1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

Dzīve uz riteņiem ar Oksi un Pepelu

Aizved ekskursijā uz Stāmerienas pili. Ukraiņu ģimeni Maruta Castrova iepazīstināja ar Stāmerienas pili un tur skatāmajām izstādēm, bānīti un aizveda uz Vonodziņiem iebaudīt tasi kafijas.

Ukraiņi Nataļja un Andrejs Spicas kopā ar meitu Arinu, suni Oksi un kaķīti Pepelu prom no Ukrainas aizbēga marta mēnesī. Pēc pusgada pagaidu dzīves Holandē viņi nolēma doties uz Krimu pie vecākiem, bet, šķērsojot Latvijas – Krievijas robežu mūsu novadā, dažādu nesakārtotu dokumentu dēļ viņus uz neilgu laiku savās mājās uzņēma Balvu pilsētas pārvaldniece Maruta Castrova.

Pirms tam ģimene dzīvoja Kramatorskā, kas ir pilsēta Ukrainas austrumos, Doņeckas apgabalā. “Kad sākās uzbrukumi, bija neiespējami dzīvot. Bombardēja Slavjansku, Konstantinovku, krievu armija tuvojās. Bailēs vadījām ik dienu, ļoti uztraucos par savu ģimeni. No mājas pilsētā vispirms pārvācāmies dzīvot uz ciemu, kurš atradās aptuveni 40 kilometrus no Krematorskas. Ļoti cerējām, ka viss kara murgs beigsies un mēs varēsim atgriezties savā dzīvesvietā. Mums abiem bija bizness – žāvējām gaļu, vistas, gatavojām dažādus izstrādājumus un pārdevām. Bēgot visu iedzīvi salikām vienā mašīnā, paņēmām līdzi mūsu mīļdzīvniekus,” atklāj Nataļja.
Par kara sākumu ģimene uzzināja uzreiz 24. februāra rītā, bet visu laiku cerēja, kas tas tikai pagaidām, ka pāries, ka viņus neskars… Skolas koronavīrusa izplatības dēļ tajā laikā nestrādāja, un piektklasniece Arina mācījās online no mājām. Ciemā viņi nodzīvoja divas nedēļas, bet arī tur sākās raķešu uzlidojumi, un bailes par dzīvību lika pieņemt jaunu lēmumu bēgt tālāk. “Sapratām, ka karš nebeigsies, ka jābēg kur tālāk, kamēr laiks. Rietumukrainā palikt nevarējām, jo tur uzlēca cenas it visam. Nevarējām atļauties īrēt mājvietu par tūkstošiem… Aprunājāmies un pieņēmām lēmumu braukt pāri robežai uz Poliju, kur dzīvo mūsu dēls Igors. Pēc kādas vīra Andreja telefonsarunas ar draugu Holandē, ceļu turpinājām uz šo valsti. Draugs visu sakārtoja, un atkal pakojām somas tālākam ceļam,” atceras Nataļja. Sieviete bija pārsteigta, kā viņus uzņēma Holandē, – bija dzīvesvieta, ēdiens, deva drēbes, arī par sunīti un kaķīti varēja parūpēties. Ukraiņu bērniem holandieši izdomāja dažādas aktivitātes, mēģināja viņus iesaistīt dažādās izglītības programmās. “Meita ir peldētāja, un viņi piedāvāja pat iespēju apmeklēt baseinu, turklāt bez maksas. Notika darba devēju sanāksme, mēs aizgājām un mēģinājām saprast, ko kurš var darīt, kur strādāt. Brīvprātīgā Aļona mums visu iztulkoja, palīdzēja saprasties. Mēs tur bijām apmēram 150 ukraiņi. Es uzņēmos uzkopt telpas cilvēku mājās, vīrs – krāsot un veikt citus vīriešu darbus. Valsts maksāja pabalstu – mēnesī 475 eiro pieaugušajiem un 260 eiro bērniem. Taču tiem, kurus ēdināja bez maksas, bija cita summa. Par šo naudu varējām pirkt produktus, gatavot ēdienu,” atklāj ukrainiete. Taču valodas barjera traucēja arvien vairāk, arī vēlme satikt savējos radus pastiprinājās.
Krimā, Černomorskā, Nataļjai dzīvoja tētis, mamma, arī brālis ar ģimeni. “Bijām pieraduši pie sava biznesa, būt atkarīgi tikai no savām darba spējām un prasmēm. Vīrs sarunāja, lai no Ukrainas uz Poliju atgādā piekabi – mucu, kurā grilējām un gatavojām ēdienus. No Polijas viņš to pārveda uz Holandi. Varētu uzsākt biznesu, taču – kā pirksi un pārdosi, kā tirgosies, ja nezini valodu? Nekā! Lai varētu aizvilkt piekabi uz Krimu, Holandē nopirkām otru mašīnu un pēc apmēram pusgada dzīves šajā valstī atkal devāmies ceļā – caur Latviju uz Krimu, kas tagad skaitās Krievijas teritorija,” par jauno lēmumu pastāsta Nataļja. Viņas vecākiem, kuri uz Krimas pussalu dzīvot aizbrauca 2008.gadā kā uz Ukrainas valsti, 2014.gadā nācās pierast dzīvot jau pēc Krievijas likumiem. Šobrīd Nataļjas vecāki ar situāciju ir samierinājušies, ir darbs un iespēja pie sevis uzņemt meitas ģimeni. Taču garajā ceļā Latvijā gadījās ķibele – nesakārtotu dokumentu dēļ ģimeni neielaida Krievijā, tāpēc nācās meklēt izeju no radušās situācijas. Vienu nakti viņi pavadīja pie Ingrīdas Supes atbalsta mājā “Brīvupes”. Interesanti, ka arī ukraiņu ģimenes suns ir labsirdīgās samojedu šķirnes, tāpēc satikšanās izvērtās suņiem un cilvēkiem draudzīga. “Sapratām, ka vienā dienā neko nepaspēsim, dokumentu lieta var ievilkties. Taču mēs nevarējām atļauties maksāt par nakti summu, ko prasīja, tāpēc pēc palīdzības ieteica griezties Balvu novada domē. Tur mēs satikām Marutu, kura izrādījās jūsu pilsētas galva. Uzzinot radušos situāciju, viņa teica īsi un skaidri, lai paliekam viņas mājās, nekas nebūs jāmaksā, turklāt palīdzēs sakārtot dokumentus. Esam ļoti pateicīgi Marutai, jo tādu viesmīlību nebijām gaidījuši. Mūs uzņēma kā savus radus – pacienāja, izguldināja un vārdu turēja – palīdzēja ar vajadzīgo cilvēku atrašanu, arī dokumentus palīdzēja sakārtot. Mēs taču neko nezinājām, kur iet un kā rīkoties,” sievai piebalso Andrejs.
Pēc 2600 kilometru mērošanas caur Maskavu nedēļas laikā ģimene sasniedza savus radus Krimā un pašlaik iekārtojas brāļa sarūpētajā mājvietā, pamazām atsākot savu biznesu.

 

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?