Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (05.04.2024.)

• 

“Šausmīgi daudz patiesību. Nojukt var, ja nav savējās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Vadugunieši var gandarīti pavēstīt, ka bērns ir piedzimis – šodien ar 17. aktivitāti noslēdzam projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”, kurā meklējam atbildes, kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat par to, ar ko lepojas pilsētmāsas.

Visu aktivitāšu nosaukumi atgādināja un simbolizēja vienu no visu laiku izcilākajiem latviešu dzejniekiem Imantu Ziedoni, kurš atstājis mūsu nākotnei pamatīgu mantojumu, ko nevar izmērīt ar nekādām bagātībām. Par to pārliecinājāmies, ciemojoties arī Ķemeros, kur izvietota informācija par dzejnieku, kurš, kā izrādās, strādājis vietējā Ķemeru skolā un vietējā bibliotēkā. Viņa citāti stiprina nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā, tāpat arī to, ka mēs, tāpat kā vide, kurā dzīvojam, esam raibi: “..Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība...” Stiprinot valstisko apziņu, projektā atgādinājām, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Uzskatām, ka stiprinājām pārliecību, ka mēs esam kopīgs spēks, kas veido un nosaka mūsu valsts attīstību, turklāt sabiedrības saliedētība atkarīga no mums katra, neskatoties uz to, kādā sfērā strādājam, kādus darbus veicam. Lūk, mūsu darba apskats.

 

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”
Starptautiskā plostnieku pilsēta. 2023.gada 9.jūnija publikācijā stāstījām par pilsētmāsu Strenčiem, meklējot atbildes, kā, spodrinot apdzīvotas vietas tēlu, veicināt sabiedrību iekļaujošu līdzdalību. Strenču kultūras centra vadītāja Sarmīte Caune uzsvēra, ka ikvienam neatlaidīgi jārūpējas par vietējo kultūras dzīvi: “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, viņiem svarīga arī to dažādība.” Kā lai viņai nepiekrīt? Arī balvenieši un citu pilsētmāsu iedzīvotāji “Vaduguns” žurnālistiem atzina, ka svarīga ir dažādība. Jāpiebilst, ka žurnālists Artūrs Ločmelis, meklējot atbildi, kā pasākumos iesaistīt pēc iespējas vairāk iedzīvotāju, secināja, ka Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs: “Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts.”
Savukārt Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītājs Jānis Pētersons lepojās, ka Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Spriežot, kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem un pilsētām, J.Pētersons “Vadugunij” atzina, ka, pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī, piebilstot: “Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.”

“Ilgāk par mirkli? Nekas nespēj būt”
Kārsavas tirgus. 2023.gada 16.jūnija publikācijā Balvu pilsētmāsas Kārsavas saimniece Marita Stepanova lepojās, ka Kārsava ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur cilvēki gūst priekšstatu par Eiropu. Komentējot iebildi, ka uz šo godu pretendē arī Balvu novada ļaudis, īpaši Viļakas iedzīvotāji, pilsētas vadītāja paskaidroja, ka ar to lepojas kārsavieši. Taujāta, ar ko slavena Kārsava, viņa viennozīmīgi atzina, ka ar Kārsavas Lielo tirgu, kura tradīcija ir gandrīz 200 gadus veca, precīzāk, kopš 1825.gada, kad grāfs Šadurskis Kārsavas miestam piešķīra tiesības rīkot tirgu: “Joprojām katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no visas Latvijas sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu iepirkt un pārdot pašu darinātus, citur neredzētus labumus, tirgotāji izvietojušies vairāk nekā kilometra garumā.”
Jāsecina, ka tirgi un tirdziņi neizpaliek nevienā Latvijas pilsētā, tostarp Balvos, tomēr patiesi var apskaust kārsaviešu uzņēmību un prasmi saglabāt tradīciju divu gadsimtu garumā. Tāpat var atzīt, ka arī šāda aktivitāte sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. M.Stepanova atgādināja, ka kārsavieši pārsvarā runā latgaliski, piebilstot, ka nav problēmu runāt ar krievu valodā: “Mūspusē krievu tautības cilvēki ir veiksmīgi iekļāvušies vietējā kopienā.” Velkot paralēles ar Balviem, acīmredzams, ka Kārsavā ir izpalikušas asas diskusijas, arī iebildumi par informējošo zīmju uzstādīšanu, kā, piemēram, mūspusē “Bolvu nūvods”. Kārsavā pilsētas ielu nosaukumi gan latviešu valodā, gan latgaliski ir jau kopš 2015.gada. Kas vēl ir vairāk vai mazāk kopējs pilsētmāsām? Diemžēl neveicas ar daudzdzīvokļu namu siltināšanu. Aplūkojot arī pilsētu centrālo ielu sakārtotību, jāsecina, ka daudzviet laika zobs paņem savu un pietrūkst finanšu to renovēšanai. Ko tur piebilst? Arī balveniešiem šis ir ļoti aktuāls jautājums. Ar Kārsavu mūs vieno pierobežas jautājums, bet atšķirība ir tā, ka Ziemeļlatgalē vairs nevaram lepoties ar dzelzceļa esamību. Interesanti, ka dzelzceļa jautājums sirdij tuvs vairākām pilsētmāsām, piemēram, Gulbenei, Balviem, Viesītei. Tomēr jāpiekrīt M.Stepanovai, ka jātur cieņā pamatvērtības. “Ja cilvēks ir līdzsvarā ar sevi, ja ģimenē ir viss kārtībā, tad stabilitāte ir pamatu pamats, lai vietējā kopienā valdītu optimistisks noskaņojums,” viņa atgādina. Varam lepoties, ka Kārsavas kultūras nama direktore Ināra Rasima, uzņemot ciemiņus, nereti citē mūsu dzejnieka Antona Slišāna dzejoli, kuru 2003.gadā, kad Kārsava svinēja 75 gadu jubileju, viņš veltīja šai pilsētai.

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”
Lauku dienas Viļānos. 2023.gada 28.jūlija publikācijā pētniece, Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale stāstīja par mūsu zemes bagātību saglabāšanas, izmantošanas un vairošanas iespējām un paņēmieniem, kā arī par cilvēkiem, kuriem ir mugurkauls, uzsverot, ka Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Viņa žurnālistei Marutai Sprudzānei atzina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē: “Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir.” Priecēja zinātnieces teiktais par nākotni laukos: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”
Viļānos, tāpat kā citās pilsētmāsās, cilvēku skaits iet mazumā. Tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. “Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta,” “Vaduguns” žurnālistei pavēstīja Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale.

“Zieds ir tikpat liels kā jūra”
Jūras svētki. 2023.gada 11.augusta publikācijā prātojām, vai Latvijas ļaudīm izdodas apmeklēt jūru kaut vienu reizi gadā, tostarp – jūra šķeļ vai vieno, kā arī – cik ilgi Salacgrīvā spēs turēt godā Jūras svētkus? Salacgrīviete Līga Siliņa nešaubījās, ka tas, ka attālums šķir, ir mīts: “Patiesībā viss atkarīgs no paša cilvēka – cik viņš ir iekšēji bagāts, spējīgs otru pieņemt, dzīvot viņam līdz un atbalstīt. Jūra nešķeļ. Jūra vieno.” Arī “Vaduguns” aptaujātā Evija Keisele no Salacgrīvas pagasta bija pārliecināta, ka Jūras svētki Salacgrīvā tiks turēti godā mūžīgi: “Lai cik ambiciozi tas varbūt arī izklausās! Gluži vienkārši mēs mērojam ceļu pa dzīves līkni, kurā ir augšas un lejas, bet galvenais, lai šie svētki neizsīkst.
Turklāt, kā mēdz teikt, līdz zemākajam punktam ir jānokļūst, lai no tā ar lielu devīto vilni atkal varētu celties augšup! Bet vai pašai bieži sanāk doties atpūtā pie jūras? Ļoti labs jautājums, un jūs jau droši vien uztaustījāt atbildi uz to! Patiešām katru vakaru, lai sagaidītu saulrietu, pie jūras nedodos, bet vienlaikus man ir ļoti svarīgi apzināties, ka jūra ir tepat blakus. Turklāt jūra ļoti palīdz.”
Jāpiebilst, ka, kā jau citviet Latvijā, arī Salacgrīvā domā par labu pārvaldību. Sarunā ar Limbažu novada Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Zundi žurnālists Artūrs Ločmelis atgādināja, ka viņš pirms pašvaldību vēlēšanām 2021.gadā teica, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pašvaldības līdzekļu neizšķērdēšana. A.Zunde, atbildot uz jautājumu, kā veicas naudas lietās gan vietējā, gan nacionālā mērogā, atzina, ka arī šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, pie kā nepārtraukti jāstrādā: “Turklāt, runājot par līdzekļu izšķērdēšanu, ar to domāju arī krietni smagākas lietas, piemēram, karteļu veidošanu, lai iegūtu pašvaldības pasūtījumus, un dažādus citus korupcijas riskus. Atnāk uzņēmējs ar biezu zelta ķēdi kaklā un sāk klāstīt, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un liksim nu tos papīrus malā, jo visu var sarunāt bez tiem, un ikviens taču zina, kā pašvaldībās tiek lietas kārtotas… Tas ir tas, kas mani visvairāk tracina! Tā ir visgrandiozākā problēma, kas būtu jārisina gan vietējā, gan valsts līmenī. Es gan tikai nesaprotu, kāpēc daudzviet pie šīs lietas nevēlas ķerties klāt?! Lūdzu, nezodz, neizsaimnieko un negūsti personīgu labumu no pašvaldības un valsts budžeta! Tam jābūt principam ‘numur viens’ jebkurā dzīves situācijā! Katru dienu no augstām amatpersonām dzirdam visdažādākās prioritātes, bet vai pēdējos gados kāds publiski par galveno prioritāti nosaucis korupcijas mazināšanu?” Lai vai kā, naudas lietas ir aktualitāte ‘numur viens’ arī Balvu novadā. Jāsecina, ka Salacgrīva ir labs piemērs dzīvojamā fonda sakārtošanā, jo pilsētā lielākā daļa daudzdzīvokļu māju ir renovētas un nosiltinātas.

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt”
Ķemeru nacionālais parks. 2023.gada 18.augusta publikācijā žurnāliste Maruta Sprudzāne devās turp, kur slimība cilvēku nešķiro, kur jau tālajā 1936.gadā Kārlis Ulmanis atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā – viesnīcu “Ķemeri”. Kādā valodā šobrīd runā Ķemeros, kad uz dabas takas sastopas jauni un veci, veseli un slimi? Ķemeru Nacionālā parka sastāvdaļa iegūst jaunu elpu, atdzīvojas un vieš cerību, ka kādreizējo spožumu varbūt atgūs arī Baltā pils – viena no kādreiz Latvijas prestižākajām celtnēm ar 100 komfortablām istabām kūrorta viesiem. Jūrmalas tūrisma informācijas centra vadītāja Aleksandra Stramkale pārliecinoši pastāstīja, ka Ķemeri joprojām ir vieta, kur doties, lai labi pavadītu laiku, iegūtu jaunas emocijas, vienlaikus rodot enerģiju savai veselībai. “Sezonas laikā ūdenstorni vien apmeklē aptuveni 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar parku, spriežu, būs visi 100 tūkstoši,” viņa zināja teikt. Atbildot uz jautājumu, kādā valodā runā Ķemeros, A.Stramkale informēja, ka statistika liecina, ka visai daudz ceļotāju ierodas no Igaunijas un Lietuvas, arī tūristi no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Nīderlandes, Čehijas. “Cilvēki te runā daudz un dažādās valodās,” viņa secināja un piebilda: “Cilvēki šodien jūtas emocionāli noguruši, jo dzīvē ir daudz problēmu, bet, atbraucot uz Ķemeriem, viņi ievelk elpu un jūtas citādāk. Kad pastaigājas, atpūšas un ierauga kaut ko patīkamu, cilvēks pārmainās iekšēji, un tas atspoguļojas viņā arī ārēji. Ķemeri ir sava veida oāze, kas uzlādē un dod spēku.”

“Motors caur dzīvi rauj”
“Vaidavas kauss”. 2023.gada 25.augusta publikācijā vēstījām par to, ka Ape var lepoties ar pasākumu, kas pērn svinēja pusgadsimta jubileju, meklējot atbildi uz jautājumu, vai pasaules uztveres viedokļi vieno arī tad, kad motori rūc? Savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizators Mairis Levans pieļāva, ka Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu. “Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. M.Levans piekrita, ka motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, atzīstot: “Bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.”
Motokross savulaik bija populārs arī mūspusē, par ko jāpateicas laikraksta “Vaduguns” žurnālistam Antonam Bozovičam. Viņa vadībā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis Ēriks Eizāns un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums. Spriežot, vai motors atkal caur dzīvi raus, Ē.Eizāns uzsvēra: “Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses...”

“Gribas baltu gulbju”
Bānītis. 2023.gada 8.septembra publikācijā rakstījām par ciemošanos Gulbenē. Novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis, taujāts, vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī, kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem, atgādināja, ka vienmēr ir teicis, – ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības, paskaidrojot: “Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.”
Tāpat A.Caunītis atzina, ka nevar teikt, ka Gulbene ir ļoti latviska: “Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.”
Novada vadītājs piebilda, ka nereti Gulbeni pieskaita Latgalei. Viņaprāt, pastāv sadarbības varianti ar kaimiņpilsētām un pilsētmāsām. Galvenais trūkums Balvos, salīdzinot ar kaimiņpilsētu, viņaprāt, ir lielu ražojošu uzņēmumu nepietiekamība.

“Es meklēju lielās norises mazajās”
Leļļu valstībā. 2023.gada 15.septembra publikācijā secinājām, ka Preiļos dzīvo idejām traki un bagāti cilvēki. Leļļu galerijas vadītāja Jeļena Mihailova jeb Vladlena apliecināja, ka pieaugušie ir kā bērni, un otrādi. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi, kas domāti apmeklētāju pārģērbšanai. Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Ne mazāk interesantu darbu veic pirmās privātskolas Latgalē dibinātājas Ingūna Zīmele un Daiga Koļesņičenko, kuras uzskata, ka totālā tūtē Latvijā ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? “Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši,” viņas lepojās. “Preiļu Brīvo skolu” apmeklē 50 audzēkņi, ieskaitot pirmsskolas vecuma bērnus un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki.

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”
Ērenpreisa pilsēta. 2023.gada 22.septembra publikācijā pārliecinājāmies, ka Mazsalaca izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss pārliecinoši pavēstīja, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis.” Tāpat viņš uzsvēra, ka ir vēl viena svarīga lieta: “Uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.”
Jāsecina, ka arī Mazsalacā, tāpat kā Balvos un citviet Latvijā, lielā sāpe ir vidusskolas posmu likvidēšana. Toties kopīgs ir tas, ka pilsētmāsa pēdējos gados ieguldījusi lielas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Un patiesi velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Mazsalacas Kultūras centra vadītāja Dace Jurka atklāja, ka Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Atgādinām, ka pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss, kurš šobrīd turpina ražot velosipēdus, ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī: “Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens.”

 

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”
Lielākie Brāļu kapi Baltijā. 2023.gada 29.septembra publikācijā noskaidrojām, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Razma apstiprināja, ka prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana, piebilstot: “Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz.” Spriežot par lielākajiem Otrā pasaules kara brāļu kapiem Latvijā, viņš atzina, ka patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Pārvaldes vadītājam piekrita novadpētniece Inga Raškova. Viņa atklāja, ka Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu. Tāpat, esot Priekulē, nevar nepieminēt pilsētas simbolu “Priekules Ikaru”. Arī A.Razma ir pārliecināts, ka ar Ikaru var atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā: “Jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē?”

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”
Āžu miests pārtapis par Viesīti. 2023.gada 6.oktobra publikācijā secinājām, ka Viesītes ļaudis ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs. Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece Sanita Lūse zināja teikt, ka viesītiešiem piemīt āžu spīts: “Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu.” Atgādinām, ka leģenda vēsta, ka Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Taujāta, cik kritiski, cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi iedzīvotāji raugās viens uz otru, S.Lūse norādīja, ka noteikti nav vienaldzīgi: “Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši. Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.”

“Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc saules sauc”
Holokausta lieciniece. 2023.gada 3.novembra publikācijā meklējām atbildi, kā Varakļānos sabiedrībai izdodas būs saliedētai gan svētkos, gan skumju brīžos, kā arī, vai par valstisko apziņu liecina divi pieminekļi Holokaustā nogalinātajiem? Varakļānu muzeja direktore Terese Korsaka apliecināja, ka Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku: “Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.”
Savukārt Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors Kaspars Strods pirms pāris mēnešiem “Vadugunij” teica, ka esam dzīvojuši ilūzijās par mieru: “Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju, ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.”

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”
“Forbes” reitingā ieņem 13.vietu. 2024.gada 12.janvāra publikācijā lūkojām oriģināli izrotāto Ogri, kā arī iepazinām objektus, ar kuriem lepojas ogrēnieši. Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis tolaik uzsvēra, ka vieni runā, citi dara: “Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām.”
Jāsecina, ka Ogres pilsēta ir paraugs tam, ka ilgus gadus ir pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. To novada vadītājs skaidroja arī ar iedzīvotāju mehānisku pieaugumu Ukrainas notikumu kontekstā. Šobrīd Balvu novadā turpinās vietvaras jautājumu risināšana. Varbūt vērts ieklausīties E.Helmaņa viedoklī: “Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformas mērķis bija, lai kļūtu tuvāki iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.”

“Lai puķi dabūtu, ir jānoliecas”
Siguldas trase. 2024.gada 23.februāra publikācijā pārliecinājāmies, ka arī mazs cinītis var gāzt lielu vecumu. Siguldas vārds nav iedomājams bez mākslīgi izveidotās ledus trases, kas bija pirmā kamaniņu trase visā Baltijā un šobrīd ir viena no 18 šāda veida būvēm pasaulē. Salīdzinot ar pārējām, šī unikāla ar to, ka pieejama apskatei un braucieniem ar tūristu atrakcijām un ne tikai. Siguldas bobsleja un kamaniņu trases izpilddirektore Inga Reiniņa apliecināja, ka teicienu “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” pilnā mērā var attiecināt arī uz mūsu olimpiešiem, čempioniem: “Ar finansējumu, kāds ir mūsu sportistiem, šķiet, viņi darījuši visu iespējamo un neiespējamo. Piemēram, Vācijas izlase vienmēr bijusi galvastiesu pārāka. Viņi uz sacensībām ierodas ar vairākiem autobusiem un mehāniķu brigādi tuvu pie 20 cilvēkiem, kamēr mums mehāniķis un treneris nereti ir vienā personā. Taču sports ir sports, un tā savā ziņā ir arī laimes spēle. Ja vienam braucienā nepaveicas, līdz ar to kāds cits var pacelties augstāk. Te visu izšķir sekundes simtdaļas. Jā, Latvija ir maza nācija, bet mēs tik augstu kotējamies pasaules mērogā un savā ziņā nevienlīdzīgā konkurencē esam parādījuši, ka spējam būt labākie.”
Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieki Kristaps Zaļais un Linards Kumskis uzsvēra, ka Sigulda ir viena no retajām pilsētām pasaules kartē, kurā, ikdienā staigājot pa ielu, var satikt olimpiskos čempionus vai vicečempionus: “Mums atkal aug daudzsološa jaunā paaudze. Divas reizes gadā Siguldā notiek par sirsnīgu tradīciju kļuvušais pasākums “Esmu dzimis Siguldas novadā”, kurā pašiem jaunākajiem novadniekiem dāvinām viņa pirmo medaļu. Jauno paaudzi mēģinām radināt pie lasītprasmes un izglītošanās, jo mums tas šķiet svarīgi. Jaundzimušajam, ja viņš ar ģimeni atnāk uz bibliotēku, dāvinām grāmatu.” Vai nav labs paraugs arī Balviem?

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”
Brīvības cīņu lieciniece. 2024.gada 2.martā publikācijā vēlreiz atgriezāmies pie Ziemeļlatgales lepnumiem – tautā sauktajam Staņislava piemineklim Balvos un lielākajai partizānu kaujai Baltijā. Jāpiekrīt Viļakas muzeja vadītāja Ritai Gruševai, ka Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi: “Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.” Jāsecina, ka Annas Āzes sagatavotais un mērķtiecīgi izpētītais materiāls par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos patiesībā bija plašs ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, turklāt mītu un patiesību vētīšanā. Viennozīmīgi varam apgalvot, ka pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējams kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”