Piedzimt Latvijai (06.06.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Draugi, nav labi!

Latvijā turpinās dzimstības lejupslīde, samazinās arī iedzīvotāju skaits valstī kopumā, jo mirušo skaits ir divkārt lielāks par piedzimušo skaitu. Ja pirms dažiem gadiem vairāk runāja par to, kā iedrošināt radīt trešo bērnu, pašlaik diskusijās sāk dominēt jautājums – kā iedrošināt dzemdēt pirmo.

Pērn Latvijā piedzima 12 571 bērns, kas ir par gandrīz 2000 bērniem mazāk nekā 2023. gadā. Turklāt dabiskais pieaugums ir negatīvs jau pēdējos 35 gadus. Pēdējo 12 gadu laikā sieviešu skaits vecumā, kurā visbiežāk dzimst bērni (no 18 līdz 45 gadiem), Latvijā samazinājies par 88 000. Šīs tendences atspoguļosies vēl pēc 20 līdz 25 gadiem, kad savas ģimenes sāks veidot pērn piedzimušie bērni, kuru bijis rekordmaz.

Dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs kopš 1990.gada. 2023.gadā Latvijā bijis straujākais iedzīvotāju skaita kritums visā Eiropas Savienībā, taču, pieņemot šī gada budžetu, naudas dzimstības veicināšanai tāpat nepietika. Salīdzinoši zemā dzimstība deviņdesmito gadu beigās, kad vairākus gadus pēc kārtas piedzima mazāk par 20 tūkstošiem bērnu, atspēlējas tagad. Ir mazāk potenciālo vecāku, turklāt būtiski audzis vidējais vecums, kad sievietei piedzimst pirmais bērns. Pašlaik – vidēji 28 gadu vecumā. Tāpēc, diskutējot par dzimstību, kas pērn bijusi zemākajā līmenī kopš neatkarības atjaunošanas, speciālisti atzīst – risinājumi jāmeklē nevis vienas, bet vairāku ministriju laukā.

Trauksmes zvans joprojām zvana – latvieši izmirst

“Kā Latvija izskatīsies pēc 100 gadiem? Es domāju, ka vērts pabraukāt pa Balvu novada nomalēm, kur agrāk bija ciems ar 100 cilvēkiem. Ja tur tagad sastapsiet vēl pāris vecīšus, tad labi. Bet jau šobrīd Latvijā ir ciemi, kurus dabā vairs pat nevar atpazīt. Pirms kara tajos bija 10 mājas ar 100 iedzīvotājiem, bet tagad sen vairs nav neviena... Šobrīd jāpriecājas par katru apdzīvotu vietu, kurā kāds ir,” teic viens no Latvijas vadošajiem demogrāfiem, vēsturnieks un pētnieks Ilmārs Mežs.

Politiķu publiskajā retorikā demogrāfija šobrīd kļuvusi par vienu no svarīgākajiem dienaskārtības jautājumiem, kaut gan esošās tendences bija paredzamas jau sen. Ja runājam par demogrāfijas situāciju, kāda tā ir šobrīd?

– Visā Eiropā un gandrīz visā attīstītajā pasaulē, pat tādās valstīs kā Ķīna, kas mums nemaz nesaistās ar iedzīvotāju trūkumu, ir demogrāfijas problēmas. Latvijā dzimstības samazināšanās sākās jau pirmās Latvijas laikā – 20.-30.gados. Daudzi no mums ikdienā redz, ka ir divreiz mazāks bērnu skaits, nekā varētu būt, un trīsreiz mazāks, nekā tas bija pirms kādiem 40 gadiem. Līdz ar to sākas problēmas – darba tirgū skaita ziņā gatavi ienākt krietni mazāk jauniešu nekā ir iedzīvotāju, kuri iet pensijā. Un priekšdienās būs vēl grūtāk. Negatīvais dabīgais pieaugums ar maziem atslābuma brīžiem, kad Latvijā tika ieviesti būtiski ģimeņu politikas uzlabojumi, mums jau ir kopš 1990.gada.

Šķiet, situācijas nopietnību beidzot apjautuši visi, Valsts prezidentu ieskaitot. Labklājības ministram līdz jūnijam jāatnes uz valdību Demogrāfijas stratēģija. Jums ir nojausma, kas šajā stratēģijā varētu būt?

– Diemžēl pēdējos gados abas iepriekšējās valdības šajā jautājumā neko būtisku nav darījušas, tāpēc man ir pieredzē balstīta skepse. Ja nedarīja tad, kad bija iespējas darīt, kādēļ lai mēs kaut ko nopietnu sagaidītu tagad, kad iespējas ir daudzkārt mazākas? Vienīgi varbūt priekšvēlēšanu gaisotnē, kā jau tas mēdz notikt. Bet par stratēģijām. Mums ir brīnišķīgas stratēģijas, mēs varam izvilkt no putekļainām atvilktnēm iepriekšējās stratēģijas un tās, kas bija vairākas reizes vēl pirms tam. Es varētu saskaitīt vismaz desmit politiskos dokumentus, kurus protam ļoti labi sastādīt, tad ielikt atvilktnē, aizmirst un ignorēt. Domāju, ka šobrīd politiķi, sākot no prezidenta un beidzot ar Ministru prezidenti un Labklājības ministriju, veic vingrojumus, lai vēlētājiem radītu iespaidu, ka kaut ko tomēr darīs. Atkal atļaušos būt ļoti, ļoti skeptisks. Tikai tad, kad kaut kas reāli tiks iestrādāts budžetā – kārtīgs, apjomīgs ģimeņu politikas uzlabojums būs uz galda, – es teikšu, ka ņemu savus vārdus atpakaļ, kļūdījos, jo, atšķirībā no iepriekšējām piecām vai desmit reizēm, kad tika blefots, šoreiz kaut kas notika.

Jo tas jau ir piedzīvots?

– Tas ir piedzīvots ne tikai vienu, bet neskaitāmus gadus. Pie tam pat situācijās, kur jānovērš Latvijas valsts diskriminējoša attieksme pret sievietēm, kuras iet bērna kopšanas atvaļinājumā. Arī tad vairākus gadus pēc kārtas pašreizējās valdības pēcteči priekšlikumu noraidīja, jo viņiem nepatika šīs idejas iesniedzēji un pieņēmums, ka tas varētu nest politiskos labumus vai atzinību kādai citai partijai, nevis viņiem. Šeit jāpiemin arī valdošā politiskā greizsirdība starp partijām. Taču negribu būt pavisam skeptisks, – mums tomēr jāatzīst, ka, pateicoties sabiedrības iesaistei un arī varbūt labvēlīgākai politiskajai situācijai, pirms 10-12 gadiem tā sauktie demogrāfijas ultimāti tomēr nesa augļus. Tieši sabiedrības atbalsts bija tas, kas piespieda līdz tam negribīgos politiķus piešķirt papildus līdzekļus. Un tad mums radās gan pieklājīgas māmiņalgas, gan ilgāks termiņš bērna kopšanai – līdz 1,5 gadiem, gan arī atalgojums strādājošai māmiņai, kas proporcionāli Latvijā ir stingri virs Eiropā vidējās māmiņalgas. To varbūt nevar teikt par māmiņām, kurām nav bijusi iespēja uzkrāt darba stāžu – viņām jāiztiek ar 170 eiro mēnesī. Atsevišķās sadaļās mums ir labi uzlabojumi. Trešā bērna politika arī ir atzīmējama, un to pamana arī ārvalstu eksperti un analītiķi. Maija beigās Latvijas Banka nāca klajā ar analīzi par šo tēmu, un tur tika uzsvērts secinājums, ka šajā nozarē nevar kampaņveidīgi kaut ko vienu gadu uzlabot un tad desmit gadus aizmirst. Nepieciešams teju katru gadu indeksēt un pārskatīt gan pabalstus, gan jebkāda cita veida atbalstu, ko valsts vai pašvaldības savām jaunajām ģimenēm varētu sniegt.

Teicāt, ka dzimstības lejupslīde konsekventi vērojama vismaz pēdējos 20-30 gadus. Ja pieļaujam, ka šobrīd budžetā atrodas tie lielie līdzekļi un kaut kas sāk notikt, tāpat droši vien ne vienā un ne divos gados nevaram panākt šo lielo uzrāvienu? Tas vispār iespējams?

– Protams, nekāds uzrāviens nav iespējams. Ir iespējams piebremzēt lejupslīdi, lai tā nebūtu tik reibinoši strauja kā šobrīd, kad katru gadu dzirdam, ka dzimstība atkal kļuvusi par 10% mazāka. Mūsu valdība un politiķi tikpat kā palaiduši garām iespēju, ko savulaik izmantoja Igaunija – jau pirms 10-15 gadiem sāka strādāt ar apjomīgiem dažāda veida atbalstiem, tādējādi palīdzot lielam skaitam jauno māmiņu, kuras dzimušas 80-tajos gados, jo tagad iespējamo māmiņu skaits ir daudz mazāks. Un ne jau pabalsti vien, bet jebkurš atbalsta veids prasa budžeta naudu. Bieži novēroju, ka politiķi sola palīdzēt ģimenēm, bet, kad jālemj par budžetu, seko atrunas, ka ar pabalstiem jau neko nevar mainīt. Būtu nepareizi mēģināt cildināt un godināt īpašās daudzbērnu ģimenes, ignorējot faktu, ka daudzas no viņām ikdienā kaujas ar nabadzību un trūkumu, ko viņiem rada valsts tāpēc, ka tās vēlējās vairākus bērnus. Varētu teikt, ka neapzināti tiek sodītas jaunās ģimenes, kas izvēlas vairākus bērnus. Līdz ar to šīs ģimenes vai nu pavisam iespiež nabadzības zonā, vai ļoti tuvu tam. Un gribu uzsvērt, ka tieši bērnu dēļ viņi tiek nospiesti nabadzībā, un tā ir valsts politikas nepieļaujamā kļūda, ko Latvija dara.

Latvija tāda ir vienīgā?

– Nebūt nē. Eiropas valstis var sadalīt divās daļās. Viena, kas rīkojas pēc principa: tavi bērni, tavas problēmas, nevajadzēja sadzemdēt tik daudz. Un es esmu spiests te ieskaitīt arī Latviju. Savukārt otra daļa valstu uzskata tā, – tavi bērni ir arī mūsu problēmas, un mums visiem vajag, lai tev būtu bērni, kurus tu vēlies. Tāpēc maksimāli tiek strādāts, lai ģimenēm, kas izjūt milzīgu ienākumu kritumu, kaut daļēji tiktu pietiekami kompensēts ienākumu zudums, kas saistīts ar to, ka sievietes izvēlas laist pasaulē bērnus. Un šo sarakstu es sāktu ar Igauniju, iekļaujot visu Skandināviju, Beļģiju, Nīderlandi, Angliju, Lielbritāniju, Islandi, Franciju, Īriju, iespējams, arī Poliju un Ungāriju. Bet Dienvidjūras reģions un liela daļa arī citu Austrumeiropas valstu nav īpaši piestrādājušas pie savas valsts ģimeņu politikas.

Kā daudzās citās jomās, arī demogrāfijā kaimiņi igauņi mums ir priekšā. Kur tā nelaime?

– 90.gadu sākumā mums ar igauņiem starta pozīcija bija analoga. Es pat teiktu, ka pirmos 10-15 neatkarības gadus demogrāfijā bijām līdzīgi. Kāpēc iesāku par šo tēmu interesēties? Jo Latvija un Igaunija uzvedās kā dvīņu māsas vai brāļi –iepriekšējā vēsture mums ir ārkārtīgi līdzīga. Tāpat arī dzimstība un demogrāfija gan 20.gadsmitā, gan iepriekš. Un tad 2000.gadu vidū pēkšņi pamanīju, ka notiek kaut kas neraksturīgs – Igaunijā vairs nav tik slikti, kā turpinās pie mums Latvijā. Sāku interesēties. Jā, izrādījās, ka viņiem jau ap 2005.gadu sākās apjomīgi ģimeņu politikas uzlabojumi pabalstu veidā, netika pieļautas rindas bērnudārzos, valdība ieviesa nodokļu atvieglojumus, izstrādāja mājokļu politiku, subsidēja ārpusskolas aktivitātes un arī nodrošināja veselības pieejamību bērniem.

Tad kādēļ Latvija tā nevar?

– Protams, varam bezgalīgi kritizēt valdību, bet lielā mērā tā ir lēmējpersonu neieinteresētība un varbūt neinformētība – viņi fokusējas uz citām lietām, turklāt nāk iekšā politiskā greizsirdība. Latvijā vienkārši ir politiskās gribas trūkums un šo procesu neizpratne. Un īpaši gribu piebilst, ka kaut kādu iemeslu dēļ igauņu politiķi spēj un ir spējuši visus šos gadus pieņemt sāpīgākus, bet ilgtermiņā vērstus lēmumus. Jā, sākumā viņus par to bargi kritizēja, bet pēc tam saprata, ka tas bija vajadzīgs un nepieciešams. Un te piemērs ir arī mūsu mazās skoliņas. Emocionāli jūtu līdzi un atbalstu (piekrītu, ka varbūt jābūt īpašam risinājumam pierobežas joslā), bet kopumā, ja runājam par 7., 8., 9. klasi un vidusskolas posmu, nevis par pamatskolu, Latvija šķērdē budžeta līdzekļus uz daudzām mazām vidusskoliņām. Šīs skoliņas 70-80% gadījumu nesniedz labāko iespējamo izglītības rezultātu. Ja aplūkojam vidējo mazo vidusskoliņu rezultātus centralizētajos eksāmenos, viņi ir par galvas tiesu zemāki nekā varēja būt un ir lielākās skolās. Mums jāapzinās, ka igauņi šo sāpīgo mazo skoliņu slēgšanu izdarīja daudz agrāk un neļāva izšķērdēt Eiropas fondus uz mazo skoliņu renovāciju, par kurām jau bija zināms, ka tās pastāvēs varbūt 5, 7 vai 10 gadus. Mums, tāpat kā igauņiem, reizēm jācenšas pieņemt šos sāpīgos lēmumus, raugoties ne no pagasta vai novada interesēm, bet paskatoties uz Latviju kopumā.

Atgriežoties pie demogrāfijas tēmas – nav jau tā, ka nekas nav darīts. Savulaik mums pat bija Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, kuru 2009.gadā reformēja. Tas bija pareizs solis?

– Pareizs solis bija, kad to izveidoja, bet nepareizs brīdī, kad slēdza. Tā mazliet ir kā koķetēšana ar neizglītotu vēlētāju, jo parasts vēlētājs īsti neiedziļinās, kādā veidā politiskie procesi valstī vispār var notikt. Viņš visus politiķus un birokrātus uzskata par nevajadzīgiem liekēžiem, kuru – jo mazāk, jo labāk. Taču šis valsts birokrātiskais aparāts ietver arī visus policistus, ugunsdzēsējus, pedagogus, lielu daļu mediķu. Tur salīdzinoši maz būs standarta birokrātu, kuri dara kaut ko lieku. Toreiz, kad pieņēma lēmumu par ministrijas reformēšanu, šis jautājums nebija tādā prioritātē, jo līdzekļus vajadzēja konsolidēt. Manuprāt, šāda ministrija varētu pastāvēt bez nevienas papildus darbavietas, iesaistot jau esošos ierēdņus no citām ministrijām. Svarīga ir nevis jauna ministrija, bet balsstiesīgs politiķis Ministru kabinetā, jo, runājot ar labklājības ministru vai Labklājības ministrijas ierēdņiem, redzam, ka viņiem pirmā prioritāte ir pensijas un pensionāri, invaliditāte, dzimumu līdztiesība un daudz kas cits. Dzimstība ir viens no jautājumiem, kas nekad nebūs pirmais, tāpēc nepieciešamas balsstiesības Ministru kabinetā.

Esošā ministrijas struktūra nevarētu to visu darīt?

– Teorētiski – jā, bet praksē izrādās – tomēr nē. Kad tiek pieņemti jauni likumi, katra ministrija ierosina priekšlikumus, ko jāvērtē visām pārējām ministrijām. Katru gadu mēs varam vērot teorijā labi gribētus uzlabojumus, kas praksē tomēr ģimenēm nepalīdz. Piemēram, neapliekamā minimuma celšana strādājošajiem, ko piemēro mazāku algu saņēmējiem. Tikai neviens nepamodelē, kā tas strādās (un vismazāk to dara Finanšu ministrija, kurai tas būtu tiešais pienākums). Pēc tam izrādās, – ak vai, šis priekšlikums palīdzējis (es tagad mazliet sabiezinu krāsas) vecpuišiem vēl vienu kasti alus nopirkt. Bet ne ģimenēm un bērniem. Tieši šādu iemeslu dēļ nepieciešama atsevišķa balss Ministru kabinetā, kas teiktu, ka šis ir slikts priekšlikums – mēs negribam atbalstīt vientuļus vecpuišus, viņiem nevajag šo lieko alus kasti. Vajadzīga palīdzība ģimenēm ar vairākiem bērniem, tātad jādomā par neapliekamā minimuma par apgādībā esošo bērnu celšanu. Ja paskatās pēdējo gadu griezumā, tas politiķiem vienmēr kaut kā aizmirstas.

Varbūt par apgādībā esošo bērnu neapliekamā minimuma celšanai vajag vairāk līdzekļu?

– Ar to pašu naudu varētu palīdzēt tieši tiem, kam vairāk vajag. Valdība katru gadu vismaz 10 un vairāk miljonus eiro iegulda šīs alus kastes nodrošināšanā vecpuišiem (es atkal pārspīlēju). Tiek runāts par vienkārši strādājošā (bez bērniem) neapliekamā minimuma celšanu. Bet tas nesasniedz galveno adresātu, kam šie nodokļu atlaižu uzlabojumi patiešām būtu vajadzīgi, jo tas nav populāri. Risinājums būtu diezgan radikāls, un atkal Latvija droši vien nekad negribēs būt pasaulē pirmā – balsstiesību deleģēšana. Vecāki taču vienmēr pārstāv savas bērnu intereses, izņemot politiskās balsstiesības – tās nedrīkst pārstāvēt. Un, ja šo barjeru noņemtu, tas politiķus uzreiz uzmundrinātu būt dzirdīgākiem pret ģimeņu interesēm, jo tad pēkšņi vēlētāju skaitā parādītos daudz vairāk ģimeņu politikas aizstāvju. Šobrīd, atklāti sakot, ģimenes politiķu acīs ir pabērnu lomā, kaut gan, protams, tieši neviens to neteiks, neatzīsies.

Vēl jau ir arī tāds termins kā mehāniskā migrācija – ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši prom no šīs valsts un liela daļa atpakaļ nemaz netaisās. Ārvalstīs joprojām piedzimst daudz bērnu, kuriem būtu bijis jādzimst Latvijā. Arī šeit pietrūkst politiskās gribas, lai viņus atgrieztu?

– Ir ļoti grūti runāt par atgriešanos pēc ilgākas prombūtnes. Kad cilvēks vai ģimene aizbrauc uz ārvalstīm, vairumā gadījumu 3-5 gadu periodā notiek nemanāmais klikšķis, kad viņi saprot, ka paliks tur. Kaut gan vienmēr, protams, būs izņēmumi. Bet jādomā par ko citu. 2009.-2010.gadā notika lielā krīze, kad Latvija dažos gados zaudēja vairāk nekā 100000 iedzīvotāju. Un toreiz tā bija apzināta valdības izvēle – lai brauc prom, lai nopelna vismaz Anglijā, Īrijā vai Vācijā. Lai neprasa, ka Latvijas nelielais un sarūkošais budžets viņus uztur. Savukārt Igaunija toreiz bija uzkrājusi finanšu spilvenu, tādēļ viņiem krīze nesita tika smagi, jo Igaunijas valsts atbalsts deva iespēju daudziem nemaz nebraukt prom.

Aizskaršu vēl vienu manu mīļo tēmu – alkoholu. Latvijas valsts slepus piedalās cilvēku nodzirdīšanā. Kādreiz varēja pārmest muižniekiem, kuriem piederēja krogi, un visu, ko zemnieciņš nepelnīja, tur atstāja. Tas pats diezgan izteikti bija PSRS okupācijas laikā, 50.gados, kad strauji pieauga gan patēriņš, gan arī alkohola ražošana. Bet valsts to labprāt caur puķēm kaut kā sekmēja. Tāpēc man visvairāk žēl, ka īpaši Finanšu ministrija un valdība kopumā atzīst, ka joprojām mums ir svarīgāki miljoni eiro, kurus Latvijas valsts budžets nopelna ar lētāku alkoholu, nekā tie daudzkārt lielāki izdevumi, kurus mēs zaudējam, jo šie cilvēki nodzeras. Un tas ir tas, ko nevaru piedot valdībai. Mēs pat negribam paskatīties taisnībai acīs, ka katrs piektais latviešu vīrietis ir tiktāl alkohola atkarīgs, ka tā jau ir daļa no viņa diagnozes, un tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Mums ir pārāk daudz teikšanas alkohola lobijam, jo, redz, ražojam, tirgojam, samaksājam nodoklī, bet tos daudzkārt lielākos izdevumus, kas saistīti ar vīriešu alkoholiķu nespēju strādāt, uzturēt ģimenes, nemaksāt alimentus un beigās vispār nomirt, nezin kādēļ negribam saistīt.

Esat viens no retajiem jomas speciālistiem, kurš regulāri cēlis trauksmi par demogrāfijas jautājumiem. Nav sajūtas, ka brīžiem tā ir kā saucēja balss tuksnesī?

– Protams, dažkārt apnīk par to runāt. Es arī negribu pa tukšo runāt, ja nemanu, ka, tā teikt, dzelzs ir karsta. Tas ir līdzīgi kā kalējam – viņam ir jēga dzelzs gabalu kalt tikai tad, kad tas ēzē sakarsēts sarkans. Tad var veseri cilāt un cerēt, ka kaut kas izveidosies. Kad mūsu politiskajā situācijā kaut kas veidosies un būs noderīga balss, kura skaidros un mobilizēs kādu sabiedrības daļu, es labprāt iesaistīšos. Bet pa tukšo gvelzt reizēm patiešām apnīk, ir citas lietas, ko darīt.

Varat pateikt, cik cilvēku mēs katru dienu zaudējam?

– Pagājušogad Latvijā piedzima nepilni 13 tūkstoši bērnu, šogad izskatās, ka virzāmies uz 12 tūkstošiem vai pat mazāk. Mums noteikti varētu dzimt ap 20 tūkstošiem bērnu, ne vairs tie 40 tūkstoši, kas dzima kādreiz 80.gadu beigās. Dažreiz cilvēki saka, – jā, 80.gadu beigās bija augstāka dzimstība, tas bija atmodas pacēlums. Bet nē, tas sākās jau 1984.-1987.gadā, kad atmodas un neatkarības jausmas vēl nebija izplatījušās plašās tautas masās. Lai cik man nepatiktu slavināt PSRS, tā bija PSRS trešā bērna politika, kas toreiz latviešus pietiekami uzrunāja, lai katrā no šiem gadiem piedzimtu vairāki “lieki tūkstoši bērnu”. Rēķināju, ka Latvijas republikas pēdējo 15 gadu trešā bērna politika kopumā ļāvusi piedzimt no 5 līdz 10 tūkstošiem papildus latviešu. Bet par zaudētiem cilvēkiem – ja katru gadu nomirst par 14 līdz 17 tūkstošiem vairāk nekā piedzimst, tad katru dienu mēs zaudējam kādus 40 cilvēkus. It kā nedaudz, bet gada laikā jau tas ir daudz.

Vai nav tā, ka dažreiz cilvēki oponē – kādēļ tad trešais bērns, ne pirmais? Katrs bērns taču ir vērtība.

– Protams, ir. Nerunāju par emocionālo vai morālo vērtību, es runāju par apsvērumiem, ka parasti jau ar trešo bērnu ģimene pagriežas savā labklājībā uz nabadzības risku. Nepiedodami daudzas ģimenes tiek nostumtas nabadzībā tādēļ, ka viņiem rodas bērns, jo “viņi bija muļķi” un tomēr izvēlējās bērniņu. Tāpēc bija īpaši svarīgi sākt šī trešā bērna politiku. Jā, ir mums ģimenes, kuras audzina arī deviņus bērnus, bet deviņu bērnu ģimenes jeb politika nerisinās Latvijas problēmu, pat ja mēs dubultosim to skaitu. Bet, protams, jāstrādā arī ar viņām. Arī deviņu bērnu ģimenes ir pelnījušas, lai ar katru bērnu nekrītas labklājības līmenis. Tas būtu jāsekmē valstij. Man ir mans mīļais Zviedrijas piemērs, kas skar ģimeņu politiku. Tur valdības darba mērķis ir, lai jebkurā Zviedrijas ģimenē dzimtu tik daudz bērnu, cik viņi vēlas, un tad, kad viņi vēlas. Lai nebūtu neviena zviedra, kurš plāno bērnu, bet viņam jāatliek šis lēmums, jo baidās nonākt nabadzībā – nevarēs paņemt hipotekāro kredītu, būs problēmas darbā utt.

Runājot par straujo demogrāfijas lejupslīdi, droši vien ir arī kādas objektīvas problēmas, kas šo procesu veicina?

– Jā, mums ir divkārt mazāks sieviešu skaits, jo, sākot jau ar 90.gadiem, sievietes vienkārši nepiedzima. Tāpēc šo jauno māmiņu ir uz pusi mazāk, bet, pieskaitot emigrāciju, palicis vēl mazāk par pusi. Ne mazāk svarīgs objektīvs faktors, pie kā mūsu politiķi nav vainīgi, ir Krievijas agresija un kara draudi, kas nesekmē un neveicina dzimstības pieaugumu. Taču, neskatoties uz to, valdībai jādara tās lietas, ko var darīt – jāprot pārdalīt līdzekļus tik taisnīgi, lai neviena ģimene labklājības ziņā neciestu no tā, ka vēlējās vēl vienu bērniņu. Mātei vai tēvam, kas audzina bērnus (it īpaši, ja ģimenē ir vairāki mazi bērni), tas ir pilna laika darbs, un sabiedrībai tas jāsaprot. Ja Igaunija sapratusi, kāpēc Latvija nevar? Vienīgais iemesls, ko es redzu, ir politiskās gribas trūkums, jo nav iemesla, kāpēc mēs to nevaram. Mēs negribam. Piemēram, Igaunijā sešu un vairāk bērnu māmiņām papildus visiem pabalstiem, kas pienākas, valsts maksā vēl vienu kompensāciju, jo viņa objektīvu iemeslu dēļ nevar iesaistīties darba tirgū. Sieviete izvēlējās darbu būt māmiņai, un valstij šis periods ir jāskaita darba stāžā.

Cik tad bērnu Latvijas ģimenē jābūt, lai mēs būtu pārliecināti, ka pastāvēsim?

– Ja katra ģimene varētu atļauties divus, tad gandrīz vai pietiktu. Bet pēc statistikas datiem zinām, ka ir 10-15% cilvēku, kuriem nevar būt bērni medicīnisku iemeslu dēļ, turklāt tagad vērojama diezgan populāra tendence, ka ir pāri, kuri nemaz nevēlas bērnus. Tātad sabiedrībai vajag pacensties arī par viņiem. Tādēļ ir šis cipars 2,3, par ko reizēm cilvēki smejas, jo bērnus jocīgi skaitīt ar komatiem. Pietiktu ar šo bērnu skaitu – starp 2 un 3 ģimenē. Ja ģimenes sagādājušas divus bērnus – tas ir apsveicami, bet no bedres mūs ārā velk tie, kuriem ir tas trešais bērns.

Jūsu ģimene arī pieskaitāma pie tiem, kas mūs velk no tās bedres ārā, jo jums ir seši bērni...

– Jā, tā ir. Bet man ir pieteikušies vairāki desmiti bezbērnu cilvēku, sakot, ka mani četri bērni, kas it kā ir pa virsu tiem ģimenē obligāti vajadzīgajiem diviem, kompensē viņu bērnu neesamību. Tādēļ tas vienalga ir ar mīnusa zīmi. Būt daudzbērnu ģimenei, protams, nav viegli, bet es mudinu visus, kuriem veselība, attiecības un viss cits atļauj, tomēr to trešo bērnu atļauties. Dažreiz cilvēki iekrīt viena bērna slazdā, jo visgrūtāk klājas, ja ir tikai viens. Jo tam nabaga bērniņam visus daudzos gadus, kamēr viņš vēl pats nespēj veidot savu personīgo dzīvi, mājās nepieciešams vēl kāds. Parasti tie ir brāļi vai māsas, bet, ja vecāki apzināti izvēlas tikai vienu bērnu, tad viņiem nākamos 20 gadus jābūt arī vēl par šī vienīgā bērna brāli un/vai māsu. Tāpēc sanāk, ka ar to vienu bērniņu dažreiz ir grūtāk nekā ar diviem un trīs.

Vai esat domājis, kā te, Latvijā, būs pēc 100 gadiem? Vai latvieši vēl pastāvēs?

– Par šo jautājumu daudz nav jāprāto, jo jau pieejamas “EUROSTAT” oficiālās prognozes, kas paredz, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd. Un tad vēl jāskatās, cik no viņiem būs mūsu pēcteču. Ļoti vienkāršojot var teikt, ka no pašreizējiem 1,8 miljoniem iedzīvotāju katrā nākamajā paaudzē būs tikai puse no viņu vecāku paaudzes. Pēc 100 gadiem arī par to pusi būs jāpacīnās. Šajās prognozēs pārdomu vērts ir tas, ka jau pēc gadiem 30 vai 40 Igaunija mūs apsteigs. Jā, arī viņiem iedzīvotāju skaits samazinās, un ar visu pieklājīgo un dāsno atbalstu ir demogrāfijas problēmas, taču kopējais samazinājums paaudzes garumā ir tikai par aptuveni 5%, kas ir sīkums uz mūsu 30 vai 50%. Tā ka temps mums noteikti ir jāmaina.

Tendences nav iepriecinošas. Demogrāfs Ilmārs Mežs ir pārliecināts, – ja turpināsies tikpat strauja dzimstības lejupslīde un valdība nepieņems radikālas izmaiņas, prognozes liecina, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs aptuveni uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā šobrīd.

Fakti

Latvijā dzimušo bērnu skaits

Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas Balvu novadā

Iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Balvu novadā no 2012. līdz 2025.gadam kritums ir no 23454 līdz 17532 cilvēkiem (75%), tātad ik gadu iedzīvotāju skaits samazinās vismaz par 2%.

Latvijā dzimušo bērnu skaits 2024.gadā

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”