Esi burvis – taisi no nekā! (27.01.2023.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko

Par spīti sliktajai ekonomiskajai situācijai un diezgan lielajam bezdarbam, Latgales puses zemnieki un uzņēmēji pierādījuši, ka spēj saimniekot, atrast savu nišu, izmantot inovācijas un nest pašu saražotā zīmola vārdu tālāk pasaulē. Kas jādara, lai tas izdotos, cik grūti vai viegli būt uzņēmējam Latgalē, par to saruna ar mūspuses darbīgajiem cilvēkiem un atbildīgajām amatpersonām. Diskusijā pie redakcijas apaļā galda piedalās Latgales plānošanas reģiona priekšsēdētājs, uzņēmējs Sergejs Maksimovs, Balvu novada Uzņēmējdarbības veicināšanas komisijas vadītājs Aldis Bukšs, z/s “Kotiņi” projektu koordinators Rolands Keišs, “Amati Print” īpašniece Elīna Kaļva un Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore, SIA “Safīra L” īpašniece Lienīte Litavniece.

Salīdzinot ar citiem reģioniem, Latgalē ir diezgan maz uzņēmumu. Cik pie mums ir pievilcīga vide uzņēmējiem?

S.Maksimovs: – Atklāšu noslēpumu, – Latgale kļūst aizvien pievilcīgāka un pievilcīgāka uzņēmējdarbības vide, tikai nesakiet to nevienam, tas ir noslēpums. Aizvien vairāk un efektīvāk sāk darboties LR valdības izveidoti uzņēmējdarbības attīstības instrumenti, Latgales Speciālā ekonomiskā zona, Remigrācijas programmas, Latgales investīciju programmas, teritorijas ekonomiskā atbalsta programmas, ievērojot “cirkuļa principu” – jo tālāk no Rīgas, jo lielāks atbalsts. Šīs un citas aktivitātes ļauj sekmīgi attīstīties uzņēmējdarbībai Latgalē. Šobrīd Latgalē daudzi no ekonomiskajiem rādītājiem aizvien ir zemāki, bet, mērķtiecīgi piesaistot investīcijas un realizējot atbalsta programmas, vērojot dinamiku, varam secināt, ka tendence mainās un atšķirības samazinās. Ir jāturpina reģionālā politika un jāmeklē jauni reģionu attīstības instrumenti.
A.Bukšs: – Jo tālāk reģions no lielajiem centriem, ostām un lidostām, jo mazāk pievilcīgs jaunām investīcijām. Taču ikvienam reģionam ir savas priekšrocības, tās tikai jāatrod un jāizmanto. Arī Latgales gadījumā investoru interese par Rēzekni, Daugavpili tikai pieaug. Lielā mērā pateicoties cilvēkresursu pieejamībai, infrastruktūrai un transporta mezgliem. Jo vairāk zinošu cilvēku vēlēsies šeit dzīvot, jo pievilcīgāki būsim uzņēmējiem.
R.Keišs: -Domāju, ka Latgalē uzņēmējiem ir aptuveni tikpat pievilcīga vide, cik uzņēmējiem pārējā Latvijā. Vienīgi slikti, ka jebkas, ko mēs saražojam, jāved uz ostu vai lielo pilsētu virzienā, kur ir cilvēki. Attālums ir liels šķērslis, tieši tādēļ biedrība “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” jau vairākus gadus kopā ar zemkopības ministriju un LAD strādā pie tā, lai finansiāli kaut kādā veidā kompensētu attālumu no Latgales līdz Rīgai. 500km uz galvaspilsētu un atpakaļ – tās uzņēmumam ir reālas izmaksas.
E.Kaļva: – Manuprāt, ir divi varianti, kādēļ uzņēmējs vēlas būt Latgalē, konkrēti – Balvos vai novadā. Pirmais: šeit ir ģimene un ģimenes saknes, iestrādes, sajūtas un personiska patika pret šo reģionu; otrais: lētas, brīvas ražošanas telpas, ja tādas kaut kur atrodas.
L.Litavniece: – Negribētu piekrist, ka Latgalē ir maz uzņēmumu. Skatoties pēc statistikas datiem, Latgalē vidēji uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 17 uzņēmumi, turpretī Latvijā – tikai 10 uzņēmumi uz vienu iedzīvotāju. Ja runājam par uzņēmējdarbības vidi, tad jāsaka, ka kopumā pašvaldības apzinās uzņēmumu un investoru lielo nozīmi reģiona attīstībā. Vairāk vai mazāk, bet tās savu pilnvaru un iespēju robežās cenšas atbalstīt uzņēmējus. Nozīmīga loma ir arī Latgales plānošanas reģionam. Līdz ar to kopumā lokāli (reģiona un arī zemākajos administratīvajos līmeņos) tiek mēģināts radīt uzņēmējiem pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi. Tomēr mums ir nacionālais līmenis, un uzņēmējiem Latgales reģionā ir tie paši nosacījumi, kas pārējā Latvijā (šeit varbūt izņēmums ir Latgales Speciālās ekonomiskās zonas un Rēzeknes Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumi, kuriem noteiktos apstākļos ir noteiktas nodokļu atlaides). Mums visiem jādarbojas un jātiek galā, piemēram, ar minimālās algas palielināšanu, bet papildus tam mums ir virkne citu problēmu, piemēram, transporta izmaksas. Jā, degviela kļuvusi dārgāka visiem, bet, transportējot gatavo produkciju vai izejvielas, lielā attāluma dēļ mums tas izmaksā dārgāk. Darbaspēka problēma arī jūtama, jo grūti piesaistīt speciālistus. Šo sarakstu varētu vēl paturpināt, jo šeit nav noieta tirgus, reģionā ir ļoti neliels iedzīvotāju skaits. Tajā pašā laikā gribētos teikt, ka vide ir pievilcīga, ir grūtāk, jo nākas būt radošākiem, inovatīvākiem.

Latgales reģionā ir daudz piemēru, kur uzņēmējs savu ražojumu spēj pozicionēt kā tūrisma pakalpojumu ar stāstu un padomu, nevis vienkārši preci… Jūsuprāt, tas strādā?

S.Maksimovs: – Tirgū ir ļoti vienkāršs princips, ko daudzi uzņēmēji bieži ignorē, bet par to varam lasīt grāmatās. Iedzīvotājs pērk stāstu. Pērkot “Coca-Colu” un pērkot “iPhone”, mēs pērkam stāstu par Stīvu Džobu. Pērkot “Toyotu”, mēs pērkam stāstu par “Toyotu”. Vēlos uzsvērt, ka precei jābūt kvalitatīvai, bet pie vienādām kvalitātes un funkciju iespējām mēs nopirksim to, kurai ir labāks stāsts. Katrai precei ir jābūt savam stāstam. KUUP, kafija no Latgales, “Kotiņu” grūbas un eļļa. Ir vienkārši uzņēmējdarbības principi – stāsts ir, tirgus nav….
A.Bukšs: – Stāsts ir neatņemama pārdošanas sastāvdaļa, un tas strādā vienmēr. Jo interesantāks un noderīgāks tas ir, jo labāki pārdošanas rezultāti. Latgales faktors jau pati par sevi ir pievienotā vērtība te radītam produktam, ja vien tas tiek pareizi pasniegts un izstāstīts. Mūsu zeme glabā vēl tūkstošiem neizstāstītu stāstu, kurus vērts izmantot, domājot par savu produktu pārdošanu.
R.Keišs: – Protams, tas strādā. Arī “Kotiņi” sevi pozicionē kā tūrisma uzņēmumu, jo mūsdienās bez tā absolūti nekas nav iespējams. Ja mums kaut kas jāpārdod, tad cilvēks jāpasauc pie sevis, jāparāda, ko darām, jāpastāsta, kas esam, kā sagatavojam produkciju. Un tad cilvēks pagaršo mūsu produkciju un saprot, – o, tā ir cita kvalitāte, un kļūst par pastāvīgo pircēju internetveikalā. Tūrisms mūsdienās ir neatņemama sastāvdaļa katram uzņēmējam, ja vien, protams, bizness nav riepu serviss vai kas tamlīdzīgs, kur cita specifika. Stāsts – tas ir pats galvenais. Un jo šis stāsts senāks, jo tas ir patiesāks. Cilvēkiem šis patiesums arī patīk.
E.Kaļva: – Domāju, ka tūrisms – tas ir ļoti labi, tas ceļ vietējo iedzīvotāju pašapziņu, ka mums kaut kas ir. Izceļ labāko, kas ir. Taču, godīgi runājot, nekāds lielais bizness no tā nesanāk. Ir jānošķir pelnošs hobijs no uzņēmējdarbības.
L.Litavniece: – Te gribētu paturpināt atbildi no iepriekšējā jautājuma. Ja transporta izmaksas ir dārgas, tad otrs variants ir, ka klients dodas pēc tavas preces... Klients nepērk preci vai pakalpojumu, klients pērk vērtību. Šajā gadījumā tas ir tūrists, kurš ieradies Latgalē. Viņš saņem pozitīvas emocijas, skaistu stāstu, iespēju pataustīt vai nogaršot (atkarībā no tā, kas tas ir par produktu). Beigās cilvēks preci nopērk, jo viņš tic, pārliecinās par to, ko redz. Viņš redz to vērtību. Arī uzņēmēji, kuri strādā šādā veidā, apliecina, ka tas darbojas.

Valdība bieži un daudz runā par to, ka mūspuses uzņēmējiem vajadzīgs atbalsts. Tāds ir?

S.Maksimovs: – Vienmēr gribētos vairāk. Šobrīd atbalsts ir tik daudz, lai sekmīgi uzsāktu un attīstītu uzņēmējdarbību. Pastāvīgi tiekos ar Valsts prezidentu, ministriem, valdību, Saeimas deputātiem, meklējot efektīvākos, likumīgus un uzņēmējiem labākus atbalsta instrumentus. Valdība gatava meklēt risinājumus jebkuram uzņēmējam individuāli, esam to arī darījuši. Jāpiebilst, ka tam bieži vajadzīgs laiks.
A.Bukšs: – Attiecībā uz grantu pieejamību, manuprāt, labs rādītājs ir tajā, ka Latgales kvotas parasti netiek pilnībā izsmeltas (izņemot lauksaimniecību). Proti, piesakās par maz. Tāpat visā Latgales teritorijā jau piecus gadus darbojas Latgales Speciālā ekonomiskā zona, pie kuras radīšanas arī man savulaik bija iespēja pielikt roku. Latgales SEZ dod iespēju uzņēmumam caur nodokļu atlaidēm atgriezt atpakaļ daļu no investīcijām. Diemžēl Balvu novadā šīs iespējas līdz šim netika izmantotas, bet man ir liels prieks, ka drīz mums būs pirmais SEZ uzņēmums! Vienlaikus noteikti nepieciešams lielāks tiešais atbalsts uzņēmējiem mājokļu jautājumu risināšanā, ja tie vēlas piesaistīt jaunus darbiniekus.
R.Keišs: – SEZ – speciālā ekonomiskā zona – ir labs atbalsts, tikai šīs nodokļu atlaides diemžēl neattiecas uz lauksaimniekiem. Te atkal gribu atgriezties pie iepriekš izskanējušās tēmas – attāluma. Mūsuprāt, ir vajadzīgs atbalsts attālumam. Domāju, ka agri vai vēlu valdībai vajadzēs runāt un pieņemt lēmumu. Ja cilvēks dzīvo Latgalē, bet valdība vēlas laukos saglabāt cilvēkus, tad jāmaksā par to, ka viņi dzīvo attālinātos reģionos. Lai mūsu Eiropas Savienības sākuma robeža ir maksimāli apdzīvota, lai te ir droši.
E.Kaļva: – Atbalsts vajadzīgs kaut vai infrastruktūras un ceļu sakārtošanai. Braucot uz Balviem, nepamet sajūta, ka mēs esam nogriezti no pasaules, zīmju paliek arvien mazāk, apzīmējumu nav, vēlā rudenī var orientēties tikai pēc krūmiem. Reiz vedām ģimenes draugu no Dānijas ciemoties pie mums uz Balviem, pēc pus ceļa no Rīgas viņš jautāja, kā mēs zinām, kur braukt, jo uz ceļa nav apzīmējumu, joslu. Kopumā es lepojos, ka mans uzņēmums ir Balvos, klienti no Rīgas citreiz brīnās, kā mēs te varam strādāt. Man patīk atšķirties, man ir izaicinājums pierādīt, ka šeit var darboties. Pašlaik ir ērti izmantot kurjera pakalpojumus, jo mūsu saražotie produkti dienas laikā jau ir citā Latvijas malā. Ja domā par ekonomisko atbalstu, būtu ļoti labi, ja būtu atbalsts maziem uzņēmumiem tieši darbaspēka nodokļu politikā. Pašlaik esošais plānošanas reģiona atbalsts ir simpātisks tikai ļoti lieliem uzņēmumiem. Pozitīvi tas, ka jaunajiem uzņēmējiem pieejamas dažādas fondu atbalsta programmas. Šo iespēju arī mēs aktīvi izmantojam un, pateicoties fondu atbalstam, varam būt konkurētspējīgs uzņēmums ar jaunām un mūsdienīgām iekārtām.
L.Litavniece: – Ir pieejami projekti, bet kopumā mērķtiecīgs atbalsts šobrīd īsti nav pieejams. Vismaz man nav tādas informācijas. Šobrīd šāds atbalsts viennozīmīgi ir nepieciešams.

Mūsdienu patērētājs kļuvis arvien prasīgāks, tādēļ pakalpojuma sniedzējam arvien vairāk jāpiedomā par inovācijām. Vai uzņēmējdarbība un inovācijas mūsdienās kļuvuši nedalāmi termini?

S.Maksimovs: – Inovācijas un tehnoloģijas ir neatņemama sastāvdaļa sekmīgai ekonomikas attīstībai. Ja mēģināsim attīstīt savu zemnieku saimniecību, braucot ar velosipēdu, kā to darīja Adriano Celentano filmā, ja lietosim tikai stacionāro telefonu, bet gada pārskatu un atskaites sagatavosim rūtiņu burtnīcā, būs grūti sagaidīt strauju attīstību. Ir jābūt arī ražošanas tehnoloģijas attīstībai. Tam gan seko darbaspēka skaita samazinājums nozarē. Pat veikali pamazām pāriet uz pašapkalpošanas kasēm, mežus zāģē lielgabarīta tehnika, aizstājot vismaz 5, ja ne 10 cilvēkus, un tā var turpināt visās nozarēs. Šobrīd Latvijas valsts pielieto darbības, lai palielinātu darbaspēka nepieciešamību, kā piemēru var minēt, ka vairāk tiek attīstīta bioloģiskā lauksaimniecība. Tas prasa vairāk darbaspēka, bet arī saražotā prece ir dārgāka, kaut gan – veselīgāka.
A.Bukšs: – Manuprāt, jebkurš domājošs uzņēmējs visu laiku domā, kā ražot efektīvāk (inovatīvāk), kādus paņēmienus izmantot, lai ar pēc iespējas mazākiem resursiem sasniegtu pēc iespējas kvalitatīvāku rezultātu. Tā vairs nav izvēle, bet gan prasība, jo pretējā gadījumā tevi no tirgus izspiedīs tie, kuri atraduši labākus risinājumus.
R.Keišs: – Mēs pastāvīgi ieguldām līdzekļus inovācijās, katru dienu maināmies līdzi laikam, jo nevaram stāvēt uz vietas. Runājot par ražošanu, tehnoloģijas nepārtraukti mainās, tādēļ jāmainās arī mums. Turklāt inovācija ir tas, kas cilvēkiem patīk. Viņi atbrauc un saka, – wow, te ir Eiropas līmenis, te nav vecie kolhozu laiki. Uzņēmējdarbība un inovācija noteikti ir nedalāmi termini.
E.Kaļva: – Droši vien var piekrist teicienam: kas nemainās, tas paliek par dinozauru. Un mēs zinām, kas notika ar dinozauriem... Jā, jāmainās, jāmeklē jaunas iespējas, jauni produkti, piegādes metodes. Tas ir normāls uzņēmuma darbs, lai būtu attīstība, nevis stagnācija.
L.Litavniece: – Viennozīmīgi – jā, tikai šis inovāciju līmenis var krasi atšķirties, jo pats svarīgākais ir spēja piesaistīt klienta uzmanību. Vienā brīdī nostrādā dizaina koncepta maiņa, bet citā nepieciešams radīt jaunu produktu. Tas viss liek uzņēmējam nepārtraukti virzīties uz priekšu. Pirms dažām dienām lasīju par uzņēmuma “Fermentful” (ražo kefīru no griķiem) pozitīvajiem panākumiem. Tas ir inovatīvs produkts, kas pamanīts starptautiskā līmenī. Ar to vēlos teikt, ka, radot inovatīvu produktu, ir lielākas iespējas attīstīties, lielāks potenciāls un varbūtība nokļūt eksporta tirgū.

Uzņēmējam var būt ģeniāla biznesa ideja un nākotnes plāni, taču bez kvalificēta darbaspēka to īstenot diezin vai būs pa spēkam. Kāda situācija ar darbaspēku ir pie mums?

S.Maksimovs: – Ļoti svarīga ir komunikācija ar uzņēmējiem, svarīgi saprast viņu plānus, lai laikus varētu sagatavot nepieciešamos speciālistus skolās, tehnikumos, augstskolās. Jāremontē un jābūvē dzīvokļi, un speciālisti pārcelsies uz dzīvi Balvu novadā.
A.Bukšs: – Šis ir galvenais jautājums, domājot par uzņēmējdarbības nākotni Latgalē. Tieši potenciālo darbinieku pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, ko investors izvērtē, pieņemot lēmumu par to, kur ieguldīt investīcijas. It sevišķi mūsdienās, kad mazinās attālumu nozīme, bet aizvien lielāku svaru iegūst uz zināšanām balstītas pievienotās vērtības radīšana jebkuram produktam. Kas cilvēkam ir svarīgi, neskaitot, protams, atalgojumu, lai viņš vēlētos, piemēram, dzīvot Balvos? Mājoklis, sasniedzamība (ceļu kvalitāte), veselības aprūpe un kvalitatīva izglītība bērniem. Valsts un pašvaldību galvenais uzdevums ir radīt vēlmi dzīvot un strādāt Latgalē. Lai to panāktu, jāturpina darbs pie ceļu infrastruktūras sakārtošanas, mūsdienu prasībām atbilstošu mājokļu radīšanas, veselības aprūpes un kvalitatīvas izglītības pieejamības. Visi šie četri faktori ir svarīgi, lai cilvēks izvēlētos te dzīvot un strādāt. Attiecīgi tādējādi dodot uzņēmējam iespēju piesaistīt savam uzņēmumam jaunus darbiniekus.
R.Keišs: – “Kotiņos” 80-85% darbinieku uzņēmumā strādā jau kopš pirmsākumiem, bet nāk arī jaunie. Vai visi gatavi uzņemties atbildību un cik viņi lieli speciālisti, tas, protams, arī ir jautājums, taču pēdējos gados esam novērojuši, ka 15-20% darbinieku rotē. Atnāk, pastrādā, nepatīk, aiziet. Kopumā situācija ar darbaspēku ir laba, bet ar kvalificētiem speciālistiem ir tā, – mēs “Kotiņos” dodam iespēju pašiem mācīties un augt. Speciālistu, kas tikko atnākuši no augstskolas vai pabeiguši maģistrantūru, daudz mums nav, bet kopumā žēloties nevaram. Balvu novada mērogā strādāt “Kotiņos” ir mazliet tāds kā prestižs, tādēļ te nāk cilvēki, kuri zina, ka no viņiem var paprasīt vairāk.
E.Kaļva: – Man šķiet, ka situācija visur vienāda. Priecājos, ka esmu sapulcējusi sev foršu kolektīvu, pie manis strādā jauni un radoši cilvēki. Laba darbaspēka trūkst visur, tas nav tikai pie mums. Uzņēmējam jādomā, kā piesaistīt cilvēkus, kā piesaistīt nākotnes darbiniekus – jauniešus, kuriem ir svarīga vide, attālināts darbs vai uzņēmuma kopējais tēls. Man kā uzņēmējai tagad jāsāk domāt, kā piesaistīšu jaunos cilvēkus, piemēram, paaudzi pēc interneta. Savukārt jaunākā tendence, ka katram jābūt mazajam uzņēmējam, arī nav labākais stāsts. Katrs nevar būt labs uzņēmējs, ir zudis fokuss un skolās maz runā par labiem jomas speciālistiem, kuri strādā kādā uzņēmumā un dod savu artavu tā veiksmīgā attīstībā.
L.Litavniece: – Ja jāsaka īsi un kodolīgi, tad darbaspēka mums nav. Tālāk nebūšu populāra, bet viens no darbaspēka avotiem varētu būt meklējams ierēdniecībā. Latvijā kopumā ir neadekvāti milzīgs ierēdņu skaits, kuri bieži vien rada nevienam nevajadzīgu birokrātiju, lai tikai attaisnotu savu eksistenci un lietderību. Dzīvojam digitālajā laikmetā, attīstām tehnoloģijas, investējam miljonus dažādās platformās (latvija.lv, e-veselība utt.), bet tajā pašā laikā audzējam ierēdņus. Samazinot ierēdņu skaitu, atbrīvotos darbaspēks, kurš būtu pieejams privātajam sektoram. Cits risinājums ir ieviest digitālos risinājumus privātajā sektorā.

Kā jūs kā Latgales uzņēmēji jūtaties savā reģionā? Ar kādām problēmām jāsaskaras?

S.Maksimovs: – Šobrīd lielākais izaicinājums ir karš Ukrainā, kara sekas. Tāpat tas ir tāls ceļš līdz ostām Rīgā, transporta izmaksas. Grūtības sagādā Krievijas, Baltkrievijas robežas slēgšana, ir ierobežota virkne uzņēmējdarbības veidu, ko uzņēmēji ar izpratni arī pieņem. Šobrīd ļoti labi var redzēt, kuri ir tie veiksmīgie uzņēmēji, kuri jebkurā situācijā saskata iespēju tur, kur citi redz problēmu.
E.Kaļva: – Kopumā man viss patīk – mans uzņēmums atrodas pašā Balvu centrā, pateicoties internetam, mūsu uzņēmuma klienti ir visā pasaulē. Ir zudušas robežas atrašanās vietai, bet ir jauni izaicinājumi, kā sasniegt klientus virtuāli, kā tos apkalpot un piegādāt vizuāli skaistus pasūtījumus.
L.Litavniece: – Brīžiem liekas grūti, bet, neskatoties ne uz ko, es nevēlētos mainīt dzīvesvietu ne uz vienu citu. Esmu sava reģiona patriote, optimiste un ticu, ka viss atrisināsies. Bet, ja pavisam nopietni, daudzas no šīm problēmām jau minētas iepriekš. Tās ir tās pašas, kas uzņēmējiem visā Latvijā, tikai mums vēl papildus ir arī citas – darbinieku trūkums, transporta izmaksas, ierobežots noieta tirgus, jo cilvēku šeit ir tik, cik viņu ir, tātad arī pircēju. Papildus vēl gribētu akcentēt dažas svarīgas lietas maziem uzņēmumiem. Valstī daudz tiek runāts par ēnu ekonomiku, bet to varētu atrisināt, vienkāršojot administrēšanu darbiniekiem, izveidojot nodokļu režīmu, kad uzņēmums var piesaistīt darbiniekus uz nepilnu slodzi (un nebūs jāmaksā darba devēja VSAOI no pilnas minimālās algas). Tas motivētu uzņēmumus strādāt oficiāli.

Ar ko sākās jūsu pirmie soļi biznesā?

S.Maksimovs: – Pirmie soļi biznesā jāsāk ar vēlmi mācīties, izpētīt, kā uzņēmējdarbību uzsākuši veiksmīgi uzņēmēji, ko un kā viņi darījuši. Nepieciešams izpētīt tirgu. Jāsāk ar grāmatu lasīšanu par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību, ar kursu apmeklēšanu. Jauniešiem nepieciešams absolvēt augstskolu un iegūt bakalaura vai maģistra grādu. Svarīgi saprast, ka uzņēmējdarbību var uzsākt, arī mācoties skolā.
R.Keišs: – “Kotiņu” pirmie soļi biznesā sākās 1992.gadā ar 14 ha zemes un vienu zirgu. Tas bija nenormāls fiziskais darbs, juku laiki, jo kolhozi sāka brukt, taču Aldis Ločmelis ar tēvu bija neatlaidīgi. Tobrīd kaut ko sākt bija traki, bet Aldis cīnījās un darīja. Un, redz, rezultāts ir acīmredzams. Noteikti svarīgs faktors ir tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem Aldis bija pārliecināts, – graudu no zemes vajag maksimāli pārstrādāt uz vietas un tādā veidā tam radīt pievienoto vērtību. Aldis pats mala graudus, pats brauca tirgot. Bija smagi, bet tas noteikti bija tā vērts.
E.Kaļva: – Ar ideju un spēcīgu ģimenes atbalstu. Mans uzņēmums izaudzis no mana hobija, tas būvēts no maziem gabaliņiem, par kuriem visu zinu tikai es. Atceroties pašu sākumu, patīkami bija tas, ka mani ļoti atbalstīja vietējie uzņēmēji. Klienti ieteica manu uzņēmumu viens otram, veicot pasūtījumus, bija saprotoši, ja sanāca kļūdas vai brāķi. Bet patīkami, ka vietējie uzņēmēji atbalsta viens otru, šādu principu ievēroju arī es pati.
L.Litavniece: – Motivācija. Ideja. Sākt darīt, nevis vienkārši domāt.

Šīs dienas diskusijā daudz runājam par problēmām. Bet kādi, jūsuprāt, ir plusi būt uzņēmējam Latgalē? Kas mums ir tāds, kā nav citiem?

S.Maksimovs: – Pieejams darbaspēks, Latgales SEZ nodokļu atlaides, valsts un pašvaldības atbalsts. Pašvaldības atbalsts ātrai un efektīvai dokumentu kārtošanai uzņēmējdarbības atbalstam. Esam gatavi lutināt uzņēmējus.
A.Bukšs: – Latgales faktors mūsdienās ir pievienotā vērtība pati par sevi, ja vien tā tiek kvalitatīvi, ar pašlepnumu pasniegta. Turklāt dzīves ritms Latgalē, salīdzinot ar lielpilsētām, ir daudz mierīgāks, kas daudzām ģimenēm ir svarīgi, domājot par vietu, kur dzīvot un audzināt bērnus.
R.Keišs: – Mums ir sava valoda, kā citiem nav. Mēs esam tur, kur esam – Eiropas sākumā, un mūsu atrašanās vietu nenomainīt. Vai tas ir liels pluss? Varbūt, bet varbūt arī nav. Zeme tā pati, varbūt nedaudz sliktāka kā Kurzemē un Zemgalē, bet viņa ir, un mēs strādājam.
E.Kaļva: – Mums ir sirsnīgi, uzticami cilvēki, kuri viens otru atbalsta. Citur tādu nav. Es šeit jūtos droši, un tas dod spēku sasniegt jaunas virsotnes.
L.Litavniece: – Kā plusu laikam vēlētos atzīmēt atbalstu lokālā līmenī (pašvaldības, plānošanas reģions), iespēju būt Latgales Speciālās ekonomiskās zonas vai Rēzeknes Speciālās zonas uzņēmumam. Uzņēmējs Latgalē viennozīmīgi ir tas, kurš nebaidās saskarties ar problēmām. Domāju, ka uzņēmēji Latgalē ir nedaudz traki, optimisti un viennozīmīgi – ļoti motivēti!

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”