Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (01.03.2024.)

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Pērn vairāk nekā trīs tūkstoši minuši taku

Pirms trīs gadiem pirmo reizi Latvijā atzīmējām Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas jauniešiem jāzina par lielāko kauju Baltijā, atzina, ka interese ir liela: “Stompakos organizējam arī ekskursijas, kuru pērn, salīdzinot ar 2022.gadu, bijis divkārt vairāk.”

Kāda vecuma ļaudis apmeklē Stompaku nometni?
– Priecājamies, ka nacionālo partizānu nometni apmeklē dažādas vecuma grupas. Mūsu mērķis – turp aizvest pēc iespējas vairāk skolēnu, lai parādītu un pastāstītu, kāpēc šī vieta ir ļoti nozīmīga, kāpēc 2.marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.
Kāpēc?
– Stompaki ir ļoti interesanta vieta, kur nonākot padomā, pirmkārt, par valsts vēsturi. Otrkārt, atceramies, ka ne vienmēr dzīvojam miermīlīgā pasaulē, turklāt jebkurā momentā kaut kas var notikt. Stompaki ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvoja, ka bija gatavi cīnīties par neatkarību pret padomju varu. Otrais pasaules karš gāja uz beigām, un cilvēkiem nācās pieņemt svarīgus lēmumus dzīvē, īpaši pēckara posmā. Nacionālie partizāni vēsturē tiek vērtēti divējādi, jo pieredze ir bijusi dažāda.
Netālu no nacionālo partizānu nometnes atrodas sarkano partizānu nometne...
– Jā, no 1941. līdz 1944.gadam. Tiesa, dažādos periodos. Pēc 1945.gada 2.marta kaujas nacionālie partizāni izsijājās pa visu bijušā Balvu rajona teritoriju. Svarīgi jauniešiem uzsvērt, ka nacionālie partizāni, kas mita Stompakos, bija jauni puiši. Protams, bija arī sievietes, kas pamatā pildīja saimnieciskās, bet kaujas laikā – arī medmāsu funkcijas. Vīrieši bija jauni, karstasinīgi, kuri zināja, ko nozīmē sava valsts, valoda, kultūra un tradīcijas. Viņi pārsvarā bija dzimuši aptuveni pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Ienākot padomju varai, bija jāpieņem lēmums – to pieņemt vai nē. Tobrīd mežos veidojās grupiņas, kuras bija gatavas par savu valsti cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēterim Supem jeb Cinītim izdevās apvienot šīs mazās grupiņas, veidojot lielākus spēkus.
Uz purva saliņas bija uzbūvēta pat baznīca...
– Tas patiesi ir unikāli, ka Stompakos kalpoja priesteris Ludvigs Štagars. Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, ka cilvēku skaits tik krasi palielinājās.
Tā ir viela pārdomām?
– Cilvēki tolaik bija ticīgi. Tagad? Tas ir labs jautājums. Grūti spriest. Parasti skolēniem saku, ka mēs nezinām, kā rīkoties konkrētā X stundā. Mēs varam tikai domāt, ka darītu to vai ko citu. Nacionālajiem partizāniem bija svarīgi sargāt Latvijas neatkarību, turklāt Stompaki bija viena no tām retajām vietām, kur pēckara periodā saglabājās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, būdams ekskursijā, uzsvēra, ka Stompaki izceļas uz citu fona ar to, ka tur atradās vienkāršie cilvēki, kuri, atšķirībā no Kurzemes, pārsvarā nebija militāri apmācīti. Apmācīta bija Cinīša grupa, kura tika iekļauta diversantu grupā “Lapland”, un vēl daži vīri. Jāpiemin nacionālo partizānu apvienības štāba priekšnieks Broņislavs Sluckis, kurš nometnē mācīja Latvijas armijas reglamentu. Iespējams, viņā vairāk ieklausījās nekā citos. Nostāsti ir dažādi. Piemēram, Pēteris Supe kaut ko centās komandēt, bet vīri norādīja, ka viņš nav bijis armijā. Izolētā vidē, kurā sastopas tik dažādi cilvēki, ļoti svarīgi rast sapratni, kaut gan neizpalika arī konfliktsituācijas.
Piemēram?
– Atmiņās lasāmas ziņas, ka Pēteris Supe iestājās par totālu padomju aktīvistu iznīcināšanu. Savukārt Broņislavs Sluckis aicināja izvērtēt. Jauniešiem muzejpedagoģiskajā programmā atgādinām, cik svarīga ir uzticība, jo pat kaimiņš un draugs kara laikā var izrādīties nodevējs. Šādu atmiņu stāstu ir pietiekami daudz. Piemēram, arestē māsas, brāļus un pēc tam ar to šantažē. Stompakos, kā mēs zinām, bija 24 bunkuri, tostarp maizes ceptuve. To var salīdzināt ar nelielu pilsētiņu, kurā bija arī tiesa. Interesanti, ka pamatā tie, kurus tiesāja, bija mežsargi.
Kāpēc?
– Viņi, strādājot mežā, varēja pabūt vietā un nevietā. Satikās ar daudziem cilvēkiem, bet tolaik uzticība bija trausla lieta. Pamatā viņiem pārmeta nacionālo partizānu izsekošanu un nodošanu. Stompaku iemītnieces Domicellas Pundures atmiņas liecina, ka partizāni nestaigāja no bunkura uz bunkuru. Tas bija bīstami, it īpaši ziemā, kad paliek pēdas. Tolaik informācijas avots bija baznīca, kur cilvēki smēlās cerību nākotnei. 2.martā, kad sākās kauja, baznīcā notika dievkalpojums. Pēc tam turp sāk nest ievainotos. Sākoties karadarbībai, neapmācītu cilvēku vidū sākās panika. Palaimējās, ka nometnē atradās bijušais leģionārs Rolands Ozols no Tilžas, kurš spēja cilvēkus nomierināt, lai saorganizētos kaujai.
Latvijā, atgūstot neatkarību, informācija par nacionālo partizānu kustību bija, mēreni sakot, skopa. Kā ir šobrīd?
– Par nacionālajiem partizāniem, godīgi sakot, uzzināju, kad sāku strādāt muzejā. Jā, padomju laikos šis periods bija mērķtiecīgi aizmirsts, turklāt partizāniem piedēvēja arī dažādas zvērības. Ja paskatāmies laikrakstu “Latgales Zemnieks”, kuru izdeva Viļakā, acīmredzams, ka partizānus pozicionēja kā bandītus. Pirmās norādes Stompaku purvā parādījās, šķiet, tikai pirms aptuveni 20 gadiem, pateicoties Zigfrīdam Berķim. Tolaik pieejamība bija nekāda, arī vietējie iedzīvotāji par to maz ko zināja. Jauniešiem cenšamies pastāstīt, ka kara laikā ir ļoti grūti izšķirt un saprast, kas ir labie, kas – sliktie. Nacionālie partizāni, cīnoties par brīvību, izmantoja dažādus līdzekļus, piemēram, uzbrūkot vēlāk ciema padomēm, kolhoziem, veikaliem. Tāpat bija arī tādi, kas izlikās par nacionālajiem partizāniem. Cilvēkiem nereti bija neizpratne, kas ir kas? Stompaku kaujas apstākļus ir pētījuši vēsturnieki Zigmārs Turčinskis un Inese Dreimane. Ļoti pietrūkst dzīvesstāstu. Ļoti ceram, ka Z.Turčinskis uzrakstīs atsevišķu grāmatu par Stompakiem. Šonedēļ, 1.martā, bērniem Stompakos būs jāmeklē paslēpti nacionālo partizānu atmiņu fragmenti. Piemēram, bija kāds kluss partizāns, kurš stresainā situācijā spēja visiem visu izskaidrot. Tāds cilvēks vienmēr ir bijis zelta vērtē.
Kāds varētu būt Jūsu segvārds?
– Interesants, savdabīgs jautājums. Varbūt “Latvija”, kaut kā tā.
Balvu novada deputāts Aldis Bukšs intervijā “Vadugunij”, spriežot par Stompaku nozīmīgumu, atzina, ka, viņaprāt, mēs izpurgājam mūsu potenciālu... Tas nav pārmetums muzejam, bet novada vadībai.
– Mums reāli nav cilvēkresursu.
Kāds ceļš ejams?
– Jābūt cilvēkam vai cilvēku komandai, kas ar to mērķtiecīgi strādā. Mēs, muzejs, plānojam kādreiz iesniegt “Latvijas skolas somai” Stompaku stāstu-saturu. Vienlaikus saprotam, ka mēs fiziski to nespēsim izdarīt, jo muzeja pamatdarbā esam divi cilvēki.
Kā vērtējat nometnes iekārtojumu?
– Manuprāt, ar trīs bunkuriem pietiek.
Un tik un tā izskan pārmetums, ka tur nav satura...
– Tas prasa laiku, turklāt Stompaku nometnē bunkuru iekārtojums bija askētisks. Protams, būtu lietderīgi ievietot kādus priekšmetus vai apģērbus. Paldies Dzintaram Dvinskim un viņa “Abrenes istabām”, ka viņš saglabā šo vēstures daļu, kur savulaik čekas vīri spīdzināja cilvēkus. Jāpiebilst, ka Dz.Dvinskim ir plaša Otrā pasaules kara ekspozīcija. Tā ir unikāla iespēja, ka mēs strādājam komandā, kad kopā rodas vēl spilgtāki stāsti, tostarp izmantojot karavīru formas tērpus. Uzskatu, ka Stompaki jāuzsver ne tikai vēsturiskajā aspektā, bet arī kā dabas daudzveidības objekts. Tātad jābūt cilvēkam, kurš ar to strādātu.
Kādus secinājumus jaunieši, Jūsuprāt, izdara pēc Stompaku nometnes apmeklēšanas?
– Pasaule ir mainīga. Vēsture ir bijusi dažāda, tāpēc jāspēj būt uzmanīgiem un uzticīgiem savai valstij. Parasti cilvēki, kas atnāk uz Stompakiem, ir zinoši. Viņiem interesē mūsu – Ziemeļlatgales – konteksts. Jāsecina, ka, izejot no purva, daudzi izdara secinājumus, ka slēpšanās mežā nav tikai jautājums par savas dzīvības glābšanu.
Kurš fakts Jūs ir visvairāk uzrunājis?
– Mani vienmēr ir fascinējušas Domicellas Pundures atmiņas, arī par bunkuru iekārtojumu, sadzīves apstākļiem. Ļoti interesantas atmiņas ir par 2.marta kauju, jo tobrīd nacionālie partizāni bija patiesi pārsteigti, ka viņus naidnieks ir atradis. Sākotnēji bija apjukums, kamēr atkāpās līdz maizes ceptuvei. Pēc tam viņi pārvarēja izbīli, saņēmās, un tam vajadzēja noteikti arī spēku, tostarp gara spēku. Viņi nepadevās čekas karaspēkam. Varam tikai apbrīnot nacionālo partizānu drosmi.
Vai mēs mūsdienās spētu pārvarēt bailes?
– Tas, kā jau iepriekš minēju, ir grūts un individuāls jautājums. Uzskatu, ka jauniešiem karadienests ir vajadzīgs, lai nesalūztu stresa situācijās.

FAKTI
* 1945.gada 2.martā Stompaku purvā nometnei uzbruka gandrīz pustūkstoti liela NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) vienība. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 kaujiniekus. Taču lielākajai daļai purva vidū ielenkto nacionālo partizānu puteņainā marta naktī izdevās izlauzties un nelielās grupiņās izklīst Liepnas un Grīvas mežos.

* Purvainā un akačainā apvidus dēļ apmetne bija grūti sasniedzama, tāpēc te tika sapulcēts lielākais partizānu skaits vienā vietā – apmēram 350 cilvēki. Tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves – divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un baznīca.

Kā tas sākās?

Par tautā saukto Staņislava pieminekli Balvos, kas vairākkārt gāzts un augšāmcēlies, stundām stāstīt, šķiet, varētu Anna Āze. Viņa, pētot Latgales partizānu pulka vēsturi, arī pieminekļa vēstures līkločus, ir skaitījusi pat akmeņu rindas, kā arī skrupulozi pārbaudījusi dažādus faktus. Patiesībā ieskats Latgales partizānu pulka vēsturē, mītu un patiesību vētīšana, pieminekļa ceļš līdz mūsdienām vērtējama kā ceļamaize ikvienam, īpaši jaunajai paaudzei...

Neatkarības kara laikā, kad Latgale vēl nav atbrīvota, pēc mobilizācijas izsludināšanas sarkanarmijā, lai aizsargātu sevi un ģimenes, mājas, dzimto novadu no padomju varas terora, Balvu apkaimē sākās zaļo partizānu pulciņu veidošanās.
Partizāni meklēja ieročus, kas paslēpti šķūņos, ierakti zemē, atbruņoja lielinieku atbalstītājus un karavīrus, kā arī pirka tos. 3.jūnijā, apvienojoties Balvu, Silakroga, Rugāju, Orlovas, Kupravas un Sudarbes partizānu pulciņiem, tiek nodibināta Balvu partizānu nodaļu. No šī brīža komandiera virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā tiek veiktas koordinētas kaujas darbības pret Padomju Krievijas sarkanarmijas daļām. Pēc mēneša tiek nodibināts Latgales partizānu pulks. Pulka pirmsākumā ir 813 brīvprātīgie karavīri. Jūlijā vidū Latgales partizānu pulks notur pozīcijas Augustova–Sudrabe–Orlava–Borovka–Lielais purvs–Silakrogs–Kuprava (apdzīvotu vietu nosaukumi 1919.gadā).
Tā kā vīru skaits pulkā strauji aug, septembra beigās jau ir ap 2000 karavīru, notiek pulka pārorganizācija un izveido trīs bataljonus. Komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš LPP raksturo kā pašas tautas radītu un uzturētu pulku.
No 1919.gada 31.oktobra līdz 7.novembrim pulks bija atbrīvojis pat Viļaku, bet pārāk lielā sarkanarmijas pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties līdz Stompakiem. Pulka veikums novembrī ir ļoti nozīmīgs Latvijas armijai. Karavīri nosargā Austrumu frontes Ziemeļu sektoru laikā, kad Latvijā tiek izcīnītas izšķirošās kaujas pret Bermonta karaspēku, lai vēlāk sekmīgi tiktu atbrīvota visa Latvijas teritorija. 1920.gada janvārī pulks piedalījās Pokševas, Šķilbēnu augstienes, Baltinavas, Kārsavas, Skangaļu, Purmalas, Abrenes, Augšpils atbrīvošanā.

Izpētes ceļam gala nav

Laikā, kad rakstīju atmiņu burtnīcu “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks, stiprinieks”, es neiedomājos, ka vēl ir cilvēki, kuri atceras Balvu spēkavīru ne tikai no citu atmiņu stāstiem, bet dzīvē ir arī satikušies un komunicējuši. Atmiņu burtnīcā par pieminekļa tapšanas gaitu aprakstīju informāciju saistībā ar J.Pilmaņa darbu pieminekļa pamatnes veidošanas procesā, ar kuru vēlos padalīties.

Muzeju nakts sirsnīgā gaisotnē Balvos ir pagājusi, saņēmu daudz pateicības no lasītājiem. Pamanu, ka 1938. gada augustā žurnālā “Atpūta” publicētā foto “Balvos atklāts piemineklis Latgales partizāniem” pieminekļa pamatnē ir vairāk akmeņu rindu nekā “Atmiņu burtnīcā” 19.lpp (foto – no Balvu muzeja krājuma). Divas fotogrāfijas, abās Balvu Staņislavs, bet pamatnes atšķiras. Daudzi uzskatīja, ka 1943.gada 20.jūnijā atjaunotajam piemineklim pamatnes nebija, kaut arī J.Teibe rakstīja: “...gan uz zemāka postamenta.” “Tēvija” (23.06.1943.) raksta: “Latgales novada komisārs H.Riecken’s saka: “Mūsu priekšā uz jaunas pamatnes stāv tas pats vecais partizāns, it kā teikdams, ka šinī tautā vecais cīņas gars pret austrumiem palicis līdz pat šai dienai.” Arvīds Šnepers grāmatā “Latgales partizānu pulkam – 80” 30.lappusē raksta: “1941.gadā, kad sarkanarmija atkāpjas un Latviju okupē vācu karaspēks, pieminekļa skulptūra, ko vietējie iedzīvotāji bieži vien dēvē Staņislava vārdā, atkal atgriežas savā vietā. Sākumā tas tiek nostādīts uz zema pamata, bet vēlāk tiek atjaunots arī postaments, kā tas arī ir paredzēts.” Fotogrāfijās ir labi saskatāmas atšķirības starp 1933.gadā J.Pilmaņa celto pieminekļa pamatni un 1943.gadā K.Jansona vadībā celto pamatni. J.Pilmaņa celtajā pamatnē ir vairāk akmeņu rindu, tas bija par aptuveni vienu metru augstāks nekā K.Jansona vadībā celtais. Laukakmeņu krāsa citādāka, arī meistara rokraksts atšķirīgs. Šis atklājums pierāda, ka arī 1943.gada 20.jūnijā atklātajam piemineklim bija uzmūrēta pamatne. Žurnāls “Laikmets” (12.11.1943.) publicē foto “Sargātājs partizāns” Balvos, bet publikācijā ir izmantota 1938.gada 14.augustā atklātā pieminekļa fotogrāfija. Es ne vienā publikācijā neatradu K.Jansona vadībā celtā pieminekļa foto, bet tās ir saglabājušās pie cilvēkiem, Balvu Novada muzejā un Balvu Valsts ģimnāzijas muzejā.
“Brīvajā Zemē” (16.08.1938.) ir ne tikai izsmeļošs raksts par Brīvības cīņām Balvu un Viļakas apkaimē, bet arī apraksts par partizānu J.Pilmani. Zem fotogrāfijas ir rakstīts: “Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis Balvu svinībās apmeklēja partizānu varoni Pilmani, kas, kaut slims, bija arī ieradies pie atklātā pieminekļa. Blakus stāv Balvu pilsēta “galva” Kārlis Lācis, policijas priekšnieks Lūsis, partizāns, atvaļinātais virsleitnants Burmeistars, bijušais Latgales partizānu pulka komandieris pulkvežleitnants Jānis Skujiņš sasveicinās ar sēdošo partizānu J.Pilmani.” Pašam J.Pilmanim arī bija šāda fotogrāfija, diemžēl tas, kurš palūdza meitai Grietai fotogrāfiju, tā arī neatdeva. Bet “Latvijas Militārajā Hronikā” 2013.gada jūnijā rakstīts: “Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto “Balvu Staņislavu”), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu.” Šajā rakstā patiesībai atbilst izceltā teikuma daļa. V.Klesbergs piedzima 1904.gadā Sanktpēterburgā, Latvijā kopā ar ģimeni atgriezās tikai 1921.gadā. Viņš dzīvoja Cēsīs, bija ne tikai tēlnieka kaimiņš, bet arī draugs. Nevienā publikācijā nav minēts, ka viņš būtu ieradies atklāšanas svinībās. Ģenerālis J.Balodis uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, partizānu J.Pilmani. Šis fakts pieminēts gandrīz katrā avīzē. J.Pilmanis nodarbojās ar laušanos (grieķu-romiešu cīņām). Cik zināms, lauzās arī ar igauņiem. Neatkarības kara laikā bija sadraudzējies ar igauņu karavīriem, viņi daudz palīdzēja gan Balvu puses zaļajiem pulciņiem, gan Latgales partizānu pulka karavīriem cīņā pret sarkanarmiju.
Mīti par spēkavīru, akmeņkali un partizānu J.Pilmani turpinās jau 100 gadu garumā, un domāju, – šim nerimtīgajam izpētes ceļam gala nav.

FAKTI

Latgales partizānu pulks un piemineklis laika griežos
1918.gada decembrī Balvu apkaimē sākās zaļo pulciņu veidošanās. (“Balvu Ziņas” Nr. 13, 03.07.2009.)
1919.gada 3.jūnijā partizānu pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis (1892 – 1926). (“Latgales Vēstnesis” Nr. 98, 17.08.1938.)
1919.gada 5.jūlijā uz Balvu partizānu nodaļas pamata tiek nodibināts Latgales partizānu pulks, komandieris virsleitnants Jānis Vīndedzis. (LVVA – 3599 f., 1.apr., 2.l., l.lpp.)
1919.gada 25.septembrī par Latgales partizānu pulka komandieri tiek iecelts pulkvežleitnants Jānis Skujiņš (1897 – 1942). (https://lkok.com)
1922.gada 1.aprīlī Latgales partizānu pulku izformēja un iekļāva 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā. (https://lv.m.wikipedia.org)
1924.gada 28.decembrī bijušie Latgales partizānu pulka karavīri sapulcē nolemj Balvos celt pieminekli kritušajiem cīņu biedriem. (“Daugavas Vēstnesis” Nr.3, 16.01.1925.)
1927.gada 5.jūnijā svinīgos apstākļos tiek iesvētīts Pieminekļa laukums. (“Latvijas Kareivis” Nr. 126, 09.06.1927.)
1928.gada 3.jūnijā svinīgos apstākļos tiek ielikts pamatakmens Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemineklim Balvos. (“Latvijas Kareivis” Nr.124, 06.06.1928.)
1933.gada rudenī Jānis Pilmanis (1883 – 1942), Neatkarības kara dalībnieks, pats apņemas un uzmūrē pieminekļa pamatnes lielāko daļu. Tās augstums – 5 metri, pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 - 1920.” (“Lāčplēsis” Nr. 6, 1938.)
1938.gada 14.augustā svinīgos apstākļos tiek atklāts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem. Pieminekli atklāj kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis (1881 – 1965) un to iesvēta Latviešu strēlnieku brigādes pulku mācītājs Pēteris Apkalns (1882 – 1942). Tēlnieks Kārlis Jansons (1896 –1986) veidoja pieminekļa galveno daļu – skulptūru “Sargājošais partizāns”. (“Latgales Vēstnesis” Nr. 89, 17.08.1938.)
1941.gada 5.aprīlī notiek Abrenes apriņķa izpildu komitejas sēde, protokols Nr.26, paragrāfs 10. Apriņķa izpildu komiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildu komitejai līdz š.g. 15.aprīlim nojaukt Balvos partizānu pieminekli kā neatbilstošu laikmetam. Pavēle tiek izpildīta. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1941.gada 3.jūlijā bijušie Latgales partizānu pulka karavīri tēlnieka K.Jansona “Sargājošā partizāna” skulptūru novieto Pieminekļa laukumā. (“Rēzeknes Ziņas” Nr. 31, 25.04.1942.)
1943.gada 20.jūnijā svinīgos apstākļos tiek atklāts tēlnieka K.Jansona vadībā atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. Pamatnes augstums – aptuveni 4 metri. (“Tēvija” Nr. 145, 23. 06.1943.)
1945.gada rudenī piemineklis tiek nojaukts. Oficiāli apstiprinājuma tam nav, bet ir G.Cakares, J.Teibes un citu laikabiedru atmiņas. Arī Irēna Šaicāne grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232. lappusē šo faktu apstiprina.
1993.gada 11.novembrī tiek atklāts atjaunotais piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. (“Vaduguns” Nr. 90, 17.11.1993.)
Pamatnes priekšpusē, gaišā krustā uzraksts: “Latgales partizānu pulka kritušiem karavīriem 1919 – 1920.” Pieminekļa pamatnes aizmugurē uzraksti: “Atjaunots, godinot arī 1940.g. – 1954. g. Latgales nacionālās brīvības cīnītājus. Veidoja K.Jansons 1938.gadā, atjaunoja A.Jansons un I.Folkmanis 1993.gadā.”
2020.gada 15.decembrī tiek sākti pieminekļa renovācijas darbi. Lai atjaunotu pamatni, tiek noņemta skulptūra, vēlāk nojaukta arī pamatne. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2021.gada 28.septembrī skulptūra tiek novietota atpakaļ uz atjaunotās pamatnes. (“Vaduguns” Nr.76, 05.10.2021.)
2020.gada 26.septembrī piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta. Pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 9285. Iekļaušanas dokumenta Nr. 2.5-1-152. Piemineklis Latgales partizānu pulka karavīriem Balvos, Partizānu ielā – 4. (https://mantojums.lv/cultural-objects/9269)

Pieminekļa celšanas ideja sākās pirms 100 gadiem

“Daugavas Vēstnesis” (06.03.1925.) publicē: “Brāļu kapu komitejas Balvu nodaļa pagājušā gada 21. septembrī noturēja savu pirmo sēdi un nolēma... godāt Balvu apkārtnē kritušos partizānus, stādot kritušo varoņu birzi vai arī ceļot pieminekli.”
1924.gada 28.decembrī notikušajā bijušo Latgales partizānu pulka karavīru sapulcē tiek nolemts celt pieminekli. Līdzekļu vākšanai tiek ievēlēta komisija deviņu cilvēku sastāvā. Pieminekļa celšanu atbalstīja Abrenes apriņķa iedzīvotāji, ziedojot lielāko daļu naudas līdzekļu. Pieminekļa izveide ilga četrpadsmit gadus.
Pēc pieminekļa laukuma iesvētīšanas 1927.gada 5.jūnijā tiek organizēts gājiens ar ziediem un vainagiem uz Steķentavu, 3 km gājienā no Balvu centra, kur bija guldīti Atbrīvošanas karā kritušie partizāni.
“Latvijas Kareivis” (06.06.1928.) publicē: “Pēc tam Latgales partizānu pulka karavīru biedrības priekšnieks Greble nolasa aktu par pamatakmens likšanu, kuru paraksta atv. leitn. Greble, ģen. Berķis, pulkv. leitn. Skujiņš, L. p. p. biedrības Bolvu nodaļas priekšnieks rez. leitn. K.Lācis, Bolvu pilsētas galva Smurģis un Bolvu pagasta valdes priekšsēdētājs Boževnieks. Ģen. Berķis aktu iemūrē pamatakmenī, atzīmējot partizānu pulka nopelnus Latvijas atbrīvošanā un uzaicinot latgaliešus būt arvien nomodā par savu tēviju.”
Abrenes apriņķa iedzīvotāji, kuri ar zirgu dodas darīšanās uz Balviem, tiek aicināti atvest laukakmeņus no laukiem, kuros cīnījās Latgales partizānu pulka karavīri. Pamazām Balvos pieminekļa laukumā tiek savesti laukakmeņi. Akmeņkalis un spēkavīrs J.Pilmanis, dzirdot Balvu pilsētas vadības nemitīgo gaušanos par līdzekļu trūkumu, pats apsola un apņemas uzcelt pieminekļa pamatni. Viņš visu dara rūpīgi. Pirms mūrēšanas darbu uzsākšanas akmeņus vajadzīgajā lielumā sašķeļ un sakrauj kaudzēs.
Pieminekļa pamatni viņš uzcēla tajā vietā, kur 1919.gada 31.maijā bija uzstādījis ložmetēju un apšaudījis bēgošos sarkanarmijas karavīrus. Pamatnes celšanas beigu posmā viņam bija arī palīgi, diemžēl precīzāku ziņu nav. 1933.gada rudenī no skaldītajiem laukakmeņiem uzceltā piecus metrus augstā pieminekļa pamatne bija viņa veltījums tiem 200 kritušajiem zaļajiem partizāniem un Latgales partizānu pulka karavīriem, ar kuriem viņš kopā cīnījās pret iebrucējiem pašos Latvijas valsts pirmsākumos.
Publikācijas preses izdevumos vai ziņas arhīva materiālos par pieminekļa pamatnes uzcelšanu ne es, ne vēstures maģistre, daudzu vēsturisku grāmatu autore Irēna Šaicāne, neatradām.
“Brīvā Zeme” (14.01.1938.) publicē: “Izbūves projektu bija gatavojis pazīstamais tēlnieks Kārlis Jansons no Cēsīm. ...un tagad jau galvenā daļa “Sargājošais partizāns” – ap četrus metrus garais, ģipsī atlietais tēla modelis nosūtīts Somijas Valsts vara lietuvei tēla atliešanai bronzā.”
Tēlnieks K.Jansons pieminekļa Latgales partizānu pulka karavīriem skulptūrā atveidojis vispārinātu Latgales partizāna tēlu. Tas ir tērpts šinelī, bet kājās apautas pastalas, ar patronjostu ap vidu, bet kailu galvu. Turot šauteni labajā rokā, tas modri vēro Latvijas valsts austrumu robežu. “Sargājošais partizāns” ir kā simbols dzīvajiem cilvēkiem, kuri šobrīd aizsargā Latvijas valsts brīvību.
Bijušais Sitas mežniecības mežzinis Jānis Teibe man rakstīja: “Laukuma apstādījumus projektēju es, bet būves – būvtehniķis Koļesņikovs.”
Pirms “Sargājošā partizāna” skulptūras uzstādīšanas uz pieminekļa pamatnes pirmā pamatnes akmeņu rinda un apmalīte tika apbērtas ar zemi. Tādējādi tika izveidots paaugstinājums. 1938. gada 10. augustā Balvos tiek atvesta trīs tonnas smagā un 4m augstā “Sargājošā partizāna” skulptūra.
No J.Teibes vēstules: “Pieminekli atklāja 1938.gada 14.augustā – svētdienā. Pēc manas iniciatīvas šajā dienā atveda arī kādreizējo partizānu Jāni Pilmani, kurš Balvu apkārtnē bija visai populārs cilvēks, par kura spēku stāstīja, rakstīja avīzēs un kurš bija pelnījis, lai piedalītos šajās svinībās... Atklāšanas dienā Balvu pilsētas parkā notika brīvdabas teātra izrāde – Voldemāra Zonberga “Degošās sirdis”. Mani nosēdināja pie vienas ieejas pārdot biļetes. Pārdevu 208 biļetes par vienu latu gabalā. Ieejas bija vairākas. Atceros ģenerāļa J.Baloža teikto pieminekļa atklāšanas laikā: “Karavīri, partizāni un tauta bija viens. Visi vienu domu domāja, vienu darbu darīja.”
Tolaik rakstīja, ka tas ir viens no skaistākajiem pieminekļiem Latvijā, kas celts kā pateicība Atbrīvošanas karā kritušajiem. “Ekonomists” (01.08.1939.) raksta, ka Celtniecības izstādē, idejisko celtņu pieminekļu nodalījumā, izstādīts piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos.
1940.gada 17.jūnijā Padomju Savienība – Sarkanā armija – okupēja Latviju. Sākās apcietināšanas, represijas, īpašumu atsavināšana. 1941.gada aprīlī Padomju varas pārstāvji pieminekļa pamatni saspridzināja, bet partizāna skulptūru aizvilka uz milicijas nodaļas pagalmu. Daudzi laukakmeņi tika saspridzināti, sarkanajiem meklējot paslēptos dokumentus. Liela daļa akmeņu tomēr vēl tika saglābti. Tas redzams arī fotogrāfijā. G.Cakares atmiņas: “Pirms pieminekļa pamatnes celtniecības tēvs dokumentus par pulka karavīriem sabāzis pudelē un ieracis zemē zem pamatnes.” Šo gadījumu atcerējās vēl citi cilvēki. Kārlis Akmentiņš teica: “Ja tos sarakstus atradīs, tad būs beigas!” Bet neatrada, jo ieraka pats Pilmanis!
Vācu okupācijas laikā “Rēzeknes Ziņās” ( 09.06.1943.) tiek lūgti ziedojumi, lai varētu atjaunot pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos. 1943.gada 20.jūnijā Balvos divkārši svētki. “Daugavas Vēstnesis” (16.06.1943.) publicē: “Abrenes apriņķa otrie Dziesmu svētki apvienoti ar Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekļa atklāšanas svinībām un notiks 20.jūnijā Balvos. Svinību programma sekojoša: plkst. 16.00 atjaunotā pieminekļa atklāšana, kurā piedalīsies arī Daugavpils novada komisārs H.Riecken’s un latviešu pašpārvaldes pārstāvji. Pieminekļa iesvētīšanu izdarīs latviešu karavīru mācītājs A.Liepiņš; plkst. 17.30 – dziedātāju parādes gājiens; plkst. 18.30 – Dziesmu svētku koncerta sākums. Virsdiriģents Teodors Reiters.” Dziesmu svētkos piedalās pāri par 750 dziedātāju. Skanēja Lielvācijas himna un latviešu Tautas lūgšana, un kori dzied un dzied gandrīz divas stundas.
J.Teibe raksta: “Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Balvos 1944.gada 30.jūlijā atkal radās jauni partizāni, kas negribēja iet karot pret saviem tautas brāļiem Kurzemē. 1945.gada jūlijā manā Sitas mežniecībā mežsarga Kravaļa apgaitā nodevības dēļ daudzi jaunekļi krita kaujā pret sarkanajiem. Vēlāk tos salika zaļā “Stasa” pakājē apskatei ar nodomu, lai iedzīvotāji ziņotu, kas tie par puišiem. Tur bija arī mani mežstrādnieki: no Silaciema – Spičku dēls un Krima dēls, no Lāčugabaliem – Leišavnieka dēls.”
Gan J.Teibe, gan G.Cakare atcerējās, ka pieminekli otrreiz nogāza padomju varas pārstāvji 1945.gada rudenī, arī Irēna Šaicāne 2009.gadā izdotajā grāmatā “Balvi – pilsēta ezeru krastos” 232.lappusē raksta: “Kāds atmiņu stāstījums liecina, ka partizāna skulptūra nogāzta 1945.gada rudens pusē (tad jau izpildkomitejas priekšsēdētājs A.Kampernauss – I. Š.), laikam bija domāts to noslīcināt ezerā, jo skulptūra bijusi aizgādāta parkā, kur uzkalniņā nostāvējusi apmēram divus gadus, tad martā vai aprīlī, jo vietām bijis vēl sniegs, tika aizvilkta uz dzelzceļa staciju. Dobji skanējusi tuvākā apkārtne, partizāna skulptūra pat ieķērusies tilta margās. Balvu stacijā tā ar lielām pūlēm novietota uz mazas platformas, kāds strādnieks cieta negadījumā, nācās to vest uz slimnīcu. Gulbenes depo “Staņislavam” esot nogrieztas rokas, lai varētu virpot bronzas detaļas.”
“Vaduguns” (06.08.1988.) publicē Latvijas kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvistu Pētera Korsaka un Jura Dobeļa rakstu, kurā tiek atgādināts par pieminekļiem Balvos un Viļakā. Ir lūgums mutiski vai rakstiski sniegt ziņas par pieminekļiem, kas celti 1919. – 1920. gadā kritušajiem Latvijas valsts aizstāvjiem. Atsaucība bija liela, pat no ārzemēm rakstīja. Nostāsti par skulptūras “Sargājošais partizāns” tālāko likteni: noslīcināts Balvu ezerā, aprakts Celmenē, aizvests uz Abreni un tur nogremdēts purvā, aizvests un pārkausēts, aizvests uz Baltkrieviju un tur uzstādīts kā sarkanarmijas partizānu piemineklis, aizvests uz Bulgāriju un tur uzstādīts. Visi meklējumi pagājušā gadsimta 90.gados bija nesekmīgi.
“Balvu Lapā” (10.11.1993.) rakstīts, ka “skulptūra “Sargājošais partizāns” tika atlieta bronzā Ars Monumental darbnīcā Tallinā pēc tēlnieku Andreja Jansona (1937– 2006) un Ivo Folkmaņa veidotā ģipša modeļa. Pamatni cēla Pēteris Kravalis (1954 – 2016), akmens apstrādes akmeņkalis no Naudaskalna. Pamatnes priekšpusē, krusta daļā, izmantots no Karēlijas vests akmens, bet laukakmeņi pamatnei sameklēti Balvu apkārtnes laukos”. P.Kravalim palīdzēja Jānis Klucis un Ainārs Ivanovs. J.Kravalis 1993.gadā pieminekļa pamatni atjaunoja pēc 1938.gada fotogrāfijām, kurās divas akmeņu rindas nav saskatāmas fotogrāfijās, tāpēc atjaunotās pamatnes augstums ir 4,73 metri. Latvijas valsts ir nesen kā atjaunota. Izejmateriāli pamatnes celtniecībai grūti nopērkami. P.Kravalis atceras: “Tagad, pēdējās dienās, pie pamatnes strādā vairāki bijušie KUKa strādnieki. Javu maisām ar lāpstām un augšā stiepjam ar spainīšiem.” Gandrīz 30 gadu laikā pieminekļa pamatni bija bojājis laika zobs, tāpēc bija nepieciešama tās pārbūve. Pieminekļa renovācijas darbus 2021.gadā veica būvniecības uzņēmums SIA “5V”.
Lai mums ir vēlme pēc 100 gadiem iestādīt bērzu birzis Atbrīvošanas karā kritušo varoņu piemiņai!

Patriotisma gars netika salauzts

2021.gada 22.aprīlī Saeima nodeva izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai piecu deputātu iesniegtos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas noteiktu 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Viens no idejas autoriem Andris Kazinovskis atgādina, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos.

Andris Kazinovskis: “Gan padomju varas gados, kad to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, gan arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Latvijas nacionālo partizānu karā (1944.-1956.), kurā piedalījās ap 14 000 cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kur, kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā, jau 1944. gada vasaras nogalē sākās bruņotā pretošanās. Atzinība mūsu nacionālo partizānu varonīgajai cīņai nāca tik nepiedodami lēni un vēlu, ka tikai 2017. gada 3. maijā ar Viestura ordeni tika apbalvoti pirmie divi bruņotās nacionālās pretošanās dalībnieki no pāris desmitiem tad vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem.
Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu (mežabrāļu) cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālās pretošanās forma, kas ilga 12 gadus. Jāatzīmē, ka nacionālie partizāni nepārstāvēja ne vācu, ne padomju okupantu režīmus. Viņu mērķis bija atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Īpaši asa bruņota pretošanās notika bijušajā Abrenes apriņķa, vēlāk Viļakas apriņķa teritorijā Ziemeļlatgalē. Iespējams, tas saistīts ar Abrenes apriņķa daļas pievienošanu padomju Krievijai. Nepārprotami nozīmīgāka nacionālo partizānu kauja 1945.gada 2.-3.martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļi komandiera Pētera Supes vadībā izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, un, organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildus zaudējumiem.
Neatkarīgi no reliģiskās vai tautības piederības daudzi bijušās Latvijas brīvvalsts pilsoņi pēc padomju karaspēka Latvijas okupācijas izvērsa sīvu bruņotu pretošanos. Piemēram, Stompaku kaujā piedalījās krievu tautības puiši no Bubnu ciema Linavas pagastā. Šis pagasts, kā arī vēl pieci pagasti un Abrenes pilsēta tobrīd jau atradās padomju Krievijā. Ar laiku čekas pārspēks darīja savu. Tomēr patriotisma gars, ilgas pēc Latvijas valsts neatkarības mūsu tautai netika salauzts. Lai arī 1991.gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet tikai pēc 30 gadiem, 2021.gada 16.jūnijā, LR Saeima pieņēma likuma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 2.martu par Nacionālo partizānu bruņotas pretošanās atceres dienu.
Īpaši svarīgi ir pieminēt nacionālo partizānu pretošanās cīņas okupantu režīmam tieši šobrīd, kad notiek ukraiņu tautas cīņa par savas valsts neatkarību.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”