Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (12.01.2024.)

“Ir zemu jākāpj, lai var augstu redzēt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Nebaidās peldēt pret straumi un dara

“Vieni runā, citi dara. Mēs darām. Mums ir milzīgs ogrēniešu atbalsts, kuri redz un novērtē ieguldīto darbu. Es esmu savas dzimtās vietas patriots, un mans patriotisms vērsts uz to, ka es neesmu ‘pret’. Neesmu pret krieviem, neesmu pret kaut ko. Es esmu ‘par’ kaut ko. Es esmu par Ukrainu, kurai cenšamies palīdzēt maksimāli daudz, esmu par saviem novada iedzīvotājiem, kuriem mēģinām radīt pievilcīgus apstākļus, lai viņi paliktu un dzīvotu šeit. Lai arī reizēm nākas iet pret straumi, mēs vienalga darām,” teic Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis.

Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas 2021.gadā Ogres novads atgriezies vecā Ogres rajona robežās, apvienojot Ogres, Ikšķiles, Lielvārdes un Ķeguma novadu pašvaldības. Tas bija pareizs lēmums?
– Pareizs, bet noildzināts. Laikā, kad pastāvējām kā Ogres rajons, jau bija izveidota infrastruktūra, sakārtots ceļu tīkls, darbojās izglītības, kultūras un citas pārvaldes. Mehānisms strādāja. 2009.gadā to visu nojaucām un šobrīd atkal esam nonākuši turpat. Ja sākotnēji nebūtu radījuši mazās ķeizarvalstiņas, bet uzreiz veidojuši spēcīgu, ekonomiski pastāvīgu novadu rajona robežās, mēs nezaudētu laiku.
Tagad varat lepoties ar lielākā Latvijas novada statusu, kurā pēc jaunākajiem datiem dzīvesvietu deklarējuši teju 62 tūkstoši iedzīvotāju. Tas, ka esat lielākie, jums dod priekšrocības?
– Nē, priekšrocības nedod, bet lielāku atbildību gan. Es nesūdzos par savu novadu, bet man žēl par to Latvijas bildi kopumā, kad mēs nedomājam tālredzīgi. Daudzreiz esmu dzirdējis jautājumu, – kāpēc mēs atpaliekam? Latvija atpaliek savas domāšanas dēļ – mēs neredzam soļus uz priekšu.
Ogres pilsētā un novadā ilgus gadus bijis pozitīvs iedzīvotāju mehāniskais pieaugums jeb migrācija. Tātad tas ir novads, kurā cilvēki grib dzīvot…
– Pēdējos gados iedzīvotāju mehāniskais pieaugums radies Ukrainas notikumu kontekstā. Ogres novada pašvaldība aktīvi darbojas un palīdz kara skartajai valstij – pats esmu vedis un bijušajos bērnudārzos, pansionātos izmitinājis ukraiņu karavīru ģimenes, lai ukraiņi varētu karot un cīnīties. Lai viņiem nav jādomā, kas notiek ar viņu tuviniekiem. Katru otro mēnesi braucam uz Ukrainu un vedam pa sešām automašīnām, kuras sagādājam ar uzņēmēju atbalstu. Ja kāds vēlas piedalīties, esam gatavi aizvest automašīnas līdz frontei, kur tās nododam un braucam atpakaļ. Mēs to darām regulāri. Bet kopumā pozitīvo pieaugumu panākam ar centieniem Ogres novadu veidot saviem iedzīvotājiem. Mēs domājam tālredzīgi un strādājam pie objektiem, kas veltīti attīstībai.
Kādi tie ir?
– Pēdējie jaunākie objekti ir Ogres bibliotēka un valsts ģimnāzija. Esam uzbūvējuši šobrīd Latvijā jaunāko skolu ar manēžu, četrām sporta zālēm, brīnišķīgām mācību klasēm un mūsdienīgu aprīkojumu. Mums pirmo reizi nebija jāmeklē pedagogi, jo viņi stāvēja rindā un varējām izvēlēties. Bērni grib mācīties un skolotāji grib mācīt. Mēs vairs nezaudējam daudzus skolēnus, kuri iepriekš brauca iegūt izglītību uz Rīgu. Jā, kāds varbūt teiks, ka jaunas skolas nevajag būvēt, bet mēs arī konkurējam savā starpā, starp novadiem. Svarīgākais ir tas, ka šeit piedāvājam labas kvalitātes pakalpojumu un skolēni Ogres Valsts ģimnāzijā iegūs labu izglītību. Tas ir garants tam, ka tad ģimene paliks un dzīvos šeit, jo viņi te redz savu nākotni. Vēl priecājamies par bērniem, kuri savu brīvo laiku cenšas pēc iespējas vairāk pavadīt mūsu jaunajā bibliotēkā. Šie abi objekti projektēti un pārdomāti četrus gadus. Esmu pārliecināts, – ja domājam ilgtermiņā, tas vainagojas ar rezultātu un novada iedzīvotāji ir apmierināti.
Līdz ar jaunās, viedās bibliotēkas atvēršanu Ogrē tās apmeklētāju skaits esot pat trīskāršojies…
– Tā tiešām ir. Manuprāt, pats galvenais ir saprast iedzīvotāju vajadzības. Mums katram ir savas prioritātes, kas ar laiku mainās. Jaunajā bibliotēkā nodalījām bērnu un pusaudžu lasītavas, un tas nesa augļus, jo tagad ir pieplūdums abās. Esam padomājuši arī par māmiņām ar maziem bērniem – ir pārtinamie galdi, istaba, kurā mazākie apmeklētāji var paspēlēties vai parāpot. Tajā pašā brīdī otrs bērniņš var palasīt grāmatu vai pakāpelēt pa klinšu sienu, kas arī ir jaunums mūsu bibliotēkā. Piemēram, pusaudži atzinīgi novērtējuši iespēju sēdēt uz palodzes un lasīt, par ko mūsu laikos skolā varēja dabūt pa pakausi. Veidojot šādus pakalpojumus un radot modernu vidi, mēs panākam to, ka cilvēki vēlas palikt un dzīvot šeit, Ogres novadā. Pasaules tendences ir tik dažādas. Viens cilvēks grib komunicēt, otram tas vispār nav vajadzīgs – viņš atnāk, paņem savu grāmatu ieskenē un aiziet. Bet ir jāpadomā par visiem. Bibliotēkā izveidota arī atsevišķa telpa, kurā var norunāt tikšanos, piemēram, ar arhitektu, kurš projektē jūsu māju, un izrunāt visas nianses. Vai arī kāds mazs uzņēmējs, kuram nav sava ofisa, vēlas noorganizēt sapulci. Bibliotēkas lasītāji šo iespēju var izmantot bez maksas, iepriekš rezervējot konkrētu laiku. Tā ir mūsdienīga vide, kurā cilvēks jūt, ka par viņu domā.
Tūkstošiem cilvēku Ziemassvētku laikā dodas skatīt skaistumu nevis uz Rīgu, bet tieši pie jums. Vācu žurnāls “Der Spiegel” Ziemassvētku rotājumus un pilsētu ierindojis starp visskaistāk izrotātajām pilsētām pasaulē. Kā radās šī ideja?
– Katrai pilsētai ir vajadzīga sava atpazīstamības zīme. Piemēram, Liepājai tā ir mūzikas festivāls “Liepājas Dzintars”, kuru apmeklē ļoti daudz cilvēku un šajā pilsētā atstāj savu naudu. Mēs ļoti labi zinām, – kur ir ekonomiski aktīvi cilvēki, tur ir arī finanšu resursi, bet, lai bizness dzīvotu, ir vajadzīga naudas aprite. Latviešiem ir tāds teiciens: zem guloša akmens ūdens netek. Es daudz esmu ceļojis pa pasauli, pabijis vismaz 120 valstīs un daudz redzējis. Man patika Nirnbergas piemērs, kad viņi izveidoja savu Ziemassvētku gadatirgu, ko veiksmīgi akcentēja. Sapratu, ka arī mēs varam tādi kļūt, jo tam ir ļoti labvēlīgi apstākļi – pilsēta ir ļoti kompakta, Ogrē ir gājēju iela, un mēs varam radīt atmosfēru, jo pats galvenais ir radīt sajūtas. Un, pastaigājoties pa gājēju ielu Ogrē, cilvēki šīs emocijas iegūst. Ziemassvētki ir reliģiozi svētki, un mēs nekautrējamies no Jēzus dzimšanas un silītes, nekautrējamies parādīt to, kas ir. Laiks pirms Ziemassvētkiem ir tumšais laiks, un tajā vēlamies ienest gaismu un siltumu. Tas arī ir mūsu veiksmes stāsts.
Savukārt žurnāla “Forbes” reitingā Ogre ieņem 13.vietu kā pievilcīgā pilsēta biznesam. Par to liecina arī fakts, ka biznesa inkubatorā ir augstākais atbalstīto uzņēmumu skaits. Kur slēpjas veiksmes atslēga?
– Daļēji tas saistīts arī ar Rīgas tuvumu, bet, protams, situācijas ir dažādas. Ogres novadā ir 16 pagasti, bet būtiski ir tas, ka mēs neslēdzam skolas, strādājam, lai katrā no tiem būtu izglītības iestāde un bērnudārza pakalpojums. Pat ja skolas uzturēšana ir nerentabla. Mēs pret to izturamies ļoti atbildīgi, jo katru no šīm skolām būvējuši cilvēki. Kāds ziedojis savu darbu, kāds sevi pašu, lai šī skola būtu. Jā, daudzu no viņiem vairs nav, jo izglītības iestāde uzcelta pirms 100, 140 gadiem, bet mēs vienalga izjūtam atbildību viņu priekšā. Šī skola nonākusi mūsu rokās, un tas ir cilvēku ziedojums, par ko jārūpējas. Otrkārt, ir jāsaprot – ja skolas pagastā nebūs, jauna ģimene nekad vairs neatnāks uz dzīvi tur, un agri vai vēlu šī vieta izmirs. Pieredze liecina, ka Ogres novadā pagastos, kuros 50., 60.gados skolas likvidēja, apdzīvoto vietu vairs kartē nav. Tas ir būtiski. Tas ir nacionālais patriotisms, kad tu esi daļiņa no kaut kā vesela. Šis pagasts ir daļa no Ogres novada, un Ogres novads ir daļa no Latvijas. Un nevar tas veselais eksistēt bez šīs daļiņas, tāpēc svarīgi par to rūpēties, lai tā plauktu un zeltu. Jā, šīs skolas ir nerentablas, jā, laukos skolēni izmaksā daudz dārgāk nekā lielajās pilsētas skolās. Bet mēs par to stāvam un cīnāmies, jo tā ir investīcija nākotnē. Strādājam pie tā, lai atsauktu atpakaļ cilvēkus, kuri aizbraukuši, jo mums pietrūkst darba roku. Mums izdodas, jo Ogres novads ir 1.vietā pēc atgriezušos cilvēku skaita.
Ko jūs viņiem piesolāt?
– Mēs dodam tādu dzīves līmeni, kāds ir Rietumos. Ja varam iedot labāku skolu un bibliotēku, nekā viņiem ir Rietumos, protams, tas rada interesi un piesaista. Ogre ir ļoti kompakta, šeit bērns uz jebkuru skolu var nonākt pa drošu vidi, salīdzinoši ļoti ātri un pats – bez vecāku palīdzības. Savukārt tiem, kuri dzīvo Rīgā, tas izdarāms daudz grūtāk, tur jau vajadzīga loģistika. Arī daudzi rīdzinieki ir pārcēlušies uz Ogri, jo viņiem dzīve pie mums šķiet simpātiskāka. Veiksmes atslēga ir kvalitāte.
Atbraucot uz Ogri un redzot jūsu modernās ēkas, rodas jautājums, – kādēļ vienā mazā valstī cilvēki tik dažādi dzīvo? Ļoti daudzas pašvaldības varētu tikai sapņot par to, kas ir jums.
– Tas ir domāšanas veids. Pirms bibliotēkas uzcelšanas pabijām bibliotēkās Itālijā un Francijā, guvām pieredzi un sapratni par to, ko gribam. Mēs bieži vien baidāmies peldēt pret straumi. Problēma ir tā, ka cilvēki ievēl deputātus un viņi tajos četros gados īstermiņā mēģina kaut ko izdarīt. Ja mums četru gadu laikā tapis projekts, tas nozīmē, ka to realizēs nākamo četru gadu laikā. Kļūda ir tā, ka bieži vien politikā negrib pieļaut pēctecību. Ja tās nav, tad arī šāds iznākums. Latviešiem grūti koncentrēties kopējam mērķim, mums vieglāk kādam aizrādīt. Lai realizētu savas idejas, mūsu pašvaldība aktīvi sadarbojas ar universitātēm, jo studenti uz lietām skatās citādāk nekā mēs. Daudzi no mums uzauguši padomju laikā, līdz ar to esam iemantojuši ierobežotu uztveri un to, kā redzam lietas. Savukārt jaunieši ir brīvāki un bez materiālās piesaistes. Viņi mētā idejas un nedomā par to, cik tas izmaksās. Mēs nospriežam, – tas izmaksās dārgi, to nevaram atļauties. Ieliekam sevi rāmī, kura jauniešiem nav. Uz katru projektu ejam ļoti lēnām, jo svarīgi apdomāt katru lietu, niansi. Bet, kad nonākam līdz galarezultātam, tas priecē.
Kā daudzām citām pašvaldībām, droši vien arī jums ir problēmas, kas prasa risinājumu. Kas ir tās, kas šobrīd sagādā vislielākās galvassāpes?
– Valdības kurss. Mēs bieži vien mētājamies, un tas nav labi. Ar bažām skatāmies uz izglītības reformu, jo tā tiešā veidā var ietekmēt budžetu. Manuprāt, ir nepareizi noteikt konkrētu bērnu skaitu klasē. Piemēram, arī Šveicē daudzās klasēs mācās 2-3 skolēni, bet skolas pastāv. Ja bērnu no mazām dienām ved projām no dzimtās vietas, tu ierādi ceļu, ka viņam jābrauc projām no turienes. Ja bērns pamatizglītību gūs savā pagastā, viņa pirmā mīlestība būs tur, pirmās atziņas par kaut ko – viņš atgriezīsies. Ja viss labais, kas ar viņu būs noticis, notiks kaut kur citur, tad viņš arī dzīvos tur. Latviskā identitāte slēpjas mūsu pagastos un lauku cilvēkos. Tie ir divi dažādi priekšstati par cilvēkiem, kuri dzīvo pagastos, un tiem, kuru mājas ir pilsētā. Daudzdzīvokļu mājā bieži vien viens otru nepazīst un nezina, kā kuru sauc, savukārt laukos pat zina vārdu kaimiņu sunim. Piederība ar dzimto vietu ir ļoti svarīga, jo, ja šo piederību noņemam, tad noņemam arī saknes ar to vietu, no kurienes cilvēks nāk. Tikai tad, kad mēs saglabāsim šo piederību dzimtajai vietai, cilvēks varēs izaugt kā pilnvērtīgs ozols vai liepa un īstens Latvijas patriots. Protams, Ogre ir valsts pilsēta, bet pagastos ir cita dzīve. Mums lauku cilvēkiem jānodrošina vajadzīgais pakalpojumu klāsts. Visos pagastos esam atstājuši pagastu pārvaldes, savukārt tajos, kuros tās bija likvidētas, atjaunojuši. Pagastu pārvaldēm jābūt, jo cilvēkam vajadzīgs kontakts ar varu. Apvienojot pārvaldes, attālinās vara no iedzīvotāja, un tas nav pareizi. VARAM ministrija uzskata, ka katrā pagastā nav vajadzīgas pārvaldes, taču mēs domājam savādāk, un arī šajā gadījumā mazliet peldam pret straumi. Jā, apvienojot pagastus, nedaudz ieekonomēsim, bet, pats galvenais, mēs pazaudēsim kontaktu ar cilvēku. Reformai mērķis bija, lai kļūtu tuvāk iedzīvotājam, bet rezultātā sanāk otrādi. Un, ja tu to redzi, tad tas nav pareizais ceļš.
Sarunas laikā bieži pieminat peldēšanu pret straumi…
– Jā, nereti man nākas iet pret straumi, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Es nodarbojos ar cīņām, esmu militārās tuvcīņas speciālists. Visu laiku esmu mēģinājis nonākt līdz zināmam līmenim, trenējies un trenējis citus gandrīz katrā kontinentā. Es arī nebaidos no valdības – atļaujos kādreiz izteikties, jo uzskatu, ka mans patriotisms slēpjas ne vien tajā, ka mīlu savu valsti, bet arī tajā, ka turos pretī nejēdzībām. Diemžēl daudzi no tiem, kas sēž Saeimā, sen pazaudējuši kontaktu ar zemi un savu tautu. Pēdējā laikā valstī pieņemti dažādi populistiski lēmumi, kas labumu noteikti nedos. Cilvēki no Rīgas brauc projām, viņi negrib tur dzīvot, jo pilsēta kļuvusi bezpersoniska. Visur darbojas dabas likumi – izdzīvos tas, kas cīnīsies. Bet bez cīņas nav uzvaras.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji Jūs zina ne vien kā novada domes priekšsēdētāju, bet arī kā profesionālu militārās tuvcīņas pasniedzēju. Vai rakstura īpašības, kas vajadzīgas sportā, noder arī politikā?
– Jā, palīdz turēt sitienu (smejas). Pēdējā laikā daudziem liberāļiem esam kļuvuši par mērķi, un tas nozīmē tikai to, ka esam uz pareizā ceļa. Ja liberālisti mani uzslavētu un teiktu, – Helman, baigi labi, likvidēji to un šito pagastu, skolu, tu izpildi visu, ko sakām. Tas nozīmētu tikai to, ka neesmu uz pareizā ceļa. Ja politiskie konkurenti un ideoloģiskie pretinieki cīnās pret tevi un tevi izvēlas par galveno mērķi ne tikai reģionā, bet visā valstī, tas nozīmē, ka visu dari pareizi. Tas ir galvenais rādītājs. Daudzi no viņiem runā par to, ko mēs jau sen esam izdarījuši. Un tā ir tā starpība. Laukos viegli izsekot padarītajam vai nepadarītajam, jo darbi runā paši par sevi. Un, ja es ienāku skolā, kur man nāk pretī smaidīgs pedagogs un smaidīgs skolēns, tas nozīmē tikai vienu – investīcijas (33 miljoni, kas ieguldīti skolā) bijušas pareizas. Ja mēs bērniem neiedosim izglītību, nekā nebūs. Viņiem varam atstāt naudu, mājas, kaut kādu bagātību, bet tas viss ātri vien tiks palaists uz ūtrupi, jo nebūs izglītības un sapratnes, kā ar to visu rīkoties. Vienīgais, ko mēs varam iedot, tā ir izglītība. Un tas ir pareizais ceļš.

Galvenais uzdevums – lai prieks vairo prieku

Tūkstošiem cilvēku, kas vēlas sajust brīnumainu gaisotni un sirdī noķert maģisku sajūtu, gada izskaņā dodas ciemos uz Ogri, kas gaida ar pavisam jauniem Ziemassvētku rotājumiem un nebijušām gaismas instalācijām. Ne velti Ogre tiek novērtēta kā viena no visskaistākajām un mirdzošākajām Latvijas pilsētām šajā svētku gaidīšanas laikā, kas gan maziem, gan lieliem atnes svētku prieku un liek noticēt brīnumiem! Galvenais šī prieka radītājs ir Ogres novada būvvaldes pilsētvides mākslinieciskais vadītājs Dāvids Zaķis ar savu radošo komandu, kurš tur roku uz pulsa un ir pārliecināts, – svētkiem būt!

Uzsvars uz latviskumu
Vieni no redzamākajiem un pamanāmākajiem Dāvida un viņa radošās komandas darba augļiem ir oriģinālie un mūsdienīgie Ziemassvētku rotājumi Ogrē un novadā. Tūkstošiem cilvēku no tuvākām un tālākām Latvijas pilsētām un ārvalstīm Ziemassvētku laikā pēc skaistām emocijām dodas nekur citur, kā uz Ogri. Un visi kā viens atzīst, ka tieši te vairāk nekā jebkur citur redzams un jūtams īpašais latviskais piesitiens. Pilsētvides mākslinieciskais vadītājs neslēpj, – viss sākas ar idejām, kuru radošajai komandai nudien netrūkst: “To ir vairāk nekā pat šobrīd iespējams realizēt. Un tas ir labi, ka ir daudz ideju. Jāatceras, ka mūsdienu pilsētvide ir prasīga, tādēļ noformējuma dizainam jābūt augstvērtīgam.”
Domājot par Ziemassvētku noformējumu, viņa un radošās komandas virsuzdevums ir patriotisms un latviskās dzīvesziņas popularizēšana. “Ogres centrālā egle šogad izdaiļota ar latvju zīmēm, Liepu alejā gaismu uzsvars likts uz liepu lapu fragmentiem. Katrā novada pilsētā cenšamies uzsvērt un parādīt tās identitāti un, protams, veicināt patriotiskās noskaņas. Šogad ir daudz jauninājumu, un man patīk visi gaismas objekti, bet favorīts tomēr ir Lielvārdes jostas fragments pie Lielvārdes parka, kas veidots kā 3D tunelis. Te ļoti labi redzama mūsu latvju vienkāršība, rezultāts izdevies patiešām lielisks. Būtībā katrs pilsētvides noformējums ir kā izziņa un reizē arī kā atgādinājums par mūsu piederību Latvijai, un iedvesma ar to lepoties,” uzskata Dāvids Zaķis.

Rezultāts, kas priecē acis un sirdis
Dāvids un viņa radošā komanda ik gadu izanalizē un izvērtē katru gaismas objektu, pievēršot uzmanību lietām, kas vēl jāpapildina vai jāuzlabo. Šī gada rezultāti jau apkopoti un pamazām jāsāk domāt par nākamā gada plāniem. “Intensīvākais darba posms mums ir aptuveni divus mēnešus pirms Pirmās adventes, kad notiek realizācijas posmu izstrādāšana, saskaņošana, izvērtēšana. Pašam vislabāk šajā darba procesā patīk galarezultāts, kad redzu iedzīvotāju labās atsauksmes un prieku, lasu komentārus un jūtos gandarīts par cilvēku sajūsmu, jo viņi pamanījuši un novērtējuši to, ko darām. Piemēram, kāds Ikšķiles iedzīvotājs komentārā paudis cerību, ka varbūt ar latviskajiem rotājumiem arī viņu pilsētā ienāks latviskums. Mēs, protams, to liekam aiz auss. Bet novads ir liels, un mēs esam visbagātākais novads ar iedzīvotājiem, tā ka darba pietiek,” apliecina Dāvids.

Klātesošs visos darba posmos
Lai nonāktu līdz mākslinieciski augstvērtīgam rezultātam, ko vislabāk novērtē novada iedzīvotāji un viesi, jāiegulda milzīgs darbs – jāveido tehniskie zīmējumi, jāizstrādā detalizācijas stiprinājumiem, jāapzina piegādātāji un izpildītāji, jānoformē visi dokumenti, jāpadomā arī par dekoru ilgmūžību un uzglabāšanas specifiku. Dāvids atzīst, ka savā darbā izmanto īpašu piegājienu. Viņš ir klātesošs pilnīgi visos posmos – komunicē ar cilvēkiem, kuri izvieto vai tin rotājumu lampiņas, un noteikti uzklausa darba darītāju viedokļus. Arī ražošanas procesos dzirdama Dāvida un viņa komandas klātbūtne, kad visi tur roku uz pulsa, lai izlolotā vīzija ir redzama un saprotama visiem. Kad Pirmajā adventē pilsētā un novadā iedegas visas egles un dekorācijas, Dāvida vislielākais darbs ir beidzies, spriedze un smagums samazinājušies līdz minimumam un var uzelpot. Taču tas nenozīmē, ka var atslābt, jo regulāri jāapseko objekti un jāskatās, lai nav instalāciju bojājumu no vides un laikapstākļiem. “Saskaroties ar izpildītājiem, darba īstajiem darītājiem, arī man rodas izaicinājums savā mājā pamēģināt aptīt koku vai izvietot gaismas instalācijas, protams, atbilstoši savam budžetam. Tas nekas, ka darba dēļ man svētki aizkavējas. Es vienalga mēģinu iegūtās zināšanas pielietot un patentēt. Man tas patīk,” apliecina pilsētvides mākslinieciskais vadītājs.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”