Rakstos

Gada laikā nosvin divas kāzas

• 

Ir zīmīgais 24.februāra vakars, un es ciemojos pie kādas jaunas, jaukas ukraiņu ģimenes mazā dzīvoklītī Balvos. 33 gadus jaunajai Taisijai Digoļanai un viņas vīram Andrijam, kuram ir 32, stāstāmā daudz. Mēs runājam par karu viņu mājās Ukrainā, par dzīvi šeit, Latvijā, un, protams, arī par pēdējā laika patīkamāko notikumu jauno cilvēku dzīvē – viņu kāzām.

Taisijas un Andrija stāsts ir neparasts, jo viņi par sievu un vīru kļuvuši divreiz. Jaunā sieviete stāsta, ka ar Andriju pazīstami kopš bērnu dienām. “Dzīvojām netālu viens no otra, mazā pilsētiņā – Hersonas apgabala Skadovskā, kurā ir aptuveni 18 tūkstoši iedzīvotāju. Mūsu vecāki viens otru pazina un zināja, tāpat arī mēs. Bieži tikāmies, jo abi esam Jehovas liecinieki. Bērnībā bijām draugi, bet vēlāk, pēc vairākiem gadiem, sākām satikties. Sapratām, ka mūsu starpā ir kaut kas vairāk nekā draudzība,” atklāj Taisija. Pagājušā gada sākumā Andrijs savu izredzēto bildināja, un viņi sāka plānot kāzas. Andrija mammai Skadovskā pieder neliela privātmāja, viņš jau bija izplānojis, ka vienā mājas pusē dzīvos mamma, otrā – jaunā ģimene. “Sazīmēju istabu plānu, visu pārprojektēju, iegādājāmies sadzīves tehniku, traukus, pat dažus celtniecības materiālus jau nopirku. Gatavojāmies kāzām un jaunai dzīvei, bet… vienā dienā mūsu plāni sabruka un dzīve sagriezās kājām gaisā,” stāsta Andrijs.

Neticējās, kā tā ir taisnība
Pienāca 24.februāra rīts. Taisijai bija brīvdiena, un viņa, kā parasti, no rīta ar mammu gāja iepirkties uz tirgu. Viena no pārdevējām tobrīd lasīja jaunākās ziņas. Viņa arī bija tā, kas pavēstīja, ka Ukrainā tikko izsludināts kara stāvoklis. “Pirmā doma, kas mums ar mammu iešāvās prātā, bija, – tas ir joks! Sākumā neticējām, jo iepriekš nekas nevēstīja, ka kaut kas tāds vispār būtu iespējams. Bet drīz vien sapratām, ka nekādu joku nav,” stāsta Taisija. Tās dienas rīts vēl joprojām atmiņā arī Andrijam, kuru pulksten 6 no rīta pamodināja brālēna zvans no Krimas. Viņš pajautāja, kāda situācija Skadovskā, un pastāstīja, ka sācies karš. “Sākumā nesapratu, par ko brālēns īsti runā, nebiju vēl pamodies. Ieslēdzu televīziju, un tiešām – ziņās stāstīja, ka karaspēks virzās uz Harkovu un Kijivu. Pamodās mamma, parunāju ar viņu. Domājām, ko darīt,” stāsta Andrijs. Viņš saprata, ka vispirms vajag uzpildīt mašīnu, un devās uz tuvāko benzīntanku, kur uzpildīja pilnu bāku ar benzīnu un gāzi. Dodoties projām, aiz Andrija jau bija redzama kilometru gara automašīnu rinda. “Tajā dienā aizgāju uz darbu, bet īsti pastrādāt nevarējām. Visi gaidīja, kas būs tālāk,” atminas jaunais vīrietis. Drīz vien sākās ažiotāža – cilvēki izpirka veikalus, pēc kāda laika mazākie veikali aizvērās un strādāja tikai lielie. Pārtikas noliktavas strauji tukšojās, spriedze pieauga. Cilvēkiem bija bail. Bail pat izbraukt uz ceļa, pa kuru tajā brīdī pārvietojās tikai kara tehnikas kolonnas, jo nekad nevarēja zināt, kā viņi reaģēs uz ceļā satikto civilo automašīnu. Sākās panika. Kurš izbrauca no valsts, kurš nolēma palikt...

Pirmais pieturas punkts – Krima
Sākoties karam, liela daļa ukraiņu (arī Taisija un Andrijs) domāja, ka tas ilgs pāris mēnešus un tad viss beigsies. Viņi nolēma, ka līdz tam brīdim mazliet jāpadzīvo un jāpastrādā Krimā, kur Andrijam bija radinieki, bet Taisijai – draudzene. Pagājušā gada aprīļa beigās viņi devās uz turieni, bet 24.jūnijā Krimā nosvinēja kāzas. “Zinājām, ka mūsu mājās, Skadovskā, vairs nav iespējas apprecēties, tur jau vairs nekas nestrādāja. Tādēļ par sievu un vīru kļuvām Krimā,” skaidro jaunā ģimene. Laulību ceremonija notika mazajā zālē, bez lieciniekiem, jo Krimā drīkst sarakstīties, arī esot divatā. Uz dzimtsarakstu nodaļu atnāca arī atbalsta grupa – Taisijas tētis, Andrija mamma, par kuriem nebija skaidrības, vai viņi vispār varēs atbraukt, un arī draugu pulciņš. “Kāzas atzīmējām nelielā kompānijā, bet viss bija, kā nākas – gan baltā līgavas kāzu kleita ar plīvuru, kuru iznomāja mūsu Krimas draugi, gan fotosesija, gan svētku mielasts,” stāsta Taisija un Andrijs. Trīs mēnešus pēc kāzām, saprotot, ka karš tik ātri nebeigsies, jaunā ģimene pieņēma lēmumu doties tālāk – Eiropas virzienā.

Uz kurieni esam atbraukuši?
No savām mājām Skadovskā Taisija un Andrijs izbrauca katrs ar vienu koferi un mugursomu uz pleciem. Visu pārējo, kas nepieciešams, viņi nopirka laika gaitā vai saņēma kā humāno palīdzību. “Līdzi paņēmām pašas, pašas nepieciešamākās mantas. Tas bija ekstremāli, jo īpaši situācijā, kad neko tādu neplāno. Mēs braucām un sapratām, ka, visticamāk, tas būs uz ilgu laiku,” atklāj jaunā sieviete. Sākotnēji galamērķis bija Vācija, kur Ukrainas bēgļa statusā joprojām dzīvo Taisijas mamma. “No Krimas, protams, nekā savādāk izbraukt nevarējām, kā tikai caur Krieviju. Bija jābrauc caur Latviju, par kuru neko daudz nezinājām un pat iedomāties nevarējām, ka kādreiz dzīvē nonāksim šeit. Paziņu mums te nebija, bet sarakstījāmies ar brīvprātīgo Dmitriju no Balviem. Viņš palīdzēja – iedeva adresi un piekodināja, – kad šķērsosim robežu, lai dodam ziņu un braucam pie viņa. 55 garas stundas pavadījām uz Krievijas – Latvijas robežas, bijām ļoti noguruši un nosaluši. Pie jums, Latvijā, oktobra sākumā termometra stabiņš rādīja -2 grādus, bet mēs no Krimas izbraucām T-kreklos, džemperos un šortos. Jau pa ceļam sapratām, ka jāvelk ārā siltās drēbes, jo bija ļoti auksts. No Ludonkas robežpunkta Balvos iebraucām pulksten 4 no rīta, un pirmā piecstāvu māja, ko atbraucot ieraudzījām, bija aizsista ar dēļiem... Galvā pazibēja doma – kur esam atbraukuši? Bet tā bija tikai pirmā doma, pēc tam viss mainījās,” stāsta Andrijs.

Kāpēc gan ne?
Brīvprātīgais Dmitrijs atbraucējus uzņēma, pabaroja un izguldīja. Bija sarunāts, ka viņš palīdzēs izveidot izdevīgāko maršrutu līdz Vācijai, bet sākumā visi vienojās, ka Taisija un Andrijs pāris dienas atpūtīsies un padzīvos Balvos. “Šajās pāris dienās mums bija arī iespēja apdomāt Dmitrija piedāvājumu palikt te. Izgājām pastaigāt pa pilsētu, skatamies – ir trīs tirdzniecības centri, skaisti parki, viss labiekārtots un pieejams rokasstiepiena attālumā. Patīkama pilsēta. Un tad es pie sevis nodomāju, – mūsu Skadovska iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz trīs reizes lielāka, bet 4–5 reizes mazāk komfortablāka nekā Balvi. Viens no lielākajiem plusiem šeit šķita krievu valoda – mums zināma valoda, kurā, kā izrādās, te ar daudziem citiem cilvēkiem varam sazināties. Vācijā viss būtu jāsāk no nulles, un tas biedēja. Turklāt Balvos bija arī darba iespējas un iespēja izīrēt dzīvokli. Daudz nedomājot, pieņēmām lēmumu palikt Latvijā, par ko esam ļoti priecīgi,” skaidro Andrijs.

No otrajām kāzām emocijas visspilgtākās
Kad jaunā ģimene izbrauca no Krimas, viņi zināja, ka nevienā Eiropas valstī Krimas laulību apliecībai nebūs juridiska spēka, tādēļ, ierodoties Balvos, Taisija un Andrijs devās uz dzimtsarakstu nodaļu. “Parādījām savus Krimas dokumentus, kuri, protams, Latvijā nebija derīgi. Sakārtojām visu vajadzīgo vēstniecībā un iesniedzām laulību pieteikumu Balvu novada dzimtsarakstu nodaļā. Pēc mēneša – 3.februārī – vēlreiz kļuvām par sievu un vīru,” teic jaunlaulātie. Viņi priecājas, ka uz svinībām varēja ierasties ukraiņu draugi, kuri šobrīd dzīvo Igaunijā, Jēkabpilī un citās Latvijas pilsētās. “Tas bija ļoti negaidīts un patīkams pārsteigums. Domājām, ka vienkārši sarakstīsimies, jo tās tomēr bija mūsu otrās kāzas. Savukārt jauniegūtie Balvu draugi saorganizēja skaistu vakaru ar dažādiem pārsteigumiem un balvām. Jāatzīstas, ka pat no pirmajām kāzām nav palikušas tik spilgtas emocijas kā no šīm,” atklāj jaunlaulātie.

Labprāt pieņem izaicinājumus
Kopš oktobra sākuma jaunā ukraiņu ģimene par savām mājām sauc Balvus un apgalvo, ka viņiem ļoti paveicies, jo ir gan dzīvoklis, kur dzīvot, gan darbs. Ukrainā līdz pat pēdējai izbraukšanas dienai Taisija strādāja par pārdevēju lielā tirdzniecības centrā Skadovskā. Kā pati saka, – bija labs grafiks un laba alga, savukārt Andrijs 14 gadus nostrādāja IT nozarē par montieri – ierīkoja interneta kabeļus privātmājās un dažādos objektos, taisīja projektus. Diemžēl mūspusē viņam tādu darbu darīt nav iespējas, bet Andrijs par to īpaši neskumst, jo tagad viņš var sevi pierādīt citā jomā. “Strādāju pie uzņēmēja Mārtiņa Bistera autoservisā. Savulaik par to ļoti sapņoju, jo man patīk viss, kas saistīts ar mašīnām – diagnostika, elektronika, remonti. Darbs man ļoti patīk, esmu vienkārši sajūsmā,” apliecina Andrijs. Savukārt Taisija pieņēmusi izaicinājumu un jau šonedēļ iegūs kvalificētas manikīra speciālistes diplomu. Paralēli tam jaunā ģimene pamazām sākusi apgūt latviešu valodu, kas, viņuprāt, ir diezgan grūta un sarežģīta. “Pirmo līmeni jau esmu nokārtojusi, bet vēl daudz jāmācās, lai saprastu, ko mums saka latviešu valodā. Tāpēc jāpraktizējas. Mēs uzskatām, ka valoda jāmācās, jo tā ir arī cieņa pret cilvēkiem, ar kuriem sastopamies un kuri mūs tik labsirdīgi uzņēma,” teic jaunā sieviete.

Cer, ka mūžīgi tas nebūs
Taisija un Andrijs pamanījuši, ka vairāki viņu dzīves notikumi saistās ar 24.datumu. Par sievu un vīru pirmoreiz viņi kļuva 24.jūnijā, no Krimas aizbrauca 24.septembrī, un mūsu intervija notiek 24.februārī – Krievijas – Ukrainas kara gadadienā. Runājot par Ukrainā notiekošo, jaunlaulātie teic, – šis ir ļoti smags laiks. Viņi priecājas, ka neviens no draugu un paziņu loka nav ne cietis, ne gājis bojā. Lielākā daļa draugu no Ukrainas aizbraukuši, tāpēc informācijas par to, kas notiek mājās, daudz nav. “Bez mammas šad un tad vēl sazinos ar bijušo kolēģi, taču viņš neko daudz nestāsta, jo baidās. Ukrainā tagad ir ļoti daudz baiļu…,” nosaka Andrijs. Viņš ar sievu no visas sirds tic, ka šis konflikts kaut kad, bet beigsies… “Grūti būt šīs situācijas upuriem, taču ir cerība, ka mūžīgi tā nebūs. Pagaidām mūsu pusē nav iespēju atgriezties. Un pat tad, ja atgrieztos, tur būtu grūti, jo paies ilgs laiks, kamēr dzīve atjaunosies tādā līmenī, kā bija. Vismaz vienam, diviem gadiem jāpaiet, lai pieņemtu lēmumu par atgriešanos. Tieši tāpēc esam nolēmuši palikt te, Latvijā, un sakām paldies visiem, kuri mūs tik labvēlīgi uzņēma,” teic Taisija un Andrijs.

Otrās kāzas – nu jau Latvijā. Taisija un Andrijs otrreiz par sievu un vīru kļuva 2023.gada 3.februārī Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā. Viņi bija priecīgi par emocionālo laulību ceremoniju un kāzu viesiem, no kuriem daļa bija draugi no Ukrainas.