1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
21-06-2024
Vārdadienas šodien: Maiga, Milija

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (15.09.2023.)

“Es meklēju lielās norises mazajās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Preiļi

Kur parasti iegriežas tūristi un viesi, apmeklējot Preiļus, kas šajā pilsētā labprāt aicina ciemos pie sevis? Atbilde ir viennozīmīga: jātiekas ar interesanto mākslinieci Vladlenu un jāredz viņas darinātās lelles. Ne tikai jāredz, bet var izmantot arī  pārģērbšanās iespēju un iejusties kādas princeses vai karaļa tēlā. Vai patiešām pieaugušie jūtas kā bērni?  Dzirdēts, ka Preiļos dzīvo ideju apsēsti cilvēki, kurus reizēm nesaprot pat vietējā pašvaldība, taču viņi  savas idejas tik un tā izlolo un īsteno. Kas tie par cilvēkiem un kādi ir viņu veiksmes stāsti?

Preiļu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zelta krāsā, uz kura attēlots profilā pagriezies melns krauklis ar zelta aci un zelta atspīdumu. Krauklis latviešu tautas folklorā tiek uzskatīts par gudrības, drosmes un spēka simbolu, kā arī bieži pieminēts kā izcils padomdevējs. Šis putns ģerbonim izvēlēts, jo Preiļu ilggadējo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi.

Tik garšīgi pašai, tik apbrīnojami citiem

 

Mākslinieces īstais vārds ir Jeļena Mihailova, taču izstādēs un visos pasākumos viņa sevi piesaka vienā vārdā – Vladlena. Arī sarunā ar laikrakstu “Vaduguns’’ stādījās priekšā tikai kā Vladlena, kas ir viņas sava veida skatuviskais vārds.
Leļļu māksliniece sagaida, kautrīgi smaidot un ar pavadiņu rokās, pie viņas kājām glaužoties rūsganas krāsas skaistulim kaķim. Kaķi ir viņas mīluļi. Tepat pagalmā miniatūras pilis ar tornīšiem un tiltiņiem, turpat arī veclaicīga kariete. Tālāk krāšņi interjeri, kur apsēsties un… ja mugurā būtu kupla kleita un galvā – dāmu cepure, sanāktu fotobilde kā uz žurnāla vāka. Tas viss ir iespējams, jo māksliniece piedāvā pārģērbties 18. gadsimta tērpos ar parūku galvā un nofotografēties. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi pārģērbšanai. Kādi tie izskatīsies, no kāda auduma šūdināt,– to izdomā un uzzīmē māksliniece, bet tagad šos tērpus palīdz darināt arī darbiniece. Toties mājas pagalmā paveras īsta pasaku un fantāzijas pasaule, bet tālāk iekštelpās galvenās darbojošās personas ir Vladlenas darinātās lelles. Kā viņa gan prot tās uzburt?
Vladlena ar vīru Vladimiru savā leļļu valstībā darbojas kopš 2008. gada, kad atvēra šo galeriju. Preiļos viņa ir ieprecējusies, pirms tam dzīvojusi un skolojusies Krievijā. To, ka viņai patiks veidot lelles un šāda nodarbe kļūs par būtisku turpmākās dzīves daļu, Vladlenai ir liels pārsteigums pašai. Tiesa, viņai jau bērnībā padevās zīmēšana, viņai jau bija mākslinieces tvēriens, taču dzīvot leļļu pasaulē tomēr ir gluži kas cits.
Mākslinieces galerija ir pārsteidzoša. Patiesībā tie ir gandrīz vai cilvēka auguma tēli, izkāpuši no literatūras vai filmās redzētiem darbiem, pārsteidzoši ar savu izskatu un raksturu. Viena no pēdējiem darbiem ir 12 Zodiaka zīmju grupa. Šo tēlu veidošana bijis ļoti interesants darbs. Varbūt izskatās padrūms, jo visas zīmes ieturētas vienādā – tumšā – nokrāsā. Vladlenu aizrauj mīti un leģendas, un tās saistās ar konkrētām valstīm. Šie izteiksmīgie tēli ne vien iedvesmo mākslinieci, bet aizrauj arī tūristus, jo privātkolekciju brauc skatīties ekskursanti no visas pasaules un, ieraudzījuši ko pazīstamu no savas valsts kultūras, viņi kļūst dikti priecīgi. Vladlenai pašai ļoti patīk itāļu masku komēdija, viņa ir atveidojusi Arlekīnu, Kolumbīni, vēl daudzus citus personāžus. Ir arī Olimpa dievu sērija, atveidota lielos augumos. Poseidonu viņa meistarojusi ilgi – divas nedēļas. “Mitoloģiskie tēli man ir interesanti tieši tādēļ, ka varu brīvi iztēloties, kādi tie izskatās un kādu raksturu tiem piešķirt. Patīk arī pūķi. Kurš gan uzdrošināsies teikt, ka tie nav bijuši tādi, kādus esmu radījusi, ja neviens tos nav redzējis? Tā ir mana brīva fantāzija!” jautri nosaka Vladlena.
Māksliniecei patīk stīmpanks (zinātniskās fantastikas virziens), ko viņa uzskata par aizraujošu. Šajā virzienā mākslai noder dažādu tehniska rakstura priekšmetu izmantošana. Piemēram, no veca lietussarga sanāk īsts zirneklis. Vladlena saka: “Veidot šāda stila lelles ir ļoti interesanti, mani tas aizrauj, jo nav garlaicīgi!”
Māksliniece piedalās arī starptautiska mēroga izstādēs un ir saņēmusi atzinību un balvas. Galerijas apmeklētājiem Preiļos iespēja redzēt šīs pateicības un viesu dāvinājumus Vladlenai. Pēdējos gados dalība izstādēs notiek virtuāli ar uzņemto video palīdzību, atainojot konkrētās lelles izskatu visās dimensijās.
Interesanti, vai māksliniece savu leļļu galeriju negribētu papildināt ar vietējā novada personāžiem, sabiedrībā svarīgiem cilvēkiem, teiksim, vietējo mēru un citiem priekšniekkārtas cilvēkiem? Vladlena atzīst, ka kādreiz tāda doma pavīdējusi, agrāk viņa ir veidojusi sev pazīstamus cilvēkus leļļu izskatā, taču tagad domā, ka laikam neuzdrošinātos lellēs iemūžināt Preiļos dzīvojošos cilvēkus. Ej nu sazini, kā viņi paši to uztvertu, ieraugot savus ģīmjus un lellēs atveidoto raksturu? Varbūt sadusmotos vai apvainotos, bet tūristi šādas lelles nez vai atpazītu, un viņiem nebūtu interesanti skatīties.
Kā dažādo leļļu valstībā jūtas galerijas apmeklētāji, vai pieaugušie dažkārt neatgādina bērnus? Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Mazie ciemiņi pat baidās no tumšajiem Zodiaka zīmju, pūķu vai leģendu tēliem. Dažkārt bērni izjūt pat bailes un skrien projām. Toties no sirds viņi priecājas par lellēm, kuras ir labi pazīstamas.
Vladlena visus darbus veido viena. Viņai nav palīgu un nav bijis arī neviena mācekļa, kam nodot savas zināšanas un prasmes. Pati atzīst, ka nav bijusi vēlme sadarboties un kādu apmācīt leļļu darināšanas mākslā, jo prast darboties pašai, bet iemācīt to pašu otram ir dažādas lietas. Turklāt Vladlena uzskata, ka viņai nepiemīt skolotājas talanta. Bez tam izprast mākslinieces mainīgo dabu otram arī nav viegli. Pēkšņi uzrodas jauna ideja,– kā to izskaidrot otram? “Būs tikai daudz runāšanas bez rezultāta. Šis darbs ir tik garšīgs man pašai, ka nevēlos ar to dalīties,” atzīst māksliniece. Vladlena daudz lasa, ja viņu aizrauj kāds personāžs, izprāto, kāda veida lellē varētu to attēlot, kādu izskatu un raksturu tam piešķirt. Kad sākas veidošana, viss notiek, tēls rodas prātā un rokās. Visas lelles ir mākslinieces pirkstu darbs, izveidojot dažnedažādās leļļu sejiņas un darinot tām atbilstošus tērpus. Kā tas izdodas, var tikai apbrīnot!

Katrai skolai savu odziņu!

 

Vai teiciens, ka vezumu velk visi, dzīvē vienmēr ir patiess? Vai tomēr īsto jēgu notikumiem un attīstībai piešķir atsevišķu cilvēku grupa, kuras iniciatīvu sabiedrība nereti uztver kā izaicinājumu vai pat nesaprot? Vai lielās un svarīgās lietas notiek tikai tālajā Rīgā? Jautājumi, uz kuriem ir jau atrastas un realitātē iedzīvinātas atbildes. Saruna ar biedrības “Preiļi izglītotai Latvijai’’ aktīvistēm, kuras nodibinājušas akreditētu vietējo pamatskolu, kas saucas “Preiļu Brīvā skola”. Tā ir pirmā tāda privātskola Latgalē. Saruna ar Ingūnu Zīmeli un Daigu Koļesņičenko.

Atklājiet, kas tā par biedrību un kāpēc to dibinājāt?
– Biedrību nodibinājām 2015. gadā četras vietējās ģimenes. Bez mums ar Daigu vēl arī Liene un Mārtiņš Vilcāni un Indriksonu ģimenes. Esam domubiedri, un radās mērķis veidot jaunu, citādāku pieeju izglītībai un nodibināt savu pamatskolu. Šajā domubiedru grupā jutāmies atbildīgi par vidi, kurā dzīvojam, jutāmies kā lokālpatrioti, uz kuriem bieži vien arī turas pasaulīte. Ir taču zināms, ka labas idejas veiksmīgāk īstenojas tad, kad tas vajadzīgs personīgi. Mums visiem ir bērni, kopā diezgan daudz bērnu, un radās interesanta doma,– vai mēs paši nevaram iesaistīties viņu izglītošanā? Kādā brīdī sajutām spēku un arī varēšanu, jo atradās telpas, finanšu iespēja, vārdu sakot, viss tā labi sakrita, un deviņu kilometru attālumā no Preiļiem jau esošā skolā saviem bērniem atvērām “Preiļu Brīvo skolu”. Mērķis bija attīstīt skolu ar alternatīvu pieeju izglītībai un pēc sešiem mēnešiem saņemt tās akreditāciju. Mēs, šie dibinātāji, esam cilvēki ar pedagoģisko izglītību, mums jau bija izglītības jomas darba pieredze.
Tātad kaut kas Jums tomēr nepatika savā iepriekšējā darba jomā?
– Bija lietas, ko gribējās pavisam citādākas. Gribējās, lai būtu brīvdabas pedagoģija, lai bērni daudz vairāk laika pavadītu ārā un tas notiktu jēgpilni. Mēs pašas arī izglītojāmies dažādos pedagoģijas virzienos un mēģinājām no visa salikt kopā to, kas šķita labs un vajadzīgs. Mani pirms tam tracināja realitāte, kad, kā mammai izsakot kādu priekšlikumu, saņēmu atbildi: bet viss ir kārtībā, neko citu nevajag! Mans uzskats, izdzirdot kādu rosinājumu, ir vismaz par to padomāt, nevis uzreiz klaji noraidīt. Mēs ieguldījām daudz sagatavošanas darba, organizējot Preiļos konferences, tikšanās ar sabiedrību un aicinot uz sarunām citus pedagogus, interesantus cilvēkus, lai runātu par izglītības jēgpilnu nozīmi un saturu 21.gadsimtā. Braucām arī ciemos pie alternatīvām skolām citos novados, lai paši sev atbildētu: ko mēs gribam un ko varam? Mums nebija rozā briļļu, bet labi arī, ka pirms deviņiem gadiem tomēr nezinājām, cik sarežģīti ir iet pret straumi. Mēs joprojām katru gadu daudz diskutējam, ko un kā mēs darām, vai tas ir labi bērniem un tamlīdzīgi. Mūsu pieeja ir nopietna, meklējot katrai nodzīvotai dienai jēgpilnu attieksmi.
Kas ir būtiski atšķirīgais jūsu Brīvās skolas darbībā?
– Ja bērnam ikdienā pretī stāv personības, tad viņam nav vajadzīga tā nosacītā standarta audzināšana. Mūsu visiem darbiniekiem deg acis, viņi saprot dzīves pamatvērtības, viņi ir personības, līdz ar to daudz ko dod arī mūsu pusotrgadīgajiem un visiem citiem skolas bērniem. Skolā kopējais bērnu skaits ir 50 , ieskaitot pirmsskolas vecumu un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki. Priecājamies, ka varam nodrošināt darba vietas, piedāvājot labi apmaksātu darbu, kas vietējai kopienai ir ļoti svarīgi. Arī šogad skola akreditējās vēl uz sešiem gadiem. Tās ieguvums ir arī cilvēku piesaiste Preiļiem, jo uz šejieni ir pārcēlušās ģimenes, viena ģimene no Rēzeknes turpina braukāt katru dienu.

 Kādi tad ir Jūsu skoliņas audzēkņi?
– Tādi paši, kā citi. Bet bērni aug fantastiski interesantā laikā. Pēc 2000. gada dzimušie ir pavisam citādāki, daudz gudrāki par mums, un es prātā paturu domu, ka mūsu paaudze jau ir dinozauru laikmets. Taču ļoti ceru, ka mūsu, pieaugušo, piemērs viņiem noderēs un palīdzēs attīstīties. Mūsu skola uzliek uz pusēm dalītu atbildību gan vecākiem, gan skolai. Jā, ir skolotāji–personības, kuri māca jau bez vārdiem, ir individuāla pieeja, bet katram tomēr ir sava varēšana un robežas. Mūsu bērni stundās ir skaļi un visu laiku uzdod jautājumus. Var diskutēt, cik tas ir labi vai slikti. Man patīk mūsu skolas virzības ceļš, tās vērtības un aktualitātes, ko neslēpjam. Piemēram, mobingu. Mēs to noķeram aiz astes un domājam, kā problēmu risināsim, nevis noklusēsim. Bērni stundās ir ļoti aktīvi. Viņus vērojot, redzu, cik aizrautīgi viņi meklē savu vietu. Visi bērni aktīvi darbojas ārpusskolas nodarbībās – sporta, mūzikas, mākslas… Mūsējie uzdod tiešus, dziļus jautājumus, uz kuriem dažreiz pieaugušie arī nespēj atbildēt, un tad var redzēt, kā viņi reaģē. Mūsu bērniem ir savs ‘ES’, bet pieaugušie ir klātesoši ar savu atbalstu.
Teicāt, ka tagad bērni ir daudz gudrāki. Kas ar to, Jūsuprāt, jāsaprot?
– Laiki mainās. Viņiem nav pieredzes, prasmes risināt problēmas, taču tagad ir citas aktualitātes. Prasme sameklēt informāciju, analizēt, uzzināt, no viena jautājuma pāriet uz otru, secināt… Prāta ātrums viņiem ir gluži citāds. Ir bērni, kuri, protams, daudz mācās, bet ir atsevišķi bērni, kuriem ir Dieva dots talants, un viņu attīstība jau ir citā pakāpē. Pieaugušie tikai mācās kritisko domāšanu, bet bērniem jau tas ir dots, un viņi nereti pieaugušajiem liek sajusties kā neprašām. Bērni uzdod mērķtiecīgus ‘kāpēc?’, uz kuriem nespējam atbildēt. Viņi spēles laukumu redz gluži citādāk nekā mēs, pieaugušie. Tas nu jāatzīst.
Kā Jūsu alternatīvās skolas veidošanos izprata vietējā pašvaldība un sabiedrība?
– Sākumā tas bija smagnēji, bet dzīve iet uz priekšu un daudz kas mainās. Mēs taču neesam konkurenti. Mūsu nostāja ir par Preiļu novada, varbūt pat visa Latgales reģiona zināmas ekosistēmas izveidi ar skaidru vīziju. Tā ir sistēma, kas vecākiem ļauj skaidri izprast, ko katra skola piedāvā un kur viņi savu bērnu gribētu sūtīt. Teiksim, kādam svarīga ir angļu valodas padziļināta apguve, cita vecāka izvēle ir sūtīt bērnu lielā klasē ar 25 skolēniem. Ticiet, katrai skolai būs savi piekritēji, un ekosistēmas ir laba lieta. Tad nebūs pārmetumu, kāpēc to vai citu skolu slēdz, skolas mazāk cīnīsies par audzēkņu skaitu, un arī vecāki labāk izpratīs savu bērnu nākotni. Valdība par to jau runā, un turpmāk katrai skolai būs jāatrod sava odziņa. Tas būs fantastiski!
Kāda, Jūsuprāt, ir būtiska problēma pašreizējā skolu darbā Latvijā?
– Totālā tūtē ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.