1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Vairāk par visu grib uz mājām

 

Ukrainiete Jeļena savās pagaidu mājās Medņevas pagastā, turpat pie Viduču pamatskolas, mani sagaida silti izkurinātā istabā. Slaucīdama no malkas krāsns uz grīdas tikko izkritušās ogles, viņa mulsi teic: “Tā jau domāju, ka izkritīs. Jau no paša sākuma man bija bail no šitās krāsns – pirmo reizi dzīvē ar tādu rīkojos, jo pie mums apkure tikai ar gāzi. Sākumā domāju, ka istabā nolikta liela ūdens tvertne, bet nu jau kaut kā esmu iemācījusies izkurināt.”

Tagad dzīve divās daļās – pirms un pēc
Stāsts, kā Jeļena ar savu 14-gadīgo dēlu Borisu no Mariupoles nokļuva Latvijā, ir līdzīgs daudziem citiem ukraiņu stāstiem un ne mazāk smags. Bet atskaites punkts, protams, datējams ar 2022.gada 24.februāri, pēc kura dzīve sadalījās divās daļās – pirms un pēc. Ļena vēl šodien atminas to datumu. Bija parasta darba diena. Viņa strādāja komunālās saimniecības uzņēmumā, bet todien bija jāierodas slimnīcā uz vispārējo medicīnisko apskati. Jau pulksten 7 no rīta Jeļena bija tur – cilvēku daudz, medicīniskais personāls panikā skraida, bet slimnīca slēgta. Protams, bija neizpratne par to, kas notiek. Jeļenai izdevās noķert kādu slimnīcas darbinieci, kura paskaidroja, ka Ukrainā izsludināta karadarbība un slimnīca jāslēdz. Un tad jau viens pēc otra sāka atskanēt telefonzvani. “Piezvanīja mans draugs un pastāstīja, ka sācies karš, tad dēls, kurš paziņoja, ka klasesbiedrene ar ģimeni izbrauc no valsts. Ap pulksten 10 no rīta kaut kur ļoti tālu jau bija dzirdami sprādzieni un apšaudes,” tās dienas notikumus atminas ukraiņu sieviete. Tajā brīdī likās, ka nedaudz jānogaida, nelikās tik traki, ka jāskrien uz dzīvokli pēc mantām un jāpamet valsts. Tobrīd neviens pat nespēja iedomāties, ka milzīgā, attīstītā rūpnieciskā pilsēta, kas pēc apmēriem pielīdzināma Rīgai, ar lieliem 9-stāvu māju kvartāliem jau pēc pāris mēnešiem pārvērtīsies drupās. Ukraiņu sieviete atzīst, – bija cerība, ka abas puses spēs par kaut ko vienoties, taču tādu vērienu karam, protams, negaidīja neviens.

Pirmās šausmas piedzīvoja pēc Lieldienām
Apdzīvotajā rajonā, kurā mita Jeļena ar dēlu, kara šausmas sākās pēc Lieldienām, kaut gan pilsētas centrs un nomales bija ļoti cietušas jau kara pirmajās nedēļās. Tikai tobrīd to neviens nezināja, jo nebija nekādas iespējas sazināties – visi dzīvoja bez sakariem, nestrādāja arī veikali. Tikai vēlāk ukraiņu sieviete uzzināja, ka 25. un 26.februārī no Mariupoles kursēja divi vilcieni ar pāris vagoniem, ar kuriem cilvēkiem bija iespēja izbraukt no pilsētas. “Vietējā vara Mariupoli pameta nedēļas laikā, mēs palikām katrs par sevi. 8.martā vairs nebija ne gaismas, ne ūdens,” stāsta sieviete. Tas bija brīdis, kad pilsētā sākās masveida izlaupīšanas. “Karavīriem bija nepieciešams aprīkojums, bet pilsēta bija ielenkta, tādēļ viņi uzlauza veikalus un meklēja pārtiku, silto apģērbu. Un, ja reiz veikali vaļā, protams, uz tiem gāja arī vietējie iedzīvotāji, jo visi saprata, ka pilsēta ir blokādē un neviens neko nepiegādās. Sākās masveida marodierisms. Var teikt, ka nedēļas laikā izdemolēja un iznesa visu, ko vien varēja. Sākumā, protams, ņēma pārtiku, pēc tam visu, ko varēja,” atminas Jeļena. Drīz vien pienāca laiks, kad par maizi varēja tikai sapņot un nācās izdzīvot ar to, kas katram bija mājās. Ja pašā sākumā cilvēki nepaspēja aiziet uz karavīru uzlauztajiem veikaliem, tā teikt, uz izpārdošanu, tad atlika izdzīvot ar to, kas ir. Jeļena atzīst, ka bez ūdens un maizes bija ļoti grūti.

Nosirmoja pat takšu meitenīte Roza
Parasti martā Ukrainā mēdz būt diezgan silts, bet te pēkšņi uznāca liels aukstuma vilnis – tas visiem bija ļoti smags laiks, jo daudzdzīvokļu mājās sen vairs nebija ne ūdens, ne elektrības, ne apkures. Tobrīd Jeļenas ģimeni glāba radinieki, kuri netālu dzīvoja privātmājā. “Savulaik onkulis uzmeistaroja apkures katlu, kas apkurināms gan ar gāzi, gan ar malku. Tas mūs glāba, jo gāzes, ar ko kurināt, nebija,” teic sieviete. Netālu no viņas daudzdzīvokļu mājas bija milzīgs parks, bet parkā – avots, uz kuru visi gāja pēc ūdens. Jeļena atzīst, - iziet uz ielas katru reizi bija liels izaicinājums, jo daži izejot vairs neatgriezās. Vienā rītā ap pulksten 6, kā ierasts, viņa ar suni izgāja pastaigā, kad pēkšņi sākās apšaude. No skaļajiem šāvieniem suns un saimniece metās bēgt. “Šķita, ka nekad dzīvē tik ātri nebiju skrējusi. Bija bail, ka Roza nobīsies un aizmuks kaut kur projām, bet viņa, paldies Dievam, atbēga uz mājām. Nākamajā rītā pamanīju, ka mana takšu meitenīte nosirmojusi… Pilsētā klaiņoja ļoti daudz pamestu, badā mirstošu mājdzīvnieku. Uz viņiem skatoties, bija grūti valdīt asaras un sirds sažņaudzās,” stāsta sieviete.

Saprata, ka kopā labāk
Arī cilvēku attieksme bija dažāda. Bija tādi, kuri jau no pirmās kara dienas dzīvoja paši par sevi, un tādi, kuri palīdzēja viens otram, cik spēja. Jeļena dzīvoja savā dzīvoklī, bet dēlu iekārtoja pie radiem privātmājā – viņai bija jāpārvietojas no vienām mājām uz otrām. “Kad jāiet kājām un apkārt sprāgst lādiņi, katrs metrs šķita kā mūžība. Cilvēki centās atrast piemērotu laiku, lai paspētu iziet uz ielas. Vienu dienu sāka šaut pulksten 5 rītā, citu – 6, dažreiz arī vēlāk. Bija dienas, kad rīts it kā kluss, likās, – nu varēs iet, bet tiklīdz pārsper kāju pāri slieksnim, tā šauj. Tas bija briesmīgi,” atminas sieviete. Bija arī brīži, kad no dzīvokļiem nācās pārvākties uz pagrabu, kur cilvēki dzīvoja un gatavoja ēst. “Sākumā, protams, visi mēģināja izdzīvot katrs par sevi, bet tad saprata, ka kopā tomēr labāk. Kūrām ugunskuru un gatavojām. Mums bija vīrietis gados, kurš uzņēmās organizatora lomu. Vienam bija jāsagādā zari, citam – ūdens, pārējie darīja ko citu. Daudzu māju pagrabos cilvēki dzīvoja ļoti draudzīgi. Bija sievietes arī ar zīdainīšiem uz rokām. Paveicās, ka privātmāju rajonā vienai sievietei bija kaza, kuras pienu deva jaunajām māmiņām. Zinu, ka tuvējā piepilsētas ciemā bija trīs grūtnieces, kuras visas piedzemdēja mājās. Pēc tam viņas ar bērniņiem izveda no Mariupoles,” atminas Jeļena. Taču ir arī daudz cilvēkstāstu ar ne tik labām beigām. Cilvēki mira, un viņus nācās apglabāt turpat daudzdzīvokļu māju pagalmos. Daudzi organizējās automašīnu kolonnās un mēģināja izbraukt. Kādam tas izdevās, kādam – nē.

Atrast dzīvesvietu ar suni bija problēma
Bija skaidrs, ka izdzīvot tādos apstākļos būs grūti. Tiklīdz parādījās pirmie sakari, Jeļenu sazvanīja viņas draugi, kuri pārliecināja, ka atradīs brīvprātīgos un palīdzēs nokļūt Latvijā. Daudz nedomājot, sieviete ar dēlu un suni devās garajā ceļā. “Izbraucām caur Krieviju, vienu nakti pārnakšņojām bēgļu nometnē Taganrogā un tad devāmies uz SanktPēterburgu, kur mūs atkal sagaidīja brīvprātīgie. Viņi sakārtoja Rozai dokumentus. Es jau smējos – kad nonācām Latvijā, sunim jau bija starptautiskā dzīvnieku pase, bet man pašai vēl nekāda,” teic Jeļena. Rīgā, imigrācijas centrā, noskaidrojās, ka tuvākajā apkārtnē ar suni nav iespējams palikt, un piedāvāja apmesties Medņevā. “Mums parādīja vietu kartē ar piebildi, ka, protams, no Rīgas patālu, bet vismaz visi varēs dzīvot kopā. Pirmajam brīdim, lai adaptētos un saprastu, kur esam nokļuvuši, tas mums derēja,” teic Jeļena, kura Latvijā bija jau otro reizi dzīvē. Pirmoreiz viņa uz šejieni atbrauca 16 gadu vecumā pēc skolas absolvēšanas. Tā bija vecāku dāvana – lidojums uz Latviju pie radiem Iecavā. “Es labi atceros Rīgu, Jūrmalu. Manā atmiņā palikuši laiki, kad Latvijā bija ļoti daudz cilvēku, bet tagad skatos un šausminos – kur visi palikuši. Ielas kļuvušas tukšas, vai tiešām aizbraukuši?” viņa retoriski jautā.

Pamazām sāk pierast
Kopš 10.augusta Jeļenai ir pastāvīgs darbs – viņa ir šuvēja zviedru uzņēmumā Viļakā. Tas nekas, ka līdz šim brīdim vienīgais priekšstats par darbu cehā bija skolas laikā ieraudzītā šujmašīna. Taču Jeļena par to nebēdā, – ja vajag, dzīvē var iemācīties visu. Ceha vadītāja Agnese viņai ierādīja, kā darbs jādara, un tā tas aizgāja. Viss jau būtu labi, vienīgi atalgojums gan varēja būt lielāks, ar tādu grūti izdzīvot, – uzskata ukraiņu sieviete. Dzīve nosacīti sakārtojusies arī Ļenas 14 gadus jaunajam dēlam Borisam, kurš šobrīd mācās Viduču pamatskolas 9.klasē un paralēli arī Mariupoles licejā, kur mācības notiek attālināti. Jeļena pamazām sāk aprast ar dzīvi citā zemē, kaut gan sākumā dažas lietas viņu izbrīnīja: “Jums ir ļoti dīvaina banku sistēma. Pie mums, lai bankā atvērtu kontu un saņemtu maksājumu karti, vajadzīgas 15 minūtes. Jums nedēļa un vairāk. Vēl mani izbrīnīja, ka, izņemot pārtikas veikalus, sestdienās un svētdienās pārējie veikali strādā līdz pusdienām, bet svētdienās vispār ciet. Ukrainā gluži otrādi – kad cilvēkiem brīvdienas, strādā viss, lai tauta var iet iepirkties un atpūsties.”

Joprojām cer un gaida
Jautāta par nākotnes plāniem, Jeļena rausta plecus un piebilst, ka grūti spriest – viņa šobrīd ir drošībā, ir darbs, apkārt labi cilvēki, kuri sagādā tikai pozitīvas emocijas. Sievieti labi uzņēma gan darbā, gan vietējie iedzīvotāji Medņevā, kuri rūpējas un regulāri piegādā gan pienu, olas, gan kartupeļus un citus labumus. “Cilvēki te tiešām labi, ar visiem var atrast kopēju valodu. Mums pat latviešu draugi jau parādījušies. It kā jau nekā netrūkst, bet mājas ir mājas. Varbūt jāsagaida pavasaris un tad… Kaut gan neviens nezina, kāda tajā brīdī būs situācija. Ir, protams, cerības, ka kādam prāts būs apskaidrojies. Bet kamēr nav skaidrības, jāpaliek vien Latvijā. Te esam vairākas ukraiņu ģimenes, kuras viena otru atbalsta. Tas ir ļoti labi, jo brīžiem mēdz uznākt arī depresija, un vēl tas drūmais rudens laiks... Tāpēc ir labi, ja blakus kāds savējais. Bet visvairāk par visu, protams, gribas uz mājām – savām mājām…,” teic Jeļena, un viņas acīs sariešas asaras.

Kaut projām no Ukrainas, bet mierā un klusumā. Brīdī, kad tika pieņemts lēmums kopā ar dēlu pamest valsti, Jeļena satraucās par to, vai izdosies paņemt līdzi un pārvest pāri robežai arī savu takšu meitenīti Rozu. Paldies Dievam, izdevās! “Latvijā ieradāmies 4.jūlijā un jau esam apraduši ar jaunajām mājām Medņevā, bet visas domas joprojām par to, kā iet tur pie mums, Ukrainā. Tiklīdz būs iespēja, protams, dosimies atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā mājās,” teic Jeļena.

 

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?