NeSalauztā sirdslīnija (22.03.2024.)

Kā būtu, ja nebūtu?

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Ja palīdzību meklē, to noteikti var atrast

Katra cilvēka dzīvē ir simtiem dažādu kārdinājumu, kas nepareizas izvēles gadījumā var novest pie neprognozējamām sekām. Diskusijā pie redakcijas “apaļā galda” kopā ar dažādu jomu speciālistiem meklēsim atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem. Iedzimtība vai cilvēka izvēle? Vai ikviens ir spējīgs stāties pretī saviem dēmoniem un bailēm? Cik liela nozīme ir sabiedrības atbalstam un ieinteresētībai?

Diskusijā piedalās:
Marija Duļbinska – Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja;
Rita Kravale – Balvu novada pašvaldības policijas priekšniece
Rudīte Ziemele – balveniete, kādu laiku praktizēja kā brīvprātīgais starpnieks izlīgumos;
Iveta Gargurne – psihoterapeite Gulbenē, Latvijas Sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrības speciāliste.

Cik daudz cilvēka dzīvē atkarīgs no dabas dotā un likteņa un cik – no paša izvēlēm?
M.Duļbinska: – Bieži par to domāju. Kad bijām maziņi, mums bija ģimene, vecāki, kas atbalsta. Likās, visi esam vienādā situācijā. Kad augām lielāki, jau paši izdarījām savas izvēles. Visa dzīve veidojas no mūsu mazajām izvēlēm un tā, kam ticam. Kamēr esam jauni, liekas, ka visu varam, bet pēc tam pēkšņi nāk pārbaudījumi, veselības problēmas, sarežģītas dzīves situācijas pašam vai tuvam cilvēkam. Un katrai izvēlei vienmēr ir sekas. Mana dzīves filozofija ir saglabāt ticību Dievam, jo Dieva likumi šajā pasaulē bijuši, pirms mēs šeit atnācām, un paliks pēc mums. Mums ir izvēle – sekot tiem vai nē. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš var brīvi rīkoties, bet tam vienmēr būs sekas. Tāpēc nedrīkst nevienu cilvēku nosodīt, jo mēs visi šajā pasaulē mācāmies. Arī man ir pārbaudījums – smagi slims bērniņš, arī tam ir kaut kāda sava jēga, augstākais nodoms, kuru pagaidām nesaprotu. Bet tāds noteikti ir. Citādi grūti saprast, kāpēc ir sāpes un ciešanas, kāpēc zaudējam vistuvākos un dārgākos cilvēkus. Mums jāmācās nevis darboties, bet sadarboties un sniegt atbalstu, jo pāri visam pasaulē ir nevis manta, bet mīlestība.
R.Kravale: – Man patika mana kaimiņa teiciens: “Mums visiem bija vienādas starta pozīcijas, mēs visi piedzimām pliki.” Šis apgalvojums varētu būt attiecināms uz katru. Protams, pie noteikuma, ja esam piedzimuši veseli.
R.Ziemele: – Tā jau saka, ka katrs šajā pasaulē nākam ar kādu uzdevumu. Talants ir laba lieta, bet vēl ir nepieciešams liels darbs, centība, motivācija, lai gūtu panākumus. Katra cilvēka dzīvi ietekmē kāds noteikts posms, apstākļi, stāvoklis, kādā nonākam, un izvēles, kādas izdarām.
I.Gargurne: – Cilvēkiem vienmēr bijis aktuāls šis jautājums. Domāju, tam pastāv arī vairāki skaidrojumi. Var pieņemt to, kas vairāk atbilst katra vērtībām un pieņēmumiem par lietu kārtību dzīvē. Sistēmiskās teorijas (pārstāvu sistēmisko ģimenes psihoterapijas virzienu) saka, ka sistēma vairākās paaudzēs veido katra šī brīža dzīves situāciju, citiem vārdiem – musturi atkārtojas. Der ievērot, ka atkārtojas ne tikai “grūtie” musturi, bet arī “patīkamie”. Arī pētījumi neiroloģijā pēdējā desmitgadē norāda uz šo pašu tendenci.
Kā cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, rast spēkus kardināli mainīt dzīves ceļu?
M.Duļbinska: – Pati sev esmu sapratusi, ka, skaitot Tēvreizi, lūdzamies dot mums dienišķo maizi. Mēs prasām spēku tai vienai dienai. Un, ja tu nodzīvo šo dienu, tā jau ir tava mazā uzvara. Svarīgi nesapņot tālu uz priekšu, nedomāt par to, kas bija pagātnē, un nemēģināt domāt par to, kā būtu, ja būtu. Jādzīvo šodienai. Nodzīvoju un vakarā pateicos par šo dienu, un lūdzos, lai būtu mierīga nakts. Un no rīta celšos, man atkal būs spēks, un atkal nāks situācijas, kas būs jārisina. Jāsper mazi solīši, jāiet uz priekšu. Nevajag vainot citus un žēlot sevi, bet domāt, ka šajā situācijā katrs pats atbildīgs par to, kas ar viņu notiek.
R.Kravale: – Vispirms jau atrast iekšējo spēku, vēlēšanos un apņemšanos ko mainīt, tāpat meklēt tuvāko cilvēku – līdzgaitnieku atbalstu.
R.Ziemele: – Katra mazā uzvara ir jau tad, ja sev atzīstam, ka esam strupceļā vai grūtībās. Kādam būs pietiekami ar ģimenes, draugu vai domubiedru atbalstu, kāds meklēs jomas profesionāli. Bet visiem kopīgais būs vēlme kaut ko mainīt, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Vispirms tas ir darbs ar sevi – zināšanu apgūšana un pielietošana praksē, attieksmes un uzvedības maiņa.
I.Gargurne: – Turpinot iepriekšminēto, dzimta ir spēks. Dzimtā vienmēr atrodamas īpaši spēcīgas personības, iespējams, vairākas paaudzes atpakaļ. Tas ir ne tikai ģimenes resurss (piemērs, iedvesmas avots), bet arī katra viena indivīda resurss. Racionāla sava resursu apzināšanās ir viens no soļiem, kas ved uz izmaiņām. Tāda revīzija ir pa spēkam jebkuram cilvēkam.
Nereti tie, kas nonākuši sarežģītās situācijās, notikušo slēpj no tuvajiem, ģimenes, kolēģiem, baidoties tikt nesaprasti un atstumti… Kāpēc sabiedrība ir tik nosodoša?
M.Duļbinska: – Jau 14 gadus esmu mamma īpašam bērniņam, tāpēc varu teikt, ka šajā laikā ļoti mainījusies sabiedrības un pašu īpašo bērnu vecāku attieksme. Mainījusies uz labo pusi. Kādreiz bērniņi mēnešiem ilgi dzīvoja speciālajās skolās, ikdienā uz ielas viņus neredzēja, vecāki arī dzīvoja savā pasaulē. Mūsdienās problēmas vairs tā neslēpj. Cilvēki gatavi atklāti runāt par tām, sagaida un arī saņem sabiedrības atbalstu. Latvijā iedzīvotāji gatavi atbalstīt viens otru, palīdzēt, ir ļoti atsaucīgi. Mēs parasti saņemam atbalstu, ja vajadzīgas dārgas zāles, nauda operācijai vai jāvāc ziedojumi rehabilitācijai bērniņam, kas ir tūkstoši eiro. Vecāki nāk pie mums, runā, meklē iespējas, un sabiedrība ļoti atbalsta. Kāds var atļauties ziedot vairāk, cits kaut vai tos pašus 1,50 eiro, cik maksā zvans labdarības pasākumā. Visvairāk ziedo ne jau tie, kuriem ir tūkstoši, bet tie, kuri var atļauties kaut nedaudz iedot no sevis. Bet vienalga rezultāts tiek sasniegts un vajadzīgā summa vienmēr savākta. Pagājušogad un šogad īpašā akcijā uzrunājām sabiedrību, kas nāca uz “Rimi” veikalu Balvos, ziedot pārtiku nevis naudiņu. Ziniet, ko es novēroju? Pat, ja cilvēks izteica dusmas, sakot, – tikai ne dzērājiem, viņš tāpat nopirka un nolika to paciņu. Tomēr nepagāja garām.
R.Kravale: –Teikšu īsi un konkrēti – neviens negrib būt neveiksminieks.
R.Ziemele: – Par to, ka sabiedrība ir nosodoša, var piekrist. Taču te būtu jārunā arī par sabiedrības izglītību. Par to, vai spējam būt empātiski, pieņemt un saprast atšķirīgo, sniegt atbalstu, ja lūdz. Vai spējam paši lūgt palīdzību un atbalstu? Jārunā arī par pieredzi, ar kādu esam saskārušies līdzīgās situācijās.
I.Gargurne: – Sabiedrība piedzīvo bailes un neziņu. Savukārt bailes un neziņa izaudzē dusmas un rada pretestību, kam seko nosodīšana.
Vai mūsu valstī ir pietiekami daudz dienestu, kas var palīdzēt dažādos dzīves gadījumos?
M.Duļbinska: – Dienestu daudz, visvisādi. Pārsvarā viņi kontrolē, pakļaujas MK noteikumiem, kurus atkal kontrolē citi. Bet tad, kad reāli vajag saņemt atbalstu un palīdzību, ne vienmēr cilvēks to var saņemt. Mēs savā invalīdu biedrībā to sniedzam brīvprātīgi un darbojamies no sirds, nevis ņemot vērā darba laiku un noteikumus. Turklāt mūsu darbošanos regulē cilvēcība. Redzam, ka kādai daudzbērnu ģimenei grūti klājas, nolemjam un sniedzam palīdzību. Bieži vien gadās, ka šī ģimene nevar saņemt atbalstu no dienestiem, jo līdz galam neatbilst kaut kādiem noteikumiem, jo viņiem vēl nav tik slikti. Piemēram, ugunsgrēks, tā ir liela nelaime. Mēs saziedojam traukus, segas un visu pārējo, ko vajag. Ja palīdzību vajag vairāk, tādus pašus brīvprātīgos latviešu draugus varam atrast Ālandu salās, Somijā, Luksemburgā. Un viņi palīdzēs no sirds. Svarīgi nepalikt vienam, jo ne visi tādā brīdī ir stipri un var izturēt.
R.Kravale: – Domāju, ka dienestu ir pietiekami, tikai jāsaprot, kurā gadījumā kas var palīdzēt. Cilvēkam, kurš nonācis dzīves grūtībās, varētu palīdzēt individuāla pieeja – līdzgaitnieks vai atbalsta persona, kas varētu uzklausīt, dot padomu, kur vērsties pēc palīdzības tālāk. Pašam par sevi kaut ko lūgt ir grūtāk nekā par otru.
R.Ziemele: – Manuprāt, valstī ir pietiekami dažādu dienestu, kam deleģētas atbalsta funkcijas cilvēkiem, kuri nonākuši dažādās dzīves grūtībās. Praksē ir pierādījies, ka atsevišķās situācijās palīdzības sniegšana ir bijusi novēlota vai nav pietiekami izvērtēta situācijas nopietnība. Šādiem gadījumiem attaisnojuma nav un nedrīkst būt.
I.Gargurne: – Domāju, dienestu mums noteikti pietiek. Jāsaprot, ka grūtībās palīdzība jāmeklē un to noteikti var atrast. Pat vislabāk sagatavotais speciālists nemēģinās uzminēt, kam vajadzīga palīdzība, bet darbosies tikai tad, kad kāds to lūgs.
Vai var palīdzēt arī tam, kurš negrib, ka viņam palīdz?
M.Duļbinska: – Ja cilvēks negrib, tad jāļauj viņam iet savu ceļu, izdarīt savas brīvās izvēles, kamēr viņš, kā tas pazudušais dēls, sapratīs, ka tomēr jāatgriežas, jāpalūdz piedošana. Ir invaliditātes, kas radušās alkohola lietošanas dēļ. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuri nosoda invalīdus tikai tāpēc, ka daudziem ir alkohola lietošanas problēmas. Tas ir ļoti smagi, ja ģimenē ir kāds ar tādu problēmu. Bet cilvēks iet savu dzīves ceļu. Es nekādā gadījumā negribu nosodīt, bet vismaz pabarot mēs viņu taču varam. Cilvēks var nosalt, ja ziemā kaut kur nokritis. Viņš jāpieceļ un jāaizved mājās, lai cik viņš ir netīrs, piedzēries un, sauksim lietas īstajos vārdos, smirdīgs nebūtu. Bet atstāt viņu nedrīkst, jo cilvēka dzīvība ir svēta. Jā, viņš ies savu ceļu, kamēr varbūt nonāks līdz brīdim, kad sapratīs, ka dzīve var būt savādāka.
R.Kravale: – Vai var palīdzēt? Mēģināt jau var, bet diezin vai kas izdosies.
R.Ziemele: – Atbildot ātri un bez iedziļināšanās, gribu teikt, ka nevar. Bet tas skan kategoriski. Ir ļoti atšķirīgas situācijas un tikpat dažādas pieejas katrai no tām. Jautājums, kādas izvēles izdarām?
I.Gargurne: – Psihoterapijā nevar palīdzēt tam, kurš to nevēlas. Tas ir fakts.
Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kas “paklupuši”?
M.Duļbinska: – Katrs ir brīvs domāt, ko viņš grib. Var nosodīt, dusmoties, norobežoties, bet lielākā daļa tomēr nespēj būt vienaldzīgi. Viņi ir atvērti un gatavi palīdzēt.
R.Kravale: – Nogaidoša, bet kopumā ne tā pozitīvākā…
R.Ziemele: – Dažāda. Attieksme – tā ir katra cilvēka izvēle, pa kādu ceļu iet. Jāapzinās sekas un jāprot palūgt palīdzība. Un jārēķinās arī ar atteikumiem...
I.Gargurne: – Piekritīšu, ka dažāda. Cilvēka dzīve ir plūdums. Nav labā un ļaunā. Citu dzīves analīze nedod mums labumu, jo patieso situāciju zina tikai tajā iesaistītais. Līdz ar to vērtēt kāda otra cilvēka dzīvi vai rīcību nav racionāli.
Mūsdienās ļoti liels izaicinājums ir sociālie tīkli, kas nereti veicina atkarību rašanos. Tik daudz kārdinājumu un iespēju… Kā tiem stāvēt pretī?
M.Duļbinska: – Mūs visus sociālie tīkli ir aizrāvuši – tas tiesa. Taču, manuprāt, bērniem tas ļoti traucē mācībās. Biju maza, gājām uz bibliotēku, lasījām grāmatas, rakstījām vēstules. Tagad neredzu, ka bērni to dara. Rainis teica, – pastāvēs, kas pārmainīsies. Varbūt mums arī jāpieņem, ka tā tagad ir dzīves realitāte. Jāmainās līdzi mūsu bērniem, bet tai pašā laikā jāspēj stāvēt pretī kārdinājumiem.
R.Kravale: – Sociālie tīkli mūsu ikdienā ir ienākuši ļoti dziļi un kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu. Tajos ir arī labais – ziņas, aktuāla informācija, grāmatas un pamācības, saziņa ar tuviniekiem, draugiem un citas lietas. Internets ir lielākais “laika zaglis” ar savu vilinošo piedāvājumu, it sevišķi jauniešiem, kuriem ir apgrūtinoši komunicēt savā starpā bez telefoniem. Kā turēties pretī kārdinājumiem? Censties sevi disciplinēt, strādāt ar sevi, nosakot, cik no dienas laika vari atļauties pavadīt internetā. Iet dabā – pastaigās, pārgājienos, sportot. Iespēju ir daudz.
R.Ziemele: – Kā stāvēt pretī? Kļūt izglītotiem un nekautrēties meklēt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Neaprobežoties ar pieņemtajiem stereotipiem. Neapstāties, ja esam saņēmuši atteikumu. Rīkoties!
I.Gargurne: – Dzīvojot reālu, patiesu dzīvi. Tas nav tikai šodienas jautājums. Cilvēkam visos laikos ir bijis jābūt ar savu skatījumu uz dzīvi. Pārliecība nav atcelta. To veido katrs indivīds pats, viņa sistēma/ģimene.
Tautā zināms teiciens – paēdis neēdušu nesapratīs. Piekrītat apgalvojumam, ka vislabāk otram spēs palīdzēt tas, kurš pats “tās pašas kurpes uzvilcis un ar tām ceļa gabalu nostaigājis”?
M.Duļbinska: – Protams. Ģimenes, kurās bijuši radinieki, cilvēki ar invaliditāti, vai pašiem bijušas situācijas, kad ir atkarība, citus sapratīs vislabāk. Tas ir fakts. Zinu daudzus, kuriem ģimenē invalīdu vairs nav, bet tāpat viņi turpina dalīties ar citiem dzīves pieredzē, turpina palīdzēt. Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem grūti runāt par to – visu nepatīkamo un smago, kas piedzīvots, gribas aizmirst un vairāk neatgriezties pie šīs tēmas, izsvītrot no dzīves.
R.Kravale: – Tā īsti nav, ka paēdis neēdušu nesapratīs, bet cilvēkam pašam jābūt vēlmei cīnīties un pieņemt palīdzību.
R.Ziemele: – Vai paēdis neēdušu nesapratīs? Gan jā, gan nē. Kādu laiku atpakaļ izlasīju vērtīgu atziņu, – ja tu nevari palīdzēt otram, nepadari viņa dzīvi sarežģītāku. Un tajā ir pateikts ļoti daudz.
I.Gargurne: – Jā, piekrītu. Lai gan mums katram ir dota spēja sajust. Sajūtas ir pirms domas. Ja sajūtam, ko jūt otrs, spēsim viņu arī saprast.
Ik pa laikam dzirdam – bijušais cietumnieks, narkomāns, alkoholiķis… Jūsuprāt, cilvēkiem ir iespējams tikt vaļā no šī vārda ‘bijušais’ jeb tas kā zīmogs paliek uz visiem laikiem?
M.Duļbinska: – No cilvēka paša atkarīgs, kā viņš iekšēji jūtas, ko nes pasaulei. Tā arī apkārtējie viņu uztver. Jau padsmit gadus skolā nestrādāju algotu darbu kā skolotāja, bet, kad skolnieki mani satiek un atceras no tiem laikiem, saka, – tā vecā angļu valodas skolotāja. Pat mazie kaimiņu bērni un bērni invalīdu biedrībā mani uzrunā, – skolotāj! Laikam tāds zīmogs pierē joprojām. Tur neko nevar izdarīt. Bet, ja cilvēks ar atkarībām mainījis savu dzīvesveidu un pievērsies citām lietām, ja viņš par savu pagātni nevienam nestāsta, tad pilnīgi ticu, ka iespējams tikt vaļā no vārda ‘bijušais’. Ir iespējams mainīties un izmainīt savu dzīvi, es tam ticu.
R.Kravale: – Domāju, tas ir diezgan grūti. Šim cilvēkam noteikti būs dzīves situācijas, kad kāds par to ‘bijušais’ atgādinās.
R.Ziemele: – Laikam jau nē, nav iespējams no tā pavisam tikt vaļā. Taču svarīgi, kādā kontekstā mēs to vārdu ‘bijušais’ lietojam. Vienā variantā mēs to nesam kā piemēru, un tas ir paša cilvēka nopelns – vēlme mainīties. Otrs ir stereotipi. Nereti dzirdam sakām, – ko tad viņš vai viņa, tas taču tāds un tāds. Cilvēkam esam uzkāruši klišeju un viņu gremdējuši, nevis cēluši.
I.Gargurne: – Tas ir jautājums par uzticēšanos un jautājums par stereotipiem. Uzticība ir apziņas stāvoklis, ko visgrūtāk atjaunot, ja tā zaudēta. Tam vajadzīgs laiks. Stereotipi ir spēcīgi, taču tie ir vispārināti apgalvojumi, kas neveicina sekmīgu attiecību veidošanos. Cilvēkam jādzīvo bez vainas par iepriekšējo laiku un jātur mierīga atbildība par nākotni.
Pēdējos gados īpaši daudz dzirdam par vienaldzību. Nepaskatoties, kas noticis, varam paiet garām uz ielas gulošam cilvēkam, jo tas taču noteikti dzērājs, nepievērst uzmanību jauniešu baram, kas skaidro attiecības, jo dabūs ar kulaku vēl pats… Ikdienā izjūtat, ka sabiedrība kļuvusi vienaldzīgāka, jeb tie tomēr atsevišķi gadījumi?
M.Duļbinska: – Es domāju, ka tie tomēr ir atsevišķi gadījumi. Šobrīd Balvu Teritoriālajā invalīdu biedrībā ir 300 cilvēki, un es skaidri zinu, ka mēs nesam vienaldzīgi. Cilvēki ar invaliditāti dzīvo savā burbulī, bet viņi savā starpā var izteikt savu viedokli, pajautāt. Manuprāt, sabiedrība nav kļuvusi vienaldzīga, bet bailīgāka gan. Cilvēki satraucas, kas būs, ja es kādam kaut ko pateikšu vai aizrādīšu. Vienaldzība tā noteikti nav. Mēs dzīvojam laukos, zinām, ka kaimiņi tāpat redz, – aha, deg gaisma, tātad atbraukuši. Mēs it kā neuzbāžamies, katrs esam savā mājā, bet tāpat viens par otru nomodā, – kā tur kuram klājas. Esam gatavi kā sargeņģeļi viens otram palīdzēt. Ja dzīvē notiek svarīgi pārbaudījumi, cilvēki ļoti atbalsta, par to esmu pārliecināta. Saviem biedrības biedriem vienmēr saku, – nu nesēdiet kā nelaimes čupiņas un neklusējiet. Vajag pateikt, kas nepieciešams, kādu palīdzību vajag. Un tā palīdzība būs. Kubulu pagastā vienai ģimenītei bija sabrukusi un dūmoja krāsns, bet Ziemassvētku laikā atradās uzņēmējs, kurš veltīja laiku, darbiniekus un par savu naudu visu sakārtoja tā, lai bērni ar ģimeni būtu siltumā. Cilvēki gatavi palīdzēt, bet, lai šo palīdzību saņemtu, jāatceras viens svarīgs noteikums – jābūt patiesiem un atvērtiem.
R.Kravale: – Tieši tā, cilvēki kļuvuši vienaldzīgāki, paši reti kad iesaistās, labi vēl, ka piezvana dienestiem un painformē. Nereti mani izbrīna fakts, cik dedzīgi daži metas aizsargāt dzīvniekus (pieklīdušus suņus un kaķus, it kā salstošus gulbjus u.c.), bet tajā pašā laikā vienaldzīgi paiet garām uz ielas vai ceļa malā gulošam cilvēkam.
R.Ziemele: – Manuprāt, vispirms ir jāvērtē, kā es pats jūtos katrā konkrētā situācijā. Ja spēju aizrādīt – es to daru, ja nespēju palīdzēt, tad vismaz izdaru maksimāli, ko spēju.
I.Gargurne: – Dzīvē ir dažādi mirkļi, bet es aicinātu skatīties uz tiem piemēriem, kur piedzīvojam pozitīvas rezonanses. Gan jau izjutīsim vienaldzību, bet, ja rūpīgi atcerēsimies tās situācijas, kurās esam ievēroti, pažēloti, apkalpoti, pasargāti, tad aina būs cita. Ko izcelsim, ar to arī dzīvosim.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”