Kā pa jokam, joka pēc (24.02.2026.)

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Video un drukātā vārda mijiedarbība

Lai arī digitālās vides ēra arvien vairāk pārņem līdz šim ierastās tradicionālās vērtības, ir lietas, kuras palikušas nemainīgas. Viena no tām ir grāmatas, no kurām dzīves gudrību joprojām smeļas jebkuras paaudzes cilvēki. Lai tam kā apliecinājums kalpo arī šī publikācija, kurā par lasīšanas svarīgo nozīmi uzrunājām gan cilvēkus, kuriem ir gadu desmitiem bagāta pieredze grāmatu lasīšanā, gan arī mūsu jaunākās paaudzes pārstāvjus, kuri aizrautīgi dalījās par saviem pirmajiem soļiem grāmatu pasaulē un nolasīja savu iecienītāko grāmatu fragmentus, kas aplūkojams videoklipā – laikraksta “Vaduguns” profila sociālajā tīklā “Facebook”!

Ar cilvēku jārunā valodā, kādu viņš saprot

Saruna ar bijušo ilggadējo Balvu Centrālās bibliotēkas direktori un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti RUTU CIBULI – cilvēku, kuras dzīvē grāmatām allaž bijusi īpaša vērtība.

Mēdz teikt, ka lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst, bet cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu dzīvi. Kā domājat Jūs?

– Nevar nepiekrist šiem amerikāņu rakstnieka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina vārdiem. Atšķirība tikai tā, ka dažas no šīm dzīvēm izdzīvojam virspusēji, bet citas izlasītās grāmatas mūs ietekmē ļoti pamatīgi. Runājot par personīgo lasīšanas pieredzi un metodiku, izdalu divus lasīšanas veidus. Proti, ir grāmatas, kuras lasu ļoti rūpīgi un tās neņemu bibliotēkā, bet nopērku, jo pārdomāju katru izlasīto vārdu un pasvītroju konkrētas domas un atziņas, pie kurām varu ilgāk pakavēties vai vēlāk savā dzīvē atgriezties. Arī šobrīd lasu grāmatu, par kuru uzreiz sapratu, ka to lasīšu ilgi, rūpīgi un ka tā ir jāpērk – Ingas Ābeles romānu “Mīlamā” par ievērojamo latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju. Savukārt otrs mans lasīšanas veids saistās ar konkrētu grāmatu iepazīšanu, kuras mani tik ļoti neietekmē, bet vienlaikus to saturs ir būtisks, jo ir svarīgi būt aktuālajā informācijas laukā. Proti, tie ir dažādi izdevumi (piemēram, populārzinātniskas grāmatas, rakstu apkopojumi), kurus, paņemot rokās, iepazīstos ar informācijas izklāsta veidu un saprotu, kas un kad man varētu noderēt. Un tieši šis lasīšanas veids ir tas, kad netiek pilnvērtīgi izdzīvota vēl viena dzīve, bet saņemtā informācija tāpat paliek ne tikai manā informatīvajā, bet arī emocionālajā bagāžā. Tas tādēļ, jo tā nav ātri sameklēta informācija interneta pārlūkprogrammā, bet ar konkrēto tēmu esmu iepazinusies krietni personīgāk.

Minējāt Ingas Ābeles romānu “Mīlamā”. Vai priekšroku dodat latviešu literatūras autoriem?

– Nevaru teikt, ka man ir izteikti literatūras favorīti, jo cilvēka intereses dzīves laikā attīstās un pilnveidojas. Ingas Ābeles romāns “Mīlamā” šobrīd ir viens no lielākajiem latviešu literatūras notikumiem, kuru vēl jo vairāk vēlos iepazīt tādēļ, ka grāmatas autori pazīstu personīgi, turklāt viņai ir radniecības saknes mūspusē. Arī Ingas Ābeles domu gājiens ir ļoti saistošs. Jāuzsver, ka priekšroku dodu grāmatām ar pievienoto vērtību, bet vieglus kriminālromānus un citus šāda veida izdevumus nolieku grāmatu plaukta tālākajā stūrī. Piemēram, ļoti patīk grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem. Joprojām labā atmiņā palikušas emocijas, kad lasīju par bijušo ASV prezidentu Džozefu Baidenu. Jā, gadi nestāv uz vietas, un šobrīd viņš sasniedzis ļoti cienījamu vecumu, bet patiesībā šī valstsvīra dzīves ceļš ir apbrīnojams. Lasot grāmatu par Džozefu Baidenu, var gūt sapratni, cik grūtā cīņā nākušas tādas vērtības kā brīvība un vienlīdzība. Turklāt šī cīņa notikusi pavisam nesen, pirms dažiem gadu desmitiem. Tādēļ vēlētos, lai ikviens, kurš šīs vērtības uzskata par pašsaprotamām un pret tām izturas vieglprātīgi, zina, ka tās izcīnītas smagā darbā. Grāmatas par cilvēkiem, kuri sasnieguši lielus augstumus, uz dzīvē notiekošo liek paskatīties no cita skatpunkta.

Vai, atverot Jums interesi raisījušas grāmatas vākus, jūtat tās sniegto spēku un iedvesmu?

– Pilnīgi noteikti! Patīk lasīt no rītiem, kad prāts ir brīvs no citām domām un darbiem, tad varu pilnībā saplūst ar izvēlēto grāmatu. Jebkuru grāmatu, kas man nešķiet pieņemama vai interesanta, varu aizvērt, bet ikdienas gaitām ir tendence cilvēku sadrupināt. Tomēr no savas dzīves ikdienas gaitas nevaru izslēgt, jo man jāpieņem viss, kas notiek manā pasaulē – gan labais un sliktais, gan arī tas, kas varbūt pamazām drupina.

Ieminējāties par nepieņemamām grāmatām. Vai esat lasījusi grāmatas, kuras saturs Jums nav tuvs, bet vienlaikus to svarīgi zināt?

– Cilvēki, kuri mani pietiekami labi pazīst, zina, ka grāmatas dalu divās daļās. Proti, ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas kaut ko iegūstu, bet ir arī grāmatas, kuru neizlasīšanā neko nevaru zaudēt! Tomēr jāiepazīst arī daļa grāmatu, kuras nav manā interešu lokā, bet tās nepieciešamas, lai komunicētu ar citiem cilvēkiem.

Bet vai atceraties pirmo izlasīto grāmatu?

– Atceros gan, jo manā bērnībā grāmatu bija ļoti maz – dzīvoju laukos, arī bērnudārzā negāju. Tas bija latviešu rakstnieces Annas Sakses dzejoļu krājums pirmsskolas vecuma bērniem “Gunas darba diena”. Bērnībā man bija tikai viena lelle, kuru tad arī nosaucu par Gunu! Tāpat lasīju Vilhelma Buša grāmatu “Makss un Morics”, kas joprojām ir diezgan populāra. Abu galveno varoņu – zēnu Maksa un Morica – grāmatā aprakstītās delverības zināju no galvas. Un, kad no rīta pamodos, viņu palaidnības nodeklamēju no grāmatas pirmās līdz pēdējai lappusei! Jāiebilst, ka liels lasītājs bija mans tēvs. Viņš mēdza teikt, ka līdz brīdim, kamēr nebūšu izlasījusi padomju rakstnieka Nikolaja Ostrovska sociālistiski reālistisko romānu “Kā rūdījās tērauds”, visas pārējās izlasītās grāmatas nemaz neskaitīsies!

Tēvs arī ierādīja pirmos soļus ceļā uz grāmatu pasauli…

– Jā, droši vien tēva paraugs nospēlēja lielu lomu, lai gan mani lasīt neviens stingri nemudināja, jo to allaž patika darīt pašai pēc savas iniciatīvas. Laikā, kad lasīt vēl nemācēju, talkā nāca vecmamma, kura man lasīja “Brīnumu pasakas” no latviešu tautas pasaku krājuma. Vēlāk parādījās arī Hansa Kristiāna Andersena pasaka “Princese uz zirņa”, kuru naktī bezmaz vai lasīju ar lukturi zem segas, jo vecāki nemitīgi piekodināja, ka laiks doties gulēt. Savukārt skolas laikos vienmēr biju izlasījusi obligāto literatūru – pat Andreja Upīša kultūrvēsturisko romānu “Plaisa mākoņos”. Lasīšana mani aizkustinājusi jau no agriem bērnības gadiem…

Ilgus gadus strādājāt vietā, kur plaukti teju vai lūst no grāmatām – Balvu Centrālajā bibliotēkā. Vai šī darbavieta Jūsu interesi par grāmatām darīja vēl lielāku?

– Darbs bibliotēkā manu attieksmi pret grāmatām nekādā veidā nemainīja, bet, jāatzīst, mazināja iespēju paņemt grāmatu rokās ikdienā. Tas tādēļ, jo jebkuram vadītājam darbs ikdienā ienes ļoti lielu administratīvo rutīnu, kas cilvēka radošumu un dvēseli nokauj. Skan skarbi, bet tā ir. Lai no tā atkoptos un atsāktu kvalitatīvi nodarboties ar lasīšanu, nepieciešams laiks. Arī lasīšana ir darbs, kas, atšķirībā no laiskas atpūtas dīvānā ar televizora pulti rokās, prasa koncentrēšanās spējas. Grāmatas lasīšana nav produkta saņemšana vienkāršotā veidā, bet darbs ar sevi.

Dažādi pētījumi liecina, ka iedzīvotāju vidū lasīšana samazinās. Vai šāda tendence gadu no gada bija jūtama arī bibliotēkā?

– Lasīšana patiešām samazinās – vispirms jau tādēļ, ka mazāks kļūst iedzīvotāju skaits, kā rezultātā ne dramatiski, bet tomēr samazinās arī bibliotēku lietotāju skaits. Vienlaikus Latvijā situācija nav tik slikta kā citās Eiropas valstīs. Piemēram, kad savulaik komunicēju ar poļu kolēģiem, viņi vienmēr apbrīnoja mūsu valstī esošo bibliotekāro aptvērumu jeb bibliotēku lietotāju skaitu procentu izteiksmē attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Salīdzinoši nesen Latvijā, tostarp Balvu novadā, šis skaitlis svārstījās no 30 līdz 33%. Domāju, arī šobrīd būtisku izmaiņu nav. Savukārt Polijā bibliotekārais aptvērums ir 12 līdz 15%, kas ir krietni mazāk. Šobrīd ir uzstādījumi, ka bibliotēkām ar topošajiem lasītājiem jāsāk darboties jau no trīs gadu vecuma, veicinot dažādas lasītveicināšanas programmas un aktivitātes.

Cik Balvu Centrālajā bibliotēkā esošās grāmatas atradās regulārā apritē, kad bijāt direktore?

– Kad cilvēks bibliotēkā uz mājām paņem grāmatu, mēs varam domāt, ka viņš to patiešām arī izlasa, lai gan pilnīgi droši to zināt nevar. Jebkurā gadījumā laikā, kad biju bibliotēkas direktore, katru dienu pie bibliotēkas lietotājiem vidēji atradās ap 3000 grāmatu. Kad iedomājos, ka šīs grāmatas strādā un tās cilvēki patiešām izlasa, tas nav mazs skaitlis. Un vēl jau ir arī digitālo materiālu izsniegums, kas bibliotēkas lietotājiem pēc viņu pieprasījuma tiek nosūtīts uz e-pasta adresi. Pieprasījums pēc šī pakalpojuma ir ļoti pieaugošs. Turklāt, ja grāmata izņemta bibliotēkā vai digitālais materiāls saņemts e-pasta adresē, arī interese par šiem izdevumiem ir rādītājs.

Pētījumi atklāj arī interesantu faktu, ka no visiem kultūrvēsturiskajiem reģioniem aktīvākie lasītāji ir tieši Latgalē!

– Pirmkārt, mana svēta pārliecība ir, ka latgalieši, salīdzinot ar citu reģionu iedzīvotājiem, ir lielāki censoņi, tostarp lasīšanā. Tas droši vien saistīts ar to, ka latgalietim, lai sevi pierādītu, jābūt stiprākam un spožākam – tajā skaitā intelektuāli bagātākam. Tādēļ mani neizbrīna, ka daudzi mūsu novadnieki, izveidojot savu karjeru ārpus Latgales, kļūst par vadošiem profesionāļiem savās nozarēs. Skan paradoksāli, bet tā ir Latgales iedzīvotāju īpatnība, kad mums, lai sasniegtu mērķus, vajag sevī vairāk ieguldīt, bet rezultātā tas pārvēršas par efektu. Otrkārt, Latgalē ir liela kultūras pieejamība. Arī līdzšinējie novērojumi liecina, ka pirms svētku brīvdienām cilvēki no bibliotēkām grāmatas izņem krietni vairāk nekā darba dienās. Tādēļ Balvu Centrālajā bibliotēkā joprojām palicis uzstādījums, ka pirmssvētku saīsinātajās darbdienās, kad citu pašvaldības iestāžu darbinieki darbu beidz ātrāk, bibliotēka strādā ilgāk. Jāpiebilst, ka veikalos grāmatu cenas kļuvušas diezgan augstas, bet caur publisko piedāvājumu grāmata ir pieejamākais un demokrātiskākais kultūras notikums cilvēka dzīvē!

Lasīšana nav stāsts tikai par grāmatām, bet arī preses izdevumiem, kuru lietošana arī samazinās. Kā veicināt laikrakstu lasīšanu?

– Mūsdienās daudzi preses izdevumi patiešām neizdzīvo. To redzēju arī laikā, kad biju bibliotēkas direktore un veicām ikgadējo laikrakstu abonēšanu. Tam iemesli ir dažādi, tostarp tas, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs, kā rezultātā uz žurnālu vākiem un laikrakstu titullapām ir vieni un tie paši cilvēki, arī intervijās ar zināmu regularitāti parādās ierastais cilvēku loks. Personīgi man tas nav saistoši, tādēļ no periodiskajiem izdevumiem esmu iecienījusi žurnālu “A12”, kur netiek rakstīts par spožiem un glamūra pilniem, bet vienkāršiem cilvēkiem, kuri vienlaikus ikdienā veic brīnumainas lietas. Tas ļoti iedvesmo, jo lasītājs zina, ka šis cilvēks nav no prestižas teātra skatuves vai augstām biznesa aprindām, bet atrodas tepat līdzās – mums blakus.

Ielūkosimies simts gadu tālā nākotnē! Vai tad, Jūsuprāt, grāmatas un laikraksti vēl pastāvēs?

– Kā zināms, rietumu pasaulē pirmā drukātā grāmata bija Johana Gūtenberga ap 1455.gadu izdotā “Gūtenberga Bībele”. Interesanti, ka, grāmatām sākot paradīties masveidā, tolaik to uzskatīja par draudu sabiedrībai. Proti, kas notiks, ja visi sāks lasīt un cilvēki kļūs izglītoti? Tomēr ritēja gadu desmiti un simti, grāmatas nepazuda, bet, gluži pretēji, to kļuva arvien vairāk, līdz parādījās internets. Par to ļoti satraucās grāmatu izdevēji un bibliotēkas, jo šķita, ka digitālā vide drukātos izdevumus apēdīs. Tomēr tas nenotika, jo bibliotēkas un citi drukāto izdevumu nozares dalībnieki tam pielāgojās. Turklāt aizvadīto piecsimt gadu laikā grāmatām un lasīšanai kopumā, tostarp Latvijā, bijuši arī daudzi citi apdraudējumi, kad drukātie izdevumi tika mērķtiecīgi iznīcināti un ierobežoti. Līdz ar to uzskatu, ka grāmatas (gan drukātā, gan arī digitālā formātā) pastāvēs jebkurā gadījumā – arī pēc simts gadiem. Pastāvēs arī laikraksti, bet ne tik plašā apjomā, jo pašreizējā dinamika liecina, ka periodisko izdevumu skaits samazinās.

Vai ir nišas, kur jūtat literatūras trūkumu par kādu no tēmām, lietām, cilvēkiem Balvu novadā?

– 1985.gadā absolvēju toreizējo Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti un diplomdarbā izstrādāju bibliogrāfisko rādītāju par Balviem. Proti, vairākus mēnešus pavadīju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lai iespēju robežās apkopotu visus materiālus, kuros bija rakstīts par bijušo Balvu rajonu jebkurā nozarē. Bija liels sarūgtinājums, kad konstatēju, ka par mūsu rajonu bija ļoti maz publikāciju. Rezultātā apkopoju vairāk nekā vienu tūkstoti vienību, kuros aprakstīta Balvu rajona dzīve, kas galvenokārt sastāvēja no laikraksta “Vaduguns” publikācijām. Tikmēr republikas mēroga periodikā vai citos krājumos materiālu par mūsu rajonu bija ārkārtīgi maz. Sākot strādāt bibliotēkā, mans uzstādījums bija saprast, kādēļ ir šādi informatīvie robi, un šajā jautājumā panākt citu virzību. Izveidojot entuziastisku cilvēku grupu, paši sākām apkopot informāciju par Balvu rajonu un to mērķtiecīgi piedāvāt tur, kur to var nopublicēt. Bibliotēkas mājaslapā tika izveidota arī Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze, kā arī savulaik koordinēju Balvu reģiona enciklopēdijas izveidi, kas arī joprojām pieejama digitālā formātā.

Tas ir milzīgs darbs!

– Tas viss ir ļoti apjomīgs un, jāsaka, nepateicīgs darbs, kuru, atklāti runājot, daudzi nemaz neredz un par to neko arī nezina. Piemēram, Latvijā ir lielisks portāls par industriālo mantojumu “industria.lndb.lv”, kuram savulaik sagatavojām divas publikācijas – par drenu cauruļu rūpnīcu “Kuprava” un Balvu gaļas kombinātu. Vai ziniet, cik tam bija nepieciešams laika? Tas prasīja gandrīz gadu rūpīga darba, lai materiālus apkopotu un tos kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku sagatavotu publicēšanai. Savukārt kopumā mūspusē lokālo pētnieku paveiktais ir apsveicams, un pamazām minētie informatīvie robi ir aizpildīti gan digitālajā vidē, gan arī drukātā formātā. Tomēr joprojām ir nepietiekama informācija par mūspuses industriālo mantojumu, kas ir fantastiski liels. Piemēram, mēs katrs dzīvojam kādas iestādes uzceltajā mājā, konkrēti es – “Balvu PMK-6” būvētajā daudzdzīvokļu namā, kuru tolaik vadīja Georgijs Urtāns. Cilvēki, kuri ieguldīja savas pūles, lai to paveiktu, pelnījuši, lai par viņiem zinātu. Jāuzteic Viļakas muzejs, kas dara ļoti lielu darbu, lai apkopotu vēsturisko informāciju par industriālo mantojumu, bet šajā ziņā ļoti apbēdina Balvu Novada muzejs, kas to nav darījis un joprojām nedara.

Kā veicināt lasīšanas paradumus?

– Mēs varam runāt par metodēm, kā veicināt lasīšanu, bet jāsaprot, ka tikai neliela daļiņa cilvēku sasniedz rezultātu, proti, sāk regulāri lasīt un to dara visu atlikušo mūžu. Tas ir tāpat kā sportistiem, no kuriem tikai atsevišķi atlēti kļūst par izcilniekiem. Jebkurš cilvēks, īpaši mūsdienās, tiek plosīts ar pieejamo lielo interešu un izklaižu klāstu, bet agrāk bērnībā bija divas iespējas – dzenāt bumbu vai lasīt grāmatas, arī ārpusskolas interešu pulciņu tikpat kā nebija. Svarīgi, lai lasīšanas veicināšanas metodes sekotu laikmetam, jo mūsdienās cilvēks konkrētas lietas vēlas tagad un uzreiz, nevis, ja viņam prasīto iedos pēc divām dienām. Cilvēks vairs nav gatavs gaidīt, un tieši šādi mehānismi strādā arī attiecībā uz lasīšanu un informācijas saņemšanu kopumā. Šobrīd svarīgi attīstīt digitālo saturu, jo tā ir valoda, kādā cilvēks šodien gatavs runāt.

Attālinoties no grāmatām, cilvēki kļūst seklāki?

– Diemžēl jā. Tas ir ļoti raksturīgi mūsdienām, un tas ir ļoti satraucoši.

Kādu grāmatu iesakāt izlasīt citiem?

– Amerikāņu publicista Džoana Hari “Nozagtā uzmanība. Kā atgūt koncentrēšanās spēju?”. Grāmatā izklāstīts autora personīgi veikts unikāls pētījums par to, kāpēc mūsdienās liela daļa cilvēku vairs nespēj ilgstoši iedziļināties un fokusēt uzmanību pat uz to, kas ir aizraujošs un nozīmīgs. Tāpat tajā sīki izanalizēts, kur atrodas grāmatu lasīšana starp visām šodien pieejamajām milzu iespējām un izklaidēm. Visbeidzot, ceļojot teju pa visu pasauli un intervējot vadošos jomas ekspertus, Džoans Hari grāmatā atklāj cilvēces uzmanības spēju straujo sabrukumu iemeslus. Šo grāmatu noteikti iesaku izlasīt ikvienam, lai aizdomātos par to, kā mainās viņa ikdienas paradumi un kā iespējams uzlabot gan paša, gan arī savu bērnu dzīvi.

“Katra diena ar grāmatu ir nedaudz labāka nekā bez tās…”

Esot bērniem, mēs lasīšanu uztveram kā lielisku iespēju doties aizraujošā piedzīvojumā kopā ar mūsu iemīļoto grāmatu varoņiem.

Tomēr aiz spilgtas grāmatas sižeta līnijas un šķietami viegla, bērniem domāta satura patiesībā slēpjas krietni dziļāka doma. Tādēļ, kļūstot vecākiem, saprotam, ka pie bērnības pasakām ir vērts atgriezties. “Kādudien jūs kļūsiet pietiekami pieauguši, lai atkal izlasītu sen iepazītās pasakas,” rakstījis arī britu rakstnieks Klaivs Steiplss Lūiss.

Lasīšanas kāre nav zudusi arī šodien. Un grāmatu pasaules noslēpumus joprojām iepazīst arī mūsu jaunākā paaudze, kuri pretī tiem tiecas ne tikai paši, bet vispirms jau šīs vērtības bērniem nodod paši tuvākie – viņu vecāki.

Lasa, jo var uzzināt daudz jauna

SOFIJA INDRIKA, 11 gadi, Balvu sākumskolas 5.klases audzēkne: – Grāmatas lasu gan vasarā, gan arī skolas laikā, pēc kā tās prezentēju mācību stundās. Šo gadu laikā esmu cītīgi piedalījusies arī bibliotēkas konkursos un izlasījusi daudzas grāmatas. Pagājušajā gadā biju arī starp čaklākajiem lasītājiem! Visvairāk patīk grāmatas, kas paredzētas pusaudža vecuma bērniem, kuras ir ļoti aizraujošas! Piemēram, ļoti patika igauņu rakstnieces Mari Tēdes grāmata “Ingmars un jūra” un Sanitas Reinsones “Draugi un kaimiņi”. Savukārt pirmās izlasītās grāmatas bija Ilzes Skrastiņas četru grāmatu sērija “Ko dari? Neko”, kas ir stāsts par sākumskolnieka Mikiņa gaitām – piedzīvojumiem pilno dzīvi skolas brīvlaikā. Ar I.Skrastiņu arī tikāmies, kura bija atbraukusi ciemos pie bērniem bibliotēkā Balvos.

Grāmatas iesaku lasīt visiem, jo tās attīsta gan domāšanu, gan arī var uzzināt daudz ko jaunu. Turklāt manā ģimenē lasa visi: tētis – “Vaduguni”, mamma – žurnālus, bet vecmamma un es esam vislielākās grāmatu lasītājas! Kad izaugšu liela, vēlos būt šefpavāre un nodarboties ar uzņēmējdarbību!

Aizrauj grāmatas ar brīnumainiem notikumiem

ELĪZA KAĻVA, 9 gadi, Balvu sākumskolas 3.klases audzēkne: – Lasīt iemācījos ar mazas grāmatiņas palīdzību, kurā bija alfabēts un nelieli stāstiņi. Man ir arī brālis Jēkabs, kurš mācās 5.klasē. Un katru vakaru, kad laiks saldam miedziņam, aizmiegam kopā ar audiopasaku. Tas mums ļoti patīk, jo arī šīs pasakas ir ļoti interesantas un ļauj mums aizceļot uz brīnumainām valstībām. Savukārt lasīt patīk grāmatas, kurās aprakstīti dažādi piedzīvojumi dabā, mežā un kurās ir arī dažādas burvestības, kas notikumus padara vēl noslēpumainākus un aizraujošākus. Piemēram, esmu izlasījusi trīs latviešu rakstnieces Sabīnes Bolmanes grāmatas “Meitene, vārdā Vilo”. Arī šajās grāmatās notikumi norisinās mežā, kur aprakstītas dažādas burvju un maģiskās spējas. Cītīgi lasu arī skolas obligāto literatūru. Vasarā izvēlos grāmatu, kas man visvairāk patīk, to izlasu un tad skolā prezentēju. Uzskatu, ka lasīt grāmatas ir ļoti svarīgi, jo var uzzināt kaut ko jaunu un ar tās starpniecību pabūt dažādās situācijās, ceļojumos un vietās, kur neesmu bijusi. Tas ir ļoti aizraujoši, tādēļ lasīt apņemos arī turpmāk! Kas vēlos būt, kad izaugšu liela? Dziedātāja vai deju skolotāja!

Patīk grāmatas, kas uzlabo garastāvokli

SANDIS TRUHANOVS, 10 gadi, Balvu sākumskolas 4.klases audzēknis: – Lasīt iemācījos ļoti ātri un raiti – burtus sāku pazīt jau trīs gados, bet lasīt sāku, kad bija pieci gadi. Man ir arī sešus gadus jauns brālis Olivers, kurš drīz ies 1.klasē, tāpēc tagad mācās lasīt, kā arī divus gadus jaunā māsiņa Luīze Liāna. Man visvairāk patīk grāmatas ar zīmējumiem, kuras uzlabo garastāvokli un kurās redzami dažādi smieklīgi notikumi, bet, protams, svarīgi, lai grāmatā būtu arī teksts, ko lasīt. Apmeklēju ne tikai Balvu Centrālo bibliotēku, tās ņemu arī skolas bibliotēkā. Grāmatas lasu arī vasarā, un tad par vienu no tām mācību stundā skolā jāstāsta – ko esmu izlasījis un sapratis. Tagad lasu Lindas Nemieras grāmatu “Apaļā bebe”. Tas ir stāsts par mazu meitenīti, kurai viss ir apaļš – ausis, acis, vaigi un pat deguns! Bet, kad viņai no mutes izkrīt ārā knupītis, tad no apaļās mutes veļas ārā apaļš: “Bā!” Savukārt viena no iepriekšējām grāmatām, kuru lasīju, bija par meiteni, kura ļoti negribēja iet pie zobārsta! Tomēr, mammas mudināta, meitene pie ārsta aizgāja, zobiņus salaboja, un izrādījās, ka baidīties nemaz tik ļoti nevajag! Grāmatas noteikti jālasa, jo tas ir ne tikai interesanti, bet tā ir arī vērtīga nodarbe brīvajā laikā un var uzzināt kaut ko jaunu! Kad izaugušu liels, vēlos būt par ugunsdzēsēju glābēju!

Lasīt – kāpēc tas ir tik nozīmīgi?

Par grāmatu lasīšanu ir neskaitāmi teicieni, aforismi, izsmalcināti domugraudi un pieredzē balstīti dzīves gudri vārdi, kas atklāj šīs nodarbes svarīgo nozīmi. Kādas pārdomas par grāmatu pasaules noslēpumiem un ievērojamu rakstnieku citātiem ir laikraksta “Vaduguns” lasītājiem?

Saglabāt vecās, labās vērtības

“Lai iznīcinātu kultūru, nav jādedzina grāmatas. Pietiek, ka cilvēki pārstāj tās lasīt.” / REJS BREDBERIJS, amerikāņu zinātniskās fantastikas literatūras autors/

VELGA VĪCUPA, muzeju jomas speciāliste, dzīvo Lazdukalna pagasta Pieupēs: – Kad cilvēki pārstāj lasīt grāmatas, tā patiešām ir kultūras bojāeja. Ar to saskaramies jau tagad, redzot, ka grāmatas lasa arvien mazāk, it īpaši jaunā paaudze, kā rezultātā krītas arī sabiedrības kultūras līmenis. Pati lasīt iemācījos agri. Tā ir mana stihija – vienmēr kaut ko lasīt. Ja ne grāmatu, tad rakstu žurnālā, avīzē vai digitālajā vidē. Šobrīd lasu Reiņa Apara grāmatu “Neredzamais aiz atvērtām durvīm”, bet vieni no pirmajiem izlasītajiem izdevumiem bija Alberta Kronenberga “Pieci zaķi” un Jāņa Dreslera “Burbuļmātes dēls Jefiņš” – viegli uztverami, ar sirsnīgu humoru un atskaņām rakstīti un zīmēti komiksi. Tos atceros vēl tagad, un uzskatu, ka šie autori tā arī nav pārspēti. Labs humors paticis visu dzīvi, bet esmu iecienījusi arī detektīvus, jo arī mans darbs novadpētniecībā bieži ir kā izmeklētājam. Šis literatūras žanrs man sniedz vislabāko atslodzi. Savukārt skolas gados ļoti daudz lasīju pieejamo literatūru – Viļa Lāča, Andreja Upīša, Rūdolfa Blaumaņa, Džeka Londona darbus, pasaules tautu pasakas un citas grāmatas. Reiz bēniņos atradu arī tēva grāmatas, kuras padomju laikā būtu nevajadzīgi glabāt redzamā vietā. Nekā pretvalstiska tur gan nebija, bet toreiz bija tādi laiki… Un tolaik tēvs ar lielu pietāti arī teica, ka tā ir Latvijas laika literatūra – dažādi piedzīvojumu romāni, arī mazvērtīga lubu literatūra, lūgšanu un mācību grāmatas. Turklāt teju visas šī grāmatas bija ar gotu burtiem, kurus nācās apgūt. Un vispār – lasīju tik daudz, ka jau vidusskolas beigās sabojāju redzi!

Turpinot savas pārdomas par augstāk izceltajiem Reja Bredberija vārdiem un to, kāpēc lasīt ir tik nozīmīgi, nav šaubu, ka tādējādi mēs paplašinām savu vārdu krājumu, iemācāmies uztvert dažādus tēlainās izteiksmes līdzekļus un rakstības stilus, kā arī grāmatas attīsta mūsu iztēli, sniedz zināšanas un vēl, un vēl, un vēl. Vienlaikus šobrīd laikmets spiež pārcelties uz digitālo vidi. Tam nav jāpretojas, bet jāmēģina pielāgoties, jo viss jaunais sev līdzi nes arī lielas iespējas. Tomēr jābūt arī pietiekoši gudriem, lai atsijātu negācijas, kas līdz ar jaunajām tehnoloģijām ienāk mūsu sadzīvē, kā arī jāsaglabā vecās, labās vērtības – parastu grāmatu, kura stāv mūsu grāmatplauktā.

Emocionālā pēcgarša, kas dvēselē paliek ilgi

“Laba grāmata kā cirvis spēj salauzt ledu cilvēka sirdī.” /FRANCS KAFKA, kādreizējās Austroungārijas rakstnieks/

ANNA KRIVIŠA, Bērzpils bibliotēkas vadītāja, bērzpiliete vairākās paaudzēs: – Franča Kafkas vārdi ir trāpīgi, jo laba grāmata izsauc spēcīgas emocijas. Pēc šādas grāmatas izlasīšanas emocionālā pēcgarša dvēselē paliek vēl ilgi, jo domas ir pie grāmatas varoņiem, viņu dzīves gaitām un pārdzīvojumiem.

Lasīt grāmatas noteikti ir svarīgi, jo tās papildina vārdu krājumu, bagātina iztēli un arī trenē atmiņu. Jā, šobrīd ir moderno tehnoloģiju laikmets, kad grāmatām spēcīgi konkurenti ir viedierīces. Turklāt tas, ka grāmatas netiek lasītas, jūtams darbā ar bērniem, kuri neprot izteikt savas domas un pastāstīt par grāmatā izlasīto. Tas ir skumji, un, ja vien es zinātu recepti, kā bērnos veicināt lasītprieku… Tomēr esmu meklēšanas procesā, bet diez vai palīdzēs teiciens: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini (jeb grāmatas)!” Uzskatu, ka interese par lasīšanu jārada ģimenē. Proti, mammai un tētim jārāda piemērs, grāmatas lasot visiem kopā, nevis to jāuzdod darīt bērnam, bet pašiem jādarbojas ar mobilo telefonu. Tas ir ļoti svarīgi, jo bērns kopē savu vecāku uzvedības modeli. Jā, arī man piemīt grēks pārlieku daudz izmantot mobilo telefonu, bet šādās reizēs aizdomājos, ka tas nozog manu laiku, bet pretī nedod nekādas emocijas un pievienoto vērtību. Gluži pretēji – stundas aizritējušas nebūtībā… Tādēļ tagad telefonu cenšos izmantot ideju meklēšanai darbam bibliotēkā un vairāk lasu grāmatas.

Runājot par pirmajām izlasītajām grāmatām, bērnībā paliekošu iespaidu atstāja “Džūkstes pasakas”. Kopumā bērnībā un jaunībā lasīju daudz – gan latviešu, gan arī krievu un ārzemju autoru tulkoto literatūru. Patīk vēsture, biogrāfijas, detektīvi, daudz esmu lasījusi arī par cilvēku izsūtīšanām uz Sibīriju. Piemēram, ļoti spēcīgu iespaidu atstāja nesen izlasītā Slavomira Raviča grāmata “Ilgais gājiens”, kur aprakstītas paša autora atmiņas. Viņš bija jauns poļu kavalērijas virsnieks, kuru 1939.gada 19.novembrī arestēja padomju varas iestādes, bet pēc nežēlīgas pratināšanas un farsa tiesas zālē piesprieda divdesmit piecus gadus izsūtījumā Gulaga labošanas darbu nometnē. Kopā ar citiem izsūtītajiem S.Ravičs izcieta trīs mēnešus ilgu un mokošu ceļu uz Sibīriju, bet stāsts ir arī par to, kā viņš kopā ar sešiem biedriem bēga no nometnes. Sibīrija, Gobi tuksnesis, Āzija. Ļoti interesanta grāmata!

Viss sākas ģimenē

“Grāmata dod cilvēkam iespēju pacelties pāri pašam sev!” /ANDRĒ MORUĀ, franču rakstnieks/

ANTOŅINA LOČMELE (pseidonīms – Santa Mežābele), rakstniece, novadniece, dzīvo Gulbenē: – Grāmata patiešām sniedz iespēju pacelties pāri pašam, – jo cilvēks vairāk lasa, jo viņš vairāk zina, izkopj savu pasauli un arī savstarpējās cilvēciskās attiecības. Jā, mūsdienās grāmatas tiek lasītas arvien mazāk, bet viss atkarīgs no tā, kādas vērtības bērnam tiek iedotas ģimenē – neatkarīgi no tā, cik liels uzvaras gājiens šodien ir modernajām tehnoloģijām un digitālajai videi. Ja vecākiem un vecvecākiem grāmatu lasīšana ir tuva nodarbe, arī bērni to darīs. Savukārt, ja tam visam nav pamata, uz kā tad būvēt mīlestību pret grāmatām? Viss sākas ģimenē. Vienlaikus nenoniecinu modernās tehnoloģijas, jo, tās izmantojot saprātīgi, nevis bezjēdzīgi, arī ar viedierīču palīdzību var gūt daudz noderīgu zināšanu. Piemēram, bērniem patīk skatīties multfilmas, bet tās ir dažādas. Proti, tādas, kuras bērniem kaut ko māca, bet ir arī animācijas filmiņas, kurās atainota vardarbība vai, piemēram, tās rada pārlieku pastiprinātu tieksmi pēc materiālām vērtībām. Ja cilvēka dzīves galvenais mērķis jau no agriem gadiem būs par katru cenu atrast lielāko zelta kalnu, tas dzīvei lielu jēgu nepiešķirs.

Viena no pirmajām atmiņā esošajām grāmatām, kuru lasīju bērnībā, ir Žila Verna populārais romāns “Kapteiņa Granta bērni”. Reiz šim rakstniekam jautāja: “Kā jums ir tik daudz zināšanu par pasauli? Vai esat daudz ceļojis?” Viņš atbildēja: “Jā, es patiešām esmu daudz ceļojis – ar savu atzveltnes krēslu…” Tas nozīmē, ka, atrodoties mājās un daudz lasot grāmatas, arī iespējams ļoti daudz uzzināt par pasauli. Pati visvairāk esmu iecienījusi vēsturisku lasāmvielu un grāmatas par tālām, mazāk zināmām zemēm. Lasot par citām valstīm, pie rokas allaž ir atlants, lai uzreiz kartē aplūkotu konkrēto aprakstīto vietu un tādējādi varētu izzināt tās ģeogrāfiju, dabas un arī sociālos apstākļus. Grāmatas, kurās vienkārši pārstāstīti notikumi, nav manā interešu lokā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/925521303285198