1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Vieglāk ir palīdzēt, nevis sēdēt un pārdzīvot

 

Dod, un tev tiks dots. Šobrīd, kad rit astotais Krievijas – Ukrainas kara mēnesis, kas jau atņēmis tūkstošiem cilvēku dzīvību, šim teicienam ir lielāka nozīme nekā jebkad. Pat šķietams mazumiņš kādam tur, Ukrainā, var būt neatsverams atbalsts. Par to pārliecināti baltinavieši Silvija Buklovska un viņas brālis Artūrs Buklovskis ar sievu Aldu, ar kuru palīdzību un atbalstu šobrīd tiek vākta kārtējā ziedojumu krava ukraiņiem.

Ukrainas notikumiem Buklovsku ģimene intensīvi seko līdzi kopš paša kara sākuma, jo viņu uzskats ir, – vieglāk zināt, nekā nezināt…. Kaut gan sākumā, protams, bija šoks, ka tādas lietas mūsu it kā demokrātiskajā 21.gadsimtā vispār var notikt. Baltinavieši nenoliedz, ka bija arī bailes par to, ka karš var pāriet robežas un var ciest arī mūspuses iedzīvotāji. “Baltinava tomēr robežojas ar Krieviju, un Krievija kā agresorvalsts vispār nav paredzama. Tagad jau ir daudzmaz pierasts. Kas būs, būs... Laikam reizēm jāpieņem fatālistiska attieksme pret dzīvi. Mēs izdarām to, ko varam (kaut vai ziedojam kādu kripatu tiem, kuriem klājas daudz grūtāk nekā mums). Bet pārējais paliek Visaugstākā ziņā...,” ir pārliecināta baltinaviete Silvija.

Uzdāvināja frontei darba golfiņu
Iesākumā Silvijai par notiekošo bija dziļa un sāpīga neizpratne, tad viņa sāka lasīt grāmatas, skatīties intervijas un raidījumus par vēsturi, meklēt atbildes uz jautājumiem, kādēļ tā. Nāca atskārsme, ka tādos nemierīgos un trauksmainos laikos vieglāk ir kaut ko darīt, palīdzēt, nevis tikai sēdēt un pārdzīvot. Pavasarī Silvija ar bērniem iesaistījās Baltinavas biedrības “Vaivariņi” organizētajā ziedojumu akcijā, pēc tam palīdzēja pīt maskēšanās tīklus ukraiņu karavīriem. Savukārt Silvijas brāļa Artūra ģimene uzdāvināja frontei savu darba golfiņu. Pēc mašīnas no Rīgas atbrauca Jānis Ratkevičs no “Latviešu vienības Ukrainā” (viņi piedalās Ukrainas atbalstīšanā jau kopš 2014.gada). Pie reizes, lai mašīna nebūtu jādzen tukšā, tika uzrunāta daļa baltinaviešu, un Artūrs savāca dažādas tehniskas lietas, mazliet pārtikas, apģērbu, guļammaisus. Bet tādā mazā kompaktā mašīnā jau nekas daudz nesalien. Pēc tam, kad mašīna jau bija prom, Silvijas brāli uzrunāja citi baltinavieši, kuri arī gribēja palīdzēt. Tad nu radās doma noorganizēt vēl vienu ziedojumu vākšanu ar konkrētām lietām, kuras tiešām vajadzīgas frontei un karā cietušajiem civiliedzīvotājiem. “Tā tas viss kaut kā stihiski aizgāja. Šobrīd atkal organizējam nākamo ziedojumu kravu. Brālis sazinājās ar kontaktpersonu, kura koordinē ziedojumu vākšanu, un precizēja vajadzīgo lietu sarakstu. Šobrīd ļoti vajadzīgi silti pledi, silts apģērbs, gaļas konservi (esot frontes līnijā, karavīram principā nav iespēju kaut ko uz kaut kā sasildīt, tādēļ gaļas konservi ir ideāls ēdiens), ieroču optika, ļoti nepieciešamas čuguna krāsniņas. Ja kaut vienu dabūsim, būsim laimīgi nosūtīt to Ukrainas iedzīvotājiem. Kad viss tiks savākts, vedīsim saziedotās mantas uz Ludzu, kur ir nākamais ziedojumu vākšanas punkts. Ludzā ar to nodarbojas viens ukraiņu puisis. Pēc tam ziedojumi ceļos uz Rīgu, no kurienes savukārt – uz galamērķi. Pārsvarā cilvēki ir atsaucīgi. Nevar teikt, ka gāž no kājām nost, bet ik dienu kāds kaut ko atnes, arī pazvana (zvana arī, piemēram, no Rekovas, Briežuciema, Viļakas), apjautājas, saka paldies par to, ko darām. Protams, ar prieku tiek pieņemts arī tas, kas sarakstā nav minēts – medus, zāles, higiēnas lietas, bērnu apģērbs un vatētas segas,” par ziedojumiem no Baltinavas uz frontes līniju Ukrainā stāsta baltinaviete.

Nākamais saldais ēdiens būtu Baltija
Latvieši mīl pakašķēties, bet, kad vajag, parāda sevi no labākās puses un arī kritiskās situācijās prot būt vienoti, – pie šāda secinājuma nonākusi Silvija. Viņasprāt, īsts Dieva brīnums ir fakts, ka 90.gados latviešu tautai pietika drosmes, spēka un vieduma atdalīties no PSRS un atjaunot neatkarīgu, suverēnu valsti. Un tikai tagad Silvija sapratusi, ka valsts suverenitāte nav pašsaprotama lieta. Tā ir jāsargā kā dārgakmens, jo tas ir galvenais, kas tautai var būt. “Ļoti labi zinām Čečenijas jeb Ičkērijas skarbo pieredzi. Kad “Youtube” atradu un skatījos 1995.gada interviju ar Čečenijas prezidentu Džoharu Dudajevu, nespēju valdīt asaras. Kādas sāpes bija viņa balsī, runājot par savu tautu, cik dramatiski viņiem izvērtās cīņa par savu neatkarību, un cik traģiski tas beidzās valstij kā tādai. Esmu neizsakāmu pateicību parādā mūsu eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura darīja visu, lai mēs savulaik kļūtu par NATO dalībvalsti. Tikai tagad saprotu, ka tas ir gandrīz vai mūsu vienīgais glābšanas riņķis, jo Krievijā oficiālas augstu stāvošas valsts amatpersonas ne reizi ir apgalvojušas, ka pieprasa NATO robežu atkāpšanos līdz 1997.gadam, un kartēs ar pirkstu Baltijas valstis pievieno Krievijas Federācijai. Tas nozīmē, ka Baltijas valstis būtu nākamais saldais ēdiens pēc Ukrainas,” viņa teic.

Viņi cīnās mūsu visu vārdā
Daudzas latviešu ģimenes, būdamas vienotas ar Ukrainas tautu un tās bēdām, piedalās labdarības akcijās, jo viņiem Ukrainā ir radi, draugi, paziņas un sadarbības partneri. Silvijai Ukrainā radu nav, taču Baltinavā kopš padomju laikiem iedzīvojušies, pareizāk sakot, ieprecējušies, daži ukraiņi. Kā viņa teic, ļoti strādīgas un kārtīgas ģimenes. “Ne mazums ir dzirdēts, – ai, kādi tie ukraiņi, tādi un šitādi, kas tā vispār par tautu. Bet es uzskatu, ka viņi savas valsts robežās var būt, kādi grib. Viņi dzīvoja, risināja savas valsts problēmas, un tad Krievijā pamodās zvērs. Pārkāpa citas valsts robežas, iegāzās ne savā teritorijā, sāka nogalināt un ārdīt. Tas nav pieļaujami. Turklāt tā ir Krievijas labā prakse. Neizsakāmi lepojos ar to, ka pasaulei beidzot ir vienots viedoklis par to, ka agresors ir jāaptur par katru cenu. Žēl, protams, Krievijas tautas saprātīgās daļas. Ukraina pašlaik cīnās mūsu visu vārdā. Tā ir kā vairogs starp asinskāru, destruktīvu agresoru un mierīgo Eiropu. Tādēļ mūsu pienākums ir PALĪDZĒT,” ir pārliecināta Silvija un viņas brāļa Artūra ģimene.

Darīts! Oktobra sākumā baltinavieša Artūra Buklovska darba golfiņš, piepildīts ar dažādām mūspuses cilvēku saziedotajām mantām, aizripoja uz Ukrainu. Pateicībā par paveikto, Silvija portālā “Facebook” brālim veltīja siltus vārdus: “Nereāli lepojos ar savu brāli Artūru un viņa ģimeni! Viņu labais, vecais darba golfiņš aizripoja uz Ukrainu armijas vajadzībām. Baltinavieši parūpējās, lai golfiņš būtu pilns ar pirmās nepieciešamības precēm. Kā man vakar paziņoja Artūra un Aldas vecākais dēls, kuram ir tikai 3 gadi, mūsu mašīna aizbrauca uz Ukrainu, lai cīnītos ar pirātiem. Līdz asarām... Kaut vairāk tādu latviešu, kuri redz tālāk par savu māju...”

 

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?