Piedzimt Latvijai (17.02.2026.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Kāpēc esam tur, kur esam?

Mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Kādu iemeslu dēļ katru gadu Latvijā dzimstība arvien samazinās? Ko darīt, lai situācija uzlabotos un vai tas vispār ir iespējams? Kas sagaida Latviju tuvākajā nākotnē?

Jo tālāk no Rīgas, jo krīze dziļāka

Demogrāfija nav tikai statistikas tabula ar dzimstības, mirstības un migrācijas rādītājiem. Tā ir saruna par mūsu nākotni – par to, kāda būs Latvija pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem. Aiz katra skaitļa stāv cilvēka dzīve, ģimenes izvēles, drošības sajūta un ticība rītdienai. Latvija jau vairākas desmitgades saskaras ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos. Dzimstības līmenis saglabājas zems, daļa darbspējīgo iedzīvotāju devušies darba meklējumos uz ārvalstīm, bet reģioni izjūt īpaši asu iedzīvotāju aizplūšanu. Tas ietekmē visu – no darba tirgus un sociālā budžeta, līdz skolu tīklam, veselības aprūpei un nacionālajai drošībai ieskaitot. Kā stiprināt reģionus, lai jaunās ģimenes izvēlētos tur palikt? Kā veidot sabiedrību, kurā bērns nav risks, bet vērtība, – par to diskusija ar politiķiem un kopienu līderiem.

Diskusijā piedalās:

Līga Kozlovska, 14.Saeimas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, ģimenes ārste;

Inta Kaļva, Balvu novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniece tautsaimniecības, uzņēmējdarbības un teritorijas attīstības jautājumos;

Guntars Skutels, dekāns, Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas prāvests;

Līga Pundure, Briežuciema iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja, 3 bērnu mamma.

Kā jūs raksturotu demogrāfisko situāciju Latvijā un mūsu reģionā – tā jau ir krīze vai vēl tikai brīdinājuma signāls “tālajai nākotnei”?

L.Kozlovska: – Latvijas reģionos mēs jau esam dziļā krīzes situācijā, un, jo tālāk no Rīgas, jo šī krīze ir izteiktāka. Pie mums, Balvu novadā, tāpat kā citos pierobežas novados, sieviešu vidējais vecums ir aptuveni 48 gadi. Vidējais dzemdētājas vecums Latvijā ir aptuveni 31 gads, savukārt pirmās dzemdības sieviete piedzīvo vidēji 28 gados. Jo vēlāk sievietes laiž pasaulē pirmo bērnu, jo mazāk bērnu viņas kopumā var paspēt dzemdēt. Tas ir viens no galvenajiem dzimstības krituma iemesliem valstī.

I.Kaļva: – Demogrāfiskā situācija kopumā ir nopietna ne vien reģionā, bet arī visā valstī. Negatīvā demogrāfiskā situācija ietekmē mūsu ikdienas dzīvi, ekonomiku un reģionālo attīstību. Jau 2024.gadā esam sasnieguši zemāko dzimstības rādītāju Latvijas vēsturē. Iedzīvotāju vidējais vecums pieaug, bet darbspējīga vecuma cilvēku īpatsvars sarūk. Tāpēc uzskatu, ka demogrāfijas un bezdarba jautājums ir ne tikai problēma, bet arī signāls nākotnei, īpaši austrumu pierobežā. Jārada spēcīgi instrumenti, lai cilvēkus noturētu, radot pārdomātu un drošu valsts atbalstu jaunajām ģimenēm.

G.Skutels: – Es teiktu, pat optimistiski raugoties, ka ir pamatīga krīze. Skaitļi runā paši par sevi – Balvu novadā 2025.gadā dzimuši 84 un miruši 293 cilvēki! Un diemžēl tas ir tikai sākums...

L.Pundure: – Ņemot vērā tagadējo ekonomisko situāciju, dzīves apstākļus, atalgojumu un daudzus citus faktorus, domāju, ka mums jau ir smaga krīze. Un uzlabojumi, vismaz tuvākajā laikā, neizskatās, ka būtu gaidāmi.

Zemā dzimstība, emigrācija, sabiedrības novecošana… Kurš no šiem rādītājiem šobrīd ir visbīstamākais?

L.Kozlovska: – Visbīstamākais rādītājs, ne tikai šobrīd, bet vispār, ir ar katru gadu sarūkošā dzimstība. Sarūkot dzimstībai, tiek zaudēta mūsu tautas daļa, kas varētu veidot valsts nākotni. Un tā mēs (nu jau diezgan strauji) kļūstam par novecojošu un, iespējams, jau izmirstošu nāciju. Ja 2015.gadā valstī piedzima 22000 bērnu, tad 2024.gadā tie bija vairs tikai aptuveni 12500 jaundzimušo. Desmit gadu laikā tas ir samazinājums par 43%. Salīdzinot 2023. ar 2024.gadu, samazinājums ir 13,2% gada laikā. Paskatoties uz šiem skaitļiem, ilūziju paliek visai maz. Zemā dzimstība, kas nāk kombinācijā ar emigrācijas atstāto efektu, rāda ceļu, pa kuru esam uzsākuši iet straujiem soļiem.

I.Kaļva: – Nevar izcelt vienu konkrētu iemeslu. Domāju, ka viss kopā radījis šī brīža situāciju – ilgā reģionu “nedzirdēšana” valsts mērogā, nevienlīdzīgā finansēšana un vēl citi faktori. Ja vēl varam cerēt uz remigrantu atgriešanos, tad nedzimušos bērnus atgriezt nevaram. Tāpēc uzskatu, ka tieši zemā dzimstība ir visbīstamākā turpmākajā valsts pastāvēšanā.

G.Skutels: – Es teiktu vēl skarbāk – visbīstamākā nav ne dzimstība, ne emigrācija, ne novecošana. Visbīstamākā ir tautas klusēšana. Tauta, kas runā, var vēl mainīt kursu, bet tā, kas klusē – paliek akla, ar to manipulē, līdz beidzot tā izzūd...

L.Pundure: – Bīstamākais rādītājs, manuprāt, šobrīd ir sabiedrības novecošanās. Populācija samazinās – valstij no iedzīvotājiem katru gadu samazinās ienākumi, līdz ar to mums valsts mazāk atdod. Slogs uz darbspējīgajiem iedzīvotājiem ir ļoti liels, jo jāuztur pensionāri, un ne tikai. Teikšu godīgi, jau gadus desmit es pat neceru, ka saņemšu pensiju. Ņemot vērā to, ka pensionēšanās vecumu pakāpeniski palielina, neesmu pārliecināta, ka pie manas darba specifikas un slodzes tik ilgi nodzīvošu.

Runājot par demogrāfiju un tās lejupslīdi, speciālisti min vairākus iemeslus. Jūsuprāt, kuri ir tie svarīgākie, kādēļ ģimenes atliek bērnus?

L.Kozlovska: – Jebkurai dzīvnieku sugai, lai tā radītu pēcnācējus, nepieciešama barības bāze, kā arī droša un neapdraudēta dzīves vide. Ja samazinās barības bāze, mazuļu skaits samazinās. Ja ir apdraudēta vai nedroša dzīves vide, tā tiek pamesta, lai mazuļi dzimtu tur, kur ir, ko ēst, un kur viņiem būs drošāk. Bailes par izdzīvošanu dzīvniekiem liek meklēt, kur būs labāk. Arī mums, cilvēkiem, tās ir bailes un nedrošība par nākotni. Galvenokārt finansiālā nedrošība, ko rada mazās algas, nedrošība par to, vai darbavieta saglabāsies arī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, augstās dzīvokļu izmaksas un diemžēl arī simboliskais ģimenes pabalsts par bērniem. To visu papildina nemiers un turbulences pasaules mērogā, kaimiņos esošais karš. Tomēr mēs šajā ziņā neesam unikāli. Lielākā daļa Eiropas valstu, ASV, Kanāda, Japāna un Ķīna arī piedzīvo dzimstības samazināšanos.

I.Kaļva: – Manuprāt, pasaulē notiek vērtību maiņa. Bērni vairs nav norma vai pienākums. Cilvēki vispirms izvēlas karjeru, ceļošanu, personīgo attīstību, kas pēc būtības nav slikti, taču kopā ar citiem faktoriem tas būtiski ietekmē demogrāfiju ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Ja runā par austrumu pierobežu, tad otra problēma noteikti ir darba iespējas. Var jau būt patriots, bet bez finansiāla nodrošinājuma dzīvi nevar nodrošināt. Savukārt par trešo problēmu izvirzās mājokļa jautājums. Mūsu valstī gadiem nav risināts jaunu mājokļu jautājums, tas nav bijis kā prioritāte finansiālajā atbalstā tieši jaunajām ģimenēm, nedodot valsts atbalstu kreditēšanā. Daudzās sarunās ar jaunajām ģimenēm vērojama pozitīva noskaņa – pie mums ir veselīga un droša vide, nav problēmu ar bērnudārzu, nokļūšanu skolā, plašs un labs profesionālās ievirzes izglītības piedāvājums, kas jānotur arī turpmāk. Bet problēma joprojām ir darbs un mājoklis.

G.Skutels: – Iemeslu ir daudz, un tie ir sarežģīti. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai runājam par valsti, baznīcu, skolu vai ģimeni, bērnos un jauniešos vienmēr ir jāinvestē. Ne tikai ekonomiski, bet arī garīgi un sabiedrībai kopumā! Mīlestību, no visas sirds! 

L.Pundure: – Mūsdienu vispārējā tendence ir tāda, ka jaunieši vispirms grib kaut ko sasniegt, jo ģimene vairs nav pirmā un svarīgākā vērtība. Sākumā ir savas jomas atrašana, sasniegumu veidošana. Man pašai pirmais bērniņš arī nepiedzima ļoti agri, jo vispirms bija jāatrod darbs, jāiekārtojas, jābūt stabiliem ienākumiem. Mūsu ekonomiskajā situācijā tas nav nemaz tik vienkārši. Cilvēkiem ar lielākām ambīcijām tas viss notiek vēl vēlāk, līdz ar to ģimene tiek pastumta otrajā plānā.

Pirms gadiem 20 Latviju skāra liels emigrācijas vilnis. Cik lielā mērā demogrāfiju ietekmē emigrācija – problēma ir tajā, ka jaunie aizbrauc, vai tajā, ka neatgriežas?

L.Kozlovska: – Statistika liecina, ka, Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 1990.gada samazinājies par 28%. Emigrācijas un demogrāfiskās krīzes dēļ esam zaudējuši aptuveni 740 000 cilvēku. Aizbrauc darbspējīgi, jauni cilvēki, kuriem varētu būt bērni Latvijā. Savukārt aizbraucējiem bērni diemžēl dzimst citās zemēs, integrējas citā sabiedrībā, un Latvijā viņi absolūtajā vairākumā gadījumu vairs neatgriežas. Pat, ja Latvijas pilsoņiem bērni piedzimst, viņi uzaug citur. Latvijai šie cilvēki un viņu bērni ir zaudēti neatgriezeniski. Maza daļiņa, protams, repatriējas, bet viņu ir pārāk maz. Ir jādomā par to, kā šo skaitu palielināt.

I.Kaļva: – Jā, emigrācija ir sāpīgs trieciens, jo pamatā aizbrauca jaunie 20–35 gadu vecumā – tieši tie, kuri demogrāfiski atradās “zelta vecumā”, kuri varēja studēt mūsu augstskolās un tehnikumos. Mēs zaudējām ne vien cilvēkus, bet arī potenciālos vecākus, nodokļu maksātājus, speciālistus, kuru mums šobrīd atsevišķās nozarēs sāk trūkt katastrofāli. Emigrējušie izveidoja ģimenes ārzemēs un šobrīd diezin vai vēlas atgriezties, jo sākuši iesakņoties svešās zemēs. Bet, manuprāt, Latvijai ir iespēja daudz efektīvāk strādāt uz emigrantiem, kas arī jau pierādās, kāpinot algas, piedāvājot grantu programmas remigrantiem, uzrunājot tautiešus sociālajos medijos, sniedzot valsts garantētus kredītus jaunajām ģimenēm utt. Te ir vēl daudz iespēju, arī mūsu novadā. Aktuāla atgriešanās emigrantiem kļūst tad, kad viņu bērni gatavojas uzsākt skolas gaitas, jo daudzi vēlas saglabāt latviešu valodu, tradīcijas, kā arī būt kopā ar saviem radiniekiem.

G.Skutels: – Aizbraukt uz laiku pēc pieredzes, izglītības vai darba prasmēm ir ļoti vajadzīgs. Emigrācija varētu kļūt par ieguvumu, ja būtu apstākļi, kas iedrošina atgriezties. Tāpēc galvenais uzdevums ir radīt vidi, kur cilvēki grib atgriezties.

L.Pundure: – Domāju, problēma ir tajā, ka jaunie neatgriežas. Es arī gadu pastrādāju ārzemēs. Tā ir ļoti pozitīva pieredze, iespēja paskatīties uz savu valsti no malas, salīdzināt, paplašināt redzesloku. Problēma sākas tad, kad cilvēks saprot, ka īsti nav jēgas atgriezties – citur tomēr labāk. Tā ir ļoti bēdīga tendence. Un nav taisnība, ka lielajā emigrācijas vilnī aizbrauca tie, kuri šeit nevar un negrib strādāt. Aizbrauca ļoti daudz labu speciālistu uz krietni labāk apmaksātiem darbiem – tur, kur viņi tika novērtēti. Mums maz ir tādu darbavietu, uz kurām cilvēks iet ar prieku. Ja nu vienīgi, iespējams, mājražotāji, kuri to dara ne naudas, bet vairāk prieka dēļ, jo nopelnīt ar mājražošanu jau īsti nevar. Vismaz ne tik, lai samaksa par padarīto būtu atbilstoša. Savukārt ārzemēs cilvēki par darbu saņem adekvātu atalgojumu. Un tad ir arī stabilitātes sajūta, lai veidotu ģimeni un gribētu bērnus. Ja cilvēks īsti nezina, vai pēc pāris mēnešiem būs, par ko maizi nopirkt, par bērniem domāt būtu diezgan absurdi.

Pastāv viedoklis, ka vieglāk veidot ģimeni lielpilsētā nekā laukos… Cik lielā mērā pakalpojumu pieejamība nosaka ģimeņu izvēles?

L.Kozlovska: – Bērnudārzu, skolu un veselības aprūpes pieejamība ir būtiski faktori, kas atstāj iespaidu uz šo izvēli. Protams, ir vieglāk, ja tas viss atrodas blakus. Tas ir drošības faktors, kas palīdz izdarīt izvēli par labu bērnam. Tāpēc it sevišķi pie mums, pierobežā, tajās vietās, kur vēl nav par vēlu, svarīgi saglabāt visus šos pakalpojumus.

I.Kaļva: –Te ir vērojams zināms paradokss – daudzi bērnus plāno pilsētā, bet audzināt gribētu laukos. Lauki zaudē tieši jauno ģimeņu veidošanās posmu. Drošības sajūtu ģimenei ar bērniem nosaka piedāvāto pakalpojumu pieejamība, nevis vēlme pēc bērniem, drošības sajūta, ka ar bērnu varēs tikt galā bez pastāvīga stresa. Vecākiem laukos nevajag just risku, ka bērns paliks bez skolas vai mediķa palīdzības, kad jaunai ģimenei akūtos gadījumos ir iespēja nekavējoties nokļūt ar bērnu medicīnas iestādē, vai domāt, cik droša ir satiksme uz skolu utt. Piemēram, šobrīd aktuāla ir Balvu slimnīcas dzemdību un bērnu nodaļu pastāvēšana, par ko aktīvi iestājas Balvu novada pašvaldība un iedzīvotāji. Lielpilsētas šo drošību nodrošina automātiski, lauki – tikai tad, ja infrastruktūra ir stabila un prognozējama.

G.Skutels: – Mūsdienās bieži tieši ērtības nosaka ģimeņu izvēles, un pilsētas piedāvājums daudzus uzrunā vairāk. Tomēr ik pa laikam sastopami cilvēki, kuri apzināti izvēlas nevis ērtības, bet vērtības. Laukos dzīve rit tuvāk dabai un pēc būtības ir kvalitatīvāka!

L.Pundure: – Varbūt tādēļ, ka pati esmu augusi laukos, man šķiet, ka patīkamāk tomēr ir laukos. Kad ar vīru plānojām ģimeni, dzīvojām Rīgā, un tad bija brīdis, kad sēdāmies pie galda un domājām – paliksim Rīgā vai brauksim atpakaļ. Teikšu godīgi, – diskusiju nebija. Bijām vienisprāt, ka jānāk uz laukiem. Jā, pakalpojumu pieejamība ir svarīga, bet 80% ģimeņu ir vismaz viena automašīna – nav tā, ka pilnīgi nekur nevar tikt. Viss atkarīgs no vecākiem, cik ļoti viņi gatavi sekot līdzi, piespiesties un darīt. Protams, arī no darbavietas, kur vecāki strādā. Te daudz dažādu aspektu. Mūsu gadījumā noteicošā izvēle bija lauki. Mani neapmierināja doma, ka pilsētas skolās, kur klasē ir 30 skolēni, ar stundas ievadu un nobeigumu skolotājs bērnam var veltīt vienu minūti. Šajā ziņā lauku skolas ar 12 – 13 bērniem klasē ir labākais variants. Vispār laukiem ir daudz priekšrocību – bērns jebkurā laikā var iziet ārā pastaigāt, svaigs gaiss, nav jābaidās, ka izskries uz ceļa vai pazudīs lielveikalā.

Demogrāfs Ilmārs Mežs vienā no intervijām minēja, ka augstākajos varas gaiteņos prezentēti vairāki demogrāfijas plāni, kas iegūluši atvilktnēs un krāj putekļus, – lai tos realizētu, pietrūkst politiskās gribas. Jūsuprāt, valsts domā par reālu atbalstu ģimenēm, vai drīzāk tas ir politisks “ķeksītis”?

L.Kozlovska: – Diemžēl jāatzīst, ka daudzus gadus mums pietrūcis politiskās gribas ļoti daudzos jautājumos un daudz kas tiešām iegūlies atvilktnēs. Taču ne vienmēr vaina ir tikai politiskajā gribā. Milzīga nozīme ir sociālekonomiskajiem apstākļiem valstī, kas vai nu dod, vai nedod iespējas realizēt kādus, iespējams, ļoti labus plānus vai idejas. Pēc neatkarības atgūšanas un PSRS sabrukuma valsts ekonomika arī bija sabrukuma stāvoklī. Piedzīvojām haosa laiku ar noziedzību un visiem blakusefektiem, kas saistās ar dažādām citām negācijām. Tas viss turpināja šūpot ekonomiku un tikai palielināja naudas trūkumu valsts makā. Kombinācijā ar valdības neprasmi vai arī dažkārt nevēlēšanos, tas nedeva iespējas daudzus no šiem plāniem realizēt. Veselības aprūpe, kas ir ļoti būtisks dzimstību ietekmējošs faktors, arī ir viena no šādiem atvilktnēs aizmirstajiem plāniem. Tikai politiskās gribas trūkums un nevēlēšanās aiztikt pārāk sarežģītu problēmu, kopš pirmās Godmaņa valdības laikiem, ir novedusi pie tā, ka Latvijā veselības aprūpei tiek atvēlēts vismazākais procents no IKP Eiropas Savienībā un visur trūkst ārstu un medmāsu.

I.Kaļva: – Manā skatījumā, galvenā problēma nav ideju trūkums, jo katrā Saeimas sasaukumā izpildīti kaut kādi uzdevumi, ir atsevišķi atbalsta pasākumi jaunajām ģimenēm. Taču jāveido pārdomātas sistēmas pabalstiem un mērķprogrammām, kas darbojas ilgtermiņā. Ar prieku visi vērojam labklājības ministra Reiņa Uzulnieka aktivitātes šajā jomā, kas, cerams, vainagosies jau ar ilgtermiņa programmu. Politiķiem jābūt drosmei pateikt, ka demogrāfija maksās dārgi, tas nebūs populāri uzreiz, bet tas ir mūsu tautas izdzīvošanas un valsts pastāvēšanas jautājums. Tikai vēl jāsaprot, ka ilgām spriedelēšanām laika vairs nav, bija jārīkojas jau vakar. Mums ir pārāk daudz runāšanas, tāpēc rodas sajūta, ka dzīvojam no vienas Saeimas līdz otrai…

G.Skutels: – Manuprāt, no valsts puses bieži tas izskatās pēc ļoti slikta teātra, nevis pēc patiesa ilgtermiņa atbalsta ģimenēm. Vai tiešām ir normāli, ka bērniem joprojām nav nodrošinātas brīvpusdienas valsts līmenī? Kāpēc mēs visi klusējam? Tā ir pamatnepieciešamība!

L.Pundure: – Laikam tomēr ķeksītis. Jā, valdība nedaudz paaugstinājusi bērna piedzimšanas pabalstu, bet tas nav ilgtermiņa risinājums. Ne vienmēr viss atduras tikai pret naudu. Ir vajadzīgi arī apstākļi, lai bērns varētu augt normāli – kaut vai bērnudārza un skolas pieejamība.

Jauno ģimeņu ieskatā, skolu un bērnudārzu slēgšana ir bīstams pirmais signāls. Vai nav tā, ka politiskie lēmumi palīdz “iztukšot” laukus?

L.Kozlovska: – Skolu un bērnudārzu slēgšana nav pirmais signāls. Tas jau liecina par beigu tuvumu. Politiskais lēmums par slēgšanu ir tikai punkts kāda “gara teikuma” beigās. Pirmais signāls bija uzņēmumu un iestāžu slēgšana, kam sekoja prombraucēju rindas lidostā. Tie ir citi, daudz senāk pieņemti politiskie lēmumi.

I.Kaļva: – Piekrītu viedoklim, ka valstī demogrāfija netiek aizsargāta kā stratēģiska vērtība, tāpēc šobrīd ne tikai laukos, visapkārt lauku pašvaldībās, bet arī Rīgā notiek izglītības iestāžu reorganizācijas. Skolu un bērnudārzu slēgšana, protams, nav labs signāls jaunajām ģimenēm. Arī pašvaldībās ir iespringums, kad jālemj par izglītības iestāžu slēgšanu vai reorganizāciju. Slēdz jau tikai tāpēc, ka trūkst bērnu. Pašvaldība cenšas to kompensēt ar sakārtotu skolēnu autobusu maršrutu nodrošināšanu, bērnudārzu darba laiku sakārtošanu, sociālajiem pabalstiem utt. Mēs priecājamies par jaunajām ģimenēm.

G.Skutels: – Protams, ka politiskie lēmumi palīdz iztukšot laukus, jo bez izglītības iestādēm ģimene tur vienkārši nevar palikt vai arī ir ļoti grūti. Te rodas jautājums, kāpēc valsts atbildīgie nerunā par kādas ministrijas slēgšanu? Jo mūs taču paliek mazāk! Bet diemžēl sistēma tiek sargāta, bet cilvēki reģionos – atstāti bez izvēles.

L.Pundure: – Viennozīmīgi, jā. Saprotu optimizācijas politiku, ko tagad tik ļoti piekopjam, bet optimizācija nenozīmē visu atstāt tikai pilsētā. Tie, kuri pieņēma šos lēmumus, īsti līdz galam neizprot, kādas sekas piedzīvosim. Visiem pilsētā nebūs vietas, turklāt tur jau tagad trūkst darbavietu. Visos laikos bijis tā, ka lauki baro pilsētas. Kas mūsu pilsētas baros, ja lauki būs tukši?

Kam būtu jāuzņemas atbildība par šī brīža demogrāfisko situāciju?

L.Kozlovska: – Diezin vai pašlaik būs iespējams noskaidrot konkrētu vainīgo. Šī brīža situācija veidojusies lēni, vairāk nekā 30 gadu laikā, dažādu komplicētu norišu rezultātā. Tā ir summa, kas veidojusies no visu iepriekšējo valdību nepaveiktajiem darbiem, ekonomiskās situācijas valstī, kas radās dažādu apstākļu dēļ un ko pastiprināja globālās ekonomiskās krīzes. Savukārt tās aktivizēja emigrācijas procesus. Tā visa rezultātā mums pietrūkst jaunu cilvēku, kuriem varētu būt bērni.

I.Kaļva: – Atbildība ir nosacīti dalīta, bet galvenā atbildība, protams, jāuzņemas politiskajai varai. Ne par to, ka dzimst maz bērnu, bet par to, ka demogrāfija nav bijusi prioritāte vairākas desmitgades. Atbildība ir arī pašvaldībām, jo tās ir vistuvāk ģimenēm. Tieši viņu lēmumiem jāsekmē cilvēku palikšana novadā, uzturot nepieciešamos pakalpojumus, ceļus, infrastruktūru, kā arī veicinot uzņēmējdarbību. Visbeidzot svarīgs ir sabiedrības atbalsts un ieinteresētība šajos procesos – savstarpējā attieksmē vienam ar otru, aktīvāk iesaistoties dažādu jautājumu kārtošanā, piemēram, iedzīvotāju padomēs. Šobrīd, ņemot vērā sarežģīto situāciju pasaulē, svarīga katra iedzīvotāja sapratne, ka vairs nevaram arī dzīvot kā pirms 15 gadiem. Pasaule mainās pa dienām.

G.Skutels: – Vispirms atbildība mums jāuzņemas katram pašam. Valsts rada apstākļus, un dzīvība piedzimst tur, kur ir spēja mīlēt, uzņemties atbildību un negaidīt ideālu brīdi.

L.Pundure: – Ļoti plašs jautājums. Neteikšu, ka pēdējo 20 gadu laikā apstākļi pasliktinājušies, bet tai pat laikā tie nav tendēti uz izaugsmi. Mums ir nenormāla inflācija, līdz ar to jāsecina, ka bērns mūsdienās ir ļoti dārgs prieks, ja vien ir vēlme viņu kvalitatīvi izaudzināt. Vecākiem bieži nav laika bērnam, tādēļ viņi papildus meklē pulciņus un nodarbības savām atvasēm – bieži vien savos 5, 6 un 10 gados bērni jau ir ļoti pārslogoti, kas īpaši vērojams pilsētās. Te vecākiem jāuzņemas liela daļa atbildības, jo nereti viņi caur atvasēm cenšas sasniegt savas bērnības nepiepildītās vēlēšanās. Bet es uzskatu, ka katram bērnam tomēr jābūt bērnībai.

Esošais valsts un pašvaldību atbalsts ģimenēm sniedz pārliecību, ka bērni ir droša izvēle?

L.Kozlovska: – Diemžēl esošais atbalsts lielai daļai ģimeņu nesniedz šādu pārliecību, jo būtībā šis atbalsts ir fragmentārs un neliels. Tas nevar radīt drošības sajūtu. Lai gan no šī gada 1.janvāra palielināts vienreizējais bērna piedzimšanas pabalsts, kas ir 600 eiro; bērna kopšanas pabalsts līdz pusotra gada vecumam ir 298 eiro mēnesī; ģimenes valsts pabalsta apmērs par vienu bērnu – 25 eiro, par diviem bērniem – 100 eiro (50 eiro par katru bērnu), par trīs bērniem – 225 eiro (75 eiro par katru bērnu), par četriem un vairāk bērniem –100 eiro par katru bērnu. No šī gada pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 20 gadu vecumu vai stājas laulībā.

I.Kaļva: – Atbalsts jaunajām ģimenēm ir sadrumstalots, nevis garantēts, tas būtiski atšķiras reģionos. Skaidrs, ka Balvu novadā nav tādu iespēju atbalstam finansiāli kā Pierīgai vai Jūrmalai. Diemžēl. Bet mēs varam raidīt signālu, ka ģimene jūtas gaidīta – pieejami bērnudārzi, skolas, kultūra, pulciņi, tas nemaksā dārgi, atrodas tuvu mājām. Ja valsts sniegs atbalstu mājokļa iegādei jaunajām ģimenēm, viss būs daudz labāk un cerīgāk.

G.Skutels: – Šķiet, ka dažas pašvaldības jau sper svarīgus soļus – piedāvā labumus trūkstošo profesiju pārstāvjiem. Kā, piemēram, mājokļa palīdzību, bērnudārzu pieejamību, nodokļu atlaides, stipendijas vai stabilākas darba garantijas. Tas var arī veicināt dzimstību. Bet arī visi šie pasākumi joprojām ir nepietiekami...

L.Pundure: – Uz valsti vai pašvaldību šobrīd paļauties nedrīkst vispār. Visa atbildība jāuzņemas tikai vecākiem – ja viņi pieņēmuši lēmumu, ka grib bērniņu, tad tā ir viņu atbildība. Turklāt jārēķinās ar sekām, ka var pazust skola vai bērnudārzs, jāsaprot, vai tādā gadījumā viņi būs spējīgi bērnu vadāt uz skolu vai dzīvot mājās ar bērnudārznieku līdz vecumam, kad viņam jāiet obligātajā pirmsskolas izglītībā. Bērnam būs jāvelta ļoti daudz laika. Mūsdienās svarīgāks par finanšu jautājumiem un iespējām ir laiks. Pašvaldība un valsts neuzņemas nekādu atbildību. Šobrīd šajā ekonomiskajā situācijā viņiem ir tikai viens attaisnojums – naudas nav, un grozies tu, kā gribi.

Ja jānosauc viens konkrēts lēmums, kas varētu uzlabot dzimstību, kāds tas būtu?

L.Kozlovska: – Pētījumi liecina, ka nav viena noteicošā faktora, kas varētu būtiski mainīt demogrāfisko situāciju, jo tā ir kompleksa problēma. Taču, ja jāizvēlas viens, tad tas būtu valsts garantēts finansiālais atbalsts. Lai jaunajai ģimenei nebūtu jārēķina – var atļauties bērnu vai tomēr nē. Līdzīgi kā Zviedrijā, tam būtu jābūt 70-80% no algas līdz 3 gadu vecumam, bet arī saglabājot iespēju piestrādāt uz pusslodzi.

I.Kaļva: – Manuprāt, drošības sajūta par nākotni, kad vecāki zina, ka būs mājas, darbs un miers.

G.Skutels: – Ilgtermiņā tā varētu būt garantēta mājokļa drošība daudzbērnu ģimenēm, jo visbūtiskākā ir drošības sajūta.

L.Pundure: – Tie varētu būt lielāki nodokļu atvieglojumi ģimenēm ar bērniem. Bet šim samazinājumam jābūt jūtamam – ne 10 vai 15 eiro mēnesī. Tie situāciju neglābs. Vecākiem tas radītu lielāku drošības sajūtu, ka savu nopelnīto naudu viņi tomēr atstāj sev un savai ģimenei, nevis samaksā valstij.

Kas notiks ar Latviju pēc 20 gadiem, ja demogrāfijas tendences nemainīsies?

Līga Kozlovska: – Izvērtējot pašreizējās tendences, augsto mirstību, dzimstības samazināšanos gadu no gada, emigrāciju, populācijas novecošanos un reproduktīvā vecuma sieviešu skaita sarukumu, pieaugošās veselības aprūpes pieejamības problēmas, aina veidojas diezgan bēdīga. Pašlaik mēs valstī zaudējam aptuveni 2% iedzīvotāju gadā. Ja tā turpināsies, pēc 20 gadiem Latvijā labākajā gadījumā būs palikuši tikai aptuveni 1,4 miljoni iedzīvotāju. Mūsu sabiedrība būs kļuvusi izteikti veca. Vairs tikai puse no iedzīvotājiem būs darba spējīgā vecumā. Pagasti būs tukši, bet mazpilsētās lielākoties varēs sastapt padzīvojušus un vecus cilvēkus. Valstī kopumā katram strādājošajam būs jāuztur aizvien lielāks nestrādājošo skaits, tāpēc valdībai nebūs citas izejas, kā vien atvērt vārtus viesstrādniekiem no citām zemēm. Latviešu valodas un kultūras dominante pamazām sāks samazināties, jo jaunieši jau dzīvos globālās pasaules kultūrtelpas iespaidos, bet imigranti ienesīs savas mentalitātes kultūru. Ja Latvijas valsts tuvākajos gados nepratīs rast risinājumu šīm problēmām, tās pastāvēšana nākotnē ir nopietni apdraudēta. Šie negatīvie procesi ir kā lavīna, ko nevar apturēt. Pat tad, ja izdotos dubultot iedzīvotāju ienākumus, apturēt emigrāciju un dzimstība sāktu pieaugt, paietu vēl kādi 20 gadi, līdz demogrāfiskais kritums apstātos. Iemesls tam ir vienkāršs: reproduktīvā vecuma sieviešu skaits ir ievērojami samazinājies, it sevišķi Latgalē un Vidzemē, bet vidējā dzemdētāja ir vecāka par 30 gadiem.

Inta Kaļva: – Esmu pārliecināta, ka pēc 20 gadiem Latvija nepazudīs, būs mazāk iedzīvotāju, bet lauki nebūs izmiruši. 20 gadi vēl ir logs iespējām, nevis spriedums, ka nav nākotnes. Ir noteikti jāinvestē nākotnes projektos, uzņēmējdarbībā, izglītībā. Negaidām jau paradīzi, bet stabilitāti, nevis nezināmas pārmaiņas katrus četrus gadus, bet prognozējamus un likumā nostiprinātus lēmumus attiecībā uz demogrāfiju. Ceru, ka lēmējvara saprot, cik svarīgs šobrīd ir austrumu pierobežas likums, kurā ar likuma spēku būtu noteikti atbalstoši, nemainīgi, garantēti kritēriji pierobežā dzīvojošajiem. Es ļoti ceru, ka tā būs. Esmu optimiste, jo man patīk mūsu cilvēki. Patīk vieta, kurā ir manas mājas. Man gribas un patīk dzīvot Latvijā.

Guntars Skutels: – Ja Latvijā demogrāfijas tendences nemainīsies, protams, nedod Dievs, bet būs jāveic vēl lielāka novadu reforma, un Pierīga kļūs pārapdzīvota. Un redzēsim, kā Latvijā parādās iebraucēju masas. Diemžēl. Bet es ticu, ka vēl daudz ko var glābt, ja mēs visi pārtraucam klusēšanu...

Līga Pundure: – Ļoti iespējams, ka Latvijas kā valsts vairs nebūs. Katra valsts sākas ar ģimeni, kopienu un tās vērtībām. Ar tagadējo politiku šīs vērtības tiek iznīcinātas. Nav jau vairs īsti uzticēšanās valstij, līdz ar to vecāki nemāca bērniem pastāvēt par to. Cik mūsdienu jaunieši ir gatavi mesties ar dakšām aizstāvēt savu valsti, kā tas bija krietni senos laikos? Cik cilvēku tagad būtu, kuri reāli to izdarītu? Visi aizbrauks uz lidostu, un pēdējais lidostā izslēgs gaismu. Tas būs viss.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1930553175004843