Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.08.2024.)

Kad veikalu plauktos pele pakārās

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1980.-1981.g. Gada pirmajā numurā “Vaduguns” rakstīja, ka 1.janvārī Balvu rajonā pirmais piedzima puika – jaundzimušā vecāki Olga un Pēteris Pilāti tolaik strādāja Balvu gaļas kombinātā. Martā uz Balvu ezera notika Latvijas PSR Mednieku un makšķernieku biedrības sacensības zemledus makšķerēšanā, savukārt 13.jūlijā Viļakas trasē “Baltais briedis” startēja “Vaduguns” kausa izcīņas tradicionālais starprepublikāniskais motokross, kurā no lielā sporta atvadījās rajona labākie sacīkšu braucēji, PSRS sporta meistari V.Rakovs un A.Aņisimovs. 2.oktobrī Tautas izglītības nodaļas vadītājai Lilijai Baunei piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukumu. 1980.gadā Balvu ielu kopgarums bija 28 kilometri, no kuriem 26,5 kilometrus klāja asfalts, bet 20,8 – bija spoži apgaismoti arī vakaros. Gada nogalē dāvanu saņēma viļacēni – pilsētā izbūvēja ūdens mehāniskās attīrīšanas iekārtas. 1981.gada sākumā Balvu rajona darbaļaudis kārtējo reizi uzņēmās sociālistiskās saistības – celtniecībā nodot ekspluatācijā 5 dzīvojamos namus ar 213 dzīvokļiem, 65 Līvānu tipa dzīvojamās mājas utt. 15.martā Steķintavā notika šķirnes zirgu sporta sacensības, bet Žīguros sacentās biatlonisti. Savukārt 2.maijā Balvu ezerā atklāja sezonas sacensības smaiļošanā un kanoe airēšanā. 4.jūlijā Balvu pilsētas parkā notika Raimonda Paula autorkoncerts, par kuru laikraksts rakstīja: “...bet tad kolonnas priekšgalā parādījās trīs stalti jātnieki zirgos un tīri senlaicīga līnijdroška ar skaistu tautisku segu. Visi aplaudēja LPSR Tautas skatuves māksliniekam Raimondam Paulam...” 1.septembrī mācības Balvu rajona skolās uzsāka 4793 skolēni un 500 skolotāji. Septembrī izskanēja laba ziņa, ka balveniete Sarmīte Gabrāne PSRS pirmajā čempionātā orientēšanās sportā Ļeņingradā kļuva par pirmo PSRS čempioni. Savukārt 24.oktobra “Vadugunī” publicēta dziesma “Motosportistu maršs” krievu valodā, veltīta “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosā sportistiem.

1982.g. Veikalos sāk trūkt preču. Kāda lasītāja sūkstījās, ka nevar iegādāties kredītā mēteli, kas maksā 340 rubļus, jo viņas darba alga ir 70 rubļi mēnesī. Patērētāju biedrības speciālisti informēja, ka sieviešu ziemas un rudens mēteļus pārdod uz kredīta ar izmaksas laiku līdz 6 mēnešiem. Februāra nogalē Balvu kultūras namā uzstājās LPSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš. Jūlijā “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībās motokrosā piedalījās vairāk nekā 90 preses pārstāvji, dažādās motociklu klasēs startēja 329 sacīkšu braucēji. 3.septembra vakarā ar Rīgas–Pitalovas vilcienu palīgā Balvu rajona kolhozu un sovhozu ļaudīm ieradās 243 Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas un inženierceltniecības fakultātes 1.kursu studenti. Savukārt 9.oktobrī Baltinavā atklāja piemiņas plāksni “Par Padomju Latviju” kritušajiem kaujā pie Skangaļiem. 10.novembrī nomira PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Decembrī Balvos nodeva ekspluatācijā jaunu dzīvojamo māju Pilsoņu ielā 23.

1983.g. Gada sākumā rajona darbaļaudis, kā ierasts, apņēmās izpildīt plānus un ieviest jaunus pakalpojumus. Martā žīgurieši sūkstījās, ka veikalā pārdevējas ieviesušas īpatnēju tirgošanās veidu, – katram, kas grib nopirkt raugu, obligāti jānopērk divas ne pirmā svaiguma siļķes. Aprīlī darba sezonu uzsāka asfaltbetona rūpnīca, kurā plānoja saražot 60 tūkstošus tonnu bitumena, savukārt 7.maijā pie Ļeņina pieminekļa Balvos sākās Uzvaras 38.gadadienai veltīts 100 kilometru skrējiens, kurā piedalījās 11 sportisti. Vasarā skatītāji priecājās par jau 15. “Vaduguns” kausa izcīņu motokrosā, kas pulcēja no 15 līdz 20 tūkstošiem skatītāju. 1983.gada septiņos mēnešos Balvos reģistrēja 68 laulības – pārsvarā ģimenes dibināja jaunieši līdz 24 gadiem. Septembrī 11 rajona saimniecībās darbu uzsāka 275 Rīgas Politehniskā institūta studenti. Talcinieki pirmajā darba nedēļā plānu izpildīja par 120%. Tiesa, neizpalika arī bez kurioziem: oktobra nogalē rajona veikali saņēma pirmo jaunajā Balvu maizes kombinātā saražoto produkciju – nakts maiņā brigāde izcepa 4,5 tonnas rupjās maizes un baltmaizes. Tolaik plānoja, ka jaunajā maizes kombinātā diennaktī izceps gandrīz 40 tonnu dažāda veida maizes (vecā maizes kombināta jauda bija 29 tonnas diennaktī). Decembrī laikraksts informēja, ka par spekulāciju var sodīt ar labošanas darbiem ar laiku līdz 2 gadiem vai soda naudu līdz 500 rubļiem.

 1984.g. Jaunā gada priekšvakarā ekspluatācijā nodeva piecstāvu namu Balvos, Ezera ielā 28, savukārt mākslinieki Pēteris Postažs un Indulis Landaus sāka apgleznot jaunās civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas telpas. Aprīlī “Vaduguns” informēja, ka PSRS Motociklu sporta federācija par 1985.gada valsts čempionāta motokrosā ar blakusvāģiem norises vietu nosaukusi Viļakas trasi “Baltais briedis”. 1.jūnijā jaunuzbūvētajā Laulību pilī Balvos reģistrēja pirmo laulību – ‘jā’ vārdu viens otram teica friziere Leontīne Circene un mehanizators Pēteris Kaņepe. Septembrī žīgurieši sūkstījās, ka ciematā nav, kur iegādāties benzīnu. Viņi lūdza to tirgot vismaz vienreiz nedēļā. Savukārt gada nogalē izskanēja patīkama ziņa, proti, 6.janvārī Balvos uzstāsies Viktors Lapčenoks.

1985.g. Februārī “Vaduguns” informēja, ka Raimondam Paulam piešķirts PSRS tautas mākslinieka goda nosaukums. 20.aprīlī pilsētas komjaunieši ezera krastā, iepretim Balvu 1.vidusskolai, izveidoja parku, kuru nosauca par mūsu rajona atbrīvošanu kritušā Padomju Savienības varoņa Mitrofana Mašina vārdā. 2.jūnijā Balvos notika kārtējā naudas un mantu loterijas laimestu izloze, to skaitā bija viena automašīna “Moskvič-2140”, divi “Žiguļi-VAZ-21011”, četri “Zaporožec 968M” utt. Augustā Balvu sadzīves pakalpojumu kombināts piedāvāja iznomāt klavieres – mēnesī šis pakalpojums izmaksāja 6 rubļus, kā arī šujmašīnas, krāsainos televizorus, ledusskapjus, fotoaparātus, teltis, gumijas laivas un daudz ko citu. 1.septembrī mācības rajonā uzsāka vairāk nekā 400 pirmklasnieki, tostarp 160 Balvu pamatskolā, bet strādāt sāka 17 jauni skolotāji. 6.oktobrī padomju saimniecības “Bolupe” lidlaukā notika kartingistu sacensības, kurās uzvarēja naudaskalnietis Andris Žugs. Gada nogalē vadugunieši kapu kalniņā pavadīja bijušo laikraksta redaktori Olgu Solovjovu.

1986.g. Rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu pārtraukt visu veidu alkoholisko dzērienu pārdošanu Cērpenes veikalā, bet 18.janvārī uz Balvu ezera ledus izveidotajā trasē automašīnu manevrēšanas veiklībā un hipodroma sacensībās spēkiem mērojās rajona iekšlietu daļas darbinieki. Gada sākumā Vīksnas ciema divos daudzdzīvokļu namos durvju atslēgas saņēma 22 ģimenes, savukārt 23.aprīlī rajonā ciemojās LPSR Zinību biedrības lektori, kuri mūspuses speciālistus apmācīja, kā vēl efektīvāk izvērst pretalkohola propagandu. 5.maijā – Preses dienā – “Vaduguns” rakstīja, ka laikraksta tirāža sasniegusi 11 tūkstošus 700 eksemplārus. Jūlijā Balvu PMK celtnieki ekspluatācijā nodeva optikas veikalu un piena virtuvi, bet augustā pilsētas centrā uzbūvēja jauno rajona Goda plāksni. Tāpat turpinājās lielākā lauku bērnudārza būvniecība kolhozā “Sarkanais partizāns”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka vairāk nekā 4,5 tūkstoši skolēnu, savukārt novembra nogalē Balvos ciemojās aktieris Rūdolfs Plēpis.

1987.g. Februārī balvenieši sūdzējās, ka pilsētas veikalos ir nepietiekams konfekšu sortiments – tajos bija atrodamas tikai piecas konfekšu šķirnes. Pirms 8.marta Medņevas sievietes saņēma dāvanu – tika atklāts bērnudārzs, savukārt 17.marta numurā atrodama pirmā “Vaduguns” vēsturē reklāma par iespēju ceļot, – Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojs iedzīvotājus aicināja doties ceļojumā ar vilcienu Gomeļa-Adlera. Jūlijā Bērzpilī nodeva ekspluatācijā jauno ciema izpildkomitejas ēku, bet augustā bērnudārzu atklāja Žīguros. Oktobra nogalē lasītāji uzzināja, ka tuvojas noslēgumam mūrēšanas darbi rajona centrālās slimnīcas ķirurģiskajā korpusā, savukārt 1987.gadā rajonā nodibinājās pirmie trīs kooperatīvi – “Kalorija”, “Labdaris” un “Fortuna”.

1988.g. Februārī rajona galvenais arhitekts V.Baškirovs balveniešus iepazīstināja ar celtniecības plāniem, savukārt 31.martā ekspluatācijā nodeva Balvu slimnīcas jauno ķirurģisko korpusu. To atklāja 22.aprīlī. Aprīlī rajonā sākās cukura bums, kad pēkšņi no veikalu plauktiem pazuda cukura paciņas: “...veikalā Steķentava no rīta bija atvestas 250 pakas (katrā – 12 kilogrami cukura). Taču, izdarot pārbaudi ap pulksten 16, veikalā atradās vairs tikai 235 pakas. Kur vēl 15? Veikala vadītāja S.A. izteica pretjautājumu: “Vai tik daudz var trūkt?” Vēlāk noskaidrojās, ka var. Divdesmit četrus kilogramus S.A. bija pārdevusi traktoristam, kurš atveda kravu, tikpat daudz sev “paķērusi” darbiniece noliktavā. Bet 132 kilogramus cukura sadalījusi veikala darbiniekiem...” 5.maijā, Preses dienā, “Vadugunī” publicēti raksti par čakliem ārštata autoriem – Jāni Suharževski, Arvīdu Šneperu un Eglaines skolas 6.klases pionieri Lolitu Lūsi. 23.jūnija numurs pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēts Līgo svētkiem. Jūlijā lasītāji žēlojās, ka Balvos pietrūkst kultūras objektu – vajadzīga mūzikas skola, bibliotēka, muzejs, bet Tautas deputātu izpildkomitejas priekšsēdētājs J.Dūda paskaidroja, ka līdzekļi kultūras objektu celtniecībai ne šajā piecgadē, ne līdz 2000.gadam nav paredzēti. 30.jūlija “Vadugunī” publicēts 6 cilvēku (V.Bukša, A.Buža, J.Cibuļa, G.Lielmaņa, A.Pušpura, A.Slišāna) parakstīts aicinājums izveidot Tautas fronti. 13.augustā tautfrontieši noorganizēja sapulci Pionieru namā un nolēma “Vadugunij” pieprasīt izveidot Tautas frontes lappusi “Atmoda”. Pirmā “Atmodas” lappuse laikrakstā “Vaduguns” publicēta 27.augustā.

1989.g. 2.februārī Latvijas Tautas frontes Balvu rajona nodaļas domes rīcības komiteja pieņēma rezolūciju, ka nav citas alternatīvas – valsts valodai Latvijā jābūt tikai latviešu valodai! 26.martā par PSRS deputātu ievēlēja padomju saimniecības “Vecumi” direktoru Voldemāru Šļakotu. 5.maija numurs veltīts Preses dienai. Redakcijā nezināmā virzienā bija nozudis avīzes “Atmoda” komplekts. Vadugunieši tolaik rakstīja: “...šodien, savos profesionālajos svētkos, gribas klauvēt pie kāda (vai kādu) sirdsapziņas durtiņām: “Tuk, tuk! Atnes, draugs, šīs trīspadsmit avīzītes un tikpat klusiņām noliec atpakaļ...” 13.maijā pie Ļeņina pieminekļa notika mītiņš pret tautas apdzirdīšanu. Maijā “Vadugunī” publicēti fakti par 1989.gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultātiem, kurā Balvu rajonā reģistrēti 15860 vīriešu un 18 000 sieviešu. Dažas dienas pirms rajona Dziesmu svētkiem pienāca pavēle, kuru parakstījis Raimonds Pauls: “..Saskaņā ar PSRS Kultūras ministrijas kolēģijas 1989.gada 27.aprīļa lēmumu “Par Vissavienības klubu iestāžu un atpūtas parku, muzeju 1988.gada sociālistiskās sacensības rezultātiem” pavēlu: atzīt par uzvarētāju un apbalvot ar PSRS Kultūras ministrijas un Kultūras darbinieku arodbiedrības CK ceļojošo Sarkano karogu un naudas prēmiju 875 rubļi Balvu rajona kultūras namu...” 6.jūlijā balvenieši uzzināja, ka Balvu rajona padomes deputāti piekrituši Balviem atgriezt pilsētas ģerboni – vilka galvu, bet A.Šnepers mudināja pilsētas ielām atgriezt vēsturiskos nosaukumus. 18.novembrī “Vaduguns” pirmā lappuse pirmo reizi laikraksta pastāvēšanas vēsturē atvēlēta Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, bet 8.decembrī pirmo reizi Balvos notika pikets pie partijas komitejas ēkas, kur cilvēki izteica protestu pret kompartiju.

Cilvēkam vienmēr vajag vairāk

“Padomju laikā viss notika vienā steigā, un, kad tiki amatā, dzini sevi un citus. Bet rezultāts bija. Tagad es daudz ko negribētu, izņemot to, ka veikalu plaukti pilni. Pārējais daudz notiek nepareizi. Finanšu disciplīnas nav, visur jādod tie trakie kukuļi un jāmaksā lielie nodokļi,” teic bijusī Balvu rajona Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Marija Bite.

 Kā sākās Jūsu ceļš uz patērētāju biedrības vadītājas amatu?
– Izmācījos skolā, tad pabeidzu Tirdzniecības tehnikumu un 1955.gadā sāku strādāt grāmatvedībā. Vispirms strādāju par mācekli un mani ielika revidentu grupā. Bet kas es par revidenti, ja par grāmatvedi nebiju strādājusi? Tad atnāca jaunības gadi, mīlestība, iekārtojos darbā Gaujienas rajonā. Tad rajoni likvidējās, valdība pārkārtojās, nolēmām Rankā apprecēties. Tur abi ar vīru, kurš arī beidzis Tirdzniecības tehnikumu, sākām strādāt pārtikas veikalā. Lūk, tie septiņi gadi gan bija traki.
Kādā ziņā?
– Var teikt, ka pārtikas nebija vispār. Ja bija, tad siļķes – 100 kg mucās, milti – lielajos maisos, sāli atsūtīja uz Rankas staciju vagonā. Sver, kā gribi, ietinamā materiāla nav. Maizi cepām turpat Rankā uz vietas, pēc tās cilvēki stāvēja stundām ilgi. Cukuru drīkstēja dot pa kilogramam, daudzu produktu vispār nebija, par desām un gaļām nerunājot. Par to varēja tikai sapņot. Kādā dienā priekšsēdētāja no Lizuma man teica, – pietiek veikalā mocīties, nāc pie mums. Tā aizgāju uz Lizumu par vietnieci tirdzniecībā, un manā pārziņā bija 23 veikali. Tas bija ne mazāk traks laiks – ar kravas mašīnām uz Rīgu pati pēc precēm braucu – pati iekrāvu, pati izkrāvu.
Un tad nonācāt Balvos?
– Nē, ne uzreiz. Tajā sistēmā vajadzēja augt no mazāka amata uz lielāku. Gulbenē bija ļoti labs patērētāju biedrības priekšsēdētājs, kurš noskatījās, kā šiverējos Lizumā, un paaicināja mani par savu vietnieci. Tas bija vēl viens pakāpiens augstāk. Nezinu kādēļ, bet Patērētāju savienībā Rīgā mani stipri ieredzēja un vienmēr turēja savā redzeslokā. Kad Balvos vajadzēja priekšsēdētāju, piedāvāja man. Tā arī pārņēmu šo saimniecību.
Bijāt patērētāju biedrības vadītāja no 1980. līdz 1992.gadam.
– Manā garajā dzīvē vadītāja biju neilgi – 12 gadus, taču tas bija traks laiks. Ja salīdzina, kā tagad ir un kā tagad būtu strādāt, teikšu, ka padomju laikos bija vieglāk. Savos 12 darba gados uzcēlu sešus jaunus veikalus, dzīvojamo māju, vienu noliktavu, tirgus paviljonu. Vai tagad 10 gados kāds no vadītājiem to uzceltu? Nē. Toreiz bija tik ļoti vienkārša administratīvā, saimnieciskā, finansiālā darbība – nesalīdzināma ar pašreizējo. Ja atskatos uz tiem laikiem, sevis mazliet žēl. Mana priekšsēdētājas alga bija tikai 200 rubļu, vietniekam – 140, maniem pieciem direktoriem – 120. Mazliet vairāk naudas varēja nopelnīt, izpildot tos nenormālos plānus, izvirzoties līderībā, vinnējot konkursos, kas mums arī izdevās. Man palaimējās – saņēmu daudz goda rakstu, vairākas reizes – Latvijas ceļojošo karogu, arī Vissavienības karogu. Un tad tās prēmijas dabūju. Bet par pēdējo prēmiju svētas dusmas bija, – kad iedeva tos 60 rubļus, sašutusi aizgāju uz veikalu un nopirku ķerru mēslu pārvadāšanai...
Tas bija laiks, kad iestādēs visu noteica plāni un to izpilde…
– Aprēķini tiešām bija smalki un pamatīgi, pilnīgi viss izrēķināts pa gramiem uz iedzīvotāju skaitu – piens un cukurs, milti un maize. Turklāt vairāk par normu neko dabūt nevarēja. Viss fondēts, limitēts un saskaitīts – arī elektrība, degviela, transports. Man kā vadītājai vajadzēja visu saskaņot un dabūt gatavu, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Kā Jums tas izdevās?
– Balvi bija priviliģētā stāvoklī, jo mums taču bija gaļas kombināts ar 500 strādājošajiem. Katrā ģimenē bija četri cilvēki. Tātad jau 2000 pilsētas iedzīvotāju paēduši. Vēl katrai ģimenei māte, tēvs, brālis, māsa. Vismaz 5000 iedzīvotāju no gaļas kombināta produkcijas noteikti bija paēduši, un tas bija liels atspaids. Viņiem bija savs gaļas veikaliņš, kurā arī es noteiktās dienas ar direktora saskaņojumu varēju iepirkties. Pati pilsēta bija paēdusi, bet kas darījās laukos, otrajā pilsētā – Viļakā, to neizstāstīt. Uz turieni no gaļas kombināta deva tikai subproduktus, kādu lēto desu un kaulus. Tas arī viss. Saražoto produkciju pārsvarā sūtīja uz Ļeņingradu.
Kādēļ laukiem nepienācās?
– Nevis nepienācās, bet Viļakai nebija sava gaļas kombināta. Man bieži iznāca braukt uz kaimiņvalsti, jo, pateicoties draudzībai ar to pašu nolādēto Krieviju, Pitalovā ļoti daudz ko saņēmu priekš sava rajona. Piemēram, visu šķidro kurināmo Balvu maizes kombinātam, jo mēs kurinājām tikai ar dīzeli, dabūju no viņiem. Benzīna mašīnām arī nebija. Pretī vajadzēja dot zivju konservus. To man atļāva. Atceros, ka, braucot uz Krieviju garām Viļakai, pie veikala vienmēr redzēju nenormāli garu pircēju rindu. Bija bail, kājas drebēja, nevarēju izkāpt un ar lauku cilvēkiem parunāt. Kauns, ka pēc tām pašām liellopu astēm bija jāstāv rindā.
Rindas padomu laikos bija ierasta lieta, bet tika piedzīvoti arī talonu laiki un “sausais likums”.
– Ko nu par taloniem. Tas bija viens īss mirklis, bet īsti prāta darbs nebija. Vai vajadzēja to darīt? Nu nevajadzēja. Man vēl tagad ir sāls, sērkociņi un ziepes no talonu laikiem. Vienkārši viens gudrais izdomāja, pārējie piekrita. Zinu, ka toreiz katram rajonam bija savādāka sadale, ko un pēc kāda limita dalīja. Domāju, ka citi rajoni Kurzemē un Zemgalē bija gudrāki, nevis kā mēs Latgalē, ka visam piekritām. Izpildkomiteja skatījās pēc bērnu, skolnieku skaita ģimenē un daudz kā cita, tad arī nolēma, cik talonu jādod. Savukārt sauso likumu izsludināja 1985.gadā. Bet visi jau tāpat alkoholu meklēja, kā nu kurš prata. Kāzām, bērēm, svinībām ar īpašām atļaujām varēja kaut ko dabūt.
Kā toreiz sievietes pucējās, ja veikalos gandrīz tukši plaukti?
– Vispār jau ar rūpniecības precēm bija problēmas visu laiku – ne tikai tad, kad ieviesa talonus. Tās bija deficīts. Daudzas mantas varēja iegādāties kredītā, un tas bija vienīgais glābiņš – pati visas mēbeles tā arī iegādājos. Ko tad par manu 200 rubļu algu varēja nopirkt? Bet pucējās sievietes tāpat. Toreiz tādu kukuļu un korupcijas nebija, kā tagad, bet tāpat atradās draugi, kuri dabūja, ko vajag. Cilvēki grozījās, kā varēja. Būtībā arī mums, tirdzniecības darbiniekiem, vajadzēja būt kaut kādām privilēģijām, kā tas bija gaļas kombinātā. Taču nebija. Vienu no maniem pieciem direktoriem, kurš strādāja Stacijā, dabūjām noņemt no darba tikai tāpēc, ka viņš uz Jauno gadu saviem darbiniekiem atļāva iegādāties kafijas bundžu un konfektes. Prokurore tā arī pateica, – vai nu viņu tiesās, vai noņemat no darba. Kā es ļaušu savam direktoram iet uz tiesu? Nācās atbrīvot.
Esat piedzīvojusi gan tos laikus, gan tagadējos. Kā ir tagad?
– Tā, kā tagad, cilvēki nav dzīvojuši. Esam nodrošināti, mums ir privātie ražotāji, kuri dara visu, lai bizness attīstās. Tas ir viņu dzinulis. Padomju laikos viss piederēja valstij. Piemēram, izstrādāja un Maskavā apstiprināja torti, un neviens nedrīkstēja tai tortei ne ko pielikt, ne atņemt, lai tā būtu garšīgāka. Toties kā strādāja dārzeņu sagādes kantoris Balvos! Pateicoties tam, mums bija importa preces universālveikalā. Uz ārzemēm sūtījām dzērvenes, mellenes, brūklenes, pieņēmām zvērādas, trušus un pat ģērētas kurmju ādiņas, skrējām uz skolām, bērni palīdzēja vākt makulatūru. Visu sūtījām projām, bet pretī par tādu summu mums deva preces. Tajos laikos bija daudz kā tāda, kā nav tagad.
Piemēram?
– Ņemsim to pašu celtniecību. Lai tagad kāds uzņēmuma vadītājs uzceltu objektu, jāiziet konkurss uz projektēšanu, tad uz celtniecību, jāiesaista visi dienesti. Cik viņiem par to jāmaksā? Man nevajadzēja neko. Mūsu patērētāju kooperācijai bija savs projektēšanas institūts, kur jau bija izstrādāti dažādi projekti. Aizbrauc, izvēlies, kādu vajag, tad atbrauc pie Jāņa Dūdas, viņš piekrīt, aizbraucam uz ciema padomi, sarunājām, ko un kur celsim. Projekts bija viena diena, pie Dūdas – otra, izpildkomitejā – vēl viena. Tad jāsaskaņo dienesti, un varēja celt. Patērētājiem bija arī sava celtniecības organizācija Valmierā, bet tur bija jātiek rindā. Ja organizācijas priekšniekam vajadzēja importa kurtku, tad vajadzēja, ja sievai bija nepieciešami zābaki, tad bija. Nācās sagādāt. Savādāk tik ātri nenokārtosi. Bet ne jau par savu naudu visu gādāju – viņi par preci samaksāja.
Tirdzniecībā laikam visos laikos bijis jāmāk runāt?
– Protams, ar cilvēkiem jāmāk strādāt un jāatrod kompromiss, jo situācijas dažādas. Degunu pacēlis, neko neizdarīsi. Es nebiju stingra vadītāja. Pati tiku strādājusi veikalā un to darbiņu zināju. Nu ko bļaušu uz darbiniekiem? Pateicu draudzīgi, un izdarīja. Man prieks, ka izdevās pabeigt maizes kombināta celtniecību. Varējām apgādāt ar maizi rajonu, cepām paši savu konditoreju, salmiņus, bulciņas. Un pietika. Sirds sāpēja, ka to sūri grūti izcepto garšīgo maizīti izbaroja lopiem, jo kombikorma toreiz nebija. Un tad sākās kooperatoru laiki, kad uz tām pašām iekārtām ražoja preci un pārdeva par pavisam citām cenām. Pēdējā patērētāju kongresā Maskavā runāju no tās pašas tribīnes, no kuras savulaik uzstājās Staļins, un tad par šo visu stāstīju.
Ja tagad Jums jautātu, kādi tad bija tie 80.-90.gadi?
– Cilvēkiem klājās grūti, jo naudiņa bija, bet nopirkt neko nevarēja. Visur rindas – rindā pieraksties, rindā stāvi. Lai nopirktu to pašu motociklu, gadiem vajadzēja krāt un nodot metāllūžņus, un tikai tad izpildkomiteja iedeva atļauju nopirkt motociklu. Gribējās, protams, apģērbties un apauties, bet īsti nevarēja. Bet, ja runāju par sevi, joprojām brīnos, kā visā tajā nabadzībā tik daudz ko Balvos dabūju gatavu.
Kā tagad paiet Jūsu dienas?
– Kamēr nebija veselības problēmu, vasarā rosījos pa dārzu, bet ziemā daudz lasu, sekoju līdzi notiekošajam. Saskatos raidījumus par politiku, tad asinsspiediens augšā un dusmiņas lielas. Vienmēr ar lielu interesi no sākuma līdz pat beigām izlasu visu žurnālu “Ir”. Tur ir pateikts viss. Pensija man maza, bet ar visu to var ļoti labi dzīvot un visu samaksāt. Man pietiek.

Spēcīga komanda. Marija Bite apliecina, ka visos laikos ikvienā kolektīvā svarīga ir komanda. Viņai tāda bija. Foto – no labās Aija, Fjodorova, Ēvalds Abdulajevs, Ilga Krampuža, Marija Bite, Jānis Trupovnieks, Ināra Dundure un Aina Grāvīte. “Jauni, gudri, spēcīgi – tādi bija mani pieci direktori un vietniece. Pateicoties viņiem, tajā laikā mums daudz ko izdevās paveikt,” pārliecināta bijusī rajona Patērētāju biedrības vadītāja.

Baiļu nebija. Bija tikai pārliecība

 80.gadu vidū un beigās Latvijā jau bija jaušamas alkas pēc brīvas valsts. Starp laikrakstā “Vaduguns” lasāmajām rindām jau bija rodami stāsti par to, ka vajadzētu atgriezt sarkanbaltsarkano karogu. Taču, kamēr vieni tikai domāja par to, citi darīja. 1988.gada 18.novembrī agri no rīta sarkanbaltsarkanais karogs, ko uzvilka četri puiši no 9.klases (Elvijs Mačs, Valdis Olekšs, Ilmārs Medinieks un Ēriks Orlovs), jau lepni plīvoja virs Balvu 1.vidusskolas. “Nebijām jau mēs nekādi revolucionāri. Paši daudz ko nezinājām, skolā neko nemācīja. Bija tik vien tas, ko stāstīja Helsinku grupā,” apliecina viens no šī vēsturiskā notikuma dalībniekiem, balvenietis, mākslinieks Ilmārs Medinieks.

Ilmārs atminas, ka 80.gadu beigas jau bija pārmaiņu laiks, un šīs pārmaiņas virmoja gaisā visā sabiedrībā. Balvos izveidojās Latviešu Tautas frontes grupa, bija nodibināta grupa “Helsinki ’86”, kura, nedaudz paslepus un īpaši neafišējoties, baznīcas teritorijā rīkoja dažādus pasākumus. “Kaut kas mūs tur vadīja jaunajā dzīvē. Bijām jauni, degsmes pilni, braucām meklēt padomju armijas upuru apbedījumu vietas, meklējām Latvijas armijas karavīru apbedījumus, gājām pa mājām un aptaujājām cilvēkus. Notika diezgan aktīva darbība. Pieļauju, ka tas arī pamudināja un iedvesmoja idejai par Latvijas karogu uzvilkšanu virs skolas. Noteikti nostrādāja arī mūsu jaunības maksimālisms…,” teic I.Medinieks. Viņš apliecina, ka jebkurā sistēmā un pasaules kārtībā cilvēku vada bailes, taču tajā brīdī lielās bailes jau bija zudušas, tāpēc jaunieši varēja justies daudzmaz droši.

Slepenajā plānā iesaistīja arī vecmāmiņu
Ideja par to, ka virs skolas jāplīvo sarkanbaltsarkanajam karogam, bija skaidra, taču ne mazāk svarīgs jautājums bija, kā tikt pie karoga. Pie viena no četrotnes klasesbiedriem – Ērika Orlova – dzīvoja viņa vecmāmiņa. Tieši viņa bija tā, ar kuru jaunieši nolēma pakonsultēties, jo Ērika vecmāmiņa jau bija pieredzējusi Latvijas laikus un varēja kaut ko pastāstīt par karogu. Turklāt viņai mājās bija arī šujmašīna. “Tā ar Ērika vecmāmiņas palīdzību tapa Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tas viss notika pilnīgā slepenībā no visiem citiem, pat neviens no mūsu vecākiem neko nezināja,” atminas Ilmārs.
Lai realizētu savu nedaudz pārdrošo plānu, vajadzēja pienācīgi sagatavoties. Būdami Balvu 1.vidusskolas skolnieki, jaunieši iepriekš izpētīja situāciju – bija zināmas visas pieejas un uziešanas uz skolas jumta vietas. Atlika tikai izdarīt iecerēto. 18.novembra ļoti agrā rītā, kad ārā vēl valdīja tumsa, četrotne devās uz skolu. Viens kāpa augšā uz jumta, cits stāvēja maliņā un vaktēja – katram bija iedalīts savs pienākums. Un drīz vien pie zibensnovedēja lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs! Ilmārs Medinieks teic, ka to sajūtu atcerēsies visu mūžu. “Adrenalīns bija labs. Kad plānojām karoga pacelšanu, protams, rēķinājāmies, ka kaut kas par to būs. Bet tas bija laiks, kad vecā padomju sistēma pamazām sāka atlaist, jau tuvojās pārmaiņas un bija iestājusies zināma veida bezspēcība. Pa nakts tumsu aizgājām uz skolu, izdarījām, kas jādara, un no rīta, kā visi citi skolnieki, gājām uz skolu,” stāsta viens no vēsturiskā notikuma dalībniekiem.

Neko neslēpa, pieteicās paši
Skolā darbojās radioapziņošana, ko parasti ieslēdza īpašos gadījumos. Ilmārs atminas, ka 18.novembra rītā četrotne uz skolu devās ar nelielu satraukumu, bet, kad pa radio izskanēja paziņojums, ka visiem jāierodas aktu zālē, uzreiz bija skaidrs, kam par godu sanākšana. Protams, skolas līnijā visiem pastāstīja par notikušo faktu un to pasniedza kā nesmuku gadījumu, kas noticis. Pie reizes paaicināja vainīgos iziet priekšā un, tā teikt, pašiem labprātīgi atzīties. Ilmārs atminas: “Protams, neko neslēpām un iznācām. Bija brīdis, kad mūs gribēja kaunināt un vainot, bet visos jau tā sajūta, ko jutām mēs, toreiz bija iekšā. Atceros, ka gan klasesbiedri, gan pārējie skolēni tā kā nostājās mūsu pusē, tādēļ nebija ko sodīt – bija jaušama vienotība.”
Protams, tādā gadījumā kā šis, skolas vadībai bija jārīkojas pēc vispārpieņemtām vadlīnijām, tādēļ ķēdes reakcija, protams, sekoja. Puišus izsauca pie skolas direktora, pēc tam – arī pie rajona vadības, – viņi pabija visos galvenajos kabinetos. Saprotams, ka katram savā amatā bija attiecīgi jāreaģē un kaut kas jāizdara, bet tas viss bija ķeksīša pēc. Ilmārs neslēpj, – jau tajā laikā bija pārliecība, ka drīz pienāks diena, kad Latvija kļūs neatkarīga: “Visi gaidīja, bet kādam bija jāsper pirmais solis, un mēs šo pirmo maziņo solīti izdarījām. Tas nebija patriotisms, jo bijām dzimuši un uzauguši citā valstī – PSRS, laikam tā tomēr bija asinsbalss, savā ziņā arī nacionālās piederības izpausme. Kad skolēnus izsauca skolas zālē apspriest šo notikumu, vadība saprata, ka visi nostājās mūsu pusē. Tika pieņemts lēmums šo pašu mūsu sagādāto karogu pusdienlaikā svinīgi pārvilkt par jaunu. Līdz ar to skolai karogs tika ātrāk nekā pilsētai.”
Tās pašas dienas vakarā – 1988.gada 18.novembrī – Balvi piedzīvoja vēl viena Latvijas karoga uzvilkšanu mastā. Šoreiz tas plīvoja virs Balvu kultūras nama. Un tas bija sākums kaut kam jaunam...

Ņēma un izdarīja! Visi fotogrāfijā redzamie jaunieši (no kreisās – jau aizsaulē aizgājušais Valdis Olekšs, Guntis Punāns, Ilmārs Medinieks, Elvijs Mačs, Ēriks Orlovs, Egons Sīlis) bija grupas “Helsinki ‘86” dalībnieki, taču vēsturiskajā notikumā – sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā virs toreizējās Balvu 1.vidusskolas, piedalījās četri.

‘Jā’ vārds palicis nemainīgs

 “Ja cilvēki dzīvo kopā un audzina bērnus, tad īsta ģimene ir tad, kad tā oficiāli un juridiski par tādu kļuvusi – vienalga, tas noticis dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mūsdienās ideālajā variantā jaunie grib izmācīties un iegūt profesiju, iekārtoties darbā un parūpēties par dzīvesvietu. Un tikai tad viņi dibina ģimeni un domā par bērniem. Savukārt padomju gados tas viss notika savādāk, jo bija citas tradīcijas un cita lietu kārtība,” teic balveniete Dzidra Romanovska, kura Balvu dzimtsarakstu nodaļā aizvadījusi visu savu darba mūžu – no 1970.gada 25.jūnija līdz 2015.gada 1.septembrim.

Ja kādam pajautātu, kas ir pirmais, ar ko asociējas kāzu ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, viena no atbildēm būtu – Mendelsona maršs. Tas patiešām kāzās skanējis mūžīgi mūžos, kaut gan Dzidra stāsta, ka visos laikos iespējami izņēmumi, ja vien jaunais pāris savā baltajā dienā vēlas ko īpašu. Arī padomju gados bija iespēja, piemēram, atnest ierakstu ar savu izvēlēto dziesmu, taču tas notika ļoti retos gadījumos. Turklāt toreiz bija diezgan ierobežotas atskaņošanas iespējas, jo neko vairāk par magnetafona ierakstu piedāvāt nevarēja. Toties ansamblis un daiļlasītājas joprojām ir neiztrūkstoša svinīgās ceremonijas sastāvdaļa.
Vai padomju laikos drīkstēja runāt visu, ko vēlas? Dzidra Romanovska atminas, ka runas neviens nepārbaudīja, taču reizi gadā dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem (parasti vadītājiem) notika izbraukuma semināri uz citiem rajoniem, kur vienmēr apskatīja kādu no tradīcijām. “Vairāk tās bija kāzu ceremonijas vai svinīga bērna dzimšanas reģistrācija, kas 80.gados vairs nebija nekāds jaunums. Tad arī pārrunājām, ko vajag un ko – nē. Tolaik mainījāmies ar scenārijiem, piemēram, es sagatavoju runu, kuru pēc tam norunāja Liepājā, vai otrādi. Tā tas notika, – sūtījām runas uz departamentu, un tad tās varēja izmantot,” atminas Dzidra. Viņa pārliecināta, ka ne visiem cilvēkiem piemīt spēja vienu un to pašu teikumu ietērpt citos vārdos un pasniegt savādāk. It īpaši, ja pirms laulību ceremonijas pāris nav redzēts un ar viņiem nav runāts. “Dažādi cilvēki strādāja dzimtsarakstos: bija, kas to varēja, un bija, kas – nē. Toties manai kolēģei Svetlanai Novikai noteikti tas izdodas par visiem 100%, es vienmēr viņu par to esmu apbrīnojusi,” atklāj bijusī dzimtsarakstu nodaļas speciāliste.
Laiks no 1980. līdz 1990.gadam Dzidrai Romanovskai palicis prātā arī ar lielo laulību reģistrāciju skaitu. Tajā laikā kāzu bija diezgan daudz, turklāt jaunie pāri nedibināja ģimenes jebkurā nedēļas dienā, kā tas nereti notiek mūsdienās. Pārsvarā ceremonijas notika sestdienās, un kāzas bija lielas – parasti ap 70- 100 cilvēkiem. Tā teikt, ja svinēt, tad kārtīgi! “Bija dienas, kad bija jāsaraksta 9 un 10 pāri. Protams, tas bija grūti gan fiziski, gan emocionāli, un dienas izskaņā nogurums lika par sevi manīt. Taču mums vienmēr jāatceras, ka katram pārim šis ir viens no skaistākajiem dzīves notikumiem, tādēļ ceremonijas vadītājas spēku izsīkumu nedrīkst manīt neviens,” skaidro Dzidra.
Līdz pat 1978.gadam dzimtsarakstu nodaļa Balvos atradās kultūras nama telpās, tāpēc tajā laikā ļoti izplatīta bija tradīcija pēc ceremonijas jaunajam pārim nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tas piederējās pie lietas. Savukārt uz svinīgo laulību reģistrāciju jaunie pāri pārsvarā ieradās izpušķotās automašīnās. “Tie, kuri varēja atļauties, atbrauca lepnākās. Populārākās, protams, bija Volgas un Čaikas. Taču atceros gadījumus, kad jaunie ieradās zirga pajūgā. Arī tā bijis,” teic bijusī dzimtsarakstu nodaļas darbiniece.
Kā jebkurā citā darbā, arī šajā daudzo gadu laikā atgadījušies dažādi kuriozi. Te pēkšņi ceremonijas laikā jaunajā dzimtsarakstu namā no kaut kurienes pa kāpnēm uzskrien kaķis, kaut gan ēkai nav durvju, kuras automātiski atveras. Bijuši gadījumi, kad līgavaiņi nedaudz, tā teikt, paņēmuši uz krūts. “Tas noteikti drosmei, bet citādi jau nemaz nedrīkst jauno pāri sarakstīt, jo līgavainim ir jāsaprot, ko viņš dara. Gadījās arī tā – dokumenti gatavi, bet jaunais pāris uz ceremoniju neatnāk… Bet tas ir pat labāk. Labāk tā darīt pirms kāzām, nevis ātri pēc tam. Atceros arī faktu, kad jaunajiem pāriem sajaucu pases un tad nācās skriet uz foto ateljē un mainīt atpakaļ uz pareizajiem dokumentiem. Patiesībā piedzīvots daudz,” nenoliedz Dzidra.
Vai, ieraugot pāri, var prognozēt, kā jaunlaulātajiem dzīve iegrozīsies tālāk? Dzidra Romanovska teic, – gan jā, gan nē: “Kādreiz, ieraugot uz laulību reģistrāciju atnākušo topošo sievu un vīru, šķita, tur nu gan būs ģimene. Viss tik saskaņoti, perfekti, pat līgavas un līgavaiņa mātēm vienādas kleitas vai ievērots vienots stils! Bet pēc gadiem, kad mums atnes tiesas spriedumu par laulības šķiršanu, saprotam, – tā vis nav, kā sākumā šķita. Tāda ir dzīve.” Dzidra joprojām priecājas par katru pāri, kas pieņēmis atbildīgo lēmumu veidot ģimeni, jo diemžēl mūsdienās likumdošana ir par to, ka jaunie var dzīvot kopā nereģistrētās attiecībās. “Padomju laikos, ja nebiji pāris, jaunie nevarēja ne palikt viesnīcā, ne kur citur. Toreiz daudz bija arī studentu kāzu, lai jauniešiem būtu iespēja dzīvot kopā. To paredzēja ar likumu. Tagad tas viss ir daudz brīvāk, līdz ar to arī jauno ģimeņu mazāk. Diemžēl tas ir uz statistikas datiem balstīts fakts. Tieši tādēļ atkārtošos, – man patiešām liels prieks par katru jaunlaulāto pāri, kuri mij gredzenus un kļūst par sievu un vīru. Tieši viņi un viņu bērni ir mūsu Latvijas nākotne,” ir pārliecināta Dzidra Romanovska.

Atbildei jābūt tikai vienai. Dzidra Romanovska vienmēr atcerēsies savus pirmos laulājamos, viņas gadījumā tas bija pavecāks pāris no Viļakas: “Satraukums bija liels. Ceremoniju vadīju kultūras namā, bija daudz viesu. Turklāt ceremonija notika krievu valodā, jo līgava bija vāciete. Vajadzīgajā brīdī, kā to pieprasa likumdošana, jaunajam pārim, protams, jautāju, vai viņi ir ar mieru kļūt viens otram par sievu un vīru, lūdzot krieviski atbildēt ar ‘jā’. Mūžam atcerēšos, kā līgava vīzdegunīgi atbildēja – koņečno (protams – no krievu val.). Protams, otrreiz vairs nepārjautāju, bet pēc gadiem par šo atgadījumu stāstīju mūsu Dzimtsarakstu departamenta vadītājai Ārijai Iklāvai, kura jau mūžībā, viņa pateica – tā nedrīkstēja. Bija jājautā vēlreiz un jāizdzird pārliecinošais ‘jā’!”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/479507585000375