1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Par spīti visam – jādzīvo!

Pēc tautības armēniete Rimma savas dzīves laikā bēgusi no trim kariem. Pirmo reizi, sākoties armēņu – azerbaidžāņu konfliktam Kalnu Karabahā, devās bēgļu gaitās uz Luhanskas apgabalu Ukrainā. Kad 2014.gadā arī tur sāka šaut un spridzināt, Rimma pārcēlās uz Harkivu, bet šī gada 24.februāra rītā, pamodusies no raķešu sprādzieniem, nespēja noticēt, ka tas notiek atkal. Tagad sieviete kopā ar dēlu un vedeklu dzīvo drošībā – Balvos. Arī darbs un dzīvoklis ir atrasti, tomēr visas sarunas laikā ar asarām acīs viņa nebeidz atkārtot: “Kāpēc? Par ko?”

Rimma ir neliela auguma tumsnēja sieviete vidējos gados ar ļoti skumjām acīm. Sarunai viņu pierunāt nebija viegli, jo bēgle visu laiku atkārtoja: “Vairs negribu atcerēties tās šausmas.” Uzzinājusi, ka gatavojos intervēt viņas kolēģi no Ukrainas, kāda Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas skolotāja pastāstīja aizkustinošu atgadījumu par Rimmu, kura šajā skolā strādā par tehnisko darbinieci: ”Viņa rosās kā bitīte, visu laiku ir kustībā. Nedēļas laikā koridoros pa trīs reizēm noslauka visus rāmīšus. Brīnišķīga sieviete. Viendien, tīrot skolotāju atpūtas telpu, Rimma bija nometusi zemē krūzīti, kurai notrūka osiņa. Cik viņa bija nelaimīga! Nevarēju saprast, kas noticis. Viņa ķērās man ap vidu sakot: “Tiklīdz saņemšu algu, es jums krūzīti nopirkšu vietā!” Teicu: “Ziniet, Rimma! Aiziesim un sasitīsim visas krūzītes! Tā vienkārši – paņemsim un sasitīsim! Par ko jūs uztraucaties!? Vai tad par to vispār jāuztraucas?” Tas bija tik traki – tā stāvēt un skatīties, kā cilvēks pārdzīvo par sasistu krūzīti.”
Sarunas laikā Rimma nebeidz atkārtot, cik labi šeit visi pret viņu izturas un cik neērti ir pieņemt svešinieku palīdzību. Viņa nesūdzas par likteni apgalvojot, ka pieturas pie principa, ko savulaik, dodoties projām no Karabahas, licis iegaumēt viņas tēvs: “Lai kas arī notiktu, vajag turpināt dzīvot.”

Domāja, ka sprādzieni drīz beigsies
Lūgta padalīties izjūtās, kas pārņēma, sākoties Krievijas iebrukumam, Rimma stāsta, ka tobrīd dzīvoja dzīvoklī kādā no Harkivas daudzstāvu mājām un strādāja lielveikalā par pārdevēju. Viņas vienīgais dēls Aleksandrs kopā ar sievu Jeļenu nesen bija iegādājušies un izremontējuši māju nelielā pilsētiņā Russkaja Lazovaja, kas atrodas gandrīz pie pašas Krievijas robežas. 24.februāra rītā viņa, tāpat kā citi pilsētas iedzīvotāji, piedzīvoja milzīgu šoku: “Nu iedomājieties. Daudzi vēl gulēja. Man bija jādodas uz darbu veikalā, tāpēc pusē sešos biju pamodusies. Tas notika tik ātri, nevarējām neko saprast. Visi kliedza, kaimiņi pie durvīm klauvēja saucot, ka sācies karš. Redzējām, kā lido un sprāgst raķetes, sākās panika. Neviens nesaprata, ko darīt. Sākumā biju pārliecināta, ka tas viss drīz beigsies. Kad dēls piezvanīja sakot, lai tūlīt braucu projām, es atbildēju, ka gan jau tas drīz beigsies, bet viņš teica: “Nē, mammu. Tas ir nopietni.””
Kara pirmo dienu Rimma atceras kā lielu haosu. Dodoties uz darbu veikalā, apkārt redzēja milzīgu mašīnu plūsmu, cilvēki ar čemodāniem skrēja dažādos virzienos. Rimma nolēma, ka bez dēla un vedeklas nekur nebrauks. Drīz vien pienāca ziņa, ka uzspridzināti vairāki tilti, tostarp tilts, pa kuru varēja nokļūt līdz dēla pilsētiņai, ko jau bija okupējis krievu karaspēks. “Bērni palika tur. Pusotru mēnesi viņi dzīvoja pagrabā. Nebija ne gāzes, ne elektrības. Sakari bija pārtūkuši. Nevarēju pie viņiem nokļūt. Ar brīvprātīgo palīdzību gribēju nosūtīt viņiem kaut vai produktus, bet brīvprātīgie teica, ka šī pilsēta atrodas slēgtajā, okupētajā zonā un viņi tur netiek. Apkārt valdīja panika, bet es uztraucos, ka nezinu, kas noticis ar bērniem. Pusotru mēnesi turpināju sēdēt dzīvoklī, negāju uz metro, uz vienīgo vietu, kur paglābties no raķešu apšaudēm. Negāju, jo domāju, – ja nu bērni izrausies un atbrauks, bet manis nebūs mājās! Kaimiņi teica: “Rimma, ejam kaut uz mājas pagrabu!” Es atbildēju, ka palikšu dzīvoklī, gaidīšu bērnus. Gulēju koridorā un domāju tikai vienu: “Man ir jāizdzīvo, lai varu atrast savus bērnus. Uz pagrabu devos tikai tad, kad sākās ļoti spēcīgas raķešu apšaudes. Ņēmām līdzi vēl kaimiņu tantiņu, kaimiņu bērnus un visi sēdējām tur.” Rimma stāsta, ka pēc kāda laika jau pēc skaņas vien spēja noteikt, kurā virzienā lido raķete: “Zinājām arī apmēram, kurā laikā sāksies apšaude. Tās parasti notika naktīs.” Rimma stāsta, ka aptuveni mēnesi nebija nekādu sakaru ar ārpasauli, cilvēki bija apjukuši un daudzi negribēja pamest mājas: “Februāris un marts – tā bija īsta elle. Cilvēki dzīvoja pagrabos, nevarēja pat nomazgāties. Visgrūtāk bija sievietēm ar zīdainīšiem. Un visu laiku tā grandoņa un uzplaiksnījumi. Dzīvoklī pat gaismu nevajadzēja ieslēgt, viss tāpat bija redzams. Pēc skaņas zinājām, kur notiek apšaude. Logus dzīvokļos nolīmējām ar skoču, lai neizbirst rūtis. Tie, kuriem vēl bija elektrība, vakaros logus aizklāja ar segām. Bija gadījumi, kad sirēna jau gaudoja, bet vairs nepaspēju aizskriet uz pagrabu vai metro. Tad dzīvoklī aizsedzu logus un iededzu sveci. Vai arī klauvē kaimiņiene sakot, ka nepaspēs aizskriet uz pagrabu. Tad sanācām abas kopā manā vai viņas dzīvoklī, apsēdāmies gaitenī, tālāk no logiem, un līdz rītam pļāpājām. Kaut kad ap sešiem parasti pārstāja šaut. Vēlāk apšaudes sākās arī dienā. Februāris un marts bija neizturami.”

Bez dēla projām nebrauks
“Vēl pirms kara ar dēlu bijām sarunājuši, – ja sāksies karš, paliekam katrs savā vietā, nekur nekustamies, lai zinām, kā vienam otru atrast. Ja kaut kur izbraucam, obligāti jādod ziņa, uz kurieni. Luhanskas apgabalā jau bijām kaut ko līdzīgu piedzīvojuši, tāpēc sarunājām, kā rīkoties tādos gadījumos,” stāsta kara bēgle. Jau pirmajās dienās daudzi Rimmas paziņu dēli devās karot kā brīvprātīgie, bet viņa savējam neļāva: “Es teicu, ka nedzemdēju viņu karam. Dēls sākumā gribēja iet karot, bet pēc tam sprieda: “Nu kā es iešu, ja Krievijā dzīvo vectēvs, onkulis, radinieki?! Ukrainā arī dzīvo vectēvs, vecmāte, draugi… Nu kā es iešu karot?! Lai mani kaut iesēdina, es neiešu. Par ko karot? Nu, ja būs Trešais pasaules karš un visa pasaule karos, tad es arī, tad būs jēga.””
Sieviete atceras, ka pirmais pusotrs mēnesis, kamēr gaidīja dēlu un vedeklu, bija šausmīgs. Viņa palika Harkivas dzīvoklī pat uzzinājusi, ka Russkaja Lazovaja vairums iedzīvotāju vairs nav starp dzīvajiem. Rimma stāsta, ka grūtības tikai saliedējušas Harkivas iedzīvotājus – visi viens otram palīdzēja: “Barojām vecīšus un dzīvniekus, ko, panikā bēgot, cilvēki bija pametuši. Dzīvojot pagrabā, visi pēc kārtas gatavojām ēdienu, nesām gulošajiem senioriem, kuri nevarēja aiziet no dzīvokļiem. Daudzās mājās nebija ne elektrības, ne gāzes. Ļoti daudz mums palīdzēja brīvprātīgie. Dažiem kaimiņiem bija kaut kādi produktu krājumi. Visi sametās kopā, kas kuram bija. Tas viss mūs ļoti satuvināja.”

“Saki, ka vajag uz Latviju!”
Beidzot pienāca diena, kad Rimma saņēma dēla zvanu. Izrādījās, ka viņš, vedekla un vēl daži radinieki izvesti uz Krieviju. Viņiem ir tikai tas, kas mugurā, bet mājas vairs nav, nekā vairs nav. Dēls teica, ka bēgļu mašīnu kolonna dodas Latvijas virzienā, tur brīvprātīgie viņus jau gaida. “Teicu: “Kā – Latvija? Vajag taču uz Ukrainu!” Bet dēls apgalvoja, ka visi citi ceļi ir ciet. Viņš teica, ka gaidīs mani Latvijā. Ja brīvprātīgie jautā, kurp vest, lai es sakot, ka man vajag uz Latviju.” Rimma tūlīt vērsās pie brīvprātīgajiem atkārtojot, ka viņai jānokļūst Latvijā pie bērniem: “Brīvprātīgie mums ļoti palīdzēja. Cilvēkus evakuēja lielām grupām. Mani iesēdināja vilcienā līdz Ļvivai, kur jau gaidīja autobusi, lai vestu uz Poliju. Citādi nevarēja. Polijā citi brīvprātīgie jautāja, uz kurieni kuram vajag. Teicu, – man uz Latviju. Uz kurieni Latvijā? Es saku, – nezinu. Zvanīju dēlam jautāt, uz kuru vietu Latvijā man vajag? Viņš teica, lai braucot uz Varšavu, bet viņš atbrauks man pakaļ. Brīvprātīgie mūs sadalīja pa virzieniem, katram piesprauda birku ar vietas nosaukumu. Vienu brīdi sajutos tā jocīgi, kā koncentrācijas nometnē. Bet esmu ļoti pateicīga brīvprātīgajiem par palīdzību. Viņi strādāja ļoti organizēti.” Rimma atceras, ka, nokļuvusi Varšavā, nobijās, jo neviens viņu nesagaidīja: “Pēc laiciņa atskanēja dēla zvans. Mammu, kur tu esi? Un mēs satikāmies. Dēls mierināja, ka tagad viss būs labi. Tagad esam drošībā.”
Rimma stāsta, ka sākumā bēgļu ģimene nonāca Rēzeknē, kur dzīvoja arī citi ukraiņi: “Tur pret mums izturējās ļoti labi. Uz Latviju atbrauca arī dēla sievas brālis ar savu sievu, kuri arī iepriekš dzīvoja Russkaja Lazovaja. Viņus izmitināja Tilžā, tāpēc pārcēlāmies uz turieni, lai būtu kopā. Mēs vismaz viens otru atradām.” Vēlāk daudzi no Tilžas pārcēlās uz Rīgu un citām pilsētām, kur vieglāk atrast darbu, bet Rimmas dēls ar ģimeni nonāca Balvos un nolēma šeit palikt. “Man visu laiku gribējās atpakaļ uz Ukrainu, bet dēls teica, – mammu, nu kur mēs brauksim? Mums vairs nav māju. Kur mēs dzīvosim? Kā mēs dzīvosim? Paliksim te...,” stāsta sieviete.
Balvos ģimenei palīdzēja noīrēt dzīvokli, Rimmas dēls atrada darbu celtniecībā, kaut pēc profesijas ir juvelieris, vedekla, kura Ukrainā strādāja par laboranti, tagad ir pavāra palīdze skolas ēdnīcā, bet Rimmai izdevās sameklēt apkopējas darbu skolā. Sieviete priecājas par balveniešu sirsnību un izpalīdzību: “Tiklīdz uzzināja, ka mēs no Ukrainas, kaimiņi sāka nest gan ābolus, gan visu ko citu. Ja jūs zinātu, cik neērti bija to pieņemt, jo mēs neko nevarējām iedot pretī, sajutāmies kā bomži. Ne jau no labas dzīves mēs aizbraucām. Dēls teica: “Mēs esam stipri, mēs to pārdzīvosim. Mēs esam ukraiņi, stipra tauta, nekad nenolaižam rokas. Mēs esam Ukraiņi, mēs parādīsim, ka esam strādīgi.””
Sarunas laikā Rimma vairākkārt uzsver, ka ukraiņi negrib būt ne no viena atkarīgi: “Mēs gribam strādāt. Gribam parādīt, ka pat tad, kad sāp, nepadodamies. Jā, viss mums ir svešs, bet mēs izturēsim.” Ukrainiete nebeidz slavēt vietējos iedzīvotājus un skolas kolektīvu par atsaucību: “Katru dienu kāds pienāk, pajautā, kā mums iet, vai neviens nedara pāri. Mēs arī cenšamies runāt latviešu valodā. Kaut vai pagaidām tikai sveicināties vai pateikties. Pat veikalos uzzinot, ka esam ukraiņi, visi ir ļoti laipni, visi mierina.”
Lai arī viss ir labi, Rimma pastāvīgi domā, kā klājas tiem, kuri palika Ukrainā. Viņa katru dienu sazinās ar palicējiem. Sieviete stāsta, ka dažus vecāka gadagājuma cilvēkus bērni, kuri evakuējušies agrāk, izved uz savām mītnes zemēm. Kāda paziņa joprojām nav saņēmusi ziņu no dēla, tādēļ negrasās izbraukt no Harkivas. “Tur palika daudzi veci cilvēki, kuri nevar pārvietoties un negrib būt bērniem par nastu. Manai kaimiņienei, tantei Oļai, kura staigā ar divām vēziņām, dēls divas reizes brauca pakaļ, bet viņa atteicās doties projām. Man viņa teica: “Rimma, tu brauc. Viss būs labi!” Un smaida, bet es taču redzu, ka viņai asaras acīs.”

Palicis ieradums naktīs negulēt
Kara bēgle atklāj, ka sākumā, jau Latvijā esot, sarāvās no katra trokšņa. Tagad ir nedaudz pieradusi, bet joprojām palicis ieradums naktīs negulēt. “Bērni jau guļ, bet es līdz trijiem, četriem rītā skatos kādu filmu. Nevaru aizmigt, kaut arī mēģinu.” Rimma atceras, ka, dzīvojot bēgļu izmitināšanas vietā Tilžā, kādā agrā rītā visa ģimene pietrūkās no miega, izdzirdējuši šāvienus. Izrādījās, notika medību sezonas atklāšana. “Nobijāmies. Domājām, – šausmas, arī te ir sācies!” atceras bēgle. Gan Rimma, gan viņas dēls un vedekla ļoti skumst pēc mājām, radiem, draugiem. Kāds pazudis bez vēsts, kāds gājis bojā, kāds aizbraucis nezināmā virzienā. Neskatoties uz to, ka karš turpinās, daudzi atgriežas, jo ļoti grib mājās. Rimmas ģimenei nav, kur atgriezties: “Dēls un vedekla vēl jauni. Viņiem jādzīvo. Arī es cenšos smaidīt un teikt, ka viss ir labi. Tikai reizēm, pateikusi bērniem, ka iešu pastaigāties, dodos uz mežu, lai izkliegtu un izraudātu dvēseles sāpi.”
Rimma priecājas, ka izdevās evakuēt viņas kaķi Kokosu: “Nolēmu, ka viņu nepametīšu. Ja kopā, tad kopā. Kad braucām projām un apkārt sprāga raķetes, viņš tā kliedza un tā rāvās ārā! Bet es turēju no visa spēka domājot, lai skrāpē, es viņu te nepametīšu. Ceļā viņam gāja smagi – neēda, nedzēra, visu laiku trīcēja. Bet izturēja. Tagad jau atkopies. Jau staigā kā karalis. Te viņam patīk. Ar putniņiem sarunājas. Dēls ar vedeklu priecājas, jo kaķis ir kaut kas savs, kaut kas no mājām.”
Rimma ir gandarīta, ka pamazām dzīve uzlabojas. Grūtības ne viņu, ne viņas bērnus nebiedē: “Dzīvosim, mācīsimies latviešu valodu. Viss būs labi. Acīmredzot tāds ir mans liktenis. Ja gribi dzīvot, ir jābūt stipram un jācīnās. Arī dēlam saku: “Lai cik grūti būtu, nekad nepadodies! Tev ir jādzīvo!””

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?