Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (25.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pārmaiņas uzlabo vai grauj izglītības kvalitāti?

Skolu tīkla reforma jau vairāku gadu garumā raisījusi karstas diskusijas sabiedrībā. Vieni iestājas par izglītības kvalitāti un skolotāju profesionālo izaugsmi, turpretī citi savā pārliecībā ir nelokāmi – lauku skolām būt! Sarunās skaidrojām, vai skolu tīkla reforma attaisnos uz to liktās cerības.

Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, zinātņu doktore sabiedrības vadībā INĀRA DUNDURE sarunā atklāj skolu tīkla reformas nepieciešamību un skaidro pedagogu un vecāku lomu pārmaiņu procesā.

Kā demogrāfijas jautājums ietekmē lauku apdzīvotību un skolu tīklu?

– Ik gadu redzam, kāds ir iedzīvotāju skaita sarukums valstī, ka dzimst arvien mazāk bērnu, īpaši Latgalē. Demogrāfiju ietekmē ne tikai situācija pasaulē, piemēram, karš Ukrainā, kad katra ģimene izvērtē un piedomā par bērnu laišanu pasaulē, bet arī iedzīvotāju mobilitāte. Latgales iedzīvotāji bieži vien izvēlas doties dzīvot uz galvaspilsētas pusi – Valmieru, Cēsīm, Siguldu, Rīgu vai Pierīgu. Mobilitāte skar jaunāka gadagājuma cilvēkus, kuri veido ģimenes ne Latgalē, ne Balvu novadā, bet tuvāk Rīgas pusei. Mārupes novadā, piemēram, katru gadu pieaug 1–6 gadus vecu bērnu skaits, arī atbrauc dzīvot jaunas ģimenes ar bērniem, kam ir tieša ietekme uz skolēnu skaitu pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārējā izglītībā. Sākot ar 7.-9.klasi, kā liecina pieejamie dati, notiek skolēnu aizplūšana uz lielākām skolām vai uz profesionāli tehniskajām vidusskolām. Pozitīvi, ka Balvu novadā ir tāda skola kā Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola. Jāatceras, ka šobrīd nav neviena normatīvā regulējuma, kas noteiktu skolēnu skaitu 1.-9.klasēs, joprojām darbojas modelis “Nauda seko skolēnam”. Tiekoties ar Valsts prezidentu, valdības un pašvaldību pārstāvjiem, viedoklis ir viennozīmīgs – modeli “Programma skolā” ieviesīs tikai tad, kad būs finansējums. Izglītības iestāžu normatīvo regulējumu nosaka MK noteikumi nr. 376 un nr. 583. Pašlaik IZM skolām nepiemēro kvalitātes kritēriju – centralizēto eksāmenu (CE) rezultātu indeksu, kas paredz, – ja nesasniedz CE rezultātu indeksu, daļu no pedagogu darba samaksas finansē pašvaldība. Skolu tīkls ir pašvaldības pārziņā.

Vai, samazinot skolu skaitu, uzlabosies izglītības kvalitāte?

– Tā ir vēlme izdarīt spiedienu uz pašvaldību izglītības iestādēm, lai pierādītu, – ja bērnu skaits lielāks, izglītības kvalitāte labāka. Nepiekrītu. Ir arī cita lieta, – ja skolēnu skaits klasēs ir neliels, bērni neiegūst sadarbības prasmes, neattīsta kognitīvās un citas prasmes, kam dzīvē ir liela nozīme, svarīga ir arī draudzēšanās un sadzīvošana ar citiem bērniem. Lielās klasēs ir grūtāk apgūt mācību vielu, īpaši mazajiem bērniem. Mulsina, ka dažkārt 4.klašu skolēni, kuri nāk no mazajām skolām, slikti lasa. 1.-3.klašu skolēniem viens no uzdevumiem ir prast tekoši lasīt un saprast izlasīto. Diemžēl prakse rāda, ka no mazām skolām nāk bērni, kuri nelasa tekoši. Nav tā, ka lielākā klasē būs labāka izglītības kvalitāte, bet ļoti svarīga pedagogu un vecāku attieksme, lai bērni pēc 1.klases lasītu un saprastu, ko ir izlasījuši. Ja nav iemācījušies lasīt, atpaliek no pārējiem bērniem klasē, visvairāk cieš rezultāti matemātikā, jo skolēns nespēj saprast izlasīto.

Ko varētu darīt, lai uzlabotu skolēnu lasītprasmi?

– Aicinu visus pedagogus organizēt regulāras grāmatu lasīšanas, jo tekoša lasīšana ir pamats labai izglītībai. Ar katru klasi skolēniem nāk klāt jauni, sarežģītāki mācību priekšmeti, un tie skolēni, kuri nav apguvuši lasīšanu, bieži vien meklē ieganstu, lai neietu uz skolu, bērnos parādās agresija, jo viņi netiek līdzi citiem un līdz ar to slikti jūtas. Katrā izglītības posmā ir savs uzdevums, un, pārejot no viena izglītības posma uz otru, ir jābūt pēctecībai. Lasīšana ir visa pamatā!

Bieži arī izskan viedokļi par to, ka skolēni nedrīkst pārrakstīt pārbaudes darbus, lai uzlabotu rezultātu, bet neviens taču nav liedzis organizēt fakultatīvās nodarbības. Ja skolēns slikti uzrakstījis pārbaudes darbu, var ar viņu papildus strādāt fakultatīvajās vai pagarinātās grupas nodarbībās. Tas ir pedagogu attieksmes jautājums. Citviet, piemēram, skolēni, kamēr iemācās tekoši lasīt, fakultatīvajās nodarbībās lasa grāmatas. Arī pēc mācību stundām, gaidot autobusu, skolēni skolas bibliotēkā vai mācību kabinetā var lasīt pasakas vai citas grāmatas. Svarīga arī vecāku loma, bet, ja viņi nevar vai nespēj, skolām jāuzņemas šis pienākums. Kāpēc skolēni skrien mācīties uz elitārām (vecāku izpratnē) skolām? Tur pilnīgi mainās skolēnu uzvedība, jo iegūst uz vērtībām balstītu izglītību. Pašvaldības nāk pretī, nodrošinot ēdināšanu un transportu, bet izglītība lielākoties ir bērnu, vecāku un pedagogu kopdarbs.

Ko pašvaldības var darīt, lai neļautu iztukšoties ES ārējai robežai, lai slēgtajās skolās notiktu uzņēmējdarbība vai cita rosība?

– Sekot līdzi, vai izmanto atbalsta sistēmu, kas ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātajā plānā, ko MK ir apstiprinājis. Uzņēmēji var radīt darbavietas, taču jāņem vērā, ka iedzīvotāju pirktspēja samazinās, bet uzņēmējam svarīgi, lai saražoto produkciju var pārdot. Uzņēmēji brauks tur, kur ir, kas pērk. Uzskatu, ka jābūt īpašai atbalsta sistēmai, nodokļu atlaidēm. Pašvaldības neko nevar atrisināt, kamēr būs vienādi spēles noteikumi uzņēmējiem, kas darbojas pierobežā, un, piemēram, Pierīgā. Palīdzēt var īpašs atbalsts Latgalei un augstāks algas koeficients, lai iedzīvotāji (pedagogi, mediķi un citi speciālisti) brauktu uz turieni strādāt. Situācija ar vietām, kas izmirst, nav raksturīga tikai Latvijai. Iedzīvotāju migrācija notiek nepārtraukti, cilvēki dodas uz vietām, kur vairāk iespēju.

Kā vērtējat programmu “Latvijas skolas soma”, kas arī lauku skolēniem ļauj tuvāk iepazīt kultūras norises?

– Pozitīvi. Ar šo programmu vēlējāmies, lai arī skolēni no laukiem var aizbraukt uz teātri vai operu, apskatīt un apmeklēt kultūras pasākumus. Ir arī kultūras iestādes, kas piedāvā pasākumus skolās uz vietas. Ir panākts, ka “Latvijas skolas soma” ir budžeta pamatprogrammā, kas nozīmē, ka tā darbosies arī turpmāk. Ja par šo programmu ir kādi ierosinājumi, var sazināties ar programmas nodaļas vadītāju Aiju Tūnu.

Ko novēlat pedagogiem un citiem laikraksta lasītājiem?

– Visam pamatā ir mīlestība. Atceramies – mīlestība nozīmē arī prasības. Pedagogiem novēlu mīlestību pret savu darbu un saprast, kā mainās sabiedrība. Ja nāk ar pozitīvu attieksmi, arī pretī saņem labvēlību. Ikvienam vēlu mīlestību ģimenē un uz to darbu, ko dara. Nemeklēsim vainīgos katrai lietai, bet vispirms paskatīsimies paši uz sevi!

Svarīgs ir kopdarbs. I.Dundure atzīst, ka vecākiem un pedagogiem jāsadarbojas, lai skolēniem būtu labi rezultāti.

Tā ir lauku iznīcināšana

MARGARITA KOLOSOVA no Rēzeknes novada, piecu bērnu mamma: – Pirms diviem gadiem interneta vietnē “Mana balss.lv” iesniedzu iniciatīvu “Lauku mazajām vidusskolām būt!”, kas savāca vairāk nekā 11 tūkstošus iedzīvotāju parakstu. Kad bijām Saeimā un pie Saeimas rīkojām piketu, cik iedzīvotāju bija, tik bija... Pārsteidza, ka cilvēki naivi domāja, ka viņu skolu jau neslēgs. Tagad daudzas vidusskolas, kas cerēja, ka kāds ņems vērā viņu nosacījumus, situāciju glābs pierobežas statuss, līdz ar to skolēnu skaits varēs būt mazāks, saprot, ka situācija ir tāda, kāda ir. Proti, ja vēl neslēdz visu skolu, tad sāk slēgt kādu konkrētu skolas posmu. Un piemēri nav tālu jāmeklē. Cilvēkus vairākkārt uzrunājām, bet atbildē skanēja, ka viņu skolai slēgšana nedraud. Pirms gada, esot Saeimā, komisijas pārstāvjiem, kas izskatīja iniciatīvu par lauku vidusskolām, jautāju, cik no viņiem savulaik beiguši lauku vidusskolas. Rokas pacēla aptuveni 80% komisijas pārstāvju. Tad jau, šķiet, nav taisnība izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kura izteicās, ka lauku skolās ir švakāki skolotāji, skolēniem ir mazāk iespēju. Komisijā atzina, ka jautājums par lauku skolām ir ne tikai par izglītību, bet arī par ekonomiku, drošību un cilvēkiem.

Runājot par laukiem un to nākotni, lai arī esmu optimiste, skatos reāli – lauki ar katru mēnesi kļūst par masveida pansionātiem, kur pensionāri pārtiek no savām pensijām. Uzņēmēji uz laukiem neies, lai arī sola nodokļu atlaides vai citus labumus, jo tur nav potenciālo darbinieku. Ļoti viegli ir pamest savu māju, bet atliek to nekurināt kādu ziemu, un nav vairs, kur atgriezties. Zinu gadījumus, kad cilvēki aizbrauc prom pavisam. Varbūt viņu pamestās lauku mājas pēc gadiem atbrauks apskatīt bērni vai mazbērni. Bēdīgi. Arī drošības ziņā tas ir nepareizi un nedroši. Trūkst tikai Latvijas atslēgas, kā filmā “Vella kalpi”, ko iedot atnācējiem, jo pretī būs tikai lielo zemnieku apstrādātie tīrumi... Nebrīnos, ka drīz lauku mājas izzudīs no kartes. Cilvēki laukos ir iedzīti stūrī – no vienas puses prasa, lai vecāki rūpējas par bērniem līdz 18 gadu vecumam, no otras – lai rūpētos par bērniem, vecāki būs spiesti pamest mājas, jo izvēlēsies pārcelties uz dzīvi tuvāk skolai. Nepilngadīgam bērnam pilsētā ir daudz vilinājumu – cigaretes, alkohols u.c. Tā ir iekšēja lauku iznīcināšana, kur strādā vienkārša sistēma – pie jums nav darbavietu, jaunatne brauc prom, bērni nedzimst, tātad jums nevajag pasta nodaļas, skolas un citas iestādes. Redzot, ka lauku māju logos izdziest gaisma, ka tur vairs nerej suns, nedzied gailis, paliek bēdīgi. Nebūs, kas dārzā norauj ogu sauju vai iestāda ābeli. Tā mēs zaudējam latviskumu, jo, grozi, kā gribi, latvieši ir zemnieku tauta.

Nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi

INGA VANAGA, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja: – Kopumā kā arodbiedrība uzskatām, ka ir jāmaina sistēma, jo “Nauda seko skolēnam” sevi jau izsmēlusi. Būtībā šī brīža sistēma soda mazo skolu pedagogus, īpaši, ja runājam par pierobežas vai Eiropas Savienības (ES) ārējās robežas skolām. Nedrīkst būt tā, ka skolotājs tiek sodīts par apstākļiem, ko viņš nevar ietekmēt. Skolām ir jāpievērš uzmanība individualizēti, nedrīkst visas vērtēt pēc vieniem parametriem. Pozitīvs aspekts ir tas, ka skolās paredzēts vairāk atbalsta personāla – lai arī nepietiekamā daudzumā, bet vairāk nekā iepriekš. Visumā no gaidāmās reformas ir ieguvumi, piemēram, lielāks taisnīgums pret pedagogiem, arī Rīgas skolu pedagogiem, bet, protams, ir arī vairāki riska momenti – skolēnu skaits skolās pie ES ārējās robežas, nepietiekams atbalsta personāla skaits, nekorekti lobētas privātskolas. Reforma diemžēl neparedz pedagogu slodzes balansēšanu – skaitļu izteiksmē redzams, ka slodze būs balansēta, bet reāli dabā nebūs. Tas neveicinās skolotāju pārslodzes un izdegšanas mazināšanu. Gaidāmā reforma, manuprāt, vēl ir pilnveidojama. Piekrītu, ka skolu tīkls ir jāreformē, bet nedrīkst uzsākt reformu bezatbildīgi. Nedrīkstam izglītības nozarē atļauties vēl vienu, tā teikt, “Rail Baltica”.

Raugoties no skolu tīkla optimizācijas viedokļa, Latvijā iedzīvotāju blīvums ir gandrīz četras reizes mazāks nekā ES valstīs vidēji. Atšķiras arī, piemēram, ceļu infrastruktūra un kvalitāte. Valdība un parlaments ir lēmuši, ka darba devējs var atbalstīt pedagogu nokļūšanu izglītības iestādē, bet jāņem vērā, ka ne visi pedagogi vēlēsies strādāt skolā, kas atrodas tālu no mājām, jo viņiem tas nav izdevīgi. Līdz ar to varam pazaudēt labus pedagogus. Vai politiķi ir līdz galam izvērtējuši situāciju, – ja slēdz kādu skolas piedāvāto izglītības posmu, piemēram, vidusskolas klases, vai profesionālajām skolām ir pietiekama fiziskā kapacitāte nodrošināt skolēniem dienesta viesnīcu? Jārunā par atbalsta iespējām ģimenēm, jo, ja visiem skolēniem nebūs vietu dienesta viesnīcā, vajadzēs īrēt istabas, kas ir papildus izdevumi vecākiem. Jādomā arī par atbalsta programmu pedagogiem, kuriem atlikuši daži gadi līdz pensijai un nav iespēju pārkvalificēties. Lai nav tā, ka skolotājus, tā teikt, izmetam uz ielas. LIZDA uzskata, ka valstij šim nolūkam ir jāatrod nauda. Protams, skola katrā pašvaldībā ir gudrības, satikšanās un kultūras centrs, tā ir multifunkcionāla iestāde. Pedagogs nav tikai skolotājs, brīžiem tas kādam ir arī draugs vai mamma. Diemžēl skolas pedagogi pamazām pārņem arī kaut ko no sociālā darbinieka vai policista pienākumiem. Svarīgi saglabāt izglītības iestādes arī tādēļ, lai jaunās ģimenes nebrauc prom.

Runājot par noteikto skolēnu skaitu, pašvaldības pēc noteiktas metodikas sadalītas pa grupām. Panācām, ka finansējumu pašvaldībām dos arī tad, ja pamatskolas posmā būs līdz 25% un vidusskolas posmā – līdz 10% mazāks skolēnu skaits nekā paredzēts. Netaisnīgi, ka skolām, kas atrodas pie ES ārējās robežas, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) neplāno pieļaut 10% skolēnu skaita samazinājumu. Ministrija nepiekāpjas. Tajā pat laikā privātskolām noteikts, ka 10.-12.klasēs varēs būt 10% mazāk skolēnu nekā noteikts. Ir starpība, vai nokomplektēt nepieciešamo skolēnu skaitu Rīgas vai Jelgavas privātskolās, vai pie ES ārējās robežas. Redzam, ka tas ir privātskolu lobijs un ka tas ir netaisnīgi pret skolēniem un skolotājiem. Tur, kur būtu jāatbalsta, nav kompromisu. Aicinu vecākus iestāties pret šo netaisnību!

Pēdējā laikā bieži pieminam izglītības kvalitātes monitoringu, ko iecerējusi IZM. Uzskatām, ka vērtēšanas sistēmai kā tādai ir jābūt, bet ne jau ik pēc pāris gadiem atvēlēt pētījumiem miljonus eiro. No 2018. līdz 2023.gadam bija monitorings ar tādiem pašiem mērķiem, par ko tagad runā nozares ministre. Toreiz tika veikti deviņi pētījumi. Vai tā ir gaisā izmesta nauda? Vai ar centralizēto eksāmenu un citiem pētījumiem vēl nepietiek? Vai ar OECD datiem nepietiek? Pašlaik IZM ir iecerējusi atkal svērt un mērīt, zinot, ka trūkst finansējuma mācību līdzekļu iegādei un citiem svarīgiem mērķiem. Ir zināms, ka bērniem un jauniešiem ir lasītprasmes problēmas. Lūdzu, dodiet atbalstu skolēniem un pedagogiem. Prasīsim daļu naudas, kas paredzēta izglītības kvalitātes monitoringam, atvēlēt mācību līdzekļu izstrādei, interešu izglītībai bērniem ar speciālām vajadzībām un sporta skolām. Zināms, ka jauniešiem jābūt vairāk iesaistītiem fiziskajās aktivitātēs, bet naudu tam neparedz. Piemēram, svarīga peldētapmācība bērniem, jo tas ir drošības, dzīvības un veselības jautājums. Izvērtējam, lūdzu, kas ir prioritāte – dzīvība vai pētījumi, pieredzes apmaiņas braucieni un jaunas darbavietas! Nozares ministre bieži vien mūs sadzird tikai tad, kad ejam uz konfliktu, iesaistām Valsts prezidenta kanceleju, Saeimas deputātus un nozares citas organizācijas.

Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums

GUNDEGA RANCĀNE, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu pamatskolas direktore: – Protams, skolu tīkla reforma ir vajadzīga, jo palikt tā, kā bija pirms 10 vai 20 gadiem, nevar. Valdības politikas un globalizācijas rezultātā dzīve ir mainījusies, skolēnu skaits ir ievērojami samazinājies. Vienīgi nepatīk, ka skolu tīklu maina, tā teikt, pēc Excel tabulas – neiedziļinoties, nedomājot par drošību, reģionu apdzīvotību, tradīcijām un latviskuma saglabāšanu. Mūsu skola, kas ir Amatu skola, piemēram, aizpilda noteiktu nišu, iedod skolēniem izpratni par tradicionālo amatniecību. No tiem, kas veido politiku, šķiet, attieksme pret laukiem ir ciniska, tā nav valstiska. Ja slēdz skolas, bērni ir spiesti mainīt dzīvesvietu vai dzīvot kopmītnēs. Lauku pagastu bērni būs spiesti mācīties pilsētu skolu lielajās klasēs. Bērniem bieži vien ir psihoemocionālas problēmas. Nevar, piemēram, 30 skolēni klasē mācīties vienādā tempā. Līdz ar to vecāki būs spiesti algot privātskolotājus, jo pedagogs reāli nespēj stundā, kas ilgst 40 minūtes, strādāt ar katru skolēnu individuāli. Daļa skolēnu strādā, daļa – sēž. Pagaidām vēl lielo skolu skolēniem ir iespēja meklēt mazākas lauku skolas, kur ir individuāla pieeja katram bērnam. Ja nebūs mazo skolu, ko tad darīs skolēni? Pamatizglītība, kā zināms, ir obligāta, tā ir jāiegūst.

IZM ministre A.Čakša bieži vien kā mantru skaita to, ka liela skola ir labi, maza skola – slikti. Turklāt ministre pasniedz to kā patiesību, piemēram, ka mazās skolās esot vairāk vardarbības. Tie ir meli! Tieši lielajās skolās vardarbība ir izteikta problēma, nevis mazajās izglītības iestādēs. Protams, arī laukos mēdz būt neiecietīgi bērni, bet nav tā, ka mazajās skolās vardarbība citam pret citu būtu akūta problēma. Ministre ar saviem izteikumiem bieži vien musina sabiedrību, un sabiedrība tic. Valdošā kliķe no televīzijas ekrāniem var stāstīt, ko grib, piemēram, to, ka mazajās skolās nav izglītības kvalitātes, bet lielajās ir. Izglītības kvalitāti nenosaka skolas lielums, tā ir atkarīga no daudziem faktoriem.

Pedagogi noveco, vidējais skolotāju vecums ir aptuveni 50 gadi. Nedrošības sajūta par nākotni un nemitīgās pārmaiņas izglītībā jaunos pedagogus nepiesaista. Turklāt, kā atzīst skolu direktori, pēc augstskolas beigšanas jaunie pedagogi ir maz sagatavoti darbam ar skolēniem. Bērni un jaunieši gadu gaitā ir mainījušies, arī vecāku attieksme pret skolu un pedagogiem ir mainījusies. Var teikt, ir izaugusi pabalstu paaudze, kas radusi uzskatīt: “Man pienākas.” Izglītības demolēšanas sekas vēl tikai priekšā, viss palēnām veļas uz leju.

Mūsu skola pagājušajā gadā izgāja akreditāciju. Iepriekš, kad vēl bija vidusskola, pie mums brauca mācīties jaunieši gandrīz no visas Latvijas. Tagad esam pamatskola. Ceram, ka valstī pieņemtajiem noteikumiem attiecībā uz nepieciešamo skolēnu skaitu būs arī izņēmuma statuss. Kauns par Latvijas politiku, ka tik nelielā valstī nevar īstenot vienmērīgu attīstību. Laukos trūkst darbavietu, līdz ar to nav bērnudārzu, skolu un iedzīvotāju. Skola un bērnudārzs ir viens no nosacījumiem, lai ģimenes atgrieztos uz dzīvi laukos. Dod Dievs, lai tukšajās lauku teritorijās neiebrauc tanki!

Manuprāt, jābūt politikai, kas izvērtē katru iestādi pierobežā, tās vajadzību un jēgu, nevis piemēro formulas, attiecinot uz visu valsti vienādi.

Nepatīk, ka melo – aizslēgsim mazās skolas, un būs nauda pedagogu algām. Pašvaldībām skolu ēkas būs jāuztur tik un tā. Visi pedagogi, kuri līdz šim strādāja mazajās skolās, nepārcelsies uz dzīvi pilsētā, jo daudziem ir ģimenes, ir izveidota saimniecība laukos. Rēzeknes novadā pagājušajā gadā notika pedagogu aptauja, kur 30% skolotāju atzina, ka apsver domu mainīt profesiju. Ir kolēģi, kuri jau pašlaik strādā Rēzeknes valstspilsētas skolās. Viņi atzīst, ka dienas beigās dažkārt ir tuvu ģībonim, jo darba slodze ir milzīga. Nozarē, jāatzīst, problēmu ir ļoti daudz.

Skumjas rada tas, ka miljoni un pat miljardi naudas tiek novirzīti apšaubāmiem projektiem, pētījumiem, monitoringiem, bet tādās nozarēs kā izglītība un veselība, kur iesaistīti dzīvi cilvēki, naudas mūždien pietrūkst.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1027520136085601