Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (11.04.2025.)

Kurā pusē taisnība?

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Virziens, kurā ejam, ir aplams

Kopš masveida mazo lauku skolu slēgšanas pagājuši vairāki gadi. Daudzi atzīst, – pagastos kļūst klusāks un sarūk iedzīvotāju skaits, jo ģimenes meklē dzīvesvietu tuvāk bērnu skolai. Viņi gan nesaskata īpašas grūtības bērnu vadāšanā uz skolām tālākos pagastos, taču daudzi izsaka nožēlu par ēkām, kas pēc skolu aiziešanas netiek apsaimniekotas vai ir slēgtas. Grozies, kā gribi, bet skolas slēgšana vai reorganizācija sabiedrībā ir nepopulārs lēmums, kas saistās ar darbavietu likvidēšanu pedagogiem un citiem skolas darbiniekiem, ar pārmaiņām bērnu dzīvē. Vai reforma sevi attaisnojusi un kādus secinājumus nākas izdarīt pāris gadus pēc pirmo skolu slēgšanas, par to sarunā ar nozares speciālistēm, vietējo kopienu un pašvaldības pārstāvēm.

Diskusijā piedalās:

Inese Circene, Balvu novada Izglītības un kultūras pārvaldes vadītāja

Ligita Spridzāne, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja, Upītes kopienas pārstāve

Arnita Gaiduka, Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas skolotāja

Ināra Ņikuļina, bijusī Balvu pilsētas vadītāja, Balvu Amatniecības vidusskolas (tagad Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola) dibinātāja un direktore

Svaru kausos liktas divas nesalīdzināmas mērvienības – ekonomiskais aprēķins, kas izteikts ciparos, un skolēna liktenis, kura dzīve mainās līdz ar skolas slēgšanu. Vai ejam pareizajā virzienā?

I.Circene: – Balvu novada Izglītības attīstības stratēģijā teikts, ka skolu tīkla sakārtošanas mērķis ir nodrošināt augstu izglītības kvalitāti Balvu novadā, kā rezultātā paredzēts koncentrēt resursus, uzlabot izglītības iestāžu mācību vidi, sakārtot infrastruktūru, veidojot pieejamas, pilnībā modernizētas un mūsdienīgas izglītības iestādes. Izvērtējot skolas likteni un pamatojoties uz šo stratēģiju, tiek ņemti vērā kritēriji, no kuriem viens ir demogrāfiskā situācija novadā. Pašvaldība analizē datus par dzimstību, iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņām, skolēnu skaita izmaiņām un mobilitātes iespaidu uz skolēnu skaitu. Vērtē vietas, kur skola atrodas, sociāli ekonomisko attīstību, kā arī rūpīgi analizē skolas darbu – skolēnu rezultātus, sasniegumus, labbūtību, darbu ar talantīgajiem, interešu izglītību, pedagogu sastāvu utt. Jāteic, ka mūsu pašvaldība nekad nav steigusies ar skolu aizvēršanu, bet gan līdz pēdējam atbalstījusi. Par to liecina fakts, ka Latgales reģionā Balvu novadam vidējais skolēnu skaits klasē ir vismazākais. Ja uz šī gada februāri visās pašvaldībās vidējais skolēnu skaits ir 19,4, tad Balvu novadā – 8,5. Turklāt bērni bieži vien skolas maiņu atbalsta vairāk nekā viņu vecāki.

L.Spridzāne: – Ļoti sarežģīts jautājums. Skolu slēgšana rāda virzienu prom no valsts robežām, prom no lauku teritorijām – tuvāk pilsētām. Ekonomiskais aprēķins bieži vien dominē pār cilvēcisko faktoru, taču skolēna liktenis nav izmērāms skaitļos.

A.Gaiduka: – Noteikti neejam pareizajā virzienā. Manuprāt, šāda svēršana svaru kausos ir rezultāts ne tikai nepārtrauktām izmaiņām izglītības sistēmā, bet arī valstij būtiskās citās jomās. Mums sajukušas prioritātes. Acīmredzams, ka valstī nav prioritāte meklēt un atrast naudu, lai novirzītu papildus finansējumu pašvaldībām skolu uzturēšanai, kurās kādā periodā ir mazāk skolēnu. Nevienam vecākam savs pamatskolēns un pat vidusskolēns nav jāmodina pirms sešiem no rīta, lai ar autobusu pusē septiņos dotos uz skolu un atgrieztos vēlu vakarā. Kā šis bērns var būt produktīvs skolā, ja ir tik gara un nogurdinoša diena? Vai pirms šādiem lēmumiem ir notikušas pārrunas, piemēram, ar psihologiem? Var jau teikt, ka mūsu laikā nekādu psihologu nebija, bet izaugām. Tādi, kādi esam, arī izaugām, kuri vienlaikus ievieš iekļaujošo izglītību, nedomājot par to, kāda iekļaujošā izglītība var tikt realizēta klasē ar 24 skolēniem.

I.Ņikuļina: – Mēdz teikt, ka izglītība ir visspēcīgākais ierocis, kas maina pasauli. Taču, vērojot procesus, kas pārņēmuši pasauli, šķiet, ka aizvien biežāk prioritāte tiek ierādīta citiem ieročiem. Tas pilnā mērā attiecas uz mūsu valsti un zināmā mērā – arī uz mūsu novadu. Ja nepietiekama finansējuma dēļ valstī jāshēmo dīvainas reformas, pastāvīgi eksperimentējot ar skolēniem, ja jāslēdz izglītības iestādes, jāatstāj kvalitatīvu izglītību ieguvuši skolotāji bez darba, tad tas virziens, kurp ejam, ir aplams.

Tas ir kā apburtais loks: skolas tiek slēgtas, samazinoties bērnu skaitam, bet mācību iestādes likvidēšana vēl vairāk veicina iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Kā skolu reforma ietekmē ekonomisko situāciju un vietējo kopienu likteni?

I.Circene: – Protams, skola laukos – tā ir sirds. Līdz ar skolas aizvēršanu vietējā kopienā pazūd dzīvīgums, ko ienes bērni. Pazūd sadarbība ar vietējo kultūras centru, mazinās bibliotēku apmeklējums, sadarbība ar pagastu pārvaldi. Iespējams, ka arī kādas ģimenes izvēlas citu dzīvesvietu. Bet, ja mēs paraugāmies no otras puses, skolas nekad netiktu slēgtas, ja vien būtu bērni. Un tagad mēs tikai cīnāmies ar sekām, jo laukos iedzīvotāju skaits samazinājās ne jau vakar un aizvakar…

L.Spridzāne: – Lauku skolai bieži vien ir daudz plašāka nozīme nekā tikai izglītības funkcija – tā kalpo kā vietējais kultūras un sabiedriskais centrs. Tādēļ, aizslēdzot skolu, notiek virkne pārvērtību vietās, kuras viena ar otru saistītas. Katrā vietā tās ir pavisam savādākas, bet tai pašā brīdī – līdzīgas. Skolēni darbdienās no agra rīta līdz vēlam vakaram ir projām, samazinās aktivitāte. Tas ietekmē vietējo kultūras centru, bibliotēku, veikalu. Bieži vien līdz ar skolas slēgšanu izbrauc arī jaunās ģimenes ar bērniem. Rezultātā cieš gan ekonomiskā aktivitāte, gan kopienas dzīvotspēja. Upītes pamatskolu slēdza 2018. gadā. Pēc slēgšanas kopienā valdīja bažas, kā tas ietekmēs vietējo dzīvi un identitāti. Daudzus no uzdevumiem, kurus iepriekš pildīja skola, īpaši saistībā ar lokālpatriotisma veicināšanu un tradicionālās kultūras saglabāšanu, pārņēma Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Tas turpina arī bērnu folkloras kopas darbību. Pēc skolas slēgšanas īslaicīgi aizvērās arī vietējais veikals, taču to atjaunoja pašas pārdevējas. Vēlāk veikalu pārņēma vietējā daudzbērnu ģimenes mamma. Upīte ir īpaša vieta – neskatoties uz skolas slēgšanu, uz šejieni pārcēlusies jauna ģimene. Tiesa gan, viena daudzbērnu ģimene devās uz Vāciju, taču tas nebija tieši saistīts ar skolas slēgšanu, jo viņu bērni iepriekš mācījās Rekavas vidusskolā.

A.Gaiduka: – Tieši tā – notiek iedzīvotāju aizplūšana. Ja prioritāte ir vēl tukšāki lauki, tad ejam pareizajā virzienā. Skola, kultūras nams, arī pasta nodaļa, bibliotēka – tā ir vide, kurā cilvēks redz kaut kādu attīstīšanās iespēju. Ja šādas iestādes likvidē vienu pēc otras, tad tai vietai pazūd kodols. Cilvēki sāk apsvērt domu doties uz turieni, kur šo infrastruktūru un saturu piedāvā.

I.Ņikuļina: – Tā ir valsts politika, valsts vīru un sievu tuvredzība, kas novedusi pie šīs smagās situācijas. Reizēm liekas, ka kādi īpaši ieinteresēti spēki tīšuprāt strādā uz to, lai valsti iztukšotu no iedzīvotājiem, speciālistiem, jauniem cilvēkiem, jaunām ģimenēm. Iztukšojas lauku teritorijas, jo jaunie aizbrauc uz ārzemēm, Rīgu vai citiem reģioniem. Iztukšojas lauku skolas. Vai tad, kad pirms vairāk nekā 30 gadiem bijām atguvuši neatkarību, varējām iedomāties, ka 2025.gadā Balvu novadā stāvēs tukšas 9 renovētas, labi aprīkotas izglītības iestādes? Vai var ko darīt vietējā vara? Protams, var. Sākot ar uzņēmēju reālu atbalstu un beidzot ar atbalstu ikvienam novada iedzīvotājam, tostarp rūpējoties par bērniem, skolēniem, studentiem. Skolu slēgšana jau ir sekas, cēloņi meklējami patālā pagātnē. Šodien ar to jārēķinās. Manuprāt, situāciju var uzlabot tikai intensīva uzņēmējdarbības attīstība novadā. Būs uzņēmēji, būs ģimenes, bērni, un, iespējams, kādu skolu varēs atvērt no jauna.

No Izglītības un zinātnes ministrijas dzirdami divi argumenti – uzturēt izglītības iestādi ar mazu bērnu skaitu ir dārgi, un skolēniem mazā skolā esot sliktākas zināšanas, līdz ar to nav iespējas iegūt konkurētspējīgu izglītību. Tam var piekrist?

I.Circene: – Mazās lauku skolas uzturēt ir dārgi, tā ir taisnība. Bet vai mazajās lauku skolās ir sliktas zināšanas? Tam piekrist negribētu. Mazajās lauku skolās skolotājs ir cilvēks-orķestris, kurš reizē pilda gan skolotāja, gan atbalsta personāla, reizēm – pat vecāku funkcijas. Nav svarīgi, kur skolēns mācās – lielā vai mazā skolā, galvenais, lai viņam būtu motivācija mācīties, iegūt jaunas zināšanas. Arī mūsu novadā katra maza skola lepojas ar saviem skolēniem, kas guvuši panākumus. Viss atkarīgs no skolas vadības, kvalificētu pedagogu piesaistes, pašvaldības, kā tā atbalsta izglītību savā teritorijā, no vecāku izpratnes un ļoti daudziem faktoriem, kur galvenais nebūt nav tas, cik liela vai maza ir skola.

L.Spridzāne: – Nepiekrītu. Svarīgi, lai mazās skolās ir labi pedagogi, jo skolēnu zināšanas nav atkarīgas no skolēnu skaita klasē, bet no paša skolēna spējām un pedagoga profesionalitātes. Bieži vien mazajās skolās ir pavisam cita vērtību prizma, savādākas tradīcijas, sava vēsture, attieksmes, ko nevar mehāniski pārcelt uz kādu citu vietu un turpināt. Tur veidojas pavisam cits stāsts, jo to veido pati vieta. Mazākās skolās tiešām ir grūtāk nokomplektēt, piemēram, deju kolektīvus vai sporta komandas, taču tas nenozīmē, ka tur nav iespēju. Baltinavā darbojas koris, kas skatēs saņem augstas pakāpes, un folkloras kopa, kas šogad dosies uz Dziesmu un deju svētkiem. Skolēniem ir iespēja sportot arī Balvu Sporta skolas volejbola komandā, kur Baltinavas un Rekavas meitenes kopā ir vienas no labākajām Latvijā. Mans personīgais piemērs to apliecina, – mani bērni mācās Baltinavas skolā un regulāri gūst panākumus konkursos un olimpiādēs. Tas liecina, ka arī mazā skolā iespējams iegūt konkurētspējīgu izglītību – viss atkarīgs no cilvēkiem, kuri tur strādā.

A.Gaiduka: – Absolūti nepiekrītu. Jā, lielajās skolās ir lielāks bērnu skaits, līdz ar to vairāk spējīgu, varošu un darošu skolēnu. Laukos to ir proporcionāli mazāk. Kā skolas lielums var ietekmēt zināšanu līmeni? Arī mazajās skolās strādā ne mazāk talantīgi un gudri skolotāji kā lielajās. Turklāt mazajās skolās ir iespējama individuālāka pieeja katram skolēnam. Olimpiāžu un konkursu rezultāti liecina, ka nav jābūt lielo skolu skolēnam, lai uzvarētu. Par dārdzību es jau atbildēju. Valdībai vienkārši jāpārskata prioritātes. Taču attaisnojumu, ka kādam vajag vairāk, vienmēr var atrast.

I.Ņikuļina: – Pirmais IZM arguments ir pašsaprotams, – jo vairāk skolēnu skolā, jo izmaksas uz vienu bērnu ir zemākas. Skolu tīkla sakārtošana novadā ir vietvaras jautājums. Nav runa par tām situācijām, kad skolā ir nesamērīgi mazs skolēnu skaits. Taču gadījumos, kad uz svaru kausiem, kā bija teikts sākumā, tiek likta nauda un bērna liktenis, izglītības iestādes dibinātājiem viennozīmīgi jānostājas bērna interešu pusē. Nekādu kritiku neiztur IZM otrais arguments. Izglītības kvalitāti nosaka vesels apstākļu kopums, un skolas dislokācijai ar to ir maznozīmīgs sakars. Pati pēdējā laikā esmu strādājusi lielā Rīgas skolā un nelielā lauku skoliņā mūsu novadā – Stacijas pamatskolā. Viss ir atkarīgs no mikroklimata skolā, vadības komandas darba, skolotāju kompetences, skolēnu sastāva un skaita klasē, iekšējās disciplīnas un daudziem citiem aspektiem. Ja tāda maza skoliņa, kāda ir Stacijas pamatskola, matemātikas un citu eksakto priekšmetu olimpiādēs spēj iegūt pirmās vietas un pārstāvēt novadu valstī, tad tas runā pretī IZM priekšstatiem par kvalitatīvas izglītības priekšnosacījumiem.

Skolu slēgšana juridiski ir pašvaldības lēmums, kaut gan pēc būtības valsts, izvēloties nepiefinansēt mazās lauku skolas, uzliek to uz pašvaldības pleciem. Vai beigās nesanāk tā – labprātīgi, piespiedu kārtā?

I.Circene: – Visi saprotam, ka demogrāfiskā situācija tiešām ir diezgan katastrofāla, neviens nepretojas arī tam, ka finanšu līdzekļi jāizmanto racionāli un skolotāju algas ir jāceļ. Bet kā to izdarīt, kādā veidā? Vai tas būtu tas pozitīvais rezultāts, ka uz mazo skolu slēgšanas rēķina tiek celts atalgojums skolotājiem? Vai par to šobrīd ir priecīgi skolotāji? Protams, nē. IZM norāda, ka tā nevienu skolu nelikvidē, beigās visu izšķir pašvaldības. Tikai kur lai pašvaldība ņem to iztrūkstošo summu? No valsts puses tiek piešķirta mērķdotācija pedagogu darba samaksai, taču šīs mērķdotācijas nepietiek, jo ir mazs skolēnu skaits. Otra naudas daļa, kas ir ēku uzturēšana un būvniecība, ir no pašvaldības. Tādēļ arī pašvaldība ir īpašnieks un pati pieņem lēmumus attiecībā par to, vai skolu slēdz, vai atver.

L.Spridzāne: – Izskatās, ka visu nosaka finanses.

A.Gaiduka: – Valsts izdarījusi “lāča pakalpojumu” gan skolām, gan pašvaldībām. Protams, pašvaldībai no jau tā ierobežotā budžeta ir sarežģīti atrast finansējumu skolu uzturēšanai. Taču priecē, ka mums ir tādas kopienas, direktori, kuri cīnās par to, lai lauku skolas tomēr pastāv arī vidusskolas līmenī, ja perspektīvā ir prognozējams pietiekams skolēnu skaits klasēs.

I.Ņikuļina: – Mūsu novads var lepoties ar to, ka daudzu gadu garumā izglītības nozari vadījuši talantīgi vadītāji. Uzskatu, ka, pateicoties viņu ieinteresētībai un profesionālai pieejai, skolu tīkls uz to laiku bija optimāls un atbilstošs iedzīvotāju pieprasījumam – tika realizēta pamata, vidējā, profesionālā vidējā un pat augstākā izglītība. Tas bija pirms vairāk nekā 25 gadiem (vai tiešām tik sen?). Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Viss tiek optimizēts, samazināts, ekonomēts, integrēts, un “sausais atlikums” ir pārsteidzošie centralizēto eksāmenu rezultāti. Pie vainas lielā mērā reformu aizsegā ir IZM eksperimenti ar skolēniem, kam skolas nav spējīgas pretoties. Iespējams, kādā izsaukšu neapmierinātību ar savu viedokli, bet likvidēt internātskolas, speciālās skolas, palīgskolas un to kontingentu integrēt vispārizglītojošajā skolā bija vairāk nekā neprāts. Arī mūsu novadā divas šādas mācību iestādes – Baltinavas kristīgā pamatskola un Tilžas internātpamatskola – godprātīgi pildīja sabiedrības pasūtījumu, bet IZM politikas rezultātā beidza eksistēt. Arī šobrīd situācija ir līdzīga – ministrija kā karstu kartupeli vārta minimālo skolēnu skaitu klasēs, un ar šī rādītāja palīdzību tā regulēs valsts mērķdotācijas. Jā, pašvaldībai tas patiešām nozīmē – labprātīgi, piespiedu kārtā.

Nemitīgi tiek skandināts, ka izglītību jāļauj iegūt iespējami tuvāk dzīvesvietai, taču realitātē pēc skolu slēgšanas daudzi vecāki bērnus nesūta uz tuvāko skolu, bet gan to, kuru izvēlējušies. Un to jau finansē viņi paši. Tad kur paliek iespēja iegūt bezmaksas izglītību?

I.Circene: – Jā, arī pašvaldības nostāja ir – pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai saglabāt sākumskolas un pamatskolas, kas īsteno arī speciālās izglītības programmas. Ja skola tiek reorganizēta vai slēgta, to, kur bērnam turpināt mācīties, izvēlas vecāki. Ja vecāki skolu izvēlas cita novada robežās, tad, protams, ceļu finansē paši, bet sava novada robežās pašvaldība nodrošina transportu.

L.Spridzāne: – Es kā vecāks esmu tiesīga lemt, kurā skolā mācīsies mans bērns. Ja bērns iesācis mācības kādā izglītības iestādē, tad man svarīgi, lai, turpinot mācīties pamatskolā vai vidusskolā, viņš varētu apgūt arī mācības iesāktajā mūzikas un mākslas skolā. No tā, ka vecāks izvēlējies bērnu vest uz kādu noteiktu skolu, nemainās fakts, ka Latvijā bērni iegūst bezmaksas pamatizglītību. Tā ir pašu vecāku izvēle finansēt ceļa izdevumus, ja bērns dodas uz kādu tālāku skolu, kur pašvaldība nenodrošina skolas autobusu. Kad slēdza Upītes skolu, mūsu tuvākā skola vairs neeksistēja. Mēs, vairāki vecāki, sākām skatīties tālāk – uz Baltinavu un Rekavu. Salīdzinājām skolu reitingus, tikāmies ar abu skolu vadību un potenciālajiem klases audzinātājiem. Beigās izvēlējāmies Baltinavas skolu – lielā mērā tādēļ, ka pēc Upītes pamatskolas tā ir vislatgaliskākā skola visā Balvu novadā. Vēl izvēle par labu Baltinavai krita tāpēc, ka bērni bija uzsākuši mācīties Baltinavas Mūzikas un mākslas skolā. Lielā māsa un brālis jau tur mācījās, tādēļ arī mazākos gribējām laist Baltinavā. Apgrūtinājums tas noteikti nav, jo viss sakārtots tā, ka uz skolu un no skolas Upītē dzīvojošajiem skolēniem nodrošināts skolas autobuss. Mākslas un mūzikas skolā bērni mācās Baltinavā, kad mācības beigušās, vecākiem vakarā viņi jānogādā mājās. Tā tas bija arī agrāk, kad bērni mācījās Upītē. Tagad pat ir vēl labāk, jo pēc mācībām Baltinavas vidusskolā bērni uz mūzikas un mākslas skolu aiziet kājām. Mums tikai atliek parūpēties, kā viņus vakarā atgādāt mājās.

A.Gaiduka: – Jā, tā ir kārtējā vēl viena pretruna. Es pat nezinu, ko te vēl komentēt.

I.Ņikuļina: – Kas ir svarīgi jaunai ģimenei – dzīvesvieta, darbavieta, bērnudārzs, skola, izbraucami ceļi. Pašvaldības politikai iedzīvotāju dzīvesvides uzlabošanā ir izšķiroša nozīme. Pamatskolas slēgšanas jautājumi vispār nedrīkstētu būt pašvaldības dienaskārtībā. Visiem iespējamajiem līdzekļiem pamatskolas jāsaglabā. Vidusskolas posma saglabāšana vai slēgšana ir pašvaldības un iedzīvotāju izšķiršanās jautājums. Protams, nav racionāli uzturēt vidusskolas vien 20 km attālumā vienu no otras, taču katrs konkrēts gadījums prasa atšķirīgu risinājumu. Jā, skolas esamība konkrētā teritorijā vēl negarantē skolēnu un viņu vecāku vēlmi tajā mācīties. Skolēnu uzticība skolai ir jānopelna. Un par to jau nu gan ir atbildīgs pats skolas kolektīvs.

Vairākās vietās Latvijā vietējām kopienām ar protesta akcijām vismaz uz laiku izdevies pasargāt skolas no slēgšanas. Skolu direktori ir pārliecināti, – pierobežā jāpiemēro mazāki skolēnu skaita kvantitatīvie rādītāji, lai būtu iespēja mācīties tuvāk mājām. Taču varas augstākajos gaiteņos, šķiet, to nesadzird. Vai negrib sadzirdēt?

I.Circene: – Skolu tīkla reformas vienmēr bijušas neērtas un emocionāli smagas. Jaunā pedagogu atalgojuma modeļa izstrāde ilgusi gandrīz divus gadus, arī Izglītības pārvaldes speciālisti aktīvi strādājuši pie šī modeļa aprobācijas, priekšlikumu sagatavošanas un iesniegšanas par izglītojamo skaita kritērijiem gan vidusskolas, gan pamatskolas posmā, pedagogu slodzēm. Regulāri informējam deputātus par aktuālo izglītībā, turklāt diskusijas un sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju turpinās un turpināsies. Pēc jaunā modeļa mūsu novadā pamatskolas posmā kvantitatīvais kritērijs ir par labu mums, tas nosaka piecus bērnus klasē. Savukārt kritērijs vidusskolas posmā nav tik izdevīgs.

L.Spridzāne: – Sakarā ar skolu slēgšanu nevienā protesta akcijā neesmu piedalījusies, bet esmu bijusi uz sarunām ar pašvaldības deputātiem pirms skolas slēgšanas. Tas ir labi, ka rīko sarunas un atļauj vecākiem un pedagogiem uzdot jautājumus, izteikt savu viedokli, bet vai cilvēki tiek sadzirdēti, tas ir cits jautājums. Kad uzzinājām par plānoto Upītes pamatskolas slēgšanu, tas mūs visus satricināja. Tā nebija tikai skola, tas bija mūsu dzīvesveids. Vecāki skolotāji Andra Slišāna vadībā apvienojās un sāka aktīvi cīnīties par skolas saglabāšanu. Tika rīkotas sapulces, braucām piedalīties Viļakas novada domes sēdēs. Mēs neklusējām. Piespiedām deputātus atbraukt uz Upīti un paskatīties cilvēkiem acīs – vecākiem, skolotājiem, bērniem. Tas bija emocionāli smags laiks, bet arī ļoti vienojošs. Atceros, kā Andris noorganizēja “Latvijas Radio 1” raidījuma “Krustpunktā” tiešraidi no Upītes. Mēs runājām ne tikai par mūsu skolu, bet arī par valsts attieksmi pret pierobežu, par to, ka izglītība laukos nozīmē daudz vairāk, nekā tikai mācību stundu norisi. Mūsu stāsts izskanēja gan Latvijas lielākajos interneta medijos, gan televīzijā un radio. Panācām, ka mūs sadzird. Un, lai arī skolu beigās aizvēra, šī cīņa nebija veltīga – iemācījām pašvaldībai, ka lēmumi nav jāpieņem aiz slēgtām durvīm, bez sarunas ar vietējiem cilvēkiem. Iedvesmojām līdzcilvēkus būt aktīviem, nepalikt vienaldzīgiem. Tā bija mana – mūsu ģimenes – ļoti personīga pieredze. Caur šo procesu piedzīvojām gan vilšanos, gan spēka pieaugumu. Un šodien, raugoties atpakaļ, varu teikt, ka šī cīņa mūs tikai saliedēja un padarīja stiprākus.

A.Gaiduka: – Mūsu novadam tas ir īpaši aktuāli. Dzīvs piemērs ir jautājums par Baltinavas un Rekavas vidusskolu 10.klašu neatvēršanu jaunajā mācību gadā, kas šobrīd ir apturēts. Zemāki kvantitatīvie rādītāji noteikti ir jāpiemēro. Kāda jēga ir izstrādātajam rīcības plānam Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam, ja nebūs priekš kā šo plānu realizēt? Proti, ja skola pierobežā neiztur plānotos kritērijus attiecībā uz skolēnu skaitu, nav teikts, ka pēc devītās klases bērns paliks novadā. Līdz ar to ir lielāks risks, ka visa ģimene dosies projām uz kādu lielāku pilsētu kopā ar bērnu.

I.Ņikuļina: – Var tikai priecāties par to cilvēku kategoriju, kuri prot korekti, argumentēti aizstāvēt savu viedokli, savas tiesības. Mūspuse ar protesta akcijām neizceļas. Nezinu, tas ir kūtrums vai neticība šādu aktivitāšu lietderībai. Skumji, ka pierobežas skolām, īpaši austrumu pierobežas skolām, ne no valdības, ne no nozares ministrijas netiek pievērsta ne mazākā vērība. Tas liecina, ka skolu pastāvēšanas jautājumi interesē tikai mūs pašus.

Ir pareizi uz skolu skatīties vien caur ekseļa tabulu? Ir taču bērni ar mācīšanās traucējumiem un tādi, kuri lielajās skolās nespēs iejusties vai netiks pieņemti. Ko darīt viņiem?

I.Circene: – Protams, bērnu labbūtību nevar mērīt tikai ar ekonomiskā izdevīguma mērauklu. Mums skolu tīkls sakārtots tā, lai iespēja mācīties būtu arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Uz skolu raudzīties tikai caur Excel tabulu nav pareizi, bet ir jāņem vērā, ka tā ir datos balstīta informācija, kas tiek analizēta. Arī mums ģimenēs ir savs budžets, un, ja nav līdzekļu, sākam izvērtēt, ko darīt un kā rīkoties, lai taupītu.

L.Spridzāne: – Visur stāsta, ka ir vajadzīga iekļaujošā izglītība, bet šādus bērnus lielās un prestižās skolas nemaz tā negrib uzņemt. Klasē arvien vairāk ir bērnu ar mācību traucējumiem. Te ir vairāki jautājumi – vai mazajās skolās pietiekami tiek finansēta šī iekļaujošā izglītība? Vai ir apmaksāti palīgi un asistenti?

A.Gaiduka: – Tieši šo es uzsvēru, atbildot uz pirmo jautājumu. Man vispār reizēm šķiet, ka mūsu izglītības nozari tiešām vada cilvēki, kuri neredz reālo situāciju skolās. Izvirza prasības, kritērijus, ievieš jaunas lietas, bet nonāk pretrunā ar pašu pieņemtajiem lēmumiem. Likvidēja lielāko daļu speciālās izglītības iestāžu, ieviesa iekļaujošo izglītību, bet skolēnu skaits klasē – 25. Neredzu loģiku. Redz situāciju, ka skolēniem ir zems matemātikas apguves/izpratnes līmenis, bet ceļ procentus, kas jāiegūst, lai būtu nokārtots eksāmens. Es kā vienkāršs skolotājs saprotu, ka problēma ir saturā, apjomā – kaut kas ir jāmaina tur, nevis jādzīvo ilūzijās, ka prasību celšana nodrošinās augstākus rezultātus.

I.Ņikuļina: –Vecākiem ir tiesības izvēlēties saviem bērniem mācību iestādi, kura spēj apmierināt viņu prasības. Jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, veidojot Balvu Amatniecības vidusskolu, biju pārliecināta, un šodien šī pārliecība nav zudusi, – jaunietim vai jaunietei nav jāsēž skolas solā līdz 19 gadu vecumam, lai, vidusskolu beidzot, bez profesijas papildinātu bezdarbnieku armiju. Cita lieta, ja turpina iet akadēmiskās izglītības ieguves ceļu augstskolā. Bet tad lietderīgāk būtu mācīties ģimnāzijā, un tādas iespējas mūsu novada jauniešiem ir. Ja vidusskola nevar nodrošināt tādas izglītības programmas, kas ļauj jaunajam cilvēkam pēc vidusskolas iekļauties darba tirgū, tad jādomā, vai nedzīvojam pārāk izšķērdīgi. Savukārt par tā saucamajiem kodu bērniem man ir savs viedoklis. Nesaskatu nekādu racionālu izskaidrojumu, ka vienā klasē mācas bērniņi ar īpašām vajadzībām un vispārējās izglītības programmas skolēni. Tātad skolotājam vienlaikus klasē ir jāstrādā ar divu dažāda līmeņa programmu bērniem. Tas nenāk par labu ne vieniem, ne otriem. Īpaši tiek apdalīti talantīgākie bērni, jo laiks, ko skolotājs var atlicināt viņiem, samazinās. Tā veidojas viduvējības. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vecāki dažkārt vēlas savus bērnus pārcelt uz citu skolu, lai tikai nevajadzētu mācīties kopā ar citas – atšķirīgas – programmas izglītojamajiem. Diemžēl šādu kodu bērnu ar katru gadu kļūst aizvien vairāk.

Jūsuprāt, ar skolu slēgšanu laukos tiks sasniegts cerētais mērķis?

Inese Circene: – Balvu novada pašvaldības mērķis nav slēgt skolas, drīzāk mēs priecātos par jaunu skolu atvēršanu. Izglītībā nepārtraukti notiek reformas, ministri mainās, un mēs nespējam līdz galam īstenot vēl iepriekšējo, kad jau nāk jauna reforma. Iespējams, ja no valsts finansējums tiks dots nevis uz skolēnu, bet gan uz programmu, tas varbūt ieviesīs kaut kādā mērā taisnīgāku pieeju visām skolām.

Ligita Spridzāne: – Ja mērķis ir lauku ciemu izzušana no Latvijas kartes, tad – jā. Šāda rīcība, piemēram, skolu slēgšana laukos, varētu novest pie šī rezultāta. Tomēr, ja mēs vēlamies saglabāt dzīvotspējīgas lauku kopienas, tad šāda pieeja ir jāvērtē daudz uzmanīgāk. Skolas slēgšana ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, kas ietekmē lauku cilvēku vēlmi palikt un dzīvot savās mājās.

Arnita Gaiduka: – Ar skolu slēgšanu laukos tiks veicināta iedzīvotāju aizplūšana uz pilsētām vai citiem reģioniem. Bērniem un jauniešiem izglītība noteikti nekļūs pieejaamāka. Vietējās kopienas zaudē savu centru, jo izglītības iestāde bieži vien pilda arī kultūras funkcijas. Globālāk skatoties, skolu slēgšana var vājināt lauku, šajā gadījumā – austrumu pierobežas reģiona, jebkādu attīstību.

Ināra Ņikuļina: – Esmu bijusi tuvu klāt izglītības procesiem novadā kopš 1976.gada. Divas no manām vadītajām skolām – Mežvidu pamatskola un Kupravas vidusskola – ir slēgtas. Izglītības ministri nākuši un gājuši, bet ir sajūta, ka izglītības satura pilnveidošanas aizsegā nereti notiek darbības imitācija. Ja izglītība ir ierocis, ar kuru var mainīt pasauli, tad skolu slēgšana laukos ir ierocis, ar kuru paši sev šaujam kājā.

Reiz bija... Kupravas pamatskola savu slēgšanu piedzīvoja 2014.gadā. Kopš tā laika skolas ēka jaunus saimniekus nav atradusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/557752496853433