Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (17.01.2025.)

Atdzimst jaunā veidolā

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Skolas Litenē caur vēstures lokiem…

• Skola Litenē dibināta ap 1750.gadu. Tā bija muižas skola, kuras mērķis bija zemnieku bērnu pamatmācība.
• Agrārreformas laikā 1920.gadā Litenes muižas kungu māju piešķīra skolai, kur no 1925.gada atradās Litenes pamatskola.
• 1944.gadā Litenes sešgadīgo pagastskolu pārveidoja par vidusskolu. Pirmajos pēckara gados tā bija vienīgā vidusskola plašā apkaimē, kurā strādāja izcili pedagogi.
• No 1961./1962.gada vidusskolu reorganizēja par astoņgadīgo skolu, no 1989./1990.mācību gada skolas nosaukums bija Litenes deviņgadīgā skola, bet no 1992.gada – atkal Litenes pamatskola.
• 2017.gadā apvienojās Litenes pamatskola un Litenes pirmsskolas izglītības iestāde, izveidojot vienotu izglītības iestādi – Litenes sākumskolu. 2018.gadā šo skolu slēdza.
• 2019.gadā Gulbenē tika atvērta Gulbenes Valdorfa pamatskola, kas pēc divkārtējas vietas maiņas 2021.gadā darbu turpināja Litenes muižā. Ar 2024.gada 1.septembri skola slēgta (par to, kādēļ tā slēgta un kas šobrīd atrodas Litenes muižā, plašāk lasiet publikācijā).

 Litenes muiža. To dibinājis pirmais Alūksnes stārasts Penkoslavskis, kurš poļu laikos tur cēla noliktavas. 1820.gadā par muižas īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta, kuras saimniekošanas laikā notika galveno muižas ēku celtniecība un parka iekārtošana.

 Sapnis, kas līdz galam palicis nepiepildīts

Kā radās ideja izveidot Gulbenes Valdorfa pamatskolu un kādēļ tika pieņemts lēmums to slēgt, saruna ar nu jau bijušās izglītības iestādes līdzdibinātāju PAULU LEITI-BERĢI.

Esat viena no skolas līdzdibinātājām, lai gan līdz tam Jūsu dzīves gājums ar izglītības nozari, šķiet, bija diezgan maz saistīts.

– Tā ir. Esmu dzimusi un augusi Gulbenes novadā, bet augstāko izglītību ieguvusi specialitātēs ‘uzņēmumu - iestāžu vadītājs’ un ‘jurista palīgs’. Kādreiz nelielu laiku strādāju ārzemēs – Vācijā un Īrijā, bet nu jau 20 gadus dzīvoju tepat, Gulbenē. Teju desmit gadus esmu strādājusi arī bankā. Savukārt šobrīd ir savs uzņēmums, kurā jau vairāk nekā 15 gadus nodarbojos ar daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu un pārvaldīšanu.

No sākuma droši vien jāsaprot, kas tad īsti ir Valdorfa pedagoģija un galvenie pīlāri, uz kuriem balstās šāda pieeja izglītībai.

– Valdorfpedagoģija ir alternatīva apmācības sistēma, kas balstās uz antropozofijas mācības pamatiem. Tās galvenā pamatdoma ir, ka cilvēkā jāattīsta visas galvenās iezīmes, kas veido personību – gribu, prasmes, jūtas un domāšanu. Valdorfpedagoģijas izglītības pamatā ir arī cieņa pret bērnu un katra bērna dabisko spēju un pašapziņas attīstīšana, galveno uzsvaru liekot uz viņu interesēm un individualitāti. Mācību ritms šādās skolās veidots tā, lai intelektuālām mācībām sekotu mākslinieciskas nodarbošanās. Proti, mācību viela un tēmas netiek sadalītas, bet, gluži pretēji, mācību priekšmeti savstarpēji caurvijas un pārklājas. Valdorfa pedagoģija ir arī robežu pedagoģija, jo tās ir stingri noteiktas – katram mācību gadam ir sava noteikta tēma un loma. Tāpat jāuzsver, ka šādās skolās, tajā skaitā bijušajā Gulbenes Valdorfa pamatskolā, kurā vienubrīd bērni mācījās no 1. līdz 5.klasei, bija mazas klases, ģimeniska vide un individuāla pieeja katram bērnam. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai Valdorfa pedagoģijai saskatāt arī nepilnības?

– Jā, ir arī nepilnības, piemēram, grūtības mācību procesu organizēt attālināti, vecāku zināšanu trūkums par valdorfpedagoģiju, mazā izpratne par šīs izglītības specifiku lēmējvarā un neticība alternatīvās izglītības potenciālam, kā arī fakts, ka šobrīd Latvijā ir tikai piecas šādas skolas. Tas ir ļoti maz, it īpaši ņemot vērā, ka valdorfpedagoģija mūsu valstī pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša, – vecākiem, skolotājiem un bērnu ārstiem par mūsu atvašu emocionālajiem un fizioloģiskajiem attīstības posmiem jāizglītojas kopā un jāmāca bērni, nevis mācību priekšmeti. Valdības līmenī valdorfaskolām Latvijā sevi ir arvien jāpierāda, neskatoties uz to, ka tā ir lielākā alternatīvo/privāto skolu kustība visā pasaulē. Kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – valdorfskolu ir krietni vairāk. Bet par ko gan mēs vispār runājam, ja Igaunijā valsts uz vienu bērnu izglītībā tērē apmēram piecus tūkstošus, bet Latvijā – vienu tūkstoti eiro. Turklāt mūsu valstī izglītības nozarē jau vairāk nekā 30 gadus diemžēl nepārtraukti notiek reformas.

Par valdības atbalstu noteikti parunāsim turpinājumā, bet kā sākās skolas stāsts un ideja par tās izveidi?

– Jau krietnu laiku atpakaļ prātoju, ka tad, kad man būs bērni, priecātos par iespēju viņiem nodrošināt izglītību pēc Valdorfa pedagoģijas. Šī doma ļoti nogūla manī, un pienāca brīdis, kad 2019. - 2020.gadā vairākas Gulbenes novada ģimenes sanāca kopā un apsprieda iespēju dibināt šādu vecāku veidotu skolu. Sākotnēji idejas izstrādē nepiedalījos – šajā procesā jau pāris gadus līdzdarbojās vairākas citas ģimenes. Tomēr, redzot, ka Valdorfa skolai ir attīstības potenciāls, mūsu ģimene izskatīja iespēju atnākt uz pirmo tikšanos un uzklausīt idejas par skolas izveidi autorus. Sarunas laikā ļoti uzrunāja gan mācību procesa principi, uz kā balstās Valdorfa pedagoģija, gan arī novērtēju 1.klases skolotājas Kristīnes Vārpiņas attieksmi un kontaktu ar bērniem. Uz pirmo tikšanos līdzi bija arī mūsu bērni. Rezultātā sapratu, ka valdorfpedagoģija ir lieliska pieeja izglītībai, un vēlējos, lai šādu izglītību saņem arī mani bērni. Arī pašā dzima sajūtas darīt un ar pārējiem vecākiem doties kopīgā skolas veidošanas izaicinājumā. Gluži vienkārši noticēju valdorfpedagoģijas idejai un skolas izveidi aktīvi atbalstīju gan kā savu divu bērnu vecāks, gan arī palīdzēju dažādos sadzīviskos jautājumos, tajā skaitā finansiāli.

Ar kādiem sarežģījumiem nācās saskarties skolas veidošanas procesā?

– Sākotnēji tā bija Pārdaugavas Valdorfskolas struktūrvienība Gulbenē – bijušajās Bērzu skolas telpās Vidus ielā. 2019.gada 1.septembrī tika atvērta 1.klase, kurā mācības uzsāka desmit pirmklasnieki. Arī es kā vecāks iestājos skolā un biju gatava apgūt valdorfpedagoģijas principus, un atbalstīt jauno izglītības iestādi. Izaicinājumi bija dažādi – finanšu trūkums, steidzami bija jāveic mācību telpas kosmētiskais remonts (tika izremontēta arī ēdināšanas telpa un garderobe), bērnu vecākiem bija pieredzes trūkums un minimālas zināšanas par valdorfpedagoģiju, jo Gulbenes novadā līdz tam nebija alternatīvo izglītības iestāžu un privātskolu. Tāpat traucēja pašvaldības saistošo noteikumu neesamība atbalstam alternatīvajām un privātajām skolām, kā arī netrūka nelabvēļu un Gulbenes novada iedzīvotājos valdīja skepse un neticība šai izglītības pieejai. 2020.gadā pārsteidza arī kovids, kas visu sarežģīja vēl vairāk, jo mācību procesu nācās organizēt attālināti, bet maksa par īres telpām tāpat bija jāturpina – tas bija resursu trūkuma laiks un brīdis, kad par nākotni valdīja neziņa.

Ar to grūtības nebeidzās…

– Tā gan. Ņemot vērā, ka bijušās Bērzu skolas ēkai bija ieplānots restaurācijas projekts un arī skolas direktore pieņēma lēmumu likvidēt skolu, tas ideju par alternatīvās skolas uzturēšanu Gulbenē sašķobīja vēl vairāk, lai gan tām ģimenēm un bērniem, kuri iepazina šo pieeju izglītībai, tā ļoti patika. Rezultātā skolā palikām divas ģimenes ar diviem bērniem un lielo jautājumu, – ko darīt tālāk?

Sākās jauns lēciens nezināmajā?

– Tieši tā, bet lēcienu nezināmajā vienlaikus pavadīja liela drosme turpināt darboties. Izraudzījām jaunu direktori un sākumskolas skolotāju – Anniju Ceriņu. Nekavējoties sasaucām kopā esošās ģimenes, uzsākām sadarbību ar Gulbenes novada Izglītības pārvaldi un noslēdzām jaunu līgumu ar pašvaldību par citu telpu nomu – Līkajā ielā, Gulbenes pilsētā. Pārceļoties uz jaunajām telpām, ieguldījām visus spēkus, lai izstrādātu metodiku finansiālam atbalstam bērniem, kuri mācās privātās skolās. Pieredzi ņēmām no citiem novadiem, kur ir šāds atbalsts. Protams, telpu maiņa jau pēc pirmā mācību gada radīja sarežģījumus, lai gan jaunajās telpās jau bijām veikuši remontdarbus un, domājot par skolas attīstību un virzīšanos uz priekšu, pat plānojām atvērt bērnudārza grupiņu. Un tad nāca vēl viens kārtējais sāpīgais sitiens. Pašvaldība mums uzteica telpu nomu arī Līkajā ielā. Pēc divkārt pārtrauktajiem telpu nomas līgumiem un finansiālā atbalsta trūkuma radās pašsaprotams jautājums, – ko darīt tālāk? Neskatoties uz to, sekoja pilnīgi visu ģimeņu un vecāku atbalsts, līdz ar to arī visas mūsu kopienas stiprināšanās. Atkal sākās jauns un pats grūtākais laiks, ko pavadīja jau līdz tam klātesošā neticība novada cilvēkos par šīs skolas potenciālu, arī ģimeņu ar bērniem izglītības iestādē bija kļuvis maz, kas ir skolas pastāvēšanas pamatu pamats. Turklāt, mazpilsētā neizdodoties nostabilizēt kādu ideju, ik pa laikam pārņēma sajūta, ka to pilnībā arī neizdosies realizēt. Tas viss norisinājās 2021.gadā, un pēc otrreizējas telpu nomas līguma laušanas pašvaldība mums tomēr nāca pretī un piedāvāja skolu izvietot ārpus Gulbenes. Mēs kopā uzņēmāmies risku un devāmies uz Litenes muižu, kas turpmākos trīs gadus zināmā mērā bija arī mūsu veiksmes stāsts. Proti, daudzus vecākus un skolotājus neapmierināja, ka Litene atrodas 18 kilometrus ārpus pilsētas, toties skaistā, sakoptā un labiekārtotā infrastruktūra bija ļoti liela pievienotā vērtība. Un tas viss deva rezultātu, jo skolai pievienojās dažas jaunas ģimenes. Vienlaikus mums pašvaldībā joprojām katru gadu vajadzēja pierādīt, kas esam un kāpēc esam. Tas gan nebija šķērslis, lai skola, par spīti dažādām kļūdām, kritieniem un arī daudzām labām lietām, saņemtu akreditāciju.

Kā tika organizēta skolas funkcionēšana?

– Lai pieteiktu bērnu uzņemšanai skolā, nebija jākārto iestājpārbaudījumi, bet jāapmeklē vai jānoklausās nodarbības vecākiem. Bija svarīgi, lai ģimene jau iepriekš iepazītos ar valdorfpedagoģijas būtību, tādējādi gūstot pārliecību, ka viņiem šāda izglītība ir pieņemama un piemērota arī bērnam. Savukārt pēc iepazīšanās ar skolu klātienē vecākiem bija vēl vairākas iespējas izzināt visas nianses par valdorfpedagoģiju. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, lai vecāki ir gatavi piedalīties viņu pašu dibinātās skolas veidošanā un attīstīšanā. Kas attiecas uz mācību procesu bērniem, piemēram, 1.klases skolēni devās uz skolu un tur laiku pavadīja ierastajā 1.klases skolnieku režīmā – no pulksten 9 līdz 14. 1.klasei bija viena skolotāja, kura mācīja lielāko daļu mācību priekšmetu, bet papildus skolā darbojās arī mūzikas, svešvalodu un sporta skolotāji. Notika arī vecāku sapulces, un katru mēnesi vecāki maksāja mācību maksu, ar kuru tika nodrošināts skolotāju atalgojums, telpu īre un citi mācību izdevumi. Savukārt lielākajās klasēs tādas mācību stundas kā sports, mūzika, svešvalodas mazā skolēnu skaita dēļ tika apvienotas. Lai vai kā, skolā ģimeniska vide valdīja ik dienu.

Cīnījāties pašu spēkiem vai saņēmāt arī atbalstu no citiem?

– Pašvaldība vecāku veidoto skolu finansiāli atbalstīja tik, cik vien varēja to atļauties, cenšoties palīdzēt tikpat līdzvērtīgi, kā palīdz pārējiem bērniem klasiskajās skolās. Atbalstu saņēmām arī citādos veidos, piemēram, divus gadus reizi mēnesī projekta ietvaros bērni varēja doties uz peldētapmācību Balvu peldbaseinā. Zināmu laiku mūs atbalstīja arī transporta vajadzībās, un tā, saistībā ar telpu nomas līgumu laušanu, bija pašvaldības iniciatīva. Pēc viena mācību gada gan sapratām, ka transporta atbalsts ir ļoti dārgs, tādēļ, lai ietaupītu novada iedzīvotāju līdzekļus, nolēmām no tā atteikties. Pēdējā mācību gadā šo atbalsta veidu tomēr mainījām un izmantojām iespēju pieteikt bērnus braukšanas karšu iegūšanai, pārvietojoties sabiedriskajā transportā. Tas izrādījās desmit reizes lētāk. Mums gan nācās pielāgot mācību stundu laiku sabiedriskā transporta kustības grafikam, bet kopīgiem spēkiem tas izdevās. Tāpat, sadarbībā ar Litenes bērnudārzu, bērni katru dienu varēja paēst siltas pusdienas, par ko skola nesaņēma valsts finansējumu, bet tas pa tiešo tika pārskaitīts uz pašvaldības kontiem. Turklāt mūsu skolas bērni piedalījās un guva labus rezultātus dažādos ar izglītības nozari saistītos konkursos. Īpaši jāuzslavē dalība skatuves runas konkursos, kuros iegūtas arī augstākās pakāpes un izvirzīšana no novada reģionālajā līmenī. Bērni, skolotāji un vecāki bija ļoti atsaucīgi labdarībai un koncertiem visa novada aprūpes namos, vietējā kopienā Litenes pagastā un ārpus novada robežām.

Kā mācību procesā iejutās skolotāji? Valdorfpedagoģijā tomēr ir cita pieeja izglītībai nekā klasiskajās skolās…

– Lai pasniegtu mācību stundas Valdorfa skolās, pietiek ar klasisko pedagoģisko izglītību. Tomēr, lai skolotāji saprastu šī mācību procesa specifiku, viņiem papildus bija izglītojoši materiāli, grāmatas, konsultācijas un mentori. Un tad no katra potenciālā skolotāja bija atkarīgs, vai viņš vēlas strādāt šādā skolā, vai arī nē. Mums bija lieliski pedagogi, vienlaikus daļa skolotāju varbūt īsti neizprata šīs izglītības būtību un netika galā ar dziļumu, ko māca valdorfpedagoģija. Tajā daudz jāstrādā caur sirdi, ar lielu mīlestību pret bērniem un atklātību pret sevi. Proti, skolotājiem bija vēlme mācīt pēc valdorfpedagoģijas principiem, bet laika trūkums un personīgā dzīve nedeva spēcīgu iekšējo pārliecību. Atsevišķiem pedagogiem neapšaubāmi bija ļoti labas profesionālās kvalitātes, tajā pašā laikā viņu darbā parādījās arī atsevišķas nepilnības, piemēram, grūtības komunikācijā un pacietībā, bet sajūtu ziņā – nenest uz nākamo dienu to, kas bija iepriekšējā. Ne visiem pedagogiem bija arī simtprocentīga vēlme pašiem mācīties un apgūt valdorfpedagoģijas principus, kā rezultātā skolotāju vidū neizpalika kadru maiņa.

Un tad pienāca vissāpīgākais brīdis – bija jāpieņem lēmums skolu slēgt…

– Jāsecina, ka visā skolas pastāvēšanas laikā visgrūtāk atbalsts nāca tieši no Gulbenes novada pašvaldības. Jā, tā mūs oficiāli finansēja un atbalstīja, kā mācēja, bet tas bija ļoti saraustīti, dažādos veidos, īsos termiņos un lielā mērā ar neuzticēšanos. Skolai nepārtraukti bija jācīnās – īpaši kovida laikā, un mums bija svarīgs katrs skolas bērniņš. Tāpat saskārāmies ar lielām grūtībām, lai tiktu izstrādāti alternatīvām un privātām skolām atbilstoši pašvaldības saistošie noteikumi. Divus gadus saņēmām arī valsts finansējumu – nelielu, bet ar to tomēr varējām nosegt viena skolotāja atalgojumu. Ir arī ļoti patīkami, kad uz novadu atbrauc Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji un ievelk ķeksīti, ka novadā un tālā reģionā no Rīgas ir vecāku veidota alternatīva skola. Tomēr nav nekāds jaunums, ka aiz slēgtām durvīm parasti notiek pavisam cita veida sarunas. Pirmkārt, Izglītības ministrija publiski skaidri un gaiši pateica, ka mazās skolas neatbalstīs, noteiks tajā nepieciešamo bērnu skaitu un nerentablās lauku skolas slēgs. Saprotams, ka arī mūsu mazajā skolā bērnu skaits neatbilda valdības kritērijiem, kas nozīmēja, ka turpmāk, visticamāk, vairs nesaņemtu arī valsts finansējumu. Bez tā skola nespētu izdzīvot. Otrkārt, 2024.gada jūnijā saņēmām vēstuli arī no Gulbenes novada pašvaldības, kas, aprēķinot to, ka mūsu skolai varētu nebūt atbalsta no Izglītības un zinātnes ministrijas, paziņoja, ka arī viņi turpmāk atbalstu vairs nesniegs. Līdz ar to aplis bija noslēdzies, un pašvaldības attieksme pret šāda veida izglītības iestādēm bija nopietns signāls visām mūsu iecerēm, jo patiesībā turpmāk cīnīties par skolas pastāvēšanu vairs nebija iespējams. Jāsaka tā, ka valsts, un šajā gadījumā konkrēti Gulbenes novada pašvaldība, alternatīvās skolas acīmredzot uztver kā kaut ko jaunu un vēl nezināmu. Piemēram, Igaunijā attieksme ir pavisam citādāka, – ja vēlies, dari, strādā, un atbalsts būs, galvenais – izpildīt noteiktos kritērijus. Mūsu ziemeļu kaimiņvalsts skolu reformu realizēja jau 1990.gados, vienreiz šai lietai pieķērās, to sakārtoja un tagad efektīvi strādā. Arī Latvijā izdarīts daudz. Tiesa, tikai ne izglītības kursa stabilizācijā, bet gan noticis nemitīgs reformu vilnis, nemaz nerunājot par milzīgo birokrātiju, kas tik ļoti nogurdina. Par to visu ir ļoti skumji runāt.

Un kāda loma skolas liktenī bija ģimenēm ar bērniem?

– Fakts, ka divreiz nācās mainīt skolas atrašanās vietu, protams, radīja arī nenoteiktības sajūtu ģimenēs, kuras potenciāli varētu savas atvases sūtīt Valdorfa skolā. Vecāki vēlējās visu to labāko, vienlaikus daļa ģimeņu nebija gatavas sniegt savu ieguldījumu skolas attīstībā, tajā skaitā finansiālu, un kopīgi mācīties, tā vietā izvēloties vieglāko ceļu un šo izglītības iestādi pamest. Jebkurā gadījumā par Gulbenes Valdorfa pamatskolas pastāvēšanu un attīstību iestājos ar sirdi un dvēseli. Biju patiešām liela cīnītāja, bet pēc skolas slēgšanas jutu lielu rūgtumu un arī tukšuma sajūtu. Zinu, kādas ir manas spējas un prasmes, un, ja sākotnēji skrēju, darīju un aicināju, tad šobrīd uz skolas atjaunošanu nevienu vairs nemudināšu. Ja cilvēki paši izrādīs iniciatīvu un skaidri pateiks, ka ir gatavi mācīties un sniegt ieguldījumu, tad arī es pievienošos un sniegšu atbalstu. Jābūt striktiem nosacījumiem, jo skolas pastāvēšanas laikā gūtā pieredze liecina, ka vienā mācību gadā vai semestrī bērnu vecākiem ir vienas domas, bet nākamajā – jau pavisam citas. Šajā ziņā tāpat bija arī pašvaldībā un visā valstī. Tā nedrīkst peldēt. Jābūt stabilitātei, bet sapratu, ka vairākumam vecāku ilūzijas par darīšanu ir stipri lielākas, nekā reālais darbs un iesaiste. No vienas puses to var saprast, jo ar laiku griba darīt apaug ar dažādām personīgajām ikdienas problēmām. Tādēļ šāda veida kopienās jābūt krietni vairāk spēcīgām ģimenēm, kas pildītu galvenā vilcējspēka lomu un nepadotos pie pirmajām grūtībām. Nu un tas viss rezultējās ar to, ka pagājušā gada 1.septembrī skola savu darbību vairs neatsāka.

Pieļauju, ka mācības skolā nebija arī lēts prieks…

– Ne lēts, ne arī dārgs. Jautājums, ar ko salīdzina. Gulbenes Valdorfa pamatskolā bija vienreizēja iestāšanās maksa 200 eiro apmērā, bet par turpmāko mācību procesu, ja skolā mācījās divi bērni, bija jāmaksā 150 līdz 200 eiro mēnesī (otrajam bērnam – 20 % atlaide), ja bija valsts un pašvaldības finansiāls atbalsts. Tomēr, ja saskaitām visus izdevumus, kas nepieciešami bērna izglītošanai klasiskajās skolās, tajā skaitā dažādu interešu pulciņu apmaksāšanai, starpība nav ļoti ievērojama. Turklāt jāņem vērā arī tas, cik daudz pozitīvas lietas bērniem sniedz valdorfpedagoģija. Jāpiebilst, ka arī pēc skolas slēgšanas saņēmām vairākus zvanus no vecākiem, kuri vēlējās savus bērnus iekārtot Gulbenes Valdorfa pamatskolā un izklāstīja nākotnes plānus. Jautājums, kur šie vecāki bija agrāk? Lai uzsāktu mācības alternatīvās skolās, šāda iespēja jāmeklē laikus, jo tas ir dzīvesveids. Diemžēl mūsu sabiedrībā ierasts visas lietas kārtot pēdējā brīdī.

Sarunas gaitā jau ieskicējām problēmu par to, cik ļoti Latvijas politiķi sniedz ieguldījumu izglītības nozarē. Kā kopumā vērtējat izglītības sistēmu mūsu valstī?

– Tā ir haotiska, jo katru gadu notiek kaut kādas izmaiņas – kaut kas tiek ķerts, grābts, nemitīgi notiek reformas un jau ilgstoši trūkst pedagogu. Gluži vienkārši nav stabilitātes. To izjutām arī uz savas ādas, kad mūsu mazā skoliņa saskārās ar kārtējām pārmaiņām, jaunām vērtēšanas kārtībām un finansēšanas modeļiem. Tiek arī slēgtas daudzas lauku skolas, jo tajās trūkst bērnu, vienlaikus izglītības iestādes pilsētās ir pārblīvētas. Diemžēl bērns skolā nav pirmajā vietā. Viņam tajā jābūt laimīgam un jāvēlas tur atrasties, bet vairumā gadījumu tā nav. Tāpat uzskatu, ka bērniem viss mācībās nepieciešamais jāpaveic nodarbību laikā skolā, bet mājās laiks jāatlicina atpūtai. Tas tādēļ, ka bez ikdienas mācību stundām bērnu dienaskārtībā ir arī interešu izglītība un viņi apmeklē dažādus ārpusskolas pulciņus. Mājasdarbiem jābūt paredzētiem tiem bērniem, kuri ir talantīgi vai paši vēlas padziļināti apgūt kādu no mācību priekšmetiem. Tā to cenšas īstenot valdorfpedagoģijā, bet klasiskajā izglītības sistēmā mājasdarbi ir regulāri un to ir daudz.

Vai pieļaujat iespēju, ka Valdorfa skola Gulbenē varētu tikt atjaunota?

– Jā, viennozīmīgi! Atjaunot var jebko, bet nepieciešami MĪLESTĪBAS piepildīti cilvēki, viņu drosme un darbs, bet no materiālām lietām – telpas un, protams, arī nauda! Kāds Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšanu var dēvēt par neizdevušos projektu un manu nespēju vadīt un saredzēt riskus. Mana atbilde ir, ka visu paveicu ar vislielāko atbildības sajūtu. Tam bija rezultāti, arī finansiāli viss bija sakārtots, jo skolu ar dažādām saistībām un problēmām pārņēmu no cita cilvēka – es šajā visā nebiju no paša sākuma. Savukārt, ja jautātu, vai arī šobrīd pārņemtu kāda cita cilvēka mērķus, ideju un iniciatīvu krīzes situācijā, atbilde būtu viennozīmīga: “Nē!” Tā vietā veidotu savu projektu, jo zinātu, kādi bijuši tā sākotnējie mērķi un uzdevumi, vienlaikus cita cilvēka iniciatīvas pārņemšana droši vien bija mana lielākā pieredze. Jebkurā gadījumā šobrīd manī valda miers un neko nenožēloju, jo cīņa par skolas pastāvēšanu bija viens no manas dzīves grūtākajiem, bet arī interesantākajiem un skaistākajiem laikiem. Iemācījos tik daudz kopā ar bērniem un piedzīvoju tik daudz skaistuma, dabas un izaugsmes! Tas man deva arī ļoti labu pieredzi, un pilnīgi skaidru sapratni, kas notiek izglītības sistēmā Latvijā.

Paula Leite-Berģe. Gulbenes Valdorfa pamatskolas līdzdibinātāja stāsta, ka arī viņas bērni ļoti pārdzīvo skolas slēgšanu, jo tas bija viņu dzīvesveids, kur guva patiešām labas prasmes un iemaņas. Skolas pastāvēšanas laikā par iesaistīšanos tās dzīvē interesi izteica arī bērnu vecāki no Balvu novada.

 Mācīšanās, ko pavada sajūtas

Lai gūtu pilnīgu ainu, ar kādām mācību metodēm notiek bērnu izglītošana valdorfpedagoģijā, nepietiktu pat visu laikraksta lappušu! Par to, kā ikdiena tika pavadīta Gulbenes Valdorfa pamatskolā, neliels ieskats fotoreportāžā, bet krietni plašāk ikviens ar to var iepazīties skolas profilā, sociālajā tīklā “Facebook”, ko var raksturot četros vārdos: “Mācīšanās, ko pavada sajūtas!”

Daba – labākais skolotājs. Tajā bērns var redzēt, dzirdēt, sataustīt un saost reālas lietas, turklāt atrašanās svaigā gaisā dara laimīgus. Attēlā redzams, kā bērni Litenes muižas apkārtnē nespēja beigt saklausīt dabas skaņas, un tik rakstīja visu, ko vien dzirdēja!

Viss – caur pašu pieredzi. Taisns virziens, līkloči, zig-zag līnijas un apļi. Vispirms šāda veida virzieni un kustības tika izskrieti un sazīmēti dabā – sniega kupenās, bet pēc tam atkārtots iekštelpās ar koka klucīšu palīdzību. Viss caur pašu bērnu pieredzi!

Katram savs loks! Kādā no mācību stundām katrs bērns paša rokām radīja savu koka loku. Pacietība sagaidīt rezultātu bija visgrūtākais uzdevums, vienlaikus loka šaušana ir lielisks veids, kā uzlabot fizisko sagatavotību.

 Vārds bērnu vecākiem

Kā vērtējat pieredzi, sniedzot iespēju saviem bērniem izglītoties Gulbenes Valdorfa pamatskolā?

DANA KOLIŅA, dzīvo Gulbenē: – Pozitīvi, jo, pirmkārt, bērniem bija iespēja mācīties nelielā skolā un klasēs ar mazu bērnu skaitu, kurā katram, salīdzinot ar klasiskajām izglītības iestādēm, bija krietni individuālāka pieeja – viņi allaž tika uzklausīti un saprasti. Otrkārt, skola atradās Litenes muižā, kur ir ne tikai skaista un sakārtota apkārtne, bet bērni varēja arī daudz laika pavadīt dabā un, cik vien iespējams, gūt zinības āra apstākļos. Manuprāt, tieši šis bija viens no pozitīvākajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka iepriekš dzīvojām Anglijā, kur viena no manām meitām pabeidza mācības 1.klasē klasiskajā skolā. Savukārt iespēju abām meitām gūt izglītību alternatīvajā skolā meklēju jau sen. Protams, šāda iespēja bija arī Anglijā, bet tam bija nepieciešamas salīdzinoši lielas izmaksas. Pārceļoties uz dzīvi atpakaļ Latvijā, šāda iespēja radās, par ko ilgi neprātoju. Arī es kā bērna vecāks iespēju robežās maksimāli centos apgūt valdorfpedagoģijas principus, apmeklējot dažādas apmācības. Tikmēr iekšējā sajūta, ka nākotnē skolu varētu slēgt, bija jau zināmu laiku iepriekš. Tas bija vairāku faktoru kopums, tajā skaitā fakts, ka bērnu skaitam skolā nebija tendences palielināties. Diemžēl valsts un pašvaldības atbalsts mazajām skolām, tajā skaitā alternatīvajām izglītības iestādēm, arī ir kritiski zems. Šobrīd meitas mācās tālmācībā, bet, ja būs iespēja atkal atgriezties Valdorfa skolā un šādu vēlmi izteiks arī viņas pašas, to noteikti izmantosim!

IRITA ANTOŅEVIČA no Gulbenes: – Mani dēli jau no divu un trīs gadu vecuma sāka apmeklēt valdorpedagoģijas bērnudārzu Rīgā. Kad vecākajam dēlam tuvojās laiks doties 1.klasē un mums jau bija doma pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, valdorfskolas esamība Gulbenē bija izšķirošā izvēlēties savu dzīvesvietu šajā pilsētā. Kopumā valdorfpedagoģiju izvēlējāmies, jo, iepazīstoties ar pieeju šai izglītībai, tās piedāvāto mācību ritmu un vidi, tas uzrunāja. Joprojām esmu ļoti priecīga par savulaik izdarīto izvēli. Tas, ka Gulbenes Valdorfa pamatskolu slēdza, protams, ir ļoti skumji. Vienlaikus to var arī saprast, jo ir redzams, cik ļoti sarežģīti cilvēki Gulbenes novadā pieņem visu jauno un nezināmo. Un tā tas ir arī gadījumos, ja, piemēram, par valdorfpedagoģiju ir interese, tomēr vienlaikus, iespējams, trūkst pārliecības spert izšķirīgus soļus. Protams, savu lomu spēlē arī fakts, ka šādās skolās vecākiem krietni aktīvāk jāiesaistās mācību procesā, nekā tas ir klasiskajās skolās. Šobrīd dēli, kuriem tagad ir astoņi un deviņi gadi, mācās klasiskajā Stāķu pamatskolā, kas ir maza skola ar nelielām klasēm. Mani bērni ar šo izvēli ir apmierināti.

 Vārds pagasta pārvaldniekam

VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Šobrīd Litenes muiža tiek izmantota Gulbenes novada pašvaldības vajadzībām, kur atrodas sociālais dienests, vietējā Litenes Novadpētniecības muzeja krātuve, zāle, drēbju apmaiņas punkts, iekārtoti tenisa galdi sportiskām aktivitātēm, tur darbojas arī audējas un telpas iznomātas diviem uzņēmējiem. Protams, bērnu muižā pietrūkst, bet ēkas telpas tukšas nestāv. Ir jāatzīst, ka privātajām skolām ir ļoti grūti pastāvēt. Bērnu ir maz, bet izmaksas šādās skolās – salīdzinoši lielas, līdz ar to šādām izglītības iestādēm neklājas viegli. Gulbenes Valdorfa pamatskolas slēgšana ir skumjš stāsts, jo tur bērniem bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet tā atradās arī labās rokās un sniedza pozitīvu un vērtīgu pieredzi ikvienam skolas procesos iesaistītajam. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt skolas darbinieki un bērni ļoti aktīvi piedalījās dažādos pasākumos un allaž bija atsaucīgi. Tobrīd muižā un kopumā Litenē bija pavisam cita dzīvība, bet realitāte ir tāda, kāda tā diemžēl ir.

 Vārds skolotājam

DZINTARS ABAKOKS, bijušais Gulbenes Valdorfa pamatskolas sporta skolotājs: – Skolā sporta mācību stundas pasniedzu teju visu tās pastāvēšanas laiku. Līdz darba uzsākšanai Gulbenes Valdorfa pamatskolā biju tā dēvētais klasiskais sporta skolotājs, kad strādāju pēc standarta mācību programmām. Tas šķita ļoti garlaicīgi, bet valdorfskolā bija iespēja radoši izpausties un sporta stundas pasniegt netradicionālā veidā, kas, manuprāt, bērniem ļoti patika. Piemēram, kopīgi darbojāmies rotaļās un spēlēs, kur galvenais uzsvars bija uz koordināciju, līdzsvaru un ritma izjūtu. Mācību stundās izmantoju arī sporta veidus, kuru klasiskajās skolās nav, piemēram, loka šaušana un boccia, kas līdzinās kērlingam un māca precizitāti. Protams, papildus arī interesējos par valdorfpedagoģijas principiem, lai bērniem sporta stundas būtu pēc iespējas saistošākas, interesantākas un kvalitatīvākas. Pašizglītošanās process ir ļoti svarīgs! Ir ļoti skumji, ka skola slēgta. Acīmredzot pietrūka tādu cilvēku, kā šīs izglītības iestādes līdzdibinātāja Paula Leite-Berģe, kura skolu centās attīstīt. Iespējams, daļa cilvēku arī nesaprata šīs skolas mērķus un būtību vai arī gluži vienkārši nobijās no nezināmā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1269923010897847