1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Dienu sāk ar zvanu vecākiem

 

Eiropas brīvprātīgā ukrainiete DANA PONOMARENKO daudzu Balvu novada bērnu un jauniešu atmiņās palikusi kā darbīga, vienmēr smaidoša un atsaucīga jauniete. 2018.gada septembrī pēc Balvos brīvprātīgajā darbā pavadītā gada Dana atgriezās dzimtenē Ukrainā. Uzrunājām Danu, lai uzzinātu, kā viņai klājas šodien, kad dzimtenē plosās karš.

Kur šobrīd dzīvojat un ar ko nodarbojaties?
– Šobrīd dzīvoju Polijā un strādāju loģistikas uzņēmumā.
Kādas bija Jūsu pirmās domas, uzzinot, ka Ukrainā sācies karš?
– Nekādu domu nebija, tikai emocijas – sāku histēriski raudāt. Iedomājieties, – jūs dzīvojat savu dzīvi, jums ir savas iemīļotas vietas, iemīļoti cilvēki, jūsu emocijas un atmiņas. Pat puķu smarža mammas dārzā… Un pēkšķi vienā momentā tas viss kļuvis gaistošs. Jūs nezināt, vai tā vēl kādreiz kļūs par realitāti – tādu, kā to atceraties un mīlat. Aptuveni dienu vai divas pirms iebrukuma, kad sāka ienākt ziņas par krievu kara tehniku pie Ukrainas robežām, sāku pārdzīvot. Naktīs gandrīz nemaz negulēju. Kad agri no rīta piezvanīju vecākiem, ieraudzīju ziņas…, panikas nebija. Bija tikai milzīgs niknums.
Kuri šī kara notikumi līdz šim Jūs visvairāk šokēja?
– Katru dienu nodomāju, ka nav iespējams ienīst krievus vēl vairāk. Un katru dienu mans ienaids atrod aizvien jaunu – augstāku līmeni. Mēs nekad un neko viņiem nepiedosim, īpaši nogalinātos bērnus.
Kādā veidā Jūs ietekmējis šis karš?
– Tas ietekmējis katru, ne tikai ukraiņus. Mani vecāki, manas mājas, mani draugi – viss atrodas kara darbības zonā. Visa mana dzīve ir kara saindēta.
Kā tā mainījusies?
– Neatgriezeniski. Ir vietas, kuras saglabājušās tikai manās atmiņās. Katra mana diena sākas un beidzas ar telefona zvanu vecākiem. Tagad mazāk naudas tērēju savām vajadzībām, jo zinu, ka Ukrainā tā ir vairāk nepieciešama.
Kā vērtējat pašreizējo situāciju frontē?
– Kā mēs Ukrainā sakām: “Bude bahato bavovny (Būs daudz kokvilnas)”. Krievu propaganda sprādzienus sauc “hlopok”. Tā krieviski sauc arī kokvilnu un kokvilnas audumu. Tas ir tāds joks par krieviem, – kad mūsējie viņus bombardē, mēs sakām, ka vāc bavovnu.
Vai kāds no Jūsu paziņām atrodas frontē?
– Jā. Mans onkulis un mani kursabiedri šobrīd karo.
Vai neesat domājusi par ģimenes evakuēšanu?
– Mamma pastāvīgi saka: “Kāpēc man jābrauc kaut kur projām? Esmu savās mājās.” Pilnībā viņai piekrītu.
Kā palīdzat tiem, kuri frontē cīnās pret okupantiem?
– Pārsvarā finansiāli. Nesen “Facebook” noorganizēju miniprojektu – nosūtu atklātnes cilvēkiem par to, ka viņi ziedo naudu Ukrainas armijai.
Kā mēs, dzīvojot Latvijā, varam palīdzēt?
– Pirmkārt, informatīvi. Sociālajos tīklos dalieties ar rakstiem un ziņām no Ukrainas. Organizējiet vai piedalieties Ukrainas atbalsta mītiņos un pasākumos. Otrkārt, finansiāli. Ja jums ir iespēja, nosūtiet kaut pāris eiro labdarības organizācijām Ukrainas armijas atbalstam un cilvēkiem, kuri cietuši karadarbībā. Treškārt – esiet draugi. Ja jūsu draugi vai paziņas ir ukraiņi, piezvaniet vai uzrakstiet viņiem. Kaut vai vienkārši pajautājiet, kā viņiem klājas? Tas šobrīd ir ļoti svarīgi – sajust atbalstu. Kopš kara sākuma man atrakstījuši daudzi paziņas no Latvijas, – jautāja, kā palīdzēt, piedāvāja pagaidu dzīvesvietu. Visiem esmu ļoti pateicīga. Ir tik svarīgi just, ka šādā laikā neesi viens.
Kāds šobrīd ir Ukrainas iedzīvotāju noskaņojums?
– Visi ukraiņi noskaņoti uzvarēt.
Kādas grūtības sagaida Ukrainas iedzīvotājus, tuvojoties ziemai?
– Mums ir tikai divas grūtības – kaimiņi no austrumu un ziemeļu puses.
Vai Ukrainā ir iedzīvotāji, kuri atbalsta Krievijas iebrukumu?
– Es tādus neesmu sastapusi. Domāju, ja arī tādi bija, pēc tam, kad ieraudzīja, kas un kā atnācis glābt, viņi ir mainījuši savus uzskatus.
Kad beigsies karš?
– Kad Ukraina uzvarēs.
Kādu Jūs redzat Ukrainu pēc pieciem gadiem?
– Neatkarīgu.
Kāds notikums pēdējā laikā Jūs ir iepriecinājis?
– Katrs Ukrainas karogs ikvienā no okupantiem atbrīvotajā apdzīvotajā vietā – tas ir prieks.
Kā vērtējat Jūsu prezidenta V.Zeļenska lomu šajā karā?
– Mūsu armija ir tik drosmīga ne tikai prezidenta, bet visu ukraiņu dēļ. Viss ir savstarpēji saistīts. Mūsu armiju iedrošina iedzīvotāju atbalsts. Armija zina, ka mums ir valsts, par kuru ir vērts cīnīties. Mums, ukraiņiem, ir spēcīga armija, uz kuru varam paļauties, zinot, ka viņi mūs aizstāvēs un neļaus darīt pāri. Ja kas notiks, tad vēl arī atriebsies. Gan prezidents, gan Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks, ikviens mediķis, glābējs un pat fermeris dara visu iespējamo, lai tuvinātu uzvaru.
Ko Jūs gribētu pateikt tiem, kuri joprojām netic krievu karaspēka Ukrainā pastrādātajām zvērībām, uzskatot, ka tie ir meli?
– Viņus visus aicinu atbraukt ciemos pie mums uz Zaporižje, Bahmutu, Nikopoli, Buču, Izjumu…

Ukrainas simbols – saulespuķe. Lai gan šobrīd atrodas Polijā, Dana katru rītu un vakaru piezvana vecākiem, lūdzot Dievu, lai klausulē atskanētu mammas balss.

“Ar mīlestību” no Krievijas. Tā izskatās māja Danas vecāku blakusielā Višetarasovkas ciemā. Un tādu ir daudz. Ciems, kurā dzīvo Danas vecāki, katru nakti piedzīvo raķešu apšaudes no Krievijas armijas ieņemtās Zaporižjes atomelektrostacijas puses. “Šonakt sagrautas astoņas mājas. Un tur dzīvoja vienkāršas vecmāmiņas,” aizvadītajā piektdienā rakstīja Dana. Nesen “Facebook” viņa uzsāka akciju, kurā lūdz ziedot Ukrainas armijai, pretī katram ziedotājam nosūtot Ukrainas skatu kartiņu. Savā aicinājumā viņa raksta: “Mana ģimene dzīvo kara zonā Ukrainā. Mans dzimtais ciems atrodas 20 kilometrus no Zaporižjes atomelektrostacijas, ko šobrīd okupējis Krievijas karspēks. Mani vecāki katru nakti pavada pagrabā, cenšoties izdzīvot krievu raķešu masīvajās apšaudēs. Vecāku aprūpē ir daudz dzīvnieku, tādēļ viņi nevar evakuēties. Zinu, ka daudzi no jums Ziemassvētkus pavadīs kopā ar savām ģimenēm, bet ne es. Lūdzu jūs finansiāli atbalstīt Ukrainas armiju, lai viņi padzen krievu okupantus un lai man, kā arī daudziem citiem ukraiņiem ir iespēja sagaidīt Ziemassvētkus mājās.”

 

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?