Rakstos

Gads ir ilgi, kara gads – vēl ilgāk

  • Drukāt

Piektdien, skanot izjustām vokālā ansambļa “Melodija” dziesmām, medņevieši dalījās skaudrās atmiņās par gadu, kas aizritējis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Pasākumā “No sirds uz sirdi” pagasta pārvaldnieks Juris Prancāns, kā arī Ukrainas bēgļu mentore Jolanta Sauleviča-Logina pastāstīja par šī gada laikā pieredzēto, bet noslēgumā sirsnīgus pateicības vārdus par palīdzību teica ukraiņu ģimene Vita un Mikola Skidan.

“Gads – tas ir ilgi, bet kara gads – vēl ilgāk. Pirms gada mēs vēl nenojautām ne ukraiņu spītu un drosmi, ne mūsu solidaritātes spēku. To, cik daudz mēs varam palīdzēt saviem draugiem–ukraiņiem. Arī pie mums mājvietu uz ilgāku un ne tik ilgu laiku ir raduši daudzi ukraiņi, kuri bēguši no kara briesmām, lai pasargātu sevi un savus bērnus. Mēs uzņemam šos cilvēkus, lai viņi būtu drošībā,” uzrunājot klātesošos, teica Medņevas tautas nama vadītāja Skaidrīte Šaicāne.
Saspringts, negulētām naktīm un rūpēm pilns šis kara gads bijis pagasta pārvaldes vadītāja Jura Prancāna dzīvē. Viņš dalījās atmiņās par laiku, kas mainīja ne tikai visas pasaules, bet arī Latvijas iedzīvotāju, tostarp viņa, ikdienu. Medņevas pagasta pārvaldnieks atklāja, ka pirmos ukraiņu bēgļus, četras sievietes, sagaidīja zīmīgā datumā – 8.martā. Daži no kara bēgļiem Medņevā neuzkavējās ilgi, – atvilkuši elpu, viņi devās tālāk. Citi šeit palika ilgāk. “Visi, kuri ieradās pagastā, šķērsojot Krievijas robežu, bēga no okupētajām teritorijām – Dondasa, Doņeckas, Luhanskas. Iebraucot svešā valstī, viņi, protams, nevarēja saprast, ko darīt, kā rīkoties tālāk. Tāpēc palīdzējām arī ar padomiem. Cilvēki atpūtās – kurš īsāku, kurš ilgāku brīdi, lai, sazinoties ar paziņām, kuri bēgļu gaitās devušies agrāk, izlemtu, kurp doties tālāk. Daudzi caur Polijas teritoriju atgriezās Ukrainas neokupētajā daļā,” atmiņās dalījās pagasta pārvaldnieks. Viņš pastāstīja, ka bēgļi braukuši gan ar personīgajām automašīnām, gan nākuši kājām, daudzi izmantoja arī sabiedrisko transportu, un viņiem visiem noderēja vietējo palīgu padomi un atbalsts: “Viena no problēmām bija, ka ukraiņi ieradās ar valūtu, kas pie mums netiek izmantota – grivnām, dolāriem, Krievijas rubļiem. Stāstījām, ka jābrauc uz Rīgu un turpat veikalā “Origo” valūtas maiņas punktā var naudu samainīt. Daudzi tā arī darīja.” J.Prancāns pastāstīja gadījumus, kas visspilgtāk saglabājušies atmiņā. Piemēram, kad, sagaidot kādu bēgļu automašīnu kolonu, pateicis “Slava Ukrainai”: “Atbildējuši ‘gerojam slava’, viņi mani gandrīz nospieda savos apskāvienos. Ļoti sirsnīgi cilvēki.” J.Prancāns atklāja, ka bēgļiem piedāvāja iespēju piedalīties pareizticīgo Lieldienu dievkalpojumā Viļakas pareizticīgo baznīcā. Visi bēgļi, kuri atpūtušies devās tālāk, ar lielu sirsnību pateicās par sniegto palīdzību, atstāja savus tālruņa numurus un joprojām nereti piezvana Jurim no Vācijas vai Īrijas. “Vēl nesen uzrakstīja ukraiņu bēglis, kurš pie mums caur Krieviju ieradās kājām, bet tagad strādā Īrijas austeru fermā. Viņš man uzrakstīja: “Jūs bijāt pirmais cilvēks no normālās pasaules, ko satikām.”
Pagasta pārvaldnieks pastāstīja, ka nereti bēgļi ieradās naktīs, tādēļ ir gadījies celties, lai brauktu pēc viņiem ne tikai vienreiz, bet pat līdz trim reizēm nakts laikā. Savu palīdzību neatteica arī citi novada iedzīvotāji, ja bēgļiem tāda bija vajadzīga, uz darbu dodoties pat svētdienās. “Visu vasaru skolas internātā pastāvīgi uzturējās aptuveni 30 bēgļi – cits ilgāk, cits ne tik ilgi. Bija ģimenes, kuras pie mums nodzīvoja diezgan ilgi.” Savu stāstījumu J.Prancāns rezumēja ar vārdiem, ka šis kara gads ir mainījis mūsu un arī rietumvalstu attieksmi, jo licis saprast, ka Krievija nav neuzvarama un pret tās agresiju ne tikai var, bet vajag cīnīties. Viņš pauda gandarījumu, ka daudzi ukraiņu bēgļi apmetušies novadā: “Dažas ģimenes pat iegādājušās dzīvokļus Balvos, strādā, nesēž uz pabalstiem. Pie mums ir ieradušies tikai labi un ļoti labi ukraiņi. Sliktu nav bijis. Prieks, ka arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret viņiem ir pozitīva. Arī Viduču pamatskolā šobrīd mācās četri ukraiņu bērni, bet viens apmeklē bērnudārzu.”
Savos pārdzīvojumos un šī gada laikā gūtajos iespaidos dalījās arī bēgļu mentore Jolanta Sauleviča-Logina. Savukārt noslēgumā sirsnīgus paldies vārdus teica ukraiņu trīs bērnu ģimene Vita un Mikola Skidan, kuri savu mājvietu raduši Medņevas pagastā: “Mums pie jums Latvijā un Medņevas pagastā ir klājies lieliski. Liels paldies Jurim, Jolantai, Marutai, kuri atbalstīja un visu paskaidroja, padarot mums visu vieglu un saprotamu. Jūs esat ļoti, ļoti labsirdīgi un laipni cilvēki. Liels paldies jums, visai Latvijai un citām valstīm, kas mūs atbalsta, bet sevišķi jūsu pagastam! Jūs bijāt tik labestīgi, ka mūsu izvēle bija kopā ar bērniem palikt šeit! Esam ļoti priecīgi, ka nokļuvām tieši te.”

Dalās atmiņās. J.Prancāns noslēgumā pasniedza savu ziedojumu akcijai “Gaismu Ukrainai!” – vairākus led lukturīšus.