Kā pa jokam, joka pēc (14.11.2025.)

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Latgale kā brīnumdārzs

Pēdējos gados lasītāju sirdis aizvien vairāk iekaro jaunie Latgales talanti – rakstnieki, kuri piedāvā dažādu žanru literatūru gan pašiem mazākajiem lasītājiem, gan arī pieaugušajiem. Ar savu radošumu, šķiet, viņi atraduši veiksmīgu veidu, kā lasītājus ievilināt grāmatu pasaulē. Kā un vai nesen pirmizrādi piedzīvojušie darbi atšķiras no klasikas, vai cilvēki sākuši lasīt vairāk? Lūkosim skaidrot, uzklausot jauno rakstnieci, eksperti un lasītājus.

Rakstniece, kura iedzīvinājusi Latgali komiksā

Latgaliešu literatūras debesīs iemirdzējies jauns talants. Latgalē dzimusī rakstniece Laura Melne kļuvusi par vienu no spilgtākajām jaunās paaudzes radošajām personībām, kas drosmīgi ienes jaunu elpu latgaliešu valodā un kultūrā. Pirms diviem gadiem viņa izdeva pirmo komiksu latgaliešu valodā, kas guva plašu atzinību visā Latvijā. Ar savu veikumu Laura ne tikai popularizē latgaliešu valodu bērnu un jauniešu vidū, bet arī aktīvi iesaistās Latgales kultūras un identitātes kustībā.

Varbūt lasītājus īsumā iepazīstiniet ar sevi…

– Mani sauc Laura Melne, mans pamatdarbs ir latgaliešu kultūras ziņu portāla “lakuga.lv” redaktore, bet paralēli daru arī dažādas citas lietas, kas lielākoties saistītas ar rakstīšanu, rediģēšanu vai latgaliešu valodu. Pēdējos gados mēģinu darboties arī literāri. Šobrīd mana dzīve rit starp dzimto pusi, kas ir Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Zaļmuiža, un Rīgu.

Plašākai sabiedrībai kļuvāt zināma pirms diviem gadiem, kad 2023.gada sākumā dienas gaismu ieraudzīja Jūsu pirmais komikss bērniem latgaliešu rakstu valodā. Kā radās šī ideja?

– Tas ir diezgan interesants stāsts. Kopš sevi atceros, mana dzīve vienmēr bijusi saistīta ar grāmatām – ļoti daudz lasīju, man patika arī kaut ko rakstīt, tāpēc žurnālistika ir tā joma, kurā darbojos lielāko daļu no savas profesionālās dzīves. Lai arī pusaudžu gados mēģināju darboties literatūras lauciņā, līdz tam lielas ambīcijas kļūt par literāti man nebija. Ideja par grāmatu, tāpat kā ļoti daudzas citas, atnāca kovida pandēmijā, kad bija diezgan daudz brīva laika. Es jau pazinu mākslinieci Viviannu Mariu Stanislavsku, kas ir komiksa otra autore. Biju nopirkusi vienu viņas ilustrētu grāmatu, šķirstīju to un domāju, ka varētu Viviannai kādreiz piedāvāt uzzīmēt grāmatu arī latgaliski. Un tad šo ideju pastāstīju kolēģēm latgaliešu kultūras kustībā “Volūda”, un viņas teica, – jā, lieliski, bet varbūt tu pati gribi arī rakstīt? Padomāju, – kādēļ gan ne? Varu pamēģināt. Tad mēs satikāmies ar Viviannu, kura ilustrējusi daudz un dažādas grāmatas un pati nemaz nav no Latgales. Ar viņu iepazināmies pirms sešiem gadiem jauniešu nometnē “2x2”, kas notika Daugavpils pusē. Toreiz abas bijām nevis dalībnieces, bet pasniedzējas. Es vadīju žurnālistikas nodarbības un veidoju avīzi, savukārt Vivianna mācīja ilustrāciju. Sagadījās tā, ka mūs salika dzīvot vienā istabā, tā arī ātri sadraudzējāmies. Atceros, ka Vivianna jokojot izmeta, – varbūt kādreiz kādu tavu grāmatu ilustrēšu, bet viņas teikto toreiz uztvēru kā joku.

Kādēļ izvēlējāties mazos lasītājus uzrunāt tieši ar šādu žanru?

– Vivianna ilustrē grāmatas, bet viņai ļoti mīļa joma ir tieši komiksi, kuru Latvijā nezin kādēļ ir diezgan maz. Tā diezgan ātri nonācām pie domas, ka šī grāmata varētu būt komikss. Mums abām tas bija liels notikums – lai arī Vivianna iepriekš bija zīmējusi dažādus mazākus komiksus, šāda mēroga grāmata 40 lappušu apjomā arī viņai bija liels izaicinājums, savukārt man tas bija darbs pie pirmās grāmatas. Par komiksu kā žanru ļoti ātri vienojāmies ne tikai tādēļ, ka tas tuvs Viviannai, bet arī tādēļ, ka tas ir labs veids, kā iepazīstināt ar latgaliešu valodu cilvēkus, kuri baidās no plašākiem prozas darbiem, kuros ir daudz teksta. Komiksa pamatā ir ilustrācijas, kas daudz paskaidro arī tad, ja cilvēks valodu nesaprot. Turklāt teksti ir diezgan īsi un vienkārši.

Komiksa galvenais varonis ir suns, kuram dots vārds Sunāns. Tas nozīmē, ka arī Jūsmājās dzīvo kāds četrkājains ģimenes mīlulis?

– Pēc tā, kā vienojāmies, ka tas būs komikss, vajadzēja sākt domāt, par ko tas vispār būs. Goda vārds, neatceros, kurā brīdī un kā ideja atnāca, bet, visticamāk, tas notika dabiski, jo manā ģimenē vecākiem takši ir bijuši kopš 2002.gada. Pandēmijas laikā mums nomira viens taksītis, un cits maziņš nāca viņa vietā. Mājās tajā laikā bija arī kaķis cienījamos gados. Neteikšu, ka sižets komiksam norakstīts gluži no dzīves, bet kaut kas pazīstams tur ir. Un tas vārds Sunāns man arī ir ļoti mīļš, jo tētis tā sauca mūsu četrkājaino ģimenes mīluli – tas bija kā sinonīms vārdam sunītis. Sunāns ir ļoti foršs un samērā maz lietots vārds, tādēļ šķita laba doma to popularizēt. Bet, ka es šo vārdu aizpopularizēšu tik tālu, tajā brīdī pat neiedomājos.

Neuztraucāties, ka tie, kuri nesaprot latgaliski, grāmatu neizvēlēsies?

– Kā jau teicu, ideja atnāca otrādā secībā. Vispirms sapratu, ka gribu rakstīt pati, un tad jau vairs nebija šāda jautājuma. To, ka grāmata būs tik ļoti pieprasīta, noteikti negaidīju. Zināju, kādas ir aptuvenās latgaliešu grāmatu tirāžas un auditorija, kas nav pārāk plaša. Un, kad grāmata iznāca, ļoti veiksmīgi sakrita, ka pirmā iespēja to nopirkt bija “Boņuka” balvas pasniegšanas pasākumā. Pirmā tirāža bija tik maza, ka grāmata knapi paspēja tikt līdz veikaliem – acīmredzot nostrādāja preses relīzes un dažādas intervijas. Nācās ātri piedrukāt nākamo tirāžu, un man bija milzīgs pārsteigums par ažiotāžu, kas tajā brīdī sākās.

Ko jums pašai nozīmē latgaliešu valoda?

– Atbildot ļoti īsi un konkrēti – tā ir mana dzimtā valoda. Tā ir mana ģimenes valoda, jo ģimenē, cik vien sevi atceros, vecāki, vecvecāki, citi tuvākie radinieki ar mani vienmēr runājuši tikai latgaliski. Esmu sapratusi – ja tā nenotiktu, es droši vien būtu pavisam cits cilvēks.

Kurā brīdis, kad pastiprināti sākāt interesēties par latgaliešu rakstu valodu un literatūru, pati sākāt rakstīt dzeju?

– Interese radās 9.klasē. Man ir draudzene, kura tajā vasarā piedalījās latgaliešu valodas apguves nometnē “Atzolys”, ko organizēja toreizējais Latgales Studentu centrs. Viņa atbrauca ļoti iedvesmota un aizrāva arī mani, kaut gan tas viss manī iekšā kaut kur jau bija un pamazām sāka lauzties uz āru. Piedalījos vienā literārajā konkursā, kurā labākie darbi tika publicēti latgaliešu pasaku grāmatā “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi”. Manu darbu publicēja. Tajā laikā arī Nautrēnu vidusskolas skolotāja Veronika Dundure, kura šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu, mums latgaliešu pulciņā ieteica portālā “Draugiem.lv” pasekot, kā latgaliski raksta Ilze Sperga un vēl daži cilvēki. Tā no “Draugiem.lv” nonācu Ilzes tviterī un pievērsu uzmanību arī citiem. Godīgi sakot, tviteris bija pirmā vieta, kur iemācījos valodas pamatus, skatoties, kā cilvēki raksta latgaliski. Tad sāku studēt Rīgā, kur nokļuvu Māras Mortuzānes-Muravskas nodarbībās, kur apguvu svarīgākās rakstības pamatlietas, bet, protams, paralēli kaut ko piemācījos klāt. Pēc tam sākās darbs portālā “Lakuga.lv”, un tad jau darot mācījos un mācos joprojām.

Kopš bērnības daļu laika pavadāt Rīgā, bet, neskatoties uz to, Jums izdevies saglabāt savu latgalisko identitāti. Kā tas nākas?

– Tur man atkal interesants un specifisks stāsts, jo mana mamma ir izaugusi Rīgā, bet viņas abi vecāki bija latgalieši. Un mana vecmāmiņa joprojām ir Rīgas latgaliete. Kad biju maziņa, un arī tagad viņa turpina apmeklēt Rīgas Latgaliešu biedrību “Trešō zvaigzne”. Bērnībā braucu pie viņas, un vecmāmiņa uz saietiem mani vienmēr ņēma līdzi. Tagad, jau ar pieauguša cilvēka prātu domājot, man šķiet, ka tāpēc jau no bērnības likās normāli arī Rīgā runāt latgaliski. Ar to nekad nav bijis nekad problēmu.

Par sevi varat teikt, ka esat latgaliete no matu galiņiem līdz papēžiem?

– Laikam – jā. Varbūt sevi nesaucu par īstu latgaliešu aktīvisti, bet vairāk jūtu, ka tas manī ir. Tas no manis nāk ļoti dabiski, jo apzināti par latgalisko katru dienu nepiedomāju. Vienkārši tā es jūtos.

Centieni popularizēt latgaliešu valodu vērojami jau gadiem. Profesionāļi rīko bezmaksas latgaliešu rakstu valodas nodarbības, bet tās nav plaši apmeklētas. Tas ir kūtrums, kauns vai kas cits?

– Iespējams, cilvēki neredz tam lielu nepieciešamību. Esmu ievērojusi, ka tiem, kuri ikdienā 90% pavada, runājot latgaliski, brīdī, kad latgaliski jālasa vai jāraksta, tas šķiet sarežģīti. Un tas, neskatoties uz to, ka šī ir valoda, kurā viņi domā un runā. Lielākā daļa cilvēku skolā rakstību tomēr nav mācījušies, un tie, kuri raksta, šo prasmi apguvuši pašmācības ceļā vai arī raksta tā, kā dzird. Cilvēki nejūt vajadzību pēc pareizas rakstu valodas. Ja raksta īsziņas draugiem, galvenais ir, lai viens otru saprot. Bet man šķiet, ka interese kļūst arvien lielāka un vērojama laba lieta, ka publiski valodu redz aizvien vairāk. Kā piemēru minēšu ceļa zīmes latgaliešu valodā. Cita lieta, ko nezinu, kā uzlabot, ir tā, ka ģimenēs vecāki aizvien retāk ar saviem bērniem izvēlas runāt latgaliski un šīs zināšanas nenodod tālāk jaunajai paaudzei. Tādēļ svarīgi būtu, lai latgaliešu valodu māca skolā, tās apguve caur spēlēm notiktu arī bērnudārzos, kas man šķiet ļoti svarīgs posms, kurā valodu nevajadzētu pazaudēt. Kaut gan nereti dzirdēts, ka speciālisti vecākiem iesaka, – varbūt tomēr nerunājiet latgaliski, tā bērnam būs vieglāk. Un vecāki diemžēl piekrīt. Visam jānotiek pakāpeniski – lai latgaliešu valoda vispirms ir ģimenē, tad bērnudārzā, skolā un vidusskolā. Un tad jau ikviens rakstību pratīs vismaz pamata līmenī.

Pēdējos gados par Latgali, latgaliešiem, latgaliešu valodu runājam arvien vairāk. Ja salīdzinām laiku pirms gadiem 20-30, kad dažs labs kautrējās runāt latgaliski, kādas tendences ir šobrīd?

– Esmu novērojusi vienu pozitīvu tendenci, proti, mūsdienu jauniešiem ir diezgan liela interese par latgaliešu valodu. Pati esmu 90.gadu vidus bērns, šķiet, ka vēl arī mūsu paaudzei audzināšanā tomēr bija jūtami padomju laika stereotipi, kad piekodināja, – tu tikai neizcelies, neesi citādāks kā citi, saplūsti ar pārējo masu. Savukārt mūsdienu jaunieši tieši meklē sevī kaut ko atšķirīgu, un es pazīstu tādus, kuri to atrod tieši latgaliskajā. Piemēram, aizbraucot uz Rīgu, tā ir lieta, ko viņi nevis slēpj un no kā kautrējas, bet tas, ar ko viņi ir īpaši. Tādēļ man ir naiva cerība, ka varbūt tieši šī paaudžu vērtību un uztveres maiņa varētu palīdzēt noturēt to latgalisko.

Kas ir tās lietas, kuru trūkst latgaliešu kultūrā?

– Pietrūkst kvalitatīva izklaidējoša satura, kas vairāk varētu piesaistīt arī cilvēkus, kuri tik daudz neinteresējas par augsto mākslu. Pietrūkst kaut kā ikdienišķa, ko cilvēks dara izklaides pēc – lasa vieglo literatūru, ieslēdz fonā seriālu vai filmu. Un vēl viena lieta, kuras pietrūkst, ir saturs bērniem. Nesen bija biedrības “Volūda” 20 gadu jubileja, un “GORā” notika forums “Vierzeiba”, kurā viena no lietām, par ko diskusijā uzsvēra, ka mums vajadzētu, piemēram, “Tutas lietas” latgaliski vai ko tamlīdzīgu. Tas ir saturs, kas varētu aizķert līdzi bērnus. Un tad droši vien arī pavilktos līdzi vecāki un, iespējams, padomātu, – varbūt tiešām ar bērniem vairāk jāparunā arī latgaliski.

Varat minēt veiksmīgus piemērus, kur latgaliešu valoda jau tagad tiek popularizēta – mūzikā, literatūrā, medijos vai citur?

– Salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt portālā “Lakuga” (2013.gada beigās un 2014.gada sākumā), šķiet, ir tik ļoti daudz dažādu labu piemēru. Ja runājam par medijiem, liels nopelns ir Latvijas Radio Latgales studijai, kurā ir dažādi raidījumi latgaliski, noteikti jāpiemin arī Latgales Reģionālā Televīzija, kura sižetos intervējamajiem pat iesaka runāt latgaliski, ja viņi to prot. Savukārt, ja paskatās jūspusē notiekošo pasākumu “Uobeļduorzs” Upītē un to, cik liels ir saraksts gan ar literātiem, gan ar mūziķiem, var saprast, cik liela ir šī daudzveidība. Runājot par literatūru, ļoti laba lieta ir tā, ka vairāku autoru darbus tulko arī svešvalodās. Piemēram, Ligijas Purinešas dzejoļus. Uz dažādām radošajām rezidencēm un tikšanās vietām viņa devusies arī ārpus Latvijas, un tur liela pateicība ir tulkotājam Džeidam Vilam, kurš tulkojis vairāku latgaliešu autoru darbus angliski, līdz ar to pēc tam ir iespēja tos tulkot arī citās valodās.

Pirmais komikss iznācis. Vai tagad ir “āķis lūpā”?

– Laikam ir gan. Pirmā atklāsme pašai sev bija, ka man patīk rakstīt bērniem un gribas to darīt vēl. Atklāšu, ka šobrīd no manas puses ir viens gandrīz pabeigts manuskripts, bet vēl priekšā darbs gan ar redaktoru, gan ilustrācijām. Tiesa gan, šoreiz tas nebūs komikss, bet drīzāk stāsts bērnu auditorijai. Ļoti ceru, ka tuvākā gada laikā šis darbs nāks klajā.

Kādā no intervijām pieminējāt, ka rakstīt bērniem ir izaicinājums, jo viņi ir tieši un pasaka – patīk vai nē. Kādas atsauksmes saņēmāt pēc komiksa iznākšanas?

–Tas ir ļoti dīvaini, jo gandrīz 99% gadījumu esmu dzirdējusi ļoti pozitīvas atsauksmes. Sākumā šķita, ka tā nevar būt – ja ir tik daudz labu vārdu, kaut kas nav kārtībā. Vienīgais, par ko esmu saņēmusi kritiku, ir tas, ka dažiem cilvēkiem šķiet, ka komikss, iespējams, nav vērtīgākā literatūra bērniem. Bet šis ir jautājums par žanru.

Mūsu novadnieks Aldis Bukšs izdevis pirmo kriminālromānu latgaliski, Jūs – pirmo komiksu. Abi guvāt augstu profesionāļu un lasītāju novērtējumu. Lasītāji vairāk sāk novērtēt latgaliešu valodu?

– Domāju, jā. Arī Alda piemērs ar detektīvromānu ir ļoti labs. Ja cilvēks sāk lasīt latgaliski, tad ir lielāka iespēja, ka viņš paņems nākamo grāmatu un mēģinās lasīt vēl. Un tas, ka cilvēks meklēs žanrus, kas viņam interesēs, nevis lasīs visu pēc kārtas, ir pozitīvi. Ja ir daudzveidība, no kā izvēlēties, katrs var atrast sev kaut ko tīkamu. Atzīšos, ka pirmo Alda grāmatas latgalisko tirāžu nokavēju – aizņēmos romānu izlasīt no paziņas, bet, kad iznāca otrā, iegādājos. Ceru, ka Alda veiksmīgais piemērs mudinās arī izdevējus padomāt, ka ir vērts izdot grāmatas latgaliski ne tikai mazajām, bet arī lielajām izdevniecībām, kas varbūt to uzskata par lielu risku, domājot, kas to pirks.

Pēdējos gados izskan bažas par bērnu lasītprasmi un vispār kāri pēc grāmatām, jo mūsdienās tās tiek aizvietotas ar telefoniem un planšetēm. Kā lasītājus ievilināt grāmatu pasaulē?

– Reizēm vecākiem, varbūt arī skolotājiem šķiet, ka bērniem jālasa tas, ko viņi grib, vai tas, kas viņiem šķiet vērtīgs. Arī no bibliotekāriem esmu dzirdējusi stāstu, ka bērns atnāk uz bibliotēku, paņem grāmatu un grib to lasīt. Tajā pat laikā vecāki paziņo, – nē, šo tu nelasīsi, lasīsi grāmatu, kura man patika bērnībā, vai tamlīdzīgi. Un tas ir svarīgākais – sākt ļaut lasīt bērniem to, ko viņi grib, lai arī vecākiem vai skolotājiem tā nešķiet augstvērtīgākā literatūra, bet lai vienkārši lasa. Svarīgi nesalauzt bērnos lasītprieku. Un vēl viena lieta, ko esmu dzirdējusi, ka vecāki soda bērnus ar lasīšanu. Piemēram, piesola iedot planšeti apmaiņā pret desmit izlasītām grāmatas lappusēm. Man šķiet, ka tā arī nav labākā motivācija. Varbūt bērns gribētu lasīt, bet viņam šī nodarbe asociēsies ar sodu, iespējams, ka arī pieaugušā vecumā šķitīs, – nē, nē, grāmatu man nevajag, tā man bērnības trauma.

Anna Rancāne teikusi, ka latgaliešu valodu var pazudināt tikai tās runātāji. Piekrītat tam?

–Tieši tā. Ja valodu nenodod tālāk bērniem, tad agri vai vēlu tā beigsies. Protams, kaut kādā ziņā valodu uzturēt mākslīgi – mācīties skolā, augstskolā, bet dzimtā valoda ir kaut kas cits. Latgaliešiem vēl ir iespēja to saglabāt dabiskā veidā un turpināt nodot no paaudzes paaudzē.

Kopā ar Viviannu Mariu Stanislavsku, saņemot “Boņuku”. Laura Melne (foto – no kreisās) atzīst, ka viņai kā rakstniecei augstākais darba novērtējums ir satikt cilvēkus, kuriem ļoti patīk “Sunāns” un kuri Lauru atpazīst kā šī komiksa autori. Tā ir pati labākā sajūta.

Ekspertes vērtējums

Svarīgi tuvināt rakstniekus lasītājam

Ligija Purinaša, literāte, kopš 2025.gada aprīļa darbojas kā Valsts Kultūrkapitāla fonda eksperte literatūras nozarē: – Labi, ka literatūrā ir debitanti, un, manuprāt, ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka ne vienmēr tie ir gados jauni cilvēki. Tas jau nav slikti, jo katram ir sava pieredze, un literatūrā jau nemaz nevar radīt vēstījumu bez kaut kādas savas unikālās dzīves pieredzes, skatījuma. Bet, protams, jāsaprot, ka latgaliešu literatūra (gribu īpaši uzsvērt, ka tā ir daļa no latviešu literatūras) ir apdraudētā stāvoklī vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, reti kurš skolā vai pašmācības ceļā ir apguvis latgaliešu rakstu valodu, kas ilgu laiku tomēr ir bijusi perifēra. Šobrīd tās lietas mainās, jā, bet joprojām pārāk lēnu. Otrkārt, Latgalē demogrāfiskie rādītāji ir vērsti uz izbraukšanu – liela daļa darbspējīgo, jauno cilvēku dzīvo vai nu Rīgā, Pierīgā, vai ārpus Latvijas. Treškārt, mazinās interese par grāmatām, lasīšanu un rakstīšanu, un tā ir digitālā laikmeta iezīme. Latgales rakstniecībā tematiskais loks, paldies dievam, vairs nav saistīts tikai ar dabas apcerēm, dzimtas cildināšanu un vēsturi, bet arī ar kolektīvajām traumām, sociālajiem jautājumiem, aizvien skaļāk ir dzirdamas sieviešu balsis – labs piemērs ir Sarmītes Trūpas garstāsts “Melnais stārķis”. Ir arī dumpīgi jaunie vīrieši, kuriem ir svarīgi aizstāvēt savu latgalisko identitāti, piemēram, Normunds Bolužs, kas ieguva otro vietu Latvijas Dzejas slamā. Gribētu kādreiz sagaidīt Lauras Melnes un Mygluoja dzejas krājumus. Raibīs strādā pie jaunas grāmatas “Vysi vuordi”. Klīst baumas, ka arī mistiskajai Marijai Dzeislai būs jauns izdevums. 

Vai viņu piedāvājums atšķiras no ierastās klasikas? Kas Latgalē ir klasika? Mums nav latgaliešu rakstniecības vai literatūras kanona. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Ja mēs salīdzinām ar Ontonu Rupaini, tad noteikti atšķiras. Redziet, katram laikam un videi ir savs tematiskais loks, savas aktualitātes. Katrs autors raksta par to, kas viņam ir svarīgs. Vai mēs, dzīvojot brīvā Latvijā, saprotam, spējam saprast, kā 20.gadsimta vidū trimdā jutās Ontons Rupainis un kas viņu mudināja rakstīt savus vēsturiskos romānus? Laikam nē. Bet Valentīna Lukaševiča dzejā spējam iejusties. Vai Anitas Mileikas tekstos. Vai, lasot Ilzes Spergas stāstus. 

Jaunie latgaliešu talanti mūsdienu auditoriju paņem ar patiesumu. Latgalieši raksta par eksistenciālām lietām, būtisko. Mēs neapceram puķu vāzes vai iepirkšanās centrus, neesam pašmērķīgi. Kaut kādā ziņā noteikti esam nacionālāki – mums svarīga ir sava vieta un sava identitāte, savas unikalitātes saglabāšana. Literatūrā ir spēcīga humora, sarkasma, absurda, ironijas, arī pašironijas klātbūtne. Ir jau veselīgi pašiem par sevi pasmieties – to latgalieši prot, un, atklāti sakot, ar to mēs arī esam pievilcīgāki par daudziem šausmīgi nopietnajiem pārnovadniekiem. Latgalieši ir kā dienvidnieki, mani ārzemju kolēģi mūs ir salīdzinājuši ar sicīliešiem. 

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, kā mūsdienās mudināt cilvēkus vairāk lasīt, ar ko piesaistīt. Mana atbilde ir – lasot. Atgādinot, ka ir svarīgi lasīt. Protams, labi ir lasīt tulkojumus, bet primāri vajadzētu pārzināt pašiem savu oriģinālliteratūru – gan to, kas ir tapusi latviešu literārajā valodā, gan to, kas rakstīta latgaliski. Ja mēs paši sevi neatbalstīsim, kurš tad mūs atbalstīs, novērtēs, sapratīs? Un šajā sakarā milzīga loma ir arī bibliotēkām – veidot savus krājumus tā, lai iegādātās grāmatas būtu literāri augstvērtīgas, nevis komerciāli populāras, izkopt savu lasītāju gaumi, izglītot, nevis atrunāties ar “iepērkam to, ko lasa, jo nelasa neko”. Svarīgi arī tuvināt rakstniekus savam lasītājam – interese rodas tad, ja satiekas, aprunājas, mijiedarbojas. Literatūra ir māksla – neviens neaizliedz arī organizēt literatūras notikumus, veicināt sadarbību un jaunradi. Nav jau nekādu rāmju un pareizo instrukciju mīlestībai pret grāmatām. Vienkārši jādara un jāturpina darīt. 

Lasītāju aptauja

Kā ievilināt lasītāju grāmatu pasaulē?

Zaiga Lāpāne: – 8.novembrī Latvijas grāmatai svinējām 500 gadu jubileju. Tas vien jau apliecina, ka grāmatas bija, ir un būs. Lai bērns sāktu lasīt, manuprāt, pats svarīgākais ir piemērs mājās. Vecāki lasa grāmatas, žurnālus, vecmāmiņas palasa vakara pasaciņu mazbērnam, un lasīšana kļūst par likumsakarību. Bez lasīšanas un teksta izpratnes neveiksies ne “Aliasa” spēlē, ne matemātikas uzdevumā. Šodienas lasīšanas iespējas ir tik plašas – e-grāmatas, skaistas bilžu grāmatas, komiksi, klausāmgrāmatas, biezas un plānas dažādu žanru un tēmu praktiskas un izklaidējošas grāmatas. Uz lasīšanas paradumiem šodien skatos optimistiski. 18.gadsimtā cilvēki noteikti lasīja mazāk. Bērnībā visiem patīk skaistas bilžu grāmatas, tad nāk pusaudžu gadi, kad daudziem grāmata un lasīšana nepavisam nav galvenais dzīvē. Tad visas lietas ir telefonos un datoros. Bet vēlāk jau atkal var kaut ko palasīt. Ar lasīšanu ir tieši tāpat, kā ar jebkuru jomu dzīvē – citam tā ir iekšēja nepieciešamība, citam – uzlikts pienākums, citam – mirkļa uzplūds. Bet kaut kādā dzīves brīdī sagribas kaut ko izlasīt. Atliek tik novēlēt, lai šādā mirklī pie rokas patrāpās grāmata, kas piesaista, ieinteresē un iedvesmo.

Daiga Zelča: – Ikdienā strādāju Krišjāņu bibliotēkā un cenšos radīt vidi, kurā ikviens jūtas gaidīts. Rīkoju dažādus tematiskus pasākumus un izstādes. Esmu ievērojusi, ka bērniem īpaši patīk konkursi, kuros viņi var saņemt nelielas balviņas. Bērniem lasīšana kļūst aizraujoša, ja viņi redz, ka arī pieaugušie lasa un runā par grāmatām. Tāpēc, vecāki, lasiet! Bērnībā iedēstīts lasītprieks, zied visu mūžu! Lai bibliotēkai pievilinātu lasītājus, manuprāt, svarīgi sekot līdzi viņu interesēm un papildināt grāmatu krājumu ar jaunumiem, kas uzrunā. Protams, pievēršu uzmanību arī tam, lai bibliotēkā būtu mājīga atmosfēra – vieta, kur gribas uzkavēties. Tāpat ļoti svarīgi ir runāt par grāmatām un dalīties iespaidos – esmu pamanījusi, ka daudzi izvēlas jaunas grāmatas, dzirdot labu atsauksmi no citiem lasītājiem.

Gunita Kiseļova: – Bērnu lasīšanas paradumi pēdējos gados būtiski mainījušies, jo digitālais laikmets viņu ikdienā ienesis daudz jaunu iespēju, līdz ar to arī izaicinājumus. Grāmatām ir jākonkurē ar viedierīcēm un to sniegtajām iespējām. Lasīšana vairs nav vienīgais informācijas ieguves avots. Bērnu lasīšanas paradumu ietekmēšanā liela loma ir ģimenei un tās piemēram, taču arī skolotāji un bibliotekāri var būt nozīmīgi lasīšanas iedvesmotāji, ja spēj piedāvāt interesantu un vecumam atbilstošu literatūru. Manuprāt, jācenšas atrast veidus, kā šīs abas pasaules – grāmatu un digitālās ierīces – apvienot, un tādā veidā radīt bērnos papildus interesi. Vēl svarīgi, lai lasīšana tiktu saistīta ar prieku, nevis tikai ar pienākumu. Ļaut bērniem pašiem izvēlēties grāmatas, kuras lasīt, lai arī tās būtu ar īsāku tekstu, vai arī komiksu grāmatas.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1383717440144073