Rakstos

Rokdarbi kā mierinājums svešumā

Sarunā ar rokdarbnieci Astrīdu Kraino uzzināju, ka arī Ukrainas bēgļu izmitināšanas vietā Tilžā dzīvo čaklas rokdarbnieces. Kopīgi gatavojoties Ziemassvētku un Jaungada svinībām, ar savām prasmēm īpaši izcēlās ukrainiete Zoja Dogadailo no Harkivas apgabala Kupjanskas pilsētas, kura savulaik Ukrainā strādājusi svētku rotājumu rūpnīcā. Satiekot Zoju, uzzinājām, ka viņa prot arī daudz ko citu, un, protams, iztaujājām par karā piedzīvoto un to, kā iejutusies pagaidu dzīvesvietā.

Tad viņi nāca… kā tarakāni
Stāstot par pirmo kara dienu, ko piedzīvoja Kupjanskas pilsētā, kas atrodas 45 kilometrus no Krievijas robežas, Zoja nespēj valdīt asaras. Jāteic, klausoties viņas stāstu, acis kļūst miklas arī man. “Dzīvojām lielā deviņstāvu mājā. 24.februārī dēls Aleksandrs pusē sešos no rīta mani pamodināja ar vārdiem: “Mammu, sācies karš!” Pirmajā mirklī nespēju aptvert, – kāds karš?! Mums teica, – bēdziet, tūlīt bombardēs. Izskrējām ārā, mašīnu stāvvietā. Un tad ieraudzīju lidmašīnu, kas ar šausmīgu rēkoņu lidoja zemu pāri mūsu galvām. Tas bija tik tuvu, ka šķita – spēju tajā saskatīt katru vismazāko skrūvīti. Un tā šausmīgā rēkoņa! Nekad mūžā to nespēšu aizmirst. Un tad atskanēja bumbu sprādzieni…” Zoja stāsta, ka līdzās viņas mājai atradās liels dzelzceļa mezgls: “Krievijas armija bombardēja dzelzceļa staciju, spridzināja tiltus. Un tad viņi sāka nākt… kā tarakāni, viens pēc otra, nebeidzami garas kolonnas ar tankiem, milzīgām bruņumašīnām. Viņi līda un līda – neredzēja ne gala, ne malas. Tā kā atrodamies gandrīz pie Krievijas robežas, mums jau agrāk teica, ka kara gadījumā šajā pilsētā būs lielas problēmas, jo no tās iet ceļš gan uz Harkivu, gan Izjumu un citām pilsētām. Esam liela transporta mezgla vidū.” Tāpat Zoja atceras, ka pirmajās kara dienās visi sēdējuši mājās, jo vienkārši nezinājuši, ko darīt: ”30.martā atslēdza internetu, bet 6.aprīlī atslēdza pilnīgi visu – ūdeni, elektrību… Sēdējām kā vakuumā. Nezinājām neko – kāda situācija valstī, kur atrodas mūsu karaspēks... Tad cilvēki sāka mēģināt ķert signālus ar kaut kādiem radioaparātiem. Kā Otrajā pasaules karā, kad iebruka fašisti. Vismaz sākām kaut ko uzzināt. Lai gan spējām uztvert tikai krievu ziņu kanālus, kaut vai no tiem varējām kaut ko secināt.” Bēgle no Ukrainas stāsta, ka pilsētā pēc okupācijas uz laiku it kā viss nedaudz nomierinājās. Kad krievu tehnika bija aizbraukusi, zaldātu pilsētā nebija līdz pat jūnijam. “Tad viņi sāka parādīties, sāka iezīmēt teritoriju, kaut kādu administrāciju iekārtoja. Teicu dēlam, – varbūt jābrauc projām? Bet viņš vēl ieteica nogaidīt – varbūt Ukrainas armija atgriezīsies,” atceras sieviete. Ieroču zalves grandējušas bez pārtraukuma. Augustā un septembrī sākušies arī raķešu uzlidojumi. Zoja atklāj, ka parasti tas noticis naktīs: “Guļu, skatos – manam logam garām aizlido raķete, un redzams, ka tā lido Harkivas virzienā.” Kad šāda dzīve kļuva pavisam nepanesama, Zoja lūdzās dēlam, ka jābrauc projām.

Saskaitīja 230 fūres ar graudiem
Aizbraukt bija grūti. Bija jāpierakstās un jāgaida rindā uz mikroautobusiem, kas nelielās grupās civiliedzīvotājus izveda caur Krieviju. Kad rinda beidzot pienāca, 3.septembrī (kopā desmit ceļabiedri, kuru vidū bija Zoja ar dēlu Aleksandru) devās ceļā. Iebraucis Krievijā, šoferis neapstājoties brauca 24 stundas, līdz nonāca pie Latvijas robežas. Zojas spilgtākās atmiņas no brauciena bija garās smago automašīnu rindas, kurās Krievijas virzienā no Ukrainas izveda graudus. “Kamēr aizbraucām līdz Krievijas robežai, es saskaitīju 230 fūres ar piekabēm, kurās izveda graudus. Krievi zaga un izveda visu, ko varēja, arī ar vilcieniem,” atceras sieviete. Viņa stāsta, ka okupācijas laikā krievu zaldāti uzvedušies briesmīgi: “Viņi pastāvīgi bija piedzērušies, sakāpa uz savām bruņumašīnām un lielā ātrumā braukāja pa pilsētu. Iedzīvotāji slēpās, kur varēja. Daudzi cilvēki vienkārši pazuda – viņus savāca uz “pagrabiem” jeb, kā krievi tos sauca, “pagaidu izolatoriem”. Daži atgriezās piekauti, ar iedragātu veselību, citi pazuda pavisam. Pie mums Tilžā tagad arī dzīvo viens puisis, kurš tur nosēdēja 30 diennaktis. Knapi tika laukā. Ja kāds kaut kādu iemeslu dēļ krieviem nepatika, viņu paņēma uz “pagrabu”. Tur viņus sita, ņirgājās. Krievu karavīri nāca cilvēku mājās, izsitot durvis, iznesa visu, ko varēja iznest. Bija arī tādi iedzīvotāji, kuri norādīja uz saviem kaimiņiem. Cilvēki jau ir dažādi.” Tagad Kupjanska ir pilnībā sagrauta, tās vairs nav. Taču piepilsētā, kur dzīvoja Zoja, dažas mājas ir saglabājušās, tostarp arī viņas daudzdzīvokļu nams. Esot tikai izsisti logi un nav apkures. Taču cilvēki tajā joprojām dzīvo un pamazām sāk atgriezties arī no bēgļu gaitām. “Cilvēki ļoti skumst pēc mājām, gaida pavasari, lai varētu atgriezties,” piebilst ukrainiete. Viņa arī grib mājās, tomēr pagaidām baidās atgriezties. Zoja atradusi darbu šūšanas cehā Balvos. “Man patīk, lai gan mana specialitāte bija cita. Pēdējos 15 gadus strādāju par kredītsabiedrības priekšsēdētāju finanšu organizācijā. Pirms tam esmu strādājusi arī par meistari rūpnīcā, kur izgatavo eglīšu rotājumus.” Savukārt dēls Aleksandrs, būdams datorspeciālists, pārcēlies uz Rīgu cerībā atrast darbu specialitātē.

Kur palikusi cilvēcība?
Izrādās, Zoja uz Harkivas apgabalu pārcēlās no Donbasa, kur dzīvoja līdz 1985.gadam. Tādēļ viņa spēj salīdzināt. Donbasā palikuši visi Zojas radi, kuri tagad ar viņu vairs nekontaktējas. “28.janvārī radi no Donbasa piezvanīja un teica: “Nu ko jūs uztraucaties?! Jūs tūlīt ātri atbrīvos, un viss būs kārtībā! No kā mūs atbrīvos?! 2014.gadā radi Donbasā nobalsoja par Krieviju, domājot, ka kopā ar Krieviju dzīvos lieliski. Teicu, lai paskatās, kā krievi paši dzīvo. Cik viņiem miljoni mājsaimniecību, kurām nav pat normālas tualetes?! Teicu, – jūs krieviem neesat vajadzīgi! Arī Krievijas radi ar mums vairs nekontaktējas. Tas ir propagandas rezultāts. Viņiem tā izskalotas smadzenes, ka uz aicinājumiem padomāt loģiski, ar savu prātu, viņi nereaģē. Nu, ir taču jābūt kaut kādai loģikai tajā, ka pret Krieviju iestājas visa pasaule! Viņi saka, – Amerika visus noskaņojusi. Bet, ja jau Krievija ir tik spēcīga un tai ir taisnība, tad kāpēc Amerika pārspēj Krieviju? Bet viņiem neko nevar iestāstīt. Domāju, kad ledusskapis pārspēs televizoru, tad varbūt sāks saprast. Kur palikusi viņu cilvēcība? Viņi taču ir kristieši. Kur viņu rīcībā ir mīlestība pret tuvāko? Mariupoles vairs nav, Aļepo noslaucīta no zemes virsas…. Cilvēki, ko jūs darāt?” ar asarām acīs jautā ukrainiete.

Te viss tik kluss un nesteidzīgs
Grupai, kurā brauca Zoja, paveicās ātri šķērsot Krievijas – Latvijas robežu, jo Krievijas robežsargi pie vārtiem viņus noturēja tikai pusi dienas. Tomēr, pirms palaist, esot pārmeklējuši līdz pēdējai vīlītei, mēģinājuši pat noplēst iekšējās zolītes Zojas kurpēm. 4.septembrī, šķērsojuši robežu, sazvanījusies ar pazīstamu meiteni no Kupjanskas, kura jau dzīvoja Tilžā, un 36 stundas pēc izbraukšanas no Ukrainas Zoja ar dēlu jau bija Tilžā. “Nepaspējām attapties, kā visa dzīve bija mainījusies. Pametām visu – trīs dzīvokļus, vasarnīcu... Pārdevām visu, ko vēl varējām, arī automašīnu, un aizbraucām nekurienē. Teicu dēlam, – tas nekas, galvenais, ka esam dzīvi!” pārdomās dalās Ukrainas iedzīvotāja.
Zojas pirmais iespaids par Latgali bija, ka te ir paradīze – viss tik kluss un nesteidzīgs. Iekārtojusies jaunajā dzīvesvietā, pirmajās dienās Zoja nevarēja saprast, ko darīt tālāk, kā sevi nodarbināt: “Mājās bija kaut kādi mājas darbi, bet te nezināju, ko iesākt ar savu laiku. Vēlāk sāku atrast vecus adījumus, ko var izārdīt. Līdzi biju paņēmusi tamboradatas un adāmadatas. Tā pamazām atsāku nodarboties ar rokdarbiem. Vēlāk atradu arī darbu šūšanas cehā.”
Kaut arī iepriekš dzīvoja daudz labākos apstākļos, par dzīvi bijušajā Tilžas internātpamatskolas internātā Zoja nesūdzas un ar visu ir apmierināta. Arī tagad, kad par siltu ēdienu jāgādā pašiem, viņa ir pateicīga gan vietējai baptistu draudzei, kas katrai ģimenei uzdāvināja pa pannai un katlam, gan citiem ziedotājiem, kuri rūpējas, lai bēgļiem nekā netrūktu: “Vakar, piemēram, veikals “Maxima” katrai bēgļu ģimenei uzdāvināja 100 eiro dāvanu karti. Cilvēki atnes pienu, nes dārzeņus. Tilžā pret bēgļiem visi izturas ļoti draudzīgi, taču Balvos – ne visi…” Izrādās, esot bijuši gadījumi, kad Zojas kaimiņi saskārušies ar krievvalodīgo iedzīvotāju naidīgu attieksmi. “Kad Balvos abi ar dēlu meklējām frizētavu, pie mums pienāca latviešu vīrietis un brīdināja, lai esam uzmanīgi, jo šeit dzīvo daudz krievu tautības cilvēku, kuri pret ukraiņiem noskaņoti agresīvi,” stāsta sieviete.
Laiks kopš ierašanās Latvijā paskrējis vēja spārniem, – apgalvo Zoja. Pagaidām, tāpat kā citi, viņa gaida pavasari, lai varētu atgriezties mājās, ja tas būs iespējams. Pagaidām Latvijā viņa apgūst jaunu – šuvējas – profesiju un regulāri kontaktējas ar ukraiņu bēgļiem citās valstīs: “Viņi visi saka, – gribam mājās, un jo ātrāk, jo labāk!”

Tikko pabeigts pleds. Dzīvojot Ukrainā, Zojai patika rokdarbi. Viņa adīja, tamborēja, izdomāja un zīmēja eglīšu rotājumu dizainus, prata pat stiklu pūst. Šo pledu Zoja notamborēja, dzīvojot Tilžā.