Rakstos
Vīrieši neraud arī tad, ja sāp
Mērojuši 3000 kilometru, pagājušā gada 30.aprīlī viņi no kara plosītās Ukrainas ieradās Balvos, – Aleksandrs Imšenickis ar sievu un trīs pieaugušiem bērniem, un Jurijs Ovčiņņikovs, jauns puisis. “Jā, sestdien atbraucām, bet jau pirmdien gājām uz mēbeļu ražotni “Amisa” sarunāt darbu, kur strādājam arī tagad,” sākot sarunu, piebilda Jurijs.
Kara plosītās Ukrainas bēgļi šogad būs klātesoši Balvu 95.gadadienā, kas paliks kā vēstures fakts nākamajām paaudzēm. Viņi ir pateicīgi pilsētai, tās valsts un pašvaldības iestādēm, iedzīvotājiem par sniegto atbalstu un labvēlīgo attieksmi grūtā un sarežģītā dzīves situācijā.
Vajag braukt projām!
Aleksandram un Jurijam mierlaika dzīvei Ukrainā nekā netrūka. Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja netālu no Hersonas – ciemā, kur pats bija uzbūvējis un labiekārtojis māju. Blakus ciemā dzīvoja arī Jurijs, ģimenes bija pazīstamas un draudzējās. Aleksandrs nodarbojās ar uzņēmējdarbību, viņam bija savs saimniecības preču veikals, bet Jurijs bija pabeidzis skolu un strādāja mēbeļu ražotnē. Kad 24. februāra rītā Krievija sāka bombardēt pilsētu un citas apdzīvotas vietas, troksnis bija milzīgs. Cilvēki ieslēdza televizorus vai planšetes un uzzināja, ka sācies iebrukums valstī. “Mēs dzīvojām pierobežā, tādēļ kaimiņvalsts karaspēks teritorijai izgāja cauri burtiski dienas laikā, okupēja, tad atgriezās. Pirmajā brīdī domājām, ka viss ātri beigsies, ka vajag nogaidīt. Bet... Kad divus mēnešus nodzīvojām okupētajā teritorijā, grūtāk un grūtāk kļuva ar produktiem, bet vēl smagāk bija psiholoģiski, – regulāri braukt caur vairākiem Krievijas armijas kontrolposteņiem, kad blakus staigā un automašīnu pārbauda bruņoti karavīri, bija ļoti nepatīkami,” atceras Aleksandrs.
Aleksandra jaunākajai meitai ir sirds veselības problēmas, un viņa teica, ka ir bail. Apspriežoties ģimenē, vienā brīdī notika klikšķis, – vajag braukt projām! Turklāt Ukrainas varas iestādes arī mudināja iedzīvotājus jebkādā veidā, ja ir iespēja, izbraukt no okupētās teritorijas. Un Aleksandrs ar ģimeni, atstājis paša būvēto māju ar iedzīvi, ar divām automašīnām devās ceļā. Kopā ar viņiem – arī ģimenes draugs Jurijs, kuram ir iesaukuma vecums.” Juridiski viņiem nebija tiesību iesaukt mani dienestā, jo esmu citas valsts pilsonis, bet viss virzījās uz dokumentu maiņu, referendumu un tādām lietām,” paskaidroja puisis. Sākumā bēgļiem no kara un okupācijas bija plāns uz Ukrainas teritoriju braukt caur frontes līniju, bet drīz vien viņi saprata, ka tā nav laba doma. “Vienu nakti pārnakšņojām burtiski uz klaja lauka, pie frontes līnijas, saprotot, ka izbraukt būs ļoti bīstami – apkārt šāva, sprāga mīnas, braukāja kara tehnika. Gaidīt uz vietas nedēļu vai desmit dienas nozīmētu tērēt pārtiku un degvielu, tādēļ apgriezāmies un nolēmām braukt uz Krimu un tad caur Krieviju uz Latviju, kur Daugavpilī mums ir draugi. Sarunas par apmešanos tur mums nesanāca, tādēļ Krievijas–Latvijas robežu šķērsojām Vientuļos un nonācām Balvos,” garo ceļu atceras Aleksandrs.
“Ieročus rokās neņemam...”
Runājot par karu, ģimenes galva teic, ka viņš ir politiski neitrāls: “Mēs esam kristieši, Jehovas liecinieki, tāpēc politikā nepiedalāmies. Sekojam tam, kas rakstīts Bībelē. Un šis karš apliecina to, kas pareģots Bībelē. Tas ir tas, līdz kam cilvēki nonākuši savas valdīšanas rezultātā, neievērojot Dieva baušļus. Visi it kā runā par mieru, bet, tiklīdz situācija samilst, tā ķeras klāt ieročiem. Cilvēki neko nav iemācījušies ne no Pirmā, ne Otrā pasaules kara. Abi kari izcēlās Eiropas centrā, kas ir arī kristiešu centrs. Cilvēkiem vajadzēja vienam otru aizstāvēt, bet viņi nogalināja viens otru. Mēs, Jehovas liecinieki, vispār ieročus rokās neņemam, tāpēc arī atsakāmies dienēt armijā.”
Uzticoties Dievam, viņaprāt, viss dzīvē sanāk organizēti un gludi. Pateicoties Dievam un ticības brāļiem un māsām, viņiem izdevies atrast dzīvesvietu un darbu Balvos. Šeit atbraukuši vairāk nekā divdesmit ticīgie cilvēki, un visiem ir darbs un pajumte. Imšenicku ģimenē nestrādā tikai sieva un bērnu māte, jo viņai ir svarīgi sagādāt pārtiku un sagatavot maltītes pieciem cilvēkiem. Aleksandrs ar dēlu Dmitriju darbu atraduši mēbeļu ražotnē, viena meita – šūšanas uzņēmumā Balvos, bet otra kā pašnodarbinātā persona strādā par apkopēju. Pirms tam abas braukāja uz Gulbeni, kur strādāja šūšanas cehā, bet ceļš bija nogurdinošs, jo katru dienu aizņēma pusotru, divas stundas. Balvos meitām darbs sakārtojies daudz labāk. Ukrainā ģimenes ienākumi nenoliedzami bija lielāki, bet... “Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, tad mēs izmainām savu attieksmi pret apstākļiem,” secina ģimenes galva.
Latviešus nebeidz cildināt
Sarunas laikā gan Aleksandrs, gan Jurijs nebeidza cildināt balveniešus un Latviju. Ticības brāļi un māsas viņiem Balvos palīdzēja atrast māju, ko paši pusotra mēneša laikā izremontēja. Visi palīdzēja, arī balvenieši – kaimiņi Ainārs, Lāsma, Rudīte. Ar celtniecības materiāliem, ar mēbelēm. “Es vispār biju šokā, cik Latvijā cilvēki ir atsaucīgi un labvēlīgi. Nevienu sliktu vārdu savā adresē pa šo laiku neesmu dzirdējis. Pateicoties uzņēmuma “Amisa” vadītājam Intaram, mūs visus trīs uzreiz pieņēma darbā. Cilvēki grib palīdzēt ukraiņiem. Dzīvesvietu mums nomā bez maksas vai par minimālu samaksu, – norēķinus veicam tikai par komunālajiem pakalpojumiem. Esam apmierināti ar to, kas ir! Izdzīvot var, un ne slikti. Darbs patīk, kolektīvs labs, cilvēku attieksme lieliska,” Latvijā un Balvos nodzīvoto laiku vērtē vīrietis.
Viņš pastāsta, ka nesen piedzīvots patīkams pārsteigums – kara bēgļi aicināti uz novada domi, kur viņiem izsniegtas “Maxima” dāvanu kartes 100 eiro vērtībā. Jūtams, ka cilvēki par viņiem domā un rūpējas. Pretimnākoši bijuši arī ierēdņi valsts un pašvaldību iestādēs, kad nācies kārtot dažādus jautājumus. Jūtams, ka cilvēki grib palīdzēt pat vairāk, nekā spēj. Aleksandrs Latviju uzteic arī par to, ka citās Eiropas Savienības valstīs ukraiņiem ir atcelta braukšana bez maksas autobusos, bet Latvijā – nē. Ar autobusiem ukraiņi var braukt bez maksas. Izdevīgi tas bijis tad, kad abas meitas braukājušas darbā uz Gulbeni. Tāpat savu reizi nākas aizbraukt darīšanās uz Rīgu.
Jurijs pastāsta, ka ar draugiem cenšas paceļot pa Latviju, vasarā apmeklējuši arī pasākumus parkā. Jautāti, vai uztur sakarus ar mājām, atbild, ka ar sakariem ir ļoti slikti, tur darbojas Krievijas SIM kartes. Ir elektrības pārrāvumi, tāpēc sakari ir slikti, nav iespēju uzzināt par notiekošo. Taču, kā secina kara bēgļi, ķerties pie pagātnes nav labi. Būs žēlums, sabojāti nervi, bet no nervozēšanas rodas visas slimības. Labāk par slikto nedomāt. “Sanācis tā, ka mums bija dzīve līdz karam un pēc tam,” noteic Aleksandrs. Kara beigas abi neņemas prognozēt, tāpat kā cilvēki nespēj prognozēt pat rītdienas laika prognozi. Taču uz mājām, protams, ļoti gribas.
No Ukrainas bēgļu gaitās devušies teju astoņi miljoni cilvēku. Balvu novada pašvaldībai piederošās ēkās Tilžā un Vidučos patlaban uzturas aptuveni sešdesmit Ukrainas kara bēgļu, neskaitot tos, kuri dzīvo Balvos vai citviet novadā.
Kvalificēti strādnieki. Aleksandrs Imšenickis ar dēlu Dmitriju un Jurijs Ovčiņņikovs no Ukrainas teju gadu jau strādā vienuviet – uzņēmuma SIA “Amisa” mēbeļu ražotnē Balvos. Uzņēmuma vadītājs Intars Salmanis uzteic viņus kā labus darbiniekus, kuriem nebija nepieciešamas apmācības, reāli uzreiz jau varēja dot projektu (skici ar aprēķiniem) un uzticēt konkrētas mēbeles izgatavošanu, jo līdzīgus darbus visi trīs bija darījuši Ukrainā. Arī šeit ir tādi paši materiāli, no kā top mēbeles, līdzīgs arī darba process, ja nu vienīgi kādas nianses atšķiras ražošanas iekārtās, bet jauni cilvēki tās ātri apgūst. Uzņēmuma vadītājs uzslavē arī ukraiņu darba kultūru, kas latviešiem vēl vienā otrā vietā jāpamācās no viņiem. Rezultātā gandarītas ir abas puses – gan uzņēmuma īpašnieki, kuri atraduši kvalificētus strādniekus, gan ukraiņi, kuri atraduši darbu mazpilsētā, kur nodarbinātība iedzīvotājiem ir aktuāla.