Piedzimt Latvijai (28.11.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Viens pats mājās

Statistika ir nepielūdzama. Tā nākas secināt, apkopojot dzimtsarakstu nodaļu sniegtos datus par aizvadītajos gados reģistrētajiem jaundzimušajiem, kā arī mirušo un laulību skaitu. Laukos cilvēku kļūst arvien mazāk – dzimušo joprojām ir mazāk nekā mirušo, bet jaunie pāri pēc kāzām nereti dodas prom un savus bērnus laiž pasaulē lielpilsētās vai pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Kas nepieciešams ģimenēm, kuras paliek dzīvot laukos, un kāpēc katru gadu to tur paliek arvien mazāk? Aktivitātē “Viens pats mājās” dodamies pie ģimenēm visā Latvijā, kuru bērns ir vienīgais vai viens no diviem gada laikā reģistrētajiem jaundzimušajiem pagastā, kā arī uzrunājam dzimtsarakstu nodaļu vadītājus. Šoreiz ciemojāmies Kurzemē.

Cerība dzimst tur, kur dzimst bērni

Ventspils novada pagasti, līdzīgi kā citi Latvijā, jau gadiem ilgi sastopas ar būtiskām demogrāfiskajām grūtībām – arvien vairāk jauno cilvēku izvēlas dzīvot pilsētās, pametot laukus un meklējot darba iespējas un dzīves kvalitāti lielākos centros. Tas savukārt negatīvi ietekmē ne tikai novada iedzīvotāju skaitu, bet arī kopējo sociālo un ekonomisko dzīvi. Par šo un citiem izaicinājumiem, kā arī iespējamiem risinājumiem saruna ar Ventspils novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Santu Šēniņu.

Darbs dzimtsarakstu nodaļā ir interesants un atbildīgs. Kā un kad nonācāt šajā amatā?

– Dzimtsarakstu nodaļā sāku strādāt 2013.gadā, kad uz noteiktu laiku aizvietoju bērniņa gaidīšanas atvaļinājumā esošu Ventspils pilsētas dzimtsarakstu nodaļas darbinieci. Atsaucos kursabiedrenes piedāvājumam, pieņēmu šo izaicinājumu un jau pirmajā nedēļā pie sevis nodomāju, – ai, ai, ai, kur esmu nokļuvusi! Šī sfēra man bija kaut kas jauns, jutu bijību pret šo, manuprāt, nozīmīgo un svarīgo amatu, jo dzimtsarakstu nodaļas darbinieks savā ziņā ir klātesošs no pirmā līdz pēdējam ierakstam. Vienīgais vienojošais faktors visās manās līdzšinējās darbavietās bija tas, ka ikdienā strādāju ar cilvēkiem. Neilgi pirms aizvietošanas termiņa beigām bērniņa gaidīšanas atvaļinājumā devās arī Ventspils novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, kura savukārt piedāvāja turpināt darbu viņas prombūtnes laikā. Pieņēmu šo piedāvājumu ar prieku. Man patika šis darbs, kas vairāk vai mazāk ir pozitīvs, ja neskaita miršanas reģistrācijas gadījumus. Dzīve tā iegrozījusies, ka no šī gada atkal esmu Ventspils novada Dzimtsarakstu nodaļā, kur pildu vadītājas pienākumus. Tā kā novada nodaļa mums ir maza, amatu apvienošanas kārtībā strādāju arī par Popes un Puzes pagasta saimniecības vadītāju.

Atceraties savās pirmās vadītās laulību ceremonijas?

– Atceros gan. Tas notika tālajā 2013.gadā. Neapgalvošu, ka tas bija pirmais pāris, bet pirmais spilgtākais gadījums – noteikti. Protams, kā visiem iesācējiem šajā jomā, arī man sākumā bija mazliet bail. Nodaļas vadītāja prakses nolūkos mani sākumā aicināja pavērot viņas vadītās ceremonijas, bet pēc tam ieteica sākt ar mazajām ceremonijām, kas notika tikai ar lieciniekiem vai lieciniekiem un vecākiem. Amizantais pāris, kas palicis atmiņā, bija vairs ne pašos jaunības gados. Pienāca noliktais kāzu laiks, iegāju ceremoniju zālē un skatos: viņi – četratā, ar lieciniekiem, mēteļos un somas līdzi (ārā bija auksts, februāra mēnesis). Mums ir maza ģērbtuvīte, kur piedāvāju novilkt virsdrēbes, uz ko viņi noteica, – nē, nē, meitiņ, gan būs labi. Un tā šo pāri arī sarakstīju – mēteļos un ar somām pie kājām. Liecinieki līdzi bija, ‘jā’ vārdu viens otram deva – viss kārtībā. Starp citu, šis bija viens no retajiem pāriem manā praksē, kurš kļuva par sievu un vīru, nevelkot viens otram pirkstā laulību gredzenus.

Kas Jūsu darbā ir pats skaistākais, kas – vissarežģītākais?

– Man pašai skaistākais šķiet tieši jaunās dzīvības – bērniņa – reģistrēšana. Pat laulības lieku otrajā plānā. Bet, ja runājam par sarežģīto, neteikšu, ka tas ir sarežģīti, bet reizēm galvassāpes tomēr sagādā. Tā ir sadarbība ar kāzu rīkotājiem, kas pēdējā laikā kļuvuši par diezgan pieprasītu modes tendenci. Dzimtsarakstu nodaļu darbinieki ir oficiālas amatpersonas, bet daži no šiem kāzu rīkotājiem (protams, ne visi) iedomājas, ka mēs esam šova elements viņu kāzu plāniņā. Pāris reizes esmu piekāpusies, lai jaunajam pārim nesabojātu dienu, jo par plānotāju kāzu aktivitātēm uzzinu tikai laulību dienā. Pēc dažām tādām ne visai veiksmīgām pieredzēm jaunajiem pāriem stingrāk piekodinu, ka mēs neesam ne teātra darbinieki, ne aktieri vai dalībnieki no kāzu plānotāja šova. Laulību ceremonija ir nopietns, juridisks pasākums. Vēl viens diezgan sāpīgs jautājums izbraukuma laulību ceremonijās ir galda tēma. Pirms ceremonijas jaunajiem stāstu, ka viņiem būs svarīgs dokuments – laulību reģistrs, kuram arhīvā jāglabājas 100 gadus, kuru vēlāk varēs pētīt viņu pēcnācēji. Tādēļ viņi nedrīkst dzimtsarakstu nodaļas darbiniekam priekšā nolikt puķēm paredzētu galdiņu, uz kura var uzlikt tikai puķu podu, kā tas gadījās kādās laulībās. Situācijas ar laulībām mēdz būt dažādas, un ar tām visām ir jāprot tikt galā. Piemēram, reiz, dodoties uz laulību vietu viesu namā, kas atrodas dziļi mežā, apmaldījos. Konkrētajā teritorijā arī sakari nekādi. Kaut kā tomēr sazinoties, norunājām, ka es nekustēšos no vietas un gaidīšu, kad mani atradīs vedējtēvs (liecinieks), kurš norīkots mani aizgādāt līdz viesu manam. Ierodoties vedējtēvs nosmēja, – ko gan nevar atrast mežā!? Pat ceremonijas vadītāju!

Cilvēki gan uz bērna, gan laulību reģistrāciju joprojām nāk ar trīcošu sirdi – kā uz atbildīgu pasākumu?

– Uz bērniņa reģistrāciju – nē, savukārt jaunajam pārim noteikti kāzu dienā daudz lielāks satraukums, nekā tad, kad viņi nāk rakstīt pieteikuma iesniegumu. Pēc pārtraukuma, atsākot darbu dzimtsarakstu nodaļā, redzu dažādus gadījumus. Piemēram, bija situācija, kad uz dzimtsarakstu nodaļu vienam no laulājamajiem līdzi bija atnākusi mamma, kura noteica toni. Saprotu, ka tā otra puse tomēr jutās mazliet neērti. Bet cilvēks, kuram bija līdzi mamma, diemžēl neiesaistījās un nepateica, – mammu, ja tu gribi ar mums kopā atrasties, vari apsēsties un pagaidīt, kamēr visu nokārtosim. Arī tā mēdz būt.

Kā pēdējo gadu laikā mainījusies dzimtsarakstu nodaļas loma mazā novadā?

– Pienākumi joprojām tie paši, tikai mēs novada dzimtsarakstu nodaļā apkalpojam mazāku cilvēku skaitu, nekā pilsētas nodaļā. Zinu, ka lielajās pilsētās dzimtsarakstu nodaļu darbinieki, piemēram, nenodarbojas ar personas dzīvesvietas reģistrāciju. Mēs to darām.

Kā šobrīd izskatās Ventspils novada demogrāfijas aina? Mazāk bērnu un mazāk laulību jau ir ierasta ikdiena?

– Diemžēl man jāteic, – jā. Kaut gan negribu apgalvot, ka šis samazinājums ir ļoti krass. Ventspils novads savā ziņā ir atšķirīgs no citiem, jo Ventspils pilsētā atrodas divas dzimtsarakstu nodaļas – Ventspils pilsētas dzimtsarakstu nodaļa un arī Ventspils novada dzimtsarakstu nodaļa. Ja tā var teikt, tad savā ziņā nedaudz esam konkurenti. Mūsu novada izvietojums ir tāds, ka Ventspils pilsēta no visām pusēm cilvēkiem ir izdevīgākā piekļūšanas vieta. Visas lielākās darīšanas (tas būtu ārsta vai kādas iestādes apmeklējums) iedzīvotājiem pārsvarā ir Ventspilī, tādēļ cilvēkiem dota brīva izvēle bērniņa dzimšanu, laulības vai miršanas faktu reģistrēt pilsētas vai novada dzimtsarakstu nodaļā. Nezinu, kādēļ tas tā izveidojies, bet ļoti daudz cilvēku pat nezina un neiedomājas, ka Ventspils pilsētā ir arī Ventspils novada Dzimtsarakstu nodaļa, kurā var vērsties.

Uz sava galda ieraugot statistikas datus par kārtējo mēnesi, nav sajūta, ka iedegusies “sarkanā lampiņa”, kas brīdina par nākotni?

– Ir skumīgi redzēt, kad kādā mēnesī reģistrēto mirušo ir krietni vairāk nekā jaundzimušo. Tāda mēneša, kad mazuļi vispār nav piedzimuši, novadā nav. Bet, kā jau iepriekš minēju, daudzi reģistrē dzimšanu pilsētas nodaļā, un tad sanāk, ka kādā mēnesī novada dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens bērniņš, bet tomēr deklarēts un ģimene dzīvo Ventspils novadā. Protams, salīdzinot dzimstību ar mirstību, skaidri redzama tendence, ka mirušo ir vairāk par dzimušajiem. Taču šāda situācija vērojama ne vien pie mums, Ventspils novadā, bet visā Latvijā.

Kādi, Jūsuprāt, ir svarīgākie iemesli, kādēļ dzimstība visos Latvijas reģionos turpina kristies?

– Manuprāt, pats svarīgākais iemesls ir darbavietu trūkums. Ja nav darba, ģimenes ar bērniņiem izvēlas vai nu doties dzīvot kaut kur citur, vai savas atvases ved uz bērnudārziem un skolu tur, kur strādā – uz Ventspili vai mums tuvāko Talsu pilsētu. Līdz ar to skolas paliek tukšākas un daudzas nākas slēgt. Bet citādi dzīvošana pie mums ir ļoti patīkama. Esam viens no mežiem bagātākajiem novadiem, te ir svaigs gaiss un skaista daba – tāpat kā pie jums, Latgalē. Bet, atgriežoties pie dzimstības jautājuma, gribu teikt, ka tas ir kā apburtais loks – nav darba, nav skolu, nav bērnu. Pirms daudziem gadiem, tāpat kā visu Latviju, arī Ventspils novadu skāra lielais izbraukšanas bums, kad cilvēki devās uz ārzemēm. Arī tagad deklarēto personu ir vairāk nekā uz vietas dzīvojošo. Piemēram, šobrīd populārs ir medicīniskais tūrisms, kura dēļ cilvēki nedeklarējas savā mītnes zemē.

Vai Jums atmiņā ir kāds īpašs stāsts – dzimšana, laulības, kas spilgti raksturo novada cilvēkus?

– Nezinu, vai tas raksturo tieši novada cilvēkus, bet 2013.gadā, kad laulību ceremonijā vēl obligāti vajadzēja lieciniekus, bija cilvēki, kuri vēlējās mazas, klusas, mierīgas laulības, nevis pompozas svinības ar limuzīnu un citām ekstrām. Man bijušas ļoti skaistas un sirsnīgas laulības pašu tuvāko cilvēku lokā mājas pagalmā zem simtgadīgiem ozoliem, kur pāris atnāca basām kājām linu tērpos. Atceros gadījumu, kad bija divi pāri, kuri nāca viens otram kā liecinieki, un arī paši laulājās. Viens no šiem pāriem dzīvoja ārzemēs un, ja nemaldos, ceremonijā bija saģērbies austriešu tautastērpos. Vēl spilgtā atmiņā palikuši brālis un māsa, kuri viens otram gāja vedējos. Arī viņu otrās pusītes dejoja tautasdejas, tādēļ uz ceremoniju visi ieradās, saposušies latviešu tautastērpos. Tas bija fantastiski skaisti un atmiņā paliekoši. Reizēm idejas, kādas ir jaunajiem, pārsteidz. Citi, saskatījušies filmas, izdomā, ka bērniņiem jānes laulību gredzeni. Bet bērniņi, kā zināms, mēdz būt dažādi. Manā pieredzē bija gadījums, pēc kura tagad jaunajiem iesaku ņemt vērā visu, kas saistīts tieši ar gredzenu nešanu. Iedomājieties – mazs, skaists puisītis uzvalciņā, galvā hūte, rokās paliktnītis ar gredzeniem. Atveras durvis, un pēkšņi viņš savu pazīstamo cilvēku vidū ierauga daudzus svešos un vēl mani – svešu tanti priekšā. Protams, apkārtējie visvisādi mēģināja viņu pierunāt izdarīt, kas jādara. Bet tas nebija viegli. Tādēļ jaunajiem vienmēr saku, – ja gredzenus nesīs bērniņš, rēķinieties, ka viņš tos var arī neatnest. Tādam gadījumam jābūt arī rīcības plānam B vai arī kādam citam jāparūpējas par gredzeniem. Un vēl ir tāda nianse, ka kāzās parasti piedalās arī bērniņi, kas jau paši skrien. Protams, laulību ceremonija neilgst ne stundu un ne divas, bet, kā jau zinām, mazuļi ir dažādi – daudzi nevar mierīgi nosēdēt uz vietas, un tad vai nu vecvecāki, vai radi sāk šos maziņos pieturēt. Tādos brīžos arī saku, – neturiet viņus, lai skrien! Tas viss būs mazāk pamanāmāks un mazāk traumējošāks, nekā noturot ar varu. Mana pārliecība ir, – labāk lai skrien un spēlējas ar mammas plīvuru, kleitu vai dekoriem, nekā raud. Tad mazulis nelaimīgs un visi pārējie – arī.

Kas visvairāk iepriecina, reģistrējot jaunu dzīvību mazā novadā? Nav sajūta, ka katrs jaundzimušais ir kā maza uzvara?

– Viennozīmīgi tā ir uzvaras sajūta un priecīgs notikums. Kā jau iepriekš runājām, katra bērniņa nākšana pasaulē ir tas nākamais ķēdes posms. Tādās reizēs pie sevis priecīgi prātoju, – cik labi, skolā būs vēl viens bērniņš, skola saglabāsies un viss notiks. Šādā brīdī gribas domāt par priekšdienām.

Ko pašvaldība vai valsts varētu darīt, lai jaunās ģimenes izvēlētos palikt novadā?

– Radīt darbavietas. Kad tuvojas vēlēšanas, savās partiju programmās attīstību un ražošanu sola gan Saeimas, gan pašvaldības deputātu kandidāti. Taču pieredze liecina, ka kopš 2013.gada, kad sāku strādāt dzimtsarakstu nodaļā, darba jautājuma ziņā nekas nav mainījies. Kad likvidējās kolhozi un paju sabiedrības, kur visiem bija, ko darīt, mums bija vairāki uzņēmēji, gruntīgas zemnieku saimniecības, kuras attīstīja gan graudkopību, gan lopkopību, darbojās gateri. Cilvēkiem bija darbs. Bet pamazām, pamazām tas viss apstājās. Un tagad mums atkal jāatgriežas pie tā apburtā loka – nav darba, nav ģimeņu, nav skolu, bērnudārzu, un cilvēki aizplūst.

Vai novadā vērojamas kādas pozitīvas vēsmas – jaunpienācēju ģimenes, pāri, kuri atgriežas?

– Mums ir gan ģimenes, kuras atgriezušās no ārzemēm, gan svešas ģimenes, kuras pārceļas uz Ventspils novadu, paliek te un dzīvo. Katram tas atgriešanās stāsts noteikti ir savādāks. Lai arī strādāju pagasta pārvaldē, vairs nav spēkā kārtība, kad katram jaunatnācējam jānāk uz pagasta pārvaldi reģistrēt, piemēram, dzīvesvietu, tādēļ bieži vien tikai pēc laika uzzinām, ka mums ir jauns iedzīvotājs. Citreiz cilvēki, kuri norīkoti darba jautājumos uz Ventspili, bet nevēlas dzīvot pilsētā, labāk izvēlas lauku teritoriju. No mums līdz Ventspilij ir tikai 36 km – nav nemaz tik tālu.

Kas motivē turpināt darbu laikā, kad cipari statistikas ailītēs kļūst arvien mazāki?

– Vienalga, cik cipari lieli vai mazi, tiem cilvēkiem, kuri dzīvo Ventspils novadā, mūsu pakalpojums ir vajadzīgs. Ir pieprasījums arī pēc atkārtotām apliecībām (dzimšanas, laulību, miršanas). Dažiem tās ir nozaudētas, bet lielākoties dažādas iestādes neatzīst PSRS laikā izdotās apliecības, jo šāda savienība vairs nepastāv. Tas ir īpaši aktuāli ārzemēs dzīvojošiem. Vēl viens no pieprasītiem pakalpojumiem ir izziņu izsniegšana no arhīva. Savā laikā tas vairāk bija modes kliedziens, bet šobrīd dzimtas pētīšana kļuvusi ļoti aktuāla. Cilvēki interesējas, nāk un pieprasa dokumentus no senajiem dzimtsarakstu reģistriem un baznīcu grāmatām, kurās informācija ir gan vecajā drukā, gan krievu valodā. Kad strādāju Ventspils pilsētas dzimtsarakstu nodaļā, kurā atrodas arhīvs, man ļoti patika datu meklēšana, un bija tāds gandarījums, kad kādam cilvēkam izdevās atrast svarīgu informāciju! Bet jāsecina, ka par seniem laikiem bieži vien ziņas ir visai skopas, taču tai pat laikā arī interesantas. Pētot baznīcu grāmatas, atklājās kāds fakts, ka ģimenē, kurā piedzima ceturtais bērniņš, visi atnāca uz baznīcu un vienā dienā uzreiz piereģistrēja visas četras savas atvases. Izrādās, varēja arī tā.

Laulāšana ir tikai mazākā aisberga daļa no tā visa, ko ikdienā darāt. Prieka un laimes pilnajiem mirkļiem līdzi arī nāk tie bēdīgie… Nav tā, ka reizēm jābūt arī psiholoģei?

– Visgrūtāk ir tad, kad no dzīves aiziet jauni cilvēki. Diemžēl nesen arī mūsu pagastā aizgāja divas jaunas sievietes. Tad tiešām ir ļoti bēdīgi arī man pašai… Tā kā miršanas reģistrāciju var pieteikt jebkurš, kurš uzņemas apbedīšanu, tad reizēm uz dzimtsarakstu nodaļu nāk nevis tuvākie – vīrs, sieva, brālis, māsa vai bērni, bet znots, vedekla vai citkārt arī apbedīšanas firmas darbinieki. Tad ir arī mazliet vieglāk. Bet cilvēka aiziešana, protams, vienmēr ir skumjš gadījums…

Ko Jūs vēlētos pateikt jaunajiem pāriem, kuri domā, vai veidot ģimeni tieši šeit – Ventspils novadā?

– Droši nāciet – gaidīsim! Šobrīd jaunajiem ir tik daudz un skaistu izvēles iespēju, neatkarīgi no gadalaika. Arī ziemā var sarīkot ļoti skaistu laulību ceremoniju, un nemaz nav jābūt lielām svinībām, lai tās izdotos. Kā jau minēju, atmiņā paliekošākās ir tās mazās, sirsnīgās. Tagad likums ļauj kļūt par sievu un vīru arī divatā, bez lieciniekiem, ko daudzi pāri arī izmanto. Savā dzimtsarakstu nodaļu darbinieču lokā mēs šādas laulības mēdzam saukt par kabineta laulībām. Reizēm jaunie tās izvēlas sarīkot savās mājās vai citā viņiem īpašā vietā, bet lielākā daļa, protams, atnāk tikai parakstīt dokumentus. Jau ierasts, ka nedēļu pirms laulībām vienmēr cenšos ar jauno pāri sazināties, un tad viens no maniem jautājumiem ir, vai gredzentiņi būs? Un tad jaunie parasti samulst, – kā? Nu, protams, būs! Vai tad var bez gredzeniem? Protams, var! Nevienā likumdošanas aktā nav norādīts, ka obligāti jābūt laulību gredzeniem. Savukārt, kad pāri raksta iesniegumu laulībām, viņiem stāstu, ka līgavai baltai kleitai arī nav obligāti jābūt. Taču cilvēki, kuri nolēmuši savienot savas sirdis un veidot ģimenes, parasti atnāk sapucējušies, līgava – ar mazu pušķīti pat tad, ja tās ir tikai kabineta laulības divatā. Daudzi pāri savu izvēli reģistrēt laulību divatā pamato ar to, ka viņu vecāki ir citas paaudzes cilvēki, kuriem svarīgi šādā īpašā brīdī aicināt tuvākus un tālākus radus. Un tad jāprāto, – ja aicina vienus, tad nevar neaicināt otrus. Bet šiem jaunajiem tas nav vajadzīgs, viņi to negrib, savukārt vecāki nesaprot šo situāciju. Bijuši arī pāri, kuri nesen ieradušies Ventspils novadā uz dzīvi un nevienu te nepazīst. Viņi atnāk, divatā sarakstās un ir laimīgi, piebilstot, – mēs esam viens otram.

Darbs ar cilvēkiem prasa daudz enerģijas. Kas Jums sniedz atpūtu pēc grūtas darba dienas vai nedēļas?

– Mani mīļie mazbērniņi, par kuriem esmu ļoti lepna. Protams, ir bagātākas vecmāmiņas par mani, bet šobrīd mani ir pieci mazbērniņi, no kuriem pats mazākais nācis pasaulē tikai septembrī. Savu brīvo laiku cenšos veltīt viņiem. Četri mani mazbērni dzīvo tepat Puzes pagastā, viens – Ventspilī, bet es priecājos, ka viņi vēl joprojām grib omu, jo laiks ir tik īss un tik ātri paiet. Savu brīvo laiku cenšos izmantot, cik vien iespējams, lai pabūtu ar mazbērniem kopā. Tas mani dara laimīgu. Vēl prieku un mieru gūstu mežā, pie jūras un dārzā.

Būs darbs, būs cilvēki. Ventspils novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Santa Šēniņa atzīst, ka valsts mērogā demogrāfija ir viena no svarīgākajām šī brīža problēmām, kas prasa risinājumu. “Diemžēl lauki iztukšojas, jaunie aizbrauc, un tā tas notiek ne vien Vidzemē, Zemgalē un Latgalē, bet arī Kurzemē. Lai šo situāciju glābtu, būtu vajadzīga pareiza valstiska pieeja,” uzskata S.Šēniņa.

Priecīgi par katru, kurš paliek laukos

Katra bērniņa piedzimšana ir zīme, kas dod cerību un ticību, ka, neskatoties uz izaicinājumiem, dzīve var turpināties. Taču šis brīdis ir arī atgādinājums par demogrāfijas problēmu, kas kļūst arvien aktuālāka, jo ar katru aizbraukušo jaunieti, ar katru tukšo māju pagasts kļūst klusāks un nākotne ir apdraudētāka. Tukuma novada Zemītes pagastā 2024.gadā pasaulē nāca vien divi mazuļi. Bet katra no šīm ģimenēm, kurā piedzimis bērns, ir viens no simboliem, kas liek ticēt, ka vēl ir iespēja atgriezt lauku dzīvotspēju, ja vien būs apstākļi, kas mudinās jaunās ģimenes palikt un audzināt bērnus šajā mierīgajā, bet tik ļoti vajadzīgajā vidē.

Zemītes pagasta iedzīvotāju Anetes un Jāņa Salmiņu otrais bērniņš – meitenīte – nāca pasaulē Ventspils slimnīcā 2024.gada 31.janvārī pulksten 16.05. Jaunie vecāki atzīst, ka mazulītes dzimšana bija ļoti gaidīts brīdis visiem. “Grūtniecības vidū, otrajā sonogrāfijā, uzzinājām, ka būsim vecāki meitiņai. Tā kā mājās mums ir dēls Eduards, kuram jau astoņi gadi, protams, par šo ziņu ļoti priecājāmies. Sākumā gan nemaz nevēlējos, lai mums pasaka, kas gaidāms, bet daktere netīšām izpļāpājās. Ja tā sanāca, tad sanāca. Bet man jau bija nojauta, ka būs meita, kaut gan abas grūtniecības noritēja diezgan viegli un bez sarežģījumiem. Turklāt arī brīdī, kad vēl nezinājām gaidāmā mazuļa dzimumu, bet sākām domāt par vārdu, puišu vārdi prātā nemaz nenāca. Beigās tētis Jānis izdomāja, ka meitiņu sauks par Annu, un arī ģimene par šo lēmumu vienbalsīgi nobalsoja ‘par’,” atklāj jaunā māmiņa.

Lauki iztukšojas – tā ir skarbā realitāte

Anete stāsta, ka pirmais aizbraukšanas vilnis Zemītes pagastā notika jau pirms padsmit gadiem, kad no pagasta uz Ālandu salām devās ļoti daudz iedzīvotāju. “Mūsējiem bija izveidojusies laba sadarbība ar ālandiešiem. Sākumā aizbrauca pie viņiem pastrādāt, bet pēc laiciņa jau pārcēlās uz dzīvi pavisam. Arī mana māsīca ir aizbraukušo skaitā. Tiesa gan, viņa tur apprecējās, turklāt vēl ar latvieti. Ņemot vērā, ka tajā laikā pagastā nemaz nebija tik daudz cilvēku, toreiz devās projām diezgan daudz iedzīvotāju,” stāsta Anete. Viņa teic, ka vēl joprojām jaunieši, kuriem ārvalstīs ir kāds no vecākiem vai māsas un brāļi, daudz nedomājot, pieņem lēmumu aizbraukt. Un, viņasprāt, iemesli tam ir dažādi. Nenoteiktība un situācija pasaulē, arī karš Ukrainā, kas ļoti ietekmējis jauno cilvēku skatījumu uz dzīvi, pasauli un tajā notiekošo. Turklāt jau ierasts, ka mūsdienās cilvēki pirmajā vietā liek karjeru un ceļošanu. “Saprotu, ka sākumā viņiem liekas, – ai, bērns pagaidīs. Un tad, kad paliek 30 gadi un vairāk, kad šķiet, ka beidzot abi gatavi kļūt par vecākiem un atnākusi sapratne, ka patiešām to vēlas, tad varbūt vairs viss nesanāk pēc plāna. Situācijas ir ļoti dažādas. Varbūt mēs ar vīru vēlētos arī trešo mazuli, bet mums abiem jau tomēr ir nedaudz pāri 30 gadiem, un vēl tā neveiksmīgā pieredze, kamēr tikām pie meitiņas... Traucē arī neziņa par to, kādā pasaulē pašiem būs jādzīvo pēc desmit un vairāk gadiem un kādā dzīvos mūsu bērni. Bet ikviens vecāks, kā mēs zinām, savām atvasēm vēl tikai to vislabāko. Šie ir tie iemesli, kādēļ mums tik slikti ar demogrāfiju. Bet to, kā būs, nevaram ne zināt, ne paredzēt,” spriež divu bērnu māmiņa.

Ja būs vēlme strādāt, darbs atradīsies

Ar šo gadu Zemītes pagastā skolas vairs nav. Agrāk bija vidusskola, tad to samazināja līdz 9 klasēm, pēc tam – līdz sešām, bet tagad skolas ēkā palicis bērnudārzs, kas apvienots ar kaimiņu pagastu. Un ar visu to pirmsskolas izglītības iestādē ir tikai padsmit bērni, kaut gan, kā stāsta Anete, pēdējos gados bērnudārzā bērnu bija vairāk nekā skolas 6.klasē. Taču, neskatoties uz lauku iztukšošanos, nav tā, ka jaunajiem nav darba. Anete ir pārliecināta, – ja cilvēkam būs vēlme strādāt, viņš iespēju atradīs kaut vai pie vietējiem zemniekiem un saimniekiem. “Cik zinu, pie mums ir cita problēma. Darbs ir, bet nav, kam to piedāvāt. Daudziem ir problēmas ar nelāgajiem ieradumiem, kā dēļ saimniekiem grūti atrast labu un uzticamu darbinieku. Tepat, 15km attālumā, ir Tukums, daudzi nodarbināti tur. Pirms meitiņas nākšanas pasaulē pati strādāju Talsos, lielā kokapstrādes un mežizstrādes uzņēmumā, savukārt vīrs Jānis ir celtnieks,” skaidro divu bērnu māmiņa.

Vienmēr bijusi svarīga māju sajūta

Anete atzīst, – lai arī daudzi apkārtējie agrāk vai vēlāk pieņem lēmumu pamest Latviju, jo, kā zināms, šobrīd dzīvošana mūsu valstī nebūt nav viegla, viņas ģimene šādu jautājumu nav pat apspriedusi. “Man vienmēr bijusi svarīga māju sajūta. Lai arī esam deklarējušies Zemītes pagastā, šobrīd ar ģimeni dzīvojam Talsos, bet pie vīramātes uz Zemītes pagastu braucam diezgan bieži. Un, aizbraucot pie viņas, man nekad nav bijusi tā sajūta, ka tur neesmu bijusi 2-3 nedēļas. Savukārt, kad atbraucu uz Talsiem, nejūtos, ka esmu bijusi projām. Gan vienā, gan otrā vietā man ir mājas. Šķiet, arī dēlam būtu grūti svešā valstī, jo viņš tik ļoti pieķēries laukiem un omei,” spriež jaunā sieviete.

Dzīve nav nemaz tik vienmuļa

Nereti sabiedrībā izskan frāze, – ko tad laukos darīt, tur jau nekā nav! Taču Salmiņu ģimene tam nepiekrīt, jo, piemēram, Zemītes pagastā dzīve nav nemaz tik vienmuļa, kā varētu šķist. Ir tautas nams, kurā notiek koncerti un dažādi pasākumi, svētkos rīko radošās darbnīcas gan bērniem, gan pieaugušajiem, ir iespēja noskatīties jaunākās kinofilmas. Anete ir pārliecināta, ka jebkurā vietā daudz kas atkarīgs no cilvēka, un Zemītē viņiem paveicies, jo par kultūru atbild ļoti uzņēmīga un enerģiska kultūras darba organizatore. “Daudzreiz esmu domājusi, ka Rīga noteikti nav domāta man, jo laukos dzīve rimtāka. Nesaprotu, kur tie cilvēki lielpilsētā skrien – tā drūzma un satiksme nemaz nevilina. Labāk dzīvojam ārpus Rīgas, kur kopā ar ģimeni brīvajā laikā varam doties vienā no mūsu mīļākajām nodarbēm – izstaigāt dabas takas. Piemēram, uz Pētera ezera dabas taku aizbraucam vismaz divas reizes, apmeklējam kinoteātri Talsos. Zemīte mums ar vīru ir dzimtā puse – esam ne tikai viena pagasta, bet arī viena ciema iedzīvotāji. Visu dzīvi viens otru pazinuši un zinājuši, skolā mācījušies, kaut gan atzīšos, ka no skolas laikiem Jāni īpaši neatceros. Kad aizgāju mācīties uz Kandavu, Jānis sāka man rakstīt sociālajos tīklos. Sazvanījāmies, satikāmies, un tā mums izdevās izveidot ģimeni, kurā jau ir divi bērni,” teic Anete.

Vai demogrāfiju Latvijā vēl var glābt?

Šis ir jautājums, uz kuru šobrīd daudzi meklē atbildes. Anete prāto, ka diezin vai tas ir izdarāms, jo tad dzīves līmenim jābūt daudz augstākam. Viņa piekrīt, ka apsveicams ir Latvijas ilgais bērna kopšanas atvaļinājums, kāda nav nekur citur Eiropā, jo tur jau pēc pāris mēnešiem jāatgriežas darbā un jāatstāj zīdainis auklītei. Šobrīd viņa nespēj iedomāties, kā tas būtu. Arī palielināt bērnu naudu, dzimšanas pabalstus, Anetesprāt, noteikti nebūtu risinājums, jo to steigsies izmantot nelabvēlīgās ģimenes. “Nesen lasīju Labklājības ministrijas paziņojumu, kurā teikts, ka turpmāk aizbildņu ģimenes saņems krietni vairāk. No vienas puses, tas, protams, ir apsveicami, bet no otras – noteikti neveicinās dzimstību. Bērni nonāks ģimenēs, kur viņi atkal būs naudas dēļ. Tas tāds apburtais loks. Cilvēki mirst, bērni nedzimst, bet iedzīvotāju skaits dramatiski samazinās. Parasti Talsu avīzē paskatos, cik katru mēnesi bērniņi piedzimuši un cik cilvēku aizgājuši mūžībā. Un tā starpība ir ļoti milzīga. Ja kādreiz bērnudārzā bija jāstājas rindā, tikko kā bērniņš piedzimis, tad mūsu Annu pieteicu šogad maijā un jau pēc nedēļas saņēmu atbildi, ka vieta ir. Grupiņā šobrīd ir tikai seši bērni. Lūk, tā ir mūsdienu realitāte. Bet tai pat laikā jāpriecājas par ikvienu, kurš gatavs dzīvot, strādāt un veidot ģimeni laukos. Latvija jau nav tikai Rīga. Latvija esam mēs visi,” teic divu bērnu mamma Anete.

Salmiņu ģimene pilnā sastāvā. Anetes un Jāņa meitiņa Anna pērn bija viena no diviem jaundzimušajiem Zemītes pagastā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/2071648506910344