Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (29.11.2024.)

Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lapaspuse. Kādu laiku tā stāvēja tukša, bet nu atkal telpas piepilda bērnu čalas.

• Kurmenes pagastā pirmo skolu pēc grāfa rīkojuma uzcēla 1851.gadā, savukārt darbu tā sāka gadu vēlāk – 1852.gadā. Pirmais skolotājs, kurš darbojās skolā, bija latvietis Zarēvičs-Zariņš, kurš no 1852. līdz 1887.gadam strādāja bez skolotāja tiesībām – viņš tikai mācīja rakstīt latviešu burtus un lasīt.
• 1887.g. skolā strādāja jau vairāki skolotāji, bet pirmais ar skolotāja tiesībām bija Klements Puzaro, kuru 1906.g. bez tiesas sprieduma kā revolucionāru nošāva iepretim “Pūpolu” mājām. Ar viņa dāvāto grāmatu nr.1 datējami pirmsākumi Kurmenes bibliotēkai.
• 1898.– 1898.g. skolā trīs klasēs mācījās 170 skolēni.
• Pirmā pasaules kara laikā Kurmenē palika maz iedzīvotāju, skola nedarbojās. Pēc kara skolu Kurmenes muižā atvēra mācītājs Rācens, kurš pats bija arī direktors.
• 1921.–1926.g. skolā bija četras klases, bet 1926.g. atvēra piekto. Savukārt 1928.g. notika pirmais skolas 6.klases izlaidums, tobrīd skolā strādāja pieci pedagogi.
• Skolai blakus atradās ēka, kurā bija ierīkoti skolotāju dzīvokļi, internāts un ēdnīca. Vēlāk šī ēka pārtapa par bērnunamu un pēc tam – arī par sākumskolu.
• Laikā no 1898. līdz 2011.gadam skola piedzīvojusi 23 direktorus, no kuriem pirmais bija Antons Beļauskis, savukārt pēdējā direktore – Gundega Drava.
• Kurmenes pamatskolu slēdza 2011.gada 1.septembrī.

Lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu

2011.gada 1.septembris Kurmenes pamatskolā bija skumjš un smeldzīgs – ierastais skolas zvans vairs neskanēja, bērnu čalas nepiepildīja skolas mazos gaiteņus un šķita, ka apstājies laiks. Jau kādu laiku sabiedrībā virmojošais jautājums “Būt vai nebūt?” vairs nebija aktuāls, jo 2011.gadā pašvaldības deputāti pieņēma lēmumu šo izglītības iestādi slēgt. Kopš tā brīža jau pagājuši 13 gadi, taču, kā teic skolas direktore Gundega Drava, atmiņas joprojām dzīvas. Un katram tās ir savas.

Esat nu jau slēgtās Kurmenes pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju?

– Informācija par iespējamo skolas slēgšanu virmoja jau divus gadus, pirms tas notika. Mums teica, ka nezina, kā būs, dome skatīsies un lems, un kaķi stiepa aiz astes diezgan ilgu laiku. Diemžēl tas vēl vairāk samazināja jau tā nelielo skolēnu skaitu, jo daudzi vecāki, šīs neziņas vadīti, saviem bērniem izvēlējās stabilāku skolu. Un tas mums patiesībā diezgan iegrieza. Pēdējā mācību gadā Kurmenes pamatskolā mācījās katastrofāli maz skolēnu – deviņās klasēs, ieskaitot pirmsskolu, bija aptuveni 26 bērni.

Ja jau divus gadus šis jautājums bija dienaskārtībā, tad droši vien skolas slēgšana nevienam vairs nebija pārsteigums?

– Tas patiešām nebija liels šoks, bet tanī pat laikā notika sapulces, un neviens deputāts, acīs skatīdamies, neteica, ka grasās skolu aizslēgt. Solīja, ka mēģinās meklēt risinājumus, jo visi saprot, cik skolai liela nozīme pagasta veidošanā un pastāvēšanā. Bet uzreiz pēc sapulces atsūtīja dokumentu, kurā bija rakstīts, ka skolu slēgs… Kad rīkojām pēdējo izlaidumu, protams, uzaicinājām arī pašvaldības pārstāvjus. Taču viņi pat neatsūtīja ziņu, ka nebūs. Vienkārši neieradās. Vai tiešām bija tik grūti pateikt skolotājiem paldies par darbu? Viņi neuzskatīja par vajadzīgu to izdarīt. Un toreiz Vecumnieku novadā mēs bijām pirmā skola, kas tika slēgta. Tas bija spļāviens sejā mums visiem. Tas bija laiks, kad skolu slēgšana vēl nebija pašsaprotams lēmums. Jā, tagad ir visiem skaidri iemesli – bērnu nav, ekonomiskais pamatojums pietiekams. Toreiz, būdama direktore, redzot finansējumu, sapratu, ka ar tik mazu izglītojamo skaitu, kas ar katru gadu sarūk, uzturēt skolu ir dārgi. Taču cilvēki to nesaprata. Tajā laikā meklēja, kurš ir vainīgs. Un, ja skolu paredzēts slēgt un tajā ir mazs bērnu skaits, tātad laikam skola vainīga. Tā bija tāda dubļu jūra, bija ļoti sāpīgi, nepelnīti sāpīgi... Es biju jauna direktore, skolu vadīju tikai divus gadus. Turklāt neesmu kurmeniete, atbraucu no Rīgas. Es to uztvēru mazliet savādāk, bet skolotājiem, kuri gadu desmitiem šajā skolā nostrādājuši, bija ļoti sāpīgi, jo mums pārmeta visu ko, ieskaitot to, ka zema izglītības kvalitāte. Zinājām, ka tā nav, un to varējām pierādīt ar pētījumu un iegūtajiem datiem, bet neviens tajā neklausījās. Un vēl bija arguments, ka uz vienu bērnu ir tik daudz darbinieku. Bet katrā skolā ir apkopēja, un viņai tur ir jābūt, tāpat arī pavārei jābūt, mums nevarēja būt mazāk. Vajadzēja skaitīt nevis cilvēkus, bet skolotāju slodzes, jo bija pedagogi, kuri strādāja četrās skolās, lai sanāktu viena pilna slodze.

Katra skola ir ar kaut ko īpaša. Ar ko atšķīrās Jūsējā?

– Kurmenes skola bija jauka un sirsnīga lauku skola ar ļoti ģimenisku atmosfēru, kas, manuprāt, raksturīga visām mazajām lauku skolām. Ja runājam par tradīcijām, tad Kurmenes pamatskolai tie bija skolas salidojumi, kurus rīkojām ik pēc pieciem gadiem Pēterdienā. Tie bija milzīgi svētki, kuriem personāls vienmēr gatavojās ar lielu atbildību. Vienkopus sanāca esošie un bijušie darbinieki, skolas direktori, skolnieki – jutāmies kā viena liela komūna, kurā viens otru pazīst un zina. Gan vecais onkulītis, kurš atbraucis no Latgales, kur tagad dzīvo, gan visi citi bija kopā, svinēja svētkus un kopā atcerējās laikus, kas piedzīvoti. Šie skolas salidojumi man paliks atmiņā kā ļoti sirsnīgi pasākumi.

Kur Kurmenes pagasta bērni mācās šobrīd?

– Pārsvarā Vallē, Skaistkalnē un Vecumniekos. Valle un Skaistkalne no Kurmenes ir katra uz savu pusi, tas ir, 12–15 km attālumā, savukārt līdz Vecumniekiem jābrauc 30 km. Tur ir liela vidusskola un mūzikas skola, tādēļ vecāki manā laikā izvēlējās bērnus laist tieši šajā skolā. Arī pati saņēmu pārmetumus par to, ka mani bērni nemācās Kurmenē. Bet tas notika ne jau izglītības kvalitātes dēļ. Man bija divi bērni, kuri dažādos laikos apmeklēja mūzikas skolas nodarbības, līdz ar to fiziski nevarēju abus izvadāt. Tādēļ pieņēmu lēmumu viņus pārcelt uz Vecumnieku skolu.

Skolas slēgšana noteikti bija trieciens ne vien skolēniem un viņu vecākiem, bet arī pedagogiem. Kā izveidojās Jūsu un kolēģu liktenis?

– Tieši pedagogi bija tie, kuri visvairāk izjuta šo triecienu. Es pēc skolas slēgšanas uzreiz sāku strādāt Rīgā. Pēc savas galvenās specialitātes esmu pirmsskolas pedagoģe, un tā ir mana vislielākā sirdslieta. Sākumā aizgāju strādāt uz privāto bērnudārzu, pusotru gadu meklēju sevi un savu īsto vietu, pastrādāju sākumskolā par skolotāju, pēc tam citā alternatīvā pirmsskolā. Tieši tur satiku vēl vienu savu domubiedri – kolēģi, ar kuru beigās nodibinājām pašas savu privāto bērnudārzu. Šobrīd esmu privātā bērnudārza īpašniece, bet nesēžu uz vietas, jo man ir citi, jauni izaicinājumi – paralēli strādāju logopēdijas centrā par logopēdi. Kolēģiem liktenis dažāds. Viena tehniskā darbiniece pēc skolas slēgšanas aizbrauca uz Angliju, jo uz vietas darba nebija. Citi – ko nu kurš. Manā direktorēšanas laikā, mēģinot mainīt stratēģiju un piesaistīt jaunus bērnus, izveidojām pilnas dienas pirmsskolas grupiņu, kādas Kurmenē nebija. Skolu nolikvidēja, bet pirmsskola palika un joprojām darbojas, par ko man liels prieks. No pedagogiem daļa strādā Rīgā, ir, kas aizgājušas uz blakus skolu Skaistkalnē, citi kolēģi strādā Bauskā. Bet no visa mūsu kolektīva Kurmenē dzīvot palika tikai viena kolēģe, visas pārējās ir projām.

Cik audzēkņu pie Jums mācījās “ziedu laikos”?

– Kad 2002.gadā atnācu uz Kurmeni, skolēnu skaits bija pāri 100. Bet tas bija laiks, kad izglītojamo skaits jau bija sācis samazināties. Ar katru gadu bija par 10 bērniem mazāk, kamēr nonācām līdz kritiskajam ciparam.

Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?

– Protams, šīs ēkas ir jāizmanto. Mūsu skola bija skaists piemērs tam, kā darīt nevajag, jo pirms slēgšanas ēku izremontēja. Skolai nomainīja jumta segumu, ēka piedzīvoja eiroremontu, krāsns apkures vietā ievilka centrālo apkuri. Visu smuki sataisīja un tad skolu aizslēdza. Patiesībā šī ēka bija diezgan labs kumosiņš tiem, kuri vēlējās to privatizēt.

Kā uzskatāt, vai valsts kaut ko darījusi, lai cilvēki atgrieztos laukos, nevis otrādi?

– Teikšu tā, ka skolu slēgšana nevis iztukšo laukus, bet lauku iztukšošanās veicina skolu slēgšanu. Nedomāju, ka skola viena pati laukos varētu noturēt ģimeni, ja tai nav darba. Arī man toreiz bija tā lielā sāpe. Mēs jau neesam vainīgi, ka nav bērnu. Vēl joprojām dzirdu, – ja kaut kur slēdz skolu, ir negācijas. Un tad dzirdams tieši šis arguments, – vieta izmirs. Bet tā būtībā jau ir izmirusi. Ja skolā deviņās klasēs ir 20 bērni, tad vieta jau ir izmirusi. Tas ir kā lakmusa papīrītis, – vai jūsu pagastā vēl ir skola? Un attiecīgi mēs varam uzdot jautājumu, – ko valdība darījusi, lai lauki neiztukšotos? Neko. Valdība devusi zaļo gaismu lielsaimniekiem un nav atbalstījusi ne mazos lauksaimniekus, ne uzņēmējus. Šobrīd kā mazā uzņēmuma īpašniece varu teikt, ka man vispār nav nekāda atbalsta no valsts. Un laimīgs tas, kurš spēj turēt to milzīgo nodokļu slogu. Un, ja jūs man jautātu, kas pie tā ir vainīgs? Valdība.

Atradusi sevi. Pēdējā Kurmenes pamatskolas direktore Gundega Drava šobrīd ir privātā bērnudārza īpašniece un paralēli strādā par logopēdi. Viņa priecājas, ka atradusi sevi un dara to, kas sagādā prieku.

Vieta, kur atdzimt no jauna

Pirms 13 gadiem Bauskas novada Kurmenes skolas 159 gadu ilgajā vēsturē tika ierakstīta pēdējā lappuse. Toreiz daudzi neziņā raustīja plecus, sev uzdodot jautājumus: kas būs tālāk un vai būs? Bet ir! Jau trešo gadu slēgtajā skolā rosās un nākotnes plānus kaļ bijušie rīdzinieki Baiba un Aigars Ziemeļi. Viņš – fotogrāfs, viņa – valsts ierēdne. Ģimene pārcēlusies uz Kurmeni ar cēlu mērķi – skolai dot otro elpu un jau tuvākajā nākotnē šajā vietā attīstīt sociālo uzņēmumu.

Katras idejas pamatā ir kāds pirmsākums. Kas Jūs pamudināja pieņemt lēmumu par jauniešu centra izveidi Kurmenē?

Aigars: – Man patīk bērni, un arī sieva strādā jomā, kas skar bērnus. Mums bija kopējs mērķis – radīt vietu, kur jauniešiem nākt un pavadīt laiku.

Baiba: – Zvaigznes salikās pareizajā formā un veidā, jo abi vēlējāmies iegādāties vecu muižu, kuru varētu renovēt un tad veltīties sabiedrības labā. Sākumā gan nezinājām – tas būs centrs onkoloģijas slimniekiem vai jauniešiem, vai arī abiem kopā, jo viens otru neizslēdz. Un parasti ir tā – ja cilvēks kaut ko vēlas, tas pie viņa arī atnāk. Tā abi ar Aigaru, intereses vadīti, atklīdām uz Kurmeni, uz Bārbeles skolu, kuru vada prāvests Andrejs Mediņš. Mediņa kungs mūs dažus dievkalpojumus novēroja un saprata, ka jāņem ciet aiz astes. Viņš ļoti meistarīgi pastāstīja savu vīziju, kas sakrita ar mūsējo, un mēs sapratām, – jā, Kurmenes bijušajā skolā būs jauniešu centrs. Pusotru mēnesi par to domājām, jo abi dzīvojām Rīgā un nekad mūžā nebijām bijuši Kurmenē. Un, kas ir pats jaukākais, kad teicām savu ‘jā’ vārdu, priesteris Mediņš mums ceļamaizē iedeva pamatus, uz kuriem balstīties un veidot savu centru.

Kādus?

Baiba: – Pirmkārt, tā ir ģimene, jo ļoti svarīgi, lai bērns atrastos ģimeniskā vidē. Otrkārt, klātesamība, kas mūsdienās ir gandrīz kaut kas nereāls, jo pat sapulcēs neesam klātesoši – mums ir telefons, dators, mēs nedzirdam to, kas notiek apkārt. Tie bija divi viņa galvenie nosacījumi, par kuriem esam pateicīgi, jo, esot šeit, notikumi un pati vieta mums rāda, kas te jādara un kam te jābūt.

Aigars: – Esam pieejami jauniešiem 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Nav tā, ka pulksten 17 vakarā mūsu nama durvis ir ciet. Jebkurā brīdī kāds var atnākt, piezvanīt, mēs varam satikties. Arī sestdien, svētdien, jo jautājumu ir daudz, un tie ir dažādi. Sākot ar to, kā bērnam pārvarēt vecāku šķiršanos, un beidzot, ko iesākt ar badmintona raķeti, kas saplīsusi.

Tas, ko šobrīd darāt, domāts vietējiem jauniešiem?

Aigars: – Pirms pielāgojām šo ēku centra vajadzībām, vietējie jaunieši pie mums atnāca paši – sākumā neviens netika meklēts vai saukts. Viņi izdzirdēja, ka bijušajā skolas ēkā top kaut kas, kas viņiem varētu būt interesants.

Baiba: – Jauniešu centrs darbojas ar pusaudžiem, bet mums vēl ir Svētdienas skola, kurā nāk bērni no 3 līdz 10 gadiem. Svētdienās mūsu centrā dzīve mutuļo tik ļoti, ka bieži vien, vakarā apsēžoties, jūtamies kā pēc kārtīgi padarīta darba. Salīdzinājumam: ja vietējo bērnudārzu apmeklē 20 bērni, tad pie mums svētdienās atnāk 13-14. Kad pirms trīs gadiem atbraucām uz Kurmeni, slēgtajā skolā bija pieejami humānās palīdzības apģērbi un iespēja izmazgāt drēbes. Kad prāvesta vadītā biedrība izsolē iegādājās šo ēku, sākotnēji tajā darbojās viena sieviete, taču viņai pietrūka kapacitātes. Lai to darītu, tomēr jābūt ģimenei, kurā viens otru papildina un atbalsta. Atceros, ka, ienākot šajā ēkā pirmo reizi, mazliet pārsteidza tas, ko redzējām: virtuvē iekārtām – alumīnija virsmas, uz galda – vaskadrānas, metāla bļodiņas. Atgādināja padomju laikus…

Aigars: – Ja runājam par pašu ēku, tā bija diezgan bēdīgā stāvoklī, neskatoties uz to, ka vizuāli izskatījās brīnišķīgi, jo pirms desmit gadiem piedzīvoja eiroremontu. Bet, kad izlauzām sienas un ieraudzījām, ka reģipsis uzdurts uz vienas nagliņas…, bija pārsteigums. Arī no griestiem krītošie flīžu atgriezumi nebija ierasta lieta. Un tādu nepatīkamu pārsteigumu mums joprojām ir daudz.

Cik zinu, Jūsu nākotnes vīzija nav tikai vieta, kur pulcēties bērniem, bet gan centrs jauniešiem ar uzvedības problēmām?

Baiba: – Šobrīd uz to ejam, jo esam iecerējuši daudzfunkcionālu centru jauniešiem. Un šī daudzfunkcionalitāte sastāvēs no vairākiem piedāvājumiem. Būs dienas centrs ar vairākām aktivitāšu klasēm, kas atvērtas mammām, tētiem, brāļiem, māsām un principā visiem iedzīvotājiem. Otrs – izmitināšanas pakalpojums, kas saistīts ar nometnēm, retrītiem nedēļas nogalēs, kad cilvēkam ir iespēja izbraukt no pilsētas rutīnas, būt laukos, gulēt, ēst un atpūsties. Tas būs visaptverošs pakalpojums. Runājot par jauniešiem ar uzvedības traucējumiem, ļoti izvērtējam, kā nākotnē veidot programmu. Šobrīd Tieslietu ministrija domā par jaunietim drošu māju, jo speciālā iestāde Naukšēnos ir likvidēta. Programma ir uz noteiktu laiku, kas, protams, ir labi. Taču rodas jautājums, – kas notiks pēc tam? Jaunietis to būs izgājis, bet kur viņam atgriezies? Turpat arī atgriezies! Vai tad kāds pēkšņi iedos brīvbiļeti uz Angliju vai Ameriku? Nē. Nākotnē mēs varētu būtu tie, kas pārņem šo stafeti, tikai šobrīd vēl nav skaidras aprises, kādā formā to darīt – tā būs viesģimene, nometne vai semināri. Svarīgi šai vietai veidot piesaisti, lai, bērnam iznākot no kaut kādas terapijas, būtu skaidrs, ko darīt tālāk.

Aigars: – Bet kas tad ir tā labākā terapija? Kopā darīt, kopā strādāt – krāmēt malku, ravēt dārzu. Jauniešiem, kuri dzīvo Rīgā, te ir interesanti. Mums blakus ir Mēmeles upe, līdz ar to varam laivot un supot, kas ir sava veida atpūta dabā. Telefoni tiek nolikti, bet galvenais, kas jāuzsver, viss notiek dabiskā veidā – organiski. Un bērni to novērtē, viņi pie mums nāk vairāk un vairāk.

Baiba: – Šie jaunieši alkst attiecību. Kā mēs paši smejamies, – kas tad dziedē vislabāk? Attiecības. Neviens “Ibumetīns” tā nedziedē, kā savstarpēja saruna, un to mēs šeit arī redzam. Elementārs piemērs. Ja bērniem pasaka, – uzzīmējiet, viņi nezīmē. Kad sakām, ka uzzīmēsim kopā, visi sēžamies uz grīdas un zīmējam. Viss notiek. Ir vajadzīga saikne un klātesamība, kuras šodien daudzviet vienkārši nav. Nesen savā centrā ierīkojām fotostudiju. Ne tikai puiši, bet pat viena meitene ar rokas zāģi zāģēja koka līstītes, tad tās krāsoja un skrūvēja, pa visu māju meklēja audumus un dekorācijas, kuras pieskaņot. Tas bija notikums. Visu dienu līdz pat pulksten 19 vakarā viņi šeit darbojās, un neviens nesēdēja ar telefoniem rokās. Tos vajadzēja tikai, lai nofotografētu darba rezultātu. Diena bija piepildīta ar kopīgām sarunām, arī ēdienreizēm. Bērniem ļoti patīk un viņus vieno pateicības rituāls: noskaitītā tēvreize pie galda, kad sākam ēst. Šī vieta pati parāda, ka šeit varbūt ir tas brīnums, par ko priesteris mums teica, – esiet uz vietas, un jūs jutīsiet.

Būdami sirdī un prātā pilsētnieki, no Rīgas esat pārcēlušies uz dzīvi laukos. Šis lēmums nāca viegli?

Aigars: – Lēmumu pieņēmu diezgan ātri. Vairākas reizes atbraucu uz Kurmeni, palīdzēju nopļaut zāli un, kā saka, mazliet iesēt sēklu – saprast, kā tas ir. Tad sievai teicu, – braucam!

Baiba: – Savukārt man bija jāsaprot, kā tas viss notiks. Tas nebija uz emocijām vai eiforijā pieņemts lēmums. Ikdienā mana darbavieta ir Tieslietu ministrijā, un jāsaka paldies kovida epidēmijai, ka vēl šodien ir iespēja strādāt attālināti. Kolēģiem smejos, ka katrā augšstāva klasē pa kādai sanāksmei jau esmu novadījusi. Tas ir brīnums, ka šodien ir iespēja būt visur un darīt visu – tas uzmundrina. Te, Kurmenē, ir tas brīnišķīgais brīvības gars. Atbraucu no kādas saspringtas preses konferences, nometu savas augstpapēžu kurpes un plikām kājām aizeju uz baznīcu uzspēlēt ērģeles, jo baznīca ir atvērta vienmēr. Nāku atpakaļ, ceļmalā paņemu ābolu un pie sevis prātoju, – kas tad ir tās īstās dzīves vērtības? Tas ir līdzsvars, kas šeit tiek iedots. Varbūt tas būs pārāk skaļi teikts, bet pilsētā šī līdzsvara ļoti trūkst.

Aigars: – Un Rīga ir tikai stundas brauciena attālumā. Aizbrauc uz galvaspilsētu, izdari lietas, kas darāmas, un dodies atpakaļ uz vietu, kur viss kluss un mierīgs. Ir, protams, šo trīs gadu laikā bijuši izsīkuma brīži, kad man vai sievai ir lielāks darba apjoms un šķiet grūti. Tad viens otru atbalstām un palīdzam. Un labi tas, ka nekad šis izsīkums abiem nav bijis vienlaikus. Tomēr esam šeit, un viss notiek.

Kā notiek ikdienas dzīve jauniešu centrā?

Baiba: – Oficiāli vēl neskaitāmies jauniešu centrs, esam ceļā uz to. Šobrīd mūsu statuss ir biedrība “Ziemeļu klints”, kas nomā telpas un šeit darbojas. Mums vēl diezgan daudz mājasdarbu jāizdara, lai pie ēkas varētu pielikt izkārtni ar skaisto nosaukumu “Kurmenes jauniešu centrs “Klints””. Bet, saprotot, ka bērni ļoti grib būt kopā, mēs savas durvis esam atvēruši bez kliedzošā oficiālā saukļa. Ikdienā, kad bērniem ir skola, vairāk nodarbojamies ar ēkas uzlabošanu un pielāgošanu vajadzībām. Tā ir mūsu lielākā darba fronte. Iesaistāmies projektos, esam vinnējuši projektu bezdarbnieku atbalstam, kā rezultātā viena jauniete pie mums jau strādā. Nākotnē vēlamies veidot sociālo uzņēmumu, kas nodrošinātu darbavietas arī vietējiem. Kas var būt labāks – atnāc no blakus mājas un strādā. Brīvdienas cenšamies ieplānot kopā ar jauniešiem – dodamies izbraukumos, darbojamies uz vietas vai, piemēram, talkojam. Vasarā te ir Atvērto durvju dienas, kad ar Aigaru sēžam pagalmā un visapkārt mutuļo dzīve – kam padzerties vajag iedot, kam badmintona raķeti, kam vajadzība vienkārši parunāties, veļu izmazgāt, kam vienkārši ieiet dušā. Diemžēl tā ir realitāte, ka laukos lielākajai daļai iedzīvotāju pat tualete joprojām ir ārā.

Sociālajos portālos par Jums lasāms – tā ir vieta, kur atdzimt no jauna… Tas ir moto?

Baiba: – Tā varētu teikt. Esam kristīgi cilvēki, kuri arī bērniem cenšas parādīt tās kristīgās vērtības, kas ir visa pamatu pamats – ģimene, iecietība, līdzjūtība, lēnprātība, cieņa un pazemība. Savukārt klints ir vieta, kurai, ja šie kristīgie pamati ir, nekāda vētra nevar iet pāri. Un vēl svarīga ir atdzimšana no jauna. Cilvēks atbrauc uz Kurmeni, kur ir lauki, miers un laiks paiet malā no pilsētas ikdienas rutīnas, skriešanas un informācijas pārbagātības. Atbrauc šeit, beidzot satiec sevi un uzzini, ka tev patīk staigāt ar basām kājām un ravēt zemenes vai pļaut zāli. Ir bērni, kuri šeit grib siltumnīcu un kādu vistiņu, kaķīti vai sunīti. Tāpēc ir šis vēstījums – atdzimt no jauna. Tas ir mūsu mērķis – paiet malā un būt pašam sev.

Tas, ka ir vēlme radīt centru jauniešiem ar uzvedības problēmām, droši vien liecina par to, ka problēmas pastāv?

Baiba:– Problēmas ir ar motivāciju, un mēs šobrīd nesaprotam, kādēļ. Daudziem jauniešiem ir labi tur, kur viņi ir, un par pārējo vienalga. Viņus apmierina, ka tualete ir ārā, galvenais, lai būtu datorspēles. Tāpēc arī cenšamies ar viņiem runāt un stāstīt, jo ļoti daudzi jaunieši meklē savu ceļu. Mums ir prieks, ka, darbojoties kopā ar bērniem, palīdzam ieraudzīt un saprast, kurš ir viņa virziens, atklāt talantus. Tā ir tā burvība, jo viņi jūtas šeit droši. Kristietībā ir princips – ja no desmit klātesošajiem viens pieņēmis ticību, tā ir uzvara. Tas pats princips darbojas arī šeit. Mēs saprotam, ka ne visi, protams, no mūsu centra iznāks kā augstākās valsts amatpersonas, bet jaunieši šeit būs bijuši, daudz ko labu redzējuši un piedzīvojuši.

Kā Jūs uzņēma vietējie iedzīvotāji?

Baiba: – Kad atbraucām uz dzīvi Kurmenē, metāmies darbos un ar apkārtējiem daudz nekomunicējām. Interesanti, ka vietējie iedzīvotāji visus trīs gadus, kopš esam šeit, mūs vēroja. Un trešajā gadā viņi paši sāka nākt draudzēties. Beidzot bijām iemantojuši viņu uzticību, jo kurmenieši redzēja, ka darbojamies, neesam aizbēguši. Tātad uzticami. Viņiem svarīgi, lai cilvēks nav runātājs, bet darītājs. Un, kad šī uzticība radusies, nāk arī viss pārējais. Bija cilvēki, kuri mums atveda zemeņu stādus, līdz ar to esam iekārtojuši savu zemeņu lauku jauniešiem – Jāņos te visi sarkanām mutēm, noēdušies zemenes, priecīgi staigāja. Pēc tam viena biedrība sastādīja augļu kokus. Man patīk, ka laukos viss notiek barterī, te nav kā pilsētā, kad katram produktam zini ciparu. Šeit ir savādāk – es tev to, tu man šito.

Aigars: – Cilvēki zvana un jautā, vai nevēlamies ābolus. Protams, neatsakāmies un tiekam pie ābolu maisa, citi atnes avenes. Bērnu vecāki ir atsaucīgi un priecājas, ka jaunieši pēc skolas neklīst apkārt. Tie, kas dzīvo Kurmenē, zina, ka var atnākt pie mums. Un viņi zina, ka var nākt arī brāļi un māsas. Mums pašiem ir divi bērni, kuriem ir divi un seši gadi. Un katram jau izveidojies savs draugu pulciņš. Priecājamies par atbalstītājiem, kuri palīdz arī finansiāli, jo pašiem ar saviem spēkiem būtu ļoti grūti paveikt to, ko līdz šim jau esam izdarījuši. Valsts līdzfinansējumu nevaram saņemt, jo šī telpas nomājam. Lai samaksātu rēķinus par elektrību, malku, ūdeni, esam izveidojuši uzņēmumu, kas sniedz viesnīcas moteļa pakalpojumus. Vietējais uzņēmums Kurmenē, kas nodarbojas ar laivu nomu, ļoti atbalsta, stāstot cilvēkiem par mums un sūtot pie mums nakšņot. Bauskā ir uzņēmums, kas jau trešo gadu ziedo malku un palīdz kurināt. Ļoti daudz atbalsta arī cilvēki, kuriem pašiem rocība nav nekāda lielā. Kad atnācām uz Kurmeni, saņēmām ēku, kurā nebija ne siltuma, ne lāgā ūdens. Sākums bija īsts pārbaudījums, bet pasaulē pietiek labu cilvēku. Viens no mūsu galvenajiem atbalstītājiem (svešs cilvēks, kuru dzīvē nebiju redzējis – Gints Dansbergs) palīdzēja gan uzcelt katlumāju, gan iegādāties apkures katlu. Tas ir cilvēks, kuram sāp Latvijas nākotne. Ikdienā viņš pārvietojas ar helikopteru un saka, – es lidoju un redzu tās tukšās, pamestās mājas. Un tas tik ļoti sāp. Gints saticies ar priesteri Mediņu, un viņi abi redz nākotnes vīziju, kurā cilvēki atkal atplaukst un atdzimst ticībā. Arī mēs paši jūtam šo misiju – cik svarīgi strādāt ar bērniem un jauniešiem, un mīlēt vietu, kurā esam.

Ļoti daudzas mazās Latvijas skolas piedzīvojušas brīdi, kad atskanējis pēdējais skolas zvans. Jūsuprāt, tas, kas notiek ar skolām, ir likumsakarīgi?

Baiba: – No ekonomiskā viedokļa raugoties, būsim reāli, no tā neizbēgt. No sociāli aktīvā – jā, mēs redzam, ka skola, bibliotēka un pasts ir vienīgās vietas, ap kurām rosās dzīvība. Un tad ir jautājums vietējiem ļaudīm: vai jūs paši gribat savu vidi veidot tādu, lai jums te ir interesanti palikt? Šeit jāatzīst, – ja mums nebūtu tas trakais prāvests gumijas zābakos, šī vieta nebūtu attīstīta. Tas ir cilvēks, kurš iet putenī, lai kaut kas te notiktu un būtu. No gruvešiem atjaunota Kurmenes muiža, viņš to izdarīja kopā ar vīriem, kuri cīnās ar atkarībām. Priesteris Mediņš izsolē iegādājās skolu. Šeit būtu bijis pansionāts, bet tagad ir jauniešu centrs un vieta, kur viņiem pulcēties. Te svarīgs jautājums, – vai tu esi saimnieks savā zemē? Ja esi, atjaunosi savu pagastu, rūpēsies par savu dīķi, muižu vai skolu. Sākotnēji raugoties, jā, protams, skolu slēgšana ir sāpīga. Bet es ļoti ticu, ka jaunā paaudze, pabružājusies pa Eiropu, turpinās atgriezties. Viņi ir drosmīgāki nekā mēs. Viņi drosmīgāk metas lietās, atjauno, izveido, uzceļ no jauna, izmanto valsts piedāvātos līdzfinansējumus. Un no mums ir atkarīgs, vai mēs parādīsim viņiem, ka to var.

Ģimenē ir spēks. Baiba un Aigars Ziemeļi pirms trīs gadiem pieņēma izaicinājumu un no galvaspilsētas pārcēlās uz dzīvi Kurmenes pagastā. Viņu mērķis ir izveidot un attīstīt sociālo uzņēmumu, lai sniegtu palīdzīgu roku grūtībās nonākušiem jauniešiem.

Viss notiek. Baiba un Aigars Ziemeļi lepojas, ka Kurmenē “tukšas vietas” vairs nav un bijušās pamatskolas telpās mutuļo jauniešu dzīvesprieks.

Atslēgas vārds – kopā. Jauniešu ikdiena Kurmenes jauniešu centrā ir piepildīta, viņi dodas pieredzes apmaiņas braucienos, svin svētkus, radoši darbojas un dod savu ieguldījumu šīs vietas labiekārtošanā un uzlabošanā.

Krīze ir arī iespēja

Regita Zeiļa, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore: – Viennozīmīgi jebkura kopienas aktivitāte vērtējama pozitīvi, ļoti vērtīgi, ka Baiba un Aigars Ziemeļi Kurmenē domā par jauniešiem! Daudzas sociālās inovācijas rodas, tieši reaģējot uz krīzes situācijām, būtiski gan, kā un vai tiek izveidots ilgtspējīgs modelis, kas spēj savas vajadzības uzturēt un noturēt ilgtermiņā! Šobrīd Latvijā darbojas kopumā ap 230 sociālajiem uzņēmumiem, kas ir ar aktīvu sociālā uzņēmuma statusu – pārsvarā tie darbojas izglītībā, darba integrācijā un aktīvajā atpūtā. Labā ziņa ir tā, ka mēs redzam pieaugumu sociālo uzņēmumu skaitā, kas, protams, vērtējams pozitīvi! Prieks, ka Aigars un Baiba nolēmuši darboties faktiski brīvajā nišā. Tiesa gan, šeit grūti atrast pareizo biznesa modeli, kā gūt ienākumus – kur šeit veidojas saimnieciskā darbība jeb kurš maksā par šo pakalpojumu. Lai viņiem izdodas!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/590251526782813