Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (07.07.2026.)

Vai lielāks ir varenāks?

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Poniju saņēma kā dāvanu jubilejā

Nereti neaizdomājamies, ka atšķirība starp ponijiem un zirgiem nav tikai augumā. Kā un vai atšķiras to raksturi, ar ko rēķinās zirgaudzētājiem un kas jāņem vērā ikvienam, vēloties sēsties zirgam vai ponijam mugurā, jautājām IEVAI KOŠKINAI no saimniecības “Mežaines” Rugāju pagastā.

Cik Jūsu saimniecībā ir zirgu un cik – poniju?

– Visu laiku turējām genofonda ērzeli, bet viņš jau devies mūžībā. Tagad mums ir viņa bērni: Latvijas siltasiņu zirgs Sezāns, viņa meita – lielā, skaistā Saiga – un viņa dēls Pūpols. Ir arī iepirktais konkūra zirgs Kalvadoss, kā arī Sagapo pusbrāļa Sidraba dēls Saipo. Nesen iegādājāmies rikšotāju, kuram šobrīd stallī tiek veikta nagu apkope. Mums ir arī četri poniji – Naira un viņas bērni Ramona, mana mazdēla ponijs Naiso, kā arī vēl viens ponijs, kas piederēja draudzenei, bet viņa netika galā tā trakulīgā rakstura dēļ.

Kad Jums radās interese par zirgiem un ponijiem?

– Zirgi man patikuši kopš bērnības. Mammai, kura nestrādāja kolhozā, mājās nebija zirgu. Bet tiem, kuri strādāja, tie bija piešķirti. Bērnībā, pa gabalu ieraugot zirgu, nevarēju ne acu atraut. Vienmēr gribēju paglaudīt. Kad mamma aizņēmās zirgu zemes apstrādāšanai, piemēram, vagošanai, jau septiņu gadu vecumā pati gāju aiz zirga un rāpos tam mugurā. Kritu un kāpu atpakaļ. Tā man ir tāda neārstējama diagnoze, kā mēs, zirdzinieki, sakām. Zirgs mums vajadzīgs dvēselei. Visu dzīvi daru darbu, kas man patīk. Protams, ir grūti, jo zirgi jāmāca, jāiebrauc, jāsocializē utt.

Kad iegādājāties savu pirmo zirgu?

– Tiklīdz beidzās kolhozu laiki, par pajām no kolhoza iegādājos vienu ķēvi. Viņai piedzima kumeliņš, un tad pamazām saradās arī pārējie.

Kad zirgiem pievienojās pirmais ponijs?

– To meitas man uzdāvināja 50 gadu jubilejā. Rīkojām svinības viesu namā “Rūķīši”. Pusnaktī meitas aicināja iziet ārā, paskatīties raķešu šaušanu. Kad iznācu, iedegās gaisma un ieraudzīju visas trīs meitas, kas turēja ar lielu, sarkanu pušķi apsietu mazo poniju Nairu. Ar šo 50 gadu jubilejas dāvanu viss arī sākās.

Ar ko ir vieglāk saprasties – ar poniju vai zirgu?

– Poniji raksturā ir negantāki un spītīgāki. Tiem bērniem, kuri tiek galā ar ponijiem – cepuri nost. Tad viņi vienā mierā tiks galā arī ar lielo zirgu. Ar mazajiem ponijiem nav viegli. Viņi ir niķīgi. Lai gan manējie ir salīdzinoši mierīgi, tāpat dažreiz uznāk dullums.

Kādas īpašības ir svarīgas labam ponijam, lai viņu varētu laist pie bērniem?

– Vajag, lai ponijs ir mīlīgs, lai nekož, lai ir viegli vadāms. Vispirms tas jāiejāj kādam pieredzējušam cilvēkam. Arī bērnam zem sevis ir jāizjūt ponijs. Nevar tā vienkārši uzsēsties un – uz priekšu!

Kā notiek ponija apmācība?

– Jāsāk jau no dzimšanas. Tikko piedzimušu mazu kumeliņu uzreiz glaudām, pieskaramies, apčamdām, cilājam viņam kājiņas. To darām katru dienu, lai nebaidās no pieskārieniem. Tīrām viņam nadziņus, pieskaramies arī vēderam, kājām, visam ķermenim, lai pierod. Kad ponijs sasniedzis divu, trīs gadu vecumu, jau uzliekam virsū inventāru – sakas vai iemauktiņus. Vispirms viņš ir jāievadā, lai klausa, nāk līdzi, lai iemācās apstāties. Vadām viņu ar balsi, ar kustībām, ar visu ķermeni. Vedot poniju, ar savu svaru nedaudz atspiežos pret viņa muguru, lai sajūt cilvēka smagumu. Tā ir liela ņemšanās. Vēlāk jau lieku seglus, lai sajūt, kā savelkas siksna. Kad uzsēdinu virsū bērnu, viņš jau ir pieradis.

Vai ir gadījies, ka bērns nokrīt no ponija?

– Jā, protams. Arī mazdēlam Denisam gadījās. Kādā ziemā jūdzām poniju kamanās. Palūdzu Denisam, lai viņu pietur, kamēr ieskriešu uzvilkt siltāku jaku. Bet viņš nenoturēja. Ar purnu pagrūdis durvis vaļā, ponijs sāka skriet. Deniss, pakļuvis zem viņa kājām, sabijās, sāka raudāt. Visādi mums ir gadījies. Pēc tam viņš kādu laiku baidījās. Taču, man par pārsteigumu, vienā brīdī it kā aizmirsa slikto pieredzi un atkal sāka darboties ar ponijiem. Laikam tomēr viņam iekšā ir tas zirgkopja gēns. Dažreiz pat jāapsauc, lai uzmanās, lai neiet pie dzīvnieka no aizmugures. Nākot pie zirga, tas vienmēr jāuzrunā, lai viņš tevi redz, lai jūt. Ja pēkšņi sabīsies, var iespert. Jārēķinās arī ar katra zirga vai ponija raksturu.

Kādi pēc rakstura ir Jūsu poniji?

– Četrgadīgā Rasa ir ļoti ātra, jau iejūdzam un pabraucam. Sešus gadus vecais Naiso ir bezkaunīgāks, niķīgāks. Var pēkšņi izdomāt, ka neklausīs, vai pagrūsties atpakaļ. Naiso ir diezgan kašķīgs – var arī lielos zirgus padzenāt. Tas ir Denisa maču ponijs, ar kuru viņš brauc ‘draivingos’. Sacīkstēs “Kotiņu kauss” mazdēls ar Naiso divus gadus pēc kārtas ieguva 1. vietu, kaut citi zirgi bija lielāki. Poniju mamma, augumā mazā Naira, ir ļoti mierīga, bet, ja viņu vadā bērns, var izdomāt, ka ies uz citu pusi.

Kā poniji satiek ar lielajiem zirgiem?

– Kad pierod viens pie otra, viss ir kārtībā. Ja svešu zirgu pēkšņi ievedīs aplokā, visi klups viņam virsū. Jāpieradina pamazām. Interesanti, ka lielais, melnais zirgs Kalvadoss bija uzņēmies auklītes pienākumus ponijam Ramonai. Dzina nost visus, kas viņai tuvojās. Viņiem visiem izveidojas kaut kādas savstarpējās attiecības. Piemēram, Ramonu nedrīkst likt vienā boksā ar Rasu, jo Ramona viņu spārda, nelaiž pie siles. Kopumā poniji draudzējas ar lielajiem zirgiem. Piemēram, Ramona ar Kalvadosu staigā kopā kā tāds “saldais pārītis”.

Kādi ir poniju darba pienākumi?

– Braucam uz dažādiem svētkiem vizināt bērnus. Drīzumā to darīsim arī Balvu novada svētkos. Pie mums nereti ierodas tūristi. Reizēm šeit svin bērnu dzimšanas dienas. Pie mums ciemojās arī Mārtiņš Vaickovskis ar visu savu ģimeni – vizinājās ar ponijiem, cepa desiņas. Bija jauka ballīte. Regulāri brauc bērni no “Rasas pērlēm”. Vizinām viņus ratos vai sēdinām seglos ponija mugurā. Ciemojoties Rugāju pusē pie radiem, nereti iebrauc arī rīdzinieki vai viesi no citām Latvijas vietām.

Ko poniji dara brīvajā laikā?

– Dzīvojas pa pļavu un ēd. Ir ārkārtīgi svarīgi viņus nodarbināt, citādi poniji kļūst resni un jāietur diēta. Taču bieži viņi paši savā starpā auļo tā, ka zeme dimd. Arī ziemā poniji visu dienu pavadā laukā. Tad viņiem obligāti jābūt pieejamam sienam un ūdenim. Tikai naktī viņus vedu iekšā. Katru siena klēpi, ko lieku stallī, kārtīgi izpurinu, jo putekļi ponijiem ir ļoti kaitīgi. Sevišķi ziedputekšņu laikā viņi var sākt klepot, jo rodas alerģija. Turpretim sals ponijiem nekaitē – viņi var uzturēties laukā pat -30 grādu temperatūrā. Traucē tikai slapjums un vējš. Daži zirgkopji zirgus ziemā visu laiku tur ārā. Es to neatbalstu, īpaši snigšanas un puteņu laikā. Arī pēc smaga darba viņi jāsasedz. Zirgs it kā ir liels un stiprs dzīvnieks, bet, ja viņu appūš vējš, ļoti ātri var saslimt.  

Poniji mēdz saaukstēties?

– Jā. Tad tek puņķi, ir iesnas, klepus. Sakarsušu zirgu jāatdzesē lēnām. Nedod Dievs iedot viņam padzerties ledainu ūdeni. Tāpat pēc sacīkstēm vai darba nedrīkst viņu uzreiz nolikt, lai stāv. Vajag lēnām pavadāt, lai atdziest.

Ar kuriem veterinārārstiem sadarbojaties?

– Diemžēl mums tuvumā nav veterinārārsta, kurš strādā ar zirgiem. Ja gadās kāda trauma, tā ir liela problēma. Kad kumeliņš boksā savainoja kāju, nācās saukt veterinārārstu no Alūksnes. Samaksāju 230 eiro. Vēl zirgi ir jāpotē, īpaši tie, kuri piedalās mačos. Viņi jāattārpo. To dara veterinārārste no Rīgas.

Kuri biežāk slimo – poniji vai lielie zirgi?

– Lielie zirgi. Savukārt poniji ir uzņēmīgi pret slimībām, ko var iegūt no pārmērīgas ēšanas. Viņi var saslimt ar laminītu. Tā ir vispārēja organisma saslimšana, ko var dabūt pārēdoties.

Kas ponijiem īpaši garšo?

– Āboli, burkāni… Tagad veikalos nopērkami arī speciāli zirgu našķi. Par labu uzvedību vai darbu visbiežāk viņus atalgoju ar burkāniem. Mūsdienu maizi gan vairs nedodam, jo nav zināms, kas izmantots tās cepšanai. Poniji var dabūt kolikas. Vienreiz tā gadījās. Vizinot cilvēkus, viņi, labu gribēdami, bija atnesuši maisus ar āboliem, ko izbaroja zirgiem. Vakarā redzu, ka zirgs mokās ar vēdergraizēm, svīst. Saucām veterinārārstu. Toreiz viss beidzās labi, bet kolikas var beigties arī letāli. Tāpēc īpašnieki vienmēr lūdz nebarot viņu zirgus. Kāds var iedot sapelējušu maizi vai kartupeļu mizas. To darīt nedrīkst.

Kur iegādājaties zirglietas saviem ponijiem?

– Tagad internetā pieejams plašs piedāvājums, tikai cenas ir neprātīgas. Var iegādāties visu, sākot no pakaviņiem un kāju aizsargiem, iemauktiem, pavadām un segliem. Arī loka aizjūgus, sakas, grožus un daudz ko citu. Mūsdienās piedāvājumā ir pat mušu maskas, tādas kā uz ausīm liekamas cepurītes, ir arī zirgu segas. Kādā seminārā mums skaidroja, kas ir zirgu labturība un kas ir labbūtība. Labbūtība nozīmē, ka zirgs – kaut vai netīrs, novārtījies dubļos, bet jūtas laimīgs. Tajā pašā laikā, ja sacensībās zirgam cieši sapītas krēpes, salikti iemaukti un visādi skaisti atribūti, tā ir labturība, taču pats zirgs īpaši komfortabli nejūtas.

Lasīju, ka zirgi vienatnē bieži slimo ar depresiju…

– Tieši tā. Zirgs nedrīkst dzīvot viens. Tas tagad pat likumā noteikts. Par to var sodīt. Zirgs ir bara dzīvnieks. Atstāts viens, viņš skumst, bēdājas. Viņam vajag blakus nevis kazu vai aitu, bet tieši zirgu – viņa cilts pārstāvi.

Vai ponijiem patīk vizināt bērnus pilsētā?

– Nedomāju, kas tas viņiem ļoti patīk, bet tā mēs pelnām maizīti.

Zirgu un poniju turēšana ir bizness vai dārgs hobijs?

– Tas ir dārgs hobijs. Zirgus tur tādi slimie kā es. Mēs neko nenopelnām. Viena zirga apkalšana vien maksā 80 eiro. Kalējs brauc no Rīgas. Ik pēc trim mēnešiem zirgam vēlams apgriezt nagus. Katra zirga nagu apgriešana izmaksā 15 eiro, ponijiem – 10 eiro, plus vēl kalēja ceļa izdevumi. Šodien kalējs apkaļ manu jauno rikšotāju, kas drīz piedalīsies mačos. Tas izmaksās aptuveni 500 eiro.

Bieži piedalāties sacensībās?

– Agrāk piedalījos konkūra sacensībās. Tagad tam esmu par vecu, vairs nevaru. Toties mazdēls ar poniju Naiso piedalās draivinga sacensībās.

Sacensībās ir interesanti, taču ponija kopšana ikdienā prasa daudz darba…

– Jā. Daudz darba. Viņi jāsukā ar dažādām birstēm – speciālām krēpju birstēm, mīkstajām birstēm… Ar ķeksīti jātīra nadziņi. Vēlams to darīt katru dienu. Ponijiem patīk sukāšana. Dažiem tikai nepatīk, ja to dara apakšā pie vēdera. Kad ponijus sukā, viņiem pat lūpiņa sāk trīcēt no labpatikas.

Kur iesācējs zirgkopis var apgūt visas šīs zināšanas?

– Vispirms jābrauc pastrādāt pie kāda zirgkopja. Var arī pie manis. Sāksim darīt, tad redzēsiet, kā tas viss notiek. Taču zirga vai ponija uzturēšana ir ļoti dārgs prieks. Jo tas vecāks, jo biežāk piemetas visādas kaites. Būs milzīgi veterinārārsta rēķini. Gandrīz katrs otrais sporta zirgs slimo ar kuņģa čūlu. Tas nav atkarīgs tikai no barošanas, bet rodas no stresa, ko viņi izjūt, braucot uz sacensībām, kad viņus lādē treileros. Tas zirgam ir liels stress.

Kādu padomu Jūs dotu tiem, kuri vēl tikai sapņo iegādāties poniju?

– Būs vajadzīga liela pacietība un jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Tas ir fiziski smags darbs. Sākumā jāiepazīst zirgs kā tāds. Viņš ir jāmīl. Sākumā jāiemācās viņu kopt. Gadās, ka, nopircis zirgu vai poniju, cilvēks saprot, ka tas viss ir par grūtu, un atdod kādam citam. Reizēm tas nonāk sliktās rokās. Turklāt tagad uzreiz jāpērk divi zirgi, jo to nosaka likums. Zirgs nedrīkst dzīvot viens.

Kas Jums palīdz ikdienas darbā ar ponijiem?

– Pārsvarā visu daru pati. Sienu gādā mani jaunieši, bet barošana ir mans pienākums. Patīrīt mēslu boksus uzaicinu palīgu, par to maksājot 15 eiro stundā. Meitām ir darbs, bērni. Man ir trīs meitas un 10 mazbērni. Viena meita dzīvo Norvēģijā, otra strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos un dzīvo Balvos. Trešā meitiņa ar ģimeni dzīvo tepat, abi ar vīru strādā maiņās ātrajā palīdzībā. Meita vēl ir arī skolas medmāsiņa. Brīvajā laikā viņiem ir daudz citu darīšanu – jāvadā bērni uz skolu, uz pulciņiem, arī paši dzied un dejo. Mazdēls Deniss mēģina palīdzēt, bet viņš vēl ir maziņš – tikai 11 gadi. Ar zirgiem joki mazi. Zirgs jūt, ka viņu ved vai mugurā uzkāpis nemākulis, un izmanto to savā labā. Tāpat kā cilvēkam – kāpēc jāstrādā, ja var paslinkot?! Neklausa. Tad man jāskrien palīgā.

Diagnoze, ko nevar izārstēt. Savu pirmo poniju Ieva saņēma dāvanā, svinot 50 gadu jubileju. Tagad augumā mazajai dzimtas aizsācējai Nairai pievienojušies vēl trīs poniji. Savukārt Naiso (foto) ir viens no Nairas dēliem, ar kuru Ievas mazdēls Deniss piedalās sacīkstēs. Naiso pierādījis, ka auguma izmēram nav nozīmes, jo, startējot kopā ar lielākiem sugas brāļiem, līdz šim vienmēr izcīnījis uzvaras.

Apkaļ no Igaunijas atvesto rikšotāju. Aprīlī Ieva no Tallinas hipodroma atpirkusi Zviedrijā dzimušo 13-gadīgo rikšotāju, ko iesaukusi par Kiparu. “Viņa īstais vārds ir sarežģīts, bet tulkojumā tas nozīmē “Miera vēstnesis”. Viņu mums piedāvāja, un, tā kā ģimenei rikšotāji patīk, nolēmām to iegādāties. Turklāt zirgs vairs nav jauns, tāpēc nebija dārgs. Jau 12.jūlijā plānojam ar viņu piedalīties sacensībās Krāslavā,” apgalvo Ieva.

Poniji ir vezumnieki – stipri un niķīgi

Ievas mazdēls, Rugāju vidusskolas 5.klases audzēknis DENISS ZUŠS ir pārliecināts, ka, izaudzis liels un pārņēmis vecmāmiņas saimniecību, turpinās rūpēties par viņas zirgiem un ponijiem. Viņš nolēmis kļūt par veterinārārstu vai apgūt citu zirgkopim noderīgu profesiju. Pagaidām Deniss ar savu poniju Naiso piedalās sacensībās, gūstot izcilus panākumus, un cenšas palīdzēt vecmāmiņai savu mīluļu apkošanā.  

Vai atceries, kā pirmo reizi uzkāpi ponijam mugurā?

– Trīs vai četru gadu vecumā mani vizināja ponija Naiso mugurā. Īsti to vairs neatceros, bet bail nebija.

Kāpēc no visiem ponijiem esi izvēlējies tieši Naiso?

– Viņš ir vislielākais un visstiprākais. Esmu ar viņu piedalījies sacensībās ar labiem rezultātiem. Rikšotāju zirgu sacensībās “Kotiņu kauss” divus gadus pēc kārtas izcīnīju 1. vietu. Šogad piedalīšos jau trešo reizi.

Tev patīk arī pārējie poniji?

– Draudzējos ar visiem. Septiņu gadu vecumā, jājot ar Naiso, nokritu. Sabijos un kādu laiku viņam mugurā nekāpu, bet jāju ar mazo Nairu. Vēlāk saņēmos un atkal kāpu Naiso mugurā. Tagad esmu kļuvis viņam par smagu. Poniji vairāk domāti maziem bērniem. Esmu mēģinājis braukāt arī ar Rasu, vienreiz uzkāpu viņai mugurā.

Kāds Naiso ir pēc rakstura?

– Naiso ļoti patīk cilvēki, viņš parasti nekož un nesper. Naiso nekad uz mani neglauž ausis. Ausu glaušana nozīmē, ka ponijs dusmojas. Taču attiecībās ar citiem ponijiem un zirgiem viņš ir diezgan valdonīgs, dzenā viņus, īpaši vienu lielo zirgu. Viņus nevar laist kopā, jo vienmēr sanāk nepatikšanas. Ja Naiso gribēs kādu zirgu padzīt, tad to arī izdarīs. Bet ar cilvēkiem viņš ir mierīgs un draudzīgs.

Vai palīdzi vecmammai arī poniju apkopšanā?

– Kad mācos, tam īsti neatliek laika, bet tagad – vasaras brīvlaikā – cenšos palīdzēt.

Viņi Tevi klausa?

– Naiso ir ļoti stiprs. Ar apaušiem vedot, īsti nevaru viņu noturēt. Naiso ieiet zālē un neklausa, kad gribu viņu aizvest no turienes. Pat vecmammai to izdarīt ir grūti. Viņš ir mazās Nairas dēls, kuru arī nav viegli noturēt. Tas tādēļ, ka poniji ir vezumnieki – stipri un niķīgi.

Kas ponijiem garšo tikpat ļoti kā bērniem – konfektes?

– Burkāni, āboli, bietes, īpaši viņiem garšo auzas. Labāk dot tikai burkānus, jo pārējos produktos ir pārāk daudz cukura. Viņi jāattur arī no pārmērīgas zāles ēšanas, jo var saslimt. Kā viņi tiek pie zāles, tā visu laiku ēd.

Esi jau mēģinājis kāpt arī liela zirga mugurā?

– Esmu jājis ar Saipo, jo viņš ir ļoti mierīgs. Vienu zirgu mēģināju iejāt – sākumā gājām soļos, tad parikšojām, tad atkal soļojām, bet vienā brīdī viņam kaut kas nepatika un viņš sāka lēkt. Taču es nenokritu, kaut kā noturējos. Esmu jājis arī ar melno Sezānu, kas ir vecmammas draudzenes zirgs.

Ko vēl gribētu iemācīties?

– Protu gandrīz visu, bet gribētu iemācīties ar zirgu lekt pāri šķēršļiem.

Kad izaugsi liels, turpināsi vecmammas iesākto?

– Jā. Tikai šinī stallī zirgus turēt vairs nevarēs. Man ir plāns uzbūvēt stalli tālāk pļavā. Plānoju apgūt kādu profesiju, kas saistīta ar zirgiem. Būšu veterinārārsts vai nagu griezējs, vai kaut kas tamlīdzīgs. Piemēram, mūsu pusē nav labu kalēju. Arī labu veterinārārstu pietrūkst.

Vai Taviem vecākiem arī patīk zirgi?

– Tētim bail no zirgiem, bet mammai patīk. Viņas mīļākais zirgs ir Pūpols, kuru parasti jūdz kamanās.

Poniju dzimtas aizsācēja. Deniss apgalvo, ka pārējo poniju māmiņa Naira (foto) raksturā ir vismierīgākā, tādēļ viņas mugurā bērns var justies droši.

FAKTI

* Ponijs nav atsevišķa suga – tas ir mazāka auguma zirgs.

* Parasti ponija skausta augstums nepārsniedz 147cm.

* Ponijiem ir biezākas krēpes un aste nekā daudziem lielajiem zirgiem.

* Viņiem ir spēcīgs, kompakts ķermenis un izturīgas kājas.

* Daudzas poniju šķirnes ir radušās skarbos klimatiskajos apstākļos, tāpēc tām ir biezs ziemas apmatojums.

* Poniji dzīvo vidēji 25 – 30 gadus, bet daži nodzīvo pat ilgāk.

* Poniji savā starpā sazinās ar skaņām, ķermeņa valodu un sejas izteiksmēm.

* Ponijiem ir ļoti laba dzirde, oža un plašs redzes lauks.

* Pasaulē ir desmitiem dažādu poniju šķirņu, piemēram, Šetlendas ponijs, Velsas ponijs.

* Poniji attīstījās tūkstošiem gadu dabiskās evolūcijas ceļā dažādos Eiropas un Āzijas reģionos. Mazāks augums izveidojās kā pielāgošanās skarbam klimatam, nabadzīgām ganībām un kalnainam reljefam. Daudzas senās poniju šķirnes cēlušās no teritorijām, kas mūsdienās atrodas Apvienotajā Karalistē.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/27437075879285137