvīņu puikas piedzima abām Martas meitām – gan Rasmai, gan Birutai. Tiesa gan, liktenis visām dzimtas sievietēm nebija tik labvēlīgs, jo gan Rasmas vecmammai Olgai, gan pašai Rasmai vienu no dvīņu puikām nācās guldīt zemes klēpī.

Kopā pārvar visas bēdas
Droši vien grūti atrast dzimtu, kurai dažādās paaudzēs secen gājušas traģēdijas. Izņēmums nav arī Žeivinieki. Rasmas un Birutas mamma Marta piedzima kuplā ģimenē ar prāvu bērnu pulciņu – saviem vecākiem viņi bija seši bērni - 4 meitas un 2 dēli, no kuriem viens nomira, vēl būdams mazs puika. Ārsts bija atteicies svētdienas dienā braukt apskatīt sasirgušo puisēnu, un nākamo dienu Paulis vairs nesagaidīja. Viņš nosmaka...
Vēl viena traģēdija ģimeni piemeklēja 1949.gadā, kad nelaimīgas sakritības dēļ nošāva Martas jaunāko māsu Annu, kura bija izmācījusies par medmāsu. Tolaik Marta strādāja ciema pasta nodaļā, un Anna devās apciemot māsu darbavietā. Atpakaļceļā viņa uz Krampiņu ceļa sastapa pazīstamus puišus, kuri iznāca no meža apsveicināties. Protams, viņi nebija nekādi mežabrāļi. Viens no puišiem bija nozaudējis dokumentus, tādēļ pieņēmis lēmumu uz laiku patverties mežā, taču kādam citam ar to pilnīgi pietika. Un ja vēl pa vidu pagadījās kāds nodevējs… Anna patrāpījās ceļā iznīcinātāju brigādēm, kuras cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, un nelaimīgas sagadīšanās dēļ viņu nošāva. Tuviniekiem zināms vien tas, ka Annu nāvīgi ievainoja, asiņojošu ielika kravas mašīnā, bet ceļā uz Rugājiem jaunā meitene nomira. Kur atrodas viņas mirstīgās atliekas, joprojām neviens nezina. Pēc lielās nelaimes Rasmas vecmamma Olga krustu šķērsu izstaigāja tuvējās apkaimes mežus, bet kapavietu tā arī neatrada.
Mīklainos apstākļos gāja bojā arī viens no diviem Martas brāļiem - Jāzeps, kurš bija aizsūtīts dienēt uz Gruziju. Līdz dienesta beigām atlika vien dažas nedēļas, kad tuvinieki saņēma skaudru ziņu - Jāzepa vairs nav starp dzīvajiem, jo viņš izdarījis pašnāvību. Protams, tam neviens neticēja, jo Martas brālis tā sapņoja par brīdi, kad varēs doties uz mājām. Lazdukalna pagasta Dekšņu kapos uzstādīts Žeivinieku dzimtas piemineklis, kurā lasāms arī Annas un viņas brāļa Jāzepa vārds. Tiesa gan, viņu mirstīgās atliekas nav guldītas šajā kapsētā - Annas kapavieta joprojām nav zināma, bet Jāzeps apbedīts Gruzijā.

Kas plūks uzvaras laurus?

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 16 Augusts 2018 15:37

Otrdien pie Balvu ezera noslēgsies Balvu novada čempionāts pludmales volejbolā, kurā četrās grupās (meistarklasē, sieviešu, tautas, veterānu) šogad zelta medaļas savā īpašumā kāro iegūt 160 sportisti. Balvu Sporta centra vadītājs Edgars Kaļva spriež, ka šī gada čempionāts ir īpaši spraigs. “Kā nu ne, ja katrā posmā piedalās vairāk nekā 25 komandas,” viņš secina.

Pagalmā ciemojas simpātiska draudzene

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 16 Augusts 2018 15:34

Laikrakstā “Vaduguns” ik pa laikam publicējam ziņas, kad ugunsdzēsēji un glābēji saņem izsaukumus, kuru galvenie varoņi ir visiem mums labi zināmie rāpuļi – čūskas. Piemēram, bijuši gadījumi, kad čūska ierāpojusi aptiekas telpās Balvu pilsētā. Šo otrdien līdzīgu gadījumu piedzīvoja arī kādas privātmājas iedzīvotāji Balvu pilsētas Steķintavā, kur piemājas siltumnīcu bija apciemojusi un tur, omulīgi saritinājusies, saulītes gaismā gozējās zalktis. Šoreiz ugunsdzēsēju palīdzība gan nebija nepieciešama, arī ilgi uzturēties pagalma teritorijā rāpulim neizdevās. Lai arī skaļi šņākdama un brīdinādama netuvoties, mājas saimnieks cilvēkiem nekaitīgo radībiņu viesmīlīgi paņēma rokās, pateicās par atrāpošanu ciemos un nogādāja ārpus pagalma – tuvāk čūskas dabiskajai dzīvošanas videi.

Kritums sasniedzis 40 procentus

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 16 Augusts 2018 15:32

Šosezon kulšanas darbi Latvijā sākušies vidēji par divām nedēļām ātrāk nekā iepriekšējos gados. Ziemāji jau nokulti, bet ar vasarājiem mūspusē vēl nogaida. Graudu pieņemšanas punkts darbojas arī tepat kaimiņos – Gulbenē, kur filiāle atvērta vienam no lielākajiem Latvijas graudu pārstrādes uzņēmumiem. “Vaduguns” sazinājās ar AS “Dobeles  dzirnavnieks” valdes priekšsēdētāju Kristapu Amsilu, kurš raksturoja lauka produkcijas kvalitāti un apjomus.

Pedagogi iejūtas muižnieku lomās

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 13 Augusts 2018 16:04

Skolu brīvlaiks tuvojas noslēgumam, un pēdējos aktīvās vasaras atpūtas brīžus izmanto arī Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas (BPVV) pedagogi, kuri 7.augustā Gulbenes pilsētā notikušajā “Muižnieku turnīrā” pārstāvēja Balvu muižu. Turnīra dalībnieki Inga Kaļva, Laura Zujāne, Ēriks Kanaviņš, Valija Kanaviņa, Aigars Noviks un Intars Koļcovs, piedaloties septiņās disciplīnās, izcīnīja trīs godalgotas vietas, kā arī saņēma balvu “Skaļākā komanda”.