NeSalauztā sirdslīnija (09.02.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Vēža spīlēs”

Par vienu no biedējošākajām slimībām joprojām uzskatāms vēzis – ļauna slimība, kas ik gadu skar tūkstošiem cilvēku. Tiem, kuri iet cauri grūtajam vēža ārstēšanas procesam, ir svarīgi saglabāt savu darbu, attiecības un cilvēciskās vērtības, un darba devējam ir jāatbalsta savi darbinieki. Diemžēl pacienti atzīstas, ka dažkārt viņi slimību slēpj pat no tuviniekiem, kur nu vēl no darbabiedriem un kolēģiem. Vēzis ir viltīgs. Taču medicīna attīstās, kļūst arvien vairāk iespēju slimību ārstēt un uzvarēt. Lai arī ne visiem stāstiem ir laimīgas beigas, sabiedrībā mazinās bailes, tiek sniegts atbalsts un izpratne. Vēzis diemžēl eksistē, nedrīkstam izlikties, ka šīs slimības nav, tāpēc par to ir jārunā un jādomā.

Jāsaņem sevi rokās un jācīnās

Pieredzes stāsti mēdz būt dažādi. Lai arī vairāki laikraksta uzrunātie pacienti atteicās pastāstīt ko vairāk par savu slimības gaitu, bija arī atsaucība. Savu pieredzi cīņā ar onkoloģiju atklāja Medņevas pagasta Aizpurvē dzīvojošais pensionārs Jānis Zelčs. Par to zina arī viņa darbabiedri un paziņas. Jānim līdz šim ir veiksmīga pieredze.

Uz Rīgu viņš brauc ik pēc trim mēnešiem, lai pārbaudītu veselību. Un parasti atviegloti uzelpo, jo “tas tur” mierīgi guļ un klusē. Tas ir labi, var mierīgi dzīvot un iet ikdienas gaitās. Tā ir liela laime.
Jānis saka, ka viņa dzīvei pieticis pamatīga raibuma un tas attiecas arī uz veselību. Viņš neslēpj, ka savulaik dikti mīlējis alkoholu, taču pirms gadiem divpadsmit nolēmis tam pilnīgi atmest ar roku. Pēc kāda laika atklājies, ka nav lāgā ar sirds asinsvadiem. Laikam jau pie vainas bijis arī agrāko gadu ilgstošais dzeršanas plosts. Braucis ārstēties, dakteri darījuši, ko varējuši, ielikti divi stenti. Bet vēl pēc laika atklātībā nākusi cita nopietna kaite, – Jānim konstatēja vēzi. Sakreņķējies un pārdzīvojis bez gala, taču spējis saņemties un darījis, ko likuši ārsti. Regulāri braucis uz Rīgu, lai audzēju apstarotu. Tas viņam bijis tikpat kā doties uz darbu, mērojot 36 reizes garo ceļu no mājām līdz Latvijas galvaspilsētai. Viņš joprojām labi atceras šo laiku – tas bijis slimības gadā no 2.janvāra līdz 20.martam. Priecājies gan, ka visai ērta satiksme, jo autobuss kursē agri rītā, var izkāpt Juglā, un turpat netālu – sabiedriskais transports, ar kuru nokļūt Gaiļezerā. Dakteris viņu parasti pieņēmis pirmo, zinot, ka Jānis braucis no tālienes. Pēc pusdienām jau atkal atpakaļ uz mājām. Starošanu nevar salīdzināt ar ķīmijterapiju, to pacienti panes daudz labāk. “Taču novērošana man vajadzīga joprojām, jo skaitos onkoloģijas slimnieks, tabletes dzeru ik rītu. Citādi jau nebūtu ne vainas, bet tomēr kāda daļa dzīves jēgas man ir zudusi. Nav vairs, kā bija pirms tam,” nosaka Jānis.
Viņš priecājas, ka onkoloģiskā saslimšana viņam atklāta agrīni, paldies par vērību ģimenes ārstei Viļakā, paldies Rīgas dakterim, jo tas viss kopā, viņš tic, palīdzējis tik veiksmīgi ļauno slimību apklusināt. Jānis negrib atcerēties sākotnējo pārdzīvojumu un laiku, kad viņš braukājis uz Rīgu un staigājis pa ārstniecības kabinetiem. “Ja gribi dzīvot, sevi jāsaņem rokās un jācīnās, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs. Nevajag rīkoties, kā mans draugs. Viņš, uzzinājis par audzēju, nebrauca nekur un neārstējās, un nomira,” atklāja Jānis.

Smalka lieta, bet jokot taču drīkst

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks” nenogurstoši atkārto, ka dzīve turpinās arī PĒC vēža! Protams, tā ir kļuvusi savādāka, bieži vien radikāli atšķirīgāka, jo mainās vērtības, dzīves uztvere, mērķi un prioritātes. “Dzīvības koks” ir brīvprātīgie mentori, cilvēki, kuri lielākoties paši izgājuši cauri onkoloģijas labirintam un veltī savu laiku, lai sniegtu atbalstu tiem, kuriem tas dotajā brīdī ir ļoti vajadzīgs.
Liepājā ir izveidota un darbojas “Dzīvības koka” Liepājas nodaļa. Notiek sanāksmes, organizē atbalsta grupas nodarbības, īsteno projektus. Kā tieši izpaužas atbalsts un palīdzība onkoloģijas pacientiem, laikraksts “Vaduguns” jautāja nodaļas vadītājai Ilzei Vainovskai, kuras rokās vadība ir kopš 2015.gada.

Vai Jums pašai arī ir onkoloģijas pieredze?
– Esmu bijušais onko pacients un esmu tas veiksmīgais gadījums, kad tapu izārstēta. Tāpēc, lai apgāztu bieži piesaukto stereotipu, ka šādi slimnieki jau rīt nomirs, jābūt publicitātei un sarunām ar tiem, kuri ir izārstēti. Man tas bija pirms gadiem divdesmit. Pagājis ilgs laiks, protams, es to vairs neturu prātā. Taču zinu, ka cilvēki ir dažādi un atšķirīgi uzņem šo procesu. Vieni visu laiku mēdz kreņķēties un regulāri dodas sevi pārbaudīt, jautājot, vai tiešām viss ir kārtībā? Es pati nekreņķējos un īpaši nedomāju.
Pastāstiet, kāda ir Liepājas nodaļas būtība?
– Covid laiks pierādīja, ka daudz ko var darīt attālināti, un tad mums aktīvi darbojās mentoru kustība, izmantojot tālruni. Mentors ir cilvēks, kuram parasti arī pašam ir personīgā pieredze saskarsmē ar onkoloģiju. Tas nozīmē, ka viņš zina šo diagnozi un ārstēšanas procesu un turklāt prot vadīt sarunu ar citu līdzīgu pacientu, kurš varbūt ir tikai ārstniecības ceļa sākumā. Sarunā ir jāspēj sniegt otram atbalstu, pašam “nenogrimstot smaguma izjūtās”. Sarunai tāpēc jābūt mērķtiecīgai un iedarbīgai. Darbojoties reģionālajai nodaļai uz vietas, mums Liepājā galvenā priekšrocība tā, ka te uz vietas ir cilvēki, kuriem ir pietiekami resursu un gribas, lai veiktu šo atbalsta darbu. Teikšu, ka mums tas notiek viļņveidīgi. Ir brīži, kad patiešām sanāk vai vesela komanda, kuri grib iet un darīt. Tad atkal kaut kas atgadās un aktivitāšu kļūst daudz mazāk. Es pati uzrados vienā tādā brīdī un palēnām pārņēmu vadību. Reģionālās nodaļas darbība atvieglo dzīvi onko pacientiem. Mēs izdarām darbu, lai bez gaidīšanas un dokumentu kārtošanas cilvēks var ātrāk saņemt krūts protēzi, piegādājam arī parūkas. Pacienti, protams, ir dažādi un visiem nekad nevar būt vienāda pieeja. Kādam patīk un labāk palīdz izrunāšanās pa telefonu, citam vajag tikai klātienes tikšanos un sarunu aci pret aci, lai kārtīgi izkratītu sirdi. Mūsu nodaļā ir ne vairāk par divdesmit cilvēkiem, kuri gatavi darboties un sniegt savu palīdzību, savukārt tos, kuriem vajag šo palīdzību, mēs strikti neuzskaitām, jo viņi visu laiku mainās. Kāds atnāk reizi, cits nāk atkārtoti.
Kādi ir Jūsu vērojumi – pacienti vēlas atklāties un runāt par savu slimību?
– Ne visi tam ir noskaņojušies. Bet jau tas vien, ka viņi atnāk uz nodaļu, ir solis savā labā. Taču atbalsts un sarunas ir vajadzīgas ne tikai onkoloģijas pacientiem, svarīgas tās ir arī viņu tuviniekiem. Onkoloģija taču skar ģimeni, radiniekus, attiecas arī uz darba kolēģiem. Bieži ir tā, ka apkārtējie zina, kas noticis ar kolēģi vai savu tuvinieku, un saprot, ka vajadzētu ar slimnieku kaut kā īpašāk runāt, bet viņi to nemāk darīt un beigās par šo tēmu nerunā vispār. Un pacients sajūtas vientuļš un atstumts. Dažreiz kādam ir arī bailes no slimības kā tādas. Bet vēzis taču nav lipīgs, ar to no otra nevar inficēties. Atzīstos, ka veidot saskarsmi ar onko pacientiem nav viegli. Bet vislabāk šo atbalstu var sniegt līdzīgas diagnozes cilvēki, jo viņi izprot, kas notiek otra galvā, kādas izjūtas skar.
Agrāk ārsti šo diagnozi slimnieka klātbūtnē skaļi neteica. Tagad ir citāda nostādne. Tas ir pareizi?
– Pati iestājos par to, lai ir atklātība un patiesa informācija. Jo vairāk būs patiesības un godīguma, jo, manuprāt, tikai labāk. Ja kaut ko nepasaka līdz galam, paliek neskaidrība un aizdomas, rodas arī nesaprašanās. Ir taču teiciens: ka tik būtu purvs, velni paši radīsies! Ja salīdzina laiku, tad, iespējams, agrāk arī ārsti nebija tik izglītoti psiholoģiskās niansēs, un viņiem bija vieglāk neko neteikt, lai nebūtu pacientam kaut kas vairāk jāpaskaidro. Tagad attieksme pret pacientu ir mainījusies, un arī likuma normatīvi uzliek pienākumu izstāstīt diagnozi un saprotami paskaidrot ārstēšanu.
Vai par savu diagnozi onko pacientam būtu jāatklāj arī darbā kolēģiem? Kāda pētījuma rezultāti Latvijā rāda, ka katrs trešais smagi slimais darbinieks baidās par nopietnu saslimšanu teikt darba devējam un 35% par savu nopietno saslimšanu neinformē. Ko Jūs teiktu?
– Tas laikam būtu jāsaprot katram pašam. Veselība ir katra personīga lieta. Teikt vai nē, – paša ziņā. Taču informācija var izplatīties tik un tā. Man pašai, piemēram, uz darbavietu atnāca vēstule ar onkoloģijas slimnīcas zīmogu. Kolēģiem uzreiz skaidrs, kur esmu bijusi un ko ārstējusi. Tagad laikam tas notiek elektroniski un informācija neskrien visur pa priekšu. Var jau būt, ka kāds kolēģis, uzzinot par saslimšanu, sāk skatīsies kā uz mirēju.
Kādas Jums pašai bija pirmās izjūtas, uzzinot diagnozi?
– Pēc dabas esmu racionāls cilvēks. Mana attieksme bija daudz konkrētāka un lietišķāka, nekā pats dakteris centās ar mani runāt. Pati iestājos par radikālu operāciju, jo vēzi atklāja visā konkrētajā sievišķīgajā orgānā. Dakteris centās vēl plānot, kā un ko ņems laukā, varbūt ne visu orgānu. Man tad bija 32 gadi. Es teicu, ka man divi dēli ir un lai operācija ir radikāla. Uzskatīju, – kāda nākotne būs, tā arī dzīvošu! Man ķirurģija patīk.
Vai Jums pašai tagad ir jel kāda atbilde, kāpēc onkoloģija iet plašumā un šīs saslimšanas skar tik daudzus?
– Es tikai varētu teikt un atgādināt, ka cilvēkiem nevajadzētu palaisties, skrienot savos darbos, vai sievietēm, dzīvojot pa māju un audzinot mazus bērnus, bet pievērst uzmanību sev pašiem, savai veselībai. Vajag iet un pārbaudīties, kaut vai izmantojot aicinājuma vēstules, un ierasties uz skrīningiem. Kāpēc rodas onkoloģija? Nez vai kādam būs pilnīgi īstena atbilde uz šo jautājumu. Šodienas modernajam cilvēkam ir jāsaprot, ka ne visu ir iespējams kontrolēt. Jo vairāk gadās dažādu kreņķu, jo vairāk jāatrod arī līdzsvars tiem. Atceros kāda ārsta teiktos vārdus, ka faktiski mēs katrs aizdzīvosimies līdz savam vēzim, ja tikai pietiekami ilgi dzīvosim. Vēzis sākas ar nepareizu šūnu dalīšanos. Vajag vairāk kustēties, padomāt, ko ēdam. Un nevajag dzīvot ar apsēstību un nemitīgi par kaut ko kreņķēties. Ja kādam šķiet, ka lielākā nelaime ir saslimt ar vēzi, tad acīmredzot viņš par to bija domājis jau iepriekš un dzīvojis ar šādu stereotipu. Bet dzīve taču nebeidzas!

Labā ziņa – ievērības cienīgi uzlabojumi

Viņa ir mentore un “Dzīvības koka” biedre, bez tam arī topošā geštaltterapeite. Aktīviste, kura aicina onko pacientus uz klātienes sarunām par emocionāliem problēmjautājumiem. Santas Latkovskas pieredze.

Kā Jūs iepazināties ar “Dzīvības koku”?
– Mana pirmā tikšanās notika laikā, kad pašai diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu. Tad arī uzzināju par konkrēto nevalstisko organizāciju un dažāda veida atbalstu šādiem pacientiem. Mana ārstēšanās terapija sakrita ar Covid pandēmiju, nācās ievērot ierobežojumus, un tajā laikā saņemt atbalstu īsti nevarēja. Vēlāk uzzināju par valsts programmu, ko pēc fiziski terapeitiskās programmas var izmantot jebkurš vēža slimnieks. Arī pati to izmantoju. Šī terapija raksturojas ar daudzveidīgu pieeju, atkarībā no konkrētā vēža pacienta ārstnieciskās gaitas. Līdz ar to šī ārstēšanās ir gara un darbietilpīga.
Kā uzņēmāt ziņu par diagnozi?
– Terapija man bija veiksmīga, taču slimības diagnoze, protams, šokēja. Tās laikā meklēju un lasīju ļoti daudzveidīgu informāciju par vēzi un tā ārstēšanu. Labā ziņa, ko vēlos tagad uzsvērt, ka onko slimniekiem nevajadzētu vairs dzīvot ar apziņu, ka slimība noteikti nogalinās un mirsi. Tas ir novecojis priekšstats, radies pirms gadiem 30 vai 40, kad vēža ārstēšanai bija maz un visai sarežģīti terapiju veidi. Atcerēsimies kaut vai antibiotiku laikmetu, kad pazina un izmantoja galvenokārt tikai penicilīnu, bet tagad farmakoloģija ir gājusi plašumā un antibiotiku klāsts vairojies atbilstoši slimībām. Onkoloģijas terapija, protams, nav sasniegusi savu labāko pilotāžu, taču ir ievērības cienīgi uzlabojumi. Galvenais mērķis, protams, ir atrast un padarīt ārstniecības laikā iespējami mazāku kaitējumu cilvēka organismam. Pati esmu sapratusi un uzskatu, ka tā drīzāk ir hroniska saslimšana un no tās nevajag baidīties. Jā, ļoti smaga saslimšana, bet līdzīgi ir arī ar hepatītiem vai arī sirds kaitēm.
Kāpēc iesaistījāties mentoru kustībā?
– Jau pirms saslimšanas biju iesākusi geštaltterapijas studijas, ko turpinu. Bet mentori ir vajadzīgi, lai sniegtu savstarpēju atbalstu viens otram. Ne visiem mentoriem pašiem ir diagnosticēta kāda onko saslimšana, taču vairāk vai mazāk viņi ar to ir saskārušies caur saviem radiniekiem vai kādu tuvu cilvēku ģimenes lokā. Mentoru palīdzību var raksturo kā sociāli emocionālu atbalstu, pie viena skaidrojot un sniedzot svarīgu informāciju. Informācija ir ļoti noderīga laikā, kad pacienti pirmo reizi uzzina diagnozi. Tas ir smags brīdis, cilvēkam iestājas stress, pārņem bailes vai pilnīgs apjukums, un tad vajag līdzās kādu, kurš atbalsta un saprot tālākās rīcības gaitu. Pacienti ir dažādi, un atšķirīgas arī viņu emocijas. Kādam ir vajadzīgas sarunas, lai savu slimību it kā norunātu nost, cits grib zināt, kā līdzīgā situācijā ir rīkojies mentors, ja viņam bijusi saslimšana. Zinot onkoloģisko saslimšanu statisku Latvijā, secinu gan, ka tikai neliela daļa šādu slimnieku meklē mentoru palīdzību. Man pašai tagad nav grūti runāt par šo tēmu, taču, kad uzzināju diagnozi, manī arī iestājās trauksme un bailes. Domāju, vai dzīvošu, kāda izskatīšos bez matiem.
Onkoloģija izmaina arī pacientu dzīves uztveri un to, kas notiek sabiedrībā?
– Jā, ļoti izmaina cilvēka dzīves uztveri un attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrībā vispār notiekošajiem procesiem. Tās ir ļoti lielas izmaiņas. Arī pati pieļauju domu, ka slimība var atgriezties. Vēzis pilnībā taču nav izpētīts, nav smalki definēti tā cēloņi. Skaidrs, ka tas ir cēloņu komplekss ar daudziem faktoriem. Bailes nekur īsti jau nepazūd. Tāpēc visiem, kurus ir skārusi onko saslimšana, ieteiktu sameklēt un izmantot jebkāda veida psihoemocionālo atbalstu. Tas varētu būt mentors, psihologs vai kas cits. Svarīgi, lai cilvēks nepaliek viens. Ģimenes locekļu tuvums un palīdzība, protams, ir ļoti svarīgi, bet viņi nespēs būt profesionāļi, nespēs sniegt redzējumu no malas, jo cilvēka iekšēji emocionālā pasaule un jutīgums ir ļoti sarežģīta lieta.
Vai ārsti onkoloģijas jomā, Jūsuprāt, dara iespējamo un ir pietiekami atsaucīgi šiem pacientiem? Ir taču dzirdēti arī sliktas pieredzes stāsti.
– Jā, es arī esmu dzirdējusi šādus stāstus ar nepatīkamām epizodēm. Laikam jāsaka, – cik cilvēku, tik arī dažādas pieredzes. Man pašai bija ļoti laba pieredze. Protams, ārstējošais ārsts onkologs vai radiologs nav psihologi. Ir daudz dažādu faktoru, kas ietekmē attieksmi, ieskaitot kaut vai neseno Covid pandēmijas laiku. Ja ārsts pats ir noslogots, kuram ir daudz pacientu, viņš būs noguris un iztukšots un nevarēs visiem pacientiem veltīt pietiekami daudz laika. Pasaulē tagad piedāvā praksi ar komplekso ārstēšanu, kur katrs speciālists dara savu profesionālā darba daļu. Latvijā ir raksturīga tendence, ka mēs paši ārstu noliekam it kā uz “augsta pjedestāla” un baidāmies viņam jautāt vai kaut ko pārprasīt. Var gribēt īpašu uzmanību, un tas ir pareizi, jo onko slimnieki ir īpašā situācijā. Tāpēc ir labi, ka Gaiļezerā ir “Dzīvības koka” kabinets un ārsti sadarbojas ar to. Tikai viss varētu notikt vēl aktīvāk.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”