Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (13.09.2024.)

Maksā tas, kurš pasūta mūziku

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Vienkārši dzīvot nav interesanti

Latgalē ar katru gadu palielinās slēgto lauku skolu skaits. Nereti vietējām pašvaldībām neizdodas bijušo skolu ēkas pārdot vai iznomāt, un tad talkā nāk tie, kuriem ir idejas un ķēriens. 2019.gadā Upītes bijušās pamatskolas ēku nopirka paši cieminieki, un šobrīd tā ir mājvieta vienīgajai pasaulē izlaušanās istabai latgaliešu valodā. Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, taujāts, vai visas idejas ir dzīvotspējīgas, atzina, ka galvenais – nenolaist rokas.

2018.gada janvārī pie Upītes pamatskolas atklāja piemiņas plāksni Latgales patriotam Antonam Slišānam. Tolaik Jūs masu medijiem teicāt: “Tad pēkšņi, – nezinu, kāda muša iekoda, tika sagatavots lēmumprojekts par skolas slēgšanu. Janvārī pie skolas atklājām Antona Slišāna piemiņas plāksni, bet tās pašas dienas vakarā finanšu komitejā skatīja budžeta jautājumus, kur pēkšņi parādījās idejas par novada izglītības sistēmas nākotnes plāniem – Žīguros vienā iestādē apvienot bērnudārzu un pamatskolu, bet Upītē skolu slēgt. Es saku: “Paga, bet no kura brīža šāds?” Viņi atbild, ka tas tikai tādam ieskatam, lai deputāti apdomā. Taču nākamajā dienā jau bija sagatavots lēmums par Upītes pamatskolas likvidāciju.”

Kādas atmiņas uzvirmo par to laiku?
– 18.janvāra rītā, kad atklājām piemiņas plāksni, svinīgajā pasākumā piedalījās arī novada vadītājs un priesteris. Visi tik skaisti runāja, ka valstij ir nozīmīgas mazās lauku skolas, tās nes pienesumu utt. Iesvētījām plāksni, pēc tam aktivitātes turpinājās ar Antonam veltītu Latgales skolēnu zīmējumu konkursu. Vakarpusē devos uz finanšu komitejas sēdi, un nekas neliecināja par Upītes pamatskolas likteņa apdraudējumu. Pirms sēdes pēkšņi parādījās papildjautājums, ka ir iecere skolu likvidēt.
Kādas bija sajūtas?
– Manuprāt, tā bija baigā liekulība. Nevar būt, ka vadība no rīta nezināja par to, ko lems vakarā. Turklāt vēl sprieda, ka mums jādomā, kā skolu pilnveidot, kaut ko mainīt, meklēt kaut kādu jaunu virzienu.
Joprojām sāp sirds?
– Nē, laiks ir pagājis. Sāpe bija ne tieši par skolas likvidāciju, bet par attieksmi. Pareizāk būtu jārīkojas citādāk, proti, jārunā ar skolotājiem, vecākiem un sabiedrību, izskaidrojot esošo situāciju, ka, piemēram, nav skolēnu, nav finanšu, ēka katastrofālā stāvoklī un tamlīdzīgi. Jābūt kaut kādai loģiskai lietu secībai, nevis pieņem lēmumu un pēc tam skaidrojas, taisnojas. No 15 deputātiem tikai man bija jautājumi, bet pārējie nobalsoja, lai, tā teikt, miers un Dievs.
Tolaik vadība skaidroja, ka skolas ēka ir katastrofālā stāvoklī. Sergejs Maksimovs “Vadugunij” pavēstīja: “...tad būs jautājums, kur skatījies domes priekšsēdētājs, kurš skolu novedis līdz tādam stāvoklim. Ir divi muļķi, kuri pieļauj šādu situāciju – tas ir domes priekšsēdētājs un esošā skolas direktore. Šobrīd mēs abi gribam nomirt savās mājās, nevis Rīgas centrālcietumā...”
– Jā, bija atzinums, lai vieglas smiltis atzinuma devējam, ka skola ir sliktā stāvoklī. Tolaik pat nozīmēja vienu atbildīgo personu, kurai katru dienu bija jāskatās, vai neparādās plaisas.
Tik traki?
– Tas bija teātris.
Pēc gada skolas ēku iegādājās biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”. Bijāt tik dulli, ka pirkāt graustu?
– Līdz 2019.gada pavasarim skola bija tukša, kaut gan bezdarbnieki skolu kurināja. Kāpēc pieņēmām lēmumu skolas ēku iegādāties? Nevis tāpēc, ka mums ēka vajadzīga; nevis tāpēc, ka mums žēl, ka kāds to nopirks, lietos vai nojauks. Pie skolas atrodas gan sporta laukums, gan parks, kur mēs svinējām svētkus, turklāt arī pašu veidotā peldvieta. Šī teritorija bija vienā īpašumā ar skolas ēku. Savstarpēji parunājoties, nospriedām, ka nebūtu labi, ja, piemēram, kāds jaunais īpašnieks tur sāktu sēt rapsi.
Izsolē pieteicās divi pretendenti, un galarezultātā iedzīvotāju biedrība īpašumu iegādājās par 11 000 eiro. Kur atradāt naudu?
– Mums kontā gandrīz vispār naudas nebija, kad pieteicāmies.
Izklausās dīvaini...
– Bija jāiemaksā kaut kāda dalības maksa. Tolaik sociālajos tīklos meklējām palīdzību – kaut ko paši sameklējām, kā arī saņēmām ziedojumus. Pēc izsoles novada vadība, par ko liels paldies, nāca pretī un sastādīja nomaksas grafiku uz pieciem gadiem.
Tas nozīmē, ka šogad jūlijā esat kļuvuši par pilntiesīgiem saimniekiem?
– Maksājumus pabeidzām ātrāk – pērn.
Kāds ir tagadējais bijušās skolas statuss?
– Īpašnieki ir folkloras kopa “Upīte”.
Kā spējāt vienoties, pieņemt tik svarīgu un atbildīgu lēmumu?
– Nemāku atbildēt. Tas bija kopīgs lēmums. Šobrīd folkloras kopā ir 27 dalībnieki, kaut gan ne vienmēr visi ir aktīvi. Šķiet, ka tas ir tā, kā visur: puse ir ļoti aktīva, bet otra – mazāk. Aktīvie pavelk pasīvos.
Iegādājoties īpašumu, bija konkrēti plāni, ko darīt tālāk?
– Kad skolu 2018.gadā nolikvidēja, es kā Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs gāju pie deputātiem ar dažādām idejām.
Ieklausījās?
– Lūdzu ēku pievienot pie centra. Neprasīju ne darbiniekus, ne kaut ko citu. Lūdzu tikai segt ēkas uzturēšanas izdevumus. Tajā laikā klubā nebija veikts remonts, kā arī trūka telpu. Novadam ēka paliktu īpašumā. Gājām pat ar ambiciozākām idejām. Piemēram, ir rakstnieku un mākslinieku rezidences. Kāpēc nevarētu būt folkloras rezidence? Deputāti atbildēja, ka esmu duraks un tas viss dārgi maksā. Tāpat lielais arguments bija tas, ka skola tik un tā ātri sabruks.
Sabruka?
– Nospriedu, – lai ir, kā ir. Tomēr, ieraugot, ka skola ar lielo teritoriju ielikta izsolē, kopā ar domubiedriem sapratām, ka mums patiešām žēl zaudēt publisko teritoriju, kas atrodas pie skolas. Ko darīt, ja paši tur svinam un organizējam pasākumus? Jāpiebilst, kad skolas ēku nopirkām, būvvalde liedza to lietot, jo tā bija avārijas stāvoklī. Izskanēja versijas, ka rekonstrukcijas izmaksas šiem 500 m2 ir vismaz 100 tūkstoši.
Toreizējais eksperta slēdziens: “Skolas ēkas daļu tehniskais nolietojums ir atšķirīgs – pirmsavārijas stāvoklī praktiski atrodas ēkas vēsturiskā daļa – nolietojums pamatkonstrukcijām vismaz 55 līdz 65% (koka pārsegumam). Šī ēkas daļa tikusi pastiprināti ekspluatēta, bet 80 gadu garumā nav veikta nekāda konstrukciju atjaunošana, līdz ar to tās tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Skolas vēsturiskās daļas ekspluatācija būtu jāpārtrauc un jāveic preventīvi pasākumi mehāniskās stiprības un stabilitātes nodrošināšanai. Jāveic nekavējoši pasākumi vecās skolas ēkas daļas konstrukciju atslogošanai – nevajadzīgo apkures ierīču izvākšana no otrā stāva telpām un starpstāvu koka pārseguma siju papildus balstīšana...”
Kas izrādījās galarezultātā?
– Mums vajadzēja ielikt divas kolonnas, kas it kā kaut ko tur. Ko prasīja, to ielikām, tostarp uztaisījām nelielu būvprojektiņu. Būvvalde to pieņēma. Tas mums ar būvprojektu un visu saskaņošanu izmaksāja 350 eiro, bet novada vadība sprieda, ka nepieciešami vismaz 80 000 eiro, lai ēkā vispār varētu ieiet iekšā.
Vai tas nozīmē, ka skolu nevajadzēja slēgt?
– Tādā veidā, kā tā tolaik darbojās, skola patiešām nevarēja pastāvēt.
Kā šobrīd noslogojat jeb izmantojat bijušās skolas ēkas telpas?
– Vienubrīd vispār bija labi, kad tautas namu remontēja. Šeit atradās gan kultūras mantojuma centrs, gan bibliotēka, gan darbojās visi pulciņi.
Par to maksāja pašvaldība?
– Apkuri un elektrību – jā. Arī kurinātāju un apkopēja algu, jo viņi savu darbu neveica tautas namā, bet bijušajā skolā. Trīs gadus dzīvība kūsāja. Jāsecina, ka grīda zālē ir sašķobījusies, jo šeit atradās smagie grāmatu plaukti, arī mūzikas instrumenti. Tomēr šķība grīda nenozīmē, ka ēka ir avārijas stāvoklī. Protams, biedrībai ēku ziemā uzturēt ir dārgi. Māris Keišs rosināja izveidot profesionālu ierakstu studiju. Uzrakstot projektu, šo ieceri arī īstenojām. Tāpat īstenojām projektu par izlaušanās istabas “PĪCI PANTI” izveidi.
Kur rodat idejas?
– Vasarā izlaušanās istabu mazāk reklamēju, jo pietiek citu darbu. Sākoties ziemai, šurp brauks arī skolēni.
Tātad istaba funkcionē?
– Protams, pirms nedēļas arī bija grupiņa. Kā tapa ideja? Izlaušanās istabu kopā ar savu Ligitu noskatījām Imanta Ziedoņa muzejā, kur tā saucas “Ziedoņa klase”. Nospriedām, ka mums arī kaut kas tāds ir vajadzīgs. Otrkārt, tobrīd biedrībā aktīvi darbojās Ilgvars Keišs, kurš arī mudināja izveidot šādu istabu. Sākotnēji spriedām par kaut ko ekstrēmu, tomēr galarezultātā nonācām pie secinājuma, ka vajag kaut ko izglītojošu. Tā ir iespēja piesaistīt skolēnus.
Patiesi pārņem patīkamas sajūtas, atceroties istabas atklāšanu.
– Cik gadi jau pagājuši? Kaut kad skaitīju un sanāca, ka izlaušanās istabā pabijušas vairāk nekā 100 grupiņas. Diezgan labi. Tāpat kādu brīdi īstenojam foršu projektu – izveidojām tetovēšanas salonu.
Kāpēc īsu brīdi?
– Būtu arī tagad. Meistare apprecējās, piedzima bērniņš un viņi aizbrauca uz vīra dzimteni Vācijā. Ir cerība, ka atgriezīsies.
Salonam bija apmeklētāji?
– Bija forši. Kad uz Upīti atbrauca tūristi, stāstījām, ka mums ir savs tetovēšanas salons. “Nevar būt!” viņi brīnījās. Bet patiešām bija klienti.
Sociālajos tīklos Upītes kolektīvs, atvaino, ņirb gar acīm. Šodien esat Viļakā, rīt – citā pasaules malā.
– Vienkārši dzīvot nav interesanti. Gribas sniegt pozitīvas emocijas gan sev un ģimenei, gan sabiedrībai. Gribas, lai mūspuses jaunieši nedzīvo ar domu, ka mūspusē nekas nenotiek, tāpēc jābrauc uz Rīgu vai kaut kur tālāk.
Kāpēc citos ciemos dzīve nekūsā tik strauji kā Upītē?
– Droši vien vajag cilvēku un cilvēkus, kuri kustina sabiedrību. Tāpat jāatzīst, ka Upītē daudzas lietas ir veiksmīgi, tā teikt, salikušās. Lepojamies ar zemnieku saimniecībām “Kotiņi”, “Amatnieki” un “Riekstiņi”, kas arī pavelk cilvēkus, kuri redz, ka attīstība ir iespējama arī laukos.
Visas zvaigznes vienkopus sakritušas?
– Jā. Ja ir lieli un labi piemēri, tad neizpaliks arī mazi. Tikai jādara, ja tev ir citas idejas, citas iespējas.
Kā izdodas sakopt apkārt skolai esošo teritoriju, kas, Jūsu vārdiem runājot, nav maza?
– Šķiet, ir trešais gads, kopš biedrība sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru, pieņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti. Paldies.
Kā izdodas visu menedžēt?
– Vienkārši jāmeklē dažādas iespējas. Pašas iespējas pie tevis neatnāks.
Izklausīsies nekorekti, tomēr daudziem, tostarp augsta līmeņa vadītājiem, tas neizdodas?
– Tā laikam ir spīts, kad gribas kaut ko pierādīt. Turklāt, ja sanāk, tad gribas vēl vairāk un vairāk... Cilvēkam vienmēr šķiet, ka ir maza alga. Ir tūkstotis, dzīvo, būs divi tūkstoši, tāpat dzīvos... Vienkārši dārgākas lietas pirks.
Kāda ir recepte, lai vietējās iedzīvotāju kopienas būtu aktīvākas?
– Jāsaprot, ka tas, ko paši darām, rada vislielāko gandarījumu un vislabāko rezultātu. Nevajag gaidīt kaut ko no pašvaldības vai valsts.
Kur labāk jūtaties – svinīgā pieņemšanā Rīgas pilī vai Upītē?
– Hmm (smejas). Protams, uz vietas labāk jūtos. Jā, ir gandarījums būt arī Rīgas pilī, kaut gan lielās pieņemšanās zūd sajūta, ka uzaicinātie domā līdzīgi. Nereti sabrauc liekuļu bars. Varbūt nekorekti pateicu, bet cilvēki sapratīs. Vislabāk ir mājās!
Kāda ir bijušās skolas ēkas nākotne?
– Ir doma izveidot varbūt ne viesnīcu, bet vienkāršas istabiņas, kur apmesties ciemiņiem. Godīgi sakot, naktsmītnes nereti ir problēma. Nav mērķis nopelnīt. Tāpat ceram īstenot projektu par tautu tērpu darināšanas darbnīcas izveidi. To iesākām pirms kovida, kas visu iztraucēja. Mums ir gan digitālās stelles, gan digitālās šujmašīnas – gribas visu iekārtot līdz galam.
Esat Upītes pamatskolas audzēknis?
– Jā, tolaik klasē bijām 7 skolēni, kas bija viena no lielākajām.
Dēls Dominiks, kad slēdza skolu, mācījās 8.klasē. Ko viņš tolaik sprieda par liegto iespēju pabeigt savu pamatskolu?
– Bērni acīmredzot to uztver citādāk. Neteikšu, ka šoks, bet, krievu valodā runājot, bija obidna (aizvainojoši, aizskaroši – no aut.).
Jūsu rindās ir arī priesteris?
– Ar Guntaru Skutelu sadarbība iesākās diezgan interesanti. Gandrīz katru gadu folkloras kopa cenšas noorganizēt kādu aktivitāti Ziemassvētku laikā. Vienā gadā izdomāju, ka vajadzīgs Ziemassvētku vecītis, un atļāvos palūgt Guntaru.
Viņš piekrita?
– Jā, kaut gan ar viņu tolaik nebiju labi pazīstams. Tā šī sadarbība arī turpinās.
Kādi ir Upītes puses cilvēki?
– Varbūt nedaudz sarežģīti, ar ambīcijām, kaut gan kā liela ģimene. Ko nozīmē ģimene? Viens par otru visu zina, reizēm viens otru par daudz aprunā. Tajā pat laikā viens otram vienmēr palīdzēs, kaut gan neizpaliek arī dusmošanās, kad šķiet, ka cilvēku negribas vairs nekad dzīvē satikt. Otrā dienā satiekoties jau virmo smaids.
Kādas ir pārdomas par latgaliešu valodu?
– Jāsecina, ka to lieto arvien mazāk. Par norādes zīmēm latgaliešu valodā cilvēki joprojām ir dusmīgi. Pasākumā “Lipa Kust” ārzemnieki jautāja, – kāpēc apdzīvotai vietai ir divi nosaukumi? Pēc paskaidrojama viņi māja ar galvu: “Jā, jā, sapratām.” Ja iepriekš domāju, ka visu var labot, tad tagad saprotu, ka ir lietas, kuras grūti pagriezt uz labo pusi. Valoda būs tikmēr dzīva, kamēr tajā runās. Mākslīgi to nevarēs uzturēt.
Kā atdzīvināt slēgtās skolu ēkas?
– Man ir ļoti žēl, ka slēdza skolas Baltinavā un Tilžā. Tur varēja izmitināt lielas ciemiņu grupas. Novada vadībai par to ir jādomā, turklāt, izsolot ēkas, nevajag prasīt lielu cenu. Labāk, lai nopērk lētāk, jo uzņēmējs, ieguldot kaut vai nelielu naudiņu, domās, kā to atpelnīt. Kāpēc Baltinavas skolu nevarēja pārdot par 10 000 eiro? Pat vietējie uzņēmēji ieinteresētos. Vai labāk, ka skolas ēka stāv tukša? Tā var būt arī ilgtermiņa noma par ļoti minimālu samaksu.

2018.gada 18.janvāris. Piemiņas plāksnes Antonam Slišānam atklāšanas pasākums.

Saglabā tradīcijas. Andris Slišāns priecājas, ka Upītē izdodas saglabāt svētku svinēšanas tradīcijas, tostarp organizējot Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras kopu skati, ko aizsāka mamma ar tēti. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk: “Mums bija ideja izveidot folkloras rezidenci, kur cilvēkiem būtu iespēja gan atpūsties, gan mācīties dziedāt, dancot, muzicēt, gan apgūt dažādus amatus. Ne īsi galvaspilsēta, bet vieta, kur mēs uzņemam folkloristus.”

Vēsture laika griežos

• 1910./1923.m.g. – ap 100 skolēnu; 1934./1935. m. g. – 109; 1935./ 1936. m. g. – 126; 1936./1937. m. g. – 123; 1950./ 1951.m.g. – 121. Turpmākajos gados skolēnu skaits skolā svārstījies no nedaudz virs 50 līdz nedaudz zem 90.
• 1945.gadā palielinās skolēnu skaits, jo pēckara gados skolā katru gadu pieaug pa vienai klasei, skolā tad strādā 6-7 skolotāji.
• Sākot ar 1947.gadu, Upītes skolā ir 7 klases. Skolā sāk strādāt Jevgēnija Slišāne.
• 1957./1958. m.g. sāk darboties kopgalds, skolā tiek noorganizēts stīgu instrumentālais orķestris. Vadītājs, skolotājs Valentīns Lapšāns. Beidz darboties 1963.gadā.
• 1958./1959.m.g. skolā nodibina skolēnu jaukto kori. To vada skolas direktors Antons Mičāns, vēlāk skolotāja Jevģēnija Slišāne. Beidz darboties 1973.gadā.
• 1959.gadā tiek ierīkots sporta laukums, kas kļūst par sporta bāzi gan skolēnu, gan kolhoza jauniešu sportošanai.
• 1962./1963.m.g. skolā nodibina pūtēju orķestri. Vada skolotājs Valentīns Lapšāns, tad skolas direktors Vitālijs Vizulis un skolotājs Pēteris Gailums. Beidz darboties 1974.gadā.
• Visnabadzīgākie ar skolēniem ir bijuši šādi mācību gadi: 1985./1986. – 41 skolēns, 1986./1987. – 40.
• 1993.gadā Upītes skolā skolotājas Irēnas Slišānes vadībā sāk darboties etnogrāfiskais pulciņš un mācību stundu, fakultatīva vai pulciņa veidā – latgaļu valodas mācību priekšmets.
• 1996.gadā skolā sāk regulāri darboties kristīgās ticības pulciņš, kuru vada skolotāja – katehēte Sandra Bukša.
• 1997.gada 3.oktobrī tiek atvērts un svinīgi iesvētīts Ticības mācības kabinets – skolas kapela. No šī brīža skolā vienreiz mēnesī līdz 2009.gadam tiek noturēta Svētā mise.
• 1997./1998.m.g. skola iegādājas pirmo datoru.
• 1999.gadā skolā skolotājas Tatjanas Supes vadībā uzsāk darbu mūzikas pulciņš, kura ietvaros darbojas dažādu vecuma grupu skolēnu vokālais ansamblis “Avotiņš”. Skolotājas Irēnas Romkas vadībā gadsimtu maiņas gados darbojās estētikas un floristikas pulciņi, dekoratīvās mākslas fakultatīvs.
• Ar 2000./2001. m. g. skolā tiek atvērta pirmsskolas bērnu jeb bērnudārza grupa.
• 2005./2006. m. g. kopā ar pirmsskolas grupu skolu apmeklē 70 skolēni.
• 2010./2011. mācību gadā skolu apmeklē 52 skolēni un 7 bērnudārza grupiņas bērni.
• 2018.gadā Upītes pamatskolu slēdz. Pēdējā mācību gadā skolā mācījās 41 skolēns.
• 2019.gadā skolu nopērk biedrība “Upītes folkloras kopa”.

2024.gada septembris. Uz biedrībai piederošās bijušās Upītes pamatskolas fasādes joprojām redzams uzraksts “Šķilbēnu pagasta Upītes pamatskola”.

Bijušajā skolā top mūzika

Savulaik masu mediji, tostarp “Vaduguns”, rakstīja, ka plaša profila speciālists Māris Keišs no Rīgas pārcēlies uz Upīti, lai īstenotu sapni par ierakstu studijas izveidi un pievērstos savam bērnības sapnim – darboties skaņas apstrādes pasaulē.

Slēgtajā Upītes pamatskolā par ierakstu studiju pārtapa bijusī angļu valodas klases telpa. “Šo ārējo sienu mēs iztaisnojām, uzlikām virsū fibrolītu, kas ir labs kā siltumizolējošais materiāls, tā arī akustiski izolējošais materiāls,” par paveiktajiem darbiem, iekārtojot studiju, savulaik stāstīja Māris Keišs. Jautāts, vai slēgtajās skolās jāievilina uzņēmēji, Māris atgādināja, ka tas, viņaprāt, atkarīgs no skolas ēkas apjoma: “Diezin vai vietējā kopiena spētu iegādāties lielu bijušo skolas ēku. Ja ir 30-40 klases, tad, visticamāk, katru bijušo klasi diez vai izdosies piepildīt ar kaut kādiem pakalpojumiem.” Pēc gandrīz divu gadu darba Upītē viņš atzīst, ka nenožēlo lēmumu izveidot ierakstu studiju tik mazā ciematā: “Man ikdienā nepieciešams miers. Internets mums sniedz neierobežoti daudz iespēju, tostarp pelnīt, kā arī sevi reklamēt. Patiešām var atrast veidu, kā nopelnīt, ja tev patīk, piemēram, lauku māja, kur apkārt nav sābru. Tā, iespējams, bija problēma pirms 10 un vairāk gadiem.”
M.Keišs apsmaida pirms pāris gadiem presē izskanējušo apgalvojumu, ka ir plaša profila speciālists. Tiesa, arī nenoliedz: “Jā, profesionālim jābūt, bet ne radikāli pretējās jomās. Savā nišā nevaru pateikt, ka rakstīšu tikai rokmūziku. Man ir jāieraksta viss, ko piedāvā. Jāprot pielāgoties dažādiem apstākļiem, jābūt elastīgam. Kas dzen uz priekšu? Tikko uzsāku mācīties Daugavpilī, jo esmu uzsācis darbu mūzikas skolā Baltinavā. Attiecīgās izglītības nav – ir jāizmanto dzīves piespēlētās iespējas.” Viņš pagaidām atturējās sniegt komentārus, kā pirmajā mācību nedēļā izdodas sastrādāties ar bērniem. “Šķiet, ka pagaidām vairāk satraucies esmu es, nevis bērni. Šī pasaule man pagaidām ir nezināma. Nekad skolotājs neesmu bijis,” atzīst Māris.
Lūgts atklāt nākotnes plānus, mūziķis atjokoja, ka galvenais – noturēties virs ūdens, piebilstot, ka lauku vide viņam ir tīkamāka nekā pilsētas: “Mēģināšu līdz pēdējam turēties, kamēr valsts neizdomās kaut ko ar kājām apgriezt gaisā. Kāpēc Upīti pazīst visā Latvijā? Veiksmes stāsta nav, tā ir bez lielas domāšanas liela darīšana. Audzinot bērnus, daudzi vēlas perfekcionismu jeb skolēnus ielikt kaut kādos rāmīšos. Andris rāmīšos nav likts un viņam viss izdodas. Viņš mijiedarbojas ar sabiedrību, viņš lepojas ar to, ko dara. Katrā ciemā vajadzētu vismaz 1-2 cilvēkus, kas kā lokomotīves vadītu pārējos iedzīvotājus–vagonus.” Spriežot par lielo slēgto skolu likteni, M.Keišs uzsver, ka katrā skolā armijas bāzi neizveidos: “Tomēr saistībā ar valsts drošību kaut kas varētu būt. Kosmosā var palaist miljardiem ideju, bet neiztikt bez tādām personībām kā Andris. Viņš man palīdzēja izveidot studiju. Lai cilvēks vēlētos atgriezties dzimtajā vietā, viņam jābūt pietiekami daudz labām atmiņām par šo vietu. Atpakaļ grūtāk integrēties, ja neiederies kaut kādā sociālajā grupā.”
Jāpiebilst, ka nesen Māris kopā ar folkloras kopu “Upīte” filmēja kārtējo videoklipu, kas dienas gaismu ieraudzīs 21.septembrī. “Cerams, ka būs smieklīgi un uzjautrinoši pirms rudens depresijas sākšanās,” joko mūziķis. Atgādinām, ka viņš grupā “Unknown artist” spēlē basģitāru.

Gatavs sadarbībai. Māris Keišs aicina nekautrēties rakstīt, zvanīt, braukt pie viņa, ja kāds sajutis vēlmi nodarboties ar mūziku, kā arī darīt sevi atpazīstamu plašākai publikai.

Ierakstu studija Upītē. Upīte ir atpazīstama ne tikai ar savu nemateriālo kultūras mantojumu un vecāko latgaliešu festivālu “Upītes uobeļduorzs”, bet arī ar profesionālu ierakstu studiju.

Upītē izlaidums izpalika
Dominiks Slišāns, Upītes pamatskolas slēgšanas laikā pabeidza 8.klasi. Komentējot, kā tolaik juties, jaunietis atzīst, ka tobrīd bija liela nesaprašana, ko darīt tālāk.

Viņam šķitis dīvaini, ka pēc astoņiem mācību gadiem, nepabeidzot dzimto skolu, kaut kur jāiet projām, turklāt tikai tāpēc, ka tā lēmuši deputāti: “Otrkārt, likās, ka dzimtajā ciemā, slēdzot skolu, zudīs dzīvība. Tomēr Upīte kaut kā turas! Kā tas iespējams? Pirmkārt, vajadzīgs gribasspēks darīt to, kas pašam patīk. Otrkārt, piesaistīt cilvēkus no citiem novadiem, citiem ciemiem.” Dominiks ir pārliecināts, ka biedrība izdarīja pareizu soli, iegādājoties bijušo pamatskolas ēku: “Nebūtu pareizi, ja mēs nozaudētu un pazaudētu savu vēsturi. Biedrības lēmums bija labākais, kāds tas varēja būt. Arī citām slēgtajām skolām jācenšas atrast jauni īpašnieki. Kaut kas ir jādara, lai pierobežas skolas nepazūd. Jauniešu nebūs, ja Baltinavas un Rekavas vidusskolas zaudēs savu statusu. Kā vietējai kopienai piesaistīt jauniešus, ja viņi mācīsies novada centrā?”

Vai baidās? Dominiks šobrīd studē Dailes teātra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas apvienotajā kursā, lai kļūtu par dramatiskā teātra muzikālo aktieri. “Vai nav bažu, ka neizdosies? Sākumā bija uztraukums, jo bija jāiepazīst kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Iepazīstot kolēģus, apjautu, ka viss norit ļoti dinamiski. Upītes un Latgales ļaudīm novēlu īstenot savus izvirzītos mērķus un sapņus,” viņš novēl.

Saknes gadsimta garumā

• Skolas pirmsākumi ir saistīti ar Zelču ciemu, kad 1910.gada 9.decembrī dibina 3-gadīgo skolu. Tās dibināšanu panācis toreizējais Baltinavas pagasta vecākais Ontons Vizuļs. Skola tiek atvērta Zeļču ciemā pašam O.Vizuļam piederošajā ēkā – mājā, kas bija būvēta kā linu uzpirkšanas un glabāšanas telpa–noliktava. Tā kā Ontona uzņēmējdarbība ar linšķiedras iepirkšanu un realizāciju uz ārzemēm bankrotēja, jo viņš nespēja izkonkurēt stabilos Krievijas linšķiedras uzpircējus, tad uzceltā māja–noliktava lieti noderēja skolas atvēršanai viņa dzimtajā ciemā. Sākotnēji visas trīs klases mācīja un audzināja viena skolotāja Olga Kuzmina. Mācības notika krievu valodā, tikai ticības mācību katoļticīgie bērni mācījās latgaliešu valodā, krievu tautības pareizticīgie – krievu valodā.
• 1923.gadā skolu pārcēla uz Buku ciemu, tad skola tika izvietota divās ēkās, jo bija 4 skolēnu klases un mācīja divi skolotāji.
• 1926.gadā Zelču 4-klasīgo pamatskolu atkal pārceļ uz Zelču ciemu, skolotāji Krakope un Roga.
• 1931.gadā skolu pārceļ uz Grohovas ciemu, skolotāji Eduards Šmugais un Roga.
• Sākot ar 1932./1933.m.g., skolā sāk darbu papildskola pieaugušajiem ar lauksaimniecības nodaļu. Skola sāk rīkot atpūtas vakarus, sniegt koncertus. Sāk darbu Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš, kuru vada skolotājs Jānis Slišāns. Ar 1960.gadu skolā darbojas Sarkanā Krusta un Pusmēness biedrības Sanitārais pulciņš. Tas ar pārtraukumiem darbojas līdz 1991.gadam.
• 1933.gadā skola atrodas gan Grohovas, gan Lotušu ciemā (Broņislavas Slišānes mājā).
• 1934.gada 30.aprīlī nodibina 255. Zeļču Mazpulku, kuru līdz ar skolas nosaukuma maiņu 1936.gadā pārdēvē par 255. Upītes mazpulku. Dibinātāja un vadītāja – skolas pārzine Stefānija Slišāne. Upītes mazpulka darbību atjauno 1997.gadā un līdz 2009.gadam to vada skolotāja Monika Keiša. Ar 2009.gadu mazpulku organizācijas vadīšana tiek uzticēta skolotājai Dinai Krakopei.
• 1935.gadā skola tiek pārdēvēta par Upītes 4-klasīgo pamatskolu. Skolotāji Stefānija Slišāne, Jānis Slišāns, Jevdokija Aleksejeva un Vilhelmine Jaunīte (ex. Balode).
• 1950.gadā skola atrodas trīs vietās – Lotušos Slišānes Broņislavas mājā (5., 6. un 7. klase), Lotušos Jurānu mājās (1. un 3.klase) un Komugrevas (2. un 4. klase) ciemā. 1951.gadā direktore Lūcija Logina.
• 1955.gadā uzceļ jaunu skolas ēku tagadējā Upītes ciemā, lai gan ciems savu nosaukumu iegūst, tieši pateicoties skolai, tikai 1981.gadā.
• No 1957.gada skolas direktors ir Antons Mičāns. 1957.gadā ar skolotāju V.Lapšanu Upītes pamatskolas skolēni darbojas stīgu instrumentu orķestrī, kā arī iegūst kinomehāniķa iemaņas.
• 1959.gadā tiek uzsākta skolas apkārtnes plānveidīga apzaļumošana. Skolotāja Vizuļa vadībā tiek iestādīts Upītes ābeļdārzs. Upītes ābeļdārza stādījumus paplašina 1998.gadā, ko vada skolas direktore Svetlana Bukovska ar agronoma Jāņa Aleksandrova izaudzētajām ābelītēm viņa paša līdzdalībā.
• 1980.gadā uz Upītes skolas skolēnu bāzes tiek nodibināts Upītes meiteņu etnogrāfiskais ansamblis, ko vada skolotāja Maija Ivanovska (pēc apprecēšanās – Slišāne), pēc diviem gadiem tā darbība apsīkst, un 1983.gadā skolotāja, toreiz arī Upītes bibliotēkas vadītāja, Irēna Slišāne ansambli pārveido par Upītes bērnu folkloras kopu, kas sekmīgi jau ceturtajā bērnu paaudzē darbojas arī šobrīd. No 2014.gada Upītes bērnu folkloras kopu sāk vadīt Ligita Spridzāne, kopš 2018.gada rudens bērnu folkloras kopa darbojas Nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte”.
• 1990.gadā tiek uzsākti darbi jaunā parka izveidei, kur 1993.gadā pēc Antona Slišāna projekta Upītes pamatskolas skolēni un skolotāji iestāda pirmos 75 kociņus. Parks laika gaitā tiek vairākkārt papildināts ar ozoliem: 2009.gadā Upītes pamatskolas absolventi – brāļi Ģirts un Uģis Bukši – parku papildina ar 105 kociņiem un izbūvē divus koka tiltiņus; 2014.gadā Lielā ozolu stādīšanas talka ar Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” mazo kavalēriju, kuras sastāvā bija Latvijā labi zināmi mūziķi: Renārs Kaupers, Māra Upmane Holšteina, Jānis Strapcāns, kā arī bijusī kultūras ministre Žanete Grende.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/413460851769093