1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-11-2022
Vārdadienas šodien: Andrejs, Andrievs, Andris

Rakstos

“Domāju, Krievijā daudziem pietiks prāta neiet uz kara komisariātu…”

Vitālijs Maļuks. Ukrainas karavīrs ir pateicīgs Dievam, ka karā nav gājis bojā neviens no viņa radiniekiem. Intervijas noslēgumā viņš arī pateicās par atbalsta vārdiem no Latvijas un sarunu noslēdza ar Ukrainas bruņoto spēku sveicienu: “Slava Ukrainai!”

VITĀLIJS MAĻUKS ir 24 gadus jauns ukrainis. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš dzīvoja parasta pilsoņa dzīvi Ternopolē – valsts rietumos. Tagad jaunā vīrieša ikdiena apgriezusies kājām gaisā. Vitālijs nesen atgriezās no frontes priekšējām līnijām, lai atvilktu elpu un kaut nedaudz atgūtos no pieredzētā. Laika atpūtai nebija daudz – piecas dienas. Jau tagad, kad lasāt šo rakstu, Vitālijam atkal rokās ierocis, viņš nomainījis un devis iespēju atpūsties saviem biedriem, bet pats jau atgriezies savas armijas priekšējās rindās, lai turpinātu aizstāvēt dzimteni.
Neilgajā laika sprīdī starp atpūtu un atrašanos frontē Vitālijs piekrita un iespēju robežās sniedza nelielu interviju laikrakstam “Vaduguns”. Ne visu viņš varēja teikt.

Kur šobrīd atrodaties?
-Kur konkrēti šobrīd esmu, to neteikšu. Vienīgais, ko pateikšu, ka tas ir Hersonas virziens.
Kāda bija Jūsu ikdiena pirms kara? Ar ko nodarbojāties?
-Līdz karam strādāju mēbeļu ražošanas sfērā un biju plānojis turpināt attīstīties šajā virzienā. Jāteic, manā ikdienas dzīvē viss bija nepieklājīgi banāli un ļoti vienkārši – mājas un darbs.
Tam, ka Krievija veiks vispārēju iebrukumu Ukrainā, neticēja vai negribēja ticēt neviens saprātīgi domājošs cilvēks. Kā atceraties kara pirmās dienas?
-Kara sākumu atceros ar garajām rindām veikalos, kā arī degvielas uzpildes stacijās. Cilvēki laikam nezināja, kāda tobrīd gaidāma nākotne, un izpirka visu, ko vien varēja nopirkt. Bet vispār par kara sākumu uzzināju no sava drauga, kurš man piezvanīja 24.februāra rītā. Sajutu nicinājumu un naidu pret okupantiem – Krievijas armiju. Savukārt 26.februārī devos uz pilsētas kara komisariātu, bet jau nākamajā dienā biju mobilizēts Ukrainas bruņotajos spēkos.
Kādus tieši pienākumus pildāt Ukrainas armijā?
-Vienībā ieņemu nodaļas komandiera amatu. Manā pakļautībā ir astoņi karavīri – vīri, kuri pilda savu tēvzemes aizsardzības pienākumu.
Krievijas armija jau pavasarī atkāpās no Kijivas apkārtnes, bet kādas domas bija Jūsu prātā, kad ienaidnieka spēki bija pie galvaspilsētas?
-Jā, marts nebija tas vieglākais kara mēnesis, bet nešaubījos par mūsu bruņoto spēku noturību. Jau tolaik notika liels darbs, lai savilktu kopā mobilizācijas rezerves, un katrs no Ukrainas bruņoto spēku vīriem bija motivēts. Kara komisariāti bija piepildīti, un katrs skaidri zināja, kādēļ viņš uz turieni gāja.
Kā kopumā raksturotu pašreizējo situāciju frontē?
-Pēdējā laikā situācija frontē nedaudz uzlabo garastāvokli. Virzienā, kurā atrodamies mēs, pēdējās nedēļas laikā atbrīvotas divas apdzīvotas vietas. Ir redzams izlūku un artilērijas ieguldītais darbs. Bet vai ar vārdiem var aprakstīt kara šausmas? Droši vien nē. Tie ir tikai vārdi. Bailes… Nekad nav bijis tik bail. Adrenalīns. Dūmu smaka pēc šāviņu sprādzieniem.
Un kā raksturotu savu ienaidnieku – Krievijas karavīru un armiju kopumā?
-Jēdziens ‘Krievijas karavīrs’ ir ļoti plašs. Ne katru no viņiem var saukt par karavīru. Ne tikai par karavīru, bet arī cilvēku – par tām zvērībām, ko viņi pastrādāja Bučā.*
Ukrainas armija sākusi izspiest Krievijas bruņotos spēkus no okupētajām teritorijām. Kā prognozējat turpmāko kara gaitu?
-Neesmu kara eksperts, bet, Ukrainai turpinot saņemt bruņojumu pēc lendlīzes*, teritorijas tiks atbrīvotas.
Ko domājat par Krievijā uzsākto tā dēvēto daļējo mobilizāciju? Vai tas dos Krievijas armijai Ukrainā kādus rezultātus?
-Nomētāšana ar cepurēm ir viņu stratēģija jau kopš PSRS laikiem. Domāju, Krievijā daudziem pietiks prāta neiet uz kara komisariātu, bet tā vietā piedalīties pretkara mītiņos savā valstī. Tas ir šo cilvēku interesēs, lai viņi Ukrainā nekļūtu par lielgabalu gaļu vai mēslojumu kaut kur Hersonas nomalē.
Šobrīd daudzi runā par iespējamo kodolkaru. Vai šāds scenārijs ir reāls?
-Domāju, nē. Šaubos vai NATO paliktu malā pēc šādiem Krievijas Federācijas izgājieniem. Pielietot kodolieročus Ukrainā un rezultātā kodoltrieciena riskam pakļaut savu valsti… Tā neko sev perspektīva…
Kā raksturotu noskaņojumu, kas šobrīd valda Ukrainā?
-Tagad, ņemot vērā Ukrainas bruņoto spēku ofensīvu visā frontes līnijā, droši vien parādījusies cerība. Cerība, ka šis karš beigsies, un ne jau noziedzīgās Krievijas Federācijas labā.
Ko, Jūsuprāt, pelnījuši Krievijas armijas karavīri, kuri iebrukuši svešā zemē un nogalina Jūsu tautiešus?
-Tie ir kara noziedznieki, kuriem vajag stāties tiesas priekšā. Viņi nav pelnījuši nekādus vārdus. Es saprotu, ka nevajag viņus ienīst, jo tās ir liekas emocijas. Gluži pretēji. Nepieciešams vienkārši apzināties, ka viņus vajag iznīcināt.
Kāda šobrīd palīdzība Ukrainai nepieciešama visvairāk?
-Prioritāri tā, protams, ir palīdzība ar bruņojumu, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu mūsu uzvarā.
Kādu redzat Ukrainu nākotnē, kad karš būs beidzies?
-Ekonomiski plaukstoša valsts, demokrātiska un brīva.
Ko zināt par Latviju?
-Latvijā nekad neesmu bijis. Esmu dzirdējis, ka tur ir auksta jūra!

 *Bučas slaktiņš – Ukrainas varas iestāžu (un ne tikai) ziņotais par šī gada martā Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainas pilsētā Bučā, masveidā spīdzinot, sakropļojot un nogalinot civiliedzīvotājus (vīriešus, sievietes, arī bērnus). Ziņots, ka nogalināti vairāk nekā 300 pilsētas iedzīvotāji. Krievija noliedz, ka šo noziegumu pastrādājusi tās armija, dēvējot to par feikiem (nepatiesu informāciju) un ierosinot pati savu izmeklēšanu.

*Lendlīze - tā dēvētais Lendlīzes likums ir ASV prezidenta parakstīts likumprojekts, kas ļauj paātrināt militārās tehnikas piegādi Ukrainai. Likums veidots pēc Otrā pasaules kara laika programmas parauga, kas palīdzēja Eiropai pretoties Ādolfam Hitleram.

 

 

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Latvijas autoceļu stāvokli ziemā?