Piedzimt Latvijai (21.11.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Viens pats mājās

Statistika ir nepielūdzama. Tā nākas secināt, apkopojot dzimtsarakstu nodaļu sniegtos datus par aizvadītajos gados reģistrētajiem jaundzimušajiem, kā arī mirušo un laulību skaitu. Laukos cilvēku kļūst arvien mazāk – dzimušo joprojām ir mazāk nekā mirušo, bet jaunie pāri pēc kāzām nereti dodas prom un savus bērnus laiž pasaulē lielpilsētās vai pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Kas nepieciešams ģimenēm, kuras paliek dzīvot laukos, un kāpēc katru gadu to tur paliek arvien mazāk? Aktivitātē “Viens pats mājās” dodamies pie ģimenēm visā Latvijā, kuru bērns ir vienīgais gada laikā reģistrētais jaundzimušais pagastā, kā arī uzrunājam dzimtsarakstu nodaļu vadītājus.

Šoreiz ciemojāmies Aizkraukles novadā, kas pēc administratīvi teritoriālās reformas atrodas Zemgales plānošanas reģionā.

Jaunā paaudze demogrāfijas uzlabošanai ir zaudēta

Saruna ar Aizkraukles novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju OLITU STICERI, kura šajā darbavietā strādā jau 36 gadus.

Kāda ir dzimstības statistika Aizkraukles novadā?

– 2024.gada deviņos mēnešos piedzima 129 bērni (71 ārpus laulības), bet šajā pašā laikā šogad – 82 (36 ārpus laulības). Šāda negatīva dzimstības tendence ir arī iepriekšējos gados, kas nozīmē, ka katru gadu novadā kļūst par vienu, divām bērnudārza grupiņām mazāk. Uz visa šī fona tiek slēgtas arī skolas. Tikmēr 2024.gada deviņos mēnešos nomira 352, bet šogad – 371 cilvēks. Runājot par noslēgto laulību skaitu visā novadā, pērn deviņos mēnešos bija 137 laulības, bet šajā pašā laikā šogad – 103. Arī te vērojama lejupslīdoša līkne.

Ņemot to visu vērā, kādas sajūtas pārņem, ikdienā ejot pa Aizkraukles ielām? Tās kļuvušas klusākas vai, gluži pretēji, dzīve turpina kūsāt?

– Ir divējādas sajūtas. Pilsētā vairs nav ļoti lielu uzņēmumu, kuri iznīka līdz ar kolhoziem un padomju laikiem. Vienlaikus netrūkst gan lielpilsētu cienīgu tirdzniecības centru, gan arī mazu, jauku bodīšu. Līdz ar to piedāvājums ir, jautājums tikai, cik tas viss iedzīvotājiem izmaksā. Kas attiecas uz dzīvības garu, iedzīvotāju, tostarp bērnu skaits, protams, ir samazinājies. Piemēram, 1935.gadā notika tautas skaitīšana, kas parādīja, ka tagadējā Aizkraukles novada Zalves pagastā bija 1675 cilvēki, bet 2025.gadā – 670 iedzīvotāji. Savukārt, piemēram, Vietalvas pagastā šogad dzimuši trīs bērni, bet 1935.gadā bija 24 jaundzimušie. Jāteic, iedzīvotāju skaits samazinās galvenokārt tā iemesla dēļ, ka nav pamata, uz kā būvēt ģimenes.

Vai valsts un pašvaldība par mums pietiekami nerūpējas?

– No skopa vēl var izlūgties, bet ko tu no nabaga paņemsi? Vienlaikus gan jāuzsver, ka Aizkraukles novads uz pārējo Latvijas pašvaldību fona nav tas nabadzīgākais. Mums ir arī uz attīstību ieinteresēti deputāti, tostarp opozīcija. Tajā pašā laikā esam nonākuši situācijā, kad visi runā par bērnu dzemdēšanu, bet, vai zināt, cik lielu naudas summu saņem ģimene par trīs bērniem? 225 eiro mēnesī! Protams, ir apliecības karte “Goda ģimene”, kas ir valsts atbalsta programma ģimenēm ar trīs vai vairāk bērniem vecumā līdz 18 gadiem. Ar šo karti vislielākās atlaides ir sabiedriskā transporta pakalpojumiem. Tomēr, bērniem augot, nepieciešami arvien lielāki finanšu līdzekļi. Un, ja, piemēram, mamma nevar atrast darbu vai arī nevar strādāt, jo laiku aizņem bērnu audzināšana, tad par kādu bērnu dzemdēšanu var būt runa? Šādā gadījumā izaudzināt vairākus bērnus iespējams tikai tad, ja ģimenē vīrietis ir ļoti situēts. Un kāds ir atalgojums Latvijas novados? Vai ar šādu algu var nodrošināt savas vajadzības pienācīgā līmenī? Šajā sakarā rodas arī vienmēr aktuālais mājokļa jautājums. Vai vecāki ar savām mazajām algām var iegūt kredītu dzīvokļa iegādei? Bet, ja kredīts potenciāli varētu tikt akceptēts, vispirms bankai jāpārskaita pirmā naudas iemaksa. Un tad, kad jāsāk maksāt ikmēneša kredīta maksājums, cik lieli naudas līdzekļi ģimenei paliks pāri, lai bērniem nopirktu ēdienu, samaksātu par elektrību un izdarītu visu pārējo? Latvijā visgrūtāk dzīvot jaunām ģimenēm ar diviem bērniem, jo kā tad gādāt par trešo atvasi, ja viens no viņiem jau guļ pie viena sāna, bet otrs – pie otra sāna. Būs jātaisa jauna gulta, bet par kādiem līdzekļiem?

Runas par ģimenes vērtībām skan skaisti vārdos, bet ne reālos darbos?

– Mums ģimenes vērtības ir zudušas. Neviens taču nedzīvo mucā un netiek barots pa spundi, un redz, cik pārpildīti sociālie tīkli ar bildēm no tāliem ceļojumiem, dārgām un skaistām mašīnām. Vai to visu negribas arī tā dēvētajai parastajai tautai? Gribas! Bet mūsdienās latiņa, kā būtu jādzīvo, pacelta ļoti augstu, kas neatbilst iedzīvotāju reālajām iespējām. Jāpiebilst, ka Aizkraukles novadā labi strādā sociālais dienests, tomēr pabalsti dzīves situāciju var uzlabot senioriem, bet ne jau jaunajām ģimenēm ar bērniem. Nepieciešamas darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu. Nevēlos teikt, ka situācija ir bezcerīga, bet mūsu valstī valdībai ir tendence sabojāt jebko, ko vien var.

Sarunas laikā ieminējāties arī par mediju atbildību attīstības jautājumos.

– Mūsu vietējā laikrakstā “Staburags” bija raksts par to, ko pašvaldība dara, lai vietējiem iedzīvotājiem sniegtu palīdzību. Kāda jauna dāma, reaģējot uz šo publikāciju, uzrakstīja apmēram šādu lepnu komentāru: “Strādāju Rīgā, bet manā dzimtajā, mīļajā pagastā nonāk mani nomaksātie nodokļi. Tomēr tagad savu dzīvesvietu deklarēšu galvaspilsētā, jo Aizkraukles novads bērnu pabalstos izmaksā tik mazu naudas summu, ka man ir kauns!” Tikmēr citi oponēja, jautājot, vai bērni tiek dzemdēti naudas dēļ? Manuprāt, medijiem, tostarp reģionālo laikrakstu žurnālistiem, šādos gadījumos vajag izlasīt pie raksta publicētos komentārus un sagatavot savu viedokli. Kāpēc jāpublicē problēmraksti, kas ir saistoši daudziem iedzīvotājiem, ja pēc tam mediju darbs pie konkrētā jautājuma iztirzāšanas apstājas un tālāk nekas vairs netiek pētīts? Ja nav resursu pētnieciskajai žurnālistikai, tad varbūt jāizmanto tā dēvētā revolveržurnālistika?! Šajā sakarā labs piemērs ir žurnāliste un publiciste Elita Veidemane, kura, vienkārši runājot, ar pirkstu iebaksta un norāda uz kādu problēmu un no atbildīgajiem cilvēkiem prasa skaidrojumu. Manuprāt, medijiem vairāk jāpievērš uzmanība konkrētās problēmas turpmākajai attīstībai.

Vidi, kādā dzīvojam un dzīvosim (ar bērniem vai tukšiem laukiem), veidojam visi kopā. Kas šajā kontekstā jādara valstij un kas – iedzīvotājiem?

– Valstij jānolaižas līdz sapratnei par reālo situāciju un jāsamazina plānošana visās sfērās daudzus gadu desmitus uz priekšu. Tā vietā jārisina aktuālie jautājumi, no kuriem daudzas problēmas uzgrūstas uz pašvaldības pleciem. Vaina ir izpildvarā jeb valdībā, jo augša pilnībā nesaprot to, kas notiek lejā. Savukārt iedzīvotājus, tostarp topošos vecākus un jaunās ģimenes, aicinu saprast savu dzimtu nozīmi un spēku, jo bez tā nevarēsim uzbūvēt stipru latviešu tautu un nāciju. Nesaku, ka mums visiem jāvelk kājās pastalas un jādodas dziedāt un dejot, bet daudziem mūsu senču pieredze un tradīcijas vairs nav svētas. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teikusi, ka esam diženi un raženi, bet, manuprāt, mēs gluži vienkārši vairs neprotam būt laimīgi. Mēs gaidām piecus tūkstošus eiro lielu algu, bet nereti nespējam priecāties par to, ka mums ir veseli bērni. Visa pamatā ir gadu simtiem koptas vērtības. Ja to nebūs, tad Latvijai nebūs arī nākotnes – nedz ar iedzīvotājiem pilnu lauku, nedz arī lielu ģimeņu ar bērniem.

Un kādu saredzat Aizkraukles novada nākotni?

– Mēs varam runāt par ticību, cerību un mīlestību, no kā vissvarīgākā ir mīlestība, bet, ja visa Eiropa, Ķīna un Japāna runā par demogrāfisko krīzi, Latvija nebūs tas tīģeris, kas atklās kaut ko jaunu un šo jautājumu atrisinās. Vai domājat, ka bērni, kuri šobrīd redz, ka mammas nav mājās, tētis strādā melnu muti, nav iespējas aizbraukt ekskursijā atpūsties un kopumā pietrūkst līdzekļu normālai ģimenes uzturēšanai, pēc piecpadsmit gadiem dzemdēs savus bērnus? Nē, tā nebūs. Un tā tas turpināsies līdz brīdim, kamēr pašreizējiem skolas vecuma bērniem netiks ieaudzināts, ka ģimene, tēta un mammas kopā būšana, ir liela laime. Mēs, vecāka gadagājuma cilvēki, varam mēģināt šo problēmu mazināt un bremzēt, bet uzskatu, ka kopumā esošā jaunā paaudze bērnu dzemdēšanai un straujai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai nākotnē ir zaudēta. Skatīsimies uz lietām reāli.

Patīk arhīvu darbs. Jautāta, kas ir lielākais gandarījums un kas sagādā skumjas darbā, Aizkraukles novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Olita Sticere stāsta, ka jebkuram darbiniekam, kurš uzsāk strādāt dzimtsarakstu nodaļā, visskaistākais šķiet laulību reģistrēšanas pasākums – gara, balta kāzu kleita, visapkārt laimīgi cilvēki… “Protams, ir arī skumji mirkļi, jo dzimtsarakstu nodaļā viss notiek tāpat, kā dzīvē. Man vissaistošākais ir arhīvu darbs, kad, piemēram, pēc dzimtas pētnieku lūguma varu atrast informāciju par kāda cilvēka dzimtas līkločiem. Šādā veidā sniegta palīdzība rada ne tikai ļoti lielu gandarījumu, bet informācijas meklēšana arhīvos ļauj arī atrast un labot dažādas kļūdas,” pieredzē dalās Olita Sticere.

Saprot, ka ir uz pareizā ceļa

Aizkraukles novada Zalves pagasta Sproģos dzīvo JĀŅA un DIĀNAS ZANU ģimene. Tajā aug ne tikai deviņgadīgā ESTERE, bet arī mēnesīti jaunā ANNIJA, kura šogad ir vienīgais jaundzimušais bērniņš šajā pagastā.

Ļoti svarīgs ir finansiālais atbalsts

Jānis un Diāna uzsver, ka ģimene un bērni ir vērtīgākais, kas ar viņiem noticis. “Nekad nevarējām iedomāties, ka mums nebūs bērnu. Zemapziņā vienmēr ticēju, ka esmu meiteņu mamma, un tas arī piepildījās! Jaunākā meita Annija ir vienīgais šogad dzimušais bērniņš Zalves pagastā, bet Estere mācās 3.klasē, ir skolas ansambļa un deju kolektīva dalībniece, kā arī apmeklē sporta skolu. Katra meitas uzstāšanās un sasniegumi mācībās dara mūs bezgala lepnus. Esam sapratuši, ka esam uz pareizā ceļa un darām kaut ko patiešām labu,” gandarīti par savām atvasēm ir jaunie vecāki.

Viņi piebilst, ka dati par to, cik maz novadā piedzimst bērniņu, ir ārkārtīgi nepatīkami. Runājot par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, jaunie vecāki uzsver, ka svarīgs tieši finansiālais aspekts. “Protams, bērniņi nerodas pabalstu dēļ, taču tam ir liela nozīme. Piemēram, es ar Jāni (divi strādājoši cilvēki ar regulāriem ienākumiem), plānojot abus bērnus, rūpīgi izvērtējām, vai spēsim savas meitas nodrošināt ar visu nepieciešamo un vēl mazliet vairāk. Jārēķinās, ka bērnu kopšanas laikā māmiņu ienākumi ir krietni mazāki par algu, bet izdevumi – palielinājušies. Vienlaikus atbalsts no mūsu pašvaldības noteikti ir – gan skolēnu autobuss, kas nogādā bērnus divpadsmit kilometrus attālajā skolā, gan arī brīvpusdienas. Turklāt šis atbalsts īpaši būtisks ģimenēm, kurās ir vairāk par diviem bērniem. Jāpiebilst, ka, lai nokļūtu līdz apvienību pārvaldes centram, nepieciešams privātais auto. Ja tā nav, jāpaliek mājās, jo sabiedriskais transports uz šo galamērķi atiet tikai pulksten 7.30. Piemēram, ja bērniem līdz centram jānokļūst brīvlaikā vai vasarā, viņi to izdarīt nevar,” secina Jānis un Diāna.

Uz pilsētu nekad nav rāvušies

Ģimene spriež, ka grūti minēt konkrētas lietas, kā veicināt dzimstību valstī un ko darīt, lai jaunieši paliktu dzīvot laukos, jo tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. “Mūsu gadījumā dzīvojam Jāņa dzimtajā vietā un esam pret dzīvošanu pilsētā. Uz pilsētu – Aizkraukli, Jēkabpili vai Rīgu – braucam, kad ir nepieciešamība. Piemēram, Jānis vairāk nekā desmit gadus strādāja un dzīvoja Jēkabpilī, taču nekad nepieļāva domu, ka varētu tur palikt dzīvot uz visu laiku. Arī es, ja nebūtu darba iespēju, noteikti izvēlētos ikdienā mērot ceļu uz Aizkraukli vai Jēkabpili, bet ne uz šīm pilsētām pārvākties dzīvot pavisam. Ja laukos ir darbs un vēlme strādāt, tad problēmu nav – ir tikai jādara!” nešaubās Diāna. 

Jaunā ģimene arī pārliecināta, ka, turpinoties tikpat sliktai demogrāfiskajai līknei, piemēram, Zalves pagastā tikpat kā vispār nepaliks cilvēku, jo lielākā daļa no pašreizējiem iedzīvotājiem ir cienījamā vecumā. “Jaunās ģimenes ir, bet to ir maz. Šāda situācija ir ne tikai Aizkraukles novadā, bet visā Latvijā. Ja vien novadam būtu vairāk iespēju un līdzekļu, varētu piesaistīt jaunos speciālistus, kuri ar ģimenēm atgrieztos novadā. Kad pagājušajā mēnesī Jēkabpils reģionālajā slimnīcā nāca pasaulē Annija, biju patīkami pārsteigta, cik daudz tur ir jauno ārstu un vecmāšu. Tas, protams, ir Jēkabpils pašvaldības nopelns, kas jaunos speciālistus atbalsta finansiāli – ar stipendijām, studiju maksām un nodrošina dzīvesvietu. Lai vai kā, jauniešiem Aizkraukles novadā vēlam uzņemt pareizo kursu, izdarīt rūpīgas izvēles un sasniegt savus mērķus, jo tikai no mums pašiem atkarīgs, kur savā dzīvē nonāksim. Savukārt jaunajām ģimenēm un topošajiem vecākiem vēlam nebaidīties no izaicinājumiem un pārmaiņām, ko nes mazulīša ienākšana ģimenē. Lai daudz bērniņu!”

Stipra ģimene. Jautāti, vai izaudzināt bērnus mazpilsētā ir grūtāk nekā lielpilsētā, Zanu ģimene ir vienisprātis, ka tā tas nebūt nav. “Saredzam daudzas labas lietas, kas ir mazpilsētā. Piemēram, skolā, kurā mācās Estere (attēlā – pa vidu) ir daudz un dažādu ārpusklašu nodarbību un pasākumu. Tādēļ mierīgu sirdi varam viņu palaist uz skolu un neuztraukties, jo kolektīvs nav ļoti liels, visi ir savstarpēji pazīstami, turklāt ir apziņa, ka meita ir pieskatīta un drošās rokās. Turklāt mums blakus ir paši tuvākie radinieki, kuri nepieciešamības gadījumā Esteri pieskata. Mazpilsētā viss atrodas ļoti tuvu. Pa darbavietas loga redzu meitas skolu un zinu, kad viņa caur parku jau nāk pie manis. Vai lielpilsētā tas viss būtu iespējams?” teic Diāna.

Svētīti audzināt četrus bērnus

Latvijā netrūkst iedzīvotāju, kuri sapņo kādudien pārcelties no mazpilsētas uz galvaspilsētas centru. Tomēr tas nav stāsts par ILVARA un INGAS JERMACĀNU ģimeni, kuri 2021.gada vasarā mēroja ceļu pilnīgi pretējā virzienā – no Rīgas sirdī esošā dzīvokļa devās uz Ilvara vecāku mājām Aizkraukles novada Vietalvas pagastā, kas atrodas gandrīz pašā tālākajā nostūrī no novada centra.

Ko Jums nozīmē ģimene un bērni?

INGA: – Tā ir mana pati lielākā bagātība! Ģimene ir vieta, kur cilvēks var justies drošs, pieņemts, mīlēts un tāds, kāds viņš ir. Man mana ģimene ir arī spēka un miera avots, kur vienmēr rodams atbalsta plecs, kā arī vieta, kur rodas mūsu kopīgie svētki un ikdienas mazie brīnumi – sarunas pie saimes galda, joki un smiekli, brīvdienu piedzīvojumi, klusie un ne tik klusie vakari. Ik dienu priecājos redzēt, cik katrs no mūsu bērniem ir atšķirīgs, kā viņi aug, mainās, atklāj pasauli un kā šajā procesā maina un māca arī mūs – pieaugušos. Kopā ar viņiem mēs mācāmies pacietību, radošumu, spēju priecāties par mazām lietām, kā arī drosmi un zinātkāri. Bērni atgādina, cik nozīmīgs ir katrs mirklis. Viņu acīs pasaule ir plaša un iespējām pilna, un tieši tas iedvesmo mani censties būt labākai, laimīgākai un mīlošākai.

ILVARS: – Es par ģimeni runāju arī kā par pamatvērtību valsts un katras dzimtas spēkam. Jūtos patiesi svētīts, ka varu audzināt četrus bērnus. Bērni ietekmē vecākus, vecvecākus un visu, kas ir ap mums. Nekas taču nerūda vīru vairāk, kā viņa paša bērnu radošā ikdiena, vai ne?

Šiem vārdiem nevar nepiekrist, bet par sevi liek manīt arī skaudrā ikdienas realitāte. Kā vērtējat demogrāfisko situāciju Aizkraukles novadā?

INGA: – Kad 2021.gada vasarā pārcēlāmies no Rīgas un apzinājām trīs tuvākos novada bērnudārzus (Vietalvā un Pļaviņās), visos no tiem atteica, jo nebija brīvu vietu, lai uzņemtu mūsu divus bērnus. Tādēļ ļoti priecājāmies, ka blakus esošajā Madonas novada pagasta bērnudārzā bērnus uzņēma ar lielāko prieku, jo tas atradās teju tikpat lielā attālumā, kā mūsu novada tuvākais bērnudārzs Vietalvā (aptuveni seši kilometri). Tobrīd, kad mums atteica Aizkraukles novada bērnudārzos, šķita, ka dzimstība, ja reiz bērniem nav papildus vietu, novadā noteikti ir pietiekama. Turklāt no šiem novada bērnudārziem neesam saņēmuši uzaicinājumu joprojām. Tomēr, kad apskatīju publiski pieejamos datus, tie parādīja, ka 2023.gadā Pļaviņu apvienības pārvaldē piedzima 33 bērni, no kuriem Vietalvā – astoņi (mūsu jaunāko meitiņu Anci ieskaitot). Savukārt 2022.gadā piedzima 35 mazuļi, no kuriem Vietalvā – divi. Tikmēr Aizkraukles novadā kopumā 2022.gadā piedzima 232 bērni, 2023.gadā – 237, bet 2024.gadā – 198 bērni. Tas norāda uz sarūkošu dzimstības tendenci. Vienlaikus pozitīvi ir tas, ka paziņu lokā ir ģimenes, kurās gaidāmi mazuļi, kā arī ir vairākas ģimenes, kurās pašlaik aug pirmais bērniņš. Līdz ar to ir cerība, ka šīs ģimenes paliks Aizkraukles pusē un novada amatpersonas saskatīs nepieciešamību saglabāt izglītības iestādes, it īpaši pirmsskolas un pamatskolas līmeņa. Jāpiebilst, ka jau četrus gadus ļoti novērtējam mūsu trīs bērnu izaugsmi un personāla sirsnīgo attieksmi Madonas novada Sausnējas bērnudārzā. Savukārt jaunākā meitiņa Ance septembrī uzsāka mācību gaitas kopā ar brāli. Tas ir tik brīnišķīgi, ka divgadīgs bērns agrā rītā ar prieku dodas uz bērnudārzu – bez satraukuma un raizēm.

ILVARS: – Redzu, ka mūsu novads nav izņēmums un apliecina visas Eiropas un pasaules pieredzi. Proti, turīgumam ir ļoti maza ietekme uz demogrāfiju, bet sakārtota izglītības iestāžu, transporta un medicīnas iestāžu infrastruktūra vienlaikus ir arī tas, kas vislabāk palīdz attīstīt ģimenes. Ģimeni dibina un attīsta darbspējīgi cilvēki ar nākotnes perspektīvu. Ja es, būdams vīrs, redzu, ka man ir dabiski un ērti kopsolī ar darba gaitām atrisināmas arī bērnu skolas gaitas, tad vajag tikai vismaz vienu perspektīvu darbavietu, lai ģimene augtu. Pat ar nelielu dzīvoklīti var sākt ģimenes attīstību! Līdz ar to uzskatu, ka attīstības mērķu dēļ novada un pagasta galvenais uzdevums ir dāvāt iedzīvotājiem labiekārtotu infrastruktūru. Ja būs sasniedzamas skolas, bērnudārzi un vecākiem tiks ļauts ar pilnu slodzi strādāt perspektīvos amatos, tad būs arī augļi, ar kuriem svētīt savas dzimtas, pagastus un novadus.

Vai, Jūsuprāt, valsts un pašvaldības palīdzība jaunajām ģimenēm ir pietiekama? Kā pietrūkst?

INGA: – Ir vairākas lietas, ko patiesi novērtējam. Latvijā mammām ir lieliska iespēja būt kopā ar saviem mazuļiem līdz pat pusotra gada vecumam, esot apmaksātā prombūtnē no darba, jo zināms, ka vairākās valstīs šis laiks ir ļoti īss. Kā daudzbērnu ģimene ievērojami jūtam dažādus atvieglojumus gan valstiskā līmenī (piemēram, ceļa nodokļa atlaide automašīnām), gan pašvaldību līmenī (atlaides interešu izglītībai un ēdināšanai izglītības iestādēs). Pārceļoties uz laukiem, zinājām, ka pašiem jābūt mobiliem, lai varētu izbraukāt uz darbu un mācību iestādēm, jo sabiedriskais transports ne vienmēr iekļaujas mūsu ikdienas maršrutā. Lauku reģionu pārvaldītājiem, neskatoties uz iedzīvotāju iespējām, joprojām jādomā par sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru – vajadzībām atbilstošu sabiedrisko transportu, izglītības un medicīnas pieejamību. Diemžēl novadu un skolu tīkla reforma apkārtnē nesusi būtiskas izmaiņas. Piemēram, 2016.gadā slēgta Odzienas pamatskola, 2024.gadā – Pērses sākumskola, bet Pļaviņu, Jaunjelgavas un Neretas vidusskolas reformētas par pamatskolām. Protams, dzimstības un iedzīvotāju skaita kritums rada ietekmi uz pieņemtajiem lēmumiem, bet, manuprāt, valsts un pašvaldību iestādes nav tālredzīgas – būtu jādomā, kā piesaistīt jaunas ģimenes ar tām saistošu infrastruktūru, kā atgūt atpakaļ studēt aizbraukušos jauniešus un laukus padarīt pievilcīgus cilvēkiem, kuri tur varētu dibināt savas ģimenes. Neraugoties uz demogrāfisko lejupslīdi, valstiskā līmenī jādomā par ieguldījumiem izglītībā (jāuzrauga izglītības iestāžu tehniskais stāvoklis, jāveido pieejams izglītības iestāžu tīkls reģionos). Tas tādēļ, jo jārēķinās, ka, samazinoties dzimstībai, valsts izmaksas uz katru bērnu Latvijā ievērojami pieaugs. Bērniem jābūt prioritātei valsts līmenī!

ILVARS: – Valsts ieguldījusi daudzu tehnikumu, koledžu un arodvidusskolu attīstībā un to renovācijās, un savās rindās vēlas strauji uzņemt audzēkņus. Tas viss ir saprotami, bet man šķiet, ka daudzas pašvaldības kļuvušas par nedaudz vardarbīgas izglītības reformas upuriem. Proti, līdz šim esam audzināti ar vienkāršu attieksmi – izskolojamies pamatskolā, turpinām savas gaitas vidusskolā, bet pēc tās dodamies apgūt izvēlēto profesiju uz augstskolu. Tā mūsu paaudzēm ir vienkārša un pašsaprotama izglītības iegūšanas struktūra, kurā perspektīvi visu laiku it kā kāpjam augstāk. Tikmēr vecāki, kuri ved savus jauniešus pa kāpnēm uz nākotni, nezina daudzus citus iespējamos izglītības scenārijus, bet bērni tos zina vēl mazāk. Ir taču tik daudz tehnikumu un koledžu, par kurām ir maz pozitīvo piemēru, bet ar šajās izglītības iestādēs iegūto izglītības dokumentu var iestāties kādā no augstskolām. Nepieciešami pozitīvie stāsti, pieredzes un veiksmīgas sadarbības piemēri ar universitātēm, lai jaunieši un viņu vecāki rod uzticību aktuālajai izglītības sistēmai.

Kas, Jūsuprāt, jādara, lai jaunās ģimenes paliktu dzīvot laukos un neizceļotu uz ārzemēm?

INGA: – Būtiskākais ir pieejama infrastruktūra un sabiedrisko pakalpojumu tīkls. Daudziem ir iespēja strādāt attālināti, tāpēc ne vienmēr darbavietu pieejamība ir šķērslis pārcelties uz dzīvi laukos. Sarežģījumi rodas, ja tuvākajā apkaimē vairs nav pieejamas skolas un bērnudārzi, kas jaunajām ģimenēm liek aizdomāties par ģimenes paplašināšanu. Zinu mājas, kurās uz dzīvi Vietalvas pagastā pārcēlušās vairākas ģimenes – tās tur strādā, saimnieko un paplašina savas ģimenes. Būtiski ir saglabāt šiem cilvēkiem pievilcīgu un pieejamu nepieciešamo infrastruktūru. Ja tuvumā esošie mazie bērnudārzi tiks slēgti, tad, piemēram, no Vietalvas vai Sausnējas vecākiem būs jāved savus mazuļus 20 – 30 kilometrus līdz Pļaviņām, Ērgļiem vai pat uz Madonas pusi. Novada amatpersonām jāapzinās, ka novada iedzīvotājiem ir izvēles iespējas, kurā virzienā doties darba vai mācību gaitās, tāpēc būtiska loma ir viņu pieņemtajiem lēmumiem, kas ietekmē iedzīvotāju izvēli.

ILVARS: – Un vienmēr paturam prātā – jo tālāk bērnudārzs no mājām vai darba, jo sarežģītāk paspēt laikus nokļūt pēc bērniem. Tas mūsu ģimenei bija svarīgi, dzīvojot pilsētā, un tieši tikpat būtiski tas ir arī tagad, ikdienas gaitas pavadot laukos. Pieredze liecina, ka arī pedagogi to saprot un zina šos iedzīvotāju izaicinājumus, bet tas ir cilvēcīgas izpratnes līmenī, bet ne finansiāli atbalstītās un saprotamās darba stundās attiecīgajām iestādēm.

Un kā veicināt dzimstību?

INGA: – Būtu izcili, ja valsts līmenī būtu iespējams sniegt atbalstu ģimenēm, neatkarīgi no bērnu skaita. To varētu izdarīt, piemēram, abiem vecākiem piešķirot nodokļu atvieglojumus, un varbūt pat visās darbavietās, ne tikai vienā. Iespējams, bērnu skaitu ģimenēs varētu palielināt arī tad, ja par katru bērnu vecākiem samazinātu pensionēšanās vecumu, jo piecu bērnu slieksnis ar piecu gadu atvieglojumu ir spēkā jau gadiem. 2023.gadā līdzīga iniciatīva jau tika skatīta Saeimā, bet bez panākumiem. Kāpēc gan par katru piedzimušo bērnu pensijas vecumu nevarētu samazināt par gadu? Domāju, tas vairākām ģimenēm dotu iespēju pozitīvāk izvērtēt potenciālu ģimenes pieaugumam.

Vai izaudzināt bērnus laukos ir sarežģītāk nekā lielpilsētā?

INGA: – Mūsu ģimenei bijusi iespēja audzināt bērnus gan Rīgā, gan laukos. Un jāsaka, ka abas vides rada gan savas iespējas, gan arī izaicinājumus. Ir ļoti aplama pēdējā laika tendence vērtēt skolu sniegtās izglītības kvalitāti pēc tās atrašanās vietas vai izmēra, jo personīgā pieredze liecina, ka skolas atrašanās vieta (Rīgā, Pļaviņās vai Madonā) nav kvalitāti noteicošs rādītājs. Svarīgākais faktors izglītības iestādes darbībā, manuprāt, ir cilvēcīgums. Ja cilvēcības pamatprincipam seko gan izglītības iestādes personāls un vadība, gan ģimenes (vecāki un bērni), tad arī savstarpējā sadarbība ir paredzama veiksmīga. Arī laukos ir iespējas bērniem nodrošināt kvalitatīvu un saistošu interešu izglītību, kas šogad atkal pierādījās skolēnu dziesmu un deju svētkos, kur tika pārstāvēti tik daudzi lauku reģioni. Ārpus skolas vides jāizceļ, ka laukos bērniem ir plašas iespējas iepazīt dabu un tās procesus, izdarīt personiskus secinājumus par darbu un tā procesā gūtajiem augļiem.

ILVARS: – Ir mazpilsētas un pagasti, kur izglītības iestādes veido ļoti ciešu savstarpēju sadarbību, bet lielpilsētās mēdz būt izaicinoši pārvarēt attālumus starp treniņu, mākslas, mūzikas, fakultatīvu pulciņu iestādēm un skolām. Man šķiet, ka Rīgā ģimenes bieži spiestas kooperēties, lai dažādās iespējas bērniem apvienotu ar vecāku darba ritmu. Tikmēr laukos kopējā izglītības infrastruktūra ir diezgan blīva.

Kādu saredzat jūsu pagasta un visa Aizkraukles novada nākotni?

INGA: – Manuprāt, ļoti vērtīgas ir izveidotās iedzīvotāju padomes, kā arī iedzīvotāju tikšanās reizes ar novada domes pārstāvjiem. Ar vīru esam Vietalvas pagasta iedzīvotāju padomē, un ar prieku jāsaka, ka Vietalvas iedzīvotāji ir sabiedriski aktīvi un izrāda iniciatīvu dažādos jautājumos. Tas sniedz būtisku priekšstatu par to, kādas ir pagasta iedzīvotāju vajadzības un intereses. Ja novada vadītāji turpinās ieklausīties iedzīvotājos, tad gan pagasta, gan arī novada nākotne varētu būt uz pozitīvu attīstību vērsta.

ILVARS: – Aizkraukles novadu nākotnē saredzu kā diezgan stipru. Pašreizējie deputāti dažos piesardzīgos teikumos gan atzinuši, ka Aizkraukle ir jau vēsturiski mākslīgi radīta pilsēta un tai nedaudz uzspiesti sanāk būt par novada centru. Jā, Aizkraukles vēlme būt par centru ir dabiska, un ir apsveicama tās iekšējā attīstība, bet ļoti iesaku meklēt sadarbību arī ar novada attālākajām apdzīvotajām vietām. Kā teicām, dzīvojam Aizkraukles novada tālākajā stūrī (uz Madonas novada pusi), kur esam apmēram desmit ģimenes. Mēs veikli sadarbojamies izglītībā, medicīnā un citās sfērās ar blakus esošajiem novadiem un to centriem. Savukārt Aizkrauklei tas ir izaicinājums. Piemēram, Aizkrauklei būs ļoti grūti pārspēt Madonas slimnīcu, jo Vietalvas pagastā dzīvojošajiem Madona atrodas divreiz tuvāk par Aizkraukli. Līdzīgi ir ar izglītību un darba iespējām. Proti, administratīvi Aizkraukle ir mūsu centrs, bet fiziski un ekonomiski mums tuvākais centrs ir Madona. Līdz ar to, lai Aizkraukle nākotnē būtu stiprāka, tai pēc iespējas aktīvāka un dzīvāka jāuztur mums tuvākā Pļaviņu pilsētas infrastruktūra. Tā tas izveidojies dabiski.

Visi kopā! Jermacānu kuplajā ģimenē allaž valda rosība, jo draudzīgajā saimē dzīvo trīs paaudzes: Ilvara vecāki Regīna un Alberts, kā arī attēlā redzamie Inga, Ilvars un viņu četri bērni – 14 gadus jaunais KRISTOFERS, 8-gadīgā JŪLE, 5-gadīgais KLĀVS un divus gadiņus jaunā ANCE. Jāpiebilst, ka Ilvars strādā moduļu māju ražotnē Madonā, bet Inga ir skolotāja divās skolās – Krustpilī un Madonā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/799912736548205