1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Lai Visums dod viņiem, ko vien viņi vēlas!

Braucot no Baltinavas, no Balvu novada robežas, Grebņevas robežkontroles punkts atrodas vien pārdesmit kilometru attālumā. Kopš oktobra beigām te darbojas biedrību “Tavi draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” diennakts palīdzības punkts ukraiņu civiliedzīvotājiem, kura darbā iesaistījušies ne tikai rīdzinieki, bet arī tuvējo apdzīvoto vietu cilvēki, tostarp baltinavieši.

Brīvprātīgie dežurē maiņās
Palīdzības punkts ukraiņu civiliedzīvotājiem, kuri bēg no kara, ierīkots ar mērķi, lai cilvēki pēc vairākām diennaktīm ilgas gaidīšanas pie Krievijas robežas šeit varētu iemalkot siltu tēju, kafiju, paēst vienkāršu ēdienu, sasildīties paši, uzlādēt telefonu, iegūt nepieciešamo informāciju. Netālu no robežkontroles punkta atrodas treileris, kurā tiek gatavots ēdiens, vārīta tēja vai kafija, turpat blakus – telts, kur to visu var nobaudīt, sasildīties, sliktos laika apstākļos patverties no vēja, lietus vai sniega. Palīdzības punktā visu diennakti maiņās dežurē brīvprātīgie gan no Rīgas, gan vietējie iedzīvotāji. Grebņevas robežkontroles punktā izdevās satikt biedrības “Tavi draugi” pārstāvi Montu Vecozolu. Viņa uz šejieni brauc ne tikai vizītēs, bet arī dežurēt. Monta pastāstīja, ka pārtiku uz palīdzības punktu ved ne tikai no lielās noliktavas Rīgā, kur ienāk ziedojumi, bet atsaucīgi ir arī vietējie iedzīvotāji, brīvprātīgie, kas pārtiku, siltu ēdienu atved paši vai iegādājas to, kā trūkst. Patvēruma meklētāju plūsmas tendences palīdzības sniegšanas punktā nav saskatāmas, jo nekad nevar zināt, kad noslodze būs lielāka. “Principā mēs varam vadīties tikai no autobusiem, cik mēs tos redzam piebraucam pie robežas, jo tad zinām, cik cilvēki gaidāmi. Vienīgi nevar zināt, kad viņi pārnāks pāri robežai – tās būs stundas vai diennakts, citreiz bijis pat ilgāk. Visi viņi nāk no Krievijas okupētajām teritorijām, jo neviens no brīvas Ukrainas nebrauks caur Krieviju. Daudziem brauciens ir ļoti garš, pat vairākas diennaktis, jo viņi tur ceļojuši no vienas vietas uz otru. Šķērsojot robežu, cilvēki jau redz uzrakstu ukraiņu valodā, ka šeit atrodas palīdzības punkts. Tāpat informācija izplatās no mutes mutē,” saka biedrības pārstāve. Punkta noslodze atkarīga arī no tā, cik ilgi patvēruma meklētāji šeit uzkavējas. Ir kāds, kuram nepieciešams tikai internets vai uzlādēt mobilo telefonu. Ir kāds, kuram jāsagaida, kamēr pēc viņa atbrauks. Pārsvarā patvēruma meklētāji dodas uz tālākām Eiropas vietām – Poliju, Vāciju, Angliju, Īriju. To, kuri paliek Latvijā, procents ir ļoti mazs. Ir kādi, kas brauc un zina, ka viņiem interesē Daugavpils vai Rīga. Ir tādi, kas brauc un nezina neko, tad domā, uz kuru vietu vai pilsētu viņi gribētu doties.

“Ieķērušies, kā ar nagiem, un negrib atlaist”
Ukrainas civiliedzīvotāju stāsti ir līdzīgi – sabombardētas dzīvojamās mājas, dzīvokļi, nav darba, nav iztikas, bet karš turpinās. Taču brīvprātīgie no viņiem saņem pozitīvas emocijas, arī patvēruma meklētāji paši smaida un cenšas sevi uzmundrināt. Palīdzības punkta teltī aprunāties piekrita kāda sieviete, kura jau bija izgājusi robežkontroli un gaidīja ierodamies savus ceļabiedrus ar mantām, lai dotos tālāk: “Sēžu jau 13 stundas. Es ar suni robežkontroli izgāju ātri, bet mani paziņas brauc ar automašīnu, viņpus robežas viņus pārbauda ilgāk. Mani ar suni tur neielaida. Kad viņi atbrauks ar mantām uz šejieni, paņems arī mani. Robežkontrole Krievijas pusē ir stingra un sīkumaina.
Esmu no Hersonas piepilsētas Čornobajivkas. Mana māja cieta no karadarbības, tur nav iespējams dzīvot. Lai to atjaunotu, vajag ļoti daudz naudas un miera laikus. Šajos apstākļos tas nav iespējams. Tādēļ braucu pie bērniem uz Varšavu, kuri uz turieni pārcēlās pirms četriem mēnešiem. Man nācās aizkavēties, jo manu mammu, redzot, kas notiek, piemeklēja insults. Viņa raudāja, nesaprata, ka šajā laikā var būt karš, viņa neticēja, nepieņēma to. Kaut kā uzcēlām viņu uz kājām un aizsūtījām pie māsas. Kamēr bija nauda, dzīvoju. Bet kopš februāra nav ne naudas, ne darba. Es 11 gadus strādāju par supervaiseri uzņēmumā. Esmu inženiere, tehnoloģe – ķīmiķe. Mans darbs man ļoti patika. Es mīlēju savu darbu. Bet tagad, lūk, sēžu dubļos (todien lija lietus – no autora) ar savu suni Vasabi, kurš pārstājis smaidīt un negrib draiskoties. (Vasabi, dzirdot savu vārdu, pacēla galvu no somas, kur snauda, ieritinājies siltos lakatos, un saimniece viņu mierināja: “Guli! Guli!”)
Tatjanai izbraucot no Hersonas, krievu karavīri pilsētu pilnībā vēl nebija pametuši. Bija palikuši jauniesauktie karavīri, burjati – tādi tumsnēji, tieviņi puiši. Galvenie krievu spēki jau bija atspiesti uz Dņepras otru krastu. “Kad braucu garām, biju šokā. Aizsardzības līniju viņi nostiprina ar baļķiem, betona klučiem. Tur ir daudz tehnikas un daudz ieroču. Baidās, ka Ukraina gribēs atkarot Krimu, tāpēc nostiprinās ne pa jokam. Kā ieķērušies Ukrainas zemē ar saviem nagiem, tā negrib izlaist no tiem,” secināja Hersonas iedzīvotāja.
Brīvprātīgos viņa uzslavēja par aktivitātēm, par to, ka viņi rūpējas par bēgļiem – pabaro, gādā par to, lai būtu iespēja sasildīties, kas tagad kļūst jo aktuālāk, jo tuvojas ziema. Cilvēki ir nomocījušies, saaukstējušies. Daudz slimu bērnu. Atvadoties viņa teica: “Malači, jaunieši! Dvēseliski simpātiski cilvēki. Lai Visums viņiem dod, ko vien viņi vēlas!”

Baltinavieši vāra un piegādā soļanku
Uzzinājuši par Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta punkta atvēršanu un brīvprātīgo aktivitātēm, tajās iesaistījās arī Grebņevai tuvā Balvu novada Baltinavas pagasta iedzīvotāji. Baltinavas iedzīvotāja Silvija Buklovska sociālajos tīklos raksta: “Rokasstiepiena attālumā ir Grebņeva. Robežkontoles punkts starp Krieviju un Latviju, kur tiek laisti pāri ukraiņu bēgļi. Cilvēki, kuri bēg no kara. Ir auksti, uz robežas vajag karstu kafiju, zupu, siltus cimdus utt. Šodien tika vārīta soļanka un nogādāta pierobežā. Paldies mammai Lucijai, māsai Sandrai un brālim Artūram, manam dēlam Aleksandram, kaimiņiem Sandrim un Dacei, Antoņinai, Revitai, Valentīnai, Ilzei par to, ka palīdzēja visu sagatavot un savākt (karstumizturīgos traukus, kafiju, pienu, krējumu, maizi, cepumus utt.). Devos brālim līdzi un iepazinos ar brīvprātīgajiem, kuri brauc no Rīgas un palīdz. Rokasstiepiena attālumā no mums zupu un kafiju gaida cilvēki, kuri palikuši bez mājām. Turpināsim viņiem palīdzēt.”

Dodas bēgļu gaitās. Šķērsojuši Krievijas – Latvijas robežu, ukraiņu patvēruma meklētāji jau ar citu transportu, kas gaida viņus Latvijas pusē, meklējot jaunas mājas, dodas tālāk vai nu uz Rīgu, vai citām Eiropas valstīm.

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?