Kā pa jokam, joka pēc (07.11.2025.)

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Kā sākas mīla kvēla?

Latviešu rakstnieks Andrievs Niedra raksta, ka bērnu raudāšana mācoties reizēm bija lielāka par cūku bēru troksni... Kā inovatīvas pieejas grāmatu popularizēšanai mūsdienās rod pirmsskolas mācību iestāžu pedagogi? Kādi ir izaicinājumi, kas ir sabiedrotie?

Vajadzīga pacietība, empātija un radošums

“Darbs ar bērniem sniedz iespēju nepārtraukti mācīties pašai – pilnveidot pedagoģiskās prasmes, attīstīt radošumu. Šajā profesijā strādāju jau 23 gadus. Esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju, pirmsskolas skolotāju, pirmsskolas sporta skolotāju. Jau 12 gadus esmu pirmsskolas izglītības metodiķe,” atklāj INGA FADEJEVA, Dricānu pirmsskolas izglītības iestādes metodiķe.

Kāda vecuma un cik daudz bērnu apmeklē Dricānu pirmsskolas izglītības iestādi?

– Dricānu pirmsskolas izglītības iestāde dibināta 1982.gada 1.oktobrī. 2023.gada 1.septembrī tai pievienoja Audriņu pirmsskolas izglītības iestādi un Strūžānu pirmsskolas izglītības iestādi. Dricānos pirmsskolu apmeklē 26, Audriņos – 20, Strūžānos – 46 bērni no pusotra gada līdz sešu gadu vecumam. Bērnu skaits gadu gaitā nedaudz samazinās, jo arī kopējais iedzīvotāju skaits kļūst mazāks. Pirmsskolas izglītības iestādē valda ļoti sirsnīga, ģimeniska atmosfēra, katru bērnu pazīstam, zinām viņa intereses un raksturu.

Vai bērniem interesē grāmatas un to lasīšana? Par kādām grāmatām parasti izrāda lielāku interesi?

– Jā, bērniem ļoti patīk grāmatas! Īpaši tās, kurās ir košas, interesantas ilustrācijas un jauki tēli. Pirms vēl apgūti burti, viņi labprāt klausās stāstus un aplūko krāsainos attēlus. Bieži vien paši izdomā savu sižetu, vērojot ilustrācijas. Populāras ir grāmatas par dzīvniekiem, draudzību, kā arī multfilmu varoņiem.

Kā rodat inovatīvas pieejas grāmatu popularizēšanai? Vai grāmatas ir klātesošas pedagogu ikdienas darbā?

– Cenšamies padarīt grāmatas par dzīvu pieredzi – organizējam tematiskas nedēļas, Grāmatu dienas, kad bērni nes līdzi savas mīļākās grāmatiņas. Bieži izmantojam arī teātra spēli, vizuālo mākslu un kustību rotaļas, kas saistītas ar grāmatu saturu. Pedagogi ikdienā izmanto grāmatas gan rotaļnodarbībās, gan sarunās un atpūtas brīžos. Organizējam pasaku pēcpusdienas, kurās vecāki lasa bērniem priekšā sava bērna mīļāko grāmatu. Grupiņās veidojam grāmatas ar pašu bērnu tekstiem un ilustrācijām.

Kā bērniem veicas ar burtu apgūšanu un lasīšanu?

– Burtus apgūstam rotaļājoties – izmantojam spēles, attēlus, dzejoļus. Burtu un skaņu pasaulē bērnus ievedam pakāpeniski, bez steigas. Lielākajai daļai lasīšana sagādā prieku. Galvenais – radīt interesi, nevis pienākumu.

Jūsuprāt, skolotāja darbošanās ar bērniem bērnudārzā ir darbs vai aicinājums? Kādus jautājumus lielākoties uzdod mazie audzēkņi. Vai vienmēr spējat atbildēt?

– Tā noteikti ir sirdslieta un aicinājums. Lai strādātu bērnudārzā, ar zināšanām vien nepietiek, vajadzīga pacietība, empātija un radošums. Bērni uzdod visdažādākos jautājumus, piemēram, kāpēc debesis ir zilas, kur dzīvo pasaku varoņi, un ne vienmēr atbildes ir vienkāršas. Viņus interesē arī grāmatu tēli un autori, īpaši, ja kāds stāsts aizrauj.

Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā ar bērniem?

– Katrs bērns ir citāds, un lielākais izaicinājums ir atrast pieeju katram. Dažkārt jāmeklē kompromisi. Piemēram, ja kādam šķiet, ka grāmata ir garlaicīga, lasām tikai fragmentu, pārrunājam, zīmējam vai iestudējam nelielu ainu, un interese atgriežas.

Vai modernās tehnoloģijas audzēkņiem interesē vairāk nekā tradicionālas rotaļas, spēles, grāmatas?

– Protams, digitālās ierīces bērniem šķiet aizraujošas, taču cenšamies līdzsvarot – izmantot tehnoloģijas mācību vajadzībām, neaizmirstot arī klasiskās vērtības. Papīra grāmata tomēr sniedz īpašu sajūtu, ko ekrāns nevar aizstāt.

Kas ir pedagogu sabiedrotie darbā ar bērniem?

– Lielākie sabiedrotie noteikti ir vecāki, viņu iesaiste ir ļoti svarīga. Daudzi vecāki lasa kopā ar bērniem, piedalās Grāmatu nedēļās un palīdz veidot mūsu pirmsskolas izglītības iestādes grupiņu lasīšanas stūrīti.

Kāda ir sadarbība ar pagasta bibliotēku?

– Sadarbība ir cieša un draudzīga. Bibliotekāre mūs bieži aicina ciemos, lasa priekšā grāmatas, organizē konkursus un izstādes. Tā bērni jau agrā vecumā saprot, ka bibliotēka ir interesanta vieta, nevis tikai “klusuma māja”. Pēc bibliotēkas apmeklējuma bērni uzrunasīšanas vēstnese Latgales reģionā. Nespēju savu dzīvi iedomāties bez grāmatas. Grāmatu mīlestību cenšos nodot saviem bērniem un bērniem, kuri nāk uz bibliotēku. Uzskatu, ka lasīšana ir vērtība, kas spēj mūs padarīt par empātiskākiem cilvēkiem, un arī mūsu steidzīgajā laikā 10–15 minūtes lasīšanai ir iespējams izbrīvēt katru dienu, ja vien ir vēlēšanās.

Strādājot bērnu bibliotēkā, pieradināt mazos pie grāmatām un bibliotēkas cenšamies, rīkojot dažādus pasākumus. Ejam uz pirmsskolas izglītības iestādēm un lasām priekšā grāmatas, pēc tam radoši darbojamies, atceroties grāmatas notikumus. Aicinām mazos lasītājus uz bibliotēku Dzejas dienu laikā un rīkojam dzejas rītus, uzaicinot kādu vietējo literātu, lasām kopā skaļi Ziemeļvalstu lasījumu dienās. Aktīvi darbojas Bērnu žūrijas eksperti, lasot un vērtējot jaunāko bērnu literatūru. Labprāt uzņemam arī ekskursijas, kuru laikā mazie bērni var iepazīties ar bibliotēku. Izmēģinājām lasīt kopā ar sunīti, kad pasākumā ciemojās špicu sunīte Fortūna kopā ar savu saimnieci Mārīti. Pirmsskolas vecuma bērni, kuri šoruden jau dodas uz skolu, ne vien lasīja sunītim priekšā, bet arī uzzināja vairākus interesantus faktus par suņiem un redzēja dažus trikus.

Kad jaunākā meita bija maza (2–5 gadus veca), sāku studēt filoloģiju. Aizrautīgākā lasāmviela vakaros mums bija Homēra “Iliāda” un “Odiseja”, kā arī brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”. Protams, lasījām arī bērnu grāmatas. Bieži vien kādu konkrētu grāmatu vairākus vakarus pēc kārtas atkal un atkal. Bija brīdis, kad meitēns Džanni Rodari “Sīpoliņa piedzīvojumus” citēja pa nodaļām no galvas. Tad nāca laiks, kad interešu lokā parādījās burti. Tas ir būtiski – noķert to brīdi, kad bērns sāk interesēties par kādu konkrētu lietu, piedāvāt to tieši tad. Mums bija burtiņi un zilbītes, uzzīmēti uz akmentiņiem, un ielaminētas lapas ar vārdiem (un attēlu), ko salikt. Meklējām burtus grāmatās, meitēns burtoja kopā grāmatu nosaukumus un nodaļu virsrakstus, es lasīju pārējo tekstu, un tā, gluži nemanot, piecu gadu vecumā meita jau lasīja pati. Ar vecākajiem bērniem tik vienkārši nebija. Izdzīvojām gan asaras, gan grāmatu mešanu nost un atkal pie tās atgriešanos, gan sajūsmu, ka beidzot sanāk atpazīt un salasīt burtus. Un tad mūsu dzīvē ienāca mobilais telefons un internets...

Atskatoties varu teikt, – jo vēlāk iedodam mazajiem bērniem telefonu un pieeju digitālajai pasaulei, jo labāk. Tieši pirmsskolas vecums ir tas brīdis, kad bērnam pastiprināti attīstās smadzeņu saiknes, kas vēlāk noteiks gan to, kā bērns mācīsies skolā, gan to, kā viņš veidos attiecības ar līdzcilvēkiem, cik iejūtīgs būs. Atšķirībā no telefona, kur viss jau ir pateikts priekšā, atliek tikai skatīties un gribēt aizvien vairāk un vairāk tās kustīgās bildītes un apbalvojumus par kārtējo izieto spēles līmeni. Grāmata ir garlaicīgāka, un vajadzīga piepūle, lai iztēlotos grāmatas varoņus un ieraudzītu notikumus, turklāt ir jāprot visai raiti lasīt, lai burtojot nepazustu teksta jēga.

Ir vērts mazo ķiparu pieradināt iet uz bibliotēku. Parādīt, ka bibliotēka ir vieta, kur var justies droši, kur var paspēlēties, kur ir interesanti. Un bibliotēka ir vieta, kur var iepazīties ar daudz un dažādām grāmatām, izdzīvot dažādas dzīves, mācīties iejūtību un ieraudzīt dažādu situāciju atrisinājumus, tādējādi rosinot mazo lasītāju (vai klausītāju) domāt, kā es pats varu kādā dzīves situācijā rīkoties. Ja ir zināmi vairāki iespējamie varianti, tad ir plašākas iespējas. Un tieši tā attīstās mazā bērna radošums un kritiskā domāšana.

Bērnu grāmatās ļoti būtiskas ir ilustrācijas. Turklāt reizēm ir interesanti saprast, ka bērni ilustrācijas var uztvert pavisam citādāk nekā pieaugušie. Mazie lasa vairāk attēlus nekā burtus. Jo mazāks bērns, jo ilustrācijas ir būtiskākas. Latvijā vēl tikai pamazām ienāk tā sauktās klusās grāmatas, kurās ir tikai attēli un nav teksta. Klusās grāmatas ir ļoti labas vērošanai un sava stāsta izdomāšanai, tādējādi attīstot uzmanību un stāstīšanas prasmes. Mazie bērni nav jāsargā no baisām grāmatām. Ar bērniem ir jārunā par to, kas ir izlasīts, jo, tieši sarunājoties, bērni sāk saprast pasaules likumsakarības.

Esmu arī divu grāmatu bērniem autore. Grāmatu stāsts aizsākās tad, kad manai vecākajai meitai bija pieci gadi, un mēs devāmies uz Rīgu pēc kādā konkursā laimēta lācēna. Lācēnu dabūjām, ceļš bija garš, un kādā brīdī meitēns neizturēja un vilcienā sāka gauži raudāt no pārguruma. Lai bērnu nomierinātu, lācēns pēkšņi sāka stāstīt pasaku. Un tā viņš pasakas stāsta joprojām. Dažas no tām izdevās apkopot grāmatās. Ja paveiksies, varbūt būs vēl kāda grāmata, jo ieceres ir.

Grāmatā “Meikuleņš īpazeist omotus” ir stāstiņi par dažādiem amatiem un amatniekiem, tā ir abās latviešu valodas tradīcijās – gan latviešu literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā. Šogad iznākusī emociju pasaku grāmata “Kai palikt par eistynu luoci” ir latgaliešu valodā, turklāt katras pasakas beigās ir arī kāds uzdevums, lai vecākiem būtu vieglāk darboties ar bērnu. Man par pārsteigumu, manas grāmatas izraisījušas interesi pat bibliotēkās ārpus Latgales reģiona, un vairākās jau notikuši lasījumi, kuri bijuši kupli apmeklēti. Lasīsim grāmatas, mācīsim bērniem lasīt, lasīsim kopā ar bērniem un leposimies, ka piederam pie elitāras grupas – tiem, kas lasa daiļliteratūru!

MELDRA GAILĀNE. “Pēc izglītības esmu sociālais pedagogs. Decembrī iegūšu bibliotekāres kvalifikāciju,” teic literāte, atzīstot, ka viņai patīk mācīties un apgūt jaunas zināšanas, kā arī labprāt ar tām dalīties.

Kā ieinteresējat bērnus lasīt grāmatas?

SARMĪTE BURĶĪTE, Rugāju vidusskolas pirmsskolas skolotāja: – Strādāju pirmsskolas jaunākajā vecuma grupā. Šajā vecumposmā galvenā metode ir bērniem radīt interesi par grāmatām. Manā grupiņā bērniem grāmatu plauktā ir pieejama literatūra. Lai veicinātu bērnu interesi par grāmatām un lasīšanu, kopā skatāmies grāmatas, pārrunājam, kas tajās attēlots. Nodarbībās lasām gan dzejoļus, gan pasakas. Izmantoju arī attēlus, kuros ir attēlota pasakas gaita, tas rada bērnos lielāku interesi par grāmatām un lasīšanu. Šajā vecumposmā bērni atdarina lasīšanu, tāpēc ir ļoti svarīgi lasīt pasakas. Uz bibliotēku vēl ar jaunākā vecuma bērniem neejam, to sāk praktizēt vidējās grupas bērni (3 – 4 gadi), šajā vecumā arī sāk iepazīt burtus.

INGŪNA PAULIŅA, Balvu PII “Pīlādzītis” skolotāja: – Bērnudārzs “Pīlādzītis” var lepoties ar ļoti daudzveidīgu grāmatu klāstu, kuras ikdienā piedāvājam bērniem iepazīt, iestādes bibliotēkas krājumos ir arī audiogrāmatas. Savā darbā mācos izmantot digitālās un interaktīvās grāmatas: interaktīvās e-grāmatas, kas ļauj bērniem klausīties stāstus ar animācijām un skaņām; paplašinātās realitātes grāmatas, kurās, izmantojot planšeti vai telefonu, var atdzīvināt ilustrācijas; audiogrāmatas ar attēliem. Daudz strādājam ar stāstu teātri un dramatizēšanu. Citreiz bērni atdzīvina grāmatu varoņus ar lellēm vai rotaļlietām, citreiz kopā ar skolotāju uzņem īsu video, kur izspēlē grāmatas fragmentus. Ikdienā svarīga ir sajūtu un rotaļu pieeja, kad bērni lasa un piedzīvo grāmatu ar vairākām maņām (piem., grāmata par mežu – smaržo priežu sveķus, klausās putnus, pieskaras lapām) vai meklē grāmatas/fragmentus, izmantojot pavedienus un uzdevumus. Neatņemama ikdienas daļa ir lasīšana caur radošām aktivitātēm: grāmatu ilustrēšana, stāstu veidošana kopā, grāmatu kastes, kad bērni veido nelielas kastes ar priekšmetiem, kas attēlo konkrētas grāmatas notikumus vai varoņus. Iepazīstam arī tehnoloģiju iespējas. Veiksmīgi iesaistām arī ģimenes. Piemēram, aktivitāte “Ceļojošā grāmata”, kad viena grāmata ceļo no ģimenes uz ģimeni, un katra ģimene pievieno zīmējumu vai komentāru. Izmantojam arī tematiskās nedēļas, piemēram, kad lasām pasakas, un dienas aktivitātes ir ar to saistītas (māksla, mūzika, rotaļas).

VALDA TROKŠA, Kubulu PII “Ieviņa” skolotāja: – Strādāju ar 1.posma (1,5–3-gadīgiem bērniem). Lai radītu bērnos interesi par grāmatām un to lasīšanu, svarīgi atcerēties, ka interese par lasītprasmi sāk veidoties daudz agrāk, nekā bērns iemācās lasīt. Laika posmā no dzimšanas līdz 3 gadiem mērķis nav mācīt lasīt, bet attīstīt pamatus, kas vēlāk ļaus to darīt viegli un ar prieku. Šajā posmā īpaši efektīva ir multisensorās pieejas izmantošana, kad tiek iesaistītas kustības, skaņas, tauste, redze, smarža. Piemēram, pieaugušais stāsta īsu stāstiņu un kopā ar bērniem to izspēlē: lec, ja zaķis lec; pūš, ja pūš vējš; čukst, ja ir nakts, u.tml. Vēl šajā posmā svarīgi izmantot dzejoļus un pantiņus, jo ritms un rīmes attīsta fonemātisko dzirdi, kas vēlāk ļoti palīdz apgūt lasīšanu. Svarīgi ir veidot ieradumu un parādīt bērnam, ka grāmatas ir ikdienas daļa, lai vēlāk lasīšana šķistu pašsaprotama. Vēlams lasīt vienkāršas bilžu grāmatas, rādīt attēlus un runāt par tiem, ļaut bērnam pašam izvēlēties grāmatas un pāršķirt tajās lapas. Mazie bērni mīl dzirdēt un redzēt vienu un to pašu, tāpēc vēl viena efektīva metode ir atkārtot vienu un to pašu stāstu atkal un atkal. Jebkurā vecumā visefektīvākā metode ir būt par piemēru – ja bērns redz, ka pieaugušais lasa, izrāda prieku par grāmatām, tad arī viņš gribēs darīt to pašu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1265518868717952